Endera spēle

12. Bonso

«Sēdieties, ģenerāli Peis. Cik sapratu, jums steidzami sa­kāms kas svarīgs."

«Normālā situācijā, pulkvedi Graf, es neuzdrošinātos ie­jaukties Kaujas skolas iekšējās lietās. Jūsu skolai ir garantēta autonomija, un es labi apzinos, ka par spīti mūsu atšķirīga­jām pakāpēm drīkstu tikai ieteikt — nevis pavēlēt — jums rīkoties."

«Rīkoties?"

«Neizliecieties, pulkvedi Graf. Amerikāņi prasmīgi izlie­kas par muļķiem, kad viņiem tas izdevīgi, bet mani tik viegli apmānīt nevar. Jūs labi zināt, kāpēc es esmu ieradies."

,,Ā… Tātad Deps jums ir ko paziņojis?"

«Viņa attieksme pret skolniekiem ir… tēvišķa. Viņam lie­kas, ka jūs ne tikai nenovērtējat potenciāli ļoti bīstamu si­tuāciju, viņam liekas, ka jūsu nevērība robežojas jau ar tīšu nevēlēšanos novērst šo situāciju, kurā jūsu audzēknim draud nopietni ievainojumi vai pat nāve."

«Šajā skolā mācās bērni, ģenerāli Peis. Diez vai tā dēļ vērts uz šejieni sūtīt pašu SF militārās policijas priekšnieku."

«Pulkvedi Graf, Endera Vigina vārds jau sen zināms virs­pavēlniecībai. Tas aizsniedzis pat manas ausis, es esmu dzir­dējis par viņu runājam kā par mūsu vienīgo cerību kārtējās invāzijas gadījumā. Ja tiek apdraudēta viņa veselība vai dzīvī­ba, es nedomāju, ka militārās policijas vēlme pasargāt zēnu ir savāda. Ko jūs par to sakāt?"

«Pie velna Depu un pie velna arī jūs, ser, es zinu, ko es daru."

„Tiešām?"

,.Labāk par ikvienu citu."

„Nu, tas ir skaidrs, jo nevienam nav ne mazākās idejas, ko jūs īsti darāt. Jūs jau astoņas dienas zināt, ka daži ļaunākie „bērni" sazvērējušies pie pirmās iespējas pamatīgi piekaut Enderu Viginu. Un jūs zināt, ka daži no viņiem — jo īpaši zēns, vārdā Bonito de Madrids, saukts ari par Bonso — ne­būs pieticīgi savas idejas realizācijā un tāpēc pastāv nopietnas briesmas, ka Endera Vigina, starptautiskā mērogā nepārvēr­tējami svarīgas personas, smadzenes var tikt izsmērētas pret jūsu sasodītās riņķojošās skolas sienām. Un jūs, labi zinot par šo briesmu eksistenci, negrasāties darīt pilnīgi…"

„Neko."

„Tagad jums varbūt ir skaidrs, kāpēc mēs esam nedaudz apmulsuši."

„Enders Vigins šādā situācijā nav pirmo reizi. Uz Zemes, kad viņam tika izņemts monitors, un šeit, kad liela grupa ve­cāku zēnu…"

„Es esmu labi informēts par viņa pagātni. Enders Vigins nokaitinājis Bonso Madridu tik tālu, ka viņš vairs nespēj to izturēt. Un jums šeit nav militārās policijas, kas nepieļautu viņam izrēķināties ar Enderu. Neiedomājami."

„Kad Enders Vigins komandēs mūsu floti, kad viņam būs jāizdara izvēles, no kurām atkarīga uzvara vai cilvēces bojā­eja, — vai tad tur būs militārā policija, kas viņu vajadzības gadījumā izglābs?"

„Neredzu, kāds gan tam sakars ar šo situāciju."

„Protams. Bet sakars ir vienkāršs. Enderam Viginam jābūt pārliecinātam, ka neviens pieaugušais nekad, nekādā situāci­jā un nekādā veidā viņam nepalīdzēs. Viņam jābūt pārlieci­nātam līdz pašiem sirds dziļumiem, ka viņš var paļauties tikai uz sevi un dažiem citiem bērniem. Ja viņš nebūs par to pār­liecināts, viņš nekad neattīstīs savas spējas pilnībā."

„Tas nenotiks ari tad, ja viņš ies bojā vai tiks sakropļots uz mūžu."

• nn • »

„1īesa.

„Kāpēc gan lai Bonso tagad nebeigtu skolu? Viņš ir pietie­kami vecs."

„Tāpēc, ka Enders zina par Bonso plāniem viņu nogalināt. Ja mēs pārvietosim Bonso pirms noteiktā laika, viņš sapra­tīs, ka mēs viņam palīdzam. Un Bonso ne tuvu nav tik labs komandieris, lai viņa pārcelšanu pamatotu ar īpašiem nopel­niem."

„Kā ar citiem bērniem? Vai viņi nevar palīdzēt?"

..Paskatīsimies, kā notikumi attīstīsies. Tas ir mans pir­mais, pēdējais un gala lēmums."

„Lai Dievs jums stāv klāt, ja jūs kļūdāties."

„Lai Dievs stāv klāt mums visiem, ja es kļūdos."

„Es nodošu jūs kara tiesai, jūsu vārds tiks zākāts visā pa­saulē, ja jūs kļūdīsieties."

«Taisnīgi. Bet, ja nu gadās tā, ka es nekļūdos, tad neaiz­mirstiet mani apbalvot ar dažiem dučiem medaļu."

„Kāpēc?"

„Tāpēc, ka neļāvu jums iejaukties."

•••

Enders, ieķēries rokturī, sēdēja kaujas telpas stūrī un vē­roja trenējamies Bīnu un viņa vienību. Vakar viņi bija izmē­ģinājuši uzbrukumus, nelietojot ieročus un atbruņojot pre­tiniekus ar kājām. Enders viņus bija iepazīstinājis ar dažiem tuvcīņas paņēmieniem — tie, protams, bija jāpārveido, bet inerce bija veiksmīgi izmantojama cīņā ne tikai Zemes gravi­tācijas apstākļos, bet arī bezsvara stāvoklī.

Šodien gan Bīnam padomā bija kas jauns. Viņš bija paņēmis līdzi tievu, gandrīz neredzamu auklu, kādu izmantoja inženie­ri atklātā kosmosā, lai vajadzības gadījumā sasietu kopā vairā­kus objektus. Šādas auklas varēja sasniegt daudzu kilometru garumu. Šī bija nedaudz garāka par kaujas telpas sienu — bet, satīta ap Bīna delnas locītavu, tā gandrīz nebija saskatāma. Viņš iedeva auklas galu kādam no saviem kareivjiem.

„Aptin to ap rokturi!"

Otru galu Bīns piestiprināja pie pretējās sienas.

Kā šķērslis aukla nebija pārāk efektīva, Bīns secināja. Tā, protams, bija gandrīz neredzama, taču viens pavediens ne­varētu apstādināt pretinieka armiju: nebija nekādu grūtību to apiet. Tad viņš iedomājās par iespēju izmantot auklu kustlbas virziena mainīšanai. Viņš nostiprināja auklu ap vidukli, kamēr otrs gals joprojām palika aptīts ap rokturi, aizslīdē­ja dažus metrus sāņus un spēcīgi atspērās no sienas. Aukla nostiepās un pēkšņi mainīja Bīna virzienu, un viņš, apmetis loku, asi ietriecās sienā.

Viņš sāka skaļi kliegt, un Enders tikai pēc brīža aptvēra, ka ne jau no sāpēm.

„Jūs redzējāt, cik ātri es lidoju? Jūs redzējāt, kā es pagrie­zos?"

Drīz vien visa Pūķu armija pārtrauca treniņu, lai vējotu Bīnu darbojamies ar auklu. Virziena maiņas izskatījās ļoti ie­spaidīgi, turklāt aukla nebija saskatāma. Piestiprinājis auklu pie zvaigznes un riņķodams ap to, viņš sasniedza vēl nere­dzētu ātrumu.

