Endera spēle

11.Veni, vidi, vici

„Jūs taču nedomājat patiešām ieviest šādu kauju sarakstu?"

„ Domāju gan."

„Viņš tikai pirms trim ar pusi nedēļām kļuva par koman­dieri."

„Es jau jums teicu. Mēs parēķinājām iespējamos rezultātus ar datoru. Un lūk, ko Enders — saskaņā ar datoru — darīs."

„Mēs gribam viņu apmācīt, nevis padarīt jukušu."

„Dators viņu pazīst labāk nekā mēs."

„Dators ir labi pazīstams ar savu nežēlību."

„Ja jau jūs esat tik žēlsirdīgs, jums vajadzēja iestāties klos­terī."

„Jūs gribat teikt, ka šis nav klosteris?"

„Enderam tas nāks tikai par labu. Mēs attīstīsim viņa po­tenciālu pilnībā."

„Man likās, ka mēs ļausim viņam būt par komandieri di­vus gadus. Parasti mēs sarīkojam viņiem kauju reizi divās nedēļās — pēc trīs mēnešu sagatavošanās laika. Tas būs ne­daudz par traku."

„Vai mēs varam atļauties ziedot divus gadus?"

„Es zinu. Vienkārši tikko iztēlojos, kāds Enders būs pēc gada. Pilnīgi nelietojams, pārstrādājies — jo no viņa tiek pra­sīts cilvēkam neiespējamais."

„Mēs iestatījām datoru tā, lai objekts pēc treniņu prog­rammas paliktu lietojams."

„Labi, kamēr vien viņš ir lietojams."

,.Redziet, pulkvedi Graf, jūs pats man likāt to visu sagata­vot. Par spīti maniem iebildumiem — atceraties?"

,Jā, jums taisnība. Man nevajadzētu paša sirdsapziņas pārmetumus novelt uz jūsu pleciem. Bet mana kvēlā vēlēša­nās ziedot pasaules glābšanai mazus bērnus kaut kā noplok. Polemarhs bijis pie hegemona. Izskatās, krievu izlūkdienesti satraukušies, ka daži īpaši aktīvi pilsoņi tīklā jau plāno, kā Amerika varētu izmantot SF, lai satriektu Varšavas pakta val­stis, tiklīdz mēs būsim tikuši galā ar insektoīdiem."

„Liekas drusku par agru."

„Liekas ārprāts. Runas brīvība, protams, ir svarīga, taču riskēt ar Aliansi kādu nacionālu nesaskaņu dēļ… Un tādu tuvredzīgu un pašnāvniecisku cilvēku dēļ mēs Enderam lie­kam paveikt vairāk, nekā cilvēks vispār spēj."

„Man liekas, jūs nenovērtējat Enderu."

„Es baidos, ka es tajā pašā laikā nenovērtēju arī cilvēces stulbumu. Mēs esam pilnīgi droši, ka šajā karā mums ir jā­uzvar?"

„Ser, tas izklausās pēc nodevības."

„Melnais humors."

„Tas nebija smieklīgi. Runājot par insektoīdiem, nekas…"

„Nekas nav smieklīgs. Es zinu."

•••

Enders Vigins gulēja gultā un skatījās griestos. Kopš kļū­šanas par komandieri viņš gulēja ne vairāk par piecām stun­dām diennaktī, lai gan gaismas izdzisa jau 22.00 un neiedegās līdz 6.00. Dažreiz viņš darbojās ar datoru, spītīgi ieurbies blā­vajā ekrānā. Lielākoties gan viņš lūkojās tumsā neredzamajos griestos un domāja.

Vai nu skolotāji tomēr bijuši laipnāki, vai arī viņš bija la­bāks komandieris, nekā viņam pašam likās. Viņa nožēloja­mie veterāni, kas nekādi nebija izcēlušies savās iepriekšējās armijās, pamazām pārvērtās par spējīgiem komandieriem. Tik spējīgiem, ka parasto četru vadu vietā viņš bija izveido­jis piecus — katram vadam pa komandierim un tā vietnie­kam, lai neviens veterāns.nejustos lieks un neievērots. Viņa armija vingrinājās veikt manevrus, sadalījusies pa astoņiem vai četriem kareivjiem vienībā — tādējādi pēc vienas pavēles tā varēja veikt desmit dažādas darbības vienlaikus. Iepriekš neviena cita armija nebija riskējusi tik ļoti sadalīties, bet En­ders negrasījās ņemt vērā tradīcijas. Lielākā daļa armiju vin­grinājās veikt masu manevrus un pildīt iepriekš izdomātas stratēģijas. Enderam tādu vispār nebija. Tā vietā viņš mācīja vadu komandierus efektīvi izmantot savas mazās vienības noteiktu mērķu sasniegšanai. Bez citu atbalsta, vieniem, pēc pašu iniciatīvas. Pēc pirmās nedēļas viņš regulāri rīkoja tre­niņu kaujas, bieži vien — ļoti saspringtas, un visi pēc tām bija pilnīgā spēku izsīkumā. Bet viņš zināja, ka nav vajadzīgs pat mēnesis, lai viņa armija kļūtu par pašu labāko visā Kaujas skolas vēsturē.

Cik lielā mērā tas viss bija skolotāju izplānots un aprēķi­nāts? Vai viņi zināja, ka piešķir viņam it kā vājus, bet patie­sībā izcilus kareivjus? Vai viņi piešķīra Enderam trīsdesmit jauniņos tāpēc, ka zināja, ka viņi ātri mācās un ātri domā? Vai arī jebkura līdzīga grupa var kļūt par labu armiju, ja vien tās komandieris zina, kas tai jādara un kā tai to iemācīt?

Šie jautājumi nelika Enderam mieru, viņš nezināja, vai at­taisno viņu cerības vai liek viņiem vilties.

Viens gan bija skaidrs: viņš alka kaujas. Parasti armijām bija nepieciešami trīs mēneši, lai rūpīgi noslīpētu kaujas po­zīcijas un manevrus. Mēs esam gatavi jau tagad. Laidiet mūs cīņā!

Pēkšņi atvērās durvis. Enders ieklausījās. Nošvīkstēja solis. Durvis aizvērās.

Viņš izkāpa no gultas un tumsā aiztaustījās līdz durvīm. Tur gulēja papīra lapa. Viņš, protams, nevarēja to izlasīt, taču tāpat saprata, kas tas ir. Kauja. Cik laipni no viņu puses. Es

izsaku vēlēšanos — un tā tiek izpildīta.

•••

Iedegoties gaismām, Enders jau bija uzvilcis savu Pūķu ar­mijas kombinezonu. Sešos un vienā minūtē viņš jau stāvēja pie savas armijas guļamtelpas durvīm.

,.Septiņos mums ir kauja ar Trušu armiju! Iesildāmies vēl pie gravitācijas un tad dodamies. Izģērbieties un ejiet uz sporta zāli. Kombinezonus ņemiet līdzi, pēc tam pa taisno skriesim uz kaujas telpu."

Bet brokastis?

„Es negribētu, lai kaujas telpā kāds no jums sāktu vemt."

Mēs varam vispirms kaut pačurāt?

„Ne vairāk par dekalitru!"

Zēni iesmējās. Tie, kas nebija gulējuši kaili, izģērbās; visi salocīja kombinezonus un lēnā riksi sekoja Enderam uz spor­ta zāli. Viņš lika tiem divreiz pārvarēt šķēršļu joslu, tad sada­līja tos trīs grupās vingrinājumiem uz trapeces, matrača un āža.

,.Nepārpūlieties, tikai iesildieties."

Viņš gan neuztraucās, ka viņi varētu pārāk nogurt. Viņi bija labā formā — ātri un veikli — un, pats galvenais, vieg­li satraukti, nepacietīgi gaidīja kauju. Daži it kā nejauši sāka sacensties: parasti garlaicīgā sporta zāle pēkšņi bija kļuvusi interesanta — tuvojās kauja. Tik pašpaļāvīgi varēja būt tikai tādi kareivji, kas vēl ne reizi nav piedalījušies kaujā. Viņi bija pārliecināti, ka ir tai gatavi. Un kāpēc gan lai viņi nebūtu pār­liecināti? Viņi ir gatavi. Un es arī.

6.40 viņš pavēlēja apģērbties. Kamēr vadu komandieri un viņu vietnieki ģērbās, Enders ar viņiem pārrunāja gaidāmo kauju.

