Andromēda

8 AGONIJA

Džūdija vairījās no Fleminga, cik vien varēja, un, kad viņai gadījās to redzēt, viņš arvien bija kopā ar Kristīni. Kopš Bridžera nāves viss bija izmainījies. Pat neparasti pavasarīgais laiks drīz vien beidzās, un pār nometni un Džūdiju pašu gūlās pelēka drūmuma sega. Ar īpaši sāpīgu sarūgtinājumu viņa konstatēja, ka Kristīne sāk ieņemt Fleminga dzīvē ne tikai viņas, bet arī Denisa Bridžera vietu, strādādama un domādama kopā ar viņu, kā Džūdija pati nekad nebija varējusi. Sākumā viņa domāja, ka nespēs to panest, un, apejot Džīrsu, uzrakstīja tieši uz Vaithollu, lūgdama pārcelt viņu uz citurieni. Vienīgais rezultāts bija tas, ka Džīrss nolasīja viņai vēl vienu lekciju.

— Jūsu darbs šeit ir tikko iesācies, mis Adamsone!

— Bet Bridžera lieta ir galā.

— Bričlžers pats ir pagalam, bet lieta nav beigusies. — Šķita, ka Džīrss nemaz neredz viņas ciešanas. — Kartelis «Intel» ir dabūjis pietiekami, lai iekairinātu apetīti, un tagad, kad viņi ir zaudējuši Bridžeru, tie mēģinās sameklēt kādu citu, varbūt no Bridžera draugiem.

— Jūs domājat, ka doktors Flemings būtu spējīgs pārdoties? — Džūdija izsmejoši jau­tāja.

— To var izdarīt jebkurš, ja mes pieļau­sim.

Šoreiz Flemings, nevis Džūdija ziņoja par pirmo dzīvības zīmi no «Intel» puses.

Viņš, Kristīne un Doneja bija atraduši pa­ņēmienu, kā encefalogrāfa kontaktplates pie­stiprināt pie šķietamās Ciklopa galvas, un Kristīne bija palīdzējusi Flemingam uzstādīt kabeli, kas tās savienoja ar skaitļotāja augst­sprieguma elektrodiem. Zem induktorpaneļa viņi novietoja transformatoru, ko ieslēdza ķēdē, tā ka strāva, kas sasniedza Ciklopu, bija apmēram tikai tik stipra kā kabatas ba­terijā. Un tomēr efekts bija satraucošs. Kad pirmoreiz noslēdza ķēdi, radījums sastinga absolūti nekustīgs un skaitļotāja indikator­paneļa spuldzītes vienā laidā drudžaini zib­snīja. Taču drīz vien radījums un mašīna savstarpēji pielāgojās: spuldzīšu vienmērīgā mirgošana liecināja, ka skaitļotājā notiek datu apstrāde, kaut gan tas neko neizvadīja, un Ciklops mierīgi zvilnēja savā tvertnē, ar vienīgo aci blenzdams laukā pa iluminatoru.

Šis darbs bija prasījis vairākas dienas, un

pēc tam Kristīne tika atstāta dežurēt vadības telpā un laboratorijā ar norādījumu gadī­jumā, ja kas notiktu, tūlīt izsaukt Doneju un Flemingu. Doneja izbaudīja sūri pelnīto at­pūtu, bet Flemings laiku pa laikam iegriezās skaitļotājā, lai pārbaudītu, vai viss kārtībā, un satiktu Kristīni. Viņš ievēroja, ka jaunās sievietes nervu sasprindzinājums pieaug ar katru dienu, un nedēļas beigās Kristīne bija kļuvusi tik nervoza, ka viņš vairs nevarēja par to nerunāt.

— Redziet, kā iznāk, — jūs zināt, ka mani visa šī padarīšana briesmīgi biedē, bet es ne­zināju, ka arī jūs baidāties.

— Es nebaidos, — Kristīne sacīja. Viņi stāvēja vadības telpā un vēroja vienmērīgi mirgojošās spuldzītes uz paneļa. — Bet tas vieš manī dīvainu sajūtu.

— Kāpēc?

— Man neiziet no prāta tas notikums ar elektrodiem un. . . — Viņa brīdi vilcinājās un nervozi paskatījās uz laboratorijas pusi. — Kad esmu tur, es jūtu, ka tā acs nemitīgi mani vēro.

— Tā vēro mūs visus.

— Nē. Mani jo sevišķi,

Flemings pasmīnēja.

— Es tai nepārmetu. Arī man pašam patīk skatīties uz jums.

— Man likās, ka jūsu simpātijas pieder citai.

— Tā bija. — Flemings pacēla roku, lai

pieskartos Kristīnei, bet tad pārdomāja un devās uz durvīm. — Esiet piesardzīga!

Viņš gāja lejup pa taku uz pašu jūras krastu, kur vienatnē varēja mierīgi padomāt. Bija pelēka, klusa pēcpusdiena, jūra atkāpu­sies bēgumā, un starp granīta radzēm kā pe­lēks slāneklis gulēja blīva smilšu joma. Galvu nodūris, rokas kabatās sabāzis, viņš aizgāja līdz ūdens malai, vēlreiz visu pārdo­mādams un pūlēdamies izprast, kas notiek skaitļotājā. Tad viņš lēnām devās atpakaļ uz klinšaino piekrasti, tā nogrimis savās domās, ka nemaz nepamanīja drukno, plikpauraino vīru, kas sēdēja uz akmens un smēķēja mazu cigāriņu.

— Vienu acumirkli, ser! — viņu negaidīti uzrunāja balss ar rīkles pieskaņu. Flemings satrūkās.

— Kas jūs esat?

Plikpaurainais vīrietis izņēma no krūšu kabatas vizītkarti un pastiepa uz priekšu.

— Es neprotu lasīt, — sacīja Flemings.

Svešais pasmaidīja.

— Bet jūs esat doktors Flemings.

— Un jūs?

