Endera spēle

5. Spēles

«Apsveicu! Salauzt roku — īsts meistarstiķis."

„Tas bija nelaimes gadījums."

„Patiesi? Un es jau jūs uzslavēju ziņojumā."

„Tas bija par daudz. Tas otrs sīkais izdzimtenis nu ir varo­nis. Daudziem bērniem tas var pilnīgi izjaukt apmācības. Es domāju, ka Enders varbūt sauks palīgā."

„Sauks palīgā? Man likās, ka tieši to jūs viņā vērtējat vis­augstāk — tiekšanos grūtības atrisināt pašam. Ienaidnieku flotes ielenkumā viņam nebūs iespējas saukt pēc palīdzības."

„Kas gan būtu domājis, ka tas sīkais idiots izlidos no sava krēsla? Un ka tik neveiksmīgi ietrieksies sienā?"

„Vēl viens militāristu stulbuma paraugs. Ja jums būtu kaut drusciņ smadzeņu, jūs būtu iztaisījis īstu karjeru, piemēram, būtu apdrošināšanas aģents."

„Ģēnijs atradies."

„Mums tikai jāsamierinās ar faktu, ka esam otrā šķira. Ku­rai uzticēts cilvēces liktenis. Uzreiz lieliska visvarenības sa­jūta, vai ne? Turklāt, ja šoreiz zaudēsim, nebūs neviena, kas mūs pēc tam varētu kritizēt."

„Nekad nebiju par to tā iedomājies. Bet labāk nezaudēsim."

,.Redzēsim, kā ies Enderam. Ja esam viņu zaudējuši jau ta­gad, ja viņš netiks ar to galā, kurš būs nākamais? Kurš gan cits?"

«Sastādīšu sarakstu."

„Brīvos brīžos padomājiet arī, ko iesākt ar Enderu."

„Es jau teicu. Viņa izolāciju nedrīkst pārtraukt. Viņš nekad nedrīkst ticēt, ka kāds viņam palīdzēs. Nekad. Ja viņš kādreiz iedomāsies, ka iespējams vieglāks ceļš, viņš būs pagalam."

„Jums taisnība. Būtu briesmīgi, ja viņš noticētu, ka viņam 11 kāds draugs."

„Viņam drīkst būt draugi. Viņam nedrīkst būt vecāku."

•••

Kad Enders ieradās, pārējie zēni jau bija izvēlējušies savas guļvietas. Enders apstājās telpas durvīs, mēģinot ieraudzīt pē­dējo brīvo vietu. Griesti bija zemi, un, izstiepjot roku, Enders varēja tos aizsniegt. Apakšējās gultas balstījās tieši uz grīdas. Pārējie zēni vēroja viņu. Bez šaubām, vienīgā brīvā vietā bija apakšējā gulta tieši pie durvīm. Enderam ienāca prātā, ka, ļaujot pārējiem viņam atstāt pašu sliktāko vietu, viņš tos tikai vedina uz turpmāku vardarbību, taču viņš nebūt nevarēja tik viegli no vietas izspiest kādu citu. Viņš pasmaidīja.

„Hei, paldies," viņš sacīja. Pavisam bez sarkasma, it kā pā­rējie viņam nudien būtu atstājuši pašu labāko vietu.

„Man jau likās, ka apakšējā gulta pie durvīm būs jāizlū­dzas."

Viņš apsēdās un ieskatījās atvērtajā lādē, kas stāvēja kādas pēdas attālumā no gultas. Iekšpusē uz durvīm bija papīrs ar uzrakstu:

«Novieto savu roku uz skenera lādes virspusē un divas rei­zes atkārto savu vārdu!"

Enders atrada skeneri — matētu plastmasas plāksnīti — un, uzlicis uz tā kreiso roku, nosauca savu vārdu:

„Enders Vigins. Enders Vigins."

Skeneris uz mirkli zaļi iemirdzējās. Enders aizvēra lādi un pamēģināja to atkal atvērt. Nesekmīgi. Tad viņš uzlika uz tās roku un teica:

„Enders Vigins."

Atvērās ne tikai lāde, bet vēl arī trīs tās nodalījumi.

Vienā no tiem atradās četri kombinezoni, tādi paši, kāds viņam jau bija mugurā, un vēl viens cits — balts. Otrā no­dalījumā stāvēja neliels dators, līdzīgs tiem, kādi viņiem bija skolā. Tātad būs arī jāmācās.

Pašā lielākajā nodalījumā atradās kas īpašs. Pirmajā acu uzmetienā to varēja noturēt par skafandru ar visu ķiveri un cimdiem, taču tas neizskatījās hermētiski noslēdzams. Tiesa, tas noteikti bija paredzēts visa ķermeņa nosegšanai. Tas likās pamatīgi polsterēts un nedaudz stīvs.