„Trušu armija lielākoties sastāv no veterāniem, taču Kār­nais Kārbijs par viņu komandieri ir kļuvis tikai pirms pieciem mēnešiem; man vēl nav gadījies cīnīties ar viņiem Kārbija va­dībā. Viņš bija diezgan labs kareivis, un Trušiem vispār pēdē­jos gados ir klājies ļoti labi. Bet es domāju, ka mums nāksies saskarties ar parastajām stratēģijām, tā ka mums nav par ko uztraukties."

6.50 viņš lika visiem apgulties uz matračiem un atslābinā­ties. Tad 6.56 viņš pavēlēja piecelties, un viņi bez īpašas stei­gas devās uz kaujas telpu. Enders laiku pa laikam palēcās un pieskārās griestiem, un pārējie zēni darīja tāpat. Viņu krāsas josla veda pa kreisi; Trušu armija jau bija devusies pa labi. 6.58 viņi sasniedza ieeju kaujas telpā.

Vadi sarindojās piecās kolonnās. A un E vadi bija gatavi pieķerties pie sānu rokturiem un ienirt kaujas telpā gar sā­niem. B un D bija nostājušies, lai, izmantojot divas paralēlas rokturu rindas griestos, bezsvara stāvoklī izlidotu augšup. C vadam, atsperoties pret durvju slieksni, bija paredzēts iekūleņot telpā lejup.

Uz augšu, uz leju, pa kreisi, pa labi. Enders stāvēja pašā priekšā starp kolonnām, lai nestāvētu tām ceļā un netraucētu orientēties.

„Kurā virzienā ir pretinieka vārti?"

„Lejā!" kareivji smejoties atsaucās. Un šajā brīdī augšup pārvērtās par ziemeļiem, lejup — par dienvidiem un pa kreisi un pa labi — par austrumiem un rietumiefn.

Pelēkā siena viņu priekšā izzuda, un skatam pavērās kau­jas telpa. Tā nebija pilnīgi aptumšota, bet ari pārāk gaiša ne — gaismas bija ieregulētas uz pusi no maksimālā spožuma, telpā valdīja krēsla. Tālumā bāli vīdēja ienaidnieka vārti, va­rēja saskatīt, kā no tiem iznirst spožajos kombinezonos tēr­ptie pretinieki. Enderu uz mirkli pārņēma tīksma sajūta. No Bonso neprasmes izmantot Enderu visi bija guvuši nepareizu mācību. Tiklīdz atvērās durvis, viņi visi nekavējoties iegāzās kaujas telpā tā, ka neatlika vairs nekas cits, kā vien aši izkliegt izkārtojumam piemērotākas kaujas formācijas nosaukumu un viss. Komandieriem neatlika laika pārdomāt situāciju. Taču Enders riskēja šo laiku tomēr sev rezervēt, un viņš uz­ticējās savu kareivju spējām cīnīties ar sasaldētām kājām, kas viņiem noderēs par vairogiem, kad viņi ar nelielu novēloša­nos dosies iekšā kaujas telpā.

Enders aši novērtēja kaujas telpas izkārtojumu. Jau pazīs­tamā restveida struktūra — tā atgādināja zviedru sienu — un šur tur izmētātas septiņas astoņas zvaigznes. To bija gana daudz, turklāt pietiekami labās pozīcijās, lai būtu vērts tās ieņemt.

„Dodieties uz tuvākajām zvaigznēm," Enders teica. „C — mēģiniet slīdēt gar sienu. Ja izdodas, A un E — sekojiet! Ja ne, es izlemšu uz vietas. Es būšu kopā ar D. Aiziet!"

Visi kareivji zināja, kas jādara, un konkrēti taktiski risi­nājumi bija vadu komandieru pašu ziņā. Par spīti instruktā­žai viņi nokavēja tikai desmit sekundes. Trušu armija apakšā savā telpas galā likās dejojam kādu sarežģītu deju. Jebkurā citā armijā, kurā Enders bija karojis, viņam tagad nāktos uz­traukties, vai viņš un viņa vads atrodas īstajā vietā un vai viss atbilst kopīgajam plānam. Taču viņa kareivji domāja tikai par to, kā pēc iespējas veiklāk apiet ienaidnieku, kā ieņemt zvaigznes un telpas stūrus, lai pēc tam izārdītu pretinieku rūpīgi izveidoto kaujas formāciju tā, lai pretinieki paši vairs nesaprot, ko dara. Vēl tikai pēc nepilnas četras nedēļas ilgiem treniņiem tā likās vienīgā saprātīgā, vienīgā iespējamā kaujas stratēģija. Enders gandrīz jutās pārsteigts, ka Trušu armija vēl nav aptvērusi, ka viņu metodes ir bezcerīgi novecojušas.

C vads slīdēja gar sienu, kājas saliekuši ceļos un pavērsu­ši tās pret pretiniekiem. Trakais Toms, C vada komandieris, acīmredzot jau bija pavēlējis kareivjiem sasaldēt savas kā­jas. Ņemot vērā vājo apgaismojumu, tā bija ļoti laba ideja: tā kā sasaldētās vietas uz kombinezoniem kļuva tumšas, viņi bija grūtāk saskatāmi. Par to viņš jāuzslavē, Enders nodomāja.

Trušu armijai izdevās atsist C vada uzbrukumu, bet Tra­kais Toms un viņa kareivji paguva sašķelt pretinieka vienību un sasaldēt kādu duci Trušu, pirms nācās atkāpties drošībā aiz zvaigznes. Toties šī zvaigzne atradās Trušu vienības aiz­mugurē, tādēļ Truši atkal kļuva par vieglu mērķi.

Vada D komandieris bija Handzi ar iesauku Suši. Gar zvaigznes malu viņš aši aizslīdēja līdz Enderam un jautāja:

„Varbūt mēs varētu atsperties pret ziemeļu sienu un ie­triekties viņiem tieši purnā?"

„Labi," Enders atbildēja. „Es kopā ar B vadu mēģināšu no­kļūt viņiem aizmugurē."

Tad viņš iesaucās:

„A un E — lēnām uz sienām!"

Ar kājām pa priekšu Enders slīdēja gar zvaigzni, aizāķēja kāju aiz tās malas un aizkūleņoja līdz augšējai sienai, atspē­rās pret to un nokļuva līdz E vada ieņemtajai zvaigznei. Pēc mirkļa viņš jau vadīja tos uz dienvidu sienu. Viņi gandrīz vienlaicīgi atspērās pret sienu un nokļuva aiz divām zvaig­znēm, kuras aizsargāja Kārnā Kārbija kareivji. Viņi ietriecās pretinieka rindās gluži kā karsts nazis sviestā. Trušu armija bija pagalam, pāri bija palikušas tikai sīkas druskas saslau­kām. Enders sadalīja savus vadus uz pusēm, lai tie uzmeklē­tu visus vairāk vai mazāk sašautos pretinieka kareivjus. Pēc trim minūtēm vadu komandieri paziņoja, ka telpa ir iztlrita. Tikai viens Endera karavīrs bija pilnībā sasaldēts — zēns no C vada, kam bija nācies izturēt pretinieka galveno prettrie­cienu. Un tikai pieci bija padarīti nespējīgi. Vairākumam bija sašautas kājas — bet pārsvarā viņi to bija izdarījuši paši. Ko­pumā viņiem bija veicies pat labāk, nekā Enders bija gaidījis.

Enders pavēlēja vadu komandieriem atvērt pretinieka vār­tus. Četri pieskārās tiem ar savām ķiverēm, un Trakais Toms izgāja tiem cauri. Citu armiju komandierfem nācās to uzticēt pēdējiem nesašautajiem kareivjiem, savukārt Endēram pavē­rās plašas izvēles iespējas. Laba kauja.

Gaismas iedegās pilnā spožumā, un caur skolotāju vārtiem kaujas telpas dienvidu galā parādījās pats majors Andersons. Ar svinīgi nopietnu izteiksmi sejā viņš pasniedza Enderam skolotāja āķi — tas bija ierastais rituāls uzvarētāja sveikšanai. Enders vispirms, protams, atkausēja savas armijas kareivjus, tad sakārtoja tos pa vadiem un atkausēja pretiniekus. Brašums, kareivīga stāja — tas bija jāierauga tikko atkausētajai Trušu armijai. Viņi var mūs nolādēt, viņi var melot, bet viņi neaizmirsīs, kā mēs viņus iznīcinājām, un, lai ko viņi stāstī­tu, citi kareivji un citi komandieri to redzēs viņu acīs. Viņi redzēs mūs perfektā ierindā, triumfējošus, gandrīz neskar­tus pēc mūsu pirmās kaujas. Pūķu armija drīz vien iznirs no aizmirstības.