21.40 Enders pārtrauca treniņu. Noguruši, bet sajūsmināti par redzēto, viņa kareivji devās uz savu baraku. Enders gāja ar viņiem kopā, viņš nepiedalījās sarunās, taču uzmanīgi tās klausījās. Protams, viņi bija noguruši — jau vairāk nekā čet­ras nedēļas katru dienu pa kaujai, bieži vien neiedomājami grūtos apstākļos. Bet viņi jutās lepni un laimīgi — neviena zaudējuma — un bija iemācījušies pilnībā paļauties cits uz citu. Viņi uzticējās savu biedru kaujas sparam un prasmēm, viņi ticēja, ka vadu komandieri pratīs viņus izmantot gudri un lietderīgi, un — pats galvenais — ticēja, ka Enders spēs atrisināt jebkuru situāciju, lai cik sarežģīta tā būtu.

Ejot pa gaiteni, krustojumos un uz kāpnēm Enders ievē­roja vairākus vecākus zēnus it kā iegrimušus sarunās; daži pagāja garām arī viņu gaitenī. Pārāk daudzi bija ģērbušies Sa­lamandru formas tērpos vai arī piederēja armijām, kuru ko­mandieri īpaši ienīda Enderu, lai tā būtu vienkārša sakritība. Daži paskatījās uz Enderu un tūlīt pat strauji novērsa skatie­nu, citi, lai gan mēģināja izlikties mierīgi un atslābinājušies, patiesībā bija ļoti saspringti un nervozi. Ko gan es iesākšu, ja viņi uzbruks manai armijai šeit, gaitenī? Mani zēni ir tik jauni un tik mazi, turklāt neko nesaprot no tuvcīņas. Un kurā laikā lai viņi to mācītos?

„Hei, Ender!" kāds iesaucās. Enders apstājās un atskatījās. Petra.

„Ender, mēs varam aprunāties?"

Enders saprata: ja viņš apstāsies, lai sarunātos, viņa armija ātri vien aizies tālāk un viņš paliks gaiteni viens pats ar Petru.

„Nāc līdzi," viņš teica.

„Tikai īsu bridi!"

Enders pagriezās un devās tālāk kopā ar savu armiju. Viņš dzirdēja Petru skrienam, lai viņu panāktu.

„Labi, labi, es iešu līdzi."

Enders saspringa. Vai viņa bija viena no tiem, viena no tiem, kas viņu ienīst tik ļoti, ka ir gatavi uzbrukt?

„Kāds tavs draugs vēlējās, lai es tevi pabrldinu. Daži zēni vēlas tevi nogalināt."

„Kāds pārsteigums," atbildēja Enders. Daži viņa kareivji saausljās. Acīmredzot ziņas par sazvērestību pret viņu ko­mandieri viņus visnotaļ ieinteresēja.

„Ender, viņi to tiešām spēj izdarīt. Viņš teica, ka viņi to plāno, kopš tevi paaugstināja par komandieri."

„Tu gribēji teikt, kopš es sakāvu Salamandras."

„ArI es tevi ienīdu pēc tam, kad tu sakāvi Fēniksu armiju, Ender."

„Es nevienu ari nevainoju."

„Tā ir taisnība. Viņš lika tevi pabrīdināt, kad tu nāc no kaujas telpas, lai tu rit būtu īpaši uzmanīgs, jo…"

„Petra, ja es tikko būtu apstājies, lai ar tevi aprunātos, tas ducis zēnu, kas man sekoja, viegli tiktu ar mani galā. Gribi teikt, ka tu viņus neievēroji?"

Viņa pietvīka.

„Nē, neievēroju. Kā gan? Vai tu tiešām nepazīsti savus draugus?"

Viņa izlauzās cauri Pūķu armijai un pa kāpnēm uzrāpās uz nākamo stāvu.

„Tā ir taisnība?" jautāja Trakais Toms.

„Kas tad?"

Enders pārlūkoja telpu un uzsauca diviem zēniem, kas cīkstējās, lai viņi dodas gulēt.

„Tas, ka daži vecākie zēni grib tevi nogalināt."

„Nieki," atbildēja Enders. Bet viņš labi zināja, ka tā ir tais­nība. Petra nepārprotami kaut ko zināja, un tas, ko viņš šo­vakar bija redzējis atpakaļceļā no kaujas telpas, nebija viņa iztēles auglis.

„Var jau būt, ka tie ir nieki, bet es ceru, ka tev nebūs nekā­du iebildumu, ka līdz tavai istabai tevi šovakar pavadīs pieci vadu komandieri."

„Nav nekādas vajadzības."

„Ļauj mums to prieku. Tu mums esi parādā."

„Neko tādu nezinu."

Viņš būtu muļķis, ja noraidītu piedāvājumu.

„Dariet, kā vēlaties."

Viņš pagriezās un izgāja ārā. Vadu komandieri viņam ātri sekoja. Viens aizskrēja pa priekšu, atvēra viņa istabas durvis. Viņi pārbaudīja istabu un pierunāja Enderu apsolīt, ka viņš aizslēgs durvis, un devās atpakaļ, pirms izdzisa gaismas.

Uz ekrāna bija redzams jauns ziņojums.

„Nekad nepaliec viens pats. Dinks."

Enders pasmaidīja. Tātad Dinks tomēr vēl bija viņa draugs. Neuztraucies. Viņi man neko nepadarīs. Ar mani ir mana armija.

Bet tumsā viņam armijas līdzās nebija. Tonakt viņš sapnī redzēja Stilsonu, viņš redzēja, cik patiesībā Stilsons bija mazs, tikai sešus gadus vecs, cik smieklīga bija viņa „sliktā zēna" poza, taču Stilsons un viņa biedri Enderu sasēja, un viņš ne­varēja pretoties, un tad viņi atriebās Enderam par visu, ko viņš Stilsonam bija izdarījis. Pēc tam Enders redzēja sevi idi­otiski vāvuļojam; viņš mēģināja komandēt savu armiju, bet viss, ko viņš teica, izklausījās pilnīgi bezjēdzīgs.

Viņš pamodās, bija tumšs, viņam bija bail. Viņš nomierinā­jās, atcerējies, ka skolotāji viņu acīmredzot stipri augstu vērtē, citādi taču nepievērstu viņam tik daudz uzmanības; viņi taču nepieļaus, ka ar viņu notiek kas slikts, nekādā gadījumā ne­pieļaus. Iespējams, kad pirms vairākiem gadiem viņam kaujas telpā uzbruka tie vecākie zēni, skolotāji no ārpuses visu vēroja un gaidīja, kā situācija attīstīsies; ja tā kļūtu bīstama, viņi būtu devušies iekšā kaujas telpā, lai viņus apstādinātu. Varbūt es varēju vienkārši sēdēt un neko nedarīt, un viņi uzmanītu, lai ar mani nekas nenotiek. Spēlē viņi negrasās mani saudzēt, bet ārpus spēles viņi rūpējas, lai es būtu drošībā.

Ar šādu pārliecību viņš atkal aizmiga un gulēja, līdz klusi atvērās durvis un uz grīdas tika atstāta pavēle par rītdienas

kauju.

•••

Viņi, protams, uzvarēja, lai gan kauja bija ļoti grūta: kaujas telpa bija tik ļoti pārpildīta ar zvaigznēm, ka pilnīga preti­nieka iznīcināšana prasīja veselas četrdesmit piecas minūtes. Pola Sleterija Āpšu armija negrasījās padoties bez cīņas. Tur­klāt spēlē bija ieviesta jauna īpatnība — daļēji sasaldētie pre­tinieka kareivji pēc piecām minūtēm tika atkal atkausēti, kā tas notika treniņos. Tikai pilnībā sasaldēts pretinieks izstājās no kaujas. Pūķu armijas kareivji atkausēti netika. Šo jauno īpatnību atklāja Trakais Toms, kad viņiem no aizmugures sāka uzbrukt kareivji, kas pilnīgi noteikti vienreiz jau bija sa­šauti. Pēc spēles Sleterijs paspieda Enderam roku un sacīja:

„Es priecājos, ka tu uzvarēji. Ja man kādreiz lemts tevi uz­varēt, Ender, tam jānotiek godīgā cīņā."

