Endera spēle

9. Loks un Dēmostens

„Es jūs neizsaucu, lai velti izšķiestu laiku. Kā, pie velna, dators to izdarīja?"

„Es nezinu."

„Kā tas varēja dabūt Endera brāļa attēlu un ievietot to Brī­numzemē?"

„Ne es to programmēju, pulkvedi Graf. Vienīgais, ko es zinu — neviens nekad nav nokļuvis tik tālu. Brīnumzeme jau ir gana dīvaina, bet tā jau vairs nemaz nav Brīnumzeme. Tas ir aiz Pasaules gala un…"

„Es zinu nosaukumus, tikai nezinu, ko tie nozīmē."

«Brīnumzeme bija ieprogrammēta. Tā šur tur ir minēta. Bet ne Pasaules gals. Par to mēs neko nezinām."

„Man diez ko nepatīk, ka dators tā spēlējas ar Endera sma­dzenēm. Pīters Vigins ir visietekmīgākā persona viņa dzīvē, ja vien neskaita viņa māsu Valentīnu."

«Spēle ir radīta, lai palīdzētu viņus attīstīt, lai palīdzētu vi­ņiem atrast pasaules, kurās viņi varētu justies apmierināti."

„Jūs nesapratāt, major Imbu, vai ne? Es nevēlos, lai Enders būtu apmierināts ar pasaules galu. Mēs te neesam tāpēc, lai ar to justos apmierināti!"

«Pasaules gals spēlē nenozīmē cilvēces bojāeju karā ar in­sektoīdiem. Tas nozīmē ko īpašu tieši Enderam."

«Labi. Ko tad?"

«Es nezinu, ser. Es neesmu Enders. Jautājiet viņam."

«Major Imbu, es jautāju jums."

«Nozīmju var būt tūkstošiem."

«Piemēram?"

„Jūs viņu esat izolējis. Varbūt viņš vēlas šis pasaules — Kaujas skolas — galu. Vai varbūt galu pasaulei, kurā viņš uz­auga, kur bija viņa mājas, no kurienes viņš nokļuva šeit. Vai varbūt tādā veidā viņš cenšas aizmirst, ka šeit sakropļojis tik daudz citu bērnu. Enders ir jūtīgs bērns, un viņš dažiem ir pamatīgi nodarījis pāri, varbūt viņš vēlas, lai šai pasaulei bei­dzot pienāktu gals."

„Vai varbūt neviena no šim iespējām nav īstā."

„Spēlē pastāv cieša saikne starp bērnu un datoru. Stāsti tiek radīti kopā. Un stāsti ir patiesi — tādā ziņā, ka tie atspo­guļo bērna dzīves realitāti. Tas ari ir viss, ko es zinu."

„Un es pateikšu, ko es zinu, major Imbu. To Pītera Vigina attēlu dators nevarēja dabūt no mūsu skolas failiem. Kopš ie­radās Enders, mums par Pīteru nav nekā — nedz elektronis­kā, nedz citādā formā. Un tas attēls ir jauns."

„Pagājis ir tikai pusotrs gads. Cik daudz gan tas zēns var būt mainījies?"

„Tagad viņam ir pavisam cita frizūra. Viņa mute ir kļu­vusi nedaudz citāda — ortodontijas dēļ. Es dabūju jaunu fotogrāfiju no Zemes un salīdzināju tās. Vienīgais veids, kā Kaujas skolas dators varēja tikt pie šī attēla, bija to piepra­sīt no kāda datora uz Zemes. No datora, kas nav saistīts ar SF. Un tam vajag pieprasīšanas tiesības. Mēs nevaram vien­kārši ierasties Gilfordas grāfistē Ziemeļkarolīnā un savākt bildi no skolas arhīva. Vai kāds no tās skolas ir ko tādu atļāvis?"

„Jūs nesaprotat, ser. Mūsu Kaujas skolas dators ir tikai daļa no SF tīkla. Ja mums vajadzīgs kāds attēls, mums tas oficiāli jāpieprasa, bet, ja spēles programma konstatē, ka tas attēls tai ir nepieciešams…"

„Tā to vienkārši savāc."

„Ne jau jebkurā gadījumā. Tikai tad, ja tas nepieciešams bērna labā."

„Skaidrs, bērna labā. Bet kāpēc? Viņa brālis ir bīstams, viņa brālis netika pieņemts, jo viņš ir viens no nežēlīgākajiem un neuzticamākajiem cilvēkiem, kāds mums ir gadījies. Kāpēc viņš Enderam ir tik svarīgs? Kāpēc vēl joprojām pēc tik ilga laika?"

„Man patiešām nav ne jausmas, ser. Un spēle ir veidota tā, ka no tās mēs to nevaram uzzināt. Patiesībā tā pati var nezi­nāt. Ziniet, neizpētīta teritorija."

„Tas nozīmē, ka dators nevis darbojas pēc noteikta plāna, bet gan rīkojas atbilstoši situācijai?"

„Var teikt arī tā."

„Tādā gadījumā es jūtos nedaudz labāk. Man likās, ka es

vienīgais tā daru."

• ••

Endera astoto dzimšanas dienu viņu jaunās mājas Grīnsboro kokiem aizaugušajā pagalmā Valentīna svinēja viena. Viņa notīrīja laukumiņu zemes no skujām un lapām un ar zariņu ieskrāpēja zemē viņa vārdu. Tad viņa no zariem un skujām izveidoja tādu kā mazu vigvamiņu un iededzināja uguni. Dūmi vijās augšup priedes zaros un skujās. Uz augšu, kosmosā, viņa klusi teica, uz augšu, līdz Kaujas skolai.

No Endera nebija pienākusi neviena vēstule, un, kā viņi saprata, neviena viņu sūtītā vēstule nebija sasniegusi En­deru. Iesākumā, kad viņš tikko bija aizvests, tēvs ar māti ik dienu sēdēja pie galda un rakstīja viņam garas jo garas vēs­tules. Drīz viņi to darīja vairs tikai reizi nedēļā, tad, nekad nepienākot atbildēm, reizi mēnesī. Nu jau bija pagājuši divi gadi kopš viņa aizlidošanas, un tagad par vēstulēm vispār vairs nebija ne runas un netika pieminēta pat viņa dzimšanas diena. Viņš ir miris, jo mēs viņu esam aizmirsuši, viņa rūgti domāja.

Taču Valentīna viņu nebija aizmirsusi. Vecākiem nezinot un jo īpaši slēpjot to no Pītera, viņa bieži domāja par Enderu un bieži rakstīja viņam vēstules, uz kurām, kā viņa labi zinā­ja, atbildes gaidāmas nebija. Un, kad māte ar tēvu paziņoja, ka viņi pamet pilsētu un pārceļas uz Ziemeļkarolīnu, Valentī­na saprata: viņi vairs netic, ka Enders atgriezīsies. Viņi atstāja vienīgo vietu, kur viņš varētu viņus atrast. Kā gan lai Enders viņus atrastu šeit — starp šiem kokiem, zem šīm nepastāvī­gajām, drūmajām debesīm? Viņš taču ir dzīvojis tikai pilsētas gaiteņos, un Kaujas skolā no dabas noteikti vispār nav ne mi­ņas. Ko gan viņš te iesāktu?

Valentīna zināja, kāpēc viņi pārvācās uz šejieni. Pīte­ra dēj — lai dzīvē starp kokiem un dzīvniekiem, lai mežo­nīgās — kādu to iedomājās māte ar tēvu — dabas iespaidā viņu savādais, biedējošais bērns kļūtu kaut nedaudz maigāks. Savā ziņā tas darbojās. Pīteram te iepatikās. Garas pastaigas pa mežiem un pa laukiem svaigā gaisā — dažreiz pat visas dienas garumā ar vienu vai pāris sviestmaizēm un datoru mugursomā un nelielu saliekamo nazi kabatā.

Taču Valentīna zināja vairāk. Viņa bija redzējusi līdz pu­sei nodīrātu vāveri ar ķepiņās iedurtiem zariem piespraus­tu pie zemes. Viņa iztēlojās, kā Pīters to notver, nostiprina, pamazām uzmanīgi atdala un novelk tai ādu, neaizskarot iekšējos orgānus, raugoties, kā raustās tās muskuļi. Cik ilgi vāvere mocījās, līdz nomira? Visu šo laiku Pīters būs sēdē­jis tai blakus, atspiedies pret koku, kur vāverei varbūt bijusi ligzda, darbojies ar savu datoru, kamēr vāveres dzīvība lēnām izdziest.

Sākumā viņa bija šausmās un gandrīz izvēmās pusdienu laikā, kad redzēja, cik aktīvi Pīters ēda un cik jautri un mun­dri viņš runāja. Bet vēlāk, padomājusi par to, viņa saprata, ka Pīteram tas varbūt bija kas īpašs, kas brīnumains — kā viņai viņas mazie ugunskuriņi. Upuris, lai apmierinātu tum­šos dievus, kas bija apsēduši viņa dvēseli. Labāk lai moka vā­veres, nevis bērnus. Pīters savā ziņā līdzinājās zemkopim — viņš dēstīja sāpes un kopa tās, un, kad tās bija ienākušās, kāri tās norija. Labāk, lai viņam tiek šīs mazās, bet spēcīgās devas, nevis vardarbība skolā.

„Paraugskolnieks," par viņu teica skolotāji. „Kaut skolā būtu simtiem tādu kā viņš. Visu laiku mācās, vienmēr laikus nodod mājasdarbus. Viņam patīk mācīties."

Bet Valentīna zināja, ka tā ir krāpšanās. Labi, Pīteram tie­šām patika mācīties, bet skolotāji viņam nebija iemācījuši neko. Nekad. Viņš mācījās mājās pie sava datora, urbās caur bibliotēkām un datubāzēm, lasīja un domāja, un — tas bija vissvarīgākais — runāja ar Valentīnu. Tikmēr skolā viņš iz­likās, ka ir sajūsmā par bērnišķīgajām ikdienas nodarbībām. Ai, vai, es nevarēju ne iedomāties, ka vardes iekšpusē izskatās šādi, viņš teica, bet mājās lasīja par to, kā DNS filotiskie sa­kari saista atsevišķas šūnas vienotos organismos. Pīters izcili prata glaimot, un visi skolotāji uz tā uzķērās.