Tikko atkausēts, Enderu apsveica arī Kārnais Kārbijs. Vi­ņam bija divpadsmit gadu, un viņš bija kļuvis par komandieri savā pēdējā gadā Kaujas skolā. Tāpēc viņš nebija tik pašpār­liecināts un lepns kā tie, kas par komandieriem kļuva vien­padsmit gadu vecumā. Tas man jāatceras, kad tikšu sakauts, Enders nodomāja. Jāsaglabā cieņa un jāatzīst pretinieka pā­rākums, lai zaudējums nepārvērstos apkaunojumā. Es ceru, ka tas nenotiks pārāk bieži.

Andersons beidzot ļāva Pūķu armijai iet. Trušu armija jau bija izgājusi pa durvīm, caur kurām bija ienākuši Endera kareivji. Enders izveda savu armiju caur pretinieka durvīm. Zem durvīm dega brīdinājuma signāls, kas atgādināja, kādā virzienā tur vērsta gravitācija. Viņi nostājās uz kājām un sa­pulcējās gaitenī.

„lr septiņi un piecpadsmit minūtes," Enders teica, „un tas nozīmē, ka jums ir piecpadsmit minūtes laika brokastīm. Pēc tam tiekamies rīta treniņā!"

Viņš gandrīz vai dzirdēja viņu mēmos pārmetumus: hei, mēs taču uzvarējām, ļauj mums to nosvinēt. Labi, Enders no­domāja, lai jums tiek.

„Un jūs drīkstat brokastu laikā mētāties ar ēdienu."

Viņi smējās un līksmoja, un Enders ļāva doties prom. Pa ceļam viņš apturēja savus vadu komandierus un pateica, ka negaida kareivjus ierodamies uz treniņu agrāk par 7.45, ka treniņš vispār būs ļoti īss un zēni vēl pagūs nomazgāties. Pus­stunda brokastīm un nekādas dušas pēc kaujas — tas jopro­jām varēja likties visai skopi, taču, salīdzinot ar piecpadsmit minūtēm, izskatījās pietiekami dāsni. Enders bija ļoti apmie­rināts, ka par papildu piecpadsmit minūtēm kareivjiem pa­ziņos vadu komandieri. Lai zēni saprot, ka iecietība un laip­nība gaidāma no vadu komandieriem — ne no paša armijas komandiera. Vadi kļūs vēl vienotāki — un līdz ar to ari visa armija.

Enders nebrokastoja. Viņš nejutās izsalcis. Viņš devās uz vannas istabu un nomazgājās, pirms tam ievietojis savu kom­binezonu tīrītājā, lai tas būtu gatavs, viņam iznākot no dušas. Viņš mazgājās veselas divas reizes un ilgi vienkārši stāvēja zem tekoša ūdens. Tas tāpat tiks atkal pārstrādāts. Lai kāds šodien nedaudz padzer manus sviedrus. Viņi piešķīra man nesagatavotu armiju, un es tik un tā uzvarēju, un ne jau šā tā. Tikai seši sasaldēti vai nespējīgi. Redzēsim, cik ilgi vēl citi komandieri turēsies pie ierastajām kaujas formācijām, kad sapratīs, cik noderīga var būt mainīga stratēģija.

Kad sāka ierasties kareivji, viņš mierīgi karājās kaujas tel­pas vidū. Neviens viņu, protams, neuzrunāja. Viņi zināja: En­ders runās tikai tad, kad būs gatavs, ne agrāk.

Kad visi bija klāt, Enders pārvietojās tuvāk un ieskatījās katram acīs.

„Pirmajai kaujai — labi," viņš teica, un ar to pietika, lai visi sāktu līksmot un skandēt:

„Pūķi! Pūķi!"

Taču viņš tos tūlīt apklusināja.

„Pret Trušiem mums gāja labi. Bet ne vienmēr pretinieki būs tik vāji. Ja tā būtu laba armija, tad, piemēram, C vads, — jūs tuvojāties viņiem tik lēni, ka tiktu sašauti no flangiem, pirms jums izdotos nokļūt labā pozīcijā. Vajadzēja sadalīties un tuvoties ieslīpi no divām pusēm uzreiz, lai viņi netik­tu jums klāt no sāniem. A un E — jūs šāvāt nožēlojami. Kā redzams izrakstā, vidēji tikai katram otrajam izdevies kāds precīzs trāpījums. Tas nozīmē, ka precīzi šāva tikai tie, kas atradās avangardā. Tā nedrīkst — labs pretinieks ātri vien būtu ticis galā ar uzbrūkošo vienību, ja neviens to neseg'tu no attāluma. Tāpēc tagad visi trenēsimies šaušanā no liela attā­luma gan pa kustīgiem, gan statiskiem mērķiem. Puse vada pēc kārtas būs mērķi. Es atkausēšu jūsu kombinezonus ik pēc trim minūtēm. Aiziet!"

„Vai mēs nevarētu izmantot zvaigznes?" jautāja Suši. „Lai atbalstītos tēmējot?"

„Es negribu, lai jūs pierastu kaut ko izmantot atbalstam. Ja jums trīc roka — sasaldējiet elkoni! Aiziet!"

Vadu komandieri tūlīt pat sakārtoja kareivjus treniņam; Enders pārvietojās no grupas uz grupu un palīdzēja kareiv­jiem, kam kaut kas īsti nepadevās. Kareivji zināja, cik strups un raupjš Enders dažreiz bija, runājot ar visu armiju kopumā, bet saskarsmē ar atsevišķiem kareivjiem viņš vienmēr bija ļoti pacietīgs, paskaidroja, ko vien un cik daudz vajadzēja, mierīgi deva padomus, uzklausīja jautājumus, sūdzības, pa­skaidrojumus. Bet Enders nekad nesmējās par viņu jokiem, tāpēc viņi ātri vien pārtrauca mēģinājumus viņu sasmīdināt. Kopā ar viņiem Enders ik brīdi bija un palika komandieris. Viņš nekad nemēģināja to atgādināt, viņš vienkārši bija ko­mandieris.

Visu dienu viņus nepameta uzvaras sajūta, un, treniņam beidzoties pusstundu agrāk, viņi vēlreiz uzgavilēja Enderam un paši sev. Enders vēl ar vadu komandieriem atlikušo pus­stundu līdz lenčam pārrunāja dažādus ar taktiku saistītus jautājumus un apsprieda atsevišķu kareivju darbību. Tad viņš devās uz savu istabu un nesteidzoties pārģērbās parastajā for­mas tērpā. Komandieru ēdnīcā viņš ieradās desmit minūtes pēc maltītes sākuma — precīzi, kā bija vēlējies. Viņš nekad vēl nebija bijis komandieru ēdnīcā — tiesības tajā ēst tika pie­šķirtas līdz ar pirmo uzvaru. Viņam nebija ne jausmas, kas tiek gaidīts no jaunajiem komandieriem, bet viņš skaidri zināja, ka šodien vēlas ēdnīcā ierasties pēdējais — kad rīta kauju rezultāti jau būs visiem zināmi. Pūķu armija sevi pieteikusi skaļi.

Enderam ienākot, neviens viņam nepievērsa īpašu uzma­nību, bet, tiklīdz kāds pamanīja, cik nupat ienākušais ir mazs un kādas tā formas tērpam ir uzšuves, pēc mirkļa uz viņu skatījās pilnīgi visi, un līdz brīdim, kad viņš saņēma savu porciju un apsēdās pie galda, telpā bija iestājies pilnīgs klu­sums. Enders ēda lēni un rūpīgi, izliekoties, ka nemaz nav pamanījis atrašanos visu uzmanības centrā. Pēc brīža šur tur atkal atsākās sarunas, un Enders, nedaudz atslābinājies, varē­ja aplūkot ēdnīcu.

Veselu telpas sienu veidoja milzīgs tablo. Kareivjiem bija redzama informācija par visas armijas darbību pēdējo divu gadu laikā, savukārt šeit tika rādīti ieraksti par katru atse­višķu komandieri: jauns komandieris nevarēja mantot labu pozīciju sarakstā no veiksmīga savas armijas iepriekšējā ko­mandiera — katrs tika vērtēts pēc saviem nopelniem.

