Andromēda

3.ATŠIFRĒŠANA

Jaunais Elektronikas institūts atradās kād­reizējā Rīdžensijas laukumā, kas tagad bija nodots tikai gājēju rīcībā. Visapkārt tam slē­jās augstas celtnes no betona un stikla ar mozaīkā darinātām fasādēm. Institūta ēkā vairākus stāvus aizņēma skaitļošanas mašī­nas, un pēc ilgām, neatlaidīgām sarunām mi­nistrijās un kuluāros Reinhartam izdevās panākt Fleminga reabilitāciju un dabūt at­ļauju viņam un pārējiem grupas locekļiem strādāt šeit un izmantot iekārtu. Bridžeram, kura līgumā noteiktais darba laiks tuvojās beigām, iedeva jaunu asistenti, ko sauca Kristīne Flemsteda, un Džūdiju, kaut arī tas nepatika ne viņai pašai, ne citiem, norīkoja līdzi grupai.

— Kāda velna pēc mums vajadzīgs pre­ses dienesta pilnvarotais, — Flemings puko­jās, — ja mūsu darbs ir tik briesmīgi slepens, ka par to ne iepīkstēties nedrīkst?

— Man jābūt lietas kursā par visu, ja jus to atļausit, lai tad, kad varēs paziņot atklā­tībā …

— . . . Jūs būtu au fait?[2]

— Vai jums tas nepatīk? — Džūdija iztu­rējās gandrīz pazemīgi, it kā nevis Flemings, bet viņa būtu vainojama nesenajā skandālā. Neizskaidrojamā veidā viņu kaut kas sais­tīja pie šā cilvēka.

— Kas man tur ko nepatikt! — Flemings atbildēja. — Jo vairāk seksa, jo labāk.

Taču, kā jau pats toreiz Bolderšovā bija izteicies, viņam tādām lietām neatlika laika. Augas dienas un lielāko daļu nakšu viņš pa­vadīja, klasificēdams radioteleskopa uztverto signālu milzīgo masu un izteikdams to sa­protamos skaitļos. Acīmredzot solījums, ko Flemings pats vai Reinharts viņa vārdā bija devis, atturēja viņu no dzeršanas un lika pil­nīgi nodoties darbam. Ar nelokāmu un neat­slābstošu stingrību viņš to pašu prasīja no Bridžera un asistentes un nekurnēdams pa­cieta visāda veida pārraudzību un rutīnas izpausmes. Formāli vadītājs skaitījās Rein­harts, un Flemings visus rezultātus paklau­sīgi nodeva viņam, taču allaž turpat tuvumā grozījās Aizsardzības ministrijas ļaudis, un Flemings izturējās pieklājīgi pat pret Vot- lingu, ko viņi bija iesaukuši par «Sudrab- spārni».

Pārējie grupas locekļi nejutās tik apmieri­ nāti. bridžera un Džūdijas attiecības bija loti vēsas. Bridžers gribēja tikai ātrāk tikt projām, un Kristīne neslēpa savu vēlēšanos ieņemt viņa vietu. Jaunajai un glītajai mei­čai piemita kaut kas no Fleminga tiešuma. Viņa nepārprotami lika Džūdijai manīt, ka uzskata to par liekēdi, un, tiklīdz radās izde­vība, lēca acīs.

Drīz pēc grupas pārcelšanās no Bolderšo­vas uz Elektronikas institūtu bija atradies Hariss. To kāda sava apmeklējuma laikā pa­vēstīja Votlings. Pie bukmeikera kantora Harisam uzbrukuši nezināmi cilvēki, sasējuši, iegrūduši mašīnā, piekāvuši un izsvieduši pamestās dzirnavās, kur viņš gandrīz nomi­ris. Ar sālauztu kāju viņš rāpojis apkārt, veltīgi mēģinādams izkļūt laukā, pārticis no šokolādes, kas bijusi kabatā, un dzēris ūdeni no piloša krāna, kamēr pēc trīs dienām viņu atradis žurku indētājs. Hariss pie viņiem ne­atgriezās, un Votlings vienīgi Džūdijai izstās­tīja šo notikumu visos sīkumos. Viņa to pa­turēja pie sevis un mēģināja no Kristīnes uzzināt kaut ko par Bridžera pagātni.

— Cik ilgi jūs viņu jau pazīstat?

Viņas tobrīd atradās mazajā darbistabā blakus galvenajai skaitļošanas mašīnu zālei. Kristīne strādāja pie augsta galda, kas bija nokrauts ar mašīnās ievadāmajām perfo­kartēm, bet Džūdija staigāja šurp un turp^ vēlēdamās, kaut arī viņai būtu pašai savs krēsls.

— Viņš bija mans zinātniskais šefs Kem­bridžā. — Par spīti tam, ka Kristīnes vecāki bija ieceļotāji no Baltijas (Džūdija to zināja), viņa runāja kā jebkura angļu studente.

— Vai jūs viņu labi pazināt?

— Nē. Ja jūs interesē atsauksmes par viņa zinātnisko darbu …

— Man tikai gribētos uzzināt. ..

— Ko tad?

— Vai viņš kādreiz neizturējās … tā sa­vādi.

— Dzeloņstiepļu aizsargjostu man nevaja­dzēja nēsāt.

— Es nedomāju to.

— Ko tad jūs domājat?

— Vai viņš kādreiz nelūdza jūs palīdzēt kādā blakus darbā?

— Kāpēc gan tas viņam būtu bijis vaja­dzīgs? — Kristīne nopietni un naidīgi palū­kojās Džūdijā. — Dažiem no mums ir īsts darbs, kam nodoties.

