Andromēda

5 ATOMI

Džūdija aizgāja no viņa mazā gaismiņā un atgriezās savā mājoklī. Ap dienas vidu iera­dās pirmā viesu grupa no Londonas un līdz svinību sākumam uzkavējās ēdnīcā. Džūdija staigāja starp tumšpelēkajiem stāviem, izdalī­dama informācijas lapiņas, un jutās moža, mundra un laimīga. Flemings bija skaitļotāja ēkā un kopā ar Bridžeru un Kristīni ievadīja mašīnā pēdējās datu kopas. Reinharts un Os­borns apspriedās ar Džīrsu viņa kabinetā.

Vandenbergs, Votlings, misis Teitallena un uzticīgais, nerunīgais Ņūbajs atbrauca divos ar pusdienas vilcienu, un tos sagaidīja divas vislabākās automašīnas. Ministram vajadzēja ierasties trijos ar helikopteru — tas bija ārišķīgā Retklifa kārtējais izlēciens, ko pā­rējie viesi aiz pieklājības atturējās komentēt.

Ap to laiku lietus bija mitējies, un parā­des laukumā nometnes vidū tika nostādīta goda sardze. Reinharts un majors Kvodrings izgāja sagaidīt ministru. Kvodrings bija uz­cirties parādes formas tērpā ar spodrām medaļu lentītēm, Reinharts vīstījās savazātā neilona lietusmētelī.

Pārējie viesi un mājinieki sapulcējās uz jaunās skaitļotāja ēkas lieveņa un gaidpilni vēroja debesis. Osborns žēlabainā balsī risi­nāja diplomātisku sarunu.

— Jūs, ģenerāl, droši vien nemaz nezinā­jāt, ka Britu salas iesniedzas tik tālu zieme­ļos, ko? — Tas bija teikts Vandenbergam, kura sejā jautās nepacietība un briestošs aizvainojums. — Kā jums šķiet, Džīrs?

Džīrss, ģērbies jaunā uzvalkā, cēli un paš­apzinīgi stāvēja visu pārējo priekšā — kā nekā direktors šeit bija viņš.

— Vai viņi ir izperinājuši gulbi vai ne­glīto pīlēnu? — misis Teitallena viņam jau­tāja.

— Nevaru spriest. Man visu laiku paņem mūsu konkrētie projekti.

— Vai tad šis tāds nebūtu? — ievaicājās Osborns.

— Kara laikā es te mēdzu lidot pāri, — sacīja Votlings.

— Tiešām? — bez jebkādas intereses jautāja Vandenbergs.

— Patrulējot virs Ziemteļatlantijas. Es to­reiz dienēju krasta aviācijā.

Taču neviens viņā vairs neklausījās: heli­kopters bija klāt. Kā uzbudināts putns tas brīdi lidinājās virs parādes laukuma, tad no­sēdās zemē uz savām hidrauliskajām kājām.

Tā propellers vēl kādu minūti mala gaisu, kamēr apstājās. Atvērās durvis, viņa ekse­lence Džeimss Retklifs nokāpa lejā, goda sardze ieņēma stāju «godam sveikt», Kvod­rings pacēla roku militāra sveicienā, Rein­harts ar savām mazajām kājām patipināja uz priekšu, paspieda ministram roku un aizveda viņu pie viesu grupas uz lieveņa. Retklifs izskatījās možs un svaigs, it kā tikko būtu iznācis no vannas. Viņš sarokojās ar Džīrsu un pārējiem veltīja starojošu, mazliet augstprātīgu smaidu.

— Kā klājas, doktor? Tas ir ļoti jauki no jums, ka esat devis pajumti mūsu nelielajam eksperimentam.

Džīrss atplauka laipnībā.

— Mēs jūtamies pagodināti, ser, ka varam palīdzēt šādā darbā, — viņš sacīja, savilcis seju savā visjaukākajā smaidā. — Tīrā zi­nātne starp mums, rupjiem mehāniķiem!

Osborns un Reinharts saskatījās.

-- Varbūt iesim iekšā? — Osborns ierosi­nāja.

— Jā, patiešām. — Ministrs smaidīja pār visu seju. — Hello, Vandenberg, cik patī­kami, ka arī jūs esat ieradies!

Džīrss paspēra dažus soļus un satvēra durvju rokturi.

— Vai drīkstu? — Viņš izaicinoši parau­dzījās Reinhartā.

— Lūdzu! — Reinharts sacīja.

— Lūdzu, šeit, ministra kungs. — Un Džīrss ieveda viņus iekšā.

Tagad skaitļotāja vadības telpā dega visas gaismas, un Džīrss ar manāmu lepnumu veica namatēva un izrādītāja pienākumus. Reinharts un Osborns ļāva viņam brīvu vaļu, un Flemings, stāvēdams pie vadības pults, sapīcis vēroja notiekošo. Džīrss stādīja mi­nistram priekšā Bridžeru un Kristīni un it kā garāmejot pieminēja Flemingu.

— Jūs jau pazīstat doktoru Flemingu, mi­nistra kungs, kas to konstruēja.

— Konstruktori atrodas kaut kur Andro­mēdas zvaigznājā, — Flemings sacīja. Ret­klifs pasmējās, it kā tas būtu bijis asprātīgs joks.

