Andromēda

4 AIZDOMAS

Uz Tornesu nemēdza doties izpriecas no­lūkos. Brauciens no Londonas līdz turienei ilga vismaz divpadsmit stundu — vispirms ar lidmašīnu līdz Aberdīnai, tad ar ātrvil­cienu pāri Skotijas ziemeļdaļai līdz Gerlohai rietumu piekrastē. Tornesā bija nākamā sta­cija uz ziemeļiem no Gerlohas, un tur nebija nekā vairāk kā tikai mazs, panīcis ciems, mežonīgs, klinšains jūras krasts un tīrelis. Raķešu pētniecības centrs atradās uz zemes­raga, kas iestiepās plašajā ūdens klajumā starp Skaijas salu un Lūisas salu. Nometnes teritoriju sauszemes pusē norobežoja augsts pinuma žogs, kam pa augšu bija novilktas dzeloņstieples. Vārtu abās pusēs atradās sargbūdas un stāvēja sargi, bet gar žogu un pa piekrastes klintīm patrulēja kareivji ar suņiem. Jūras pusē gulēja pelēkie Atlantijas okeāna ūdeņi, pacēlās maza, putnu apdzīvota saliņa un šad tad parādījās kāds jūras kara flotes patruļkuteris. Te viss bija zaļš, pelēks vai brūns, debesis gandrīz vienmēr klāja mākoņi, un visapkārt valdīja klusums, ko tikai brīžiem iztraucēja nometnes dzīves trokšņi.

Kad ieradās Reinharts un Flemings, liia lietus. Melna dienesta automašīna, ko vadīja jauna sieviete zaļā formas tērpā, sagaidīja viņus stacijā un, ūdens paltis šķiezdama, aiz­veda pāri klajajam tīrelim līdz nometnes vārtiem. Tur seržants no Argailas un Sater- lendas skotu pulka pārbaudīja dokumentus un pa telefonu paziņoja direktoram par viņu ierašanos.

Administrācijas telpas atradās garā, zemā vienstāva ēkā nometnes centrālajā laukumā. Kaut gan tā bija jauna un arhitektoniski mo­derna būve, tai tomēr piemita kaut kas no tradicionālā, drūmā kazarmu izskata. Turpre­tim direktora kabineta interjers atstāja pa­visam citādu iespaidu. Melnkoka grīda spī­dēt spīdēja, spuldzes sedza balti, plūdlīnijā veidoti kupoli, logu aizkari sniedzās līdz grīdai, un kartes un shēmas pie sienām ietvēra pulētas koka līstītes. Aiz liela, skaista rakstāmgalda sēdēja cilvēks ar šauru, grumbainu seju, uz galda stūra stāvēja me­tāla plāksnīte ar glītu, melnu uzrakstu «Dr. F. T. N. Džīrss».

Direktors sasveicinājās ar viņiem laipni, taču bez īpašas sajūsmas, likdams saprast, ka viņa pašreizējais darbs tam sagādā maz prieka.

— Jūs paši redzēsit, ka te ir ļoti garlai­cīgi, - - viņš sacīja, piedāvādams cigaretes no nospodrinātas raķetes galviņas. — Mēs, protams, vārda pēc esam jau pazīstami.

Reinharts piesardzīgi apsēdās vienā no apmeklētāju krēsliem, kas bija tik zems, ka viņš tikko varēja redzēt direktoru aiz rak­stāmgalda.

— Ja nemaldos, mēs sarakstījāmies par raķešu izsekošanas jautājumiem. — Lai sa­runātos, Reinhartam bija jāizstiepj kakls — acīmredzot tas bija tā iekārtots tīšām. Fle­mings, to redzēdams, pasmīnēja.

Būdams pēc izglītības fiziķis, Džīrss ilgus gadus bija strādājis par dažādu militāru pro­jektu zinātnisko vadītāju un tagad būtībā bija vairāk karavīrs nekā zinātnieks. Kaut kur dziļi zem virsnieka mundiera slēpās pie- vīlies pētnieks, bet tas viņam lika tikai vēl vairāk apskaust citu panākumus un izraisīja īgnumu par neskaitāmajiem ikdienas sīku­miem, kas gūlās uz viņa pleciem.

— Kā redzams, ir pienācis laiks jums ar savu projektu novietoties aiz dzeloņstiep­lēm. — Džīrss bija nīgrs, bet spējīgs cilvēks un sagaidīja Reinharta grupu, jau visu izkār­tojis un izplānojis. — Protams, būs grūti. Mēs nevaram nodrošināt jums neierobežotas iespējas.

— Mēs neprasām … — iesāka Reinharts.

Flemings viņu pārtrauca:

— Cik es zinu, mums ir piešķirtas pirm­tiesības izmantot galveno skaitļotāju.

Džīrss uzmeta viņam asu, dzedru skatienu un nobirdināja pelnus no virzuļu tērauda izgatavotā trauciņā.

— Jūs varēsit strādāt ar galveno skaitļo­tāju noteiktas stundas. Jums būs pašiem sa­vas darba telpas, un grupas locekļiem ierā­dīs dzīvokļus. Tie atradīsies mūsu teritorijā, un jūs būsit mūsu pārraudzībā, bet jums tiks izsniegtas caurlaides, un jūs varēsit iet un nākt, kad gribēsit. Mūsu drošības die­nesta priekšnieks ir majors Kvodrings, bet es atbildu par visiem zinātniskajiem projek­tiem.

— Izņemot mūsējo, — Flemings sacīja, neskatīdamies uz Reinhartu.

