Endera spēle

10. Pūķis

„Tagad?"

«Laikam gan."

„Tai jābūt pavēlei, pulkvedi Graf. Armija nekustēsies ne no vietas tāpēc vien, ka kāds komandieris pateiks: man liekas, tagad mēs varētu doties uzbrukumā."

„Es neesmu komandieris. Es esmu skolotājs. Maziem bēr­neļiem."

„Ser, es atzīstu, ka esmu jums daudz un pamatīgi kritis uz nerviem, taču tas bija tā vērts, viss ir izdevies tieši tā, kā jūs vēlējāties. Pēdējās piecās nedēļās Enders ir…"

„Laimīgs."

«Apmierināts. Viņam sokas ļoti labi. Viņa prāts ir ass, un spēlē viņam klājas lieliski. Ņemot vērā, cik viņš vēl ir jauns. Mums nekad nav bijis zēna, kas būtu labāk sagatavots ko­mandēšanai nekā viņš. Parasti mēs viņus padarām par ko­mandieriem vienpadsmit gadu vecumā, taču viņam pietiks ar deviņiem ar pusi."

„Labi. Es te kādu bridi domāju, kādam gan jābūt cilvēkam, lai viņš, tikko sadziedējis ievainotu bērnu, tūlīt pat atkal sū­tītu viņu kaujā. Neliela personiskas dabas morāla dilemma. Neņemiet vērā. Es esmu noguris."

„Mēs taču glābjam pasauli, vai ne?"

„Vediet viņu šurp."

„Mēs vienkārši pildām mūsu pienākumu, pulkvedi Graf."

,.Pietiks, Anderson, jūs taču vai mirstat no kāres redzēt, kā viņš tiks galā ar visām tām blēdīgajām padarīšanām, ko es liku jums izstrādāt."

„Tas nav pārāk jauki."

„Nu, es ari neesmu pārāk jauks. Nu, nu, major. Mēs abi esam pagalam pagrimuši. Es taču ari vai beidzos nost no vēl­mes redzēt, ko viņš iesāks. Galu galā — no tā, kā viņam so­kas, atkarīgas mūsu visu dzīvības. Vajnē?"

„Jūs taču negrasāties sākt lietot zēnu žargonu?"

„Vediet viņu šurp, major. Es papildināšu viņa failus ar kau­ju plānu un ļaušu viņam atkal lietot viņa drošības sistēmu. Ne jau viss, ko mēs viņam nodarām, ir kas slikti neviens vismaz nerakāsies pa viņa failiem."

„Un viņš joprojām paliks izolēts."

„Vara dara vientuļu. Vediet viņu šurp."

„Jā, ser. Būšu atpakaļ kopā ar viņu pēc kādām piecpadsmit minūtēm."

„Uz redzēšanos. Jā, ser, jāser, jāser. Es ceru, ka tev bija jaut­ri, ka tu lieliski, lieliski pavadīji laiku un biji laimīgs, Ender. Varbūt tas bija pēdējo reizi tavā mūžā. Laipni lūdzam, bēr­niņ. Tavs mīļais tēvocis Grafs ir ko ieplānojis."

•••

Enders saprata, kas notiek, uzreiz, kad pēc viņa ieradās Andersons. Visi zināja, ka viņš kļūs par komandieri ļoti agri. Varbūt ne tik agri, bet viņš jau gandrīz trīs gadus nepārtrauk­ti ieņēma pirmo vietu sarakstā, neviens pat īsti netuvojās viņa pozīcijai, un viņa vakara nodarbību apmeklētāji bija paši labākie kareivji visā skolā. Daži pat brīnījās, kāpēc gan skolo­tāji tik ilgi gaidījuši.

Interesanti, kādu armiju gan viņam piešķirs? Skolu drīz grasījās beigt trīs komandieri, to skaitā ari Petra, bet viņš pat nesapņoja, ka viņam varētu tikt Fēniksu armija — neviens vēl nebija kļuvis par komandieri armijai, kirrā bijis tieši pirms paaugstināšanas.

Andersons vispirms ierādīja viņam jauno istabu. Tas izšķī­ra visu — tikai komandieriem bija personiskās istabas. Tad viņu nomērīja jaunam formas tērpam un kombinezonam. Viņš uzmeta aci veidlapai, lai uzzinātu, kādu armiju viņš ko­mandēs.

Pūķu armija. Tādas nemaz nebija.

„Es nekad neesmu dzirdējis par Pūķu armiju," Enders teica.

„Jo jau četrus gadus Pūķu armija neeksistē. Mēs atteicā­mies no šī nosaukuma māņticības dēļ. Nevienai Pūķu armijai visā Kaujas skolas vēsturē nekad neizdevās uzvarēt pat treš­daļā spēļu. Jocīgi, vai ne?"

„Tad kāpēc gan jūs to atjaunojat?"

„Kaut kur taču jāizlieto tie formas tērpi."

Grafs sēdēja pie galda. Viņš izskatījās vēl resnāks un vēl vairāk noguris nekā pēdējā reizē, kad Enders bija viņu redzē­jis. Viņš pasniedza Enderam āķi — nelielu ierīci, ar ko ko­mandieri kaujas telpā treniņu laikā varēja brīvi pārvietoties. Vieni domāja, ka tā darbojas magnētiski, citi — kontrolējot gravitāciju. Enders ne vienu reizi vien savos vakara treniņos bija vēlējies, lai arī viņam būtu šī ierīce un viņš varētu nokļūt, kur vēlas, neplānojot nezin cik atsitienu pret sienām. Un nu, kad viņš jau bijā iemācījies veikli pārvietoties tāpat, viņam tika piešķirts āķis.