Džūdija iegāja skaitļošanas zālē un sāka vērot mašīnas, kas nepārtraukti klikšķēja un mirkšķināja indikatorspuldzītes. Pie katras mašīnas strādāja viens operators, un visi šie vienādos virsvalkos tērpušies jaunie vīrieši un sievietes izskatījās pēc bezdzimuma būt­nēm. Zāles vidū atradās garš galds, uz kura tika novietoti mašīnu darba rezultāti —- per­fokaršu kaudzes, lenšu rituļi un garas papīra strēmeles no izvades rakstāmiekārtām. Skaitļu apjoms, ko apstrādāja mašīnas, bija neaptverami milzīgs, un šķita, ka visam te notiekošajam nav nekāda sakara ar dzīviem cilvēkiem, ka te sablīvējusies mašinērija runā pati savā valodā.

Džūdija jau mazliet apjēdza, ko dara grupa. Raidījums no Andromēdas bija turpinājies nedēļām ilgi bez atkārtošanās un tad sācies atkal no gala. Tas deva viņiem iespēju da­ļēji aizpildīt tukšās vietas raidījuma pirmajā pierakstā; Zemei griežoties, viņi bija varē­juši to uztvert tikai tajās stundās, kad rie­tumu puslode atradās iepretim Andromēdas zvaigznājam, bet divpadsmit stundas katru diennakti avots nozuda aiz horizonta. Kad raidījums sākās atkal no gala, Zeme savā riņķojumā ap Sauli atradās jau citā fāzē, tā ka tagad varēja uztvert daļu no iepriekš ne­uztvertā, un, kad beidzās raidījuma tiešais atkārtojums, viņi bija to pierakstījuši visā pilnībā. Bolderšovas kalnā pārbaudes dēļ vēl turpināja uztveršanu, taču raidījumā nebija nekādu izmaiņu. Lai kas bija šā raidījuma avots, tam bija savs noteikts vēstījums un tas atkal un atkal to atkārtoja.

Neviena no ieinteresētajām personām ta­gad vairs nešaubījās, ka tas ir raidījums. Pat aviācijas komodora Votlinga departametā to sauca par «Andromēdas raidījumu», it kā tā avots un identitāte būtu pilnīgi noskaidroti. Darbs ar to oficiālajos dokumentos ieguva apzīmējumu «Projekts A». Tas bija ļoti garš raidījums, un punkti un svītras, izteikti sa­protamā skaitļu valodā, izveidoja daudzus miljonus ciparu grupu. To analīze un atšifrē­šana bez skaitļošanas mašīnu palīdzības būtu prasījusi cilvēka mūžu, un arī ar tām šis darbs ilga mēnešiem. Katru mašīnu vaja­dzēja apmācīt, kas tai jādara ar ievadīto in­formāciju: to, kā Džūdija uzzināja, sauca par programmēšanu. Programma sastāvēja no attiecīga matemātisku darbību kopuma, kas, pārnests uz perfokartēm, tika ievadīts mašīnā un lika tai paveikt noteiktu darbu. Tad tika ievadīta analizējamā ciparu grupa — dati, un dažu sekunžu laikā mašīna deva at­bildi. Ja radās ideja par citu risinājuma iespēju, šis process bija jāatkārto ar katru ciparu grupu. Par laimi mazākās skaitļošanas mašīnas varēja izlietot materiāla sagatavo­šanai lielākajām, un visām mašīnām, tāpat kā ievades, kontroles, skaitļošanas un izva­des iekārtas, bija arī samērā ietilpīga atmi­ņas iekārta, tā ka jaunajos risinājumos tās varēja izmantot iepriekšējo pieredzi.

Tas bija Reinharts — laipnais, iecietīgais, gudrais, taktiskais Reinharts, kas galveno­kārt to visu paskaidroja Džūdijai. Pēc nepa­tīkamā notikuma Bolderšovas kalnā profesors izturējās pret viņu labvēlīgāk un centās iz­rādīt viņai savas simpātijas un līdzjūtību. Kaut arī Reinharts bija pagalam ieslīdzis starpresoru diplomātijā, lai nodrošinātu gru­pai iespēju turpināt darbu, šai laikā jo sevišķi izpaudās viņa izcilās vadītāja īpašī­bas. Viņš prata noturēt Flemingu sliedēs un priekšniecību pienācīgā attālumā un vēl at­rada laiku uzklausīt katra idejas un pro­blēmas, 'pats allaž smalkjūtīgi turēdamies dibenplānā un lēkādams no viena uzdevuma pie otra kā kluss, elegants, ļoti gudrs putns.

Reinharts mēdza paņemt Džūdiju pie ro­kas un pavisam vienkāršiem vārdiem pastās­tīt, kas šeit tiek darīts, it kā viņam būtu bezgala daudz laika un viss šai pasaulē zi­nāms. Bet tad pienāca brīdis, kad arī viņš vairs nespēja orientēties sarežģītajās skaitļo­šanas norisēs un bija spiests nodot visu Fle- minga ziņā. Flemings devās tālāk viens. Džū­dija konstatēja, ka skaitļošanas mašīnas ir Fleminga pirmā un lielā isjlestība un ka viņš ar tām saprotas gandrīz vai maģiskā veidā.