— Tas nebūtu svarīgi. — Plikpaurainais vīrs bija mazliet aizkusis.

— Kā jūs šeit nokļuvāt?

— Apkārt zemesragam. Bēguma laikā tas ir iespējams, tikai krietni jānokāpelējas. — Viņš izvilka sudraba portsigāru ar maziem cigāriņiem. — Vai smēķējat?

Flemings nelikās zinis par piedāvājumu.

— Ko jūs te meklējat?

— Tāpat pastaigājos. — Plikpaurainais vīrs paraustīja plecus un noglabāja portsi- gāru kabatā. Tagad viņš elpoja jau mierīgāk. — Jūs pats arī bieži šeit staigājat.

— Šī ir slēgta teritorija.

— Pati jūras mala nav. Šai brīvajā zemē jūras mala ir .. . — Viņš atkal paraustīja plecus. — Mans vārds ir Kaufmanis. Vai ne­esat dzirdējuši?

— Nē.

— Jūsu draugs doktors Bridžera kungs…

— Mans draugs Bridžers ir miris.

— Zinu. Esmu dzirdējis. — Kaufmanis aiz­kūpināja savu mazo cigāriņu. — Ļoti bēdīgi!

— Vai jūs pazināt Denisu Bridžeru? — ap­jucis un aizdomu pilns, Flemings jautāja.

— O, jā! Mēs kādu laiku sadarbojāmies.

— Vai jūs esat no…? — Flemings kaut ko sāka saprast un mēģināja atcerēties kar­teļa nosaukumu.

— No «Intel»? Jā.

Kaufmanis uzsmaidīja Flemingam un iz­pūta mazu dūmu grīstīti. Flemings izņēma rokas no kabatām.

— Vācieties projām!

— Kā, lūdzu?

— Ja jūs piecu minūšu laikā neatstāsit šo teritoriju, es pasaukšu sargus!

— Lūdzu, nevajag! — Kaufmanis izskatī­jās sarūgtināts. — Tas bija tik laimīgs gadī­jums, ka sastapu jūs!

— Vai Bridžeram ari tikpat laimīgs?

— Nevienu tas neapbēdināja vairāk kā mani. Viņš bija mums ļoti noderīgs.

— Un tagad viņš ir miris! — Flemings pa­skatījās rokas pulkstenī. — Paies piecas mi­nūtes, kamēr es uzkāpšu kraujā. Tur augšā es pateikšu sargiem.

Viņš pagriezās, lai ietu, bet Kaufmanis sauca viņu atpakaļ.

— Doktor Fleming! Jums ir iespēja pava­dīt nākamās piecas minūtes daudz patīkamāk un izdevīgāk. Es nepavisam nedomāju jūs pamudināt uz negodīgu rīcību.

— Cik brīnišķīgi! — sacīja Flemings, pa­likdams uz vietas.

— Mēs tā spriedām, ka varbūt jūs gribētu pārnākt no valsts dienesta godājamā postenī pie mums. Man šķiet, ka šeit jūs nejūtaties visai laimīgs.

— Izrunāsimies reizi par visām reizēm, vai ne, mans vācu draugs? — Flemings pa­nāca atpakaļ un no augšas nolūkojās sēdo­šajā Kaufmanī. — Varbūt man nepatīk val­dība, varbūt es neesmu laimīgs. Bet pat tad, ja es to ienīstu ar visiem dvēseles spēkiem un atrastos uz nāves sliekšņa, un pasaulē nebūtu neviena cita, pie kā griezties, es la­bāk izlaistu garu nekā ietu pie jums!

Tad viņš pagriezās un neatskatīdamies sāka kāpt pa taku augšup.

Viņš devās taisnā ceļā uz Džīrsa kabinetu, kur direktors patlaban diktēja diktofonā zi­ņojumus.

— Ko jūs viņam atbildējāt? — Džīrss jau­tāja, kad Flemings bija pastāstījis par šo sa­stapšanos.

— Jūsu zināšanai! — Fleminga sejai pār­slīdēja pretīguma izteiksme. — Man pietiek raižu, lai skaitļotājs nenonāktu bēbiju un zīdaiņu rokās, un barot haizivis nenāk ne prātā!

Viņš izgāja no kabineta, pie sevis brīnī­damies, kāpēc gan nācis šurp, taču tieši šis solis vēlāk tika pieskaitīts pie viņa nedau­dzajiem nopelniem.

Tagad arī gar pašu krastu norīkoja patru­ļas, zemesraga galā no klintīm lejup jūrā novilka stiepļu spirāļu aizžogojumus, Kvod­ringa drošības dienesta vīri rūpīgi pāimek- lēja visu apkārtni, un ilgu laiku par karteli «Intel» vairs nekas netika dzirdēts. Kamēr Doneja bija atvaļinājumā, eksperiments skaitļotāja ēkā turpinājās bez taustāmiem rezultātiem, bet drīz pēc viņas atgriešanās kādu rītu skaitļotājs pēkšņi sāka izvadīt ma­teriālus. Flemings ar tiem ieslēdzās savā dzī­voklī, nostrādāja apmēram simt stundu un tad piezvanīja Reinhartam.

Cik Flemings bija varējis izdibināt, skait­ļotājs tagad uzstādīja pilnīgi jaunu jautā­jumu sēriju, un tie visi attiecās uz cilvēka ķermeņa izskatu, izmēriem un funkcijām. Kā Flemings apgalvoja, bija iespējams jebkuru fizisku formu izteikt matemātiskos terminos, un acīmredzot tieši to prasīja skaitļotājs.

— Piemēram, — Flemings sacīja Reinhar- tam un Donejai, kad viņi bija sanākuši kopā apspriesties, — tas grib zināt par dzirdi. Te ir krietni daudz par skaņu frekvencēm, un acīmredzot tas jautā, kā mēs izdodam ska­ņas un kā mēs tās uztveram.

— Kā tas var zināt, ka mēs runājam? — jautāja Doneja.