Enders sarakstā bija pirmais: ideāla uzvaru un zaudējumu attiecība un labākie rādītāji pārējās kategorijās. Vidējais zau­dēto kareivju skaits, vidējais iznīcināto kareivju skaits, vidē­jais uzvaras laiks.

Kad viņš gandrīz jau bija beidzis maltīti, kāds no aizmugu­res pienāca klāt un pieskārās viņa plecam.

„Es drīkstu apsēsties?"

Enderam nebija jāpagriežas, lai zinātu, ka tas ir Dinks Mē­kers.

„Hei, Dink!" Enders teica. „Sēdies."

«Apzeltītais pirdiens!" Dinks mundri iesāka. „Mēs mēģi­nām uzminēt, vai tavi rezultāti ir brīnums vai vienkārši kļūda sistēmā."

..Ieradums," Enders atbildēja.

„Viena uzvara vēl nav ieradums," Dinks teica. ,.Nekļūsti le­cīgs. Jaunos vienmēr sūta cīņā pret vājākiem komandieriem."

..Kārnajam Kārbijam nebūt nav zemākā vieta sarakstā."

Tā bija taisnība — Kārbijs bija aptuveni saraksta vidusdaļā.

„Viņam nav ne vainas," Dinks piekrita, „ņemot vērā, ka viņš tikai nesen kļuvis par komandieri. Izskatās daudzsološs. Tu gan neizskaties daudzsološs. Tu izskaties draudīgs."

,.Draudīgs kam? Vai, ja es uzvaru, jūs sliktāk baro? Tu pats teici, ka tas viss ir tikai stulba spēle, kurai nav nekādas nozīmes."

Dinkam šajos apstākļos nemaz nepatika dzirdēt Enderu atkārtojam paša vārdus.

„Tieši tu mani pierunāji pakļauties viņu spēles noteiku­miem. Ar tevi gan es negrasos spēlēties, Ender. Mani tev uz­varēt neizdosies."

„Varbūt," Enders atbildēja.

„Es tev iemācīju…" Dinks iesāka.

„Visu, ko es zinu," Enders turpināja. „Un tagad es vienkārši improvizēju."

«Apsveicu tevi," Dinks teica.

„Patīkami apzināties, ka man te ir kāds draugs."

Bet Enders nemaz nejutās pārliecināts, ka Dinks vēl ir viņa draugs. Un arī pats Dinks par to vairs nebija pārliecināts. Kad viņi bija apmainījušies dažiem bezsaturīgiem teikumiem, Dinks devās atpakaļ pie sava galda.

Kad Enders bija ticis galā ar maltīti, viņš pārlaida skatie­nu telpai. Daži cilvēki turpināja sarunāties. Enders ievēroja Bonso, kurš tagad bija viens no vecākajiem komandieriem. Līkdegunis Rouzs jau bija beidzis skolu. Tālākajā stūrī sēdēja arī Petra. Viņa ne reizi nebija paskatījusies uz Enderu. Tā kā laiku pa laikam viņam skatienu uzmeta gandrīz ikviens, arī tie, ar ko sarunājās Petra, Enders saprata, ka viņa tīšām izvai­rās skatīties uz Enderu. Sekas pāragrām uzvarām ir skaidras, Enders nodomāja. Zaudēti draugi.

Viņiem vajadzīgas dažas nedēļas, lai ar to aprastu. Kad man būs nākamā kauja, viss jau būs citādi.

Kārnais Kārbijs tieši pirms maltītes laika beigām pienāca pie Endera un vēlreiz viņu apsveica. Tas tiešām bija cēls žests, un — atšķirībā no Dinka — Kārbijs nemaz nelikās noraizējies.

«Pašlaik es jūtos stipri pazemots," viņš atklāti paziņoja. „Neviens netic, ka tu kaujā izmantoji tādus paņēmienus, kādus neviens pat nav redzējis. Tāpēc es ceru, ka nākamajā kaujā tu pretiniekus samaisi miltos. Manis dēļ."

„Kāpēc gan ne?" Enders atbildēja. „Un paldies, ka vismaz tu runā ar mani."

„Man liekas, ka viņi neizturas pret tevi pārāk jauki. Paras­ti jaunos komandierus, kad viņi pirmoreiz šeit ierodas, skaļi apsveic. No otras puses — jaunajiem komandieriem vispirms nākas piedzīvot dažas sakāves, pirms viņi iegūst tiesības nākt uz šejieni. Es te tiku vien pirms kāda mēneša. Ja kāds te tie­šām ir pelnījis ovācijas, tad tas esi tu. Bet tāda ir dzīve. Pabaro viņus rīt ar dubļiem!"

„Es mēģināšu."

Kārnais Kārbijs devās savās gaitās, un Enders viņu domās pievienoja savam cilvēcisko būtņu sarakstam.

Tonakt Enders gulēja stipri labāk nekā daudzās iepriekšē­jās naktīs. Tik labi, ka nepamodās līdz brīdim, kad iedegās gaismas. Viņš piecēlās lieliskā noskaņojumā, lēnā riksī aiz­skrēja līdz dušām, nepamanījis, ka uz grīdas atrodas neliela papīra lapiņa. Viņš to ievēroja, kad bija jau atgriezies un sācis ģērbties. Viņš pamanīja lapiņu tikai tāpēc, ka tā nedaudz sa­kustējās gaisa plūsmā, kas radās, viņam pakustinot savu for­mas tērpu. Viņš pacēla lapiņu un lasīja:

„Petra Arkanjana, Fēniksu armija, 7.00."

Viņa iepriekšējā armija, ko viņš bija atstājis tikai pirms četrām nedēļām. Enders lieliski pārzināja tās paņēmienus un stratēģijas. Daļēji Endera ietekmes dēļ tā bija viselastīgākā armija, kas relatīvi ātri reaģēja uz neparastām situācijām. Fē­niksu armijai bija salīdzinoši vislabākās izredzes tikt galā ar Endera mainīgo un neiestudēto uzbrukumu stilu. Skolotāji bija nolēmuši viņa dzīvi padarīt interesantāku.

7.00 — tā bija rakstīts uz lapiņas, un bija jau 6.30. Daži zēni varbūt jau devās brokastot. Enders pasvieda savu formas tērpu sāņus, paķēra kombinezonu un pēc brīža jau stāvēja sa­vas armijas baraku durvīs.

„Kungi, es ceru, ka jūs vakar kaut ko iemācījāties, jo šo­dien jums var nākties to izmantot."

Tikai pēc brīža viņi aptvēra, ka runa ir nevis par treniņu, bet gan kauju. Tai jābūt kļūdai, viņi teica. Divas kaujas divās dienās bija kas vēl neredzēts.

Enders pasniedza lapiņu Mušai Molo, A vada komandie­rim. Viņš nekavējoties pavēlēja uzvilkt kombinezonus un sāka pārģērbties.

„Kāpēc jūs to nepaziņojāt mums agrāk?" Suši pieprasīja paskaidrojumus — viņš mēdza Enderam uzdot jautājumus, kādus nekad neuzdrošinājās uzdot neviens cits.

„Man likās, ka jums vajadzētu nomazgāties," Enders atbil­dēja. „Vakar Trušu armija apgalvoja, ka mēs uzvarējām tikai tāpēc, ka mūsu smaka viņus gāza nost no kājām."

Kareivji, kas to dzirdēja, sāka smieties.'-

„Nepamanījāt papīru, pirms nebijāt atgriezies'no dušas, vai ne?"

Kurš gan to teica? Tas, protams, bija Bīns. Viņš jau bija uzvilcis kombinezonu. Grasies atmaksāt par vecajiem paze­mojumiem, ko, Bīn?

«Protams," Enders nicīgi atbildēja. „Parasti neesmu tik tuvu grīdai kā tu."

Vēl vairāk smieklu. Bīns dusmās pietvīka.

„Skaidrs, ka mēs vairs nevaram paļauties uz veco kārtību," Enders teica. „Labāk rēķinieties ar kaujām jebkurā brīdī. Un bieži. Neizlikšos, ka man patiktu, kā viņi ar mums izdarās, taču ar vienu gan es esmu apmierināts: man ir armija, kas var tikt ar to galā."