Patiesībā tur nebija nekā mistiska: viņš tikai pārcilvēciski tekoši pārvaldīja šo ma­šīnu valodu. Binārajā matemātikā viņš jutās kā zivs ūdenī un dažos mirkļos izdarīja ap­rēķinus, ar kuru pārbaudi Bridžers un Kris­tīne pēc tam noņēmās stundām ilgi. Taču viņi nekad neatrada kļūdu.

Kādu dienu īsi pirms Bridžera līguma ter­miņa izbeigšanās Reinharts paaicināja viņu un Flemingu malā un apspriedās ilgāk nekā parasti, bet tūlīt pēc tam devās tieši uz mi­nistriju. Nākamajā rītā profesors un Fle­mings abi kopā ieradās Vaithollā.

— Vai visi ir sapulcējušies? — Osborna zviedzošā balss noskanēja pāri visai konfe­renču zālei.

Apmēram divdesmit cilvēku stāvēja ap­kārt garajam galdam, sarunādamies pa gru­

piņām. Uz pulētā sarkankoka viņu priekšā rindojās rakstāmmapes, balta papīra kaudzī­tes un zīmuļi, un galda vidū vairākās vietās bija noliktas sudraba paplātes ar ūdens kara­fēm un glāzēm. Galda galā gulēja apspriedes vadītājam paredzēta lielāka mape spiestas ādas iesējumā.

Vandenbergs un Votlings bija vienā grupā, Flemings un Reinharts otrā, un bariņš minis­trijas ierēdņu tumšpelēkos uzvalkos bija godbijīgi ielenkuši žilbinošu matronu puķotā tērpā. Osborns ar zinātāja skatienu paraudzī­jās uz viņiem un pamāja jaunākajam pelē­kajā uzvalkā ģērbtajam vīrietim, kas stāvēja pie durvīm. Tas izslīdēja koridorā, un Os­borns ieņēma savu vietu galda galā.

— Khm-mm! — viņš nokremšļojās. Klāt­esošie devās uz savām vietām. Vandenbergs pēc Osborna uzaicinājuma apsēdās pa labi no vadītāja krēsla. Flemings ar Reinhartu stūrgalvīgi palika galda otrā galā. Pēc īsa klusuma brīža atvērās durvis un ienāca Džeimss Roberts Retklifs, zinātnes ministrs. Viņš vēlīgi pamāja pāris jauniem cilvēkiem, kas grasījās piecelties, — «Sēdiet, mīļie, sē­diet!» — un ieņēma savu vietu pie greznās ādas mapes. Retklifam bija cēla galva ar labi koptiem sirmiem matiem, veselīga, sārti balta seja un spēcīgas rokas ar strupiem, al­katīgiem pirkstiem; šādas rokas viegli varēja iedomāties grābjam kaut ko pilnām saujām. Viņš laipni uzsmaidīja sanāksmes dalībnie­kiem.

— Labrīt, lēdijas un džentlmeņi! Ceru, ka neesmu novēlojies.

Nervozākie papurināja galvas un nomur­mināja: — Nē, nē.

— Kā klājas, ģenerāl? — Retklifs, mazliet atgādinādams Cēzaru, pagriezās pret Van- denbergu.

— Vecums sēž kaulos, — atbildēja Van­denbergs, kam vecums vēl bija tālu.

Osborns noklepojās.

— Vai man iepazīstināt jūs ar klātesoša­jiem?

— Lūdzu. Šeit ir dažas jaunas sejas.

Osborns pēc kārtas nosauca visu vārdus,

un ministrs katram laipni pamāja ar galvu vai roku. Izrādījās, ka puķotā primadonna ir misis Teitallena no Finansu ministrijas un pārstāv dotāciju komiteju. Kad viņi nonāca līdz Flemingam, ministra reakcija izmainījās.

— Ahā, Flemings! Ceru, ka vairāk nepa­tikšanu neesat sagādājis.

Flemings dusmīgi paskatījās uz viņu no galda otra gala.

— Esmu turējis mēli aiz zobiem, ja jūs domājat to!

— Jā gan. — Ministrs šarmanti pasmai­dīja un pievērsās Votlingam. — Mēs pacen­tīsimies neaizņemt cits citam pārāk daudz laika, vai ne? — Viņš izslēja savu cēlo ro­mieša galvu un pāri galdam jautāja Rein- hartam: — Ko jaunu jūs mums pavēstīsit, profesor?

Reinharts kautrīgi noklepojās savā mazajā, baltajā plaukstā.

— Doktors Flemings ir izdarījis analīzi. Lūgsim viņu . . .

— Atvainojiet, — starojoši smaidīdama, iejaucās misis Teitallena, — bet man šķiet, ka misters Ņūbajs nav gluži lietas kursā.

Misters Ņūbajs bija mazs, sīks vīrelis, kas izskatījās pieradis pie pazemojumiem.

— Ak, jā, — sacīja Retklifs, — Osborn, varbūt jūs īsumā pastāstītu priekšvēsturi.

Osborns pastāstīja.

— Tā. Un tagad?

Divdesmit acu pāri, ieskaitot ministra, pievērsās Flemingam.

— Mēs zinām, kas tas ir, — Flemings sa­cīja.

— Brīnišķīgi! — iesaucas misis Teitallena.

— Kas tas ir?

Flemings cieši paskatījās uz ministru.

— Tā ir skaitļošanas mašīnas program­ma, — viņš klusu sacīja.

— Skaitļošanas mašīnas programma? Vai jūs esat par to pārliecināts?

Flemings tikai pamāja. Runāja visi citi.

— Lūdzu klusumu! — iesaucās Osborns, uzsizdams ar dūri pa galdu. Murdoņa no­klusa. Misis Teitallena pacēla zili cimdotu roku.