Un tam līdzās atradās pistole. Tā izskatījās pēc lāzerieroča, jo stobru veidoja caurspīdīgs vienlaidu stikls. Bet viņi taču nedotu bērniem nāvējošus ieročus.

„Tā nav lāzerpistole," kāds teica. Enders palūkojās augšup. Šo vīrieti viņš vēl nebija saticis. Jauns un laipna paskata.

„Taču tam ir diezgan šaurs stars. Precīzi fokusēts. Mērķējot uz simts metru tālu sienu, dabū gaismas apli trīs collu dia­metrā."

„Kam tas ir paredzēts?"

„Vienai no spēlēm, ko mēs spēlējam brīvajā laikā. Vai kat­ram no jums ir izdevies atvērt savu lādi?"

Vīrs uzlūkoja pārējos zēnus.

„Proti, vai jūs sekojāt norādījumiem un iekodējāt savus vārdus un plaukstas nospiedumus? Kamēr nebūsiet to izdarī­juši, lādes atvērt nevarēsiet. Pirmajā gadā Kaujas skolā šī tel­pa būs jūsu mājas, tāpēc ieņemiet vietas, kuras gribat, un tur arī palieciet. Parasti mēs ļaujam jums ievēlēt vecāko, kuram tad jāieņem apakšējā vieta pie durvīm, taču tā acīmredzot jau ir aizņemta. Pārkodēt lādes pašlaik nav iespējams, tāpēc savu izvēli labi pārdomājiet. Pusdienas būs pēc septiņām minū­tēm. Sekojiet izgaismotajiem punktiem uz grīdas. Jūsu krāsu kods ir sarkans, dzeltens, dzeltens — jebkurā laikā jums pa­redzēts maršruts būs iezīmēts tieši tā: sarkans, dzeltens, dzel­tens — trīs punkti, sekojiet tiem. Tātad — kāds ir jūsu krāsu kods, zēni?"

„Sarkans, dzeltens, dzeltens."

„Ļoti labi. Mani sauc Deps, dažus nākamos mēnešus es būšu jūsu mamma."

Zēni iesmējās.

„Smejiet, cik gribat, bet paturiet to prātā. Ja jums gadās skolā apmaldīties — kas ir ļoti iespējams —, neskrieniet jeb­kurās durvīs, kas vien pagadās. Dažas no tām ved uz āru."

Vēl spēcīgāki smiekli.

„Labāk pasakiet kādam, ka jūsu mamma ir Deps, un viņi mani pasauks. Vai arī nosauciet savu krāsu kodu, un viņi ie­slēgs gaismas, kas iezīmēs jums ceļu uz mājām. Ja jums rodas kādi sarežģījumi, pasakiet to man. Atcerieties, es šeit esmu vienīgais, kam maksā, lai būtu jauks ar jums. Bet ne pārāk jauks. Izrunāsieties — dabūsiet pa ģīmi, skaidrs?"

Viņi atkal smējās. Deps acumirklī bija ieguvis daudz jaunu draugu: nobijušos bērnu simpātijas ir ļoti viegli iegūstamas.

„Pasakiet, kurš virziens ir lejup?"

Viņi pateica.

„Labi, tā tiešām ir. Bet tas ir virziens uz ārpusi. Kuģis grie­žas, un tādēļ ari tā ir apakša. Patiesībā grīda šajā virzienā ir ieliekta. Ilgi ejot šajā virzienā, jūs drīz vien nonāktu vietā, no kuras sākāt iet. Tikai nemēģiniet to izdarīt, jo tur tālāk atro­das skolotāju dzīvokļi un mitinās vecāki bērni. Un vecāka­jiem bērniem nepatīk, ka sīkie jaucas viņu darīšanās. Jūs va­rētu tikt iekaustīti. Patiesībā jūs noteikti tiktu iekaustīti. Un, ja tā notiek, nenāciet pie manis raudāt un sūdzēties. Skaidrs? Šeit ir Kaujas skola, ne bērnudārzs."

„Bet kas tad mums ir jādara?" pajautāja kāds pavisam mazs melnādains zēns, kurš bija iekārtojies augšējā guļvietā blakus Endera vietai.

„Ja jums nepatīk tikt iekaustītiem, izdomājiet paši, ko ie­sākt lietas labā. Taču es brīdinu: slepkavība ir stingri aizliegta. Tīši ievainojumi arī. Kā es saprotu, ceļā uz šejieni viens slep­kavības mēģinājums jau ir bijis. Lauzta roka. Ja notiks vēl kas līdzīgs, kādam nāksies izlidot. Skaidrs?"

„Ko nozīmē izlidot?" jautāja zēns ar šinu uz rokas.

„Tikt izmestam tur ārā aukstumā. Nosūtītam uz Zemi. Pa­dzītam no Kaujas skolas."

