Andromēda

1 ATBRAUKŠANA

Dienas gaisma debesīs sāka jau dzist, kad viņi tuvojās Bolderšovas kalnam. Džūdija sēdēja blakus profesoram dienesta mašīnā, kas klusi slīdēja augšup pa ceļu no Bolder­šovas pilsētas uz plašo tīreli, un ziņkāri rau­dzījās pa logiem, taču tikai tad, kad viņi jau atradās gandrīz pašā kalna virsotnē, kļuva redzams radioteleskops.

Tas piepeši nostājās viņu priekšā: trīs mil­zīgi stabi, kuru augšējie gali saliecās kopā, izveidojot trīsstūrainu arku, tumši un sastin­guši iezīmējās pret dziestošajām debesīm. Starp stabiem, iedobts zemē, gulēja lēzens betona kauss sporta laukuma lielumā, un no augšas, pakarināts pie arkas, lejup raudzījās mazāka izmēra metāla kauss, izstiepis pret zemi garu antenu. Visas ierīces lielums pir­majā brīdī nepārsteidza skatienu, tā vienīgi šķita neiederīga ainavā. Tikai tad, kad viņi bija piebraukuši klāt un apstājušies radioteleskopa pakājē, Džūdija sāka aptvert, cik liels tas ir. Neko tamlīdzīgu viņa vēl ne­kad nebija redzējusi — šis veidojums bija tik pilnīgs pats par sevi un vienreizīgs kā skulptūra.

Un tomēr ar visu tā neparastību šajā krēs­las ieskautajā milzenī nebija nekā draudoša, kas brīdinātu par ārkārtējiem notikumiem un briesmām, ko tam bija lemts atnest nā­kotnē.

Izkāpuši no mašīnas, viņi kādu brīdi stā­vēja, ļaudami maigajam, smaržīgajam gai­sam izvēdināt galvas un plaušas, un raudzījās augšup uz trim milzīgajiem piloniem, metāla reflektoru, kas vizēja augstu virs viņiem, un blāvajām debesīm aiz tā. Turpat netālu kai­lajā, ar stiepļu pinuma sētu apjoztajā tīreļa augstienē atradās vairākas zemas ēkas un mazākas antenas. Visapkārt bija kluss, tikai vējš šalkoja ap piloniem un tīrelī kliedza kuitalas, un viņi varēja gandrīz sajust, kā lielā betona un metāla auss tiem līdzās sa­springst, lai ieklausītos zvaigznēs.

Tad profesors veda Džūdiju uz galveno ēku — zemu, akmens plātnēm apšūtu celtni ar vēl nepabeigtu lieveni un tikko noasfal­tētu piebraucamo ceļu. Strādnieki patlaban raka zemē un krāsoja vārtu stabus un cel- rāžus. Viss izskatījās ļoti jauns un spilgts uz tumšā, klusā kalna fona.

— Tur ir visvisādas palīgpadarīšanas, — sacīja profesors, graciozi novēcinādams roku. — Bet šai ēka atrodas galvenā vadības pults.

Viņš bija maza auguma vīrietis pāri seš­desmitiem, akurāti ģērbies un omulīgs kā ģimenes ārsts.

— Tas nemaz nav liels,'— sacīja Džūdija.

— Nav liels? Tas ir vislielākais, ko es jeb­kad esmu radījis. Desmit gadu darbs!

Profesors uzsmaidīja Džūdijai, un viņa ma­zās, rhelnās kurpes uzdipināja augšup pa galvenās ēkas ieejas pakāpieniem.

Vestibils izskatījās nepabeigts, bet tajā pašā laikā likās jau pazīstams: neiztrūkstošie caurumotu paneļu» griesti, neiztrūkstošā rak­stā izliktu fcļīžu grīda, vienkāršas, ar līmes krāsu klātas sienas un dienas gaismas spul­dzes. Telefona aparāts pie sienas, dzeramā ūdens fontāniņš, tieši pretī ieejai divviru durvis, sānu sienās divas mazākas durvis, un tas arī viss. Cauri lielajām durvīm bija dzir­dams kluss, šņācošs troksnis. Kad profesors tās atvēra, šņākoņa kļuva stiprāka. Tā atgā­dināja atmosfēras traucējumus radiouztvē­rējā.

Ejot iekšā, viņi uz sliekšņa satika cilvēku brūnā apkalpotāja virsvalkā. Tā acis uz mir­kli sastapās ar Džūdijas acīm, bet, kad viņa pavēra muti, vīrietis novērsa skatienu.

— Labvakar, Haris! — sacīja profesors.

Istaba, kurā viņi iegāja, bija vadības

telpa — observatorijas centrs. Pa novēroša­nas logu telpas galā varēja redzēt gigantisko ierīci ārpusē, un pretī logam atradās masīva metāla pults, gluži kā ar kontaktpogu, sig- nālspuldzīšu un slēdžu rindām izraibināta ēr­ģeļu katedra. Daži jauni cilvēki strādāja pie pults, laiku pa laikam pievērsdamies divām skaitļošanas mašīnām, kuru augstie metāla korpusi stāvēja abās pusēs pultij. Pie vie­nas sānsienas karājās ar optisko teleskopu nofotografētu zvaigžņu palielināti uzņēmumi, otrai divas trešdaļas bija no stikla, un caur to varēja redzēt vēl dažus jaunus cilvēkus strādājam pie aparatūras blakus telpā.

— Atklāšanas ceremonija notiks šeit, — sacīja Reinharts.