— Jus patiešam esat paveikuši lielu darbu. Tagad es saprotu, kāpēc jūs prasījāt tik daudz naudas.

Viesi devās tālāk. Misis Teitallenai visla­bāk patika neona spuldzītes; pelēkajos uz­valkos tērptie ministrijas ierēdņi ar neiz- protošu interesi ņēmās pētīt zili nokrāsotos aparatūras blokus, un Flemings, palicis aiz­mugurē kopā ar Osbornu, nenocietās:

— Nekas nav pretīgāks par šādu izrādī­šanu!

— Uzņemiet to kā komplimentu, — sacīja Osborns. — Viņi taču uztic jums visu — zināšanas, naudu, varu …

— Jo lielāki muļķi.

Taču Osborns tā nedomāja.

Kad bija apskatīts atmiņas cilindrs, visa grupa sapulcējās vadības pults priekšā.

— Nu, un tagad? —1 Retklifs vaicāja.

Flemings paņēma skaitļiem aprakstītu lap,u.

— Šīs ir pēdējas datu kopas, kas bija rai­dījumā, — viņš sacīja tik klusu, ka gandrīz neviens nesadzirdēja.

Reinharts atkārtoja teikto skaļāk, paņēma lapu un paskaidroja:

— Tagad mēs ievadīsim šos datus un tad ieslēgsim visu mašīnu.

Viņš pasniedza lapu Kristīnei, kas apsē­dās pie teletaipa un sāka klikšķināt taustiņus. Viņa izskatījās ļoti izveicīga un skaista: viesi bija sajūsmā. Kad Kristīne bija beigusi, Fle­mings ar Bridžeru pagrieza slēdžus un no­spieda pogas uz vadības pults un gaidīja. Arī ministrs gaidīja. No skaitļotāja dziļu­miem atskanēja vienmērīga dūkoņa, citādi viss bija klusu. Kāds noklepojās.

— Vai viss kārtībā, Denis? — Flemings jautāja. Tad cita pēc citas uzzibsnīja indika- torspuldzītes.

Tas bija ļoti efektīgs skats. Tūlīt tika pa­skaidrots: spuldzītes rāda, kā dati virzās cauri mašīnai; tiklīdz tā būs beigusi skait­ļot, rezultāts tiks nodrukāts, rau, tur uz tā platā papīra ruļļa …

Taču nekas nenotika — pagāja stunda, un viņi vēl arvien gaidīja. Pulksten piecos mi­nistrs nesmaidīdams iekāpa savā helikopterā, pacēlās debesīs un aizlidoja dienvidu vir­zienā. Pulksten sešos pārējie viesi devās uz staciju, lai noķertu vakara vilcienu uz Aber- dīnu. Viņus pavadīja Reinharts, nerunīgs un

gauži sašļucis. Pulksten astoņos Bridžers un Kristīne aizgāja mājās.

Flemings palika viens tukšajā vadības telpā, klausīdamies skaitļotāja dūkoņā un stingi vērdamies nemitīgi zibsnījošajās spul­dzītēs. Džūdija, tiklīdz atbrīvojās, piebiedro­jās viņam un apsēdās līdzās pie vadības pults. Flemings nerunāja, pat nelādējās un nežēlojās, un Džūdija nevarēja atrast šim brīdim piemērotus vārdus.

Pulkstenis pie sienas rādīja gandrīz des­mit, kad spuldzītes uz paneļa pārstāja mir­got. Flemings nopūtās un sakustējās, lai pieceltos un ietu projām. Džūdija mierinot ar pirkstu galiem viegli pieskārās viņa piedur-' knei. Flemings pagriezās, lai noskūpstītu viņu, un tieši šajā brīdī sāka klakšķēt izva­des rakstāmiekārta.

Reinharts palika pa nakti Aberdīnā, kur notika Skotijas universitāšu seminārs. Semi­nārs bija tikai iegansts — viņam negribējās turpināt ceļojumu kopā ar augstprātīgi vē­līgo sabiedrību no Londonas. Vienīgais mie­rinājums bija tas, ka viņš sastapa savu veco draugu — Madlēnu Doneju. Viņa bija ķīmi­jas profesore Edinburgas universitātē, var­būt labākā bioķīmiķe visā zemē, ārkārtīgi talantīga zinātniece un cilvēks, kas prata nomierināt un iedrošināt, kaut sievišķīgās pievilcības ziņā, kā mēļoja viņas studenti, līdzinājās ar sakaltušu ādu apvilktai retortei.

Viņi ilgi runājās, pēc tam Reinharts, kauda­mies ar smagām domām, atgriezās savā viesnīcas istabā.

No rīta viņš saņēma telegrammu no Tor- nesas:

_PILNS NAMS. DŪŽI SIT KARAĻUS. BRAUCIET TŪLĪT. FLEMINGS.

Reinharts atteica uz Londonas lidmašīnu rezervēto biļeti, nopirka jaunu dzelzceļa bi­ļeti un atkal devās uz ziemeļrietumiem, pa­ņēmis līdzi Doneju.

— Ko tas nozīmē? — viņa jautāja.

— Ceru, tas nozīmē, ka kaut kas ir noti­cis. Lai dievs dod! Tā nolādētā mašīna izmaksāja vairākus miljonus, un vakarnakt es domāju, ka mēs kļūsim par izsmiekla ob­jektu visai Vaithollai.