— Mani uzdevumi ir pasaulīgāki, bet stei­dzamāki, — Džīrss cik iespējams izvairījās no Fleminga un runāja tikai ar profesoru. — Jūsu projekts risina augstākas problēmas, tā sakot, tīri zinātniskā plāksnē, taču šķiet mazliet nereāls.

Uz viena galda stūra atradās ietvars ar Džīrsa sievas un divu mazu bērnu fotogrā­fiju.

— Interesanti, kā viņi satiek? — Flemings sacīja Reinhartam, kad viņi bija izgājuši no kabineta.

Ārā vēl arvien stipri lija. Viens no Džīrsa palīgiem aizveda viņus apkārt centrālajam sektoram, pāri slapjam mauram un tālāk pa betonētiem celiņiem starp zemām, pa pusei zemē ieraktām, bunkuriem līdzīgām būvēm uz raķešu palaišanas laukumu zemes­raga galā.

— Šodien te ir vēl mierīgi, — viņš sacīja, redzot, ka atbraucēji noliec galvas pret brāz­maino lietu. — Bet kuru katru brīdi var sa­celties īsta vētra.

Dažas mazas raķetes stāvēja uz saviem slī­pajiem palaišanas statņiem, ietītas neilona pārsegos un pavērstas pret jūru, un viena lielāka vertikāli slējās debesīs no galvenās platformas. Tā izskatījās smaga un uz mūžu saistīta pie sava ešafota.

— Mēs te nenodarbojamies ar sevišķi lielām raķetēm. Šīs visas ir pārtvērēj raķetes, nelielas, bet ļoti spēcīgas. Protams, mūsu darbs ir augstākajā mērā slepens, un parasti mēs te labprāt viesus neuzņemam.

Galvenā skaitļošanas mašīna, kas atradās lielā laboratorijas ēkā, atstāja patiešām efektīgu iespaidu. Tā bija importēta no Ame­rikas un apmēru ziņā trīskārt pārsniedza tās skaitļošanas mašīnas, ar kurām viņi bija strādājuši līdz šim. Dežurējošie operatori iedeva Flemingam grafiku, kurā bija norādī­tas stundas, kad viņš varēs lietot mašīnu. Viņi izturējās diezgan draudzīgi, taču se­višķu interesi par saviem jaunajiem kolē­ģiem neizrādīja. Reinharta grupas rīcībā tika nodota arī tukša kantora ēka un vairā­kas standartmājiņas dzīvošanai — mazas un nemājīgas, bet tīras un apgādātas ar nepie­ciešamajām mēbelēm.

Savās izmirkušajās kurpēs viņi aizbrida

līdz sadzīves pakalpojumu sektoram, kur vi­ņiem parādīja vecākā personāla ēdnīcu un atpūtas telpas, veikalu, veļas mazgātavu, garāžu, kinoteātri un pasta nodaļu. Viss dzī­vei nepieciešamais bija tepat uz vietas, tā ka centra darbinieki varēja nespert ne soli ārpusē, ja tos nevilināja pastaiga pa tīreli zem pelēkajām debesīm.

Pirmos divus trīs mēnešus Tornesā strā­dāja tikai pamatgrupa — Flemings, Bridžers, Kristīne, Džūdija un daži asistenti. Viņu darbistabas stāvgrūdām piepildīja aprēķinu un rasējumu kaudzes, dažādu ierīču shēmas un eksperimentāli modeļi. Flemings un Bri­džers augām naktīm noņēmās ar montāžas shēmām un elektroniskajiem komponentiem, un pamazām šeit saradās arvien vairāk un vairāk zinātnisko līdzstrādnieku, konstruk­toru, rasētāju un inženieru.

Nākamā pavasara sākumā Tornesā ieradās Glazgovas celtniecības firmas brigāde un apjoza ierādīto būvlaukumu ar dēļu žogu, uz kura bija uzrakstīts «Makintairs un dēli». Eku jaunajam superskaitļotājam, kā dēvēja Fleminga smadzeņu lolojumu, cēla raķešu pētniecības centra teritorijā, bet nomaļus no pārējām ēkām. Smagās mašīnas ar dažādām iekārtām cita pēc citas iebrauca pa galvena­jiem vārtiem un nozuda aiz jaunceltnes sētas.

Tornesas pastāvīgais personāls vēroja to visu ar .spriegu, bet bezkaislīgu interesi un turpināja strādāt pie saviem projektiem.

Apmēram reizi nedēļā raķešu palaišanas lau­kumā atskanēja dārdoņa un uzšāvās liesmas, kārtējam ceturtdaļmiljonam nodokļu maksā­tāju naudas uzšauj oties gaisā. Aitu un govj'u bari tīrelī tad tramīgi metās bēgt, bet drīz vien aprimās, un vairākas dienas pēc tam konstruktoru istabās ritēja sevišķi spraigs darbs. Pārējā laikā Tornesā valdīja tāds klusums kā neatklātā zemē, un, kad mitējās lietus, te bija neticami skaisti.

Reinharta grupas jaunākie darbinieki ātri sadraudzējās ar aizsardzības resora zināt­niekiem un kareivjiem, kas tos apsargāja. Viņi kopīgi pusdienoja un iedzēra, devās pastaigās un vizinājās mazās buru laiviņās pa līci. Turpretim Flemings un Bridžers tu­rējās savrup, un nometnē viņus dēvēja par «debesu dvīņiem». Ja viņi nebija pie skait­ļošanas mašīnas vai laboratorijā, tad parasti abi kopā strādāja viena vai otra dzīvoklī. Tādās reizēs, kad Flemings vienatnē risināja kādu problēmu, Bridžers, paņēmis binokli, ar motorlaivu devās uz putnu saliņu Torholmu.