Uz Enderu neviens neskatījās.

„Tātad, zēni, ja kādam no jums iegribas darīt kaut ko pret noteikumiem, dariet to gudri. Labi?"

Deps aizgāja. Pārējie zēni joprojām izvairījās skatīties uz Enderu.

Enderam bailēs sažņaudzās vēders. Enderam nebija žēl zēna, kuram viņš bija salauzis roku. Viņš bija tāds pats kā Stilsons. Un — līdzīgi Stilsonam — viņš jau veidoja savu ban­du: nelielu grupu no dažiem lielākajiem zēniem. Tie telpas tālākajā galā smējās, un laiku pa laikam kāds no tiem uzmeta skatienu Enderam.

Enders no visas sirds vēlējās atkal būt mājās. Kāds gan tam visam sakars ar pasaules glābšanu? Un viņam vairs nebija monitora. Jau atkal viņam būs jācinās ar veselu bandu, un šoreiz viņiem visiem nāksies dzīvot vienā telpā. Kā ar Pīteru, tikai bez Valentīnas.

Bailes nepazuda arī pusdienu laikā — neviens viņam neapsēdās blakus. Pārējie zēni runājās par tablo pie sienas, ēdie­nu, lielajiem zēniem. Vientuļais Enders varēja tikai skatīties.

Tablo atainoja komandu pozīcijas: uzvaru un zaudējumu skaitu, jaunākos rezultātus. Daži vecākie zēni acīmredzot slē­dza derības par tuvākajām spēlēm. Divām komandām — Mantikorām un Odzēm — jaunāko rezultātu nebija, to vietā tablo mirgoja. Enders nolēma, ka starp tām tieši šobrīd notiek spēle.

Viņš ievēroja, ka vecākie zēni ir sadalīti atsevišķās grupās un valkā noteiktus formas tērpus. Lai gan sarunājās arī zēni atšķirīgos formas tērpos, lielākoties grupas turējās savrup. Jauniņie — viņa paša grupa un divas vai trīs grupas nedaudz vecāku zēnu — valkāja zilus tērpus. Lielajiem zēniem, kuri jau bija iedalīti komandās, formas tērpi bija daudz greznā­ki. Enders mēģināja uzminēt, kādai komandai katrs pieder. Skorpionus un Zirnekļus viņš atpazina viegli, tāpat arī Lies­mas un Paisumviļņus.

Viņam līdzās apsēdās lielāks zēns, turklāt ne vienkārši ne­daudz lielāks — viņš likās gadus divpadsmit trīspadsmit vecs, tiešām liels.

„Sveiks," viņš teica.

„Sveiks," atbildēja Enders.

„Mani sauc Miks."

„Enders."

„Tas ir vārds?"

„Kopš es biju pavisam mazs. Mana māsa mani tā sauca."

„Nav slikts vārds. Enders. Beidzējs."

„Es ceru."

„Ender, tu esi insekts savā grupā?"

Enders paraustīja plecus.

„Es pamanīju, ka tu ēd viens. Katrā jauniņo pievedumā ir kāds, kuru neviens nepieņem. Dažbrīd man liekas, ka skolotāji to sarīko tīšām. Skolotāji te nav pārāk jauki. Tu to vēl pamanīsi." „Aha."

,Tātad tu esi insekts?"

„Laikam gan."

„Zini, par to nav vērts diez ko bēdāties."

Viņš pasniedza Enderam savu ruleti un paņēma Endera pudiņu.

„Ēd barojošu pārtiku un esi stiprs."

Miks ķērās klāt pudiņam.

„Un kas esi tu?" jautāja Enders.

„Es? Es neesmu nekas. Pirdiens gaisa kondicionētājā, ko neviens nekad pat nepamana."

Enders nedroši pasmaidīja.

„Jā, jautri, bet tas nav joks. Es neko te neesmu panācis. Un es jau kļūstu liels, un drīz mani sūtīs uz nākamo skolu. Un man nav nekādu izredžu tikt uz Taktikas skolu. Redzi, es nekad neesmu bijis komandieris. Tur tiek tikai tie puiši, kas kļuvuši par komandieriem."

„Un kā var par tādu kļūt?"

„Ei, tu domā, ja es to zinātu, es te vēl būtu? Cik daudz mana auguma puišu tu te redzi?"

Nebūt ne daudz. Bet Enders to neteica.

„Maz. Es neesmu vienīgais, kam jākļūst par insektoīdu ba­rību. Ir vēl daži. Pārēji visi ir komandieri. Visi zēni no mana lidojuma jau vada armijas. Tikai ne es."

Enders pamāja.

„Klau, puisīt. Es došu tev padomu. Iegūsti draugus. Kļūsti par komandieri. Bučo pakaļas, ja nākas, bet, ja citi zēni tevi nicina… tu zini, ko tas nozīmē?"