Reinharts pats īsti labi nezināja, kādēļ uzaicinājis Doneju braukt līdzi. Varbūt tā­pēc, lai sagādātu sev morālu atbalstu.

Kad viņš no Tornesas stacijas piezvanīja uz centru, lai palūgtu mašīnu un ārkārtēju caurlaidi Donejai, viņu savienoja tieši ar Kvodringa kabinetu.

— Tie zinātnieki ir viena sasodīta tauta! — Kvodrings sacīja savam gaitniekam. — Nāk un iet, it kā te būtu kāda zaļumballe.

Viņš paņēma gaitnieka izrakstīto caurlaidi un devās uz koridora otru galu, kur atradās Džīrsa kabinets. Vispār par Kvodringa rak­sturu nevarēja sevišķi sūdzēties, bet šodien

sakarā ar Džūdijas ziņojumu par notikumu krastmalā viņš bija ļoti sliktā omā.

— Nezinu, vai jūs to parakstīsit, ser. — Kvodrings nolika caurlaidi uz Džīrsa galda.

— Kam tā ir?

— Personai, ko profesors Reinharts grib ievest pie mums.

— Vai jūs esat tuvāk informēts, kas viņš ir?

— Tā ir «viņa», nevis viņš.

— Kā viņu sauc? — Džīrss caur savām bifokālajām brillēm pašķielēja uz caurlaidi.

— Profesore Doneja.

— Doneja! Madlēna Doneja? — Džīrss ieinteresēts vēlreiz paskatījās caurlaidē. — Par viņu jums nav ko raizēties. Es viņu pazīstu kopš saviem Mančestras laikiem.

Parakstīdams caurlaidi, Džīrss pasmaidīja, laikam kaut ko atcerēdamies. Kvodrings ne­veikli samīņājās.

— Mums ir ļoti grūti izsekot šos Zinātnes ministrijas ļaudis.

— Kamēr viņi tup savā ēkā, nav ko uz­traukties. — Džīrss pasniedza parakstīto caurlaidi.

— Viņi klaiņā apkārt.

— Kurš, piemēram?

— Vispirms Bridžers. Viņš ļoti bieži braukā uz salu.

— Viņš novēro putnus.

— Mums šķiet, ka tur slēpjas kaut kas cits. Es personiski domāju, ka viņš ņem līdzi dokumentus.

— Dokumentus? — Džīrss spēji pacēla galvu, nozibsnīdams briļļu stiklus. — Vai jums ir kādi pierādījumi?

— Nav.

— Nu, tātad . ..

— Vai mēs nevarētu viņu pārmeklēt pie laivu piestātnes?

— Bet ja nu jūs pie viņa nekā neatrodat?

— Tas būtu brīnums.

— Bet mēs sevi būtu nostādījuši muļķīgā situācijā. — Džīrss noņēma brilles un dzedri palūkojās majorā. — Un, ja viņam tiešām ir kaut kas aiz ādas, mēs viņu padarītu piesar­dzīgu.

— Viņam noteikti ir kaut kas aiz ādas.

— Tad dabūj iet faktus, lai varētu ko uz­sākt.

— Nezinu, kā lai to izdaru.

— Jūs esat atbildīgs par šīs iestādes dro­šību.

— Jā, ser.

Džīrss kādu brīdi dziļdomīgi klusēja.

— Un kā mis Adamsone?

Kvodrings pastāstīja.

— Un pēc tam vairāk nekas nav noticis?

— Nē, ser, vismaz mēs neko neesam ma­nījuši.

— Hm. — Džīrss ar knakšķi salieca savu briļļu kājiņas, un tas nozīmēja, ka saruna par šo tematu izbeigta. — Ja jūs ejat uz skaitļotāja ēku, jūs pats varētu nodot pro­fesorei Donejai viņas caurlaidi.

— Neesmu domājis turp iet.

— Tad aizsūtiet kādu. Un lieciet nodot viņai manus sveicienus. Jā, starp citu, ja viņi tur neuzkavējas pārāk ilgi, lai iegriežas pie manis uz glāzi heresa.

— Labi, ser! — Kvodrings piesardzīgi kā­pās atpakaļ no rakstāmgalda.

— Arī Flemings, tādā gadījumā, ja ir tur kopā ar viņiem.

— Jā, ser.

Kvodrings jau bija pie durvīm. Džīrss sapņaini raudzījās griestos, domādams par Madlēnu Doneju.

— Man gribētos, lai arī mēs paši vairāk pievērstos īsti zinātniskiem pētījumiem. Ap­nicis noņemties tikai ar šiem praktiskajiem uzdevumiem.

Kvodrings pasteidzās nozust.

Galu galā caurlaidi nodošanai paņēma Džūdija. Doneja bija skaitļotāja vadības telpā, kur Reinharts un Bridžers viņai visu izrādīja, bet Kristīne pūlējās pa nometnes iekšējo telefonu sazvanīt Flemingu. Džūdija nodeva caurlaidi, un viņu iepazīstināja ar Doneju.

— Preses dienests? Jauki! Man patīk, ka arī meitenēm ļauj kaut ko darīt, — Doneja sacīja mundrā, vīrišķīgā balsī. Viņas ska­tiens bija stingrs, bet laipns. Reinharts šķita satraukts un neparasti nervozs.

— Ko Džons gribēja?