„Izmanto visas iespējas," Enders atbildēja. «Vienmēr, kad tev ir kādas priekšrocības salīdzinājumā ar pretinieku, iz­manto tās."

„Protams," Sleterijs smaidot teica. „Tik taisnprātīgs es esmu tikai pēc kaujām."

Kauja bija ievilkusies tik ilgi, ka brokastu laiks jau bija beidzies. Enders, paskatījies uz saviem sakarsušajiem, nosvī­dušajiem, nogurušajiem kareivjiem, kas gaitenī gaidīja viņa rīkojumus, teica:

,.Šodienai pietiks. Nekādu treniņu. Atpūtieties, labi pava­diet laiku. Aizejiet uz skolu."

Par viņu nogurumu gana daudz liecināja tas, ka viņi neiz­rādīja nekādu sajūsmu, nesmējās, pat nepasmaidīja, vienkār­ši devās uz guļamtelpu un novilka netīros kombinezonus. Ja Enders būtu vēlējies, viņi būtu palikuši uz treniņu, bet viņu spēki tuvojās pilnīgam izsīkumam. Palikšana bez brokastīm bija tikai kārtējā netaisnība no daudzām.

Enders bija iecerējis tūlīt pat nomazgāties, taču arī viņš jutās pārāk noguris. Nenovilcis kombinezonu, viņš apgūlās gultā — tikai uz mirkli — un pamodās ap lenča sākumu. Te nu bija viņa plāni no rīta papētīt ko vairāk par insektoīdiem. Nu vairs atlika tikai nomazgāties, paēst un doties uz nodar­bībām.

Viņš novilka pēc sviedriem smirdošo kombinezonu. Viņš jutās nosalis un neparasti vājš. Nevajadzēja gulēt pa dienu. Kļūstu nolaidīgs. Un pārgurstu. To nedrīkst pieļaut.

Tā nu viņš skriešus devās līdz sporta zālei un pirms do­šanās mazgāties piespieda sevi trīsreiz uzrāpties augšup pa virvi. Viņam neienāca prātā, ka viņa prombūtne komandieru ēdnīcā varētu tikt pamanīta, ka, mazgājoties dienvidū, kad viņa armija droši vien kāri tiesā savu pirmo šīsdienas maltīti, viņš ir pilnīgi viens un bezpalīdzīgs.

Pat izdzirdējis kādu ienākam dušu telpā, viņš tam nepie­vērsa nekādu uzmanību. Pār viņa galvu un ķermeni spēcīgi šļācās ūdens straume, apslāpētā soļu skaņa bija gandrīz ne­dzirdama. Varbūt lenčs jau beidzies, viņš nodomāja. Viņš sāka vēlreiz ieziepēties. Varbūt kāds vēlu beidzis treniņu.

Varbūt arī ne. Viņš pagriezās. Viņi bija septiņi — atspiedu­šies pret metāla izlietnēm vai nostājušies tuvāk dušām. Pašā priekšā stāvēja Bonso. Vairāki smaidīja — lepni par medīju­mu. Bonso nesmaidīja.

„Hei," Enders teica.

Neviens neatbildēja.

Enders aizgrieza krānu, lai gan vietām viņu vēl klāja ziepju putas, un pasniedzās pēc dvieļa. Tā nebija. To turēja viens no zēniem. Bernārs. Ja vien šeit būtu arī Stilsons un Pīters, izdotos lielisks grupas foto. Viņiem trūka Pītera smaida un Stilsona uzkrītošā stulbuma.

Enders saprata, ka tieši ar dvieli arī viss sāksies. Kas gan cits padarītu viņu tik smieklīgu un tik vāju, ja ne dzīšanās kailam pēc dvieļa. Tieši to viņi vēlējās — pazemot un salauzt viņu. Viņš negrasījās padoties viņu noteikumiem. Viņš neat­zīs sevi par vāju tikai tāpēc, ka ir slapjš, nosalis un kails. Viņš stāvēja taisni, rokas gar sāniem, un skatījās viņos. Viņš īpaši cieši uzlūkoja Bonso.

„Jūsu gājiens," Enders teica.

„Šī nav nekāda rotaļa, Ender," teica Bernārs. „Tu mums esi apnicis, Ender. Pienācis laiks tev skolu beigt. Pavisam."

Enders nepievērsa Bernāram nekādu uzmanību. Pēc viņa nāves alka tieši Bonso, lai arī viņš klusēja. Pārējie bija atnāku­ši tikai tāpat, ziņkārīgi, cik tālu spēs aiziet. Bonso labi zināja, cik tālu viņš spēs aiziet.

„Bonso," Enders klusi teica, „tavs tēvs ar tevi lepotos."

Bonso saspringa.

„Viņš tik ļoti vēlētos tagad pats redzēt, kā tu grasies piekaut kailu, par tevi mazāku zēnu dušā, kad tev palīdzēt gatavi ir seši biedri. Viņš droši vien teiktu: ak, cik cēli."

„Neviens nav nācis tevi piekaut," teica Bernārs. „Mēs atnā­cām tevi pierunāt spēlēt taisnīgāk. Tu varētu laiku pa laikam arī zaudēt."

Pārējie iesmējās — bet ne Bonso vai Enders.

„Varēsi būt lepns, Bonito, jaukumiņ. Varēsi aizlidot mā­jās un pastāstīt tēvam: jā, es piekāvu Enderu Viginu, kurš bija gandrīz desmit gadus vecs, un man bija trīspadsmit. Un man palīdzēja tikai seši mani draugi, kopā mums kaut kā izdevās tikt ar viņu galā, lai gan viņš bija slapjš un viens pats — Enders Vigins ir tik bīstams un briesmīgs, ka tas bija viss, ko mēs varējām iesākt, nepaaicinot palīgā kādus divus simtus."

„Turi muti, Vigin," kāds teica.

„Mēs neatnācām, lai klausītos tavā muldēšanā, stulbeni," sacīja kāds cits.

..Aizverieties," teica Bonso. ..Aizverieties un nejaucieties pa vidu."

Viņš sāka vilkt nost formas tērpu.

..Kails un viens pats, Ender. Lai tā būtu. Es esmu lielāks par tevi, bet tur neko nevar padarīt. Tu taču esi tik izcils ģēnijs — tad arī izdomā, kā tikt ar mani galā."

Viņš pagriezās pret pārējiem.

„Uzmaniet durvis un nelaidiet nevienu iekšā."

Dušu telpa nebija pārāk liela, un tā bija pārpildīta ar dažā­dām caurulēm. Tā bija atgādāta no Zemes kā jau gatava kons­trukcija ar iebūvētu ūdens attīrīšanas iekārtu, un tā, protams, bija veidota, stipri taupot telpu. Taktika likās skaidra — grūst vienam otru pret caurulēm, līdz viens būs cietis gana spēcīgi, lai pārtrauktu cīņu.

Ieraugot Bonso stāju, Enderam pamira sirds. Ari Bonso bija apmeklējis tuvcīņas nodarbības. Un varbūt pat cītīgāk nekā Enders. Viņš bija lielāks, viņš bija spēcīgāks, un viņš dega dusmās. Viņš negrasās rotaļāties. Viņš ies līdz galam, domāja Enders. Visvairāk viņš mēģinās traumēt manas sma­dzenes. Un, ja kauja ievilksies, viņš noteikti uzvarēs. Viņš ir pārāk spēcīgs. Ja vien es vēlos no šejienes izkļūt dzīvs, man jāuzvar ātri un uz visiem laikiem. Viņš atcerējās sajūtu, kāda bija, kad no viņa spērieniem lūza Stilsona^kauli. Bet šoreiz lūzīs manējie, ja vien es ko neizdomāšu.

Enders atkāpās, pagrieza dušas uzgali uz āru un atgrieza karstā ūdens krānu. Gandrīz tūlīt pat sāka tecēt ūdens, un viņš atgrieza krānu līdz galam.

„Es nebaidos no karsta ūdens," Bonso klusi teica.

Bet Enders to arī nebija gaidījis. Viņam bija vajadzīga tem­peratūra. Viņš joprojām bija ieziepējies, un sviedri mitrināja viņa ādu un padarīja to glumāku, nekā Bonso varētu gaidīt.