— Tā radījums taču redz mūs lietojam mutes, lai kaut ko paziņotu, un ausis, lai klausītos. Visi šie jautājumi izriet no jūsu mazā briesmoņa novērojumiem. Varbūt tas spēj sajust arī skaņu radītās vibrācijas, un tagad, kad ir savienots ar mašīnu, var nodot tai savus novērojumus.

— Tas ir tikai jūsu pieņēmums.

— Kā citādi jūs izskaidrosit šos jautāju­mus?

— Es neredzu iespēju šādā veidā izanali­zēt visu cilvēka ķermeņa uzbūvi, — sacīja Reinharts.

— Tas mums nemaz nav jādara. Skaitļo­tājs, tāpat kā iepriekš, izvadīs saprātīgus mi­nējumus, un mums tikai būs jāievada atpa­kaļ tie, kas ir pareizi. Vecā spēlīte. Taču es nesaprotu, kāpēc tas vēl līdz šim nav atradis kādu ātrāku metodi. Esmu pārliecināts, ka tas to spēj. Varbūt radījums nav attaisnojis uz viņu liktās cerības.

— Vai jūs gribat to darīt? — Reinharts jautāja Donejai.

— Esmu gatava darīt visu ko! — viņa at­bildēja.

Tā nu viņi sāka risināt projekta nākamo posmu. Kristīne palika strādāt pie skaitļo­tāja, saņemdama no tā jautājumu variantus un ievadīdama atpakaļ atbildes. Šķita, ka viņa visu laiku atrodas nervoza sasprindzinā­juma stāvoklī, taču pati nekā neteica.

— Vai jūs gribētu labāk darīt kaut ko citu? — Flemings viņai jautāja, kad kādu vakaru viņi bija skaitļotāja ēkā divi vien.

— Nē. Esmu ļoti aizrāvusies ar šo darbu.

Flemings paskatījās uz meitenes domīgo

un skaisto seju. Tagad viņš ar Kristīni vairs neflirtēja kā senāk, kad tā viņu vēl neintere­sēja un bija tikai viena no laboratorijas mei­tenēm. Iebāzis rokas kabatās, viņš apgriezās un izgāja no skaitļotāja ēkas. Pēc Fleminga aiziešanas Kristīne devās uz laboratorijas spārnu. Viņai bija krietni jāpiespiežas, lai ieietu telpā, kur atradās tvertne, un kādu brīdi viņa, sevi uzmundrinādama, ar sasprin­dzinātu seju palika stāvam uz sliekšņa. Ne­bija dzirdama neviena skaņa, izņemot skait­ļotāja vienmērīgo dūkoņu, bet, kad Kristīne nonāca iepretim iluminatoram tvertnes sā­nos, radījums sāka nemierīgi pārvietoties, atsizdamies pret tvertnes sienām un šļaksti­nādams šķidrumu pāri malām.

— Mierā! — viņa skaļi sacīja. — Paliec mierā!

Viņa mehāniski noliecās un ielūkojās ilu­minatorā: lielā acs cieši raudzījās viņai pretī, bet pats radījums kļuva arvien nemierīgāks un tā bezformīgais ķermenis uzbudināti

raustījās un locījās kā medūzai. Kristīne pār­vilka ar plaukstu pār pieri — no noliekšanās mazliet reiba galva, bet acs viņu it kā hipnoti­zēja un neļāva piecelties. Labu brīdi viņa tur tā palika, nevarēdama atrauties un juz­dama, ka zaudē spēju domāt. Tad lēnām, it kā pati no sevis viņas labā roka pasniedzās augšup gar tvertnes malu un pirksti samek­lēja vadu, kas savienoja kabeli ar encefalo- grāfu. Pieskaroties vadam, pirksti viegli no­tirpa, kad tiem cauri izskrēja vājā strāva.

Tiklīdz Kristīne pieskārās vadam, radī­jums norimās. Tas vēl arvien cieši raudzījās viņā, bet vairs nekustējās. Visā ēkā valdīja dziļš klusums, tikai skaitļotājs joprojām vienmērīgi dūca. Gluži kā transā Kristīne lēnām izslējās, neatlaizdama vadu. Viņas pirksti slīdēja pa to, līdz nonāca pie izolētā kabeļa, tad apliecās ap to, iet verot delnā. Ka­belis nebija stingri nostiepts — tas brīvi aiz­locījās no tvertnes līdz laboratorijas sienai un tālāk gar to bija ik pēc pāris jardiem piestiprināts ap naglām apmestām izolācijas lentes sloksnītēm. Sekodama rokai, kas slī­dēja pa kabeli, Kristīne stīvi aizgāja līdz sienai un virzījās gar to uz skaitļotāja tel­pas durvju pusi. Viņas acis bija atvērtas, be! stingi nekustīgas un neko neredzošas. Kabe­lis nozuda durvju aplodā izurbtā caurumā, un viņa neziņā apstājās, nevarēdama sekot tam tālāk. Tad viņa pacēla otru roku un viņpus durvīm atkal satvēra kabeli;

Viņa nolaida labo roku gar sāniem un

iegaja skaitļotāja telpa, turēdama kabeli ar kreiso roku. Dziļi un smagi elpodama, it ka būtu aizmigusi un redzētu mokošu sapni, viņa lēnām aiztaustījās līdz kontrolaparatū­ras sienai. Tās centrā zem indikatorpaneļa kabelis iegāja transformatorā. Vienmērīgi mirgojošās paneļa spuldzītes ar dīvainu hip­notizējošu spēku piesaistīja Kristīnes ska­tienu, tāpat kā pirmīt Ciklopa acs. Dažas sekundes viņa nekustīgi stāvēja paneļa priekšā, it kā negribēdama virzīties tālāk. Tad kreisā roka lēnām palaida vaļā kabeli, labā roka mazliet pacēlās, un viņa ar abu roku pirkstiem satvēra augstsprieguma va­dus, kas no transformatora aizstiepās augšup uz elektrodiem līdzās viņas galvai. Šo vadu izolācija izbeidzās tieši zem elektro­diem, kur to gali bija atkailināti un pieslēgti izvirzītajām platēm. Collu pa collai jaunās sievietes rokas lēnām slīdēja augšup.