Oficiālais grupas vadītājs Reinharts regu­lāri ieradās Tornesā, bet vairāk uzturējās Londonā, kur nemitīgi riņķoja ap Vaithollu, saskaņodams plānus un tāmes, izlūgdamies atļaujas un sniegdams nebeidzamus ziņoju­mus, ko pieprasīja valdība. Ar retiem izņē­mumiem visu, kas bija vajadzīgs, viņi sa­ņēma pārsteidzoši ātri. Osborns, kā necili izteicās Reinharts, bija nepārspējams meis­tars šādās lietās.

Tikai Džūdijai nebija lāgā ko darit. Viņai darbistaba bija ierādīta atsevišķi no pārē­jiem, galvenajā administrācijas ēkā, un dzī­voklis atradās tajā sektorā, kur mitinājās aizsardzības resora zinātnieces. Flemings gan izturējās ļoti draudzīgi, bet bija pārāk aizņemts, lai kavētu viņai laiku. Bridžers un Kristīne nepārprotami vairījās no viņas. Džūdija centās kaut vispārīgos vilcienos se­kot tam, kas tika darīts, un šad tad pavadīja laiku kāda armijas virsnieka sabiedrībā, taču bieži vien jutās vientuļa. Garajos ziemas va­karos viņa sāka strādāt rokdarbus un veidot māla figūriņas un tādējādi ieguva mākslas mīļotājas reputāciju, taču patiesībā darīja to tikai aiz gara laika.

Kad jaunais skaitļotājs bija gandrīz pa­beigts, Flemings uzaicināja Džūdiju to ap­skatīt. Fleminga paša attieksme pret to bija reizē kritiska un godbijīga — viņš vēl it kā bažījās, vai visa viņa ideja nebūs bijusi pil­nīgi aplama, un tajā pašā laikā juta, ka ir radīts kaut kas neiedomājams un pārdabisks. Bet patlaban jaunajā zinātniekā visu nomāca pārgurums: viņš bija izmisīgi piekusis un aiz noguruma gandrīz izmisis. Skaitļotājs pats bija patiešām kaut kas vienreizīgs. Milzīgā mašīna aizņēma visu ēku, un vadības telpa bija iebūvēta tās iekšienē

— Mēs esam kā Noass valzivs vēderā, — Flemings sacīja Džūdijai, norādīdams uz griestiem. — Tur augšā ir dzesēšanas iekār­tas galvenais agregāts — hēlija sašķidrinā-

tājs. Ap serdeņiem pastāvīgi cirkulē šķidrs hēlijs.

Aiz smagajām ugunsdrošajām durvīm bija telpa deju zāles lielumā, ko centrā līdz pat griestiem pārdalīja siena no aparatūras blo­kiem. Tai pretī atradās galvenā vadības pults ar teletaipam līdzīgu aparātu vienā pusē un izvades rakstāmiekārtu otrā. Turpat blakus bija novietotas kasetes ar lentēm un perfo­karšu apstrādes ierīce. Galvenais apgaismo­jums vēl nebija ieslēgts, dega tikai viena spuldze uz vadības pults un dažas pie apara­tūras sienas pakārtas lampas. Telpa bija pa pusei iebūvēta zemē un bez logiem. Tā atgā­dināja noslēpumainu alu.

— Tā visa, — Flemings norādīja uz sienu, kas izslējās viņu priekšā, — ir vadības un kontroles aparatūra. Šī ir ievades iekārta.

Viņš parādīja Džūdijai teletaipa klavia tūru, magnētiskās lentes dešifratoru un per­fokaršu apstrādes ierīci. — Projektā bija paredzēts, ka viņam būs komplicēta magnē­tiska uztveršanas iekārta, bet mēs izšķīrā­mies par vienkāršāku informācijas ievadīša­nas veidu. Tā mums, mirstīgajiem, vieglāk strādāt!

— Viņam?

Flemings tā savādi paskatījās uz Džūdiju.

— Es saku «viņš», jo man ir tāda sajūta, ka šim skaitļotājam ir prāts, ka tas ir gan­drīz kā cilvēks.

Džūdija jau bija pietiekami ilgi nodzīvojusi šajā atmosfērā un pieradusi pie visa. Viņa bija jau aizmirsusi, kā juta šermuļus pār­skrienam pār muguru, kad toreiz Bolderšo­vas kalnā pirmoreiz tika uztverts raidījums no kosmosa. Kopš tā laika bija piedzīvots tik daudz uztraukumu, notikumu un pavēr­sienu, ka gala rezultāts šķita tāls un ne­reāls, vismaz pats raidījums reducējās uz gluži ikdienišķām sarunām par ēkām', instalāciju un cilvēku izgatavotu sarežģītu apara­tūru. Bet, stāvēdama šeit blakus Flemineam. kas šķita ne tikai noguris, bet kādas neat­vairāmas domas apsēsts un satramdīts, Džū­dija nevarēja nesajust svešu, dīvainu spēku, kas slēpās krēslainajā telpā. Tas it kā pie­skārās viņai un aizslīdēja garām. Viņa to neaptvēra ar prātu kā Flemings, taču atkal juta pārskrienam saltas tirpas.