— Es baidos, ministr, ka daži no mums nezina, kas ir skaitļošanas mašīnas pro­gramma?

Flemings sāka skaidrot, un Reinharts ar

Osbornu, atviegloti uzelpodami, atgāzās sa­vos krēslos. Puisis uzvedās labi.

— Vai jūs esat to izmēģinājuši skaitļoša­nas mašīnā? — misis Teitallena. jautāja.

— Mēs esam izmantojuši skaitļošanas ma­šīnas, lai to atšifrētu. Mums nav tādas mašī­nas, kas varētu tikt galā ar visu šo. — Fle­mings uzsita ar plaukstu pa papīriem, kas gulēja viņam priekšā. — Tā ir milzīga pro­gramma.

— Ja jums būtu pieejama kāda lielāka skaitļošanas mašīna … — Osborns ieminē­jās.

— Runa ir ne tikai par lielumu. Patiesību sakot, te ir kaut kas vairāk nekā tikai pro­gramma.

— Kas tad tas ir? — jautāja Vandenbergs, ierīkodamies ērtāk savā krēslā. Likās, ka apspriede ievilksies.

— Tajā ir trīs daļas. — Flemings salika papīrus trīs kaudzēs, it kā tas varētu palīdzēt saprast. — Pirmā daļa ir projekts, pareizāk sakot, nepieciešamie matemātiskie aprēķini, pēc kuriem var izstrādāt skaitļošanas mašī­nas projektu. Otrā daļa ir pati programma jeb komandu sistēma, kā mēs to saucam. Trešā un pēdējā daļa ir informācija, kas do­dama šai mašīnai apstrādāt.

— Es būtu priecīgs par iespēju ieskatī­ties … — Vandenbergs pastiepa roku, un papīri tika pasniegti viņam. — Es nesaku, ka jums nav taisnība. Bet es gribētu, lai mūsu speciālisti pārbauda jūsu metodoloģiju.

— Lūdzu, dariet to! — Flemings sacīja.

Kamēr papīri no rokas rokā ceļoja uz

galda otru galu, telpā valdīja cieņas pilns klusums, taču misis Teitallenai acīmredzot šķita, ka nepieciešams kāds komentārs.

— Man jāatzīst, ka tas ir ļoti interesanti.

— Interesanti?! — Izskatījās, ka Flemings tūlīt eksplodēs. Reinharts nomierinoši uzlika roku uz viņa piedurknes. — Tas ir vissvarī­gākais notikums cilvēces vēsturē konš sma­dzeņu evolūcijas!

— Labi, labi, Džon! — Reinharts sacīja.

Nepievērsis tam uzmanību, ministrs jau­tāja:

— Ko jus gribat darīt tālāk?

— Uzbūvēt skaitļošanas mašīnu, kas spētu tikt galā ar visu to.

— Vai jūs patiešām domājat, — ministrs runāja lēnām, uzmanīgi izvēlēdamies vārdus gluži kā šokolādes gabaliņus no asorti kār­bas, — ka kādas citas būtnes kādā tālā ga­laktikas daļā, kam nekad agrāk nav bijis nekādu sakaru ar mums, tagad pēkšņi atsūtī­jušas mums projektu un programmu elek­troniskai mašīnai…

— Jā, — Flemings pasteidzās atbildēt, bet mjinistrs mierīgi pabeidza savu jautājumu:

— … kāda mums ir uz šīs planētas?

— Mums tādas nav.

— Nu, teiksim, ne tieši tāds modelis, bet attiecīgs mašīnas tips. Vai tas tā varētu būt?

— Tieši tas ir noticis.

Apspriedes dalībnieki izturējās pret

Flemingu ar dalītām jūtām. Viņi ne vienreiz vien jau bija sastapušies ar šādiem aizrautī­giem, jauniem zinātniekiem, stūrgalvjiem un īgņām, kuri izturējās neiecietīgi oficiālās apspriedēs, bet ar kuriem bija jāapietas ļoti uzmanīgi, jo viņu idejas dažkārt varēja būt visai vērtīgas. Šie ierēdņi, kas prasīt prasījās pēc karikatūrista zīmuļa, nebija muļķi. Viņi prata novērtēt cilvēkus un situācijas. Tagad daudz kas bija atkarīgs no tā, ko domāja Vandenbergs, Osborns un Reinharts. Retklifs sāka iztaujāt profesoru.

— Aritmētika ir universāla, — sacīja Reinharts. — Tāda var būt arī elektroniskā skaitļošana.

— Galu galā pilnīgi iespējams, ka tā vis­pār ir vienīgā skaitļošanas forma, — piebilda Flemings.

Vandenbergs pacēla galvu no papīriem.

— Es tikai šaubos . . .

— Paklausieties! — Flemings viņu pār­trauca. — Raidījums visu laiku tiek atkār­tots. Ja jūs esat tik gudrs, ķerieties pats klāt un atšifrējiet to.

Reinharts nemierīgi pašķielēja uz Osbornu, kas vēroja apspriedes norisi gluži kā tiesne­sis kriketa maču.

— Vai jūs nevarat izmantot kādu jau ek­sistējošu mašīnu? — Osborns jautāja.

— Es taču teicu, ka ne!

— Jautājums ir diezgan saprātīgs, — maigi piezīmēja ministrs.

Flemings iekarsis pievērsās viņam.

— Šī programma ir vienkārši mil-zī-ga! Manuprāt, jūs to pat iedomāties nespējat.

— Tad paskaidro, Džon! — sacīja Rein­harts.