Kristīnes seja bija bāla un izmocīta, un viņa sāka grīļoties tāpat kā todien, kad Flemings viņai pirmoreiz lika nostāties starp elektrodu platēm. Viņa cieši pieķērās pie vadiem, un pirksti lēni virzījās augšup pa tiem. Tad viņa pieskārās kailajam metā­lam.

Viss tālākais notika ļoti ātri. Kristīnes ķermenis krampjaini noraustījās, kad tam cauri izskrēja milzīgais spriegums. Viņa sāka spalgi kliegt, kājas kļuva ļenganas, galva at­krita atpakaļ, un ķermenis palika karājamies izstieptās rokās kā krustā sists. Spuldzītes uz

indikatorpaneļa mežonīgi zibsnīja, apgaismo­damas viņas izvaibstīto seju, un no laboratorijas atskanēja skaļi, neatlaidīgi būkšķi.

Tas ilga apmēram desmit sekundes. Tad kliedzieni apklusa, drošinātāju panelī virs elektrodiem norībēja sprādziens, spuldzītes nodzisa, Kristīnes pirksti atlaidās no kaila­jiem vadiem, un nedzīvais ķermenis smagi saļima uz grīdas. Kādu brīdi valdīja klusums. Radījums vairs nedauzījās, un skaitļotāja dūkoņa aprāvās kā ar nazi nogriezta. Tad atskanēja trauksmes signāls.

Pirmā notikušo ieraudzīja Džūdija, kas gāja garām skaitļotāja ēkai, kad uz lieveņa pie sienas sāka darboties trauksmes signāls. Atgrūdusi durvis, viņa aši izskrēja cauri ko­ridoram un iedrāzās vadības telpā. Sākumā viņa nekā neredzēja. Augšējā apgaismojuma plafoni griestos gan vēl dega, bet vadības pults aizsedza grīdu indikatorpaneļa priekšā. Tad viņa ieraudzīja Kristīnes līķi un, pie­skrējusi klāt, nometās pie tā ceļos.

— Kristīni

Džūdija apvēla nedzīvo ķermeni uz mugu­ras. Kristīnes stingā seja aklām acīm vērās viņai pretī un rokas ļengani noslīga atpakaļ uz grīdas: tās bija melnas un pārogļojušās līdz kauliem. Džūdija mēģināja saklausīt mei­tenes sirdi, bet tā vairs nepukstēja.

«Ak dievs!» viņa nodomāja. «Kādēļ man vienmēr jābūt klāt, kad cilvēkus paņem nāve?»

Reinharts jau bija atgriezies Londonā, kad uzzināja par notikušo. Kad viņš to paziņoja Osbornam, reakcija nebija tāda, kā varēja gaidīt. Osborns, protams, bija gan noraizē­jies, taču šķita ļoti aizņemts ar kaut ko citu un vēsti par Kristīnes nāvi uzņēma kā vienu no daudzām nelaimēm. Reinharts bija ļoti satriekts un arī apmulsis: jau labu laiku vi­ņam likās, ka ne tikai Osborns, bet arī visi citi, ko viņš sastapa, virinot Vaithollas kabi­netu durvis, kaut ko slēpj un jūtas nomākti. Lai izrautos no šās nospiedošās atmosfēras, viņš gribēja aizbraukt uz Bolderšovas kalnu, kur ilgu laiku nebija bijis, bet tad uzzināja, ka observatorija pakļauta Aizsardzības mi­nistrijas kontrolei un tur noteikts jo stingrs drošības režīms. Tas bija noticis bez jebkāda brīdinājuma iepriekšējās nedēļas laikā, ka­mēr Reinharts uzturējās Tornesā. Profesors pārskaitās, ka tas izdarīts bez viņa ziņas, un gribēja satikt Osbornu, bet Osborns bija pā­rāk aizņemts, lai ar viņu runātu.

Ziņojums par Kristīnes nāves apstākļiem un līķa sekcijas protokols pienāca pēc pāris dienām. Profesoram vismaz tika aiztaupīts mokošais pienākums paziņot • par notikušo nelaiķes piederīgajiem, jo abi Kristīnes ve­cāki bija miruši un Anglijā viņai citu radi­nieku nebija. Flemings atrakstīja Reinhartam īsu, drūmu vēstuli, paziņodams, ka skaitļo­tājam nekādi lielāki bojājumi neesot noda­rīti un ka viņam esot sava teorija par Kristī­nes nāvi. Tai sekoja garāka vēstule, kurā viņš Reinhartam pavēstīja, ka pārdeguši ķēde esot izlabota un skaitļotājs strādājot pilnā sparā, novietodams savā atmiņas iekārtā fantastisku daudzumu informācijas, taču par šīs informācijas raksturu Flemings neko nepaskaidroja. Pēc dažām dienām Rein­hartam piezvanīja Doneja un paziņoja, ka skaitļotājs sācis izvadīt materiālus. No tā nemitīgā straumē plūstot neaptverama skaitļu masa, un, cik viņa ar Flemingu varot spriest, šoreiz tie esot nevis jautājumi, bet gan in­formācija.

— Tur ir vesels lērums jaunu formulu bio- sintēzei, — Doneja sacīja. — Flemings domā, ka skaitļotājs prasa izdarīt jaunu eksperi­mentu, un, manuprāt, viņam ir taisnība.

— Izaudzēt vēl kādu briesmoni? — Rein­harts jautāja klausulē.

— Iespējams. Bet šoreiz formulas ir daudz sarežģītākas. Tas būs milzīgs darbs. Baidos, ka mums vajadzēs ļoti daudz jaunas apara­tūras un arī daudz vairāk naudas.