— Un šī ir izvades iekārta, — sacīja Fle­mings, kas, šķita, nebija pamanījis Džūdijas izjūtas. — Viņa domāšanas procesi notiek binārajā aritmētikā, bet rezultātus mēs vi­ņam liekami nodrukāt decimālajā sistēmā, lai tūlīt varētu izlasīt.

Aparatūras sienā viņu priekšā iezīmējās indikatorpaneļa četrstūris.

— Kas tas ir? — Džūdija jautāja, norādī­dama uz vairākiem simtiem sīku neona spuldzīšu, kas bija sakārtotas rindās starp divām perpendikulāri novietotām metāla platēm pleksistikla apvalkos.

— Tas viss pieder pie kontroles iekārtas. Spuldzītes ir vienkārši uzskatāmībai. Tās rāda, kādā apstrādāšanas stadijā atrodas dati, kas iet cauri mašīnai.

— Vai kaut kas ir jau tajā ievadīts?

— Nē, vēl ne.

— Šķiet, jūs esat pārliecināts, ka tā dar­bosies.

— Es nekad neesmu šaubījies par to. Kāda jēga viņiem būtu raidīt mums tādas mašīnas projektu, kas nedarbotos.

Noteiktība, kas skanēja Fleminga balsī, nebija tikai pašapziņas izraisīta; šo pārlie­cību viņā iedvesa vēl kaut kas cits.

— Ja tikai jūs tajā visu esat pareizi sa­pratis.

— Jā, man viss ir skaidrs. Gandrīz viss. — Viņš pameta ar roku uz metāla plašu pusi. — Es tikai īsti labi nezinu, kam tās domātas. Tie ir elektriskie kontakti ar ap­mēram tūkstoš voltu spriegumu starp tiem, tādēļ mēs tiem uzlikām pleksistikla apval­kus. Tie bija projektā, un es domāju, ka mēs iemācīsimies tos lietot. Iespējams, ka tā ir kāda specifiska uztveršanas ierīce.

Atkal šķita, ka Flemings ir pilnīgi pārlie­cināts par visu un skaitļotāja komplicētība viņu nemaz nemulsina. Acīmredzot viņa prāts bija jau sen uz to sagatavojies un to gaidījis. Džūdija iedomājās, cik sāpīgu tuk­šumu viņam vajadzēja just toreiz pirms gada, kad viņš runāja par izlaušanos cauri un margu nogāšanu. Taču laimīgāks viņš ne­izskatījās arī tagad. Viņa atcerējās, ka Bri- džers bija teicis: «Džons nekad nebūs lai­mīgs.»

Viss pārējais, kas atradās šai telpā, šķita samērā vienkāršs un ikdienišķs.

— Darba process sākas ar to, — Flemings skaidroja, — ka pa teletaipu tiek ievadīti dati. Tas ir visīsākais ceļš, ko mēs zinām. Vadības iekārta izlemj, ko ar tiem darīt. Aritmētiskā iekārta izdara skaitļošanu, vaja­dzības gadījumā konsultējoties ar atmiņu un ieguldot tajā jaunu informāciju, un izva­des rakstāmiekārta paziņo rezultātu. Galvenie sakaru kanāli atrodas zem grīdas, bet aritmē­tiskie bloki — sānu sienās. Tā patiešām ir gluži konvencionāla sistēma, taču tikai tik­tāl. Šim skaitļotājam ir tāda kapacitāte un ātrums, kādu mēs gandrīz iztēloties nevaram.

Telpā ap viņiem valdīja absolūts klusums. Spožas metāla kastu rindas stāvēja tiem abās pusēs, glabādamas savus noslēpumus, un indikatoipaneļa tumšās spuldzītes akli raudzījās pretī nespodrajā gaismā. Flemings stāvēja, brīžiem pamezdams skatienu apkārt, un pats šķita daļa no tā visa, gluži tāpat kā, sēžot pie stūres, viņš kļuva par savas mašī­nas daļu.

— Viņš izskatīsies pievilcīgāks, kad strā­dās, — Flemings sacīja un veda Džūdiju tā­lāk.

Aiz vadības sektora bija liela telpa pus­apļa formā, apgaismota tikpat nespodri kā pirmā, un tās centrā pacēlās milzīga, ar me­tālu klāta kolona.

— ŠI ir skaitļotāja vissvarīgākā sastāv­daļa — atmiņas iekārta. — Flemings atvēra segplātni kolonas lejasdaļā un ieslēdza iekš­pusē gaismu. — Tas ir jauks darbiņš moleku­lārajā elektronikā. Atmiņa glabājas serdenī, serdenis tiek turēts pilnīgā vakuumā, un tā temperatūra ir pāris grādu virs absolūtās nulles. Par to gādā šķidrais hēlijs.

Džūdija ielūkojās kolonas iekšpusē un ieraudzīja apmēram trīs pēdu lielu metālisku kubu, kas bija ievietots stikla cilindrā un apvīts ar dzesēšanas caurulēm. Flemings ru­nāja gandrīz mehāniski, it kā lasītu lekciju.

— Katrs serdenis sastāv no pusmikrona biezām, īpaši presētām vadoša un nevadoša materiāla plāksnītēm, kas sakārtotas sešstūrīšos līdzīgi bišu šūnām. Tā mēs iegūstam pilnīgu «jā-nē» loģisko shēmu uz metāla kriksīša, kas tikko saskatāms.

— Vai tas būtu smadzeņu šūnas ekviva­lents?

— Apmēram.

— Un cik tādu ir pavisam?