Flemings dziļi ievilka elpu un jau mierī­gāk turpināja:

— Ja jūs gribat, lai skaitļošanas mašīna pieklājīgi nospēlētu dambretes partiju, tai jābūt spējīgai uzņemt programmu, kas sa­stāv apmēram no pieciem tūkstošiem ko­mandu. Ja jūs gribat, lai tā spēlētu šahu, — un tas ir pilnīgi iespējams, es esmu spēlējis šahu ar skaitļošanas mašīnām, — tad tajā jāievada apmēram piecpadsmit tūkstoš ko­mandu. Lai tiktu galā ar šo materiālu, — viņš norādīja uz papīriem Vandenberga priekšā, — vajadzīga skaitļošanas mašīna, kas spēj uzņemt miljardu vai, precīzāk izsa­koties, desmitiem miljardu skaitļu, un tikai tad tā varēs sākt apstrādāt šo informāciju.

Beidzot visu simpātijas piederēja viņam: šāds zinātniskās domas ekskurss iedvesa respektu.

— Tātad jāsakoncentrē vienā mašīnā attie­cīgs daudzums elementu, — sacīja Osborns.

Flemings papurināja galvu.

— Runa ir ne tikai par lielumu: te vaja­dzīga pavisam jauna koncepcija. Zemes virsū nav tādas iekārtas… — viņš aprāvās, meklēdams piemēru, kā saprotamāk paskaid­rot savu domu, un visi uzmanīgi gaidīja. — Mūsu visjaunākās skaitļošanas mašīnas vēl arvien strādā mikrosekundēs. Šai mašīnai jāizdara operācijas milimikrosekun- dēs, citādi mēs visi būsim jau veci vīri, iekams tā tiks galā ar šo neaptverami plašo materi­ālu. Un tai būs nepieciešama atmiņa — var­būt kriotronu atmiņa — vismaz ar tādu ka­pacitāti kā cilvēka smadzenes un daudz daudz operatīvāka.

— Vai tas ir pierādīts? — jautāja Retklifs.

— Ak jūs jau gribat pierādījumus? Bet vispirms jādod mums iespēja to pierādīt. Civilizācija, kuras raidījumu mēs esam uz­tvēruši, savā attīstībā ir tālu priekšā mums. Mēs nezinām,, kāpēc un kam viņi to sūta. Bet mēs kaut ko tādu nevarētu izdarīt. Mēs esam tikai homo sapieris, kas ar pūlēm taus­tās uz priekšu. Ja mēs gribam to iztul­kot … — Viņš apklusa. — Ja . . .

— Tā ir tikai teorija, vai ne?

— Tā ir analīze.

Ministrs atkal pievērsās Reinhartam.

— Kā jūs domājat, vai to var pierādīt?

— Es varu to pierādīt, — Flemings sacīja.

— Es jautāju profesoram.

— Es to pierādīšu, uzbūvējot skaitļošanas mašīnu, kas spēs apstrādāt šo informāciju, ■— neļaudams sevi iebiedēt, sacīja Flemings. — Tāds arī ir raidījuma nolūks.

— Vai tas ir reāli?

— Tieši to lūdz darīt raidījums.

Ministrs sāka zaudēt pacietību. Viņa stru­pie pirksti nervozi bungoja pa galdu.

— Jūsu domas, profesor?

Reinharts, nevēlēdamies izklāstīt savu per­sonisko viedokli, apsvēra, ko teikt.

— Tas prasīs ilgu laiku.

— Bet tas būtu mērķtiecīgi?

— Iespējams.

— Man šim darbam būs vajadzīga visla­bākā skaitļošanas mašīna, kāda vien ir, — sacīja Flemings, it kā jautājums jau būtu izlemts. — Un visa mūsu tagadējā grupa.

Osborna sejā parādījās cietēja izteiksme: zinot apstākļus, bija vēl ļoti jāšaubās par iznākumu, un ministrs šķita apvainojies.

— Mēs varam nodot jūsu rīcībā universi­tātes skaitļošanas mašīnas, — Osborns sacīja tādā tonī, it kā kārtotu gluži ikdienišķas lietas. Fleminga pacietība pēkšņi bija galā.

— Universitātes krāmus! Vai jūs domājat, ka mūsu dienās, mūsu laikmetā universitā­tēm ir labākās iekārtas? — Viņš norādīja pāri galdam uz Vandenbergu. — Pajautājiet savam draugam no militārajām aprindām, kur atrodas vienīgā patiešām pieklājīgā skaitļošanas mašīna šai zemē!

Iestājās neveikls klusums: visu acis pie­vērsās amerikāņu ģenerālim.

— Man vajadzēs painteresēties par šo jautājumu.

— Nevajadzēs, jo es pats jums pateikšu: tā atrodas raķešu pētniecības centrā Tornesā.

— Tā tiek izmantota aizsardzības mēr­ķiem;

-— Protams, protams, — Flemings nicinoši noteica.

Vandenbergs neatbildēja. Ar šo jauno cilvēku lai tiek galā ministrs. Apspriedes dalībnieki nogaidoši klusēja, kamēr Retklifs bungoja ar pirkstiem pa rakstāmmapes ādas vāku un Osborns pie sevis izdarīja kopsa­vilkumu, kas likās diezgan bezcerīgs. Viņa šefu viss dzirdētais bija neapšaubāmi ietek­mējis, bet ne pārliecinājis: Flemings, kā lie­lākā daļa atklātu cilvēku, bija slikts advo­kāts — viņam tika dota vienreizēja izdevība, bet viņš to neprata pienācīgi izmantot. Ja ministrs nekā nedarīs, visa šī lieta paliks tikai zinātniska teorija. Ja Retklifs nolems rīkoties, viņam būs jāpanāk vienošanās ar militāro vadību — jāpārliecina ne vien aiz­sardzības ministrs, bet arī Vandenberga koordinācijas komiteja, ka šis pasākums būs pielikto pūļu vērts. Retklifs vilcinājās teikt izšķirošo vārdu. Viņam patika likt cilvēkiem uz sevi gaidīt.