Reinharts vēlreiz mēģināja sastapt Os­bornu un sev par pārsteigumu tika izsaukts uz Aizsardzības ministriju.

Osborns viņu sagaidīja Vandenberga kabi­netā. Tur bija arī pats Vandenbergs un Džīrss. Acīmredzot viņi kādu laiku jau bija sprieduši un skatījuši dokumentus, jo uz galda līdzās Džīrsa atvērtajam portfelim iz­klaidus gulēja vesels klāsts papīru. Reinharts vispārējā noskaņā sajuta kaut ko skarbu un nedraudzīgu, tādēļ kļuva piesardzīgs.

— Apsēdieties, atpūtiniet kājas! — nepa­smaidīdams automātiski sacīja Vandenbergs. Uz brīdi iestājās saspringts klusums, jo ik­viens gaidīja, lai sāk runāt kāds cits. Tad ģenerālis piebilda: — Kā dzirdu, jūs esat no­rakstījuši zaudējumos vēl vienu cilvēku.

— Tas bija nelaimes gadījums, — sacīja Reinharts.

— Protams, protams. Divi nelaimes gadī­jumi.

— Valdība ir saņēmusi izmeklēšanas re­zultātus, — teica Osborns, raudzīdamies lejup uz paklāju. Džīrss nervozi ieklepojās un sāka savākt papīrus.

— Jā? — Reinharts jautājoši paskatījās uz ģenerāli.

— Man ļoti žēl, profesor, — Vandenbergs sacīja.

— Ko jūs ar to gribat teikt?

Osborns pirmoreiz pacēla acis uz Rein­hartu.

— Mēs esam spiesti piekrist zināmiem pārkārtojumiem vadībā un drošības režīma pastiprināšanai.

— Kāpēc?

— Sabiedrība sāk uzdot jautājumus. Drīz tā uzzinās par šo dzīvo radījumu, ar kuru jūs eksperimentējat.

— Jūs domājat Karalisko dzīvnieku aiz­sardzības biedrību? Tas nav dzīvnieks. Tas ir tikai molekulu sakopojums, ko mēs paši esam izveidojuši.

— No tā nevienam labāk nekļūs.

— Mēs taču nevaram pārtraukt brīdī, kad… — Reinharts noskatīja viņus visus trīs pēc kārtas, pūlēdamies izdibināt, kas tiem padomā. — Doneja un Flemings patla­ban sāk eksperimentu jaunā virzienā.

— Mēs to zinām, — Džīrss sacīja, uzsiz­dams pa papīriem, ko lika savā portfelī.

— Tātad . . .?

— Man ļoti žēl, — Vandenbergs atkal sacīja, — Šeit jūsu ceļš beidzas.

— Nesaprotu.

Osborns neomulīgi sakustējās savā krēslā.

— Es darīju visu, ko varēju. Mēs cīnījā­mies, cik bija mūsu spēkos.

— Pret ko tad?

— Valdība ir nelokāma. — Šķita, ka Os­borns negrib neko tuvāk paskaidrot. — Šo­reiz mēs esam zaudējuši, Ernest. Par to cīnī­jās daudz augstākās sfērās un zaudēja.

— Un tagad, — iesprauda Vandenbergs, — jūs esat norakstījuši zaudējumos vēl vienu cilvēku.

— Tas ir tikai iegansts! — Reinharts pie­trūkās kājās un nostājās aci pret aci ar ģenerāli, kas sēdēja aiz galda. — Jūs gribat tikt no mums vaļā, lai dabūtu savās rokās skaitļotāju. Jūs šai nolūkā izmantojat katru gadījumu …

— Tāda ir dzīve! — Vandenbergs nopūtās.

— Es arī necerēju, ka jūs sapratīsit mūsu redzes viedokli.

— Jūs nemaz necenšaties to paskaidrot!

Džīrss noklakšķināja sava portfeļa slēdžus un savilka mazu smaidiņu.

— Patiesībā, Reinhart, jūs grib dabūt at­pakaļ uz Bolderšovas kalnu.

Reinharts ar riebumu paraudzījās viņā.

— Uz Bolderšovas kalnu? Mani tur pat iekšā nelaiž!

Džīrss jautājoši paskatījās uz ģenerāli, un tas deva viņam zīmi turpināt.

— Valdība ir parādījusi mums lielu uzti­cību, — Džīrss sacīja, pieņemdams ļoti sva­rīgu sejas izteiksmi.

— Tas ir valsts noslēpums, saprotiet, — piebilda Vandenbergs.

— Tad varbūt labāk nestāstiet man. — Reinharts stāvēja stīvs un sabozies kā mazs zvēriņš, kas gatavs aizstāvēties pēdējiem spēkiem.

— Jums tas ir jāzina, — sacīja Džīrss. — Jūs tiksit iesaistīts šai darbā. Valdība ir devusi, tā sakot, SOS signālu un prasa mo­bilizēt speciālistu spēkus. Tā grib, lai jūs visi strādātu valsts aizsardzībai.

— Nerēķinoties ar to, ko mēs darām?

— Tāds ir ministru kabineta lēmums, — acis nodūris, teica Osborns. — Mēs panācām vislabākos noteikumus, kādus varējām.

Vandenbeigs piecēlās un piegāja pie sie­nas kartes.

— Rietumu lielvalstis ir nopietni noraizē­jušās. — Arī viņš vairījās paskatīties uz Reinhartu. — To bīstamo faktu dēļ, ko mēs esam konstatējuši.

— Kas tie par faktiem?

— Orbitālie lidķermeņi, kur.us spēj novē­rot tikai jūsu radioteleskops. Tā mums ir vienīgā pietiekami spēcīgā iekārta. Ar tās palīdzību mēs pēdējā laikā esam atklājuši loti daudz mākslīgo zemes pavadoņu un or­bitālo raķešu.

— Zemes izcelsmes? — Reinharts paskatī­jās uz kartē iezīmētajām trajektorijām. — Vai par to jūs visi esat tā noraizējušies?