— Es nezinu, — Džūdija sacīja. — Vismaz es īsti labi to nesapratu.

— Viņš man atsūtīja telegrammu.

Pēc brīža atsteidzās Flemings.

— Ahā, te jūs esat!

Reinharts metās viņam virsū:

— Kas noticis?

— Mēs neesam vieni, — Flemings sacīja, vēsi paskatīdamies uz Doneju.

Reinharts ērcīgi iepazīstināja viņus un ne­pacietīgi mīņājās no vienas kājas uz otru, ka­mēr Doneja izprašņāja Flemingu par skaitļo­tāja uzbūvi.

— Madlēna ir pilnīgi lietas kursā.

— Laimīgā! Arī es gribētu būt lietas kursā.

Flemings izvilka no kabatas salocītu pa­pīra lapu un pasniedza profesoram.

— Kas tas ir? — Reinharts atlocīja lapu. Flemings smīnēdams vēroja viņu kā mazs zēns, kas dzen jokus ar pieaugušo. Uz pa­pīra lapas bija nodrukātas vairākas rindas skaitļu.

— Kad mašīna to izvadīja? — jautāja Reinharts.

— Vakar vakarā, pēc tam kad jūs visi bi­jāt aizgājuši. Šeit bija Džūdija un es.

— Un man tu to neteici! — pārmetoši iesaucās Bridžers.

— Tu jau biji aizgājis.

Reinharts, pieri saraucis, pētīja skaitļus.

— Vai tie jums kaut ko izsaka?

— Jums tie neko neatgādina?

— Atzīstos, ka ne.

— Vai tās nav enerģētisko līmeņu relatī­vās frekvences ūdeņraža atomā?

— Vai tā ir? — Reinharts pasniedza pa­pīru Donejai.

— Tu gribi teikt, — Bridžers jautāja, —ka skaitļotājs pēkšņi ņēma un to nodrukāja?

— Jā. Tas var gan būt. — Doneja lēnām pārlasīja skaitļus. — Tiešām izskatās pēc re­latīvajām frekvencēm. Cik dīvaini!

— Visa šī padarīšana ir mazliet dīvaina, — sacīja Flemings.

Doneja vēlreiz izlasīja skaitļus un pamāja ar galvu.

— Es tam neredzu jēgas, — Džūdija ietei­cās un pati nobijās, vai nav izrādījusi ne­parastu stulbumu.

— Izskatās tā, it kā kāds tur augšā, — Doneja norādīja uz debesīm, — būtu cītīgi nopūlējies pavēstīt mums to, ko mēs jau zi­nām par ūdeņradi.

— Vai tas patiešām ir viss? — Džūdija paraudzījās uz Flemingu, bet viņš nekā ne­teica. Madlēna Doneja uzrunāja Reinhartu:

— Maza vilšanās.

— Es nejūtos vīlies, — Flemings mierīgi sacīja. — Tas ir tikai sākums. Jautājums ta­gad ir, vai mēs gribam turpināt.

— Kā jūs varat turpināt? — vaicāja Do­neja.

— Redziet, ūdeņradis ir Visuma kopīgais elements. Vai tā nav? Tātad šī ir ļoti vien­kāršas universālas informācijas daļiņa. Ja mēs to nesaprotam, mašīnai nav jēgas tur­pināt. Ja saprotam, tad skaitļotājs var pāriet pie nākamā jautājuma.

— Pie kāda nākamā jautājuma?

— To mēs vēl nezinām. Bet šis, es varu derēt, ir pirmais solis garā garā jautājumu un atbilžu spēlītē. — Flemings paņēma pa­pīru no Donejas un pasniedza Kristīnei. — Ievadiet to atpakaļ skaitļotājā!

— Vai patiešām? — Kristīne jautājoši pa­lūkojās uz Reinhartu.

— Dariet to.

Reinharts neteica vairs ne vārda, bet šķita manāmi pārvērties: viņš vairs neizskatījās nomākts, un viņa acis moži dzirkstīja. Ka­mēr Kristīne apsēdās pie ievades teletaipa un Bridžers rīkojās ar vadības pults slē­džiem, visi pārējie stāvēja klusi un domīgi.

— Sāciet! — Bridžers sacīja. Viņš bija pat vēl klusāks nekā Flemings, un Džūdija ne­varēja saprast, vai viņš jūt skaudību, ir no­bažījies vai, tāpat kā visi pārējie, tikai mēģina izprast notiekošo.

Kristīnes pirksti ātri skraidīja pa klavia­tūru, un skaitļotājs aiz savām metāla sienām vienmērīgi dūca. Patiešām šķita, ka tas ir visapkārt viņiem — masīvs, bezkaislīgs un nogaidošs. Doneja raudzījās uz zilo aparatū­ras bloku rindām un ritmiski mirgojošajām spuldzītēm ar mazāku bijību nekā Džūdija, bet ļoti ieinteresēti.

— Jautājumi un atbildes — vai jūs tiešām tā domājat?

— Ja jūs būtu tur augšā starp zvaigznēm, jūs taču nevarētu tieši pajautāt, ko mēs zi­nām. Bet šāda mašīna var, — Flemings pa­

māja uz skaitļotāja indikatorpaneļa pusi, — ja ir konstruēta un programmēta tā, lai to izdarītu viņu vietā.

Doneja atkal pievērsās Reinhartam.