— Iesniegsim ziņojumu valdībai, — viņš beidzot sacīja. — Lai izlemj ministru kabi­nets.

Kādu laiku pēc šīs apspriedes grupai ne­bija nekā ko darīt. Reinharts un Osborns soli pa solim piesardzīgi virzīja uz priekšu sarunas, bet Flemings nevarēja strādāt tālāk. Bridžers pabeidza savus iesāktos darbus, Kristīne klusi sēdēja mazajā darbistabā, atkal un atkal pārbaudīdama jau paveikto, bet Flemings pagrieza visam muguru un uzaicināja Džūdiju piebiedroties.

— Nav nekādas jēgas te slaistīties, kamēr kungi nav galīgi izlēmuši, — viņš sacīja un aizvilka Džūdiju sev līdzi izklaidēties. Viņš nemēģināja uzsākt flirtu, bet vienkārši jutās labi Džūdijas sabiedrībā, izturējās sirsnīgi un bija pārsteidzoši patīkams biedrs. Tagad Džūdija saprata, ka Fleminga skarbums bū­tībā ir tikai atbildes reakcija uz plātību un ārišķībām, ko viņš acu galā necieta. Kad tās traucēja darbu, viņš bija īgns un dažreiz nikns, bet brīžos, kad darbam tika atmests ar roku, tās kļuva tikai par mērķi viņa sav­dabīgajam, dzēlīgajam humoram.

— Britānija palēnām noriet rietumos, — viņš reiz izteicās, kad Džūdija jautāja par vispārējo politisko stāvokli, un pasmīnējis mainīja sarunas tematu. Kad viņa mēģināja atvainoties par savu neapvaldīto izturēšanos Bolderšovas kalnā, Flemings familiāri uzsita viņai pa dibenu.

— Piedod un aizmirsti — tāda ir mana devīze, — viņš sacīja un pasūtīja vēl dze­ramo. Džūdija daudz ko pacieta, lai sagādātu viņam prieku: Flemingam patika modernā mūzika, ko Džūdija nesaprata; viņam patika ātri braukt, bet Džūdiju tas biedēja; viņam patika kovboju filmas, kas Džūdiju biedēja vēl vairāk. Flemings bija ārkārtīgi noguris un tai pašā laikā nemiera apsēsts. Viņi skrēja ,no kinoseansa uz koncertu, pēc kon­certa ilgi braukāja ar mašīnu, pēc tam vēl ilgi sēdēja bārā un dzēra — un tad beidzot Fleminga spēki bija galā. Bet viņš vismaz šķita laimīgs, turpretim Džūdija tāda nebija. Viņa visu laiku jutās kā cilvēks, kas slēpj savu īsto seju.

Tikai paretam viņi iegriezās mazajā darb­istabā institūtā, un tad Flemings flirtēja ar Kristīni. Taču Džūdijai nebija iemesla viņam ko pārmest, jo citādi viņš šo apbrīnojami skaisto meiteni nemaz neievēroja. Kaut gan Kristīne bija reiz Bridžeram atzinusies, ka esot «iemīlējusies Fleminga smadzenēs», viņa pret Džona vaļībām mēdza izturēties diezgan noraidoši un flegmātiski turpināja savu darbu. Tomēr reiz viņa iejautājās par Tornesu.

— Vai jūs esat kādreiz tur bijis, doktor Fleming?

— Jā, vienreiz.

— Kāda tā ir?

— Tāla un skaista kā jūs. Un arī varena, bezdvēselīga un neizdibināma — ne tāda kā jūs.

Bija domājams, ka tādā gadījumā, ja Fle- mingam atļaus strādāt Tornesā, arī Kristīne dosies turp. Votlings bija pārbaudījis viņas biogrāfiju un atzinis to par nevainojamu. Flemstedi seniori bija aizbēguši no Lietuvas, kad tur Hitlera kara beigu posmā ienāca krievu armija, un Kristīne dzimusi un uzau­gusi Anglijā. Viņas vecāki pirms savas nāves bija ieguvuši Anglijas pavalstniecību, un Kristīne izgājusi visas iespējamās pārbaudes.

Denisa Bridžera izturēšanas šķita krietni vien interesantāka. Pēdējā laikā viņam ar­vien biežāk bija neizskaidrojami ilgas tele­fona tālsarunas, kas tam acīmredzot sagā­dāja lielas raizes, kaut gan par to nekad netika runāts. Kādu rītu, kad viņi ar Džūdiju bija istabā vieni, Bridžers likās vēl nervo­zāks nekā parasti. Kad atskanēja telefona zvans, viņš burtiski izrāva klausuli Džūdijai no rokām. Tas acīmredzot bija izsaukums, jo, nomurminājis atvainošanos, viņš steidzīgi izgāja no institūta. Džūdija noraudzījās pa logu, kā Bridžers aiziet pāri laukumam līdz ielai, kur viņu gaidīja ļoti liela, ļoti dārga automašīna.