Pēkšņi no durvīm atskanēja balss.

„Izbeidziet!"

Uz mirkli Enderam likās, ka tas ir kāds skolotājs, kas ie­radies pārtraukt cīņu, bet tas bija tikai Dinks Mēkers. Bonso draugi viņu saķēra un apturēja.

„Izbeidz, Bonso!" Dinks sauca. ..Neaiztiec viņu!"

..Kāpēc gan?" Bonso, pirmoreiz pasmaidot, jautāja. Skaidrs, Enders domāja, viņam sagādā baudu tas, ka citi at­zīst, ka viņam pieder vara, ka viņš nosaka situāciju.

„Tāpēc, ka viņš ir pats labākais! Kurš gan cits viņa vietā cīnīsies ar insektiem? Nekam citam nav nozīmes, stulbeni!"

Bonso vairs nesmaidīja. Tieši to viņš ienīda visvairāk: En­ders bija svarīgs, bet Bonso pats — ne. Tavi vārdi var izrādī­ties liktenīgi, Dink. Bonso nepavisam nepatīk dzirdēt, ka es esmu potenciālais pasaules glābējs.

Kur gan ir skolotāji? Vai tad viņi nesaprot, ka jau cīņas sākums var izrādīties tās beigas? Šī nav sadursme kaujas tel­pā, kur bezsvara stāvoklī pretinieku nav iespējams sakrop­ļot. Šeit nav bezsvara stāvokļa un grīda un sienas ir izklā­tas ar metālu. Apstādiniet šo cīņu jau tagad, vai arī būs par vēlu!

„Ja tu viņam ko izdarīsi, tu būsi sūda insektmīlis!" kliedza Dinks. „Nodevējs! Ja tu viņam ko izdarīsi, būsi pelnījis nāves sodu!"

Viņi iegrūda Dinka seju durvīs, un viņš apklusa.

Telpu piepildīja tvaiki, Enders pārklājās sviedriem. Ta­gad un tūlīt, pirms notecējušas ziepes, kamēr es esmu pārāk glums, lai mani varētu satvert.

Enders atkāpās vēl atpakaļ un bailīgi teica:

„Bonso, neaiztiec mani, lūdzu."

Bonso tieši to bija gaidījis — sava pārākuma atzīšanu. Ci­tiem zēniem pietiktu ar Endera padošanos, taču Bonso tā bija tikai drošas uzvaras zīme. Viņš pacēla kāju spērienam, bet pēdējā brīdī pārgāja lēcienā. Enders ievēroja viņu gatavoja­mies šai kustībai un pieliecās, lai Bonso, mēģinot satvert un pagrūst Enderu, zaudētu līdzsvaru.

Bonso ar sānu ietriecās Endera sejā, ar rokām apķēris En­deru, viņš mēģināja viņu cieši sagrābt, taču Enders izlocījās un izslīdēja no Bonso tvēriena. Uz mirkli Enders bija pagrie­zies ar muguru pret Bonso, kas viņu vēl joprojām bija apķēris. Parasta rīcība šādā situācijā būtu iespert ar papēdi pa Bon­so kājstarpi, taču šim paņēmienam bija nepieciešama īpaša precizitāte, turklāt Bonso tieši to gaidīja. Viņš jau pacēlās uz pirkstgaliem un atlieca vidukli, cik iespējams, atpakaļ, lai En­ders viņa kājstarpi vispār nevarētu aizsniegt. Enders saprata, ka tādējādi toties tuvāk nokļūst Bonso seja, ka tā gandrīz jau skar viņa matus, tāpēc tā vietā, lai spertu, viņš ar maksimā­lu spēku atspērās no grīdas, kā kareivis kaujas telpā atsperas pret sienu, un ietrieca savu galvu Bonso sejā.

Enders acumirklī apgriezās un ieraudzīja Bonso atmugu­riski streipuļojam, viņam asiņoja deguns, un viņš — gan no pārsteiguma, gan sāpēm — smagi elsoja. Enders apzinājās, ka šajā brīdī viņš mierīgi varētu iziet ārā un kauja būtu beigusies. Tāpat kā toreiz, kad viņš, izlējis pirmās asinis, aizbēga no kau­jas telpas. Bet tad šī cīņa atkārtosies vēl un vēl, līdz viņš reiz salūzis. Vienīgā iespēja visu izšķirt uzreiz bija ievainot Bonso tā, lai viņš daudz vairāk baidītos no Endera nekā ienīstu.

Tāpēc Enders atspiedās pret sienu, tad, atgrūdies ar rokām, palēcās un ar kājām ietriecās Bonso vēderā un krūškurvī. Vēl gaisā viņš apgriezās un piezemējās uz kājām un pirkstgaliem, tad strauji apsviedās otrādi un no visa spēka iespēra Bonso pa kājstarpi.

Bonso pat neiekliedzās. Viņš vispār nereaģēja uz spērie­nu — viņa ķermenis tikai nedaudz palēcās uz augšu. It kā Enders būtu iespēris kādai mēbelei. Bonso sakņupa, nokrita uz sāniem un atgāzās tieši zem karstā ūdens straumes. Viņš nekustējās, pat nemēģināja pavelties sāņus, lai izvairītos no gandrīz vai verdošā ūdens.

„Ak dievs!" kāds iekliedzās. Bonso draugi steidzās'aiz­griezt krānu. Enders lēnām piecēlās. Kāds viņam pasniedza dvieli. Tas bija Dinks.

„Nāc, ejam ārā," Dinks aicināja. Viņš izveda Enderu ārā no dušu telpas. Aiz viņiem bija dzirdama smaga soļu dunoņa — pa kāpnēm lejup steidzās pieaugušie. Tagad gan skolotāji ieradīsies. Un ārsti. Lai apkoptu Endera ienaidnieka brūces. Kur gan viņi bija pirms cīņas, kad to vēl varēja novērst?

Enderam vairs nebija nekādu šaubu: viņam neviens negra­sījās palīdzēt. Lai cik sarežģītā situācijā viņš nonāktu, neviens viņu neglābs. Varbūt Pīters bija maita, taču viņam bija tais­nība: vienīgā vara, kurai ir jelkāda nozīme, balstās uz sāpēm, tā ir vara nogalināt un iznīcināt, un, ja tu nespēj nogalināt, tad tevi pakļauj tie, kas spēj, un nekas un neviens nekad tevi neglābs.

Dinks ieveda Enderu viņa istabā, atguldīja gultā un jautāja:

„Tu esi ievainots?"

Enders pakratīja galvu.

„Tu uzvarēji. Man likās, ka tu jau esi beigts un pagalam, kad viņš tevi tā sagrāba. Bet tu uzvarēji. Ja viņš turētos ilgāk, tu būtu viņu nogalinājis."

„Viņš gribēja nogalināt mani."

„Es zinu. Es viņu pazīstu. Neviens neienīst stiprāk par Bonso. Bet nu jau vairs ne. Ja viņš par šo te netiks izlidināts un aizsūtīts mājās, viņš vairs nekad tevi neaiztiks. Nedz tevi, nedz kādu citu. Divdesmit centimetrus garāks par tevi, bet tev līdzās viņš izskatījās pēc kropla un tizla ēzeļa."

Enders atcerējās tikai Bonso skatienu, kad viņš iespēra viņam pa kājstarpi. Tukšas, nedzīvas acis. Viņš jau tad bija piebeigts. Jau nesamaņā. Atvērtām acīm, bet nedomājošs un nekustīgs, nedzīvu, stulbu skatienu sejā, drausmīgu skatie­nu — kā Stilsonam, kad es toreiz viņu sasitu.

„Skaidrs, ka viņu izlidinās," Dinks teica. „Visi zina, ka viņš to iesāka. Es redzēju, kā viņi pieceļas un dodas prom no ko­mandieru ēdnīcas. Pēc pāris sekundēm apjēdzu, ka arī tevis tur nav, un vēl pēc minūtes man bija skaidrs, kur tu esi pazu­dis. Es taču tev teicu, lai tu nepaliec viens."

„Piedod."

„Viņu pienākums ir Bonso izlidināt. Viņš ir vainīgais. Viņš un viņa sasodītais gods."