Un tomēr tā bija labāk. Pīters ne ar vienu vairs nekāvās. Nevienu neaizskāra. Sadzīvoja ar visiem. Tas likās esam pavi­sam cits, jauns Pīters.

Tam ticēja visi. Tēvs ar māti to atkārtoja tik bieži, ka Va­lentīnai bieži bija gandrīz vai jākliedz: tas nav nekāds jauns Pīters, tas ir tas pats vecais Pīters, tikai gudrāks!

Cik gudrs? Gudrāks par tevi, tēv. Gudrāks par tevi, māt. Gudrāks par ikvienu, ko jūs jebkad esat pazinuši vai satikuši.

Bet ne jau gudrāks par mani.

„Es domāju," Pīters teica, „vai man tevi nogalināt vai kā."

Valentīna atspiedās pret priedes stumbru; no viņas ugunskuriņa bija palikuši vairs tikai gruzdoši pelni.

„Es tevi arī mīlu, Pīter."

„Tas būtu tik viegli. Tu tik bieži kurini šos sīkos, stulbos ugunskuriņus. Atliek tikai tevi apdullināt un sadedzināt. Tev taču tik ļoti patīk dedzināt."

„Es domāju, vai nevajadzētu tevi miegā izkastrēt."

„Nē, neko tādu tu nedomā. Kas tāds tev ienāk prātā tikai tad, kad blakus esmu es. Es tevī atmodinu to pašu labāko. Nē, Valentīna, es esmu nolēmis tevi nenogalināt. Es esmu nolē­mis, ka tu man palīdzēsi."

„Tiešām?"

Pirms pāris gadiem Valentīna tiešām justos iebiedēta, taču tagad viņai nebija bail. Viņa nešaubījās, ka Pīters tiešām ir spējīgs viņu nogalināt. Viņa vispār nevarēja iedomāties neko tik briesmīgu, ko Pīters nespētu izdarīt. Vēl viņa zināja, ka Pīters nebūt nav ārprātīgs, ka viņš lieliski sevi kontrolē. Viņš valdīja pār sevi daudz labāk nekā jebkurš cits, ko viņa pazina. Varbūt vien neskaitot viņu pašu. Pīters -varēja atteikties no jebkādām vēlmēm, cik ilgi vien vajadzēja; viņš prata noslēpt jebkādas emocijas. Un tādēļ Valentīna zināja, ka viņš viņai nekad neuzbruks pēkšņā naida uzliesmojumā. Viņš to darītu tikai tad, ja tas būtu riska vērts. Un tas nebija iespējams. Tā­dēļ viņa savā ziņā pat deva priekšroku Pīteram, nevis citiem cilvēkiem. Viņš vienmēr rīkojās atbilstoši rūpīgi aprēķinā­tam egoismam. Un tāpēc, lai būtu drošībā, viņai tikai atlika rūpēties, lai Pītera interesēs būtu atstāt viņu dzīvu, nevis no­galināt.

«Situācija saasinās, Valentīna. Es sekoju karaspēka kustī­bai Krievijā."

„Par ko tu runā?"

„Par pasauli, Valentīna. Tu taču zini, kas ir Krievija? Lielā impērija? Otrais Varšavas pakts? Eirāzijas valdnieki no Nī­derlandes līdz Pakistānai?"

„Viņi nemēdz atklāt ziņas par sava karaspēka pārvietoša­nos, Pīter."

«Skaidrs, ka ne. Bet ziņas par pasažieru un kravas vilcienu kustību gan ir publiski pieejamas. Es izveidoju programmu, kas apstrādā tos sarakstus un nosaka, kad pa tiem pašiem ce­ļiem slepeni pārvietojas armijas vienības. Pārbaudīju infor­māciju par pagājušajiem trim gadiem. Pēdējos sešos mēnešos viņi kļuvuši aktīvāki. Gatavojas karam. Sauszemes karam."

„Bet kas tad ar Aliansi? Un kā būs ar insektoīdiem?"

Valentīna nezināja, kāds ir Pītera mērķis, bet šādas disku­sijas par notikumiem pasaulē viņš aizsāka bieži. Viņš izman­toja Valentīnu, lai pārbaudītu un uzlabotu savas idejas. Viņa savukārt šī procesa laikā attīstīja savu domāšanu. Valentīna atklāja, ka, lai gan viņa reti kad piekrita Pītera viedoklim par to, kādai pasaulei būtu jābūt, viņu domas par to, kāda pasaule patiesībā ir, bieži sakrita. Viņi bija iemācījušies veikli atsijāt precīzu informāciju no bezcerīgi nekompetento un lētticīgo žurnālistu stāstiņiem. Pīters viņus dēvēja par aitu baru.

„Polemarhs ir krievs, vai ne? Un viņš gan zina, kas ir ar floti. Vai nu viņi atklājuši, ka insektoīdi mūs vairs neapdraud, vai arī būs pamatīga kauja. Jebkurā gadījumā karš ar insektoīdiem būs beidzies. Viņi gatavojas citam karam, kas būs pēc tam."

„Ja viņi pārvieto karaspēka vienības, tam jānotiek stratēga vadībā."

„Tas notiek Varšavas pakta valstu robežās."

Satraucoši. Šķietami noturīgais miers un sadarbība ne­traucēti ilga gandrīz kopš insektoīdu karu sākuma. Pīters bija atklājis pamatīgu plaisu pasaules kārtības uzbūvē. Viņa iztē­lojās, kāda bija pasaule pirms insektoīdu uzspiestās vienotī­bas — aina likās tik skaidra, it kā viņa pati to atcerētos.

„Tātad būs kā agrāk."

„Ar dažām izmaiņām. Vairogu dēļ neviens nelietos ko­dolieročus. Tā vietā, lai nogalinātu miljonus, tiks nogalināti tūkstoši." Pīters pasmaidīja. „Tas ir neizbēgami, Valentīna. Pašlaik mums ir milzīga, starptautiska flote, kuru pārval­da amerikāņi. Ja karš ar insektoīdiem beidzas, izzūd arī šī vara — tā balstās tikai uz bailēm no insektoīdiem. Un pēkšņi mēs paskatāmies apkārt un atklājam, ka visas vecās savienī­bas ir izirušas un pagalam. Izņemot vienu Varšavas pakta valstis. Dolārs pret pieciem miljoniem lāzeru. Mums būs as­teroīdu josla, bet viņiem — Zeme, un bez Zemes tur ātri vien izbeigsies gan rozīnes, gan selerijas."

Valentīnu visvairāk satrauca Pītera miers un bezrūpība.

„Pīter, kāpēc gan man liekas, ka tu par to domā kā par zelta izredzēm Pīteram Viginam?"

„Mums abiem, Valentīna."

„Pīter, tev ir divpadsmit gadu. Man ir desmit. Ir vārds, ar ko mūs apzīmē. Mūs sauc par bērniem, un ar mums apietas kā ar pelēm."

„Bet mēs nedomājam kā bērni, vai ne, Valentīna? Mēs ne­runājam kā bērni. Un pats galvenais — mēs nerakstām kā bērni."

..Diskusijā, kas sākās ar nāves draudiem, Pīter, mēs, man liekas, esam novirzījušies no tēmas."

Bet Valentīna jutās ieinteresēta. Rakstīšana viņai padevās labāk nekā Pīteram. Viņi abi to zināja. Pīters bija reiz izteicies, ka viņš vienmēr jūt, ko citi cilvēki sevī ienīst, un prot to iz­mantot, bet Valentīna vienmēr zina, kas citiem cilvēkiem sevī visvairāk patīk, un izmanto to glaimiem. Ciniski, bet taisnība. Valentīna spēja panākt, ka cilvēki piekrīt viņas viedoklim un uzskatiem, — viņa prata tos pārliecināt, ka viņi vēlas to, ko viņa grib, lai tie vēlētos. Savukārt Pīters prata panākt, ka viņi baidās no tā, no kā viņš liek tiem baidīties. Kad viņš to pir­moreiz Valentīnai pateica, viņa apvainojās. Viņa gribēja ticēt, ka pārliecināt citus cilvēkus par savu viedokli viņai izdodas tik labi tāpēc, ka viņai ir taisnība, un ne tāpēc, ka viņa būtu īpaši viltīga. Bet, lai cik viņa mēģināja sev iegalvot, ka nevē­las izmantot citus cilvēkus, kā to dara Pīters, apziņa, ka viņa tiešām spēj kontrolēt citus, Valentīnai sagādāja baudu. Un ne tikai kontrolēt viņu rīcību. Viņa savā ziņā prata kontrolēt ari viņu vēlmes. Viņai bija kauns, ka viņa izbauda šo varu, taču viņa tik un tā to laiku pa laikam izmantoja. Lai pārliecinātu skolotājus vai citus skolēnus. Lai māte ar tēvu raudzītos uz pasauli, kā viņa to vēlas. Dažreiz viņai tas izdevās pat ar Pīte­ru. Tas bija pats biedējošākais — viņa pietiekami labi saprata Pīteru, lai spētu iejusties viņa ādā. Viņā pašā bija daudz vai­rāk no Pītera, nekā viņa vēlējās un spēja atzīt, lai gan dažreiz viņa tomēr uzdrīkstējās par to domāt. Pīteram runājot, viņa domāja: tu sapņo par varu, Pīter, bet savā ziņā es esmu daudz spēcīgāka par tevi.

„Es esmu iedziļinājies vēsturē," Pīters teica. „Es esmu ie­mācījies šo to par cilvēka uzvedības likumsakarībām. Dažreiz pasaule pārkārto pati sevi, dažreiz to iespējams pārmainīt ar īstajiem vārdiem. Padomā, ko Perikls paveica Atēnās, un Dēmostens…"

„Jā, viņiem divreiz izdevās novest Atēnas postā."

„Periklam — jā, bet Dēmostenam bija taisnība par Filipu."

„Vai arī viņš viņu izprovocēja."