„Tas darbosies tikai tavas armijas regulārajās praktiskajās nodarbībās," paskaidroja Andersons.

Enders jau bija nolēmis, ka viņa armijai noteikti būs nepie­ciešami papildu treniņi — tātad ne visos treniņos viņš varēs izmantot āķi. Viņš saprata ari, kāpēc gan daudzi komandieri nekad neorganizēja papildu nodarbības — viņi jutās atkarīgi no āķa, un papildu nodarbībās viņiem no tā nebūtu nekā­das jēgas. Jā viņiem likās, ka tieši āķis nodrošina autoritāti un varu pār pārējiem zēniem, tad kāds gan brīnums, ka viņi nevēlas darboties bez tā. Šajā ziņā es esmu pārāks par dažiem maniem pretiniekiem, Enders nodomāja.

Grafa oficiālā apsveikuma runa bija garlaicīga un izklausī­jās gandrīz vai iekalta no galvas. Tikai pašās beigās viņš ne­daudz atdzīvojās.

„Pūķu armijai mēs plānojam ko īpašu. Es ceru, tev nebūs iebildumu. Mēs esam izveidojuši jaunu armiju, pāragri pa­augstinot veselu jauniņo grupu un pievienojot tai vēl dažus vecākus audzēkņus. Es domāju, ka ar savu kareivju spējām un prasmēm tu būsi apmierināts. Es vismaz ceru — jo tev ir aizliegts tos iztirgot citām armijām."

,.Nekādas tirgošanās?" Enders jautāja. Apmaiņas ar ka­reivjiem bija ierasts veids, kā uzlabot armiju.

„Nekādas. Redzi, tu jau trīs gadus vadi savas papildu no­darbības. Tev ir daudz sekotāju. Daudzi labi kareivji censtos piespiest savus komandierus, lai tie viņus iztirgo tavai armi­jai. Mēs tev dodam armiju, kas uz laiku nespēs sacensties ar citām. Mēs nevēlamies, lai tev jau iesākumā būtu netaisnīgs pārsvars pār citām armijām."

„Ko es iesākšu, ja nevarēšu sadzīvot ar kādu no kareivjiem?"

,.Nāksies sadzīvot."

Grafs aizvēra acis. Andersons piecēlās — saruna bija galā.

Pūķiem piešķirtais krāsu kods bija „pelēks, oranžs, pelēks". Enders ietērpās savā kombinezonā un sekoja izgaismotajai joslai, līdz nonāca savas armijas barakās. Armija jau bija sa­pulcējusies — kareivji bezmērķīgi slaistījās ieejas tuvumā.

„Guļvietas ieņemiet pēc vecuma! Veterāni telpas galā, jau­nākie pie durvīm!" Enders pavēlēja.

Tas bija pretēji ierastajai kārtībai, un Enders to labi zināja. Tāpat viņš apzinājās, ka negrasās sekot daudzu citu koman­dieru piemēram — nekad nepievērst uzmanību jaunākajiem kareivjiem, kas nogrūsti telpas tālākajā galā.

Viņi izvietojās pēc ierašanās datumiem, un Enders apstai­gāja telpu. Gandrīz trīsdesmit kareivju bija pavisam mazi — tikko no jauniņo grupām, bez jebkādas kaujas pieredzes. Daži bija pārāk jauni, pie durvīm esošie likās pat nožēlojami sīki. Enders gan atgādināja sev, ka tieši tā viņš pats droši vien izskatījies Bonso Madridam. Tiesa, Bonso bija jātiek galā ti­kai ar vienu tik jaunu kareivi.

Neviens no vecākajiem kareivjiem nebija no Endera vaka­ru treniņu grupas. Neviens no viņiem nekad nebija koman­dējis vadu, un patiesībā neviens no viņiem pat nebija vecāks par Enderu, tātad pat vecākajiem zēniem nebija vairāk par astoņpadsmit mēnešu pieredzi. Dažus viņš pat nepazina — tik necili tie bija.

Toties viņi, protams, pazina Enderu, jo viņš bija pats sla­venākais kareivis visā skolā. Un, kā Enders redzēja, daži viņu apskauda. Vismaz par vienu var viņiem pateikties: neviens no maniem kareivjiem nav vecāks par mani.

Tiklīdz katrs kareivis bija ieņēmis guļvietu, Enders pavēlē­ja uzvilkt kombinezonus un doties uz treniņu.

„Pēc saraksta mūsu nodarbības ir no rītiem tieši pēc brokas­tīm. Oficiāli jums starp brokastīm un nodarbību ir stunda brī­vā laika. Redzēsim, kā būs, kad es uzzināšu, kā vērti jūs esat."

Pēc trim minūtēm viņš pavēlēja doties ārā no barakas, lai gan daudzi nebija paspējuši apģērbties.

„Bet es taču esmu kails!" iesaucās kāds zēns.

«Nākamreiz ģērbies ātrāk! Šonedēļ es jums dodu trīs mi­nūtes laika, nākamnedēļ pāriesim uz divām. Aiziet!"

Drīz vien Kaujas skolā izplatījās joks, ka Pūķu armija ir tik stulba, ka tai īpaši jāmācās pat apģērbties.

Pieci zēni bija pilnīgi kaili; skrienot pa gaiteni, viņi nesa savus kombinezonus rokās; tikai daži bija paguvuši apģērb­ties. Tas, protams, pievērsa citu zēnu uzmanību. Diez vai kāds no viņiem kaut reizi vēl nepagūs apģērbties.