Pēc šīs frāzes viņi likās gatavi sekot Enderam kaut vai uz Mēnesi, turklāt bez skafandriem.

Petra nebija gluži Kārnais Kārbijs; viņas taktika bija mai­nīga, un uz Endera improvizētajiem un neparedzamajiem uzbrukumiem viņa reaģēja daudz ātrāk. Rezultātā Endera armijā pilnībā tika sasaldēti trīs, padarīti nespējīgi — deviņi kareivji. Petra negrasījās pēc kaujas Enderu apsveikt ar uzva­ru. Viņas acīs liesmoja dusmas, it kā viņa sacītu: mēs bijām draugi, kāpēc gan tu mani tā pazemoji?

Enders izlikās viņas niknumu nemanām. Viņam likās, ka pēc vēl dažām kaujām viņa sapratīs, ka patiesībā šajā kaujā viņai iz­devies iegūt daudz vairāk punktu, nekā jebkad cīņā pret Enderu izdosies kādam citam. Un viņš joprojām mācījās no viņas. Tās dienas treniņā viņš bija nolēmis apmācīt savu vadu komandie­rus, kā pretoties Petras paņēmieniem. Drīz viņi atkal būs draugi.

Tā viņš cerēja.

Pēc nedēļas Pūķu armija bija izcīnījusi septiņas kaujas sep­tiņās dienās. Septiņas uzvaras, neviena zaudējuma. Endera armija ne reizi nebija cietusi vairāk kā kaujā ar Fēniksu ar­miju, turklāt divas kaujas tā bija izcīnījusi bez zaudējumiem. Neviens vairs nedomāja, ka pirmā vieta sarakstā ir sagadī­šanās. Viņš bija sakāvis dažas no pašām labākajām armijām neiedomājami īsā laikā. Neviens komandieris vairs nevarēja atļauties Enderu ignorēt. Daži kopā ar viņu regulāri ieturēja maltītes, mēģinot noskaidrot, kā viņš uzvarējis kārtējos pre­tiniekus. Viņš neslēpa neko, būdams pārliecināts, ka saviem kareivjiem un vadu komandieriem šos paņēmienus viņi ie­mācīt nespēs. Un, kamēr Enders sarunājās ar šiem koman­dieriem, lielākā daļa pārējo komandieru pulcējās ap Endera sakautajiem pretiniekiem, apspriežoties, kādā veidā Enderu būtu iespējams uzvarēt.

Daudzi viņu ienīda — tāpēc, ka viņš bija tik jauns, tāpēc, ka viņš bija nepārspējams, tāpēc, ka pašu uzvaras tagad iz­skatījās niecīgas un nepārliecinošas. Sākumā Enders to ievē­roja viņu sejās, paejot viņiem garām gaitenī; tad viņš ievēroja, ka daži zēni pārceļas pie tālākiem galdiņiem, ja viņš ēdnīcā apsēžas viņu tuvumā. Spēļu telpā kāds viņam it kā nejauši iegrūda ar elkoni sānos; ejot ārā no sporta zāles kāda kāja nejauši aizķēra viņējo. No aizmugures raidīti spļāvieni un slapja papīra bumbiņas, viņam skrienot cauri gaiteņiem. Viņi nevarēja neko iesākt kaujas telpā un to labi apzinājās, tāpēc viņi mēģināja atriebties tur, kur tas bija droši, kur viņš bija tikai mazs zēns. Enders viņus nicināja, taču slepenībā, pats to īsti neapzinādamies, no viņiem baidījās. Viņu rīcība savā ziņā līdzinājās Pītera paņēmieniem, un Enderam tas jau pā­rāk spēcīgi atgādināja mājas.

Taču kopumā tie bija sīki traucēkļi, un Enders apņēmās tos uztvert kā savdabīgu atzinību. Citas armijas jau bija sāku­šas atdarināt Enderu. Tagad lielākā daļa armiju uzbrukumos devās saliektām kājām, tās pamazām atteicās no klasiskajām kaujas shēmām, un komandieri aizvien vairāk lika saviem vadiem slīdēt gar sienām. Neviens gan vēl nebija ieviesis En­dera piecu vadu sistēmu — tā viņam bija neliela priekšrocība:

pieraduši pie četrām vienībām, viņi bieži aizmirsīs par piekto.

Enders saviem kareivjiem mācīja visu, ko vien zināja par kaujām bezsvara stāvoklī. Bet kā gan lai viņš pats apgūst ko jaunu?

Viņš sāka apmeklēt videotelpu, kas bija stāvgrūdām pie­bāzta ar propagandas materiāliem par Meizeru Rekhemu un citiem izciliem Pirmās un Otrās invāzijas laika komandie­riem. Parastos treniņus Enders tagad pameta stundu agrāk, ļaujot tos savas prombūtnes laikā vadīt vadu komandieriem. Parasti viņi uzsāka nelielas cīņas starp atsevišķiem vadiem. Enders vēl brīdi pastāvēja, lai redzētu, vai viss kārtībā, un de­vās vērot veco kauju ierakstus.

Lielākoties tā bija veltīga laika izšķiešana. Heroiska mū­zika, komandieru un apbalvotu kareivju tuvplāni, neskaidri kadri, kuros jūras kājnieki iebrūk insektoīdu kuģos. Bet lai­ku pa laikam viņš uzgāja ko noderīgu: kuģi kā sīki gaismas punktiņi pārvietojas kosmosa tumsā, vai — vēl labāk — kuģu mirgojošie hologrāfiskie ekrāni, kuros redzama visa kauja. Skatoties videoierakstus, ne vienmēr bija saskatāmas visas trīs dimensijas, turklāt fragmenti bieži vien bija īsi un bez jebkādiem paskaidrojumiem. Bet Enders pamazām ievēroja, cik veiksmīgi insektoīdi izmanto šķietami haotisku pārvieto­šanos, lai apmulsinātu savus pretiniekus, un viltus atkāpša­nos, lai ievilinātu SF kuģus dažādos slazdos. Dažas kaujas bija sadalītas daudzās atsevišķās ainās, kas bija haotiski izmētātas pa atsevišķiem ierakstiem, taču noskatoties tos pēc kārtas, Enders spēja rekonstruēt kaujas norises kopumā. Viņš laiku pa laikam ievēroja ko tādu, ko oficiālais komentētājs nemaz nepieminēja. Viņi vienmēr mēģināja uzsvērt cilvēku paveik­tā cildenumu un nepārspējamību un insektoīdu zemiskumu un niecīgumu, bet Enders pamazām sākabrīnīties, kā cilvē­kiem vispār bija izdevies uzvarēt. Cilvēku kuģi bija nožēlo­jami gausi, flotes uz neierastiem apstākļiem reaģēja neiztu­rami lēni, kamēr insektoīdu kuģi darbojās pilnīgā saskaņā, uz katru jaunu situāciju reaģējot acumirklī. Protams, Pirmās invāzijas laikā cilvēku kuģi bija pilnīgi nepiemēroti straujai karadarbībai, taču insektoīdu kuģi tāpat. Tikai Otrās invāzi­jas laikā tika izmantoti īsteni ātri un nāvīgi bīstami kuģi.

Tā nu stratēģiju Enders mācījās nevis no cilvēkiem, bet gan no insektoīdiem. Viņam bija kauns un bail mācīties no tiem — insektoīdi bija cilvēces ļaunākie ienaidnieki: pretīgi, asinskāri, ienīstami. Taču viņi izcili prata karot. Gandrīz ne­pārspējami. Šķita, ka viņi vienmēr izmanto vienu un to pašu pamatstratēģiju: galvenajā kaujas norises vietā sapulcēt pēc iespējas vairāk kuģu. Viņi nekad neveica neko jaunu un pār­steidzošu, neko, kas demonstrētu virsnieku izcilību vai muļ­ķību. Acīmredzot disciplīna viņiem bija ļoti stingra.