— Serdenis ir vienu kubikmetru liels. Iznāk vairāki biljoni. Un tādi serdeņi ir seši.

— Tad tas ir lielāks par cilvēka smadze­nēm?

— O, jā! Daudz lielāks. Un darbojas āt­rāk. Un efektīvāk.

Viņš aizvēra segplātni un neteica vairāk ne vārda. Džūdija mēģināja iedomāties, kā šīs smadzenes strādās, bet tās bija veltīgas pūles — gluži tāpat kā censties izprast to uzbūvi: tas viss bija pārāk milzīgs un svešs, lai spētu reāli iztēloties. Viņa apsveica Fle­mingu un gāja projām. Viņš palika tur vien­tuļš un iekšēja nemiera pilns, taču nemēģi­nāja Džūdiju aizturēt. Pēc tam viņš atkal ķērās pie saviem nebeidzamajiem skaitļiem.

Deniss Bridžers nebija tik ļoti aizrāvies. Viņš darīja savu darbu drūmi un flegmātiski un nemēģināja atjaunot sakarus ar karteli «Intel». Majors Kvodrings un viņa drošības dienesta ļaudis nenolaida no Bridžera acu, un pie galvenajiem vārtiem regulāri notika kontroles, lai pārbaudītu, vai darbinieki, kas atstāj nometni, neiznes dokumentus vai ci­tus slepenus materiālus, taču Bridžers neda­rīja neko tādu, kas varētu izraisīt aizdomas. Brīvajā laikā viņš vienīgi mēdza aizbraukt uz attālo Torholmas saliņu, no kurienes at­griezās ar kaiju un sultānvistiņu olām un mīlīgām strupknābju fotogrāfijām. Lai kā Kaufmanis bija stimulējis viņu palikt šajā darbā, šķita, ka Bridžers netaisās neko uz­sākt.

Džīrss izturējās pret visu grupu ar aizdo­mām. Viņš nekad nelika šķēršļus tās darbam, taču starp viņu un Reinharta ļaudīm valdīja ļoti vēsas attiecības. Bija skaidrs, ka Džīrss justos pat apmierināts, ja eksperiments ne­izdotos. Taču, kad superskaitļotāja būve tu­vojās beigām un kā viņa padoto, tā priekš­nieku interese par to auga, Džīrss sāka rūpēties, lai visi iespējamie panākumi tiktu uzskatīti arī par viņa nopelnu. Tieši viņš ierosināja sarīkot svinīgu, kaut arī ne plašu atklāšanu, un zinātnes ministrs, kam pagāju­šajā gadā Bolderšovas kalnā šās ceremonijas galvenās personas loma bija pagājusi secen, deva savu piekrišanu pārgriezt lenti Skotijā. Flemings mēģināja pēc iespējas novilcināt atklāšanu, taču beidzot tā tika nolikta uz kādu oktobra dienu, kad jaunajam skaitļotā­jam vajadzēja būt jau programmētam un ga­tavam saņemt datus. Ģenerālis Vandenbergs un pāris desmit atbildīgu Vaithollas darbi­nieku deva saviem sekretāriem rīkojumu izdarīt kalendāros attiecīgu atzīmi.

Beidzot Džūdijai bija kaut kas ko darīt. Preses pārstāvji, protams, uz atklāšanu ne­tika uzaicināti, taču vajadzēja sazināties un vienoties ar dažādām ministrijām un kopā ar Džīrsa darbiniekiem izstrādāt svinību pro­grammu. Flemingu Džūdija redzēja reti. Pēc darba viņa mēdza doties ilgās, vientuļās pa­staigās pa rudens vēju piešalkoto tīreli.

Kādu nedēļu pirms atklāšanas viņa ierau­dzīja jūrā baltu jahtu. Tā bija liela, okeāna ūdeņiem piemērota jahta, noenkurojusies tālu selgā. No nometnes to aizsedza Torhol- mas saliņa, un tā kļuva redzama tikai tad, kad pagāja krietnu gabaliņu tālāk pa krastu. Džūdija to pamanīja, nākdama pēc­pusdienā atpakaļ pa taciņu pāri piekrastes kraujai.

Nākamajā pēcpusdienā jahta vēl arvien bija turpat, un Džūdijai, ejot pa taciņu starp kraujas malu un tīreli, likās, ka no tās ar signāllaternu raida gaismas signālus. Pats par sevi tas nebūtu modinājis viņas ziņkāri, bet tad piepeši viņa izdzirdēja augšā uz kraujas mašīnas motora rūkoņu. Džūdija in­stinktīvi paslēpās aiz irbuleņu krūma un gaidīja. Tā bija mašīna ar ļoti spēcīgu, bet vienmērīgi darbojošos motoru, kas patlaban brīvgaitā cienīgi murrāja.

Tad Džūdija ievēroja, ka no jahtas vairs nesignalizē. Pēc īsa brītiņa bija dzirdams, ka motoram piedod gāzi un mašīna smagi aiz­ripo projām. Kad tā bija jau krietni attāli­nājusies, Džūdija piecēlās un devās augšup pa taciņu. Uzkāpusi kraujas virsotnē, viņa ieraudzīja svaigas riepu pēdas, kas aizlocījās lejup pāri virsājam uz galveno ceļu ielejā starp pakalniem. Liels, spožs limuzīns pat­laban nozuda pirmajā ceļa līkumā aiz egļu pudura. Džūdija vērīgi nolūkojās tam pakaļ: kaut kas šajā mašīnā viņai šķita pazīstams.