Gaitenī, kas veda tieši uz kaujas telpu, Enders viņiem lika skraidīt uz priekšu un atpakaļ, līdz kailie uzvilka kombine­zonus. Tad Enders aizveda viņus līdz augšējām durvīm, kas veda uz kaujas telpas centru — gluži kā īstajās kaujās. Enders lika viņiem palēkties, satvert rokturus pie griestiem un iešū­pojoties mesties iekšā telpā.

«Pulcējieties pie tālākās sienas," viņš pavēlēja. „It kā jūs uz­bruktu ienaidnieka vārtiem."

Viņi pa četriem ienira kaujas telpā. Gandrīz neviens nezi­nāja, kā taisnā ceļā nokļūt pie mērķa, un, kad viņi sasniedza tālāko sienu, tikai dažiem jauniņajiem izdevās laikus pieķer­ties pie rokturiem.

Pēdējais zēns vēl bija pavisam sīks. Nelikās iespējams, ka viņš varētu aizsniegties līdz griestu rokturiem.

„Tu drīksti izmantot sānu rokturus, ja vēlies," Enders teica.

„Atšujies," zēns atcirta. Viņš ieskrienoties palēcās, ar pirkstgaliem pieskārās griestu rokturiem un pilnīgi bez jeb­kādas kontroles iekūleņoja telpā. Enders īsti nesaprata, vai šādas rīcības dēļ viņam šis zēns patik vai arī kaitina savas ne­cienīgās attieksmes dēļ.

Galu galā visi bija sarindojušies gar sienu. Enders ievēro­ja, ka viņi joprojām atrodas tādā virzienā, kādā bija stāvējuši

gaitenī. Tāpēc Enders tīšām pieķērās pie roktura, kas, viņu­prāt, bija pie grīdas, un nokarājās no tā it kā ar galvu uz leju.

«Kareivji, kāpēc jūs stāvat ar galvu uz leju?"

Daži sāka griezties otrādi.

„Mierā!"

Viņi joprojām klusēja.

„Es jautāju, kāpēc jūs stāvat ar galvu uz leju?"

Neviens neatbildēja. Viņi nesaprata, ko viņš no tiem gaida.

„Es jautāju, kāpēc gan jūs visi esat ar kājām gaisā un ar galvu pret grīdu?"

Beidzot kāds no viņiem ierunājās:

„Ser, mēs stāvam tā, kā stāvējām gaitenī."

„Un kāda tam nozīme? Kāda tam nozīme, ja gravitācija palikusi gaitenī, bet mēs esam šeit? Mēs taču negrasāmies ka­rot gaitenī? Vai šeit ir gravitācija?"

Nē, ser, nē, ser.

„No šī brīža, tiklīdz jūs esat ienākuši šajā telpā, jums gra­vitācija jāaizmirst! Gravitācijas vairs nav, skaidrs? Lai kāda tā būtu, kad jūs nokļūstat pie durvīm, jums jāatceras: preti­nieka vārti ir lejā. Jums zem kājām. Augšā ir jūsu pašu vārti. Ziemeļi ir tur, dienvidi — tur, austrumi — tur, rietumi. Kur ir rietumi?"

Viņi parādīja, kur.

„Tieši to jau es biju gaidījis. Jūs protat atbildēt pareizi ti­kai tad, ja jums ir atlicis viens vienīgs atbildes variants; šim skaitlim droši vien ir kāds sakars ar rievu skaitu jūsu smadze­nēs. Kas par cirku! Un tā esot sagrupēšanās? Tā esot lidoša­na? Labi, atsperieties un sarindojieties pie griestiem! Tagad! Aiziet!"

Kā jau Enders bija gaidījis, daudzi instinktīvi aizlidoja ne­vis virzienā, kur atradās durvis, bet gan virzienā, kuru Enders bija nosaucis par ziemeļiem — virzienā, kas bija uz augšu, atrodoties gaitenī. Viņi, protams, ātri aptvēra kļūdu, taču par vēlu — bija jāgaida, līdz varēja mainīt virzienu, atsperoties pret ziemeļu sienu.

Enders tikmēr domās dalīja kareivjus lēnīgajos un attapī­gajos. Pirmais pie īstās sienas nokļuva mazākais zēns, kurš pēdējais bija devies iekšā kaujas telpā. Viņš veikli pieķērās pie rokturiem. Viņa paaugstināšana bijis pareizs solis. Viņš būs labs kareivis. Turklāt viņš bija pašapzinīgs un nepakļāvīgs un, iespējams, ļaunojās, ka bija viens no tiem, kam Endera dēļ nācās skriet kailiem pa gaiteņiem.

„Tu," Enders ar pirkstu norādīja uz mazo zēnu. „Kurš vir­ziens ir virziens lejup?"

„Pret pretinieka durvīm," viņš ātri atbildēja. Viņš izklausījās saīdzis — it kā sakot: labi, labi, ķeramies taču pie kaut kā svarīga.

„Kā tevi sauc?"

„Bīns [1] , ser."

„Auguma vai smadzeņu izmēra dēļ?"

Pārējie zēni nedaudz iesmējās.

„Labi, Bīn, tev ir taisnība. Tagad klausieties uzmanīgi — tas būs svarīgi. Caur šīm durvīm nav iespējams iekļūt telpā, neriskējot tikt sašautam. Kādreiz pagāja kādas desmit vai div­desmit sekundes, pirms kāds vispār sāka kustēties. Tagad, ja tu netraucies iekšā pa durvīm vismaz vienlaikus ar pretinie­ku, tevi sasaldē. Kas notiek ar sasaldētiem kareivjiem?"

„Viņi nevar pakustēties," kāds zēns atbildēja.