— Kur tad ministrs sasitīs šampānieša pu­deli vai griezīs lenti, vārdu sakot, darīs savu šādās reizēs darāmo?

— Pie pults. Viņš nospiedīs pogu uz va­dības pults, lai iedarbinātu teleskopu.

— Vai tas vēl nedarbojas?

— Vēl ne. Mēs patlaban pārbaudām uz­tveršanas iekārtu.

Džūdija stāvēja pie durvīm, vērīgi aplū­kodama telpu. Viņa piederēja pie tām izska­tīgajām jaunajām sievietēm, kuras biežāk mēdz saukt par glītām nekā jaukām. Viņai bija svaiga sejas krāsa, moža, inteliģenta seja, tumši zilas acis, ļoti pašapzinīga, maz­liet stūraina stāja un paprāvas rokas. Džū- diju varētu noturēt par medicīnas māsu vai darba dienesta instruktori, vai arī vienkārši par jaunieti, kas skolas gados guvusi labu sportisku rūdījumu. Džūdija turēja padusē pasistu papīru un tehnisku prospektu žūksni un laiku pa laikam parakņājās tajos, it kā tie varētu paskaidrot, ko viņa te redz.

— Šis ir vislielākais radioteleskops pa­saulē. — Profesors ar laimīgu smaidu pavē­rās apkārt. — Tas, protams, nav tik liels kā interferometrs,. bet to var vadīt. Ar mazā augšējā reflektora palīdzību var pārvietot uztvērēja fokusu, un tādējādi ir iespējams sekot objektam pāri visām debesīm.

— Cik saprotu pēc šiem te, — Džūdija viegli uzsita pa saviem papīriem, — ir arī citi radioteleskopi, kas darbojas tāpat.

— Ir. Un bija jau sešdesmitajā, kad mēs sākām būvēt šo, tas ir, pirms vairākiem ga­diem. Bet mūsējais ir daudz jutīgāks.

— Tādēļ, ka tas ir lielāks?

— Ne tikai. Arī tādēļ, ka mums ir labāka uztveršanas iekārta. Tai vajadzētu dot aug­stāku selektivitātes koeficientu. Un tas viss atrodas tur. 1 — Ar mazu, smalku pirkstu pro­fesors noradīja uz telpu aiz stikla šķērssie­nas.

— Redziet, viss, kas tiek uztverts no as­tronomiskajiem avotiem, piemēram, no radio- zvaigznēm, ir ļoti vājš elektromagnētisks signāls un ir sajaukts ar visdažādākajiem trokšņiem — atmosfēras, starpzvaigžņu gā­zes un debesis vien zina kādiem — tik tie­šām, debesis šoreiz burtiskā nozīmē.

Reinharts runāja noteiktā, lietišķā balsī, gluži kā ārsts, kas apspriež saaukstēšanās gadījumu. Lepnums par sasniegto, prieks par savas ieceres piepildīšanos palika dziļi apslēpts.

— Un jūs varēsit dzirdēt avotus, ko citi nevar? — Džūdija jautāja.

— Es ceru. Tieši tas ir idejas pamatā. Ti­kai nejautājiet man, kā. Šeit ir cilvēki, kas konkrēti izstrādājuši visu aparatūru. — Viņš kautri nolaida acis uz savām mazaiām kā­jām. — Doktors Flemings un doktors Bri- džers.

— Bridžers? — Džūdija it kā satrūkās.

— Flemings ir mūsu galvenās smadzenes. Džons Flemings. Džon! — profesors laipni uzsauca pāri telpai.

Viens no jaunajiem vīriešiem pie vadības pults pagriezās un nāca šurp.

— Hello! — viņš familiāri pasveicināja profesoru, ignorēdams Džūdiju.

— Ja jums būtu mirklis laika, Džon! Esiet pazīstami: doktors Flemings, mis Adamsone.

Jaunais cilvēks uzmeta Džūdijai paviršu skatienu, tad uzsauca puišiem pie vadības pults:

— Nogrieziet to zvērīgo troksni!

— Kas tas ir? — jautāja Džūdija.

Atmosfēras sprakšķi noklusa par vāju

šņākoņu. Jaunais cilvēks paraustīja plecus.

— Galvenokārt starpzvaigžņu telpas trok­šņi. Visums ir pilns ar elektriski uzlādētu matēriju. Līdz mums atnāk šo lādiņu elektro­magnētiskais starojums, kas tiek uztverts kā troksnis.

— Tā sakot, Visuma muzikālais fons, — piebilda Reinharts.

— Nevajag tā, profesor! — jaunais cil­vēks sacīja ar tādu kā draudzīgu nicinā­jumu. — Pataupiet to Džeko ziņojumiem presei,

— Džeko šeit neatgriezīsies.

Flemings šķita mazliet pārsteigts, un Džū­dija sarauca pieri, it kā nesaprazdama, par ko ir runa.

— Kas neatgriezīsies? — viņa jautāja pro­fesoram.

— Džeksons, jūsu priekštecis. — Rein­harts pagriezās pret Flemingu. — Mis Adam- sone ir jaunā preses pilnvarotā pie mums.

Flemings vienaldzīgi paskatījās uz Džū- diju.

— Ta viņi nak un iet, vai ne? Ak tad jus tagad pārņemsit Džeko debess ķermeņus?

— Kas tie tādi?

— Dārgā jaunā lēdija, drīz jūs to uzzinā­sit.