— Ja doktors Flemings ir uz pareiza ceļa, tas tas patiešām ir kaut kas vienreizīgs.

— Flemingam šādās lietās ir nemaldīgs instinkts, — Reinharts sacīja, nenovērsdams acis no Kristīnes.

Kad viņa bija beigusi strādāt ar teletaipu, nekas nenotika. Bridžers manipulēja ar va­dības pults pogām un slēdžiem, bet pārējie gaidīja. Flemings izskatījās samulsis.

— Ko tas nozīmē, Denis?

— Nezinu.

— Varbūt jūs kļūdījāties, — Džūdija sa­cīja.

— Līdz šim vēl neesam kļūdījušies.

Tiklīdz Flemings to izteica, iemirgojās

spuldzītes uz indikatorpaneļa, un pēc īsa brīža sāka darboties izvades rakstāmiekārta. Visi sapulcējās tai apkārt, vērodami, kā pāri tās platajam rullim collu pēc collas slīd baltā papīra lente, noklāta ar skaitļu rindām.

Viens no garajiem, zemajiem skapīšiem Džīrsa kabinetā bija dzērienu bārs. Direk­tors uzlika uz tā četras glāzes un no apak­šējā plaukta izņēma pudeli džina.

— Tas, ko dara Reinharts un viņa ļaudis, ir briesmīgi intriģējoši. — Par godu Donejas apciemojumam Džīrss nebija uzvilcis savu

vislabāko kārtu, toties lika lietā savas visla­bākās manieres. — Vakar atgadījās maza neveiksmīte, bet, cik saprotu, tagad viss ir kārtībā.

Doneja, iegrimusi vienā no dziļajiem at­zveltnes krēsliem, pacēla acis un saskatījās ar Reinhartu. Džīrss turpināja runāt, palē­nām piepildīdams vienu no glāzēm.

— Mēs te, šajā mežonīgajā nostūrī, patie­sību sakot, nodarbojamies tikai ar rupjiem dzelžiem. Mēs, protams, dodam lielu ieguldī­jumu valsts raķešu rūpniecības attīstībā un risinām daudzas svarīgas un sarežģītas pro­blēmas, taču man nebūtu nekas pretī uzģērbt vecu virsvalku un atgriezties laboratorijā. Vai nav par gaišu?

Viņš uzlika piepildīto glāzi uz sava rak­stāmgalda, kura virsa atradās vienā līmenī ar Donejas ausi. Glāzes kājiņa bija ietīta papīra servjetītē, lai nesabojātu pulējumu.

— Ļoti labs, paldies! — Doneja pāri galda malai tikko varēja redzēt glāzi un pasnieg­ties pēc tās nepiecēlusies. Džīrss sameklēja skapītī otru pudeli.

— Un jums heresu, Reinhart? — Viņš ielēja heresu. — Sēžot pie administratora galda, cilvēks briesmīgi ierūsē. Uz jūsu vese­lību! … Priecājos atkal jūs redzēt, Madlēn! Kas ir jūsu darba lauks zinātnē?

— DNS, hromosomas, dzīvības izcelša­nās, — Doneja skarbi atbildēja. Viņa nolika savu glāzi atpakaļ uz galda un aizdedzināja cigareti, izpūzdama dūmus pa degunu kā vī­rietis. — Bet šobrīd esmu nonākusi mazā strupceļā. Es patlaban gribēju aizbraukt kaut kur projām, lai klusībā padomātu, kad sastapu Ernestu.

— Palieciet un padomājiet šeit! — Džīrss veltīja viņai mīļu smaidu un tūlīt pat to no­dzēsa. — Bet kur kavējas Flemings?

— Viņš kuru katru brīdi būs klāt, — sacīja Reinharts.

— Tas jums ir gaišs puisis, bet ar smagu raksturu, — Džīrss viņam pavēstīja. — Pa­tiesību sakot, jums viņi visi ir mazliet īpat­nēji, vai ne?

— Mums ir arī rezultāti, — Reinharts mie­rīgi atbildēja. — Skaitļotājs strādā un ir sā­cis izvadīt materiālu.

Džīrss uzrāva uzacis.

— Patiešām? Ko tad tas izvada?

Viņi pastāstīja.

— Dīvaini. Patiešām ļoti dīvaini. Un kas notika, kad jūs to ievadījāt atpakaļ?

— Tas nodrukāja milzum daudz skaitļu.

— Ko tie nozīmē?

— Nav ne jausmas. Mēs tos rūpīgi izska­tījām, bet pagaidām… — Reinharts paraus­tīja plecus.

Pie durvīm nevērīgi pieklauvēja, un uz sliekšņa parādījās Flemings.

— Vai te būtu īstā kompānija?

— Nāciet, nāciet! — Džīrss sacīja gluži kā daudzsološam, bet netaktiskam studen­tam. — Vai slāpst?

— Kad man neslāpst?

Flemingam rokā bija skaitļotāja apdrukā­tās lapas. Viņš tās nosvieda uz galdar lai paņemtu glāzi.

— Vai jūs mūs iepriecināsit? — jautāja Reinharts.

— Itin nemaz. Kaut kas nav kārtībā vai nu ar viņu, vai ar mums.