„Tā ir," Enders teica, „bet kas ar viņiem notiek?"

„Viņi turpina pārvietoties virzienā, kādā kustējās iepriekš. Un ar tādu pašu ātrumu," atbildēja Bīns. Viņš nemaz nelikās sakautrējies vai nobijies.

„Pareizi. Jūs pieci tur beigās, aiziet!"

Zēni pārsteigti saskatījās, un Enders viņus sasaldēja.

„Nākamie pieci — aiziet!"

Viņi izkustējās no vietas, Enders arī viņus sasaldēja, taču viņi turpināja kustēties pretējās sienas virzienā, kamēr pirmie pieci bezjēdzīgi karājās gaisā blakus pārējiem zēniem.

..Paskatieties uz šiem tā sauktajiem kareivjiem!" Enders teica. ..Komandieris viņiem pavēlēja kustēties — paskatieties uz viņiem. Ne tikai sasaldēti, bet sasaldēti tādā vietā, kur viņi var traucēt. Kamēr pārējie, kas kustējās, kad viņiem to lika, ir sasaldēti tur zemāk, aizsprostojot ceļu pretiniekiem un trau­cējot viņiem saskatīt mūs. Es pieļauju, ka kādi pieci no jums saprata, par ko ir runa. Un nav šaubu, ka Bīns ir viens no tiem. Vai ne, Bīn?"

Viņš kavējās atbildēt. Enders skatījās uz viņu, līdz viņš teica:

„Jā, ser."

„Tad par ko ir runa?"

„Kad tev pavēl kustēties, dari to ātri, lai, ja tevi sasaldē, tu aizlidotu prom un netraucētu savas armijas operācijām."

«Lieliski. Beidzot viens kareivis, kam strādā smadzenes."

Enders redzēja, kā citos kareivjos aug aizvainojums, kā viņi mīņājas un saskatās, kā izvairās paskatīties uz Bīnu. Kā­pēc es tā daru? Kā gan, padarot vienu zēnu par nīstamu pā­rējiem, es varu būt labs komandieris? Viņi tāpat rīkojās*ar mani — bet kāpēc lai es to atkārtotu ar viņu? Enders vēlējās, kaut nebūtu izsmējis šo zēnu, viņš vēlējās pastāstīt pārējiem, ka šim mazajam zēnam nepieciešama palīdzība un draudzība daudz vairāk nekā jebkuram citam. Bet, protams, Enders to nevarēja. Ne pirmajā dienā. Pirmajā dienā pat viņa kļūdām jāizskatās pēc izcili lieliska plāna elementiem.

Enders pārvietojās tuvāk sienai un izvilka vienu zēnu no ierindas.

„Turies taisni," Enders teica. Viņš pagrieza zēnu tā, ka tas bija vērsts ar kājām pret pārējiem. Enders sasaldēja zēnu, ka­mēr viņš vēl atradās kustībā. Pārējie iesmējās.

„Kur tu vari viņam trāpīt?" Enders jautāja zēnam, kas bija tieši pretī sasaldētā kājām.

„Gandrīz tikai pa kājām."

Enders vērsās pie blakus zēna:

„Un tu?"

„Varu arī ķermenim."

„Un tu?"

Zēns, kas stāvēja vēl tālāk, atbildēja:

„Visur."

„Pēdas nesniedz pārāk lielu aizsardzību."

Enders pagrūda sasaldēto zēnu malā. Tad viņš salieca sa­vas kājas, it kā gaisā nomestos ceļos, un sasaldēja tās. Kom­binezons acumirklī kļuva stīvs, kājas cieši turējās saliektas.

Enders pagriezās, lai būtu ar kājām vērsts pret savu armiju.

„Un ko jūs redzat tagad?" viņš jautāja.

Viņi atbildēja, ka redz daudz mazāk.

Enders izbāza starp kājām savu pistoli un notēmēja.

„Es toties jūs redzu lieliski," viņš teica un sāka šaut pa pā­rējiem zēniem.

«Apturiet mani!" viņš iesaucās. «Pamēģiniet mani sasal­dēt!"

Viņiem tas arī izdevās, taču viņš bija paguvis sasaldēt vai­rāk nekā trešdaļu kareivju. Viņš atkausēja sevi un pārējos ka­reivjus, nospiežot īpašu pogu uz āķa.

„Un tagad," viņš teica, „pasakiet, kurā virzienā atrodas pre­tinieka vārti?"

„Lejā!"

„Un kādā veidā tiem ir jāuzbrūk?"

Daži sāka atbildēt ar vārdiem, bet Bīns atspērās no sienas un, saliecis kājas, aizlidoja pretējās sienas virzienā, nemitīgi šaujot, izbāzis pistoli starp kājām.

Enders gribēja viņam uzkliegt, viņu sodīt, taču nomierinā­jās un apspieda šo netaisnīgo vēlmi. Kāpēc gan lai es uz viņu dusmotos?

„Vai Bīns vienīgais zina atbildi?" Enders iesaucās.

Nekavējoties visa armija atspērās un devās pretējās sie­nas virzienā — visi saliekuši kājas un šaujot, kā ari kliedzot, cik vien spēka. Var gadīties, nodomāja Enders, ka tieši šāda stratēģija — četrdesmit kliedzoši zēni haotiskā uzbrukumā — man var noderēt.

Kad viņi bija nokļuvuši pretējā pusē, Enders lika visiem uzreiz uzbrukt viņam pašam. Jā, Enders domāja, nav slikti. Viņi piešķīra man pavisam nesagatavotu armiju, armiju bez izciliem veterāniem, taču arī nekāds muļķu bars tas nav. Ar viņiem ir vērts strādāt.