— Jā-ā. Zemeslodes otrā pusē kāds tos palaiž citu pēc cita, bet tie ir ārpus mūsu radiolokācijas sistēmas redzesloka. Ne Ap- vietoto Nāciju Organizācijas Kosmisko pētī­jumu komisijai, ne Rietumu Aliansei, ne arī kādam citam par tiem nekas nav zināms.

— Un tādēj valdība grib, lai ar šo pro­blēmu nodarbotos jūs, — Džīrss pabeidza ģe­nerāla vietā.

— Tā nav mana specialitāte. — Reinharts nelokāmi stāvēja rakstāmgalda priekšā. — Es esmu astronoms.

— Ko tad jūs patlaban darāt savā speciali­tātē? — jautāja Vandenbergs.

— Tas tomēr ir saistīts ar astronomiju — nācis no astronomiska avota.

Kādu brīdi neviens viņam neatbildēja.

— Nu labi, bet tāds ir ministru kabineta lēmums, — beidzot sacīja Osborns.

— Un darbs Tornesā?

Vandenbergs pievērsās Reinhartam.

— Jūsu grupa — tas, kas no tās ir atli­cis, — būs padota doktoram Džīrsam.

— Džirsam?!

— Es esmu pētniecības centra direktors.

— Bet jūs taču nezināt… — Reinharts aprāvās.

— Es esmu fiziķis, — teica Džīrss. — Vis- rrtaz biju. Un domāju, ka īsā laikā varēšu atsvaidzināt un papildināt savas zināšanas.

Reinharts nicinoši paskatījās uz viņu.

— Jūs vienmēr esat gribējis to darīt, vai ne?

— Tas nebija atkarīgs no manis! — Džīrss atcirta.

— Kungi! — pārmetoši iezviedzās Os­borns.

Vandenbergs smagnējā solī atgriezās pie sava rakstāmgalda.

— Nesāksim šeit personisku izskaidroša­nos!

— Un Donejas un Fleminga darbs? — no­prasīja Reinharts.

— Es netaisos viņus padzīt, — sacīja Džīrss. — Zināmu laiku skaitļotājs būs nepie­ciešams mums, bet to jau var izkārtot. ..

— Padzenot mani.

— Jūsu reputācija nekādā ziņā nav ap­traipīta, Ernest, — sacīja Osborns. — Jūs pats par to pārliecināsities nākamajā apbal­vojumu sarakstā.

— Pie velna visus apbalvojumus! — Rein- harta mazās rokas sažņaudzās dūrēs. — Tas, pie kā, strādā Doneja un Flemings, ir vissva­rīgākā zinātniskā problēma, kāda jebkad

risināta šai zemē. Ne par ko citu es nebažī­jos.

Džīrsa acis uzdzalkstīja Reinhartam caur briļļu stikliem.

— Mēs darīsim viņu labā, ko varēsim, ja viņi uzvedīsies, kā pienākas.

— Seit pie mums notiks dažas izmaiņas, mis Adamsone.

Džūdija bija izsaukta uz Džīrsa kabinetu, un tur viņu sagaidīja doktors Hanters,- cen­tra medicīniskā dienesta priekšnieks, kau­lains, liela auguma vīrs, kas izskatījās daudz vairāk pēc karavīra nekā pēc mediķa.

— Profesore Doneja sāks jaunu eksperi­mentu, bet ne vairs profesora Reinharta va­dībā. Reiharts atstāj savu posteni.

— Bet kas tad . ..? — Džūdija nepabeidza jautājumu. Viņa necieta Hanteru un negri­bēja ielaisties ar viņu sarunās.

— Es būšu atbildīgais par to.

— Jūs?

Hanters laikam bija pieradis pie šāda veida apvainojumiem, jo Džūdijas ironija izraisīja viņa platajā, rupjajā sejā tikai ni­cinošu smīniņu.

— Es, protams, esmu tikai necils dakteris. Galvenais vadītājs un noteicējs būs doktors Džīrss.

— Bet ja nu profesore Doneja pret to iebilst?

— Viņa neiebilst. Organizatoriskā puse viņu vispār neinteresē. Mūsu uzdevums ir sagādāt viņai optimālus darba apstākļus. Skaitļotājs tiek nodots doktora Džīrsa pār­ziņā, un es viņam palīdzēšu bioloģiskajos eksperimentos. Bet jūs, — Hanters paņēma no direktora galda kādu papīru, — jūs bijāt piekomandēta Zinātnes ministrijai. To tagad aizmirstiet. Jūs esat atpakaļ pie mums un būsit vajadzīga man, lai nodrošinātu mūsu darba slepenību.

— Jūs runājat par profesores Donejas programmu?

— Jā. Šķiet, mēs visā drīzumā iegūsim jaunu dzīvības formu.

— Jaunu dzīvības formu?

— Taisni elpa aizraujas, vai ne?

— Kāda tad tā būs?

— To mēs vēl nezinām, bet, kad uzzināsim, tas taču būs jātur noslēpumā, vai ne tā? — Hanters intīmi kā guļamistabā paglūnēja uz Džūdiju. — Mums ir tas gods būt par vec­mātēm lielam notikumam.

— Un doktors Flemings? — Džūdija jau­tāja, lūkodamās vienā punktā.

— Pēc Zinātnes ministrijas lūguma viņš paliek šeit, taču es domāju, ka drīz viņam te vairs nebūs ko darīt.

Flemings un Doneja vēsti par Reinharta atcelšanu uzņēma gandrīz bez komentāriem. Doneja bija pilnīgi nogrimusi savā darbā, un Flemings jutās atstumts un vientuļš. Vie­nīgais cilvēks, ar kuru viņš būtu varējis pa­runāt,' bija Džūdija, bet no viņas Flemings izvairījās. Viņš un Doneja, kaut gan dien­dienā strādāja kopā, joprojām neuzticējās viens otram un nekad nerunāja ne par ko citu kā vienīgi par eksperimentu. Un pat šeit Doneja gandrīz nekad nepiekrita Fleminga viedoklim, ja runa bija par kādu būtisku jautā jumti.