Un bija vēl kas dīvains. Tik daudz runu par Meizeru Rekhe­mu, bet neviena viņa galvenās kaujas videoieraksta. Daži frag­menti no iepriekšējām kaujām — Rekhema niecīgie spēki, kas, salīdzinot ar insektoīdu galvenās flotes grandiozajiem apmē­riem, izskatījās pavisam nožēlojami. Insektoīdi jau bija sakāvuši cilvēku floti pie komētu joslas, iznīcinot agrīnos zvaigžņu ku­ģus un gluži vai ņirgājoties par cilvēku mēģinājumiem izman­tot smalkas stratēģijas. Šo ierakstu mēdza rādīt visai bieži, lai skatītāji atkal un atkal pārdzīvotu cilvēku flotes agoniju un in­sektoīdu uzvaras šausmas. Tad flote tuvojas Meizera Rekhema niecīgajiem spēkiem pie Saturna, bezcerīgs pārspēks, un tad…

Tad izšauj kāds no Meizera Rekhema nelielajiem krei­seriem, viens ienaidnieku kuģis uzsprāgst. Tas arī viss. Tad daudzi ieraksti, kur jūras kājnieki ielaužas insektoīdu kuģos. Visur daudz insektoīdu līķu. Bet neviena ieraksta, kurā būtu redzams, kā insektoīdi tiek nogalināti tuvcīņā, neskaitot kad­rus, kas acīmredzot bija uzņemti Pirmās invāzijas laikā. Tas, ka ieraksti par Meizera Rekhema uzvaru acīmredzami bija cenzēti, Enderu stipri sarūgtināja. Kaujas skolas audzēkņi daudz ko varētu no Meizera Rekhema mācīties, bet par viņa uzvaru nekas nebija uzzināms. Šī aizraušanās ar slepenību… Un šiem audzēkņiem nākotnē varbūt bija paredzēts atkārtot Meizera Rekhema paveikto.

Protams, drīz visi uzzināja, ka Enders Vigins nepārtraukti skatās kara videoierakstus, un videotelpa bieži bija pārpildīta. Lielākoties nāca komandieri, viņi skatījās tos pašus ierakstus, ko Enders, izlikās, ka saprot, kāpēc viņš to dara un ko viņš no tiem iegūst. Enders nekad neko nepaskaidroja. Pat ne tad, kad viņi noskatījās septiņas ainas no vienas kaujas, kas bija

sadalītas atsevišķos ierakstos, un kāds zēns nedroši pajautāja:

„Vai dažas ainas nav no vienas un tās pašas kaujas?"

Enders tikai paraustīja plecus, it kā tam nebūtu nekādas nozīmes.

Septītās dienas treniņa pēdējās stundas laikā — tikai dažas stundas pēc Endera armijas septītās uzvaras — videotelpā ie­radās pats majors Andersons. Viņš iedeva vienam no tajā sē­došajiem komandieriem papīra lapiņu un uzrunāja Enderu:

„Pulkvedis Grafs vēlas ar tevi nekavējoties satikties savā kabinetā."

Enders piecēlās un sekoja Andersonam. Andersons atslē­dza durvis, kas veda uz sektoru, kur atradās virsnieku dzī­vokļi un kas nebija pieejams skolniekiem, un beidzot viņi bija klāt: Grafs likās gandrīz iesakņojies savā krēslā. Tagad viņa vēders jau karājās pāri roku balstiem — pat tad, kad viņš sē­dēja ar taisnu muguru. Enders sasprindzināja atmiņu. Kad Enders viņu pirmoreiz redzēja, viņš neizskatījās sevišķi resns. Tas bija tikai pirms četriem gadiem. Laiks un spriedze Kaujas skolas administratoram nemaz nenāca par labu.

«Pagājušas septiņas dienas kopš tavas pirmās kaujas, En­der," Grafs teica.

Enders neatbildēja.

„Un nu jau tu esi uzvarējis septiņās. Katru dienu pa vienai."

Enders pamāja.

„Ari tavi rezultāti ir neparasti augsti."

Enders pamirkšķināja acis.

«Komandieri, kā jūs izskaidrosiet savus spožos panākumus?"

„Jūs man piešķīrāt armiju, kas spēj izpildīt visu, ko vien es varu iedomāties."

„Un ko tu esi iedomājies?"

„Mēs orientējamies pēc pretinieka vārtiem kā virziena le­jup un lietojam mūsu kājas par vairogiem. Mēs nelietojam ierastos paņēmienus un nepārtraukti atrodamies kustībā. Arī pieci vadi ar astoņiem kareivjiem katrā ir noderīgāki par čet­riem vadiem ar desmit. Turklāt mūsu pretiniekiem nav bijis pietiekami daudz laika, lai efektīvi reaģētu uz mūsu izgud­rojumiem, tāpēc mēs viņus sakaujam pamatā ar vieniem un tiem pašiem paņēmieniem. Ilgi tas nevilksies."

„Tātad tu nedomā, ka šis uzvaras nekad nebeigsies?"

„Ne ar tiem pašiem paņēmieniem."

Grafs pamāja.

«Apsēdies, Ender."

Gan Enders, gan Andersons apsēdās. Grafs paskatījās uz Andersonu, un Andersons teica:

„Kādā stāvoklī pēc tik biežām kaujām ir tava armija?"

«Tagad viņi visi ir veterāni."

«Bet kā viņi jūtas? Viņi ir noguruši?"

«Ja arī ir, tad neatzīstas."

«Vai viņi nav zaudējuši modrību?"

«Jums ir datorspēles, kas spēlējas ar cilvēku smadzenēm, ne man. Pasakiet to man."

«Mēs zinām, ko mēs zinām. Mēs gribam zināt, ko zini tu."

«Viņi ir labi kareivji, major Anderson. Esmu pārliecināts, ka viņu spējas nav neierobežotas, bet šīs robežas mēs vēl ne­esam sasnieguši. Dažiem no pašiem jaunākajiem ir zināmas grūtības, jo viņi nav paspējuši apgūt dažus pamatpaņēmienus, taču viņi daudz trenējas un attīsta prasmes. Ko gan jūs vēlaties, lai es saku? Ka viņiem vajadzīga atpūta? Skaidrs, ka viņiem ir vajadzīga atpūta. Vismaz pāris nedēļas. Ar mācī­bām ir cauri, nodarbībās mēs gandrīz nejēdzam, par ko vis­pār runa. Bet to jūs tāpat zināt, un acīmredzot jums tas ir vienalga. Tad kāpēc gan lai es par to uztrauktos?"

Grafs un Andersons pārmija skatienus.

«Ender, kāpēc tu pēti insektoīdu karu videoierakstus?"

«Lai iemācītos jaunas stratēģijas, protams."

«Tie ir propagandas materiāli. Visi mūsu stratēģiskie risi­nājumi ir izgriezti."

«Es zinu."

Grafs un Andersons vēlreiz pārmija skatienus. Grafs pabungāja ar pirkstiem pa galdu.

«Tu vairs nespēlē to spēli," viņš teica.

Enders neatbildēja.

«Pastāsti, kāpēc tu vairs to nespēlē."

«Tāpēc, ka es uzvarēju."

«Tu nekad nevari uzvarēt visā spēlē, tajā vienmēr ir kas vairāk." „Es uzvarēju visā."

„Ender, mēs gribētu, lai tu būtu tik laimīgs, cik vien tas ir iespējams, bet, ja tu…"

„Jūs gribat, lai es kļūstu par labāko kareivi, kāds vien ir iespējams. Paskatieties sarakstā. Ari visu laiku labāko kareiv­ju rezultātu sarakstā. Pagaidām jums veicas vienkārši lieliski. Apsveicu. Un, starp citu, kad jūs beidzot grasāties mani sūtīt cīņā pret kādu spēcīgu armiju?"

Grafs neviļus pasmaidīja, pat nedaudz iesmējās.

Andersons pasniedza Enderam papīra lapiņu.

„Tagad," viņš teica.

„Bonso Madrids, Salamandru armija, 12.00."

„Vēl atlikušas desmit minūtes," Enders teica. „Mana armija tagad droši vien mazgājas pēc treniņa."

Grafs atkal pasmaidīja.

„Tad labāk pasteidzies."

•••

Līdz savai armijai viņš nokļuva piecās minūtēs. Lielākā daļa kareivju tikko nomazgājušies ģērbās, citi, lai kaut kā pa­vadītu atlikušo laiku līdz maltītei, jau bija aizgājuši uz spēļu telpu vai videotelpu. Enders aizsūtīja trīs jaunākos zēnus, lai viņus pasauktu atpakaļ, un pārējiem lika cik vien ātri iespē­jams sagatavoties kaujai.

„Lieta ir nopietna, un mums nav pārāk daudz laika," En­ders teica. „Bonso viņi to paziņoja pirms divdesmit minū­tēm, un, kad mēs tiksim līdz turienei, viņi būs iekšā jau vis­maz piecas minūtes."