Kad viņi atkal — priecīgi un mundri — bija sapulcējušies vienuviet, Enders sāka viņus gatavot nopietni. Visiem bija jā­saliec kājas un tad tās jāsasaldē.

„Kā jums kājas var noderēt kaujā?"

Daži atbildēja, ka nekādi.

„Bīns gan tā nedomā," Enders teica.

„Ar tām var atsperties no sienām."

„Pareizi," teica Enders.

Pārējie zēni sāka skaidrot, ka atsperšanās no sienām ir kus­tība, nevis kauja.

„Nav cīņas bez kustības," Enders atbildēja. Viņi apklusa, un Bīns viņiem likās vēl nīstamāks.

„Labi. Vai ar šādi sasaldētām kājām jūs varat atsperties no sienas?"

Neviens neuzdrīkstējās atbildēt — viņi baidījās kļūdīties.

„Bīn?" jautāja Enders.

„Es nekad to neesmu mēģinājis, bet varbūt, ja tu esi pa­griezies pret sienu un saliecies viduklī…"

„Jā un nē. Skatieties. Mana mugura ir pret sienu, kājas ir sasaldētas. Tā kā es esmu saliecies ceļos, manas pēdas ir vēr­stas pret sienu. Parasti, kad tu atsperies, tev nākas pietupties, lai tad atkal izstieptos kā tādai kāršu pupai, vai ne?"

Zēni iesmējās.

„Bet, ja kājas ir sasaldētas, es izmantoju to pašu spēku, sa­liecos viduklī, mani pleci un kājas atliecas uz aizmuguri, mani gurni izvirzās uz priekšu, un es aizlidoju prom. Skatieties."

Enders izgrūda savus gurnus uz priekšu, atsitās pret sienu un aizlidoja, acumirklī viņš mainīja pozu, saliecās ceļos ar kājām uz leju; viņš traucās pretējās sienas virzienā, piezemē­jās uz ceļiem, apmeta kūleni un ar rokām uz priekšu aizlidoja pretējā virzienā.

„Šaujiet pa mani!" viņš iesaucās un, pārvietojoties paralēli gar sienu stāvošajiem zēniem, sāka gaisā griezties. Tā kā viņš griezās, nebija iespējams uz viņu pietiekami ilgi noturēt no­fokusētu staru.

Viņš atkausēja savu kombinezonu un atgriezās pie pārē­jiem.

„Tieši ar to mēs arī šodien nodarbosimies pirmo pusstun­du. Jums jāattīsta daži muskuļi, par kuru eksistenci jums līdz šim vispār nebija ne jausmas. Jums jāiemācās lietot kājas par vairogu, un vēl jums jāiemācās kontrolēt savas kustības, lai jūs mācētu griezties tāpat kā es. No tā nav nekādas jēgas tu­vumā, bet, ja jūs atrodaties tālāk no pretinieka, tas nevar jūs sasaldēt: staram uz īsu brīdi jābūt notēmētam uz vienu pun­ktu, bet, ja jūs esat pietiekami tālu un turklāt vēl griežaties, tas nav iespējams. Tagad sasaldējiet sevi un aiziet!"

„Vai jūs mums neierādīsiet atsevišķus virzienus?" kāds zēns iejautājās.

„Nē, es jums neierādīšu atsevišķus virzienus. Es vēlos, lai jūs nemitīgi ietriektos viens otrā un ar laiku iemācītos, kā no tā izvairīties. Protams, ne tad, kad mēs izmēģināsim dažādas kaujas formācijas — tad triekties cits citam virsū es jums lik­šu tīšām. Tagad — aiziet!"

Viņi paklausīja pavēlei.

Enders pēc nodarbības kaujas telpu atstāja pēdējais. Viņš bija palīdzējis vingrināties dažiem lēnīgākajiem kareivjiem. Viņiem bija bijuši labi skolotāji, taču maz pieredzējušie, tikko no jauniņo grupām pārceltie kareivji kļuva pavisam bezpalī­dzīgi, kad bija jādara divas vai trīs lietas vienlaikus. Viņiem nesagādāja grūtības lidošana ar sasaldētām kājām un manev­ri brīvā telpā, bet lidot vienā virzienā, šaut citā, mest kūleņus un atsperties pret sienu, un pavērsties nepieciešamajā virzie­nā, lai atkal šautu, — tas bija pāri viņu spēkiem. Dresēt, dre­sēt, dresēt — vairāk neko citu Enders kādu laiku ar viņiem nevarēs iesākt. Stratēģijas un kaujas formācijas ir laba lieta, taču kāda tām nozīme, ja kareivji nespēj tās īstenot kaujā?

Viņam bija jāsagatavo armija ātri. Viņš bija ļoti agri kļu­vis par komandieri, un skolotāji tagad mainīja noteikumus, neļaujot viņam apmainīt savus kareivjus, neļāva iegūt armijā tiešām labus veterānus. Kurš gan var garantēt, ka viņam, lai sagatavotu armiju kaujām, tiks doti parastie trīs mēneši?

Vismaz vakaros trenēt viņa jaunos kareivjus palīdzēs Alajs un Šens.

Viņš vēl atradās gaitenī, kas veda prom no kaujas telpas, kad nonāca aci pret aci ar mazo Bīnu. Bīns izskatījās nikns. Enders šajā brīdī nevēlējās nekādus sarežģījumus.

„Hei, Bīn."

„Hei, Ender."

Pauze.

„Ser," Enders viņu maigā balsī izlaboja.

„Es zinu, ko tu dari, Ender, ser, un es tevi brīdinu."