Tad — Dinkam par pārsteigumu — Enders sāka raudāt. Viņš, vēl mitrs no sviedriem un ūdens, gulēja uz muguras, šņukstēja un elsoja, no aizvērtajām acīm tecēja asaras un sa­jaucās ar ūdens kārtiņu uz sejas.

„Ar tevi viss kārtībā?"

„Es negribēju viņu ievainot!" Enders iesaucās. „Kāpēc viņš

nevarēja likt mani mierā?"

• ••

Viņš dzirdēja klusi atveramies un atkal aizveramies dur­vis. Skaidrs, ka tas bija paziņojums par kārtējo kauju. Tātad ir agrs rīts, vēl droši vien nav seši. Viņš atvēra acis. Dega gaismas. Viņš bija kails un pakustējies atklāja, ka gulta vēl ir mitra. Acis no raudāšanas bija piepampušas un sūrstēja. Viņš paskatījās pulkstenī. 18.20. Tā pati diena. Man jau šodien bija viena kauja. Nē, divas — tie izdzimteņi labi zina, ko es šodien esmu pārcietis, bet viņiem tas vienalga.

„Viljams Bī, Grifu armija, Talo Momoi, Tīģeru armija, 19.00."

Viņš apsēdās uz gultas malas. Papīra lapiņa viņa rokās trī­cēja. Es nespēju, viņš klusi teica. Un tad skaļāk:

„Es nespēju."

Viņš piecēlās un raudzījās pēc kombinezona, tad atcerējās, ka bija to ielicis tīrītājā pirms mazgāšanās. Tas vēl ir tur.

Ar lapiņu rokā viņš izgāja no istabas. Tikko bija beigušās pusdienas, un pa gaiteni jau staigāja daži kareivji, bet neviens viņu neuzrunāja, tikai vēroja — varbūt apbrīnojot viņu par

šodienas notikumu dušu telpā, varbūt nedzīvās, drausmīgās sejas izteiksmes pārsteigti. Lielākā daļa viņa kareivju atradās barakā.

Hei, Ender. Šovakar treniņš notiks?

Enders pasniedza Suši papīra lapu.

„Kuņas dēli," viņš teica. „Divas uzreiz?"

„Divas armijas!" iesaucās Trakais Toms.

„Sapīsies viena otrā," teica Bīns.

„Man jānomazgājas," teica Enders. ..Sagatavojieties, tiksi­mies tur — pie vārtiem."

Viņš izgāja ārā. Aiz viņa raisījās trokšņaina saruna. Viņš dzirdēja Trako Tomu iesaucamies:

,.Divas sūda armijas! Sadosim tām kārtīgi pa dirsu!"

Dušu telpa bija tukša. Viss sakopts. Nekādu pēdu no Bon­so asinīm. Viss satīrīts. Šeit nekad nav noticis nekas slikts.

Enders pagāja zem ūdens, noskaloja cīņas sviedrus, tos uz­ņēma kanalizācija. Ūdens tiks attīrīts, un rīt mēs visi dzersim Bonso asinis. Nedzīvas, bet asinis, Bonso asinis un manus sviedrus, kas lijuši viņu stulbuma vai cietsirdības dēļ.

Enders noslaucījās, uzvilka kombinezonu un devās uz kaujas telpu. Armija viņu gaidīja gaitenī, durvis vēl nebija at­vērušās. Viņi klusējot vēroja, kā Enders nostājas priekšā pie pelēkā spēka lauka. Protams, viņi zināja par šodienas notiku­mu dušu telpā, tāpēc un arī pašu noguruma dēļ viņi klusēja, un doma par kauju ar divām armijām iedvesa bailes.

Viņi dara visu, lai mani salauztu, domāja Enders. Visu, ko vien spēj iedomāties. Maina noteikumus, vienalga, ko, lai ti­kai salauztu mani. Nu, šī spēle man ir noriebusies. Neviena spēle nevar attaisnot Bonso asinis uz grīdas dušā. Izlidiniet mani, sūtiet mani mājās, man apnicis spēlēt.

Durvis izzuda. Tikai trīs metru attālumā no tām bija četras kopā savienotas zvaigznes, kas pilnībā aizsedza skatienu.

Ar divām armijām nav gana. Enderam vēl jābūt aklam.

„Bīn," Enders teica, „paņem savus zēnus un izpēti, kas ir otrā pusē zvaigznei!"

Bīns novilka ap vidukli aptīto auklas rituli, vienu galu ap­sēja sev apkārt, otru iedeva zēnam no savas vienības un uz­manīgi ienira kaujas telpā. Viņa vienība tūlīt pat sekoja. Viņi

jau vairākas reizes bija līdzīgus manevrus izpildījuši treniņos, tāpēc, lai piestiprinātu vienu auklas galu pie zvaigznes, vajadzēja tikai īsu mirkli. Bīns atspērās no zvaigznes un aizlidoja gandrīz paralēli durvīm; sasniedzis telpas stūri, viņš atspērās atkal un aiztraucās tieši pretinieka virzienā. Uzplaiksnīja gaisma — tātad pretinieki mēģināja viņu sašaut. Tā kā aukla ar katru apli kļu­va aizvien īsāka, viņa apmestais loks kļuva ciešāks un virziens mainījās, un viņam trāpīt bija praktiski neiespējami. Visbeidzot, kad viņš jau bija pavisam tuvu zvaigznei, Bīna vienība viņu uz­manīgi apstādināja. Viņš pakustināja abas rokas un kājas, lai tie, kas vēl kavējās gaitenī, redzētu, ka viņš nekur nav sasaldēts.

Enders devās iekšā kaujas telpā.

«Diezgan tumšs," Bīns stāstīja, „bet pietiekami gaišs, lai ne­varētu izsekot mērķus pēc spīdošajiem kombinezoniem. Re­dzamība — cik vien draņķīga var būt. No šīs zvaigznes līdz pretinieka pusei pilnīgi atklāta telpa. Ap viņu durvīm kvadrātā izvietotas astoņas zvaigznes. Neredzēju nevienu, izņemot tos, kas mēģināja mani sašaut. Viņi vienkārši sēž un gaida mūs."

It kā apstiprinot Bīna sacīto, pretinieki iesaucās:

„Ei! iMēs esam badā, nāciet mūs pabarot! Velciet šurp sa­vas sasodītās pakaļas! Pūķpakaļas!"

Enders nezināja, ko iesākt. Tik stulbi. Viņam nebija nekā­du izredžu — pretinieku bija divreiz vairāk un viņi bija labi aizsargāti.

„īstā karā jebkurš komandieris, kuram ir kaut nedaudz smadzeņu, atkāptos un tā glābtu savu armiju."

„Pie velna," iesaucās Bīns. „Šī ir tikai spēle."

„Kopš viņi ignorē noteikumus, tā vairs nav nekāda spēle."

„Tad ignorē tos arī tu!"

Enders pasmaidīja.

„Labi. Kāpēc gan ne? Paskatīsimies, kā viņi reaģēs uz uz­brukumu ierindā."

Bīns bija pārsteigts.

„Ierindā? Mēs šajā armijā nekad neesam izmantojuši vien­kāršas formācijas!"

„Mums vēl ir mēnesis līdz brīdim, kad būtu jābeidzas mūsu apmācības periodam. Tieši šajā laikā mums to vajadzē­tu apgūt. Vienmēr var noderēt."

Viņš ar pirkstiem attēloja A burtu un aicinoši pamāja uz durvīm. A vads tūlīt atdalījās no pārējiem, un Enders zvaig­znes aizsegā sāka to izkārtot. Trīs metri bija pārāk maz, lai ērti darbotos, un zēni bija apmulsuši un nobijušies, un tikai pēc gandrīz piecām minūtēm aptvēra, ko īsti viņš ieplānojis.

Tīģeru un Grifu kareivjiem tika pavēlēts pieklusināt savus ņirdzīgos saukļus, kamēr abi komandieri apsprieda iespēju izmantot pārspēku un doties uzbrukumā Pūķu armijai, ka­mēr tā vēl atrodas aiz zvaigznes. Momoi gribēja uzbrukt:

„Mēs esam divreiz vairāk!"