— Es rādu mis Adamsonei ceturtdienas svinību arēnu, — sacīja profesors. — Tad notiks oficiālā atklāšana. Viņai būs jānoņe­mas ar žurnālistiem.

Flemingam bija melnīgsnēja, gudra seja, ko drūmu vērta noraizējusies izteiksme. Viņš izskatījās noguris un īgns. Ar stipri manāmu Vidusanglijas akcentu viņš ironiski norūca:

— -O, jā, oficiālā atklāšana! Uz pults ie­degsies visas krāsainās spuldzītes. Zvaigznes debešķīgā korī dziedās «Valdi, Britānija!», bet es sēdēšu krogā.

— Jūs būsit šeit, Džon, es ceru, — Profe­sora balsī ieskanējās sapīkums. — Starp citu, varbūt jūs iepazīstinātu mis Adamsoni ar observatoriju?

— Ja jūs esat. aizņemts, nevajag, — Džūdija klusi un naidīgi sacīja. Flemings pirmoreiz pavērās viņā ar interesi.

— Ko jūs zināt par to?

— Pagaidām ļoti maz. — Džūdija uzsita pa saviem papīriem. — Es paļaujos uz šiem te.

Flemings gurdi pagriezās un ar plašu žestu norādīja uz telpu.

— Lēdijas un džentlmeņi, šis ir lielākais un jaunākais radioteleskops pasaulē, lieki teikt — arī visdārgākais. Tam ir piecpa­dsmit līdz divdesmit reižu lielāka izšķiršanas spēja nekā citiem šāda veida teleskopiem, un, protams, tas ir britu zinātnes brīnums, nemaz nerunājot par tehniku. Uztveršanas elementi, — viņš norādīja ārā pa logu, — ir vadāmi, lai varētu sekot debess ķermenim no horizonta līdz horizontam. Nu, tagad jums viss ir skaidrs, vai ne?

— Paldies! — Džūdija ledaini sacīja. Viņa paraudzījās uz profesoru, bet tas šķita tikai mazliet samulsis.

— Piedodiet, ka mēs jūs apgrūtinājām, Džon! — viņš sacīja.

— Nekas, nekas! Esmu priecīgs pakalpot. Katrā laikā.

Profesors ar savu praktizējoša ārsta laip­nību pievērsās Džūdijai:

— Es pats jums visu izrādīšu.

— Tātad jūs gribat, lai ceturtdien tas darbotos? — Flemings jautāja. — Par godu viņa augstībai ministra kungam.

— Jā, Džon. Vai viss būs kārtībā?

— Pēc skata būs. Tas pūslis jau nezinās, vai teleskops darbojas, un avīžu šakāļi arī ne.

— Man patiktu, ja tas tiešām darbotos.

— Labs ir.

Flemings pagriezās un devās atpakaļ pie pults. Džūdija gaidīja eksploziju vai vismaz kādu apvainošanās izpausmi no profesora puses, bet tas tikai pamāja ar galvu, it kā apstiprinādams diagnozi.

— Nedrīkst steidzināt tādu puisi kā Džons. Dažreiz mēnešiem ilgi ir jāgaida uz kādu ideju. Pat gadiem. Bet tas ir to vērts, ja šī ideja ir laba, un viņa idejas parasti tādas ir. — Reinharts domīgi noskatījās uz aizejošo Flemingu, nevīžīgu, nevērīgi ģēr­bušos, ar izspūrušiem matiem. — Zināt, mēs esam atkarīgi no jaunajiem. Flemings iz­strādāja visu zemās temperatūras sistēmu, viņš un Bridžers. Uztvērēju darbība balstās uz zemas temperatūras iekārtu, un šai jau­tājumā es neesmu speciālists. Tur par to ir rakstīts, — viņš izklaidīgi norādīja uz Džū- dijas papīru žūksni. — Baidos, ka mēs viņu sakaitinājām.

Profesors nopūtās un veda Džūdiju apskatīt observatoriju. Rādīja viņai nakts de­besu fotogrāfijas pie sienas, pastāstīdams, kā sauc un kā var pazīt lielās radiozvaigznes, kas ir galvenie to skaņu avoti, kuras mēs dzirdam no Visuma. — Šī, — viņš paskaidroja, norā­dīdams uz kādu fotogrāfiju, — nepavisam nav zvaigzne, bet divas sadūrušās galakti­kas. Un šī ir zvaigzne eksplozijas laikā.

— Un šeit?

— Lielais Miglājs Andromēdā. Mēs to saucam par M-31, gluži kā kādu mototrasi.

— Vai tas atrodas Andromēdas zvaig­znājā?

— Nē. Tas ir daudz daudz tālāk. Tā ir ve­sela galaktika pati par sevi. Neizklausās vienkārši, vai ne?

Džūdija palūkojās uz balto zvaigžņu spi­rāli un pamāja.

— Un jūs uztverat signālus no tā?

— Šņākoņu. Tādu, kādu jūs dzirdējāt.

Sienmalē stāvēja liels sfērisks pleksistikla

veidojums ar mazu, tumšu lodīti centrā un citām baltām lodītēm, kas bija izvietotas ap to kā elektroni atoma modelī.

— Džeko debesu ķermeņi! — Profesors iesmējās. — Jeb Džeko dullība, kā šeit saka. Te parādīti ķermeņi, kas ievadīti orbītā ap Zemi. Baltās lodītes apzīmē pavadoņus, bal­listiskās raķetes un tā tālāk. Visādus dzelzs gabalus. Un tā vidū ir Zeme.

Profesors savā elegantajā manierē atmeta ar roku.