Enders atkal pamāja.

„Nē, tu nezini neko. Jūs, jauniņie, visi esat vienādi. Neko nezināt. Galvas tukšas kā kosmoss. JumЈ iesit — jūs salūstat. Ja tev ies tāpat kā man, atceries, ka tiki brīdināts. Nu vairs tev neviens nepalīdzēs."

„Un kāpēc tu man to visu stāstīji?" Enders jautāja.

„Kas tu esi — baigais gudrinieks, vai? Apklusti un ēd."

Enders apklusa un ēda. Miks viņam nepatika. Un viņš zinā­ja: neiespējami, ka viņam varētu iet tāpat. Varbūt tādi bija sko­lotāju plāni, taču Enders negrasījās šiem plāniem pakļauties.

Es nebūšu insektoīds mūsu grupā, Enders domāja. Es ne­pametu Valentīnu, māti un tēvu, lai vienkārši izlidotu no še­jienes.

Paceļot pie mutes dakšiņu, viņš varēja iedomāties ap sevi kā parasti sēžam savu ģimeni. Viņš zināja, kādā virzienā jā­pagriež galva, lai ieraudzītu māti, kas cenšas Valentīnu pieru­nāt ēst klusāk. Viņš zināja, kur jābūt tēvam, kurš, izliekoties, ka piedalās sarunā, lasa ziņas uz galda. PIters, kas izliekas, ka izņem no deguna saspiestu zirni. Pat Pīters reizēm bija smieklīgs.

Domāt par ģimeni bija kļūda. Acis saskrēja asaras, viņš norija kamolu kaklā; viņš nevarēja saskatīt pat savu šķīvi.

Viņš nedrīkstēja raudāt. Neviens viņam līdzi nejutis. Deps nebija viņa māte. Šāda vājuma izrādīšana būs zīme stilsoniem un pīteriem, ka šis zēns ir viegli salaužams. Enders rīkojās kā parasti tad, kad Pīters viņu mocīja: sāka skaitīt divkāršotus skaitļus. Viens, divi, četri, astoņi, sešpadsmit, trīsdesmit divi, sešdesmit četri un tā tālāk, kamēr spēja skaitļus paturēt prātā: 128, 256, 512, 1024, 2048, 4096, 8192, 16384, 32768, 65536, 131072, 262144. Pie 67108864 viņš vairs nejutās drošs — vai viņš nebija izlaidis kādu ciparu? Cik lielam jābūt skaitlim — desmit miljonos, simt miljonos, vienkārši miljonos? Viņš mēģināja sākt no jauna, taču atkal nesekmīgi. 1342 un vēl kas. 16? Vai 17738? Nekā. Bija jāmēģina vēlreiz. Cik vien tālu iespējams. Sāpes pārgāja. Acis pārstāja asarot. Viņš noturējās neraudot.

Līdz naktij, kad izdzisa gaismas un viņš izdzirdēja dažus zēnus šņukstam pēc mātēm vai tēviem, vai suņiem. Viņš neko nevarēja padarīt, viņš čukstus izrunāja Valentīnas vār­du. Viņš dzirdēja viņu attālāk zālē smejamies. Viņš redzēja māti paejam garām viņa istabas durvīm, pārbaudot, vai ar viņu viss kārtībā. Viņš dzirdēja tēvu smejamies par kaut ko televīzijā. Tā vairs nekad nebūs. Es būšu vecs, kad viņus atkal redzēšu, vismaz divpadsmit gadus vecs. Kāpēc gan es piekri­tu? Kāpēc es biju tāds muļķis? Iet skolā un katru dienu satikt Stilsonu būtu nieks. Tāpat arī Pīteru. Tie bija sīkumi. Ende­ram nebija no viņiem bail.

Es gribu mājās, viņš čukstēja.

Viņš čukstēja kā tad, kad viņu mocīja Pīters. To dzirdēja tikai viņš pats, un arī ne vienmēr.

Asaras viņam par spīti krita uz palaga, bet viņa šņuksti bija tik viegli, ka gandrīz nebija jūtami, tik klusi, ka nebija sadzir­dami. Toties viņam sāpēja, sāpes viņu smacēja, tās dedzināja viņa seju, krūtis, acis. Es gribu mājās.

Tonakt ienāca Deps, viņš klusu pārvietojās gar gultām, ik pa brīdim pieskaroties kāda zēna rokai vai pierei. Viņam tā staigājot, raudas tikai pastiprinājās: šajā biedējošajā vietā pietika ar šo maiguma izpausmi, lai saraudinātu ikvienu. Bet tikai ne Enderu. Kad pienāca Deps, Enders jau bija beidzis raudāt un viņa seja bija sausa. Melīgi — kā tad, kad Pīters bija viņu mocījis un viņš neuzdrošinājās to atklāt vecākiem. Paldies, Pīter, par sausajām acīm un spēju raudāt nedzirdami. Tu man iemācīji, kā slēpt visu, ko jūtu. Tagad man tas nepie­ciešams vairāk nekā jebkad agrāk.