Zēni bija saniknoti, viņi skaļi lādējās, lietodami žargonu, ko parasti komandiera klātbūtnē izvairījās darīt. Ko šie dara, ko? Galīgi jukuši, vajnē?

„Tagad ir vienalga, kāpēc viņi to dara. Par to domāsim vē­lāk. Jūs esat noguruši?"

Muša Molo atbildēja:

„Šodien mēs pamatīgi pasviedrējām savas miesas treniņā. Neskaitot, protams, to, ka no rita piebeidzām Sermuliņu armiju."

„Neviena armija nekad nav cīnījusies divas reizes dienā," piebilda Trakais Toms.

Enders atbildēja tieši tādā pašā toni:

«Neviena armija nekad nav sakāvusi Pūķu armiju. Lieliska iespēja pirmoreiz zaudēt, ko?"

Endera dzēlīgais jautājums pārtrauca viņu žēlabas. Vis­pirms uzvara, tad jautājumi.

Atgriezās arī pārējie zēni, vairākums jau bija paspējuši ap­ģērbties.

„Aiziet!" iesaucās Enders, un viņi skrēja uz kaujas telpu, daži vēl pa ceļam ģērbās. Vairāki bija aizelsušies — slikta zīme: viņi bija pārāk noguruši šai kaujai. Durvis jau bija at­vērtas. Šoreiz kaujas telpā nebija nevienas zvaigznes. Tikai tukšums, pilnīgs tukšums un žilbinoša gaisma. Nekādu ie­spēju paslēpties vismaz tumsā.

„Jēziņ," iesaucās Trakais Toms, „arī viņi vēl nav klāt."

Enders aizklāja ar roku savu muti, dodams zīmi klu­sēt. Caur atvērtajām durvīm pretinieki varēja dzirdēt katru viņu izdvesto skaņu. Enders ar žestiem paskaidroja, ka Sa­lamandru armija nav redzama, jo, bez šaubām, ir izvieto­jusies gar sienām visapkārt durvīm un ir gatava bez jebkā­dām īpašām pūlēm sasaldēt ikvienu, kas dosies iekšā kaujas telpā.

Enders deva zīmi visiem atkāpties no durvīm. Viņš izvē­lējās dažus garākos zēnus, to skaitā arī Trako Tomu, un lika viņiem saliekties tā, lai viņi atgādinātu L burtu, un sasaldē­ja viņus. Armija viņu klusi vēroja. Viņš izvēlējās pašu īsāko zēnu — Bīnu — un, iedevis viņam Toma ieroci, lika novieto­ties uz Toma sasaldētajām kājām. Tad viņš izvilka Bīna rokas — katrā pa ierocim — caur Toma padusēm.

Tagad pārējie saprata, ko viņš bija iecerējis. Toms bija vai­rogs, bruņukuģis, kur Bīnam paslēpties. Tas, protams, nepa­darīja Bīnu neievainojamu, taču viņi iegūs laiku.

Enders izvēlējās divus zēnus, kuriem bija jāielidina Toms un Bīns kaujas telpā, bet deva zīmi viņiem nedaudz pagaidīt. Arī visu pārējo armiju viņš sadalīja četru cilvēku grupās — vairogs, strēlnieks, divi metēji. Kad visi bija gatavi, viņš deva zīmi metējiem pacelt kareivjus, ielidināt tos kaujas telpā un tad arī pašiem doties iekšā.

„Aiziet!" viņš iesaucās.

Sākās kauja. Vairogu un strēlnieku pāri tika iemesti kaujas telpā atmuguriski, lai vairogs aizsargātu strēlnieku no pre­tiniekiem. Pretinieki uzreiz sāka šaut, taču pārsvarā trāpīja tieši jau sasaldētajiem zēniem, savukārt Pūķu armijas ka­reivjiem, no kuriem katrs turklāt vienlaicīgi šāva ar diviem ieročiem, nebija nekādu grūtību trāpīt pretiniekiem, kuri tik kārtīgi bija izvietojušies gar sienu. Netrāpīt likās neiespēja­mi. Un tūlīt pat telpā ienira arī metēji, kas pieķērās pie sienas rokturiem un atklāja nesaudzīgu uguni uz"pretiniekiem no sāniem, un Salamandras nevarēja izlemt, vai atšaudīties tiem, kas uzbrūk no augšas, vai arī tiem, kas uzbrūk no sāniem. Kad Enders pats devās iekšā, kauja jau bija beigusies. Bija pa­gājusi tikai nepilna minūte, kopš pirmais Pūķu armijas karei­vis bija ielidināts kaujas telpā. Pūķi bija zaudējuši divdesmit kareivjus, tikai divpadsmit nebija ievainoti. Pagaidām tas bija viņu sliktākais rezultāts, bet viņi tik un tā bija uzvarējuši.

Kad ieradās majors Andersons un pasniedza Enderam āķi, Enders nespēja apvaldīt dusmas.

„Man likās, ka jūs atradīsiet mums cienīgu pretinieku, ar kuru godīgā cīņā tiešām būtu vērts mēroties spēkiem."

,.Apsveicu ar uzvaru, komandieri!"

„Bīn!" iesaucās Enders. „Ja tu būtu Salamandru armijas komandieris, ko tu būtu darījis?"

Bīns, padarīts nespējīgs, bet ne pilnībā sasaldēts, atsaucās:

„Liktu kareivjiem nepārtraukti kustēties durvju priekšā! Ja pretinieks droši zina, kur tu esi, nedrīkst .stāvēt uz vietas!"

„Ja jau jūs krāpjaties," Enders teica Andersonam, „tad kā­pēc jūs neiemācāt pretinieka armijai krāpties gudri?"

„Man šķiet, tev vajadzētu atkausēt savu armiju," teica An­dersons.

Enders nospieda attiecīgos taustiņus un atkausēja abas ar­mijas uzreiz.

„Pūķu armija — brīvi!" viņš iesaucās. Nekādas brašas ierin­das, lai sagaidītu otras armijas kapitulāciju. Negodīga cīņa, kaut arī viņi bija uzvarējuši: skolotāji bija iecerējuši, ka viņš zaudēs, tiktu Bonso nemākulība bija viņus glābusi. Ar ko gan te lepoties?

Tikai dodoties prom no kaujas telpas, viņš aptvēra, ka Bonso nesapratīs, ka Enders bija vērsies pret skolotājiem.

Spāņu gods… Bonso bija piedzīvojis sakāvi par spīti visām sa­vām priekšrocībām, un Enders bija licis savas armijas jaunāka­jam kareivim visu klātbūtnē pateikt, ko gan Bonso būtu varējis darīt, lai gūtu uzvaru. Un Enders pat nebija sagaidījis Bonso kapitulāciju. Ja Bonso līdz šim vēl nebūtu ienīdis Enderu, tad tagad noteikti ienīstu; tagad viņa naids bija pārvērsts neval­dāmā niknumā. Bonso bija pēdējais, kam izdevās man iesist, Enders domāja. Es esmu pārliecināts, ka viņš to nav aizmirsis.

Un viņš nevarēja būt aizmirsis asiņaino sadursmi kaujas telpā, kad vecākie zēni mēģināja pārtraukt Endera vadītās papildu nodarbības. Daudzi to nebija aizmirsuši. Jau toreiz viņi kāroja Endera asiņu, un tagad Bonso droši vien gluži vai slāpa nost bez tām. Enders iedomājās par iespēju iet uz paš­aizsardzības nodarbībām, taču, rēķinoties ar kaujām ne tikai katru dienu, bet varbūt arī divreiz dienā, Enders nevarēja tam atlicināt laiku. Kā būs — būs. Ja jau skolotājiem es esmu vaja­dzīgs, viņiem vajadzētu prasties mani aizstāvēt. • ••

Bīns pārguris iekrita gultā — kāda puse pārējo zēnu jau gulē­ja, un līdz gulētiešanas laikam bija atlikušas vēl piecpadsmit mi­nūtes. Viņš izvilka no lādes savu datoru un ieslēdza to. Rīt bija paredzēts kontroldarbs ģeometrijā, un Bīns jutās pilnīgi nesa­gatavojies. Ja pietika laika, viņš parasti paguva izdomāt atbildes, galu galā viņš jau piecu gadu vecumā pilnībā pārzināja Eiklīda ģeometriju, bet rītdienas kontroldarbs būs ar laika ierobe­žojumu. Atbildes bija jāzina. Viņš tās nezināja. Ļoti iespējams, kontroldarbā viņam pārāk labi vis neveiksies. Toties šodien viņi bija uzvarējuši abās kaujās, un tāpēc viņš nemaz nejutās slikti.