Džūdija Kvodringam nekā neteica, bet otrā dienā atkal atnāca uz šejieni. Nebija vairs ne jahtas, ne mašīnas. Ainava bija tukša un klusa, vienīgi virs jūras laidelējās kaijas. Nākamajā dienā lija, un pēc tam Džūdija bija pārāk aizņemta ar ministra vi­zīti, lai vispār izietu no nometnes. Atklāša­nas dienas priekšvakarā ap tējas laiku viņai viss bija jau nokārtots — mašīnas viesu at­vešanai no stacijas norīkotas, komanda mi­nistra helikoptera sagaidīšanai sakomplek­tēta, dzērieni un sendviči nelielam banketam direktora kabinetā sagādāti, ceremonijas programma ar Reinhartu un pārējiem saska­ņota. Flemings bija saīdzis un nerunīgs. Džū­dijai pašai sāpēja galva.

Ap pulksten četriem uzspīdēja saule, un Džūdija, uzvilkusi vēj jaku, izgāja ārā. Kad viņa soļoja pa taciņu pāri kraujai, zeme vis­apkārt kūpēja un tālu lejā pret klintīm spir­gtajā vējā sitās zaļi viļņi, sviezdami augšup baltas putu šļakatas, kas vizuļoja saulē.

Arī tagad nebija ne jahtas, ne mašīnas, bet tajā pašā vietā, kur pirmoreiz, uz taci­ņas iezīmējās gluži svaigas, nupat pēc lietus atstātas riepu pēdas. Džūdija sāka prātot, ko tas varētu nozīmēt, kad pēkšņi izdzirdēja citu tālu troksni. Šoreiz tas bija laivas mo­tors, un skaņas nāca no pāris jūdžu attālumā atrodošās saliņas otras malas. Samiegusi acis pret sauli, Džūdija sāka raudzīties uz to pusi. Gar salas stūri parādījās laivas priekš­gals un pagriezās uz līci lejpus Tornesas no­metnes. Džūdija pazina Bridžera laivu un saskatīja tajā vienu cilvēku — acīmredzot tas bija pats Bridžers.

Vairāk nekā viņa neredzēja. Aiz muguras kaut kas nosvilpa un nokrakšķēja, un tieši līdzās viņas galvai no klints atsprāga šķemba. Džūdija nesāka pētīt lodes iesisto robu klintīr bet metās skriet. Kad viņa pa galvu pa kaklu drāzās lejā no kraujas, tuvu garām aizsvilpa otra lode, bet tūlīt jau arī viņa bija drošībā aiz klints radzes. Viņa skrēja, kamēr vien spēja, tad brītiņu gāja soļiem un atkal skrēja. Saule jau sen bija paslēpusies aiz mākoņu vāliem. Vējš pieņēmās spēkā un pūta projām dienu. Džūdija viscaur drebēja, un viņas ceļi trīcēja.

Iegājusi pa galvenajiem vārtiem, viņa ju­tās drošāka, bet briesmīgi vientuļa. Kvod- ringa kabinets bija ciet. Nebija neviena cita, ar ko Džūdija varētu parunāt, un ēdnīcā viņa baidījās sastapties ar Bridžeru. Bija jau gandrīz satumsis. Džūdija kā apmāta soļoja pa dzīvojamā sektora ieliņām, līdz pēkšņi attapās, ka ir nonākusi pie Fleminga māji­ņas. Nespēdama vairs ne mirkli palikt viena, viņa īsi pieklauvēja un gāja iekšā.

Flemings zvilnēja gultā un klausījās Ve- berna mūziku, kas plūda no paša konstruētā pirmklasīgā atskaņotāja. Pacēlis acis, viņš ieraudzīja uz sliekšņa Džūdiju — aizelsušos, ar pietvīkušu seju un izpūrušiem1 matiem.

— Ļoti impozanti! Kam par to jāpateicas?

Viņam līdzās atradās pusē izdzerta viskija

pudele.

Džūdija aizvēra aiz sevis durvis.

— Džon …

— Kas noticis?

— Uz mani šāva!

— Nieki! — Flemings nolika glāzi un no­laida kājas uz grīdas.

— Patiešām! Nupat, tur augšā uz kraujas.

— Jūs gribat teikt, ka jums kāds uzsvilpa.

— "Es stāvēju uz kraujas, kad piepeši man tuvu garām aizdžinkstēja lode un ietriecās klintī. Es metos lejā, un vēl viena .. .

— Tās būs atlidojušas no šauj lauka. Šeit viņi visi ir draņķīgi šāvēji. — Flemings pie­gāja pie atskaņotāja un izslēdza to. Par spīti izdzertajam viskijam viņš stabili turējās uz kājām un nemaz nelikās iereibis.

— Tur neviena nebija, — Džūdija sacīja. — Neviena paša!

— Tad tas nav bijušas lodes. Iedzeriet kādu malku un nomierinieties! — Viņš sa­meklēja Džūdijai glāzi.

— Tās bija lodes! — palika pie sava uz gultas sēdošā Džūdija. — Kāds šāva ar op­tisko mērķekli.

— Jūs patiešām esat līdz nāvei pārbiju­šies. — Viņš pielēja glāzi līdz pusei un pa­sniedza Džūdijai. — Kam gan būtu kāda vajadzība šaut uz jums?

— Iemesli var atrasties.

— Piemēram?

Džūdija nodūra acis uz savu glāzi.

— Ne jau kas svarīgs.

— Ko jūs darījāt uz kraujas?

— Skatījos uz jūru.