„Nu, redzi? Tā vienmēr rīkojas vēsturnieki: strīdas par cē­loņiem un sekām, kad patiesībā jāatzīst, ka ir situācijas, kad pasaule ir gatava, lai īstajā vietā un ar īstajiem vārdiem to varētu pārmainīt. Tomass Peins un Bendžamins Franklins, piemēram. Bismarks. Ļeņins."

«Gadījumi nav pārāk līdzīgi, Pīter."

Viņa nepiekrita tikai ieraduma dēļ. Viņa saprata, ko viņš domā, un tas viņai likās visai ticami.

„Es negaidīju, ka tu sapratīsi. Tu vēl joprojām tici, ka sko­lotāji zina ko mācīšanās vērtu."

Es saprotu daudz vairāk, nekā tev liekas, Pīter.

„Tad tu nu būsi nākamais Bismarks?"

„Es zinu, kā iedēstīt sabiedrības prātos savas idejas. Vai tev nav reiz ienākusi prātā kāda izcili gudra frāze, Valentīna, ko tu tad arī pasaki, un pēc kādām divām nedēļām vai mēneša tu dzirdi kādu nepazīstamu pieaugušo to sakām citam nepazīs­tamam pieaugušajam? Vai arī dzirdi kādā televīzijas pārraidē, vai arī izlasi to tiklā."

„Es vienmēr nodomāju, ka esmu to vienkārši jau ie­priekš dzirdējusi un man tikai liekas, ka esmu pati to izdomājusi."

„Un tu kļūdies. Pasaulē varbūt ir tikai kādi divi trīs tūksto­ši cilvēku, kas ir tikpat gudri, cik mēs. Lielākā daļa kaut kur kaut kādā veidā pūlas nopelnīt iztiku. Pasniedzēji — nabaga izdzimteņi — vai zinātnieki. Un tikai nedaudzi spēj kaut ko patiešām ietekmēt."

„Atļauj man minēt: tie laimīgie esam mēs."

„Varen smieklīgi, Valentīna. Kā trusis ar vienu kāju."

„Tādu šajos mežos droši vien netrūkst."

„Lēkā pa riņķi vien, pa riņķi vien."

ŠI drausmīgā aina Valentīnu sasmīdināja, un par to viņa bija ļoti dusmīga pati uz sevi.

«Valentīna, ko teiksim mēs, to pēc divām nedēļām atkārtos visa pasaule. Mēs to spējam. Mums nav jāgaida, līdz mēs bū­sim pieauguši un iekārtoti nekaitīgos amatos."

„Pīter, tev ir divpadsmit."

„Ne tīklā. Tīklā es varu saukties, kā vien vēlos, un tu arī."

„Tīklam mēs varam piekļūt tikai kā skolēni, un nokļūt pie īstajām diskusijām mēs varam tikai lasīšanas režīmā — tas nozīmē, ka mēs nemaz nevarēsim neko pateikt."

„Man ir plāns."

„Tev vienmēr ir." Viņa izlikās vienaldzīga, taču patiesībā kāri klausījās.

„Mēs varētu piekļūt tīklam kā pilntiesīgi pieaugušie ar vār­diem, kādi vien mums ienāks prātā, ja tēvs mums ļaus izman­tot savu pilsoņa paroli."

„Un kāpēc gan lai viņš ļautu? Mums jau ir skolēnu paroles. Ko tad tu viņam teiksi? Man vajag pilsoņa paroli, lai glābtu pasauli?"

„Nē, Valentīna, es viņam neteikšu neko. Tu viņam pastāstī­si, ka esi norūpējusies par mani, pastāstīsi, kā es cītīgi mācos skolā, bet tu zini, ka tā mani padara traku, jo man nav iespē­jas runāt ar īsteni gudriem cilvēkiem, ka visi mani uzlūko no augšas, jo es esmu tik jauns, ka man te nav līdzvērtīgu saru­nu biedru. Tu vari pierādīt, cik slikti mani tas ietekmē. Ir pat izpausmes."

Valentīna iedomājās par mirušo vāveri mežā un saprata: Pīters bija ieplānojis, ka viņa to atradīs. Vai arī vismaz iekļā­vis savā plānā, kad tas jau bija noticis.

„Tu vari piedabūt, ka viņš dalās ar mums savā parolē. Mēs varēsim pieņemt izdomātas identitātes, apslēpt, kas mēs pa­tiesībā esam, un beidzot tikt pienācīgi novērtēti un cienīti."

Valentīna mēdza apstrīdēt viņa idejas, taču šis bija citāds gadījums. Viņa nevarēja vienkārši sacīt: kas gan tev liek do­māt, ka tu esi pelnījis cieņu? Viņa bija lasījusi par Ādolfu Hit­leru. Interesanti, kāds gan divpadsmit gadu vecumā bija viņš? Ne tik gudrs kā Pīters, bet noteikti tikpat godkārīgs. Un kāda gan tagad būtu pasaule, ja viņš bērnībā būtu ierauts kuļmašī­nā vai ari viņu būtu saminis zirgs?

..Valentīna," Pīters teica, „es zinu, ko tu par mani domā. Tu domā, ka es neesmu diez cik patīkama persona."

Valentīna svieda viņam ar skuju.

,.Bulta tev caur sirdi."

„Es jau sen plānoju izrunāties ar tevi. Bet man visu laiku bija bail."

Viņa ielika vienu skujas adatu mutē un izpūta to viņa vir­zienā. Tā nokrita gandrīz taisni zemē.

„Vēl viens neveiksmīgs šāviens."

Kāpēc gan viņš izliekas vājš?

,.Valentīna, man bija bail, ka tu man neticēsi. Neticēsi, ka es uz to esmu spējīgs."

„Pīter, es ticu, ka tu esi spējīgs uz jebko."

„Bet visvairāk man bija bail, ka tu noticēsi un mēģināsi mani apstādināt."

„Nu, nu, padraudi atkal mani nogalināt, Pīter."

Vai viņš tiešām domāja, ka, izliekoties jauks un pazemīgs, tik viegli apmuļķos viņu?

„Labi, man ir slimīga humora izjūta. Piedod. Tu taču zini, ka tas nebija nopietni. Man nepieciešama tava palīdzība."

„Jā, tieši tu esi tas, kas pasaulei vajadzīgs. Divpadsmitga­dīgs pasaules glābējs."

„Nav mana vaina, ka man tieši šobrīd ir divpadsmit gadu. Un nav mana vaina, ka tieši šobrīd pavērusies tik lieliska ie­spēja. Šis ir laiks, kad es varu veidot pasauli. Pārmaiņu laikos

pasaule vienmēr ir demokrātiska, un tādos brīžos uzvar cilvēks, kurš zina, ko un kā teikt. Visi domā, ka Hitlers ieguva varu ar savu slepkavot gatavo armiju, un daļēji tā ir taisnība, jo īsta vara vienmēr balstīta uz nāves un pazemojuma draudiem. Bet pa­matā varu viņam nodrošināja vārdi — īstie vārdi īstajā laikā."

„Es tikko tevi domās salīdzināju ar viņu."

„Es neienīstu ebrejus, Valentīna. Es nevēlos nevienu iznī­cināt. Un es negribu karu. Es gribu vienotu pasauli. Tas ir slikti? Es negribu, lai atkal būtu kā agrāk. Tu esi lasījusi par pasaules kariem?" ,>Jā."

„Tas var sākties atkal. Var būt vēl sliktāk. Mūs var pakļaut Varšavas pakta valstis. Cik jauka doma."

„Pīter, mēs esam bērni, tu saproti? Mēs ejam skolā, mēs augam."

Bet pat iebilstot viņa vēlējās tikt pārliecināta. Viņa vēlējās tikt pārliecināta jau kopš sarunas sākuma.

Taču Pīters nezināja, ka ir jau guvis uzvaru.

„Ja es tam ticētu un to pieņemtu, man vajadzētu tikai at­sēsties un vērot, kā lēnām izzūd visas iespējas ko mainīt, un, kad es būšu pieaudzis, būs jau par vēlu. Paklausies, Valentīna. Es zinu, ko tu par mani domā. Es esmu ļauns un bīstams brālis. Es esmu izturējies cietsirdīgi pret tevi un vēl cietsirdīgāk pret Enderu, kad viņš vēl nebija aizvests. Bet es nekad neesmu tevi ienīdis. Es mīlēju jūs abus. Tur neko nevarēja darīt — man bija vajadzīga vara, saproti? Mans izcilākais talants ir spēja saskatīt citu vājās vietas, spēja saskatīt, kā tās izmantot, es to vienkārši redzu un viss. Es varētu kļūt par uzņēmēju un vadīt milzu korporāciju, es cīnītos un pūlētos, līdz tā nokļūtu pašā vir­sotnē. Bet kas par to? Nekas. Man vajadzīga vara, Valentīna, man vienkārši vajag kaut ko kontrolēt, taču es vēlos, lai tas būtu kontrolēšanas vērts. Es gribu paveikt-kaut ko nozīmīgu. Pax Americana visā pasaulē. Ja nu pēc insektoīdiem nāk vēl kādi citi, lai mēs jau apdzīvojam tūkstošiem pasauļu, lai starp mums valda miers un lai mēs esam neiznīcināmi. Saproti? Es gribu glābt cilvēci no pašiznīcināšanās."

Viņš nekad nebija runājis ar viņu tik atklāti. Nekādas izlik­šanās vai melu pazīmes. Viņš kļuvis prasmīgāks. Vai varbūt viņš tiešām runā taisnību?

„Tātad — divpadsmitgadīgs zēns un viņa mazā māsiņa glābs pasauli?"

„Cīk vecs bija Aleksandrs? Es negrasos to paveikt vienā naktī. Es tagad tikai grasos to sākt. Ja tu man palīdzēsi."

„Es neticu, ka tas, ko tu dari ar tām vāverēm, ir tikai šīs izrādes sastāvdaļa. Es domāju, ka tev tas vienkārši patīk."

Pēkšņi Pīters ar rokām aizklāja seju un sāka raudāt. Va­lentīna nodomāja, ka viņš izliekas, bet tad vairs nebija par to droša. Iespējams taču, ka viņš tiešām mīl viņu un šīs biedē­jošās iespējas brīdī viņš labprātīgi viņai atklāja savu vājumu, lai iegūtu viņas pretmīlestību. Viņš manipulē ar mani, viņa domāja, taču tas nenozīmē, ka viņš nav patiess. Kad viņš no­ņēma rokas no sejas, viņa vaigi bija slapji, acis sarkanas.