•••

Tā tiešām bija skola. Stundām nodarbību katru dienu. Lasīšana. Matemātika. Vēsture. Asiņainu kosmisko kauju videoieraksti, pret insektoīdu kuģiem izšķaidītu jūras kāj­nieku iekšas. Kosmisko kuģu sterilo cīņu hologrammas: pre­tiniekiem vienam otru iznīcinot, kuģi bez skaņas pārvērtās gaismas uzliesmojumos tumsā. Tik daudz, ko mācīties… En­deram bija jāpiepūlas tikpat smagi, cik pārējiem; pirmoreiz mūžā viņi visi tiešām cīnījās par rezultātiem, jo pirmoreiz mūžā viņiem bija jāsaskaras ar klasesbiedriem, kas bija vis­maz tikpat talantīgi kā viņi paši.

Un spēles — viņi dzīvoja gandrīz tikai tām, un ar tām viņi aizpildīja visus savus brīvos brīžus.

Otrajā dienā Deps viņus iepazīstināja ar spēļu telpu. Tā atradās augstāk virs klāja, kur dzīvoja un mācījās zēni. Rāp­joties aizvien augstāk, pakāpeniski pavājinājās gravitācija, un tad tādā kā tumšā alā viņi ieraudzīja spožās spēļu gaismas.

Dažas no spēlēm viņi jau pazina, dažas pat bija spēlēju­ši mājās. Vienkāršākas un sarežģītākas. Enders pagāja ga­rām divdimensiju videospēlēm un sāka pētīt spēles, ko spē­lēja lielākie zēni, — hologrāfiskas, ar it kā gaisā pakārtiem priekšmetiem. Viņš bija vienīgais jauniņais šajā telpas daļā, un laiku pa laikam kāds no lielajiem viņu pagrūda malā. Ko tu te dari? Pazūdi! Lido prom! Protams, šeit, telpā ar vājāku gravitāciju, viņš tiešām lidoja prom, pacēlās gaisā un planēja, līdz kaut kur ietriecās.

Tomēr katru reizi viņš atgriezās — dažreiz citā vietā, lai aplūkotu spēli no cita leņķa. Viņš bija par īsu, lai redzētu va­dības pulti un to, kā īsti spēle tiek vadīta. Taču tam nebija no­zīmes. Viņam pietika ar tās norises vērošanu. Spēlētāji tumsā veidoja gaismas tuneļus, kurus savukārt meklēja pretinieka kuģi, lai izsekotu un iznīcinātu spēlētāja kuģi. Spēlētājs va­rēja izlikt lamatas: mīnas, kustīgas bumbas, cilpas, no kurām pretinieka kuģi nevarēja izkļūt. Daži spēlētāji likās gudri. Citi zaudēja ļoti ātri.

Enderam vislabāk patika zēnu savstarpējās spēles. Tad vi­ņiem bija jāizmanto vienam otra veidotie tuneļi, un tā ātri vien kļuva skaidrs, kurš no viņiem ir kaut cik vērts stratēģis.

Aptuveni stundas laikā tas viss apnika — Enders bija uz­tvēris likumsakarības un sapratis, kā darbojas dators. Viņš zināja, ka tad, kad varēs spēlēt pats, viņš vienmēr pratīs uzva­rēt. Veido spirāles, ja pretinieks rīkojas tā, bet cilpas, ja citādi. Izliec lamatas, gaidi. Izliec septiņas lamatas un ievilini tajās pretinieku. Nekāda īsta izaicinājuma; spēlē tikai, līdz dators sāk darboties tik ātri, ka ar cilvēka reakciju to vairs nevar pārspēt. Tas nebija interesanti. Viņš gribēja spēlēt ar citiem zēniem — kas, spēlējot pret datoru, bija tik ļoti pie tā piera­duši, ka, pat cīnoties vienam pret otru, dažbrīd mēģināja to atdarināt un, būdami cilvēki, domāja kā mašīnas.

Es viņus varētu uzvarēt, piemēram, tā. Vai arī vēl kā citādi.

„Es gribētu paspēlēt pret tevi," viņš teica tikko uzvarēju­šam zēnam.

„Ak, kas tad tas!" iesaucās zēns. ,.Insekts vai insektoīds?"

„Nesen ieradās kārtējais bars rūķu," noteica kāds cits.

„Bet šis runā! Tu zināji, ka viņi prot runāt?"

«Skaidrs," teica Enders, „tev ir bail, ka nevarēsi mani uzva­rēt divās spēlēs no trim."

„Tevi uzvarēt," atbildēja zēns, „būtu tikpat viegli kā čurāt dušā."