— Kas tur bija redzams?

— Doktora Bridžera laiva. Nekas cits.

— Kāpēc jūs tā interesēja Denisa laiva?

—- Tā mani nemaz neinteresēja.

— Vai jūs domājat, ka viņš šāva uz jums?

— Nē, tas nebija viņš. — Džūdija pieķē­rās pie gultas kājgaļa, lai nedrebētu rokas.

— Vai es drīkstu, kādu brīdi palikt šeit? Kamēr mazliet atgūstos.

— Dariet, kas jums tīk. Un izdzeriet savu glāzi!

Džūdija ieņēma malku neatšķaidītā viskija un juta, kā tas apsvilina, muti un rīkli. Arā pēkšņi atskanēja garš, dobjš kauciens, un pie mājiņas sienas nodārdēja notekcaurule.

— Kas tas?

— Vējš, — Flemings sacīja. Viņš stāvēja un cieši raudzījās viņā.

Džūdija juta norītā dzēriena siltumu iz- plūstam pa visu ķermeni.

— Man šī vieta nepatīk.

— Man arī ne, — Flemings sacīja.

Viņi dzēra klusēdami, un tikai brīžiem istabā ielauzās ap mājiņām ložņājošā vēja auri. Debesis aiz loga bija gandrīz melnas, un pa tām no jūras puses slīdēja vēl mel­nākas mākoņu skrandas. Džūdija nolika savu glāzi un paskatījās Flemingam acīs.

— Kāpēc doktors Bridžers brauc uz salu? — Viņai nekad negribējās Bridžeru saukt vārdā.

— Viņam patīk vērot putnus. Jūs taču gluži labi zināt, ka viņš brauc turp, lai vē­rotu putnus.

— Katru vakaru?

— Redziet, kad es dienas beigās esmu pār­guris, es vizinos ar jahtu. — Tā bija tais­nība. Burāšana bija Fleminga vienīgā izklai­dēšanās. Viņš to neatļāvās pārāk bieži un allaž devās jūrā viens pats, nevis kopā ar nometnes jahtkluba biedriem. — Izņemot tās reizes, kad galīgi krītu nost no kājām kā šovakar.

Viņš stāvēja ar pudeli rokā un, pieri sa­raucis, domāja par Deni.su Bridžeru.

— Un Deniss noņemas ar jūras putniem.

— Vienmēr uz tās saliņas?

— Tieši tur jau tie ir, — Flemings pa­skarbi atteica. — Tur ir milzīgi bari visādu putnu — sultānvistiņas, kairas, glupīši . . . Iedzeriet vēl mazliet!

Džūdija ļāva sev ieliet vēl nedaudz vis­kija. Viņas galva jau mazliet dūca.

— Piedodiet, ka es tā ielauzos.

— Nekas, nekas! — Flemings draudzīgi pabužināja viņas jau tā izpūrušos matus. — Šai lūžņu bedrē arī man kādreiz ir vaja­dzīga sabiedrība. It īpaši, ja tā ir jauka, pie­mīlīga meitene.

— Es nu gan nemaz neesmu piemīlīga.

— Nu, nu?

— Man pašai nepatīk, kas es esmu. — Džū­dija novērsa skatienu no viņa un atkal rau­dzījās savā glāzē. — Man nepatīk tas, ko es daru.

— Tad mēs esam divi tādi. — Flemings pāri viņas galvai paskatījās uz logu. — Man arī nepatīk tas, ko es daru.

— Man likās, ka jūs esat ar šo savu darbu ārkārtīgi aiztāvies.

— Biju, bet tagad, kad skaitļotājs ir ga­tavs, es sāku šaubīties. Mēģināju piesūkties, lai aizmirstos, bet nekas neiznāk. — Viņš

raudzījās uz Džūdiju ar dīvaini mulsu ska­tienu, pavisam citādi nekā toreiz skaitļo­tājā. — Varbūt tieši jūs esat man vajadzīga.

— Džon. ..

— Nu?

— Neesiet pret mani pārāk atklāts.

Flemings pasmīnēja.

— Vai jums ir kādi šaubīgi nolūki?

— Uz jums tas neattiecas.

— Patīkami dzirdēt, — viņš sacīja, pacel­dams augšup viņas zodu. — Jums ir godīga seja.

Viņš viegli, bez sevišķas nopietnības no­skūpstīja Džūdiju uz pieres.

— Nevajag!—Viņa pagrieza galvu sāņus. Flemings atņēma roku un novērsās, it kā viņa uzmanību būtu piesaistījis kaut kas cits. Atkal iegaudojās vējš.

— Ko jūs darīsit sakarā ar šo šaušanu? — pēc brīža viņš jautāja.

Par spīti viskija izraisītajai siltuma sajūtai Džūdija nodrebēja. Flemings uzlika roku vi­ņai uz pleca.

— Dažreiz naktī, — viņš sacīja, — es guļu, klausos vēja auros un domāju par to tur zelli.

— Par kādu zelli?

Flemings pamāja uz to pusi, kur atradās skaitļotājs, jaunais skaitļotājs, ko viņš bija uzbūvējis.

— Viņam nav ķermeņa, organiska ķer­meņa, kas elpo un jūt kā mūsējais. Bet vi­ņam ir labākas smadzenes.

— Personība tas tomēr nav. — Džūdiia novilka Flemingu sev līdzās, un tagad viņi abi plecu pie pleca sēdēja uz gultas. Šai mirklī viņa jutās daudz vecāka par Flemingu.