— Manuprāt, — sacīja Doneja, kad viņi abi stāvēja pie skaitļotāja izvadiekārtas, pārskatīdami tikko saņemtos materiālus, — manuprāt, šī visa ir informācija, ko skait­ļotājā ievadījis Ciklops.

— Daļēji. Plus vēl tas, ko mašīna uzzināja no Kristīnes, kad bija ievilinājusi to savās lamatās.

— Ko tā varēja uzzināt?

— Vai atceraties, es teicu, ka jābūt kā­dam ātrākam veidam, kā mašīna var iegūt informāciju par mums?

— Es atceros, ka jūs bijāt nepacietīgs.

— Ne tikai es. Tajās nedaudzajās sekun­dēs, iekams pārdega drošinātāji, skaitļotājs, manuprāt, saņēma vairāk fizioloģisku datu, nekā jūs varētu tam; sniegt visā mūžā.

Doneja savā raksturīgajā manierē sausi pavīpsnāja un atstāja viņu risinām tālāk savu domu. Flemings paņēma izolētas stiep­les gabalu, piegāja pie kontroliekārtas un apstājās mirgojošā indikatorpaneļa priekšā, domīgi turēdams abās rokās vada kailos ga­lus. Pasniegdamies pie viena no elektrodiem, viņš uzāķēja tam vienu vada galu, tad, turēdams rokā izolēto posmu, lēnām sāka tuvināt otru galu pretējam elektrodam.

— Ko jūs gribat darīt? — Doneja aši pie­nāca viņam klāt. — Jūs iztaisīsit īssavieno­jumu!

— Nedomāju vis, — Flemings atbildēja. Viņš pielika vada kailo galu pie elektroda. — Redziet! — Abām metāla virsmām saska­roties, izlēca tikai maza dzirkstelīte.

Flemings nosvieda vada gabalu un uz brīdi iegrima domās. Tad viņš lēnām pacēla rokas un tuvināja elektrodiem, kā bija da­rījusi Kristīne.

Doneja paspēra soli uz priekšu, lai viņu atturētu.

— Dieva dēļ!

— Viss ir kārtībā. — Flemings vienlaikus pieskārās abiem elektrodiem, uri nekas ne­notika. Viņš stāvēja tur, ar izstieptajām ro­kām atspiedies pret metāla platēm, un Doneja noraudzījās viņā, reizē šaubu un baiļu pārņemta.

- Vai jums nepietiek ar vienu nāvi?

•— Viņam pietiek. — Flemings nolaida rokas. — Viņš ir kļuvis gudrāks. Viņš ne­zināja augsta sprieguma iedarbību uz orga­niskiem audiem, kamēr nebija dabūjis šeit Kristīni. Viņš nezināja, ka sabojās arī pats sevi. Bet tagad, kad zina, viņš ievēro piesar­dzību. Ja starp elektrodiem novietojas kāds elektrību vadošs ķermenis, viņš samazina spriegumu. Pamēģiniet!

— Nē, pateicos! Man pietiek jūsu dīvaino ideju.

Flemings cieši paskatījās uz Doneju.

— Zināt, jums te ir darīšana nevis vien­kārši ar mašīnu, bet gan ar smadzenēm, ar nolādēti gudrām smadzenēm.

Kad Doneja nekā neatbildēja, viņš devās projām.

Par spīti steidzamajiem uzdevumiem aiz­sardzības laukā Džīrss atrada laiku un iespē­jas palīdzēt Donejai. Viņš piederēja pie cil­vēkiem, kas alkatīgi kā siseņi barojas ar aktivitāti. Fakts, ka tagad viņš bija visu Tor­nesā notiekošo darbu vadītājs, deva Džīrsam dziļu iekšēju gandarījumu un zināmā mērā aizstāja radošu pētniecības darbu, kas tam bija pagājis secen. Viņš parūpējās, lai Do­neja saņemtu vēl vairāk aparatūras savai laboratorijai un ar pieaugošu lepnumu zi­ņoja par viņas panākumiem. Viņš gribēja būt labāks vadītājs nekā Reinharts.

Skaitļotāja ēkai piebūvēja klāt jaunu la­boratorijas korpusu, kur novietot milzīgu, sarežģītu DNS sintezētāju, un nākamajās nedēļās tika uzstādīta jaunas konstrukcijas kristalogrāfiska rentgenstaru iekārta un ķī­miskās sintēzes aparatūra, lai izgatavotu fos­fātus, dezoksiribozi, adenīnu, timīnu, cito- zīnu, tirozīnu un citas sastāvdaļas, kas bija nepieciešamas DNS molekulu — dzīvības sēklas — radīšanai. Dažu mēnešu laikā vi­ņiem jau bija uzbūvēta DNS spirāle, kas sa­stāvēja no pieciem miljardiem nukleotīdu koda vienību, un gada beigās tika radīta ģenētiska vienība ar piecdesmit hromoso­mām, līdzīga cilvēka ģenētiskajam dīglim, tikai mazliet lielāka.

Februāra sākumā Doneja ziņoja, ka izau­dzēts dzīvs embrijs, kas ļoti atgādina cilvēka embriju.

Hanters steidzās uz laboratoriju, lai to ap­skatītu. Ejot cauri skaitļotāja telpai, viņš tur redzēja Flemingu, bet nekā tam neteica. Flemings, kā solījis, bija ierobežojies tikai ar savu tiešo darbu un nebija centies palī­dzēt bioķīmiķiem. Laboratorijā Hanters at­rada Doneju vairāku savu asistentu vidū noliekušos pār mazu skābekļa kameru, kam bija pieslēgta dažāda aparatūra.

— Vai tas ir dzīvs?

— Jā. — Doneja atliecās taisni un parau­dzījās uz Hanteru.