Taču, tiklīdz viņš ieslēdza datoru, visas domas par ģeomet­riju pazuda kā nebijušas. Uz ekrāna parādījās ziņojums: «Nekavējoties ienāc pie manis. Enders." Pulkstenis rādīja 21.50. Tikai desmit minūtes, līdz izdzisīs gaismas. Pirms cik ilga laika Enders ziņu atsūtījis? Lai kā — labāk to neignorēt. Varbūt rīt no rīta atkal būs kauja (šī doma vien viņu darīja vēl gurdāku), un tādā gadījumā no rīta vi­ņiem nebūs laika parunāt. Bīns izkāpa no gultas, pa tukšo gaiteni aizgāja līdz Endera istabai un pieklauvēja pie durvīm.

„Iekšā," Enders teica.

„Tikko izlasīju jūsu ziņu."

,.Lieliski," atbildēja Enders.

„Tūlīt izslēgs gaismas."

„Es palīdzēšu tev tumsā atrast ceļu atpakaļ."

„Es nebiju drošs, vai jūs zināt, cik ir pulkstenis."

„Es vienmēr zinu, cik ir pulkstenis."

Bīns nopūtās pie sevis. Kā jau vienmēr. Katra saruna ar Enderu pārvērtās par strīdu. Viņam tas ridbās. Viņš atzina Endera ģenialitāti un tiešām cienīja viņu par to. Kāpēc gan Enders nevarēja arī viņā saskatīt ko atzinības vērtu?

,.Atceries mūsu sarunu pirms četrām nedēļām, Bīn? Kad tu teici, ka vēlies kļūt par vada komandieri."

,,Jā."

„Kopš tā laika es piecus kareivjus esmu iecēlis par koman­dieriem un piecus — par to vietniekiem. Tevi — ne."

Enders sarauca uzacis.

„Vai ne?"

„Jā, ser."

„Pastāsti, kā tev klājies šajās astoņās kaujās!"

„Šodien es pirmo reizi tiku padarīts nespējīgs, bet līdz tam, kā uzskaitījis dators, es paguvu sasaldēt vienpadsmit pretiniekus. Es katrā kaujā sasaldēju vismaz piecus. Un es veiksmīgi esmu izpildījis visus dotos uzdevumus."

„Kāpēc gan viņi tevi tik agri paaugstināja par kareivi, Bīn?"

„Ne agrāk, kā jūs."

„Bet kāpēc?"

„Es nezinu."

„Mēs abi to zinām."

„Es, protams, nojaušu, bet tie jau ir tikai minējumi. Jūs… Jūs esat izcils. Viņi to zināja, tāpēc arī pasteidzās paaugstināt."

„Kāpēc, Bīn?"

„Tāpēc, ka mēs viņiem esam vajadzīgi."

Bīns apsēdās uz grīdas, viņa skaties bija piekalts Endera kājām. . „Tāpēc, ka viņiem vajadzīgs kāds, kas var sakaut insektoīdus. Vairāk nekas cits viņiem nerūp."

„Labi, ka tu to apzinies, Bīn. Lielākā daļa zēnu šajā sko­lā domā, ka spēle ir tik nozīmīga pati par sevi. Tā nav. Tās

vienīgais uzdevums ir palīdzēt viņiem atsijāt kareivjus, kas var izaugt par īsteniem komandieriem un uzvarēt īstā karā. Spēle? Piedrāzt viņiem to spēli. Ko viņi arī dara."

„Jocīgi. Man likās, ka viņi drāž mūs."

„Pirmā kauja deviņas nedēļas āgrāk, nekā vajadzētu. Kauja katru dienu. Un nu — divas kaujas dienā. Bīn, es nezinu, ko vēl viņi plāno, bet armija nogurst, un es arī nogurstu, un par spēles noteikumu ievērošanu viņi pārāk neuztraucas. Es iz­pētīju visu iepriekšējo gadu rezultātu sarakstus. Neviena cita armija nekad nav iznīcinājusi tik daudz pretinieku, pati zau­dējot tik maz kareivju. Visā spēles vēsturē."

„Tu esi pats labākais, Ender."

Enders pakratīja galvu.

„Varbūt. Taču kareivji man netika piešķirti, kādi pagadās. Jauniņie un citās armijās izbrāķētie. Bet tagad sliktākais ka­reivis manā armijā varētu būt vada komandieris jebkurā citā. Sākumā viņi man palīdzēja, bet tagad ir pilnīgi pretēji. Bīn, viņi grib mūs salauzt."

„Tevi viņi salauzt nevar."

„Varbūt tevi gaida pārsteigums."

Enders pēkšņi asi ieelpoja, it kā viņu negaidīti būtu caur­strāvojušas neizturamas sāpes. Bīns paskatījās uz viņu un sa­prata, ka notiek kas neticams. Enders Vigins viņam uzticējās. Ne daudz, bet tomēr. Arī Enders bija cilvēks — un Bīnam bija ļauts to redzēt.

«Pārsteigums varbūt gaida tevi," teica Bīns.

„Manas spējas katru dienu izgudrot kaut ko jaunu nav ne­ierobežotas. Kādā brīdī kāds izdomās ko tādu, ko es vēl nebū­šu paspējis iedomāties un kam es nebūšu gatavs."

„Un kas ir pats sliktākais, kas var notikt? Zaudēsi vienā spēlē."

„Jā. Tas arī ir pats sliktākais, kas var notikt. Es nedrīkstu zaudēt nevienā spēlē. Ja es zaudēšu kaut vienā…"

Viņš nepabeidza teikumu, un Bīns nejautāja, ko viņš gri­bēja teikt.

„Arī tev, Bīn, jābūt ellīgi gudram. Tev jāsaskata risinājumi problēmām, par kurām mums vēl nav ne jausmas. Un vēl tev ir jāizmēģina lietas, kuras nekad nav mēģinātas, jo ir uzskatī­tas par pilnīgi muļķīgām."

«Kāpēc man?"

„Tāpēc, ka, lai gan Pūķu armijā ir pāris — tikai pāris, bet ir — labāku kareivju nekā tu, domāt labāk un ātrāk par tevi neprot neviens."

Bīns neatbildēja. Viņi abi zināja, ka tā ir taisnība.

Enders norādīja uz sava datora ekrānu. Divpadsmit vārdi. Divi trīs no katra vada.

«Izvēlies piecus," teica Enders. „No katra vada pa vienam. Tā būs mūsu speciālo uzdevumu vienība, un tu to vadīsi. Tre­niņi tikai papildu nodarbību laikā. Lai ko tu viņiem mācītu, pārrunāsi to arī ar mani. Pārāk ilgi nekavējies pie viena un tā paša. Lielākoties tu un tavi kareivji darbosieties kopā ar visu armiju savos īstajos vados, izņemot tad, kad gadīsies kas tāds, ar ko galā tikt varēsiet tikai jūs."

„Visi jauniņie," Bīns teica. «Neviena veterāna."

„Pēc šīs nedēļas, Bīn, visi mūsu kareivji ir kļuvuši par ve­terāniem. Vai tad tu nezini, ka efektivitātes saraksta pirmajā piecdesmitniekā ir visi četrdesmit mūsējie? Ka tikai un vienī­gi mūsu kareivji ieņem pirmās septiņpadsmit vietas?"

„Un ja nu es nevarēšu izdomāt neko jaunu?"

„Tad es esmu kļūdījies."

Bīns pasmaidīja.

„Tu neesi kļūdījies."

Izdzisa gaismas.

„Tu atradīsi ceļu atpakaļ, Bīn?"

„Varbūt arī ne."

„Tad paliec tepat. Ja klausīsies uzmanīgi, tad dzirdēsi, kā naktī ierodas labā feja un atstāj mums ielūgumu uz kauju."

„Viņi taču neliks mums cīnīties arī rīt, ne?"

Enders neatbildēja. Bīns dzirdēja viņu iekārtojamies gultā.

Bīns piecēlās no grīdas un apgūlās viņam blakus. Pirms iemigšanas viņam prātā ienāca vismaz kāds pusducis jaunu ideju. Enders būtu ar tām apmierināts — tās visas bija gauži muļķīgas.