— Vai mēs maz zinām, kas tas ir? — Fle­mings sacīja. — Lai no kurienes nāk šis rai­dījums, skaidrs, ka joka pēc šādu projektu neviens neizplatīs. Viņiem ir savi nolūki, bet mūsu saprašana tik tālu nesniedzas.

— Vai jūs domājat, ka viņi zina par mūsu eksistenci?

— Viņi zina, ka Visumā jābūt citām sa­prātīgām būtnēm. Un gadījās tā, ka raidī­jumu uztvērām mēs.

Džūdija saņēma Fleminga roku.

— Jums nevajag iet tālāk, kā pats gribat.

— Ceru, ka man tas nebūs jādara.

— Jūs esat uzbūvējis jaunu skaitļotāju, un viss.

— Ar intelektu, kas tālu pārsniedz mūsējo.

— Vai tiešām tā ir?

— Cilvēks ir ļoti nepilnīga domāšanas ma­šīna.

— Par jums to nevar teikt.

— Mēs visi esam tādi. Neviena skaitļoša­nas mašīna, kas bāzējās uz bioloģisku sis­tēmu, nav pietiekami efektīva.

— Mani gan bioloģiskā sistēma pilnīgi apmierina, — Džūdija sacīja. Viņas valoda kļuva neskaidra un acis miglainas. Flemings sažņaudza viņu skavās kā lācis, bet tūlīt at­kal palaida vaļā.

— Jūs esat visai seksapīlīgs radījums.

Viņš piecēlās, nožāvājās un, pastiepis roku, izslēdza gaismu. Pēkšņi juzdama izzū- dam saspringumu, Džūdija atslīga gultā.

— Jums nepieciešams atpūsties, — viņa piešļupstēdama sacīja Flemingam.

— Varbūt.

— Jūs esat strādājis mēnešiem ilgi bez pārtraukuma. Pie tā tur. — Viņa norādīja uz loga pusi.

— Visam vajadzēja būt kārtībā līdz viņa augstības ministra atbraukšanai.

— Ja skaitļotājs nepakļausies kontrolei, jūs varēsit to katrā laikā apturēt.

— Diez vai. Pirms kāda mēneša tas jau kādu brīdi darbojās. Vai jūs to nezinājāt?

— Nē.

— Mēs sākām programmēšanu, lai līdz tam laikam, kad ieradīsies augstdzimušie viesi, pagūtu ievadīt visus datus.

— Vai kaut kas notika?

— Sākumā nekas, bet vienu mazu daļu no dotās komandu sistēmas es neizmantoju. To, kas nosaka, ka līdz ar strāvas padevi pir­mais elektriskais impulss automātiski ieslēdz programmu un skaitļotājs var pats izvēlēties izejas punktu. Es ar nolūku to izlaidu, jo negribēju dot viņam pārāk lielu brīvību, un tas viņu saniknoja.

Džūdija uzmeta Flemingam skeptisku ska­tienu.

— Kas par muļķībām!

— Nu labi, teiksim tā — viņš reģistrēja traucējumu. Bez jebkāda brīdinājuma, pirms

mēs vēl bijām sākuši ievadīt datus, viņš ieslēdza izvades rakstāmiekārtu un nodru­kāja trūkstošo koda daļu. Atkal, atkal un at­kal — nepārprotami pieprasīdams, lai es to ievadītu. Viņš bija ļoti saskaities. — Fle­mings nopietni ielūkojās Džūdijas neticīgajā sejā. — Es uz brīdi viņu izslēdzu un tad sāku ievadīt attiecīgo komandu grupu. Pēc tam viņš bija mierīgs. Viņš ir konstruēts tā, lai reģistrētu katru atkāpi no dotās instrukcijas. Dievs zina, kam visam vēl viņš nav kons­truēts!

Džūdija gulēja, raudzīdamās viņā ar pus­pievērtām acīm.

— Rīt mēs ievadīsim pēdējos datus, — Flemings turpināja. — Un debess vien zina, kas notiks tālāk. Mēs saņemam raidījumu no divsimt gaismas gadu attāluma — vai tie­šām jūs domājat, ka tā vienīgais nolūks būtu apgādāt mūs ar jauku, čaklu rēķinmašīnu? Es gan tā nedomāju. Un tā nedomā arī tie, kas nogalināja Harisu un šāva uz jums, un varbūt izseko Denisu un mani.

Džūdija gribēja viņu pārtraukt, bet apdo­mājās.

— Vai atceraties? — viņš jautāja. — Vai atceraties, ka es runāju par izlaušanos cauri?

— Skaidri atceros. — Viņa pasmaidīja.

— Par lūzuma punktu, kāds pienāk reizi tūkstoš gados. Es esmu gatavs derēt.. .

Viņš pagriezās uz loga pusi un lūkojās arā, nogrimis savās domās un minējumos.

— Jūs varat katrā laikā to izslēgt.

— Varbūt. Varbūt mēs to vaiam.

Ārā bija piķa melna tumsa, brāzmains lie­tus, un vēl arvien gaudoja vējš.

— Ir tumšs, — viņš sacīja, aizvilka aiz­karu un atgriezās pie Džūdijas. Viņa acīs bija tā pati dīvaini tramīgā izteiksme, kas toreiz skaitļotājā.

— Tātad mēs esam divi tādi nobiedēti, — viņa sacīja.

— Es pavadīšu jūs uz mājām, ja vēla­ties. — Flemings raudzījās lejup uz viņu un pasmaidīja. — Bet jūs varētu arī palikt šeit.