— Pēc kā tas izskatās?

— Tas ir bērns.

— Cilvēkbērns?

— Es gandrīz tā teiktu, bet šaubos, vai Flemings tam piekritīs. — Doneja gandarīti pasmaidīja. — Un tā ir meitene.

— Es nespēju ticēt… — Hanters pašķie­lēja lejup uz skābekļa kameru. — Vai drīk­stu paskatīties?

— Tur nav daudz ko redzēt — tikai satīts vīstoklītis.

Zem kameras pleksistikla kupola gulēja radījums, kas varētu būt cilvēkbērns, bet tā ķermenis bija cieši ievīstīts palagā un seja aizsegta ar masku. Lejup gar tā pakausi aizstiepās gumijas caurule un nozuda zem palaga.

— Vai tas elpo?

— Ar mūsu palīdzību. Pulss un elpošana normāli. Svars — sešarpus mārciņas. Toreiz, kad ierados šeit, es neparko nebūtu ticē­jusi … — Doneja aprāvās, pēkšņa un nepa­rasta saviļņojuma pārņemta, un turpināja maigākā balsī: — Piepildās visi seno alķī­miķu sapņi iegūt kolbā zeltu, radīt dzī­vību. — Viņa pieskārās ar pirkstiem gumi­jas caurulei un atkal uzņēma savu ierasto skarbo runas toni. — Mēs viņu barojam in­travenozi. Izrādās, ka viņai nav normāla zīšanas refleksa. Mums viņa jāiemāca to darīt.

— Jūs esat sagādājusi mums pamatīgu pārsteigumu! — Hanters sacīja, juzdamies aizkustināts, bet jau sākdams bažīties par oficiālo atbildību.

— Es esmu sagādājusi jums cilvēka dzī­vību, ko laboratorijā radījuši cilvēki. Dabai, lai paveiktu šo darbu, vajadzēja divi mil­jardi gadu, mums tas prasīja četrpadsmit

\ mēnešu.

Haņters atkal kļuva oficiāli intīms.

— Atļaujiet man būt pirmajam, kas jūs apsveic!

— Jūs to pateicāt tādā tonī, it kā būtu notikušas parastas dzemdības, — sacīja Do­neja, un viņas sejā parādījās dīvains smaida un nicinošas vīpsnās apvienojums.

Mazajam radījumam skābekļa kamerā viņa intravenozā barība acīmredzot gāja labumā. Diennaktī tas izauga apmēram par puscollu, un bija skaidrs, ka cilvēkbērna parastā bēr­nības perioda tā mūžā nebūs. Džīrss ziņoja Aizsardzības ministrijas Zinātniskās pētniecī­bas departamenta ģenerāldirektoram, ka, tur­pinot attīstīties tādā pašā tempā, tas sasniegs pieauguša cilvēka ķermeņa apmērus trīs vai četru mēnešu laikā.

Oficiālajās aprindās viss šis notikums iz­raisīja reizē lepnumu un satraukuma pilnu piesardzību. Ģenerāldirektors klasificēja šo eksperimentu kā valsts noslēpumu un pie­prasīja par to izsmeļošu ziņojumu, ko iesnie­dza aizsardzības ministram. Kad tas savukārt galvenajos vilcienos informēja premjermi­nistru, pēdējais aiz pārsteiguma galīgi ap­juka. Ministru kabineta locekļiem šis jau­nums tika pavēstīts stingri konfidenciāli, un Retklifs satriekts atgriezās savā Zinātnes ministrijā, nezinādams, ko darīt tālāk. Pēc ilgām pārdomām viņš pastāstīja Osbornam, un tas aizrakstīja Flemingam, lūgdams atse­višķā ziņojumā izteikt savu personisko vie­dokli.

Fleminga atbildē bija divi vārdi: «Nogali­niet to!»

Pēc neilga laika viņu izsauca uz Džīrsa kabinetu sniegt paskaidrojumus par savu rīcību.'

— Es domāju, — samiedzis acis aiz brillēm, sacīja Džīrss, — ka tā nepavisam nav jūsu darīšana.

Flemings uzsita ar dūri pa milzīgo rak­stāmgaldu.

— Vai es vēl esmu grupas loceklis vai neesmu?

— Zināmā mērā esat.

— Tad varbūt jūs uzklausīsit mani. Tas izskatās pēc cilvēka, bet nav cilvēks. Tā ir mašīnas ekstensija, tāpat kā pirmais radī­jums, tikai sarežģītāka.

— Uz kā balstās šī jūsu teorija?

— Uz loģikas. Tas vienacainais radījums bija pirmais šāviens, pirmais mēģinājums ra­dīt organismu, kas līdzinātos mums un tādēļ tiktu uzņemts mūsu vidū. Šis ir trāpīgāks šāviens, balstīts uz plašāku informāciju. Es esmu strādājis ar šo informāciju, es zinu, cik mērķtiecīgi tā tiek izmantota.

Džīrss mazliet pavēra acis.

— Un tagad, kad mums šis brīnums ir iz­devies, jūs ierosināt to nogalināt?

— Ja jūs to nedarīsit tagad, tad nekad vairs nevarēsit izdarīt. Ļaudis uzskatīs šo radījumu par cilvēcisku būtni. Viņi apvai­nos mūs slepkavībā. Un mašīna būs panā­kusi, ka mēs darām, ko tā grib.

— Bet ja nu mēs nepieņemam jūsu pa­domu?

— Tad vismaz norobežojiet šo radījumu no skaitļotāja.

Kādu brīdi Džīrss sēdēja, klusēdams un

mirdzinādams savas brilles. Tad viņš piecē­lās, likdams saprast, ka saruna beigusies.

— Jūsu klātbūtni, Fleming, šeit cieš tikai aiz pieklājības pret zinātnes ministru. Izlē­mējs šai gadījumā būšu es, nevis jūs. Mēs darīsim to, ko es uzskatīšu par pareizu, un mēs to darīsim šeit.