„Es zinu," viņš teica. „No tā es baidos visvairāk. Ka es tie­šām esmu briesmonis. Es negribu nogalināt, bet es nespēju tam pretoties."

Viņš nekad nebija licies tik atklāts. Tu esi gudrs, Pīter. Tu slēpi visu savu vājumu, lai tagad varētu mani aizkustināt.

Un viņš patiešām viņu aizkustināja, jo vismaz daļēji tā bija patiesība. Tātad PIters nebija briesmonis, un viņa varēja apmierināt savu Pīteram radniecīgo varas mīlestību, arī pati nekļūstot par briesmoni. Viņa apzinājās, ka Pīters ari šajā brī­di visu lieliski aprēķina, taču viņa ticēja, ka viņš reizē ir arī patiess. Patiesība slēpās dziļi jo dziļi, un Pīters bija viņu ilgi pētījis, līdz spēja iegūt viņas uzticību.

..Valentīna, ja tu man nepalīdzēsi, man nav ne jausmas, par ko es kļūšu. Bet, ja tu būsi kopā ar mani, ja mēs darbosimies kopā, tu spēsi mani atturēt no pārvēršanās… nu, par tādu kā tie sliktie."

Viņa pamāja. Tu vienkārši izliecies, ka dalies ar mani varā, viņa domāja, taču patiesībā man ir vara pār tevi, tev pašam to nezinot.

„Labi. Es tev palīdzēšu."

•••

Tiklīdz viņi bija dabūjuši no tēva pilsoņa paroli, viņi sāka izlūkot teritoriju. Viņi neapmeklēja vietas, kur būtu nepiecie­šams lietot īsto vārdu. Tas nemaz nebija grūti — īstos vārdus pieprasīja lietot tikai tur, kur bija kāds sakars ar naudu un norēķiniem. Viņiem nauda nebija vajadzīga. Viņiem bija va­jadzīga cieņa — un to viņi varēja iegūt par velti. Slēpjoties zem izdomātiem vārdiem un darbojoties īstajos tīklos, viņi varēja izlikties par jebko — veciem vīriešiem, pusmūža sie­vietēm, jebko, ja vien rakstot rūpīgi ievēroja attiecīgu stilu. Redzami bija tikai viņu vārdi un viņu idejas. Tīklā visi pilsoņi bija vienlīdzīgi.

Sākumā viņi lietoja dažādus pseidonīmiiS — ne tos, ar ku­riem Pīters bija paredzējis viņiem kļūt slaveniem un ietek­mīgiem. Protams, viņi nevarēja piedalīties lielajos valsts un starptautiskajos politiskajos forumos — tos viņi varēja tikai lasīt, līdz kāds viņus tur ielūdz vai ievēl. Taču viņi tiem pie­slēdzās un vēroja no malas, laiku pa laikam lasīja slavenu da­lībnieku esejas, pētīja diskusijas.

Viņi sāka ievietot savus komentārus mazāka mēroga foru­mos, kur parastie cilvēki apsprieda lielās diskusijas. Iesākumā Pīters uzstāja, ka viņiem jābūt tīši provokatīviem.

„Uzzināt, kā mūsu stils darbojas, mēs varam tikai tad, ja kāds uz mūsu rakstīto reaģē, un, ja mēs būsim maigi un mīlī­gi, neviens neatbildēs."

Viņi nebija maigi un mīlīgi, un ļaudis reaģēja. Atbildes, kas bija ievietotas forumos, bija vienkārši asas, bet atbildes, kas viņiem tika sūtītas pa elektronisko pastu, bija indīgas. Bet viņi ātri saprata, kas viņu tekstos citiem liekas bērnišķīgs un muļķīgs, un viņiem veicās aizvien labāk.

Kad Pīters apmierināts konstatēja, ka viņi zina, kā izlikties par pieaugušiem, viņš likvidēja viņu iepriekšējās identitātes, un viņi sāka gatavoties īstajam darbam.

„Mums jāizskatās pilnībā nesaistītiem. Mēs rakstīsim par dažādām lietām un dažādos laikos. Mēs nekad neatsauksi­mies viens uz otru. Tu vairāk darbosies rietumkrasta tīklos, es — dienvidos. Aplūkosim arī reģionālos jautājumus. Labi, tagad pildi savus mājasdarbus."

To viņi arī darīja. Tēvs ar māti dažreiz uztraucās, ka Pī­ters un Valentīna, paķēruši katrs savu datoru, visu laiku pa­vada kopā. Bet viņi nevarēja ne par ko sūdzēties — atzīmes viņiem bija labas, turklāt Valentīna uz Pīteru atstāja tik labu iespaidu… Viņa bija Pīteru pilnībā pārmainījusi. Un tā Pīters ar Valentīnu, kad bija labs laiks, abi sēdēja mežā vai, ja lija, kafejnīcās vai apjumtos parkos un sacerēja savus politiskos komentārus. Pīters bija rūpīgi izveidojis viņu jaunās identi­tātes tā, ka neviena no tām neizteica viņiem nepieciešamos uzskatus un idejas pilnībā un viena pati; viņi bija radījuši pat vairākas papildu identitātes, kas izteica savus „trešās puses" viedokļus.

„Lai nu abi tagad pulcē sev sekotājus," Pīters teica.

Reiz, būdama ļoti nogurusi no rakstīšanas un pārrakstīša­nas, lai Pīters būtu apmierināts ar viņas tekstiem, Valentīna izmisusi iesaucās:

„Tad raksti pats!"

„Es nevaru," viņš atbildēja. „Mēs nedrīkstam likties līdzīgi. Nekad. Neaizmirsti, ka kādu dienu mēs būsim tik slaveni, ka kāds sāks analizēt mūsu tekstus. Mums visu laiku jāizskatās pēc atsevišķiem cilvēkiem."

Tā nu viņa turpināja rakstīt. Viņas galvenā identitāte tīklā bija Dēmostens — vārdu bija izvēlējies Pīters. Viņš pats sevi dēvēja par Loku. Tie bija visai parasti pseidonīmi, taču arī tā bija plāna sastāvdaļa.

„Lai tikai mēģina atminēt, kas mēs esam."

„Ja mēs kļūsim pietiekami slaveni, valdība vienmēr varēs noteikt, kas mēs esam patiesībā."

„Kad tas notiks, mēs būsim jau pietiekami nostiprināju­šies, lai to pārciestu. Ļaudis varbūt šokēs, ka Dēmostens un Loks ir bērni, bet viņi jau būs pieraduši mūs uzklausīt."

Viņi sāka gatavot pirmās diskusijas saviem tēliem. Valen­tīna uzrakstīja pamattekstu, un Pīters izveidoja dažas vien­reiz lietojamas identitātes, lai viņai atbildētu. Viņa atbildes bija gudras, viņu diskusijas — aktīvas, pilnas viltīgi slēptiem apvainojumiem un spēcīgu politisko retoriku. Valentīnai īpa­ši labi padevās aliterācijas, un tās padarīja viņas izteicienus viegli iegaumējamus. Tad viņi, ievērojot laika distances, it kā diskusija patiešām būtu īsta, ievietoja to tīklā. Dažreiz pa kā­dam komentāram starpā ievietoja arī citi tīkla lietotāji, bet Pīters un Valentīna tos parasti ignorēja vai arī nedaudz pielā­goja savus tekstus.

PIters rūpīgi sekoja, vai viņu vislabāk iegaumējamās frā­zes neparādās citur tīklā. Ne visas, bet dažas tiešām laiku pa laikam šur tur tika atkārtotas, dažas pat nopietnās diskusijās prestižajos forumos.

„Mūs lasa," PIters secināja. „Idejas sāk izplatīties."

„Tās ir tikai frāzes."

„Tas ir tikai sākums. Mums jau ir kaut kāda ietekme. Ne­viens vēl uz mums neatsaucas, bet viņi jau diskutē par mūsu izvirzītajiem jautājumiem. Mēs jau esam viņu dienas kārtībā. Mēs tur tiksim."

„Vai mēs mēģināsim kaut kā iekļauties galvenajās disku­sijās?"

„Nē. Pagaidīsim, līdz kāds mūs ielūdz."

Un jau pēc septiņiem mēnešiem Dēmostens saņēma pie­dāvājumu no kāda rietumkrasta ziņu servisa rakstīt iknedē­ļas slejas.

„Es nevaru rakstīt nedēļas slejas," Valentīna teica. „Man pat vēl nav sākušās mēnešreizes."

„Tam ar slejām nav nekāda sakara," PIters atbildēja.

„Ir gan. Es vēl esmu bērns."

,.Piekriti viņu piedāvājumam, bet ar noteikumu, ka viņi tev nodrošina anonīmu pieeju tīklam ar kādu no savām kor­poratīvajām parolēm, jo tu nevēlies atklāt savu īsto identitāti."

„Tātad, kad valdība mēģinās mani atrast…"

„Tu būsi anonīma persona, kas pieslēgusies tīklam no CalNet. Nekāda sakara ar tēva pilsoņa paroli. Es tikai nevaru saprast, kāpēc Dēmostenam tā paveicies āgrāk par Loku."

«Atklājas īstie talanti."

Tā savā ziņā bija jautra spēle. Bet Valentīnai diez ko nepa­tika daži uzskati, kas pēc Pītera ieceres bija jāpauž Dēmos­tenam. Dēmostens veidojās par autoru, kūra attieksme pret Krieviju lika domāt par paranoju. Tas viņu uztrauca tāpēc, ka Pīters bija vienīgais, kurš zināja, kā rakstot izmantot citu bailes — šajā ziņā viņa pastāvīgi vērsās pie viņa pēc palīdzī­bas. Tajā pašā laikā Pītera Loks turējās pie viņas mērenās un iejūtīgās taktikas. Sava jēga gan tam bija: viņas rakstītie Dēmostena teksti tomēr saglabāja viņas iejūtlgumu, kamēr Loks varēja laiku pa laikam parotaļāties ar citu cilvēku bailēm.