„Brīdini mani?"

„Es varu kļūt par pašu labāko kareivi tavā armijā, bet ne­domā ar mani rotaļāties."

„Kas tad notiks?"

„Es kļūšu par pašu sliktāko kareivi tavā armijā. Viens vai otrs."

„Un ko tad tu vēlies? Mīļus vārdiņus un skūpstus?" Enders pamazām kļuva dusmīgs.

Bīns aukstasinīgi atbildēja:

„Es vēlos komandēt vadu."

Enders piegāja viņam tuvāk un ieskatījās tieši acīs.

„Kāpēc gan lai es ļautu tev komandēt vadu?"

„Tāpēc, ka es zinu, ko ar to iesākt."

„Zināt, ko iesākt ar vadu, ir viegli," Enders atbildēja. „Grūtāk ir likt tam pakļauties. Kāpēc gan lai kareivji klausītu tāda sīca pavēlēm?"

,.Kādreiz tā dēvēja tevi, kā es esmu dzirdējis. Un Bonso Madrids joprojām tevi tā saucot."

„Es tev uzdevu jautājumu, kareivi."

„Ja tu man netraucēsi, es pratīšu iegūt viņu cieņu."

„Es tev palīdzu," Enders smaidot teica.

„Vai ne?" sarkastiski atbildēja Bīns.

«Citādi tevi neviens vispār nepamanītu, ja nu vien kādam tevis būtu žēl — tu vēl esi tik mazs… Bet es panācu, ka šodien tevi ievēroja ikviens. Tagad viņi uzmanīs katru tavu kustību. Tagad, lai nopelnītu viņu cieņu, tev jābūt nevainojamam."

„Tātad man nebūs iespējas un laika ko iemācīties — man viss jāzina jau uzreiz."

„Nabaga bērns. Pasaule ir tik netaisnīga."

Enders viegli pagrūda Bīnu pret sienu.

,.Klausies, kas tev jādara, lai tiktu pie vada. Pierādi, ka tu zini, ko dari, kā vienkāršs kareivis. Pierādi, ka tu zini, kā iz­mantot citus kareivjus. Un tad pierādi, ka citi ir ar mieru tev labprātīgi sekot kaujā. Tad tu varēsi komandēt vadu. Bet, pie velna, ne agrāk."

Bīns pasmaidīja.

„Tas ir godīgi. Ja tu nemainīsi savus noteikumus, es būšu vada komandieris jau pēc mēneša."

Enders sagrāba viņu aiz formas tērpa un iegrūda sienā.

„Ja es ko saku, Bīn, tad es turu savu vārdu!"

Bīns tikai pasmaidīja. Enders palaida viņu vaļā un devās prom. Viņš iegāja savā istabā, apgūlās gultā. Viņš trīcēja. Ko gan es daru? Pirmā nodarbība, un es jau terorizēju citus cilvē­kus — tāpat kā Bonso. Un Pīters. Neļauju viņiem dzīvot. īpaši

izceļu kādu nabaga bērnu, lai pārējiem ir ko ienīst. Pretīgi. Es daru tieši to, ko necietu darām citus komandierus.

Vai tas ir kāds neapejams likums: tev neizbēgami jākļūst tādam, kāds bija tavs pirmais komandieris? Ja tā, es varētu izbeigt to tūlīt pat.

Viņš nemitējās domāt par to, ko bija sacījis un darījis savas armijas pirmajā nodarbībā. Kāpēc gan viņš nevarēja izturē­ties tā, kā mēdza savos vakara treniņos? Autoritāte, kas bals­tās tikai uz viņa paša izcilību. Nekādu pavēļu, tikai ieteikumi. Bet vadīt armiju tādā veidā nebija iespējams. Viņa neformā­lajai treniņu grupai nevajadzēja mācīties sadarboties. Viņiem nevajadzēja attīstīt vienotas komandas izjūtu, viņiem neva­jadzēja mācīties turēties kopā un uzticēties cits citam kaujas laikā. Viņiem nevajadzēja acumirklī pakļauties pavēlēm.

Viņš varētu ieslīgt arī otrā galējībā. Ja vien vēlētos, viņš va­rētu būt tikpat slinks un dumjš kā Likdegunis Rouzs. Viņš, vienalga, ko darīdams, varētu pieļaut muļķīgas kļūdas vie­nu pēc otras. Viņam bija jāuztur disciplīna, un tas nozīmēja augstas prasības, ātru reakciju un pilnīgu pakļāvību. Viņam vajadzēja labi sagatavotu armiju, un tas nozīmēja bez mitas dresēt un dresēt kareivjus, nepārtraukt vingrinājumus pat tad, kad liekas, ka viņi pilnībā tos apguvuši, nepārtraukt, līdz viņiem tie liekas tik dabiski, ka par tiem pat vairs nav jādomā.

Bet kas ir ar Bīnu? Kāpēc gan viņš tā izturējās pret pašu mazāko, vājāko un, iespējams, pašu gudrāko no saviem ka­reivjiem? Kāpēc gan viņš izturējās pret Bīnu tā, kā citi ko­mandieri, kas viņam šķita nicināmi?

Tad viņš atcerējās, ka ne jau viņa komandieri bija rādīju­ši pirmo paraugu. Pirms Rouzs un Bonso tik nicīgi izturējās pret viņu, viņš jau savā jauniņo grupā bija nonācis izolācijā. Un tā nemaz nebija Bernāra vaina. Vainīgs bija Grafs.