„Un ne uz pusi tik jautri," teica cits.

„Es esmu Enders Vigins."

„Paklau, zirgaģlmi, tu neesi nekas! Saprati? Nekas. Skaidrs? Kamēr neesi nevienu piebeidzis, tu neesi nekas. Skaidrs?"

Vecāko zēnu slengam bija savs ritms. Enders to ātri vien uztvēra.

„Ja es neesmu nekas, tad kāpēc gan tev bail ar mani spēlēt uz divām no trim?"

Pārējie zēni pamazām zaudēja pacietību.

«Piebeidz ātri to sīci, un miers!"

Enders ieņēma savu vietu pie nepazīstamās vadības pults. Viņa rokas gan bija mazas, taču vadības sistēma bija pietie­kami vienkārša. Nedaudz paeksperimentējis, viņš jau zināja, kuru ieroci kontrolē katrs taustiņš, savukārt objektu pārvie­tošanai bija jāizmanto standarta lode. Iesākumā viņš darbo­jās pārāk lēni. Otrs zēns, kura vārdu viņš joprojām nezināja, ātri izvirzījās vadībā, tomēr Enders ātri vien apguva spēli un beigās spēlēja jau daudz labāk.

„Nu, esi apmierināts, sīkais?"

„Divas no trim."

„Tā mēs nespēlējam."

„Tu mani uzvarēji manā pirmajā spēlē," Enders teica. „Ja tu nevari uzvarēt divreiz, tā nav nekāda uzvara."

Viņi spēlēja atkal, un šoreiz Enders veica dažus tik veik­lus manevrus, kādus otrs zēns nekad nebija pat redzējis, un viņa ierastā taktika nelīdzēja. Enders uzvarēja — ne viegli, bet tomēr.

Vecākie zēni pārstāja smieties un jokot par viņu. Trešā spē­le ritēja pilnīgā klusumā, Enders uzvarēja ātri un iespaidīgi.

Kad spēle beidzās, kāds no vecākajiem zēniem teica:

„Viņiem beidzot vajadzētu to kasti nomainīt. Tagad jau katrs idiots var uzvarēt."

Nekādu apsveikumu. Pilnīgs klusums, Enderam ejot prom.

Viņš neaizgāja tālu, viņš stāvēja un skatījās, kā nākamie spēlētāji mēģina atkārtot viņa paņēmienus. Jebkurš sīks idi­ots? Enders pasmaidīja pie sevis. Viņi mani neaizmirsīs.

Viņš jutās apmierināts. Viņš bija uzvarējis, turklāt cīņā pret vecāku zēnu. Varbūt ne pašu prasmīgāko, bet nu vairs

viņš nebaidījās, ka Kaujas skola varētu būt viņam par grūtu. Vajadzēja tikai vērot spēli un saprast, kā tā darbojas, lai tad šo sistēmu izmantotu un gūtu uzvaru.

Taču gaidīšana un vērošana dārgi maksāja, nācās daudz ko izciest: zēns, kuram viņš bija salauzis roku, gribēja atriebties. Viņa vārds, kā Enders ātri vien uzzināja, bija Bernārs. Savu vārdu viņš izrunāja ar franču akcentu, jo separātisti franči nepieļāva standartvalodas mācīšanu bērniem līdz četru gadu vecumam un tādēļ bērni vispirms apguva franču valodu. Akcents Bernāru citu acīs padarīja eksotisku un interesantu, lauztā roka — par mocekli, un viņa sadisms likās apbrinas vērts tiem, kam patika citu ciešanas.

Enders bija kļuvis par viņu ienaidnieku.

Tie it kā bija sīkumi. Ejot garām viņa gultai, viņi tai parasti iespēra, pagrūda, kad viņš gāja ar ēdiena paplāti rokās, mē­ģināja viņu nogrūst no kāpnēm. Enders ātri iemanījās neat­stāt savas lietas ārpus lādes; tāpat viņš drīz vien kļuva fiziski veiklāks un uzmanīgāks. Bernārs gan viņu reiz nosauca par Tizleni, un šī iesauka viņam pielipa.

Dažreiz Enders kļuva ļoti dusmīgs — bet ne jau uz Bernā­ru. Viņš bija dzimis spīdzinātājs. Enderu saniknoja tas, cik viegli Bernāram pakļāvās pārējie. Viņi, bez šaubām, zināja, ka Bernāra atriebība ir netaisnīga, ka toreiz kuģī viņš pirmais iesita Enderam, ka Enders tikai atbildēja. Bet, ja arī viņi to zināja, viņi rīkojās tieši pretēji; pat ja viņi nezināja, viņiem tāpat vajadzēja saprast, ka Bernārs ir nelietis.

Enders gan nebija viņa vienīgais upuris. Bernārs galu galā veidoja sev karalisti.