Taču pamatā rezultāts bija viens — viņa aizvien palika nesa­raujami saistīta ar Pīteru. Viņa nevarēja izmantot Dēmostenu pati saviem nolūkiem, viņa vienkārši nezinātu, kā īsti viņu izmantot. Taču iedarbība bija abpusēja. Viņš nevarēja uzturēt Loka identitāti bez viņas. Vai ne?

„Man likās, ka pamatdoma bija apvienot pasauli. Ja es rakstu, ko tu vēlies, Pīter, man liekas, es sludinu karu, lai iz­nīcinātu Varšavas pakta valstis."

„Ne karu — tikai tīklu atvēršanu un spiegošanas pārtrauk­šanu. Brīvu informācijas plūsmu. Piekāpšanos Alianses no­teikumiem, Dieva dēļ…"

Valentīna neapzināti sāka runāt kā Dēmostens — pat tad, kad pilnīgi noteikti neizteica Dēmostena viedokli.

«Visiem zināms, ka jau no paša sākuma Alianses notei­kumi uzlūko Otrā Varšavas pakta valstis kā vienu veselumu. Starptautiskā informācijas plūsma nav slēgta, savukārt tas, kas notiek starp pašām Varšavas pakta valstīm, pēc noteiku­miem ir viņu iekšējā lieta. Tāpēc arī viņi tik labprātīgi ļāvās amerikāņu hegemonijai Aliansē."

„Tu tagad izklāsti Loka uzskatus, Valentīna. Uzticies man. Tev jāpieprasa, lai Varšavas paktam tiktu atņemts oficiāls sta­tuss. Tev jāmēģina patiesi sadusmot daudzus jo daudzus cilvē­kus. Tad vēlāk, kad tu atzīsi kompromisa nepieciešamību…"

„Viņi manī vairs neklausīsies un ķersies pie ieročiem."

«Valentīna, tici man, es zinu, ko daru."

„Kā gan tu to zini? Tu neesi diez cik gudrāks par mani, un tu nekad ar šādām lietām iepriekš neesi nodarbojies."

„Man ir trīspadsmit, tev — desmit."

«Gandrīz vienpadsmit."

«Un es zinu, kā tās lietas notiek."

«Labi, darīšu, kā vēlies. Bet nekādu muļķību no sērijas «brīvība vai nāve"!"

«Nāksies."

«Un reiz, kad mūs pieķers un viņi brīnīsies, kāpēc gan tava māsa ir tāda kara kurinātāja, es nešaubos ne mirkli, tu atzī­sies, ka liki man to rakstīt, vai ne?"

«Vai tu esi pārliecināta, ka tev vēl nav sākušās mēnešreizes, meitenīt?" „Es ienīstu tevi, Pīter Vigin!"

Visvairāk Valentīnu uztrauca tas, ka viņas rakstītās slejas pārpirka vairāki citi vietējie ziņu servisi un tās sāka lasīt un arī citēt pie galda viņas tēvs.

«Beidzot kāds saprātīgs cilvēks," viņš teica un nocitēja da­žus fragmentus, kurus Valentīna šajā tekstā necieta visvairāk.

«Kamēr nav sakauti insektoīdi, tikmēr sadarboties ar šiem hegemonistiem krieviem ir pareizi, bet, kad mēs būsim uzva­rējuši, nedrīkst atstāt pusi civilizētās pasaules Krievijas impē­rijas verdzībā, vai ne, dārgā?"

«Man liekas, tu to uztver pārāk nopietni," māte atbildēja.

«Man patīk šis Dēmostens. Man patīk viņa domu gājiens. Savādi, ka viņš nedarbojas lielajos forumos. Es pārbaudīju, vai nevar viņu atrast starptautiskajās diskusijās, un izrādās, ka viņš ne reizi nav tajās piedalījies."

Valentīnai zuda apetīte, un viņa devās prom no galda. Pī­ters viņai pēc kāda laika sekoja.

«Tātad tev nepatīk melot tēvam," viņš teica. «Nu, un? Tu viņam nemelo. Viņš nedomā, ka tu esi Dēmostens, un Dē­mostens neraksta to, kam tu patiesībā tici. Tas izslēdz jebkā­dus melus."

«Tieši šāds spriešanas veids Loku padara par tādu maitu."

Patiesībā viņu uztrauca nevis tas, ka viņa melo tēvam, bet gan tas, ka tēvs piekrīt Dēmostena uzskatiem. Viņai bija li­cies, ka Dēmostenam var sekot tikai muļķi.

Dažas dienas vēlāk kāds Jaunanglijas ziņu serviss atvēlēja sleju arī Lokam — lai nodrošinātu pretstatu viņu pašu publi­cētajai populārajai Dēmostena slejai.

«Nav slikti — diviem bērniem, kam abiem kopā ir kādi astoņi kaunuma mati," Pīters teica.

«No sleju autora līdz varai pār visu pasauli ir tāls ceļš," Valentīna atgādināja. «Tik tāls, ka vēl neviens nekad to nav nogājis."

«Ir gan. Vai vismaz ekvivalentu ceļu morālā ziņā. Savā pir­majā slejā es grasos zemiski aprunāt Dēmostenu."

«Nu, Dēmostens Loka eksistenci nemaz nepamanīs. Ne­kad."

«Pagaidām."

Tā kā viņu identitātes pilnībā nodrošināja sleju rakstīšana, tēva paroli viņi lietoja tikai vienreiz lietojamām identitātēm. Māte piezīmēja, ka viņi pārāk daudz laika pavadot tīklā.

„Viens vienīgs darbs un prieku nekādu Džekam dara trulu prātu," viņa atgādināja Pīteram.

Pīters tīši ļāva nedaudz nodrebēt savām rokām un teica:

„Ja tev liekas, ka man vajadzētu to izbeigt, es domāju, ka šoreiz spētu tikt ar to galā. Tiešām."

„Nē, nē," māte atbildēja. „Es to nevēlos, tikai esi uzmanīgs un viss."

„Es esmu uzmanīgs, maram."

• ••

Gada laikā nekas nebija mainījies. Enders par to bija pār­liecināts, tomēr visam bija tāda kā rūgta pelējuma piegarša. Pēc reitinga viņš joprojām bija labākais kareivis, un neviens vairs nešaubījās, ka tā ari ir. Deviņu gadu vecumā viņš jau bija vada komandieris Petras Arkanjanas komandētajā Fēniksu armijā. Viņš joprojām vadīja vakaru treniņus, tikai ta­gad tos apmeklēja armiju komandieru īpaši izraudzīti elites kareivji, lai gan viņiem varēja, ja vien vēlējās, piebiedroties arī jauniņie. Arī Alajs bija kļuvis par vada komandieri, tikai citā armijā, un viņi joprojām bija labi draugi. Šens vēl nebija komandieris, bet tas viņiem nemaz netraucēja. Dinks Mēkers beidzot bija padevies un nomainījis Līkdeguni Rouzu Žurku armijas komandiera amatā. Viss bija labi, ļoti labi. Ko gan vēl es varētu vēlēties?

Tad kāpēc gan man riebjas šī dzīve?

Treniņu un spēļu rutīna. Enderam patika apmācīt viņa vada zēnus, un tie viņam labprāt pakļāvās. Visi viņu cienīja, un vakara treniņos pret viņu visi izturējās patiesi godbijīgi. Komandieri vēroja viņa treniņus un mācījās. Ēdienreizēs citi kareivji nāca klāt un lūdza atļauju apsēsties blakus. Pat skolo­tāji likās laipni un vēlīgi.

No visas šīs sasodītās cieņas viņam gribējās skaļi kliegt.

Viņš redzēja, kā Petras armijas jaunākie kareivji — tikko paaugstināti jauniņie — rotaļājas, uzjautrinās par koman­dieriem, kad domā, ka neviens to neredz. Viņš redzēja, kāds biedriskuma un brālības gars valda starp vecākiem draugiem, kas Kaujas skolā jau gadiem cits citu pazīst, kā viņi sarunājas un smejas par senām kaujām un sen jau skolu pabeigušiem kareivjiem un komandieriem.

Bet kopā ar viņa vecajiem draugiem viņi nedz smējās, nedz nodevās atmiņām. Tikai darbs. Domas un runas tikai par spēli, neko vairāk. Tovakar viņš to izjuta īpaši asi. Enders sarunājās ar Alaju par manevriem atklātā telpā, kad klāt pie­nāca Šens un, kādu brītiņu paklausījies, pēkšņi saķēra Alaju aiz pleciem un iekliedzās:

„Nova! Nova! Nova!"

Alajs sāka nevaldāmi smieties, un Enders redzēja viņus uz bridi atceramies kauju, kurā šie manevri atklātā telpā patie­šām bija noderējuši, kurā viņi bija tik viegli piemānījuši ve­cākos zēnus un…

Pēkšņi viņi atcerējās, ka blakus ir ari Enders.

,.Atvaino, Ender," Šens teica.

Atvainot? Par ko? Par draudzību?

„Es taču arī tur biju," Enders atbildēja.

Viņi atvainojās vēlreiz. Atpakaļ pie darba. Pie cieņas. Un Enders saprata, ka viņi nav aptvēruši, ka arī viņam varētu būt sava vieta šajā draudzībā un smieklos.

Bet kā gan viņi varēja to iedomāties? Vai es smējos? Pievie­nojos viņiem? Tikai stāvēju un skatījos. Kā skolotājs.

Tieši tā arī viņi domā par mani. Kā par skolotāju. Leģen­dāru kareivi. Ne biedru. Ne kādu, ko var apkampt un kam var iečukstēt ausī „salaam". Tā varēja tikai tad, kad Enders vēl izskatījās pēc upura, kad izskatījās ievainojams. Tagad viņš bija izcils kareivis — un pilnīgi un galīgi vientuļš.

Pažēlo sevi, Ender. Guļot gultā, viņš uzrakstīja datorā vār­dus: NABAGA ENDERS. Tad pasmējās par sevi un nodzēsa tos. Kurš gan šajā skolā nebūtu ar mieru uz visu, lai tikai no­kļūtu manā vietā?