Pie visa vainīgi bija skolotāji. Un nebūt ne nejauši. Tagad Enders to saprata. Tā bija īpaša stratēģija. Grafs bija viņu tī­šām nošķīris no pārējiem zēniem, draudzību starp viņiem padarījis neiespējamu. Un tagad viņš nojauta, kāpēc. Ne lai apvienotu pārējo grupu — nē, drīzāk lai to sašķeltu. Grafs bija izolējis Enderu, lai viņam nāktos cīnīties. Lai viņš pierā­dītu, ka ir ne tikai labs, bet vēl daudz labāks par jebkuru citu.

Tikai tādā veidā viņš varēja iemantot cieņu un draudzību. Tikai tādā veidā viņš varēja kļūt par tik izcilu kareivi. Taču tādā veidā viņš bija kļuvis arī vientuļš, dusmīgs, aizdomīgs, nobijies. Bet varbūt arī šīs īpašības viņu padarīja par labāku kareivi.

Tieši to es tagad nodaru tev, Bīn. Es daru tev pāri, lai tu kļūtu par labāku kareivi. Lai tavs prāts kļūtu asāks, lai tu strā­dātu vēl vairāk un smagāk. Lai tu nekad nebūtu drošs par to, kas notiks tālāk, lai tu vienmēr būtu gatavs uz visu, gatavs improvizēt, noskaņots uzvarēt vienalga par kādu cenu. Vēl es daru tā, lai tu justos nelaimīgs. Tieši tāpēc viņi piešķīra tevi man, Bīn. Lai tu kļūtu tāds pats kā es. Lai tu paaugtos un būtu tāds pats kā es.

Un es — vai man jāizaug par Grafu? Resnu, īgnu, nejūtīgu, tādu, kas spēlējas ar mazu zēnu dzīvēm, lai tie pārvērstos ne­vainojamos ģenerāļos un admirāļos, kas gatavi jebkurā brīdī uzņemties flotes vadību un aizstāvēt dzimteni? Rausti tik lel­les aiz diedziņiem. Līdz gadās kāds kareivis, kas ir spējīgāks par citiem. To nedrīkst pieļaut. Izkropļo simetriju. Tev viņš jānolīdzina, jāiedzen zemē, jāizolē, jāsalauž, līdz viņš kļūst tāds pats kā pārējie.

Labi, kas padarīts, Bīn, tas padarīts. Es tevi uzmanīšu, tur­klāt jutīšu tev līdzi daudz vairāk, nekā tu varētu iedomāties, un, kad pienāks īstais brīdis, tu sapratīsi, ka es esmu tavs draugs un tu esi kļuvis par kareivi, par kādu tu arī vēlējies kļūt.

Enders todien neapmeklēja nodarbības. Viņš gulēja gul­tā un pierakstīja savus iespaidus par katru zēnu viņa armi­jā — ko bija ievērojis un kas prasīja papildu darbu. Šovakar treniņā viņš parunās ar Alaju, un viņi izdomās, kā apmācīt nelielas grupas. Vismaz viņam tas nebūs jādara vienam.

Bet, kad Enders tovakar, pārējiem vēl ēdot, ieradās kaujas telpā, tur viņu sagaidīja majors Andersons.

„Noteikumi atkal mainījušies, Ender. No šī brīža brīvajā laikā kaujas telpā var darboties tikai vienas armijas kareivji. Un tāpēc kaujas telpa būs pieejama tikai pēc īpaša saraksta. Pēc šī vakara nodarbības nākamā tev būs pēc četrām dienām."

„Papildu nodarbības neviens cits nemaz nevada."

,.Tagad vadīs, Ender. Tagad, kad tu esi kļuvis par armijas komandieri, neviens vairs nevēlas, lai viņa kareivji trenētos kopā ar tevi. Tu taču to saproti. Tāpēc nu viņi vadīs paši savus treniņus."

„Viņiem es vienmēr esmu bijis no svešas armijas, bet viņi tik un tā sūtīja man savus kareivjus."

„Tad tu vēl nebiji komandieris."

„Jūs man piešķīrāt pilnīgi zaļu armiju, major Anderson."

„Tev ir daži veterāni."

„Nebūt ne tie labākie."

„Visi, kas šeit nokļūst, var būt izcili, Ender. Tavs darbs vi­ņus izveidot par tādiem."

„Man vajag Alaju un Šenu."

«Pienācis laiks kļūt pieaugušam un sākt darīt kaut ko pa­šam, Ender. Tev nav vajadzīgs kāds, kas tevi turētu aiz roci­ņas. Tu esi kļuvis par komandieri. Tāpēc rīkojies kā koman­dieris, Ender."

Enders pagāja garām Andersonam kaujas telpas virzienā. Tad apstājās, pagriezās, uzdeva jautājumu:

„Tā kā vakara treniņi tagad notiks regulāri pēc saraksta, vai tas nozīmē, ka es varēšu izmantot āķi?"

Vai Andersons gandrīz pasmaidīja? Nē. Nevar būt.

„Tad jau redzēsim," viņš atbildēja.

Enders pagriezās un devās uz kaujas telpu. Drīz ieradās arī viņa armija — un neviens cits. Vai nu Andersons gaidīja pie durvīm un nelaida nevienu citu iekšā, vai arī skolā bija izplatījusies ziņa, ka Endera neformālās vakara nodarbības ir beigušās.

Treniņš bija labs, viņi paveica tiešām daudz, taču beigās Enders jutās noguris un vientuļš. Līdz gulētiešanas laikam bija palikusi kāda pusstunda. Viņš nevarēja doties uz savas armijas guļamtelpu, viņš jau sen bija sapratis, ka labākie ko­mandieri tikai ļoti īpašos gadījumos apmeklē savus kareivjus. Vajadzēja ļaut zēniem mierīgi atpūsties, pabūt vieniem — bez kāda, kas novēro, ko viņi runā, domā, dara.