— Vai tie ir paši pēdējie? — jautāja Džīrss, izklādams papīrus un noliekdamies pār tiem. — Jums būs krietni jānopūlas, lai tos izanalizētu, vai ne? Ja mēs kaut kādā veidā varam palīdzēt…

— Tur nevar būt nekas sarežģīts. — Fle­mings bija kluss un domīgs, it kā mēģinātu saskatīt kaut ko netveramu, bet tuvumā esošu. — Es esmu pārliecināts, ka tur jābūt kaut kam pavisam vienkāršam. Tādam, ko mēs varētu pazīt.

— Tur bija viena nodaļa… — Reinharts paņēma lapas un pārbrauca ar acīm. — Šķiet, it kā būtu kas pazīstams. Madlēn, paskatie­ties šo kopu vēlreiz.

Madlēna paskatījās.

— Ko tad jūs gaidāt? — Džīrss jautāja Flemingam, ieliedams dzeramo.

— Es nezinu. Pagaidām es vēl nezinu, kāda ir šī spēlīte.

— Vai oglekļa atoms jūs neinteresētu? — Doneja ar tikko jaušamu smaidu palūkojās augšup no sava krēsla.

— Oglekļa atoms?!

— Tas nav izteikts tādā veidā, kā to da­rām mēs, tomēr, jā, tas varētu būt oglekļa struktūras apraksts. — Viņa izpūta dūmus pa degunu. — Vai to jūs domājāt, Ernest?

Reinharts un Džīrss atkal noliecās pār la­pām.

— Es, protams, esmu mazliet ierūsējis, — sacīja Džīrss.

— Tas taču varētu būt, vai ne?

— Jā, patiešām gan. Interesanti, vai tur ir vēl arī kas cits.

— Tur nekā cita nebūs, — sacīja Fle­mings. Viņa domīgums bija izgaisis un balsī skanēja droša pārliecība. — Atcerieties pašu sākumu. Pirmais bija jautājums par ūdeņ­radi. Tagad viņš mums jautā, pie kādas dzī­vības formas mēs piederam. Visas pārējās skaitļu kopas nozīmē citus iespējamos dzīvu radījumu uzbūves veidus. Bet mēs par tiem nekā nezinām, jo dzīvība uz mūsu planētas balstās uz oglekļa atoma.

— Nu labi, pieņemsim šo jūsu teoriju, — sacīja Reinharts. — Ko mēs tagad darīsim? Ievadīsim atpakaļ skaitļus, kas attiecas uz oglekli?

— Tādā gadījumā, ja mēs gribam, lai viņš zinātu, no kā mēs esam taisīti. Viņš to ne­aizmirsīs.

— Vai jūs priekšlaikus nepiedēvējat tam intelektu? — sacīja Džīrss, kam nebija laika nodoties fantastiskām hipotēzēm.

— Paklausieties, — Flemings pievērsās viņam. — Raidījumā, ko mēs uztvērām, ir divas daļas. Pirmkārt, tas mums deva pro­jektu, otrkārt — krietni daudz pamatinfor­mācijas, kas ievadāma skaitļotājā, kad bū­sim to uzbūvējuši. Līdz šim mēs nezinājām, kas tā par informāciju, bet tagad sākam to uzzināt. Sākotnējā informācija plus tas, ko mēs paši pateiksim, dos viņam iespēju izzi­nāt par mums itin visu. Un viņš iemācīsies šīs savas zināšanas izmantot. Ja tas nav in­telekts, tad es nezinu, kas tas ir.

— Tā ir ļoti noderīga mašīna, — sacīja Doneja. Flemings pagriezās pret viņu.

— Tā kā tam nav protoplazmas, tad, pēc ķīmiķu domām, protams, nevar būt arī do­māšanas spēju!

Doneja pavīpsnāja.

— No kā jūs baidāties, Džon? — jautāja Reinharts.

— No tā nolūkiem. Mums to nelika uzbū­vēt tāpat vien joka pēc vai aiz labdarības.

— Jūs spriežat kā neirotiķis, — Doneja sacīja.

— Jūs tā domājat?

— Jums ir dota negaidīta izdevība. Iz­mantojiet to! — Viņa pievērsās Reinhartam. — Ja jūs lietosit doktora Fleminga metodi un ievadīsit atpakaļ oglekļa formulu, varbūt saņemsit kaut ko citu. Iespējams, ka jūs iegūsit daudz sarežģītāku vielu formulas un ar šīs brīnišķīgās mašīnas palīdzību varēsit tās sintezēt. Un tas ir viss. Lieciet tai strādāt!

— Kā jūs uz to skatāties, Džon? — Rein­harts pavērās Flemingā.

— Ar mani nerēķinieties!

— Vai jūs negribētu ar to nodarboties, Madlēn? — profesors jautāja Donejai.

— Kāpēc gan ne jūs pats? — viņa jau­tāja.

— Astronomija ir pārāk tālu no biosintē- zes. Ja jūsu universitāte varētu iztikt bez jums …

— Mēs jums šeit nodrošināsim vislabākos apstākļus. — Džīrss mēdza izlemt un rīkoties ātri. — Jūs teicāt, ka esot nonākusi strupceļā.

Doneja pārlika.

— Vai jūs strādāsit kopā ar mani, doktor Fleming?

Flemings papurināja galvu.

— Iekams mēs vispār sākam, vēl daudz kas nopietni jāapsver.

— Es gan tā nedomāju.