— Manuprāt, tā ir tikai spēļu lietiņa.

Džeko domāja, ka tas varētu interesēt mūsu ciemiņus no valdības aprindām. Mums, pro­tams, ir jāseko visam, kas notiek Zemes tu­vumā, bet šādu mašīnu būvēt gan nebija vērts. Tomēr kara resors to prasa, un mēs nedabūjam nepieciešamos līdzekļus, ja ne­tiekam klāt pie aizsardzības budžeta. — Rein- harts runāja tādā tonī, it kā būtu izdarījis palaidnību un pats par to priecātos. Ar vieglu manikirētās rokas žestu viņš norādīja uz telpu un milzīgo konstrukciju ārpusē. — Tas izmaksāja divdesmit piecus miljonus vai pat vairāk.

— Tātad tam ir militāra nozīme?

•— Jā gan. Taču saimnieks te esmu es, pa­reizāk sakot, Zinātnes ministrija, nevis jūsu ministrija.

— Tagad es esmu jūsu štatos.

— Ne pēc mana lūguma. — Profesors kļuva ļoti rezervēts. Pat pirmīt uz Fleminga rupjību viņš nebija tā reaģējis, taču Fle­mings galu galā bija viens no pašu ļaudīm.

— Vai kāds cits bez jums zina, kādēļ es esmu šeit? — Džūdija jautāja.

— Es nevienam neesmu teicis.

Viņš pavērsa sarunu citā virzienā un ie­veda Džūdiju blakus telpā, lai parādītu viņai uztveršanas un pierakstīšanas aparatūru.

— Mēs esam tikai viens loceklis observa­toriju ķēdē, kas apjož visu zemeslodi, taču ne tās vājākais loceklis. — Ar neslēptu prieku viņ| pārlaida acis komutatoriem, vadu režģiem, statņiem ar aparatūru. — Es neju­tos vecs, kad mēs sākām to visu būvēt, bet tagad jūtos. Cilvēkam rodas ideja, un viņš domā: «Tas mums ir jādara.» Un tajā brīdī šķiet, ka tas ir tikai viens solis. Varbūt pat gluži mazs solis. Tad viņš sāk: projekti, meklējumi, komitejas, būvēšana, politika . . . Tā aizrit viņa dzīves stundas, aizrit mēneši. Cerēsim, ka tas darbosies. Ahā, šeit ir Ve- lans! Viņš ir lietas kursā par visu, kas te at­rodas.

Džūdiju iepazīstināja ar jaunu, slimīgi bālu cilvēku, kas runāja austrāliešu izloksnē un labu brīdi neatlaida viņas roku, it kā būtu atradis kaut ko pazaudētu.

— Vai mēs neesam kaut kur agrāk tiku­šies?

— Nedomāju vis. — Džūdijas lielās, zilās acis atklāti raudzījās Velanā, bet viņš neat­laidās:

— Esmu par to pilnīgi pārliecināts.

Viņa saminstinājās un palūkojās apkārt,

meklēdama palīdzību. Apkopējs Hariss stā­vēja telpas otrā malā un, sastapis viņas ska­tienu, tikko manāmi pakratīja galvu. Džūdija atkal pievērsās Velanam.

— Nevaru atcerēties.

— Varbūt Vūmerā …

Profesors aizveda viņu atpakaļ uz galveno vadības telpu.

— Kā sauc šo.cilvēku?

— Velans.

Džūdija kaut ko atzīmēja savā bloknotā. Pie vadības pults tagad bija palicis vairs ti­kai viens no jaunajiem cilvēkiem, kas sē­dēja dežurējošā inženiera vietā un pārbau­dīja slēdžus. Profesors pieveda Džūdiju pie viņa.

— Hello, Hārvij!

Jaunais cilvēks pacēla galvu un paslējās no sēdekļa.

— Labvakar, profesor Reinhart!

Šis vismaz bija pieklājīgs. Džūdija paska­tījās pa logu uz gigantisko ierīci ārpusē, tukšo tīreli un debesīm, kas tagad kvēloja purpursarkanas.

— Vai jūs zināt tā darbības pamatprin­cipu? — Hārvijs viņai jautāja. — Katrs radio- starojums no debesīm atsitas pret lielo kausu, atstarojas uz reflektora antenas un tiek uz­tverts un pierakstīts ar aparatūru, kas atro­das tur. — Viņš norādīja uz telpu aiz stikla šķērssienas. Džūdija baidījās paskatīties tajā virzienā, lai neieraudzītu Velanu, bet Hār­vijs, aizrāvies ar skaidrošanu, neko neievē­roja un lietišķi turpināja: — Skaitļošanas mašīnas aprēķina izsekojamā avota azimutu un augstumu virs horizonta un vada uztvē­rēja fokusa pārvietošanu. Servomehāniskā iekārta nodrošina . . .

Beidzot Džūdijai izdevās izslīdēt vestibilā un uz brīdi palikt divatā ar Harisu.

— Gādājiet, lai Velans pazūd no šejie­nes! — viņa sacīja.