Tā nu viņš nonāca spēļu telpā, kur priekšā bija daži citi zēni, kas izmantoja pēdējo pusstundu pirms gulētiešanas sig­nāla, lai slēgtu derības vai pārspētu savus iepriekšējos rekor­dus. Neviena no spēlēm viņam nelikās interesanta, bet viņš tik un tā sāka spēlēt — kādu vienkāršu, jauniņajiem paredzē­tu spēli. Būdams garlaikots, viņš nelikās ne zinis par spēles noteikumiem un dzenāja savu tēlu (lāci), lai izpētītu apkār­tējo ainavu.

„Tādā veidā tu nekad neuzvarēsi."

Enders pasmaidīja.

«Nemanīju tevi nodarbībā, Alaj."

„Es tur biju. Tikai tava armija trenējās atsevišķi. Tagad jau tu vairs nevari rotaļāties ar sīkajiem."

„Tu esi veselu olekti garāks nekā es."

„01ekti! Vai Dievs Tas Kungs tev vēlējis būvēt šķirstu? Vai tev vienkārši tāds arhaisks noskaņojums?"

„Ne arhaisks, bet gan arkānisks: noslēpumi, viltus un aplinku mājieni. Man tevis jau tagad pietrūkst, apgraizītais kranci."

„Vai tad tu nesaproti? Mēs tagad esam pretinieki. Nākam­reiz, kad satiksimies kaujā, dabūsi trūkties."

Kā jau parasti tā bija abpusēja ķircināšanās, taču teiktajā bija ari zināma daļa patiesības. Dzirdot Alaju runājam tā, it kā tas nebūtu nopietni, Enders pēkšņi sajuta asas sāpes — viņš pamazām zaudēja draugu, un tad vēl asākas — vai Alajam tiešām nesāp, vai ari viņš tikai izliekas?

„Pamēģini tikai," Enders teica. „Visu, ko tu zini, tev iemā­cīju es. Bet es tev neiemācīju visu, ko es zinu."

„Es jau sen nojautu, ka tu kaut ko slēp, Ender."

Klusums. Endera datorlācis bija nokļuvis nepatikšanās. Viņš uzrāpās kokā.

„Tā nebija, Alaj. Es neko neslēpu."

„Es zinu," teica Alajs. „Es ari ne."

„Salaam, Alaj."

«Diemžēl tas nav iespējams."

„Kas tad?"

,,Miers. Salaam nozīmē — miers. Miers ar tevi."

Šie vārdi Enderam uzjundīja savādas atmiņas. Viņa māte maigā balsi viņam ko lasa, viņš vēl ir pavisam, pavisam mazs. ..Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs ze­mes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu." Enders bija

iztēlojies, kā viņa māte caururbj Pīteru ar asiņainu rapieri, un šie vārdi līdz ar iztēles ainu bija labi palikuši atmiņā.

Viņiem klusējot, lācis nomira. Tā bija jauka nāve — ar jo­cīgu mūziku. Enders pagriezās. Alajs jau bija prom. Viņam li­kās, ka līdz ar Alaju pazudusi arī kāda daļa no viņa, kaut kas, uz kā balstījās viņa drosme un pašpaļāvība. Ar Alaju — bet ne tik lielā mērā ar Šenu — Enders jutās tik vienots, ka vārds „mēs" viņam brīžiem likās pat dabiskāks nekā „es".

Bet Alajs nebija paņēmis līdzi visu. Enders gulēja gultā, lūkojās tumsā, juta vaigam pieskārāmies Alaja lūpas, dzirdēja viņu čukstam vārdu „miers". Skūpsts, vārds „miers" vēl jop­rojām bija ar viņu. Es esmu tikai manas atmiņas, un Alaju es tik spilgti atceros kā savu draugu, ka citādi nav iespējams. Tāpat kā ar Valentīnu — pašas spēcīgākās un noturīgākās at­miņas.

Nākamajā dienā viņš sastapa Alaju gaitenī, viņi sasveici­nājās, apmainījās rokasspiedieniem, sarunājās, bet viņi abi saprata, ka tagad starp viņiem izveidojusies tāda kā siena. Varbūt kādreiz nākotnē šo sienu varēs sagraut, taču pašlaik viņus vienoja vairs tikai dziļi jo dziļi zem sienas ieaugušas, neiznīcināmas saknes.

Visvairāk viņu biedēja iespēja, ka šī siena nekad netiks iz­nīcināta, ka Alajs patiesībā ir laimīgs par to, ka ticis no viņa vaļā, ka nu viņi ir pretinieki. Kopš viņi vairs nevarēja būt kopā, viņiem uz mūžu jābūt šķirtiem, un drošais un nesatri­cināmais likās trausls un nepastāvīgs; kopš mēs vairs neesam kopā, Alajs ir svešinieks, jo nu mēs dzīvojam katrs savu dzīvi, un tagad mēs vairs viens otru nepazīsim.

Enders saskuma, bet neraudāja. Viņš vispār nekad vairs neraudāja. Kopš viņi par svešinieci bija pārvērtuši Valentī­nu, kopš viņi Valentīnu bija izmantojuši kā instrumentu, lai apstrādātu Enderu, kopš tās dienas vairs nekas nevarēja viņu sāpināt gana dziļi, lai viņš raudātu. Enders bija par to pārlie­cināts.

Un saniknots viņš nolēma, ka ir pietiekami stiprs, lai sa­kautu savus ienaidniekus — skolotājus.