— Es esmu aizgājis tik tālu, cik gribēju. Patiesību sakot, pat tālāk, lai pierādītu, ka ar vārdiem nemētājos. Bet šeit mans ceļš beidzas.

Reinharts pavēra muti, gribēdams ko iebilst, bet Flemings jau aizgriezās.

— Labi! — Reinharts sacīja. — Vai jūs ķersities pie šā darba, Madlēn?

Par visu pārējo viņi vienojās, kad Fle­mings bija aizgājis.

Doneja ieradās Tornesā nākamajā nedēļā un sāka strādāt ar skaitļotāju. Bridžers un Kristīne viņai palīdzēja, un arī Džīrss tagad izrādīja lielu entuziasmu un interesi. Fle- mings atgriezās Londonā, un Džūdija ar viņu vairs nesatikās. Kā armijas virsniekam, ko saistīja dotais zvērests, viņai vajadzēja pa­likt tur, kur bija norīkota. Savā ziņā tas bija atvieglojums — justies brīvai no viņu div­domīgajām attiecībām. Pēc Fleminga dzīvoklī pavadītās nakts Džūdija cik spēdama bija turējusi viņu no sevis pieklājīgā attālumā, jo pati cīnījās ar pretrunīgām izjūtām — instinktīvu vēlēšanos baudīt mīlestību un mokošo apziņu, ka Flemings uzskata viņu par to, kas viņa nav. Vismaz pa to laiku, kamēr Flemings bija projām, Džūdijai neva­jadzēja ziņot par viņu — palika tikai Bri­džers, bet tas nebija tik nepatīkami.

Bridžers nedeva drošības dienesta darbi­niekiem nekādu pieturas punktu. Džūdija vairs nestaigāja gar piekrasti, un Kvodringa patru]as nekā aizdomīga nemanīja. Pats Bri­džers kļuva arvien drūmāks un noslēgtāks. Viņš strādāja lietpratīgi, bet bez entuziasma un savu brīvo laiku pavadīja uz Torholmas salas, novērodams vēlo gājputnu aizceļo­šanu uz ligzdošanas vietām.

Rudeni nomainīja ziema. Atgriezies Lon­donā, Flemings ķērās pie darba, lai pārbau­dītu visu raidījumu un savus sākotnējos ap­rēķinus. Bolderšovas kalnā vēl arvien uz­tvēra signālus, bet nekā jauna tajos nebija. Šifrs vienmēr bija viens un tas pats. Fle­mings, izanalizējis visus materiālus, neat­rada neko tādu, kas norādītu, ka viņa bažas ir pamatotas.

Donejai Tornesā veicās labāk.

— Jaunajam cilvēkam bija taisnība vienā ziņā, — viņa sacīja Reinhartam. —- Par to jautājumu un atbilžu spēlīti. Mēs ievadījām atpakaļ oglekļa atomskaitļus, un mašīna sāka izvadīt proteīna molekulu struktūras aprakstu.

Kad Doneja to ievadīja atpakaļ, skaitļotājs uzdeva vēl citus jautājumus. Tas piedāvāja dažādu uz proteīniem balstītu struktūru for­mulas un acīmredzot gribēja, lai par tām dod vairāk informācijas. Doneja iesaistīja šai darbā savu katedru Edinburgā. Tad viņi ievadīja atpakaļ mašīnā visu, ko zināja par šūnas uzbūvi. Ap Jaungadu skaitļotājs bija izsniedzis viņiem hemoglobīna molekulārās struktūras formulu.

— Kāpēc hemoglobīna? — jautāja Džū­dija, kas bija aizbraukusi Donejai līdzi uz Edinburgu, lai mēģinātu izprast notiekošo.

— Asiņu hemoglobīns piegādā smadze­nēm elektrisko barojumu.

— Vai skaitļotājs to piedāvāja kā vienu no vairākām iespējām?— jautāja Reinharts.

Viņi visi trīs sēdēja Donejas darbistabā vienā no vecajām, pelēkajām universitātes ēkām. Doneja bija Reinhartam paziņojusi, ka jautājums par tālāko darbu jāapspriež ministrijā.

— Jā, — sacīja bioķīmiķe. — Tāpat kā iepriekš. Un mēs ievadījām atpakaļ šo.

— Tātad tagad tas zina, kā darbojas mūsu smadzenes?

— Tagad tas zina vēl daudz vairāk.

Reinharts nobraucīja zodu ar saviem smal­kajiem pirkstiem.

— Kāpēc gan tas grib to visu zināt?

— Jūs ir ietekmējis Flemings, — pārmetoši sacīja Doneja. — Tas negrib zināt neko. Tas aprēķina loģiskas atbildes, izejot no mūsu sniegtās informācijas un datiem, kas tam jau ir. Tādēļ ka tā ir skaitļošanas mašīna.

— Un tas ir viss? — Džūdija, lai cik nie­cīgas bija viņas zināšanas, šaubījās tāpat kā Reinharts.

— Mēģināsim spriest zinātniski, — sacīja Doneja, — nevis kā mistiķi.

— Profesor Reinhart, vai jūs …

Reinharts acīmredzot jutās neomulīgi.

— Flemings teiktu, ka skaitļotājs grib zi­nāt, ar kāda veida intelektu tam ir darī­šana — kāda veida skaitļotāji mēs esam, cik lielas ir mūsu smadzenes., kā mēs tās baro­jam, kāda ir to uzbūve.