Kad Bridžers piegāja pie mašīnas, tās priekšējās durvis atvērās un pa tām izlīda milzīga auguma šoferis, kura ietērps atgādi­nāja karietes kučiera livreju — līdz kaklam aizpogāta gaišas sinepju krāsas tunika, bri­dža bikses un spoži ādas stulpiņi.

— Vai doktors Bridžers?

Šoferim uz acīm bija tumšas brilles, un viņš runāja ar mīkstu, nenosakāmu ārzem­nieka akcentu. Limuzīns bija spožs un ārkār­tīgi elegants, gluži kā jauna lidmašīna bez spārniem. No tā pakaļējiem stabilizatoriem izslējās divas radioantenas, kas sniedzās pāri pat garā šofera galvai. Viss šajā mašīnā bija nedabiski, bezjēdzīgi liels.

Šoferis pieturēja mašīnas pakaļējās durvis, kamēr Bridžers iekāpa. Pasažieru nodalījumā bija varen plats sēdeklis, uz grīdas biezs paklājs, logi ar ziliem stikliem, un tā dziļā­kajā stūrī sēdēja mazs, drukns, plikpaurains vīrietis.

Mazais vīrietis pastiepa gredzenotu roku.

— Es esmu Kaufmanis.

Šoferis atgriezās savā vietā aiz stikla šķērssienas, un mašīna sakustējās.

— Vai jums nebūs nekas pretī, ja mēs tāpat pabraukāsim apkārt? — Par Kauf- maņa akcentu nevarēja būt šaubu: viņš bija vācietis, acīmredzot bagāts un pašpārlieci­nāts vīrs. — Sākas tik daudz visādu tenku, ja parādies publiskās vietās.

Pie viņa auss kaut kas īsi iezumzējās. Kaufmanis paņēma ziloņkaula telefona klau­suli, kas atradās uz dakšas viņa priekšā. Bridžers varēja redzēt, ka šoferis kaut ko runā mikrofonā pie stūres.

— Jā. — Kaufmanis kādu brīdi klausījās, tad pagriezās un paskatījās laukā pa aizmu­gures logu. — Jā, Egon, es redzu. Brauc ap­kārt parkam, jā? Un neaizmirsti Štutgarti. . . sarunu ar Štutgarti.

Kaufmanis nolika klausuli un pagriezās pret Bridžeru.

— Mans šoferis saka, ka mums sekojot kāds taksometrs.

Bridžers nervozi paskatījās atpakaļ. Kauf­manis iesmējās vai vismaz atrieza zobus. — Nav ko uztraukties. Londonā vienmēr ir daudz taksometru. Tas redzēs, ka mēs nekur nebraucam. Svarīgākais ir, lai es dabūtu sa­runu ar Štutgarti. — Viņš atvēra sudraba portsigaru ar maziem cigāriem. — Vai smē­ķējat?

— Nē, pateicos.

— Jūs atsūtījāt man telegrāfisku ziņojumu uz Zenēvu. — Kaufmanis paņēma vienu ci- gāriņu. — Pirms dažiem mēnešiem.

— Jā.

— Kopš tā laika mēs nekā vairāk neesam no jums saņēmuši.

— Esmu pārdomājis. — Bridžera seja ner­vozi noraustījās.

— Bet varbūt tagad ir pienācis laiks vēl­reiz pārdomāt. Zināt, šos pēdējos mēnešus mēs dabūjām krietni palauzīt galvas. — Kaufmanis bija nopietns, bet runāja laipni un lēnīgi. Bridžers atkal bažīgi palūkojās pa aizmugures logu.

— Neraizējieties, kad es jums saku! Viss būs kārtībā. — Kaufmanis pacēla ar briljan­tiem izrotātas sudraba šķiltaviņas un aizde­dzināja cigāru. — Vai patiešām tika uztverts raidījums?

— Jā.

— No kādas planētas?

— No ļoti tālas planētas.

— Kaut kur Andromēdas zvaigznājā?

— Pilnīgi pareizi.

— Nu, tas ir labu gabaliņu no mums.

— Ko jūs .. .? — Bridžers sarauca degunu, kad cigāra dūmu mākonītis aizpeldēja līdz viņam.

— Ko es vēlos? Tūlīt pateikšu. Amerikā — es tobrīd biju Amerikā — sacēlās liel's uztraukums. Visi bija kā uz adatām. Arī Eiropā, it visur. Tad jūsu valdība pateica: «Nekas sevišķs nav noticis. It nekas. Mēs vēlāk paziņosim.» Un tā tālāk. Un cilvēki aizmirst — paiet mēneši, un cilvēki pama­zām aizmirst, jo pietiek cita, par ko raizē­ties. Bet kaut kas tur tomēr ir?

— Oficiāli nekas.

— Nē, oficiāli, protams, ne. Mēs esam mēģinājuši ievākt informāciju, bet visur atdūrušies kā pret sienu. Visiem mutes ir aizzīmogotas.

— Ieskaitot manējo.

Tagad viņi bija nobraukuši pusloku apkārt Rīdžentparkam. Bridžers paskatījās pulk­stenī.

— Man drīz jāatgriežas institūtā.

— Vai jūs strādājat Anglijas valdības uz­devumā? — Kaufmanis jautāja tādā tonī, it kā risinātu sarunu tikai pieklājības pēc.

— Es esmu grupas sastāvā, — Bridžers sacīja.

— Un jūs strādājat pie raidījuma atšifrē­šanas?

— Kāpēc tas jūs interesē?

— Mūs interesē viss kaut cik svarīgais. Un šis raidījums var būt ļoti svarīgs.