Viņš palaida savu spēli. Kā jau parasti viņš izgāja cauri pil­sētai, ko Milža līķa veidotajā paugurā bija izbūvējuši rūķi. Tā kā ribas jau bija izliektas pareizajā virzienā un attālums starp tām bija gana liels, lai pietiktu logiem, uzbūvēt pamatīgas sie­nas nemaz nebija grūti. Viss ķermenis bija sadalīts dzīvokļos, kas rindojās ar durvīm gar ceļu — Milža mugurkaulu. Iegur­ni bija izveidots amfiteātris, un starp Milža kājām ganījās vi­siem kopīgs poniju ganāmpulks. Enders skaidri nezināja, ar ko īsti rūķi nodarbojas, bet, viņam ejot cauri pilsētai, tie viņu lika mierā — gan turpceļā, gan atpakaļceļā.

Viņš pārrāpās pāri iegurņa kaulam un devās cauri ganī­bām. Poniji pabēga sāņus, viņš tiem nedzinās pakaļ. Enders vairs nesaprata, kā spēle īsti darbojas. Senāk, pirms viņš vēl bija nokļuvis pie Pasaules gala, to veidoja cīņas un mīklas — sakauj ienaidnieku, pirms tas nogalina tevi, vai izdomā, kā pārvarēt kārtējo šķērsli. Bet tagad viņam neviens vairs neuz­bruka, neviens viņu neapdraudēja, un, lai kur viņš ietu, nega­dījās nekādi šķēršļi.

Izņemot, protams, istabu Pasaules gala pilī. Tā bija vienīgā atlikusī bīstamā vieta. Un Enders, neskaitāmas reizes nozvē­rējies tur neatgriezties, ikreiz tomēr devās uz turieni, ikreiz nogalināja čūsku, ikreiz ielūkojās sejā savam brālim un ik­reiz, vienalga ko darīdams tālāk, gāja bojā.

Arī šoreiz bija tāpat. Viņš paņēma no galda nazi un mē­ģināja ar to sadrupināt javu, lai varētu izvilkt no sienas vie­nu akmeni. Tiklīdz viņam izdevās atdalīt gabalu javas, istabā sāka gāzties iekšā ūdens, un Enders ekrānā vēroja, kā viņa jau nevadāmais tēls, izmisīgi cīnoties par dzīvību, slīkst. Logi bija pazuduši, ūdens līmenis cēlās, un viņa tēls nomira. Visu šo laiku no spoguļa viņā turpināja raudzīties Pīters Vigins.

Es esmu šeit ieslodzīts, Enders domāja, ieslodzīts Pasaules galā — un izejas nav. Un beidzot viņš atpazina, kas gan īsti ir šī pelējuma garša, kas bija uzradusies par spīti visiem viņa

panākumiem Kaujas skolā: izmisums.

•••

Valentīnai ierodoties skolā, pie ieejas stāvēja formās tērpti vīri. Nelikās, ka viņi ko sargātu — drīzāk vienkārši slaistījās, gaidot, kamēr kāds tiek galā ar savām darīšanām skolā. Viņi valkāja SF formas tērpus. Jūras kājnieki. Tie paši formas tēr­pi, kurus ikviens bija redzējis asiņaino kauju videoierakstos. Tādēļ skolā šodien valdīja īpaša gaisotne un visi bērni bija priecīgi satraukti.

Izņemot Valentīnu. Pirmkārt, viņa atcerējās Enderu. Otr­kārt, viņai bija bail. Nesen kāds bija publicējis niknu komen­tāru par Dēmostena rakstiem. Gan komentārs, gan viņas raksti bija apspriesti atvērtā diskusijā starptautisko attiecību forumā, kur vai nu Dēmostenam uzbruka, vai viņu aizstāvēja ari dažas ļoti ietekmīgas personas. Visvairāk viņu uztrauca kāda angļa piebilde: „Gribi vai negribi, Dēmostens nevar pa­likt anonīms mūžīgi. Viņš ir saniknojis pārāk daudz gudru cilvēku un iepaticies pārāk daudziem muļķiem, lai drīkstētu slēpties zem šī — jāatzīst, pat pārāk atbilstošā — pseidonīma. Vai nu viņam jāatklājas, lai uzņemtos vadību pār šo muļķu armiju, ko viņš sagatavojis, vai ari viņu atmaskos viņa preti­nieki, lai saprastu, kāda gan slimība radījusi tik spēcīgu, bet kroplu prātu."

PIters, protams, bija sajūsmā. Valentīna baidījās, ka agre­sīvais Dēmostens varētu būt sakaitinājis tik daudz ietekmī­gu cilvēku, ka viņa tiešām tiks atklāta. SF to varēja, kaut arī Amerikas valdībai to aizliedza konstitūcija. Un nu tieši pie Ziemeļgilfordas vidusskolas bija sapulcējušies SF kareivji. Tā nebija gluži parasta rekrūšu meklēšanas vieta.

Tāpēc viņa nejutās pārsteigta, kad, ieslēdzot savu datoru, ieraudzīja uzrakstu: „Lūdzu nekavējoties ierasties Dr. Lainberijas kabinetā!"

Valentīna nervozēdama stāvēja pie direktores kabineta, līdz Lainberija atvēra durvis un aicināja viņu ienākt. Ieraugot ērtā krēslā sēžam miesās pilnīgu vīru SF formas tērpā, izgaisa viņas pēdējās šaubas.

„Tu esi Valentīna Vigina," viņš teica.

„Jā," viņa atčukstēja.

„Es esmu pulkvedis Grafs. Mēs jau esam tikušies."

Tikušies? Kad gan viņai bijušas darīšanas ar SF?

„Es esmu ieradies, lai parunātos ar tevi par tavu brāli."

Tātad viņi atklājuši ne tikai mani. Arī Pīteru. Vai noticis vēl kas cits? Ko gan viņš atkal varētu būt izdarījis? Man likās, ka viņš izbeidzis nodarboties ar muļķībām.

„Valentīna, tu izskaties nobijusies. Neuztraucies. Lūdzu, apsēdies. Vari būt droša, ka ar tavu brāli viss ir kārtībā. Viņš ir pat labāks, nekā mēs cerējām."

Viņai kā akmens no sirds novēlās, kad viņa saprata, ka runa ir par Enderu. Tas noteikti ir virsnieks, kurš viņu aizve­da. Viņi nebija ieradušies, lai Valentīnu sodītu, runa bija par Enderu, sen pazudušo Enderu, kas nekādi neietilpa Pītera plānos. Tu vari būt laimīgs, Ender, tu tiki prom, pirms Pīters varēja tevi iepīt savās sazvērestībās.

„Ko tu domā par savu brāli, Valentīna?"

„Enderu?"

„Protams."

„Ko gan es varu par viņu domāt? Es viņu neesmu redzējusi kopš astoņu gadu vecuma."

„Doktore Lainberija, vai jūs varētu atstāt mūs divatā?"

Lainberija likās neapmierināta.

„Lai gan, doktore Lainberija, man liekas, ka mums ar Valentīnu padotos auglīgāka saruna, ja mēs izietu nedaudz pastaigāties ārā. Tālāk no noklausīšanās ierīcēm, kuras jūsu palīgs ievietojis šajā telpā."

Valentīna pirmoreiz redzēja Lainberiju aiz pārsteiguma kļūstam mēmu. Pulkvedis Grafs noņēma no sienas nelielu gleznu un noplēsa no sienas mazu pārraides ierīci kopā ar skaņu uztvērēju membrānu.

„Lēti," teica Grafs, „bet efektīvi. Man likās, ka jūs zināt."

Lainberija paņēma ierīci un smagi atkrita krēslā. Grafs iz­veda Valentīnu ārā.

Viņi izgāja futbola laukumā. Kareivji, sadalījušies lielā aplī, lai aizsargātu viņus no visām pusēm, pieklājīgā attālumā nāca līdzi.

«Valentīna, mums vajadzīga tava palīdzība. Enderam."

„Kāda palīdzība?"

„Mēs neesam droši. To mēs tagad mēģināsim noskaidrot."

„Kas ir noticis?"

„Tā arī ir problēma. Mēs nezinām."

Valentīna iesmējās.

„Es taču viņu neesmu satikusi trīs gadus! Viņš taču visu laiku ir pie jums."

,.Valentīna, ceļojums no Kaujas skolas uz Zemi un atpakaļ izmaksā vairāk, nekā tavs tēvs var nopelnīt visā mūžā. Es ne­ceļoju pārāk bieži." ,.Ķēniņam bija sapnis," teica Valentīna, „bet viņš aizmirsa, kāds, un viņš lika saviem viedajiem vīriem to izskaidrot — vai ari viņi mirs. Tikai Danielam tas izdevās — viņš bija pra­vietis."

„Tu lasi Bībeli?"

„Šogad angļu valodā mums jālasa klasika. Es neesmu pra­vietis."

„Es gribētu tev izklāstīt Endera stāvoldi visos sīkumos, bet tas prasītu stundas, varbūt dienas, un pēc tajri man nāktos tevi drošības pēc ieslodzīt, jo liela daļa stāstītā būtu slepena infor­mācija. Tāpēc paskatīsimies, ko varam iesākt ar ierobežotu in­formācijas daudzumu. Mums skolā ir kāda datorspēle…"

Viņš izstāstīja Valentīnai par Pasaules galu un istabu pilī, kur spoguli bija redzams PIters.

„To attēlu tur ievieto dators — ne Enders. Kāpēc gan jūs neiztaujājat datoru?"

„Dators neko nezina."

„Un tas ir jāzina man?"

„Kopš Enders ir pie mums, viņš jau divas reizes šajā spēlē nonācis strupceļā. Spēlē, kurai it kā nav risinājuma."

„Viņš tika galā ar pirmo?"

„Galu galā — jā."

„Tad varbūt pēc kāda laika viņš tiks galā arī ar otru."

„Es neesmu tik pārliecināts. Valentīna, tavs brālis ir ļoti nelaimīgs."

„Kāpēc?"

„Nezinu."

„Jūs vispār nezināt pārāk daudz, vai ne?"

Valentīnai uz mirkli likās, ka viņš sadusmosies, taču tā vie­tā viņš iesmējās.

„Nudien, ne pārāk daudz. Valentīna, kāpēc gan Enders visu laiku saskata spogulī Pīteru?"