Džūdija bija atstājusi savu čemodānu Bolderšovas viesnīcā un atbraukusi šurp, labi nezinādama, kas viņu te sagaida. Kal­podama armijas drošības dienestā, viņa bija apmeklējusi daudzas militārās bāzes no Fai- lingdeilsas līdz Ziemsvētku salām un da­žās no tām kādu laiku strādājusi. Džūdija zināja, ka Velans viņu sastapis raķešu poli­gonā Austrālijā. Kopā ar Harisu viņa bija strādājusi komandējuma laikā Melvernā. Džūdija sevi neuzskatīja par spiedzi, un doma, ka vajadzēs izsekot savus kolēģus, viesa viņā nepatiku, taču Iekšlietu ministrija bija pieprasījusi, lai viņu vai kādu citu dar­binieku no Aizsardzības ministrijas Drošības departamenta pārceļ uz Zinātnes ministriju, un norīkojums bija norīkojums. Agrāk cil­vēki, kuru vidū Džūdija strādāja, vienmēr zināja, kas viņa ir, un viņa uzskatīja, ka ar savu darbu tos aizsargā. Šoreiz izsekošanas objekts bija viņi paši, un Džūdija tika atsū­tīta šurp it kā preses dienesta pilnvarotā, kas var visur bāzt savu degunu un uzdot jautājumus, neradot nevienam nekādas aiz­domas. Reinharts to zināja, un viņam tas ne­patika. Arī Džūdijai pašai tas nepatika. Taču darbs paliek darbs, un šis, kā viņai tika teikts, bija ļoti svarīgs.

Džūdija varēja viegli nospēlēt šo lomu: viņa izskatījās tik godīga, tik atklāta, tik ļoti biedriska. Viņai vajadzēja tikai sēdēt maliņā, klausīties un visu iegaumēt. Bet šeit sastaptie cilvēki lika Džūdijai justies neērti:

tiem bija pašiem sava pasaule un savs vēr­tējums par visu. Ar kādām tiesībām lai vina tos tiesātu vai piedalītos viņu tiesāšanā? Kad Hariss, piekrītoši pamājis, nesteidzīgi aizgāja, lai izpildītu rīkojumu, Džūdija juta nicinājumu gan pret viņu, gan pret sevi pašu.

Profesors drīz vien devās projām un at­stāja Džūdiju Džona Fleminga ziņā.

— Varbūt jūs mis Adamsoni aizvestu līdz viesnīcai «Pie lauvas», kad atgriezīsities Bolderšovā. Viņa ir tur apmetusies.

Džūdija un Flemings izgāja uz lieveņa, lai pavadītu veco vīru.

— Viņš ir ļoti jauks, — sacīja Džūdija.

— Ciets kā vecs krampis, — norūca Fle­mings.

Viņš izvilka no kabatas plakanu pudeli un iedzēra. Tad sniedza to Džūdijai. Kad viņa atteicās, Flemings pats ieņēma vēl pāris malku. Džūdija skatījās, kā viņš, galvu at­gāzis, stāv uz apgaismotā lieveņa un viņa ādamābols rijot kustas augšup un lejup. Šai cilvēkā jautās izmisīgs iekšējs sasprindzinā­jums. Varbūt viņi patiešām bija to sakaiti­nājuši, kā teica Reinharts. Un tajā pašā laikā radās sajūta, it kā viņā darbotos dinamoma- šīna, kas to nemitīgi uzlādē ar enerģiju.

— Vai jūs spēlējat ķegļus? — Šķita, ka Flemings ii aizmirsis savu neseno vienal­dzību pret Džūdiju. Varbūt tādēļ, ka bija iedzēris. — Lejā Bolderšovā ir ķegļu spēles

zāle. Brauciet līdzi un piedalieties mūsu rup­jajās izpriecās!

Džūdija vilcinājās.

— Nu brauciet taču! Es negribu jās at­stāt šo trako astronomu varā.

— Vai tad jūs neesat astronoms?

— Jūsu zināšanai: mana specialitāte ir kriogēnika un skaitļošanas mašīnas, nevis šī nereālā niekošanās ar zvaigznēm.

Viņi devās uz nelielo betonēto laukumiņu, kur stāvēja Fleminga mašīna. Teleskopa vir­sotnē spīdēja sarkana signāluguns, un tum­šajās debesīs aiz tā sāka parādīties zvaig­znes. Dažas no tām bija redzamas cauri pilonu augstajai arkai, it kā jau būtu cilvēka sagūstītas. Kad viņi piegāja pie mašīnas, Fle­mings atskatījās uz teleskopu.

— Zināt, ko es domāju … — viņš ierunā­jās, un viņa balss skanēja paklusi, gandrīz maigi, nevis agresīvi. — Man šķiet, ka mēs dabas zinātnēs esam sasnieguši tādu stadiju, kad jānotiek milzīgam lēcienam.

Viņš sāka atsprādzēt mazās vaļējās sporta mašīnas pārvalku, un Džūdija aizgāja pre­tējā pusē.

— Atļaujiet, es jums palīdzēšu!

Šķita, ka viņš to pat nedzird.

— Pēkšņi vienā jaukā brīdī kaut kur mūsu zināšanu sfērā mēs — blaukš! — izlauzīsi­mies cauri un nonāksim pilnīgi jaunā terito­rijā. Un tas var notikt šeit, ar šo te padarī­šanu. — Viņš satina pārvalku un iebāza aiz sēdekļa. — «Filozofija ir ierakstīta tajā mil­zīgajā grāmatā, kas allaž stāv atvērta mūsu acu priekšā. Ar to es domāju Visumu.» Kas to teicis?

—Čērčils?

— Čērčils! — Flemings iesmējās. — Gali- lejs! «Un tā ir rakstīta matemātikas valodā.» To teicis Galilejs. Vai tas jums nenoderētu presei?

Džūdija raudzījās uz viņu, nezinādama, kā reaģēt. Flemings atvēra mašīnas durtiņas.