— Jaunajam Flemingam ir vienkārši sli­mīga iztēle, man jāsaka, — teica Doneja. Viņa norādīja uz plauktiem, kas bija piebāzti ar papīru mapēm. — Tagad mums ir tik daudz materiāla, ka mēs gandrīz vairs nere­dzam dienas gaismu, un es sāku aptvert, ko tas viss nozīmē. Tādēļ es gribēju apspries­ties ar jums. Manuprāt, skaitļotājs ir devis mums dzīvās šūnas uzbūves pamatshēmu.

— Ko jūs sakāt?!

— Labuma mums no tā nav nekāda. Te ir neaptverams daudzums skaitļu. Tas ir pārāk sarežģīti, lai mēs jebkad spētu to pilnībā izprast.

— Kā tā?

— Paskatieties uz šo skaitļu jūru! Mēs va­ram saprast un atšifrēt atsevišķus posmus, piemēram, par hromosomas struktūru un tā tālāk, bet būtu vajadzīgi gadi, lai to visu iz­analizētu.

— Ja tas jums vispār būtu jādara.

— Ko jūs ar to gribat teikt?

Reinharts atkal nobraucīja zodu. Džūdija ievēroja viņa plaukstas virspusē mazas bed­rītes. Reinhartam piemita kaut kas ļoti no­mierinošs un dziļi cilvēcisks pat tad, kad viņš pāri galvai bija iegrimis teorētiskos prātojumos.

— Es gribu parunāt ar Flemingu un Os­bornu, — viņš sacīja.

Galu galā viņam izdevās noorganizēt tik­šanos Osborna kabinetā. Šai laikā Reinharts bija pamatīgi iepazinies ar visiem, faktiem un gribēja sākt rīkoties. Flemings izskatījās novecojis un apātisks, it kā viņa iekšējā atspere būtu atslābusi. Viņa seja bija pietū­kuši un acis sasarkušas.

Eleganti atgāzies krēslā, Osborns uzklau­sīja Reinhartu.

— Profesore Doneja ziņo, ka, pēc viņas domām, no skaitļotāja saņemtais materiāls satur sīku šūnas molekulārās struktūras ap­rakstu.

— Dzīvas šūnas?

— Jā. Tas ir līdz šim neatklātais dabas noslēpums — kā sakārtotas šūnā nukleīnskā­bes molekulas.

— Tātad jūs tagad patiešām varētu sinte­zēt dzīvu šūnu?

— Ja mēs varētu izmantot skaitļotāju darba kontrolei, izgatavot laboratorijas ie­kārtu, ar kuru būtu iespējams izpildīt tā do­tās instrukcijas, respektīvi — uzbūvēt ie­kārtu DNS sintēzei, tad, manuprāt, mēs varētu sākt dzīvu audu veidošanu.

— Biologi taču par to ir sapņojuši gadiem ilgi!

— Vai jus patiešam' gribat Jaut tam radīt dzīvu organismu? — jautāja Flemings.

— Doneja grib mēģināt, — sacīja Rein­harts. — Flemings negrib. Ko mēs darīsim?

— Kāpēc jūs negribat? — Osborns nevē­rīgi pavaicāja Flemingam, it kā runa būtu par kādu gluži ikdienišķu jautājumu.

— Tādēj, ka mūs uz to virza piespiedu ceļā, — Flemings gurdi atbildēja. — Es to esmu teicis kopš tās dienas, kad mēs uzbū­vējām šo nolādēto mašīnu, un neredzu ie­mesla mainīt savu pārliecību. Madlēna Do­neja iedomājas, ka šo skaitļotāju var vien­kārši izmantot kā laboratorijas aparatūru. Viņa ir nelabojama optimiste. Ja viņa grib parotaļāties ar DNS sintēzi, lai paliek savā universitātē un dara to. Bet neļaujiet viņai lietot skaitļotāju vai, ja esat spiesti to atļaut, tad vismaz izdzēsiet tā atmiņu.

— Jūsu domas, Reinhart? — Osborns ar garlaikotu sejas izteiksmi pievērsās profeso­ram, neizrādīdams, kādu iespaidu uz viņu atstājuši Fleminga vārdi.

— Es nezinu, — Reinharts sacīja. — Tie­šām nezinu. Tas viss nāk no kādas tālas, sve­šas civilizācijas, bet…

— Mēs jebkurā brīdī varam izraut, kon­taktu? — Flemings pateica priekšā. — Sa­protiet, mēs to uzbūvējām, lai pārbaudītu raidījuma saturu. Tā taču bija, vai ne? Tas tika izdarīts. Mēs sākām ar to strādāt, lai noskaidrotu tā nolūkus. Tagad mēs zinām arī tos.

— Diez vai.

— Es zinu! Tā ir intelektuāla piektā ko­lona no citas pasaules, no citas eksistences formas. Tajā ir gan dzīvības iedīgļi, gan arī iznīcības iedīgļi.

— Vai jums vispār ir kāds pamats to ap­galvot? — jautāja Osborns.

— Nekā konkrēta.

— Tad kā gan mēs varam…

— Labi, turpiniet vien! — Flemings piecē­lās un devās uz durvīm. — Turpiniet, un jūs redzēsit, kas notiks, bet tikai tad neskrieniet brēkdami pie manis!