„Tam nevajadzētu tā būt. Tas ir muļķīgi."

„Kāpēc muļķīgi?"

„Tāpēc, ka Pīters ir tiešs pretstats Enderam."

„Kā tieši?"

Valentīna nevarēja iedomāties atbildi, kas nebūtu bīstama. Pārāk daudz jautājumu par Pīteru varēja sagādāt pamatīgas nepatikšanas. Valentīna pietiekami labi pazina pasauli, lai saprastu, ka Pītera pasaules pārvaldīšanas plānus neviens ne­uzskatītu par īstiem draudiem, taču viņi varēja viņu uzskatīt par ārprātīgu un ārstējamu no lieluma mānijas.

„Tu grasies man melot," Grafs teica.

„Es grasos pārtraukt šo sarunu," atbildēja Valentīna.

„Un tev ir bail. Kāpēc?"

„Neciešu jautājumus par manu ģimeni. Lieciet manu ģi­meni mierā."

«Valentīna, es jau mēģinu likt tavu ģimeni mierā. Es ie­rados pie tevis, lai man nevajadzētu pakļaut Pīteru dučiem testu un vēl nopratināt tavus vecākus. Es mēģinu atrisināt šo jautājumu tieši tagad, sarunājoties ar cilvēku, kuru Enders mīl un kuram viņš uzticas vairāk par visu pasaulē, varbūt ar vienīgo cilvēku, kuru viņš mīl un kuram uzticas. Ja mēs šo problēmu nevarēsim atrisināt šādi, mēs ķersimies pie tavas ģimenes un rīkosimies, kā būs nepieciešams. Situācija nebūt nav vienkārša, un es tā vienkārši vis nelidošu atpakaļ."

Vienīgais cilvēks, kuru Enders mīl un kuram uzticas. Viņu caurstrāvoja dziļas, asas sāpes, nožēla, kauns, ka tagad viņa ir tik tuva Pīteram. Pīteram, kas bija kļuvis par noteicošo spēku viņas dzīvē. Tev, Ender, es iekurinu sīkus ugunskuriņus tavās dzimšanas dienās. Pīteram es īstenoju viņa sapņus.

„Man nekad nav licies, ka jūs esat jauks cilvēks. Nedz tad, kad ieradāties pēc Endera, nedz tagad."

..Neizliecies par naivu meitenīti. Es pētīju tavu pārbaužu rezultātus, kad tu biji vēl pavisam maza, un tagad pasaulē ne­varētu būt pārāk daudz profesoru, kas spētu turēties tev līdzās."

„Enders un Pīters ienīst viens otru."

„To es zināju. Tu teici, ka viņi ir tiešs pretstats viens otram. Kāpēc?"

„Pīters… dažkārt ir ļaunprātīgs."

„Kādā ziņā ļaunprātīgs?"

„Ļauns. Vienkārši ļauns."

,.Valentīna, pastāsti taču, ko viņš dara, kad ir ļauns, — En­dera dēļ."

„Viņš draud nogalināt cilvēkus. Viņš to nedomā nopietni. Bet, kad mēs bijām mazi, mums ar Enderu bija no viņa bail.

Viņš draudēja nogalināt arī mūs. Patiesībā viņš draudēja no­galināt Enderu."

„Ko tādu mēs toreiz novērojām ar monitoriem."

„Tas bija tieši monitora dēļ."

„Tas ir viss? Pastāsti ko vairāk par Pīteru!"

Viņa pastāstīja, kā Pīters izrīkojās ar citiem bērniem katrā skolā, kur viņam nācās mācīties. Viņš tos nekad neaizskāra fiziski, viņš tos mocīja citādi: atklāja par tiem ko apkaunojo­šu un pastāstīja par to cilvēkiem, kuru cieņti tie īpaši vēlējās iegūt. Uzzināja, no kā tie visvairāk baidās, un parūpējās', lai tie bieži ar to saskartos.

„Viņš tā rīkojās arī ar Enderu?"

Valentīna pakratīja galvu.

„Tu esi pārliecināta? Vai Enderam nebija kāda vājā vieta? Kaut kas, no kā viņš visvairāk baidījās vai par ko ļoti kaunējas?

„Enders nekad nedarīja neko tādu, par ko būtu jākaunas."

Un pēkšņi, pati nokaunējusies, ka aizmirsusi un nodevusi Enderu, viņa ieraudājās.

,.Kāpēc tu raudi?"

Viņa pakratīja galvu. Viņa nevarēja izskaidrot, kā īsti ir domāt par savu mazo brāli, kurš bija tik labs, kuru viņa bija tik ilgi aizstāvējusi, un tad atcerēties, ka nu viņa ir Pītera sabiedrotā, Pītera izpalīdze, Pītera verdzene avantūrā, kuru viņa nekādi nevarēja ietekmēt. Enders nekad nepadotos Pī­teram, bet es padevos, es esmu kļuvusi par viņa sastāvdaļu, Enders nekad tā nevarētu.

„Enders nekad nepadevās," viņa teica.

„Kam?"

„Pīteram. Enders nekad nekļuva viņam līdzīgs."

Viņi klusēdami gāja gar vārtu līniju.

„Kā Enders varēja kļūt līdzīgs Pīteram?"

Valentīna nodrebēja.

„Es jau jums teicu."

„Bet Enders nekad neko tādu nav darījis. Viņš taču bija tikai mazs zēns."

„Bet mēs abi gribējām ko tādu. Mēs abi gribējām nogalināt Pīteru." „Ak tā."

,,Nu, ne gluži tā. Mēs nekad par to nerunājām, Enders ne­kad to neteica skaļi. Es tikai tā domāju. Es, ne Enders. Viņš nekad neteica, ka grib viņu nogalināt."

„Tad ko viņš īsti gribēja?"

„Viņš vienkārši nevēlējās kļūt par…"

„Par ko?"

„Pīters moka vāveres. Viņš tās nostiprina uz zemes un dzī­vas nodīrā, un tad sēž un vēro, kā tās mirst. Kādu laiku pēc Endera aizvešanas viņš to darīja, tagad vairs ne. Bet darīja. Ja Enders to zinātu, ja viņš redzētu, man liekas, viņš…"

„Ko viņš darītu? Mēģinātu tās glābt? Ārstēt?"

„Nē, tolaik mēs nemēģinātu neko tādu. Nestātos viņam ceļā. Bet Enders sāktu gādāt par vāverēm. Jūs saprotat? Ba­rotu tās."

„Bet, ja viņš tās barotu, tās pierastu pie cilvēkiem, un Pīte­ram būtu daudz vieglāk tās noķert."

Valentīna atkal sāka raudāt.

„Lai vai ko tu iesāktu, tas tikai palīdzēs Pīteram. Pīteram noder viss, pilnīgi viss, tur neko nevar darīt."

„Vai arī tu palīdzi Pīteram?" Grafs jautāja.

Viņa neatbildēja.

„Vai Pīters tiešām ir tik ļauns cilvēks, Valentīna?"

Viņa pamāja.

„Vai Pīters ir pats ļaunākais cilvēks pasaulē?"

„Kā gan lai es to zinu? Viņš ir visļaunākais cilvēks, ko es zinu."

„Un viņš ir jūsu brālis. Jums ir kopīgi gēni, vieni vecāki, kā gan viņš var būt tik ļauns, ja…"

Valentīna pagriezās pret Grafu un iekliedzās, it kā viņš mēģinātu viņu nogalināt:

„Enders nav Pīters! Viņš nekādi nelīdzinās Pīteram! Izņe­mot to, ka viņš ir gudrs, tas ari viss — citādi viņš nekādi, ne­kādi, nekādi nelīdzinās Pīteram! Nekādi!"

„Skaidrs," teica Grafs.

„Es zinu, ko tu domā, izdzimteni, tu domā, ka es kļūdos, ka Enders ir līdzīgs Pīteram. Nu, varbūt es esmu līdzīga Pīte­ram, bet ne jau Enders, viņš nepavisam nav! Tā es viņu mie­rināju, kad viņš raudāja, atkārtoju to daudz, daudz reižu, tu neesi Piters, tu nekad neaizskar citus cilvēkus, tu esi jauks un labs un nepavisam nelīdzinies Pīteram."

„Tā ir taisnība."

Viņa piekrišana viņu nomierināja.

,.Sasodīts, skaidrs, ka taisnība."

„Valentīna, vai tu palīdzēsi Enderam?"

„Es viņam tagad nekādi nevaru palīdzēt."

„Tu vari palīdzēt tieši tāpat kā agrāk. Nomierināt un pa­stāstīt, ka viņš nekad neaizskar citus, ka viņš ir labs un j'auks, ka viņš nekādi nelīdzinās Pīteram. Tas ir pats svarīgākais — ka viņš nelīdzinās Pīteram."

„Es varēšu viņu satikt?"

„Nē. Tev būs jāuzraksta vēstule."

„Kāda jēga? Enders nav atbildējis ne uz vienu no vēstulēm, ko es sūtīju."

Grafs nopūtās.

„Viņš ir atbildējis uz katru, ko ir saņēmis."

Acumirklī viņa saprata.

„Jūs tiešām esat maitas."

,.lzolācija rada labākos apstākļus radošo spēju attīstībai. Mums vajadzīgas viņa idejas, nevis… Neņem vērā, man nav tev jātaisnojas."

Tad kāpēc gan tu to dari? Skaļi gan viņa to nejautāja.

„Bet viņš kļūst aizvien lēnāks, viņš kuģo gar krastu, un mēs gribam viņu pastumt tālāk, bet tas neizdodas."

„Varbūt es Enderam palīdzētu, pasūtot jūs tālāk."

„Tu jau esi man palīdzējusi. Vairāk palīdzēt tu man vairs nevari. Aizraksti viņam."

„Apsoliet, ka neizdzēsīsiet neko no manis rakstītā!"

„Neko tādu es nevaru solīt."

„Tad aizmirstiet par vēstuli."

„Labi. Uzrakstīšu vēstuli pats. Izmantosim tavas iepriekšē­jās vēstules, lai atrastu īsto stilu. Vienkārši."

„Es gribu viņu satikt."