— Braucam!

Kalna vienā pusē ceļš aizlocījās lejup uz Lenkašīru, otrā — uz Jorkšīru. Jorkšīras pusē tas veda uz Bolderšovas pilsētu cauri garai ielejai, kur ik pēc dažām jūdzēm upes malā pacēlās vecas, augstas, no ķieģeļiem būvētas fabrikas. Flemings brauca pārlieku ātri un visu laiku kurnēja:

— Kā man tas krīt uz nerviem .. . Tīrā so­dība šī atklāšanas ceremonija ministru klāt­būtnē! . .. Vecais profesors svīzdams stādīs apbalvojamo sarakstu, ministrijas vīri visur bāzīs degunu un meklēs, kur piekasīties. Bū­tībā tas viss ir tikai laboratorijas iekārta. Bet, tā kā tā ir liela un maksā bargu naudu, tad kļūst par sabiedrības īpašumu. Es nevai­noju veco. Viņam nav citas izejas: reiz esi izbāzis galvu laukā, nekur nespruksi — rādi rezultātus!

— Un to nebūs?

— Nezinu.

— Jūs taču esot konstruējis visu apara­tūru.

— Es un Deniss Bridžers.

— Kur ir doktors Bridžers?

— Gaida mūs lejā, ķegļu zālē. Ceru, ka būs rezervējis celiņu. Un arī pudeli.

— Jums jau ir viena pudele.

— Kas tiek no vienas? Te ir ļoti sauss klimats.

Braucot lejup pa tumšo, līkumoto ceļu, Flemings sāka Džūdijai stāstīt par Bridžeru un sevi. Viņi abi studējuši Birmingemas uni­versitātē un pēc tam kopā strādājuši Keiven- dišas institūtā. Flemings bijis teorētiķis, Bri­džers — praktiķis, daudzsološs matemātiķis un inženieris. Bridžers domājis tikai par savu zinātnieka karjeru un centies gūt iespējami lielākus panākumus savā specialitātē. Fle­mings bijis īsts pētnieks, un viņu neesot in­teresējis nekas cits kā vienīgi fakti. Taču viņi abi neieredzējuši akadēmisko sistēmu, kurā izauguši, un tādēļ turējušies kopā. Pirms dažiem gadiem Reinharts viņus uzodis un uzaicinājis strādāt pie sava jaunā tele­skopa. Tā kā profesors bija varbūt visievē­rojamākais un respektējamākais astrofiziķis Rietumu pasaulē, pie tam lielisks organiza­tors un talantu pulcinātājs, abi jaunie zināt­nieki bez vilcināšanās piekrituši, un Rein­harts viņus atbalstījis, uzmundrinājis un vis­pār tēvišķīgi izvadījis cauri visam ilgajam un mokošajam radioteleskopa tapšanas pro­cesam.

Kad Flemings stāstīja, aiz viņa īdzības skaidri bija jūtama abpusējā uzticēšanās, kas saistīja jauno zinātnieku ar veco profe­soru. Turpretim Bridžers, cik varēja spriest, tagad sāka jau garlaikoties un kļuva nemie­rīgs. Viņš savu bija padarījis. Viņi abi, kā bez liekas kautrības vai uzpūtības izteicās Flemings, bija uztaisījuši, vecajam zēnam vispasakaināko aparatūru pasaulē.

Viņš Džūdijai neko nejautāja, un viņa par sevi klusēja. Flemings pagaidīja viesnīcas bārā, kamēr viņa uzgāja savā istabā. Kad viņi sasniedza ķegļu spēles zāli, Flemings bija jau pamatīgi iereibis.

Ķegļu spēles zāle bija iekārtota pārbūvētā kinoteātrī, kas laistījās spožās neona spul­džu un prožektoru ugunīs uz vecās, tumšās fabriku pilsētiņas fona. Tās apmeklētāji šķita ieradušies no citurienes, nevis no veclaicīgi bruģētajām ieliņām. Tie galvenokārt bija jauni cilvēki ar īsi apcirptiem matiem, ģēr­bušies pusgarās biksēs, vaļīgās jakās un blū­zēs ar uzdrukātiem lozungiem. Bija grūti iedomāties šos jauniešus vecajās, nokvēpu­šajās mājās Jorkšīras pakalnu nogāzēs. Viņu vietējo izloksni apslāpēja skaļā mūzika, bumbu rīboņa un ķegļu klakšķēšana uz ce­liņu koka seguma. Zālē bija seši spēles ce­liņi ar desmit ķegļiem vienā galā un bumbu statīvu, galdiņu punktu atzīmēšanai, solu un četriem spēlētājiem otrā galā. Kad grūstā bumba, noripojusi lejā, trāpīja pa ķegļiem, automātiska ierīce tos atkal pacēla un bumbu nogādāja atpakaļ celiņa augšgalā. Spēlētāju interese par spēli bija jūtama vienīgi tajos brīžos, kad viņi, sasprindzinājuši uzmanību un muskuļus, grūda bumbas. Pā­rējā laikā tie šķietami garlaikoti slaistījās apkārt, pļāpāja un dzēra kokakolu tieši no pudelēm. Te aizokeāna ietekme bija jūtama vēl vairāk nekā kādreiz kinoteātrī, it kā amerikāņu dzīves veids būtu izlauzies no ekrāna un pielipis publikai. Taču tā, kā pie­zīmēja Flemings, bija nolādēti tipiska parā­dība šai pasaulē vispār.