Enders no malas vēroja, kā Bernārs iedibina hierarhiju. Daži zēni viņam noderēja, tiem viņš nemitējās glaimot. Daži labprāt kļuva par viņa pakalpiņiem un darīja visu, ko vien viņš vēlējās, lai gan pretī saņēma tikai nicinājuma pilnu skatienu.

Bet dažus šī Bernāra valdīšana kaitināja.

Enders zināja, kam nepatīk Bernārs. Šens bija mazs, am­biciozs un viegli sadusmojams. Bernārs to ātri pamanīja un sāka viņu saukt par Tārpu.

„Tas tāpēc, ka viņš ir tik sīks," Bernārs teica, „un lokās. Pa­skat, kā viņš gora savu pakaļu, kad staigā."

Šens kļuva nikns, taču tas pārējiem lika smieties vēl skaļāk.

«Paskatieties uz viņa pakaļu! Ei, Tārps!"

Enders Šenam neko neteica — lai neizskatītos, ka viņš gra­sās veidot pats savu bandu. Viņš tikai sēdēja ar datoru klēpi un izlikās, ka mācās.

Taču viņš nevis mācījās, bet gan lika datoram ar trīsdesmit sekunžu intervālu sūtīt ziņu. To saņēma katrs, un tā bija īsa un kodolīga. Visgrūtāk bija noslēpt, kas ir tās īstais autors, kā to varēja skolotāji. Zēnu sūtītajām ziņām~ vienmēr automā­tiski tika pievienots sūtītāja vārds. Enders vēl nebija uzlauzis skolotāju drošības sistēmu, tāpēc izlikties par skolotāju viņš nevarēja. Toties viņš bija spējis reģistrēt neesošu skolnieku, kuru viņš bija nosaucis par Dievu.

Tiklīdz ziņa bija gatava nosūtīšanai, viņš mēģināja uztvert Šena skatienu. Šens tāpat kā pārējie zēni vēroja Bernāru un viņa drauģeļus smejamies un jokojam, uzjautrinoties par ma­temātikas skolotāju, kurš bieži apstājās pusvārdā un skatījās apkārt, it kā būtu izkāpis nepareizā pieturā un nezinātu, kur atrodas.

Beidzot Šens tomēr paskatījās apkārt. Enders viņam pa­māja un norādīja uz viņa datoru, un pasmaidīja. Šens likās nesaprotam. Enders nedaudz pacēla savu datoru, norādīja uz to. Šens pasniedzās pēc savējā, un tajā brīdī Enders nosūtīja ziņu. Šens to tūlīt pat ieraudzīja, izlasīja un skaļi iesmējās. Viņš paskatījās uz Enderu, it kā jautādams — vai tu to izdarī­ji? Enders paraustīja plecus — es nezinu, kurš to izdarījis, bet tas noteikti neesmu es.

Šens atkal iesmējās, un daži zēni, kas nebija Bernāra kom­pānijā, pārbaudīja savus datorus. Ik trīsdesmit sekundes šī ziņa parādījās uz katra ekrāna un tad ātri pazuda. Zēni smējās.

„Par ko jūs ņirdzat?" Bernārs jautāja."Enders pacentās ne­smaidīt un notēlot bailes, ko sajuta citi, kad Bernārs pārlū­koja telpu. Šens, protams, smaidīja aizvien izaicinošāk. Pēc kāda laiciņa ari Bernārs pavēlēja vienam no viņa zēniem pa­dot datoru. Kopā tie izlasīja ziņu:

„Piesargiet pakaļas. Bernārs tās vēro. Dievs."

Bernārs bija sarkans no dusmām.

„Kurš to izdarīja?" viņš kliedza.

„Dievs," atbildēja Šens.

«Skaidrs, ka tas nebiji tu," Bernārs teica. „Tam vajag pārāk daudz smadzeņu, tārpam tik daudz nevarētu būt."

Endera ziņa pārstāja parādīties pēc piecām minūtēm. Pēc brīža viņam pienāca ziņa no Bernāra:

„Es zinu, ka tas biji tu. Bernārs."

Enders pat nepaskatījās uz viņu. Viņš likās to vispār ne­ievērojis. Bernārs tikai vēlas mani pieķert vainīgi skatāmies. Viņš neko nezina.

Protams, nebija nozīmes, vai viņš zina vai ne. Bernārs, uz laiku zaudējis nesen iegūto pozīciju, centīsies viņu par to īpa­ši sodīt. Viņš nevarēja paciest, ka citi par viņu smejas, viņš vēlējās skaidri norādīt, kurš te ir galvenais. Tādēļ Enders torīt dušā tika paklupināts. Kāds no Bernāra zēniem izlikās pakrītam pār viņu un iesita ar celi viņam pa vēderu. Enders nekādi nereaģēja. Viņš tikai turpināja vērot, vismaz atklātībā.