„Viņš tiks pirmajā atvaļinājumā, kad viņam būs astoņpa­dsmit gadu."

„Jūs teicāt, ka divpadsmit." >,Mēs mainījām noteikumus."

,.Kāpēc lai es jums palīdzētu?"

«Nepalīdzi man. Palīdzi Enderam. Kas par to, ka tas izde­vīgi ari mums?"

»Ko gan tik briesmīgu jūs esat viņam tur nodarījuši?"

Grafs iesmējās.

«Valentīna, mīļā meitenīt, briesmīgās lietas tagad tikai sāk­sies."

Enders bija izlasījis četras rindas, kad apjēdza, ka vēstuli nav sūtījis neviens no pārējiem Kaujas skolas kareivjiem. Tā bija pienākusi kā parasti: ieslēdzot datoru, uz ekrāna iemirdzējās uz­raksts: „Jums ir jauna vēstule." Viņš izlasīja pirmās četras rindas un, izlaidis pārējo tekstu, paskatījās uz parakstu. Tad viņš sāka lasīt atkal no sākuma, apgūlās gultā un pārlasīja to vēl un vēl.

Ender,

tie izdzimteņi līdz šim neļāva Tev saņemt nevienu no ma­nām vēstulēm. Es esmu rakstījusi simtiem vēstuļu, lai gan Tev varbūt likās, ka es nerakstīju nemaz. Rakstīju gan. Es neesmu Tevi aizmirsusi. Es atceros Tavas dzimšanas dienas. Es atceros visu. Dažiem varbūt liekas, ka Tu nu esi kļuvis par kareivi, cietsirdīgu un bargu cilvēku, kas uzjautrinās, mokot citus, bet es zinu, ka tā nav. Tu nemaz neesi kā Tu-zini-kas. Viņš sācis uzvesties jaukāk, bet vēl joprojām sirdī ir pretīga kuce. Varbūt Tu izskaties ļauns, bet mani nevar tik viegli piemuļķot. Jopro­jām airējot veco smaijlīti, ar mīlestību,

Valentīna

Neraksti atbildi, viņi droši vien to psihonalizēs.

Skaidrs, ka vēstule bija rakstīta ar skolotāju atļauju. Taču viņš nešaubījās, ka to patiešām rakstījusi Valentīna. „Psihonalizēs", Piters — „pretīgā kuce", „smaijlīte" — par šiem vār­diem vēl zināja tikai Valentīna.

Tomēr to bija tik daudz, it kā kāds gribētu viņu pārliecināt pilnīgi un galīgi, ka vēstule ir īsta. Kāpēc gan viņiem tik ļoti jānopūlas, ja tā patiešām ir īsta?

Tā jebkurā gadījumā nav īsta. Pat ja viņa to ir rakstījusi. Tā nevar būt īsta, jo viņi piespieda Valentīnu rakstīt. Viņa ir rakstījusi jau pirms tam, bet viņi paturējuši visas viņas vēstu­les. Tās varētu būt īstas, bet ne šī, šī bija kārtējais instruments, ko viņi izmantoja, lai manipulētu ar viņu.

Un viņš atkal jutās izmisis. Tagad viņš saprata, kāpēc. Ta­gad viņš saprata, ko tik ļoti necieš. Viņam nebija nekādas va­ras pār savu dzīvi. Tā visa bija viņiem. Viņi izdarīja visas viņa izvēles. Enderam bija palikusi tikai spēle, tas arī viss, pārējo noteica un plānoja viņi — nodarbības, programmas, -visu, un viņam atlika vairs tikai izlemt, ko iesākt šajā kaujā un ko nākamajā. Vienīgi viņa atmiņas par Valentīnu bija īstas un nozīmīgas, atmiņas par cilvēku, kuru viņš bija mīlējis un kurš bija mīlējis viņu, vienalga, vai ir karš ar insektoīdiem vai nav, un nu tie bija piesavinājušies viņu sev, nu viņa bija viena no tiem.

Enders viņus ienīda, viņš ienīda to spēles. Ienīda tik ļoti, ka, vēlreiz pārlasot Valentīnas tukšo, pēc pavēles rakstīto vēs­tuli, sāka raudāt. Citi Fēniksu armijas zēni to pamanīja un novērsās. Enders Vigins raud? Tas bija kas satraucošs. Tātad notiek kaut kas briesmīgs. Pats labākais kareivis guļ gultā un raud. Telpā iestājās nomācošs klusums.

Enders aizvēra vēstuli, tad izdzēsa to un palaida spēli. Viņš īsti nezināja, kāpēc gan tik daudz to spēlē, kāpēc tik ļoti vē­las nokļūt Pasaules galā, taču viņš daudz nekavējās to darīt. Guļot uz mākoņa, slīdot virs rudens toņos iekrāsotās lauku ainavas, viņš beidzot aptvēra, kāpēc viņam tik ļoti nepatika Valentīnas vēstule. Tā pilnībā bija par Pīteru. Par to, ka viņš nepavisam nelīdzinās Pīteram. Šos vārdus viņa bieži bija at­kārtojusi pēc tam, kad Pīters bija viņu mocījis, kad viņš trī­cēja bailēs un dusmās, un naidā. Vairāk nekā cita šajā vēstulē nebija.

Tieši to viņi bija no viņas prasījuši. Tie izdzimteņi zināja, viņi zināja par Pīteru un spoguli pils istabā, viņi zināja visu, un Valentīna viņiem bija tikai vēl viens papildu rīks, lai viņu vadītu un kontrolētu, vēl viens paņēmiens. Dinkam bija tais­nība, viņi bija īstie ienaidnieki, viņi nemīlēja neko, un viņiem nerūpēja nekas, un Enders vairs negrasījās darīt to, ko viņi no viņa gaidīja, pie velna, viņš nedarīs neko. Tie izdzimteņi bija iznīcinājuši viņa pēdējās tiešām labās, tiešām vērtīgās atmi­ņas — viņam bija gana, viņš atteiksies spēlēt.

Torņa istabā viņu kā vienmēr gaidīja čūska. Bet šoreiz En­ders to nesamina. Šoreiz viņš to satvēra rokās, noliecās pie tās un maigi, maigi pielika čūskas pavērto muti pie savām lūpām.

Un noskūpstīja.

Viņš nebija to ieplānojis. Viņš bija domājis, ka čūska ie­kodīs viņam mutē vai arī viņš aprīs to dzīvu, kā bija izdarījis Pīters spogulī. Asiņains zods un čūskas aste, kas spraucas ārā starp lūpām. Taču viņš to noskūpstīja.

Čūska viņa rokās sāka augt un pieņēma citu veidolu. Cil­vēka veidolu. Tā bija Valentīna, un viņa viņu noskūpstīja.

Čūska nevarēja būt visu laiku bijusi Valentīna. Viņš bija to pārāk daudz reižu nogalinājis, lai tā varētu būt viņa māsa. Un Pīters bija pārāk daudz reižu to aprijis. Tā nevarēja būt Valentīna.

Vai tāds bija viņu plāns, ļaujot izlasīt viņas vēstuli? Viņam bija vienalga.

Viņa piecēlās no grīdas un piegāja pie spoguļa. Enders lika piecelties arī savam tēlam un sekoja tai. Viņi stāvēja pie spo­guļa, kurā nežēlīgā Pītera vietā stāvēja pūķis un vienradzis. Enders pastiepa roku un pieskārās spogulim, Valentīna da­rīja tāpat; siena izzuda un skatienam atklājās milzīgas, ar pa­klājiem izklātas lejup vedošas kāpnes, uz kurām atradās mil­zīgs trokšņojošs un gavilējošs ļaužu pūlis. Roku rokā viņi ar Valentīnu devās lejup pa kāpnēm. Acīs viņam sariesās asaras, atvieglojuma asaras — beidzot viņš bija pārvarējis Pasaules gala līmeni. Un asaru dēļ viņš nepamanīja, ka ikvienam cil­vēkam pūlī ir Pītera seja. Viņš saprata — lai kā viņam klātos

šajā pasaulē, Valentīna vienmēr būs kopā ar viņu.

•••

Valentīna atvēra vēstuli, ko viņai bija iedevusi Lainberija:

Dārgā Valentīna!

Mēs esam Jums ļoti pateicīgi un augsti vērtējam Jūsu sniegurnu Flotes labā. Mēs paziņojam, ka Jūs tiekat apbalvota ar pirmās šķiras Cilvēces Alianses Ordeņa zvaigzni. Tas ir augstā­kais militārais apbalvojums, ko iespējams piešķirt civilperso­nām. Diemžēl SF drošības noteikumi liedz šo faktu publiskot, kamēr nav veiksmīgi noslēgušās noteiktas pašreizējās operāci­jas, taču mēs vēlamies, lai Jūs zinātu, ka Jūsu palīdzība tiešām bija noderīga.

Sirsnīgi pateicoties, stratēgs ģenerālis Šimons Levijs

Viņa izlasīja to divreiz, un tad Lainberija to paņēma.

„Man lika to iznicināt, tiklīdz tu esi izlasījusi."

Viņa izvilka no atvilktnes šķiltavas un aizdedzināja papīru, un ielika to pelnu traukā. Tas spoži uzliesmoja.

„Labas ziņas vai sliktas?" viņa jautāja.

„Es pārdevu savu brāli," Valentīna atbildēja, „un nu tieku atalgota."

„Nav nedaudz par pārspīlētu, ne?"

Valentīna neatbildēja un devās atpakaļ uz klasi. Tovakar Dēmostens publicēja asi uzbrūkošu rakstu pret dzimstības ierobežojumiem. To nedrīkst ierobežot, cilvēki vienkārši jā­sūta uz citām planētām, lai cilvēce apdzīvotu visu Galaktiku, lai nedz katastrofas, nedz kari nekad neapdraudētu visas cil­vēces eksistenci.

„Pats cildenākais tituls, kāds bērnam ir iespējams," Dē­mostens rakstīja, „ir Trešais."

Tas ir par tevi, Ender, viņa rakstot klusi teica.

PIters, to lasot, sajūsmināts iesmējās.

„Tas liks viņiem apsēsties un padomāt! Trešais! Cildens ti­tuls! Ak, cik tu esi neganta!"