Viņi atrada Bridžeru, garu, kaulainu vīrieti apmēram Fleminga gados, spēlējam uz viena no celiņiem kopā ar apaļīgu meiteni koši sarkanā blūzē un apspīlētās, spilgti dzeltenās biksēs. Viņas krūtis un mati bija uzstutēti, cik augstu vien iespējams, seja nogrimēta kā balerīnai un kustības gluži kā Holivudas filmu statistei, bet, kad viņa pavēra muti, no tās atskanēja visdziļākais Jorkšīras dialekts. Viņa spēlēja ar labu sportisku veiklību, tad panāca malā un, sūkādama pirkstu, piekļāvās Bridžeram.

— Hē, noplēsu ādas lancku!

— Tā ir Greisa. — Šķita, ka Bridžers maz­liet kaunas meičas dēļ. Viņš izskatījās pār­agri novecojis un nervozs un savā vienkār­šajā, pelēcīgajā sporta uzvalkā atgādināja pasta ierēdni sestdienas rītā. Bridžers laipni sasveicinājās ar Džūdiju un, kad viņa pa­teica: — Esmu par jums dzirdējusi, — ātri un bažīgi pavērās viņā.

— Mis Adamsone, — Flemings sacīja, ieliedams mazliet viskija Bridžera kokakolas porcijā, — ir mūsu jaunais, cītīgais bebrs — pareizāk sakot, bebra jaunkundze — no pre­ses dienesta.

— Kā jūs sauc vārdā, mīlā? — noprasīja meitene.

— Džūdija.

— Vai jums gadījumā nav plākstera ga­baliņš?

— Ej paprasi pie letes! — nepacietīgi sacīja Bridžers.

— Vai viņa strādā jūsu grupā? — Džūdija jautāja Flemingam.

— Vietējais talants. Denisa atradums. Man tādām lietām nav laika.

— Ļoti žēl, — viņa sacīja, bet Flemings laikam to nedzirdēja. Ieņēmis vēl vienu malku no savas pudeles, viņš nedrošā gaitā devās uz celiņa galu un sāka spēlēt. Bridžers konfidenciāli pievērsās Džūdijai.

— Ko jūs esat dzirdējusi par mani?

— Tikai to, ka jūs strādājis kopā ar dok­toru Flemingu.

— Te nav mana īstā vieta. — Bridžers izskatījās sarūgtināts, un viņa degungals raustījās kā trusītim. — Rūpniecībā es va­rētu nopelnīt piecreiz vairāk.

— Un tas jums ir galvenais?

— Tiklīdz tas milzenis uz kalna sāks dar­boties, es pazudīšu. — Viņš sazvērnieciski palūkojās uz Flemingu, tad atkal pievērsās Džūdijai. — Bet Džons paliks, gaidīdams zelta laikmetu. Un, iekams kaut ko sagaidīs, būs kļuvis vecs. Vecs un cienījams. Un nabags.

— Un droši vien laimīgs.

— Džons nekad nebūs laimīgs. Viņš pārāk daudz domā un apcer.

— Kurš dzer pārāk daudz? — Flemings grīļodamies atgriezās pie viņiem un atzīmēja savu spēles rezultātu.

— Tu.

— Labi — es dzeru pārāk daudz. Bet, brālīt, cilvēkam taču pie kaut kā ir jāturas.

— Kāpēc nevar turēties pie margām? — Bridžers jautāja, un viņa degungals atkal noraustījās.

— Paklausies … — Flemings smagi nogā­zās uz sola viņiem līdzās. — Tu ej un ej gar šīm margām, tad tu sper vēl vienu soli — un šo margu vairs nav. Mēs runājām par Gali- leju — kāpēc? Tāpēc, ka viņš bija renesanse. Viņš un Koperniks, un Leonardo da Vinči. Viņi toreiz pateica: «Blaukš!» — un nogāza visas margas, un tad viņiem bija jāstāv pa­šiem uz savām kājām milzīga, neizpētīta Vi­suma vidū.

Viņš uzslējās kājās un atkal paņēma no statīva vienu smago bumbu. Viņa balss pār­skanēja mūzikas un bumbu rīboņu:

— Cilvēki ir uzcēluši jaunus žogus, tālāk un plašāk. Bet ir pienākusi jauna renesanse! Kādu dienu, nevienam nemanot, kad visi runās par politiku, futbolu un naudu, — viņš izslējās visā augumā pāri Bridžeram, — vienā mirklī visi mums zināmie žogi tiks sa­grauti — blaukš! — šitā!

Viņš izdarīja plašu vēzienu ar bumbu un nogāza no galdiņa kokakolas pudeles.

— Ei! Uzmanīgāk, lempi! — Bridžers pie­trūkās kājās un sāka savākt pudeles un ar savu mutautu slaucīt izlieto dzērienu. — Pie­dodiet, mis Adamsone!

Flemings, galvu atgāzis, skaļi smējās.

— Džūdija, viņas vārds ir Džūdija! Bridžers, nometies ceļos, berzēja traipu uz

Džūdijas svārkiem.

— Baidos, ka jūs arī aplēja.

— Tas nekas. — Džūdija uz viņu pat nepa­skatījās, ieinteresēta un sajūsmināta viņa raudzījās Flemingā. Atskanēja balss skaļ­runī:

— Doktoru Flemingu lūdz pie telefona! Pēc brīža Flemings atgriezās, purinādams

galvu, lai tā noskaidrotos. Viņš uzrāva Bri- džeru augšā no sola.

— Nāc, Denis, manu zēn! Mūs gaida.