Taču Bī iebilda:

„Sēžot mierīgi šeit, mēs nekādi nevaram zaudēt, bet, ja izlīdīsim ārā, viņš noteikti izdomās, kā tikt ar mums galā."

Tā nu viņi palika uz vietas, līdz krēslā ieraudzīja no Endera zvaigznes aizmugures iznirstam ko neticami lielu un masīvu. Tas saglabāja savu formu, pat pēkšņi apstājoties un mainot virzienu un pagriežoties pret astoņām zvaigznēm, aiz kurām bija paslēpušies astoņdesmit divi kareivji.

„Paskat tik," iesaucās kāds Grifu kareivis. «Formācija!"

„Tam viņi gatavojušies visas piecas minūtes," teica Momoi. „Ja mēs tajā laikā būtu uzbrukuši, mēs būtu viņus iznīcinājuši."

«Aizveries, Momoi," čukstēja Bī. „Tu pats redzēji, kā tas puisis lidoja. Viņš aplidoja apkārt visai zvaigznei un atgriezās aiz tās, ne reizi nepieskaroties sienai. Ja nu viņiem visiem ir āķi? Viņi noteikti izmanto kaut ko jaunu."

Viņu skatienam pavērās kaut kas patiešām savāds. Priekšā kvadrāta formā cieši izvietojušies kareivji veidoja sienu. Aiz tās bija cilindrs — seši zēni veidoja aploci, vēl pa vienam bija katrā tā galā. Viņu rokas bija izstieptas un sasaldētas, tātad viņi nekādi nevarēja turēties kopā, taču viņi kaut kādā veidā turējās gan — tik cieši, it kā būtu sasieti. Kā arī patiesībā bija.

No ierindas iekšpuses Pūķu armija atklāja nāvējoši precīzu uguni, piespiežot Grifus un Tīģerus palikt aiz zvaigznēm.

„Tā draņķa aizmugure ir vaļā," teica Bī. «Tiklīdz viņi no­kļūs starp zvaigznēm, mēs varēsim viņus apiet un…"

«Tad dari tā, nevis runā!" iesaucās Momoi un, rādīdams priekšzīmi, pavēlēja saviem kareivjiem izlidot pret sienu un atsperties tā, lai nokļūtu Pūķu ierindas aizmugurē.

Viņu izlidošanas radītajā haosā, Grifu armijai paliekot pie zvaigznēm, Pūķu ierinda pēkšņi pārmainījās. Gan cilindrs, gan siena sadalījās divās daļās, un šie jaunie veidojumi sāka kustēties pretējā virzienā — atpakaļ uz Pūķu vārtiem. Grifi pa tiem atklāja uguni, un Tīģeri tiem piebiedrojās no Pūķu armijas aizmugures.

Kaut kas nebija kārtībā. Viljams Bī mirkli padomāja un sa­prata, kas tieši. Šie veidojumi atklātā telpā nevarēja tik vien­kārši mainīt virzienu, ja vien kāds viņus nepagrūda — un, ja grūdiena spēks bija pietiekams, lai izkustinātu šos milzīgos veidojumus, tad pašiem grūdējiem tagad bija jākustas ļoti ātri.

Tur nu viņi bija — seši Pūķu kareivji tieši blakus Viljama Bī vārtiem. Pēc gaismām uz kombinezoniem Bī secināja, ka trīs ir padarīti pilnīgi nespējīgi, divi ir ievainoti, un tikai viens ir neskarts. Nav par ko uztraukties. Bī tāpat vien notēmēja uz kādu no viņiem, nospieda mēlīti, un…

Nekas nenotika.

Iedegās gaismas.

Spēle bija beigusies.

Pat skatoties viņiem tieši virsū, Bī tikai pēc brīža apjēdza, kas noticis. Četri Pūķu kareivji bija piespieduši savas ķiveres vārtiem, un viens tiem tikko bija izgājis cauri. Viņi bija izpil­dījuši darbību, kas bija jāizpilda uzvaras gadījumā. Viņi bija gandrīz sakauti, viņi paši nebija paguvuši nodarīt gandrīz ne­kādus zaudējumus, bet viņi ņēma un izpildīja uzvaras rituālu pretinieku acu priekšā.

Un tad Viljamam Bī ienāca prātā, ka Pūķu armija ne tikai bija pārtraukusi spēli, bet, iespējams, arī uzvarējusi. Galu galā — vienalga, kas noticis, tevi nevar pasludināt par uzvarētāju, ja vien tev nav vismaz četru nesasaldētu kareivju, kas var pie­spiest savas ķiveres vārtiem, un viens, kas var iziet tiem cauri. Tāpēc savā ziņā varēja apgalvot, ka tieši rituāla izpilde nozī­mē uzvaru. Kaujas telpa to uztvēra kā spēles beigu signālu.

Atvērās skolotāju vārti, un telpā ienira majors Andersons.

„Ender!" viņš uzsauca, lūkodamies apkārt.

Kāds no sasaldētajiem Pūķu kareivjiem mēģināja atsauk­ties, bet sasaldētais kombinezons neļāva īsti pakustināt žok­ļus. Andersons viņu atkausēja.

Enders smaidīja.

„Es atkal jūs pieveicu, ser," viņš teica.

,.Muļķības, Ender," klusi atbildēja Andersons. „Tu cīnījies ar Grifiem un Tīģeriem."

„Par cik lielu muļķi jūs mani turat?" jautāja Enders.

Andersons skaļi paziņoja:

„Pēc šī izgājiena noteikumi atkal tiek mainīti: pirms iespē­jams atvērt pretinieka vārtus, jāsasaldē visi pretinieka kareivji."

„Tas jau tāpat varēja nostrādāt tikai vienrtiz," Enders teica.

Andersons pasniedza viņam āķi. Enders atkausēja visus kareivjus uzreiz. Pie velna etiķeti. Pie velna visu.

„Ei!" viņš uzsauca Andersonam, kad tas jau devās prom. „Kas paredzēts nākamreiz? Mana armija neapbruņota ieslo­dzīta krātiņā pret visu pārējo Kaujas skolu? Kā būtu ar vien­līdzīgu cīņu?"

Atskanēja skaļa balsu murdoņa: citi zēni — un ne tikai no Pūķu armijas — izteica atbalstu Enderam. Andersons pat nepagriezās pret Enderu. Viņa vietā atbildēja Viljams Bī:

„Ender, tava klātbūtne kādā no armijām kauju padara par nevienlīdzīgu, lai kādi būtu tās apstākļi!"

Pārējie zēni piekrītoši atsaucās. Daudzi smējās. Talo Mo­moi sāka plaukšķināt rokas.

„Enders Vigins!" viņš iesaucās. Arī pārējie zēni sāka plauk­šķināt rokas un skandēt Endera vārdu.

Enders iegāja pretinieka vārtos. Viņa kareivji sekoja, ne­mitēdamies skandēt viņa vārdu.

„Treniņš šovakar būs?" jautāja Trakais Toms.

Enders pakratīja galvu.

„Tad rīt no rīta?"

„Nē?"

„Kad tad?"

„Nekad, cik vien tiem kāds sakars ar mani."

Viņš dzirdēja aiz sevis sačukstamies pārējos zēnus.

„Hei, tas nav godīgi," kāds iesaucās. „Nav mūsu vaina, ka skolotāji tā čakarē spēli. Tu nevari tik vienkārši pārtraukt mūs apmācīt, tāpēc vien, ka…"

Enders iesita ar plaukstu pa sienu un uzkliedza zēnam:

„Pie velna to spēli!"

Viņa teiktais atbalsojās visā gaiteni. Viņus vēroja ari zēni no citām armijām. Viņš klusi ierunājās:

„Vai tad jūs nesaprotat?"

Un tad čukstus:

„Ar spēli ir cauri."

Enders viens pats devās uz savu istabu. Viņš gribēja at­gulties, taču gulta joprojām bija mitra. Tas viņam atgādināja, kas šodien bija noticis dušās, un saniknots viņš norāva gultai pārvalku un matraci un izlidināja tos gaitenī. Tad viņš salocī­ja formas tērpu par spilvenu un apgūlās tieši uz stiepļu režģa. Tas bija neērti, bet Enderam bija vienalga.