Taču slepenībā viņš jau bija sagatavojis nākamo uzbru­kumu. Kad viņš atgriezās no dušas, Bernārs bija nikns, viņš spārdīja gultas un kliedza zēniem:

„Es to nerakstīju! Aizverieties!"

Uz katra datora ekrāna regulāri parādījās ziņa:

„Es mīlu tavu pakaļu. Ļauj man to nobučot. Bernārs."

„Es neesmu rakstījis to sasodīto ziņu!" Bernārs kliedza. Tam kādu laiku turpinoties, ienāca Deps.

„Kas par troksni?" viņš jautāja.

„Kāds sūta ziņas ar manu vārdu," drūmi atbildēja Bernārs.

„Kādas ziņas?"

„Vai nav vienalga, kādas?"

„Man nav."

Deps paņēma tuvāko datoru — tas piederēja zēnam virs Endera. Deps izlasīja ziņu, pasmaidīja, atdeva datoru atpakaļ.

«Interesanti," viņš teica.

„Vai jūs nemaz nemēģināsit noskaidrot, kurš tas ir?" Ber­nārs pieprasīja.

„0, es zinu, kurš," Deps teica.

Jā, Enders nodomāja. Sistēma bija pārāk viegli uzlaužama. Tā jau bija paredzēta uzlaušanai, vismaz daļēji. Viņi zina, ka tas biju es.

„Nu, kurš tad?" Bernārs kliedza.

„Kareivi, tu kliedz uz mani?" Deps ļoti klusi jautāja.

Noskaņojums telpā acumirkli pārmainījās. Gan sanik­notie Bernāra tuvākie draugi, gan uzjautrinātie pārējie zēni pēkšņi kļuva nopietni. Galu galā Deps iemiesoja skolas varu.

„Nē, ser," atbildēja Bernārs.

„Katrs zina, ka sistēma automātiski pievieno ziņai sūtītāja vārdu." *■

„Es to nerakstīju!"

„Tu atkal kliedz?" jautāja Deps.

„Vakar kāds sūtīja ziņu ar parakstu „Dievs"," Bernārs teica.

„Tiešām?" pārjautāja Deps. „Es nezināju, ka ari viņš ir mūsu sistēmā."

Deps pagriezās un izgāja no smiekliem piepildītās telpas.

Bernāra mēģinājums iegūt varu beidzās neveiksmīgi — nu viņa pusē palika vairs tikai daži. Toties paši ļaunākie. Enders saprata — sākumā viņam klāsies ļoti grūti. Vismaz sistēmas uzlaušana bija atmaksājusies — Bernārs bija apstādināts un patstāvīgākie zēni nu bija brīvi no viņa ietekmes. Un pats la­bākais — Enderam bija izdevies tikt ar viņu galā bez vardar­bības. Tā bija daudz labāk.

Viņš sāka veidot pats savu drošības sistēmu savam dato­ram, jo jau esošā bija pilnīgi nederīga. Ja jau to varēja uzlauzt sešgadīgs bērns, tā noteikti nevarēja būt domāta nopietni. Kārtējā skolotāju sagādātā spēle. Un šo es protu labi.

„Kā tev tas izdevās?" Šens viņam brokastīs jautāja.

Tā bija pirmā reize, kad kāds no viņa grupas apsēdās vi­ņam blakus maltītes laikā.

„Kas tad?" viņš jautāja.

„Nosūtīt ziņu ar neīstu vārdu. Un arBernāra vārdu! Tas bija lieliski. Tagad viņš ir iesaukts par pakaļu uzraugu. Kad blakus ir skolotāji, tad vienkārši par uzraugu, bet visi jau tā­pat saprot, kādu."

„Nabaga Bernārs," Enders nomurmināja. „Un viņš vēl ir tik jūtīgs."

„Beidz, Ender! Tu ielauzies sistēmā. Kādā veidā?"

Enders pakratīja galvu un pasmaidīja.

«Paldies, ka vērtē mani tik augstu. Es tikai pirmais to pa­manīju, tas ari viss."

„Labi, vari nestāstīt," teica Šens. „Tas tik un tā bija lieliski." Kādu bridi viņi ēda klusējot. „Es tiešām staigājot goru pakaļu?" „Nē," Enders atbildēja, „tikai mazliet. Nesper tik garus so­ļus un viss." Šens pamāja.

«Vienīgais, kas to vispār ir pamanījis, ir Bernārs."

„Viņš ir cūka," Šens teica.

Enders paraustīja plecus.

„Vispār jau cūkas nav tik sliktas."

Šens iesmējās.

„Tev taisnība, es apvainoju cūkas."

Viņi iesmējās, un viņiem piebiedrojās vēl divi jauniņie. Endera izolācija bija beigusies. Bija sācies karš.