Vadības telpā Hārvijs viens pats sēdēja pie pults, brīžiem paregulēdams uztvērēju. Logs viņa priekšā bija melns kā tāfele, un telpā valdīja klusums, tikai no skaļruņa plūda nepārtraukta, klusa sprakstoņa. Arī ārā nedzirdēja ne troksnīša, kamēr nebija ierūkusies Fleminga mašīna.

Flemiņgs un Bridžers iedrāzās pa dur­vīm un apstājās, mirkšķinādami gaismas apžilbinātās acis. Flemings pievērsa Hārvi- jam miglainu skatienu.

— Kas noticis?

— Paklausieties! — Hārvijs pacēla roku, un viņi sāka klausīties.

Cauri sprakšķiem, svilpieniem un šņāko­ņai skaļruni bija sadzirdama klusa, atšķirīga skaņa, kas atkārtojās ar maziem pārtrauku­miem.

— Morzes ābece, — sacīja Bridžers.

— Nav sakārtojuma grupās.

Viņi atkal ieklausījās.

— īss un garš, — Bridžers teica. — īss un garš, dzirdat?

— No kurienes nāk šis signāls? — jautāja Flemings.

— No kaut kurienes Andromēdas zvaig­znājā. Mēs patlaban …

— Cik ilgi tas jau turpinās?

— Apmēram stundu. Tagad tā maksimums ir jau pāri.

— Vai jūs varētu virzīt reflektoru?

— Domāju gan.

— Nevajag to darīt, — Bridžers sacīja. — Mums vēl nav atļauts sekot.

Flemings nepievērsa viņam uzmanību.

— Vai pie servoiekārtas kāds ir?

— Jā, doktor Fleming.

— Labi, mēģiniet sekot signāla avotam.

— Paklausies, Džon, nevajag! — Bridžers satvēra Fleminga piedurkni.

— Tas var būt pavadonis vai kas cits, — ieteicās Hārvijs.

— Vai ir palaists kaut kas jauns? — Fle­mings atbrīvojās no Bridžera rokas.

— Mums nekas nav zināms.

— Varbūt kāds ir ievadījis orbītā…— Bridžers iesāka, bet Flemings viņu pār­trauca:

— Denis … — Viņš mēģināja sakoncen­trēties. — Ej un pieraksti to lentē, esi tik labs! Un ieslēdz arī pašrakstītāju.

— Vai mums nevajadzētu vispirms pār­baudīt?

— Pārbaudīsim vēlāk.

Flemings, turēdamies taisni, izgāja vesti­bilā, noliecās pār dzeramā ūdens fontāniņu un noskaloja seju. Kad viņš, svaigs, tīrs un jūtami atžirdzis, atgriezās, Bridžers jau rīko­jās aparatūras telpā un Hārvijs zvanīja pa telefonu dežūrinženierim. Spuldžu gaisma kļuva mazliet tumšāka, kad sāka darboties elektromotori. Augstais metāla reflektors ārā klusi un neredzami sasvērās, ar savu pārvietošanos kompensēdams Zemes grieša­nās kustību. Skaņa skaļrunī kļuva mazliet stipīāka.

— Vai tas ir labākais, ko jūs varat dabūt?

— Tas nav sevišķi spēcīgs signāls.

— Hm… — Flemings atvēra vadības pults atvilktni un izņēma katalogu. — Vai tā galaktiskās koordinātes vispār ir mainīju­šās?

— Grūti pateikt. Es netiku sekojis. Bet tās nevar būt stipri mainījušās.

— Tātad tas nav orbītā ievadīts ķermenis?

— Manuprāt, nē. — Hārvijs norūpējies noliecās pār pastiprinātājiem. — Vai tie ne­var būt kāda radioamatiera raidītie morzes signāli, kas atstarojas no Mēness?

— Patiešām neizklausās pēc morzes, un Mēness nav uzlēcis.

— Varbūt no Marsa vai Venēras? Ceru, ka neesmu jūs atsaucis šurp tukšu nieku dēļ.

— Andromēdā, jūs teicāt?

Hārvijs pamāja. Flemings šķirstīja kata­logu, lasīdams un reizē klausīdamies. Viņš atkal kļuva kluss un lēnīgs kā nesen mašīnā ar Džūdiju. Patlaban viņš atgādināja cītīgu mazu puisēnu.

— Vai jūs tam sekojat, Hārvij?

— Jā, doktor Fleming.

Flemings piegāja pie galda un ieslēdza sa­runu aparātu.

— Vai tu pieraksti, Denis?

— Jā, — atbildēja Bridžera balss ar me­tālisku pieskaņu. — Bet man nav ne mazā­kās jēgas, kas tas ir.

— Varbūt uz rīta pusi kaut ko noskaidro­sim. Es mēģināšu noteikt avota attālumu.

Flemings izslēdza aparātu un ar katalogu rokā devās pie dibensienas, pie astronomis­kajām kartēm.

Tā viņi visi strādāja kādu brīdi, un telpas klusumā vienīgais troksnis bija šīs skaņas no Visuma. Flemings mēģināja noskaidrot sig­nāla avotu, bet Hārvijs sekoja tam ar lielo, klusējošo teleskopu ārpusē.

— Ko jūs par to domājat? — Hārvijs bei­dzot jautāja.

— Es domāju, ka šis signāls nāk no mil­zīga attāluma.

Pēc tam viņi vairs nerunāja, tikai strādāja un klausījās, un signāls skanēja un skanēja bez mitas.