Pēc kādām trim minūtēm kāds klauvēja pie durvīm.

„Vācies," viņš klusi teica. Klauvētājs vai nu nedzirdēja viņu, vai vienkārši ignorēja teikto. Galu galā Enders aicināja viņu iekšā.

Tas bija Bīns.

„Ej prom, Bīn."

Bīns pamāja, bet nekustējās ne no vietas. Tā vietā viņš lū­kojās uz saviem purngaliem. Enders gandrīz uzkliedza, gan­drīz nolādēja viņu, gandrīz pavēlēja vākties prom. Taču viņš ievēroja, cik noguris Bīns izskatās, cik viņš spēku izsīkumā salīcis, cik tumši riņķi viņam ap acīm no miega trūkuma. Un par spīti tam viņa āda joprojām likās maiga un gandrīz vai caurspīdīga kā jau bērnam. Maigais vaigu izliekums, slaidie maza bērna locekļi. Viņam vēl nebija pat astoņu gadu. Kāda gan nozīme, ka viņš ir tik gudrs un aizrautīgs, un izcils karei­vis? Viņš ir bērns. Viņš ir jauns.

Nē, viņš nav, nodomāja Enders. Mazs — jā. Bet viņi bija piedzīvojuši kaujas, kurās visas armijas liktenis bija atkarīgs tikai no Bīna un viņa vadītajiem kareivjiem — un ne reizi Bīns nebija viņus pievīlis. Bērns to nespētu.

Pieņēmis, ka Endera klusēšana nozīmē atļauju palikt, Bīns panāca tuvāk un pasniedza Enderam kādu papīra lapu.

„Tu esi pārcelts?" Enders pajautāja. Viņš nespēja noticēt, bet viņa balss izklausījās vienaldzīga un pat nedzīva.

„Uz Trušu armiju."

Enders pamāja. Protams. Skaidrs, fa mana armija ir pārāk stipra, lai mani varētu uzvarēt, tā man ir jāatņem.

,.Kārnais Kārbijs ir labs cilvēks," Enders teica. „Es ceru, ka viņš pratis tevi novērtēt."

„Kārnais Kārbijs šodien absolvēja skolu. Viņam to paziņo­ja, kamēr mums bija kauja."

„Nu, un kurš gan tagad komandēs Trušu armiju?"

Bīns bezpalīdzīgā žestā izpleta rokas.

„Es."

Enders paskatījās griestos un pamāja.

„Protams. Galu galā tu esi tikai četrus gadus jaunāks par citiem."

„Nav smieklīgi. Es nesaprotu, kas notiek. Izmaiņas spēlē. Pārcelšana. Es neesmu vienīgais, kas tiek pārcelts. Puse ko­mandieru tagad skaitās beiguši skolu, un daudzi mūsējie ir iecelti par viņu armiju komandieriem."

„Kuri?"

„Visi vadu komandieri un viņu vietnieki."

„Protams. Ja jau viņi ir nolēmuši iznicināt manu armiju, tad tas jādara pamatīgi. Viņi visu dara pamatīgi."

„Tu joprojām uzvarēsi, Ender. Mēs visi to zinām. Trakais Toms teica: „Jums liekas, ka es tagad gudrošu, kā sakaut Pūķu armiju?" Visi zina, ka tu esi pats labākais. Viņi nevar tevi sa­lauzt, lai ko…"

„Viņi jau ir mani salauzuši."

„Nē, Ender, viņi…"

„Par spēli es vispār vairs nedomāju, Bīn. Es to vairs ne­grasos spēlēt. Un vairs nekādu treniņu. Nekādu kauju. Viņi var piebāzt šo istabu pilnu ar saviem paziņojumiem, bet es vienkārši nekur neiešu. Es to izlēmu tieši pirms pēdējās kau­jas. Tāpēc jau es uzticēju vārtu atvēršanu tev. Es necerēju, ka tas nostrādās, bet man bija vienalga. Es tikai gribēju beigt ar šiku."

„Tev vajadzēja redzēt Viljama BI seju. Kā viņš stāvēja un mēģināja saprast, kā viņi varēja zaudēt, ja tev palikuši vairs tikai septiņi kareivji, kas spēj kaut nedaudz pakustēties, bet viņam ievainoti tikai trīs."

„Kāpēc gan lai es skatītos uz Viljama Bī seju? Kāpēc lai es vēlētos kādu uzvarēt?"

Enders piespieda plaukstas pie acīm.

„Es Bonso ievainoju ļoti smagi, ļoti, ļoti smagi."

„Viņa vaina."

„Viņš atslēdzās vēl stāvus. Kā miris. Un es turpināju viņu sist."

Bīns klusēja.

„Es tikai gribēju būt drošs, ka viņš mani vairs nekad ne­aiztiks."

„Tā arī būs," teica Bīns. „Viņš ir aizsūtīts mājās."

„Jau?"

«Skolotāji gan neko nepaskaidroja — kā jau vienmēr. Ofi­ciālajā paziņojumā teikts, ka viņš ir absolvējis skolu, bet tur, kur parasti ieraksta nākamās skolas nosaukumu — Taktikas, Atbalsta, Jaunāko komandieru, Navigācijas un tā tālāk —, tur bija nosaukta tikai Kartahena Spānijā. Viņa mājas."

„Man prieks, ka viņš vismaz skaitās pabeidzis skolu."

„Pie velna, Ender, mēs esam priecīgi jau par to, ka viņš vienkārši ir prom. Ja mēs būtu zinājuši, ko viņš grasās darīt, mēs būtu viņu nobeiguši tūlīt pat. Tā ir taisnība, ka viņš tev uzbruka ar veselu baru drauģeļu?"

„Nē. Tikai mēs abi. Viņš cīnījās godīgi."

Ja nebūtu šīs viņa goda izjūtas, viņi būtu man uzbrukuši kopā. Tad gan viņi varētu mani nogalināt. Viņa goda izjūta izglāba man dzīvību.

„Es necīnījos godīgi," Enders piebilda. „Es cīnījos, lai uz­varētu."

Bīns iesmējās.

„Un tev izdevās. Izspēri viņu pa taisno ārā no orbītas."

Pie durvīm kāds pieklauvēja. Pirms Enders paspēja atbil­dēt, tās atvērās. Enders bija gaidījis kārtējos savas armijas kareivjus, taču ieradies bija majors Andersons. Un pēc viņa ienāca arī pulkvedis Grafs.

„Ender Vigin," teica Grafs.

Enders piecēlās kājās.

„Jā, ser."

„Tava neapvaldītā uzvedība kaujas telpā bija rupjš disciplī­nas pārkāpums. Tas vairs nedrīkst atkārtoties."

„Jā, ser," Enders atbildēja.

Bīnam gan nebija nekādu iebildumu pārkāpt disciplīnu, turklāt viņam likās, ka Enders nekādi nav pelnījis rājienu.

„Man gan liekas, ka beidzot bija pienācis laiks kādam pa­ziņot skolotājiem, ko mēs pārjums domājam."

Pieaugušie nelikās par viņu ne zinis. Andersons pasniedza Enderam papīra lapu. Pilna izmēra — ne tādu, kādu izman­toja Kaujas skolas paziņojumu un pavēļu izplatīšanai. Bīns saprata, kas noticis. Enders tiks pārcelts uz citu skolu.

«Absolvents?" pajautāja Bīns. Enders pamāja.

„Kāpēc gan viņi tik ilgi kavējās? Tikai divus trīs gadus par agru. Tu taču jau māki staigāt un runāt, un pats apģērbties. Ko gan citu lai viņi tev vēl mācītu?"

Enders pakratīja galvu.

„Cik saprotu, spēle beigusies."

Viņš salocīja lapu.

„Tieši laikā. Es drīkstu paziņot to savai armijai?"

„Nav laika," atbildēja Grafs. „Tavs kuģis izlidos pēc divdes­mit minūtēm. Turklāt pēc šādu pavēļu saņemšanas ar viņiem labāk nerunāt. Tā ir vieglāk."

„Viņiem vai jums?" Enders pajautāja un, negaidot atbildi, pagriezās pret Bīnu, paspieda viņa roku un devās uz durvīm.

«Pagaidi!" iesaucās Bīns. „Uz kurieni? Uz Taktikas skolu? Navigācijas? Atbalsta?"

„Uz Komandieru skolu," Enders atbildēja.

„Jaunāko komandieru?"

«Komandieru," Enders teica un izgāja ārā. Andersons vi­ņam sekoja. Bīns saķēra pulkvedi Grafu aiz piedurknes.

,.Neviens neliek pārcelts uz Komandieru skolu, kamēr vi­ņam nav sešpadsmit!"

Grafs nokratīja Bīna roku un izgāja ārā, aiz sevis aizvēr­dams durvis.

Bīns palika istabā viens pats. Viņš mēģināja aptvert noti­kušo. Neviens nevar nokļūt Komandieru skolā, ja pirms tam nav trīs gadus mācījies Jaunāko komandieru, Taktikas vai Atbalsta skolā. Protams, neviens arī parasti nebeidza Kaujas skolu, ja nebija nomācījies vismaz sešus gadus — Enders bija mācījies tikai četrus.

Sistēma brūk. Nav šaubu. Vai nu kāds sajucis prātā tur pašā augšā, vai arī kaut kas nogājis greizi ar karu — ar īsto karu pret insektoīdiem. Citādi viņi neriskētu pašos pamatos

sabojāt visu apmācības sistēmu, citādi viņi neiznīcinātu spēli. Citādi viņi nepaaugstinātu tādu sīci kā es par armijas koman­dieri.

Bīns vēl ilgi domāja par to, ejot pa gaiteni uz savu ista­bu. Tiklīdz viņš to sasniedza, izdzisa gaismas. Viņš noģēr­bās. Kaut kādā veidā viņam izdevās noglabāt formas tērpu tumsā neredzamajā lādē. Viņš jutās briesmīgi. Vispirms likās, ka viņš nejūtas labi tāpēc, ka bail uzņemties veselas armijas vadību. Bet tā nebija taisnība. Viņš zināja, ka būs labs ko­mandieris. Viņam uznāca raudiens. Viņš nebija raudājis kopš pašām pirmajām dienām Kaujas skolā, kad vēl bija ilgojies pēc mājām. Viņš mēģināja saprast, kāpēc gan patiesībā viņu smacē šis asaru kamols kaklā, kāpēc gan viņam jāraud, lai kā mēģinātu nomierināties. Viņš spēcīgi iekodās rokā, lai sāpes nomāktu šo sajūtu. Nelīdzēja. Viņš vairs nekad neredzēs En­deru.

To sapratis, Bīns spēja nomierināties. Viņš atgūlās un pie­spieda sevi pamazām atslābināties, līdz asaras pārgāja. Tad viņš iegrima miegā. Roka uz spilvena netālu no mutes — it kā Bīns nevarētu izlemt, vai grauzt nagus vai laizīt pirkstgalus. Piere bija klāta grumbām. Elpa — ātra un viegla. Viņš bija kareivis, un, ja kāds pajautātu, par ko viņš vēlas kļūt, kad būs

pieaudzis, viņš nesaprastu jautājumu.

• ••

Ceļā uz kosmoplānu Enders pirmoreiz pamanīja, ka majo­ra Andersona formas tērpam ir citas zīmotnes.

„Jā, viņš tagad ir pulkvedis," teica Grafs. «Patiesībā, majors Andersons no šīs dienas vadīs Kaujas skolu. Man tagad būs citi pienākumi."

Enders nejautāja, kādi.

Grafs apsēdās viņam pretī un nostiprināja drošības jostas. Kuģī bija vēl tikai viens cits pasažieris — civilā tērpā ģērbies vīrs, ko pulkvedis Grafs ar Enderu iepazīstināja kā ģenerāli Peisu. Peisam līdzi bija tikai bieza mape. Grafam nebija vai­rāk bagāžas kā Enderam, un tas uz Enderu nez kāpēc atstāja nomierinošu iespaidu.

Enders ierunājās tikai vienreiz:

„Kāpēc mēs lidojam mājās? Man likās, ka Komandieru skola ir kaut kur asteroīdu joslā."

„Ir ari," atbildēja Grafs. „Bet Kaujas skolā nav tādu doku, kas varētu uzņemt gargabalniekus kuģus. Tāpēc jāizmanto iespēja nedaudz paviesoties uz Zemes."

Enders gribēja pajautāt, vai tas nozīmē, ka viņš varēs ap­meklēt savu ģimeni, bet pats pēkšņi nobijās no šis domas un nepajautāja. Viņš aizvēra acis un mēģināja iemigt. Ģenerālis Peiss rūpīgi viņu vēroja. Kāpēc — Enderam itebija ne jausmas.

Floridā, kur viņi piezemējās, bija karsta vasaras pēcpus­diena. Enders tik sen nebija uzturējies saulesgaismā, ka tā viņu apžilbināja gandrīz aklu. Viņš šķaudīja un varēja staigāt tikai ar cieši samiegtām acīm. Viņš vēlējās pēc iespējas ātrāk nokļūt kādā telpā. Viss likās tik tālu un tik plakans, un zeme neieliecās kā Kaujas skolas grīdas, gluži otrādi — viņam likās, ka tā krīt, un, stāvēdams uz līdzenas zemes, Enders jutās kā kalna galā. Gravitācija likās citāda, un ejot viņš vilka kājas. Viņš to nevarēja paciest. Viņš gribēja doties mājās, uz Kaujas

skolu, uz vienīgo vietu visā pasaulē, kurai viņš jutās piederīgs.

•••

„Viņš ir arestēts?"

„Loģiska doma, vai ne? Ģenerālis Peiss ir militārās polici­jas priekšnieks, un Kaujas skolā ir konstatēts nāves gadījums."

„Viņi tā arī nepateica, vai pulkvedis Grafs tiek paaugstināts vai arī nosūtīts kara tiesai. Pārcelts pēc polemarha pavēles — un viss."

„Tā ir laba vai slikta zīme?"

„Kas to lai zina? No vienas puses, Enders Vigins ne tikai izdzīvoja — viņš ir pārkāpis zināmu, noteiktu slieksni, viņš ir pabeidzis skolu žilbinoši lieliskā stāvokli. Par to mums jāpa­teicas vecajam, labajam Grafam. No otras puses, kuģī bija arī ceturtais pasažieris. Tas, kurš ceļoja maisā."

„Tikai otrais nāves gadījums skolas vēsturē. Vismaz šoreiz .ne pašnāvība."

„Kādā ziņā slepkavība ir labāka, major Imbu?"

„Tā nebija slepkavība, pulkvedi. Mums ir videoieraksti no divām kamerām. Enderu vainot nevar." „Bet Grafu gan var. Kad tas viss beigsies, civilisti pārrakņās mūsu dokumentus un izlems, kas darīts pareizi un kas ne. Piešķirs mums medaļas par, viņuprāt, pareizu rīcību un atņemts mums pensijas vai iebāzīs cietumā par, viņuprāt, ne­pareizu. Vismaz viņiem pietika veselā saprāta nepaziņot par zēna nāvi Enderam."

„Arī tā jau ir otrā reize."

„Jā, ari par Stilsonu viņam netika pastāstīts."

„Tas bērns mani biedē."

„Enders Vigins nav slepkava. Viņš tikai uzvar — un pama­tīgi. Ja kādam jābaidās, tad tie ir insektoīdi."

„Zinot, ka viņiem tiks uzsūtīts Enders, gandrīz vai kļūst viņu žēl."

„Man ir žēl tikai Endera. Bet ne tik ļoti, lai es ieteiktu likt viņu mierā. Es tikko dabūju piekļuves pilnvaru materiāliem, kurus līdz šim saņēma Grafs. Par flotes manevriem un tamlī­dzīgi. Līdz šim es naktīs gulēju labi."

„Vairs nav daudz laika?"

„Man nevajadzēja par to ierunāties. Es nedrīkstu jums iz­paust slepenu informāciju."

„Es zinu."

„Paliksim pie viena: viņš netika pārcelts uz Komandieru skolu par agru. Varbūt pat pāris gadu par vēlu."