— Var būt un var nebūt.

— Bet darbs tiks turpināts? Lūdzu, neesiet tik noslēgts. Es nemēģinu izvilkt jums no­slēpumu.

— Es to neturpināšu.

— Kāpēc ne?

— Negribu uz visiem laikiem palikt valsts dienestā.

Viņi pabrauca garām zooloģiskajam dār­zam un devās lejup uz Portlendpleisu. Kauf­manis ar baudu pakšķināja savu cigāru, bet Bridžers gaidīja, kas sekos. Kad viņi pagrie­zās uz rietumiem, uz Mērilbounu, Kaufma­nis jautāja:

— Jūs gribat kaut ko ienesīgāku? Varbūt pie mums?

— Agrāk es par to domāju, — Bridžers atbildēja, nolaizdams skatienu uz savām kājām.

— Pirms tā skandāliņa Bolderšovā?

— Jūs to zināt? — Bridžers cieši paskatī­jās uz Kaufmani. — Kas notika toreiz pie Ouldroida?

— Protams, zinu.

Kaufmanis bija ļoti laipns, gandrīz drau­dzīgs. Bridžers atkal nodūra acis.

— Es negribēju nekādas nepatikšanas.

— Jums nevajag ļaut sevi tik viegli no­baidīt, — Kaufmanis sacīja. — Un tajā pašā laikā jūs nedrīkstat uzvest kādu mums uz pēdām. Mums te var būt arī citas darīšanas.

Viņi atkal pagriezās uz ziemeļiem, uz Bei- kerstrītu.

— Es domāju, ka jums jāpaliek tur, kur jūs esat, — Kaufmanis sacīja. — Bet jums vajadzētu uzturēt kontaktu ar mani.

— Cik?

Kaufmanis plati iepleta acis.

— Piedodiet, nesapratu.

— Jūs taču gribat, lai sniedzu jums infor­māciju.

— Patiešām, doktor Bridžer! — Kaufmanis iesmējās. — Jūs neatzīstat diplomātiskus smalkumus.

Nozumzēja telefons. Kaufmanis pacēla klausuli.

— Kaufmanis… Jā, jā … Das ist Fe- lix?.. .[3]

Viņi vēl divreiz apbrauca apkārt parkam, un tad pāris simt jardu attālumā no institūta Bridžers izkāpa. Džūdija redzēja doktoru atgriežamies, bet viņš tai neteica ne vārda. Šis cilvēks izturējās pret viņu ar lielu neuz­ticību.

Pusstundu vēlāk taksometrs, kas bija se­kojis Kaufmaņa limuzīnam, piebrauca pie kādas telefona automāta kabīnes, un no tā izrausās Hariss. Viņa kāja vēl arvien bija ieģipsēta, un viņš kustējās stīvi, taču uzska­tīja sevi par darba spējīgu. Hariss samaksāja šoferim un aizkliboja uz kabīni. Kad takso­metrs bija aizbraucis, ielas malā apstājās cita mašīna un sagaidīja viņu.

Uz Harisa zvanu atsaucās Votlinga per­soniskais adjutants — garlaikots leitnants no karaliskās jātnieku gvardes (Aizsardzības ministrijas sistēmā tajā laikā notika tā sauktā «integrācija»).

— Saprotu. Bet labāk atnāciet pats un zi­ņojiet personiski.

Kad leitnants nolika klausuli, kabinetā ašiem soļiem ienāca Votlings, uzbudināts un noraizējies pēc kārtējās tikšanās ar Os­bornu.

— Tikai tarkšķ un tarkšķ. Nekā cita viņi nedara! — Votlings nosvieda portfeli uz krēsla. — Vai ir kas jauns?

— Nupat piezvanīja Hariss.

— Nu?

Votlings apsēdās pie sava masīvā metāla rakstāmgalda, tikpat vienkārša kā drūmā telpa ar betona sienām un ugunsdzēsības noteikumiem pie durvīm. Adjutants švītīgi parāva uz augšu vienu uzaci.

— Viņš sacīja, ka Bridžers redzēts kopā ar kādu zināmu subjektu.

— Ar ko? Jūs varētu iztikt bez žargona.

— Ar Kaufmani, ser.

— Kas tas par Kaufmani?

— No starptautiskā karteļa «Intel».

Votlings blenza uz kailo sienu pretī rak­stāmgaldam. Par spīti likumiem, kas aizlie­dza trestus, un Kopējā tirgus noteikumiem vēl arvien pastāvēja vairāki lieli kosmopoli- tiski karteļi. Tie darbojās puslegāli, bet bija ārkārtīgi spēcīgi un dažkārt uzlika savus žņaugus visai Eiropas tirdzniecībai. Laik­posmā, kad valstis, no kurām Rietumi bija atkarīgi izejvielu ziņā, pastāvīgi draudēja ar boikotu, bezprincipiālām tirdzniecības aģen­tūrām pavērās jo plašas iespējas. Kartelis

«Intel» ar savām mahinācijām bija vispār pazīstams un ļoti nīsts. Viss, kas nokļuva tā rokās, pirmajā izdevīgajā brīdī tika ar peļņu pārdots kādas citas valsts galvaspilsētā.

— Vēl kaut kas?

— Nē. Viņi divas vai trīs reizes apbrau- kuši apkārt parkam Kaufmaņa motorizētajā pilī, un tad Bridžers atgriezies bāzē.

Votlings domīgi braucīja zodu, apsvēr­dams tikko dzirdēto un izdarīdams secināju­mus,

— Vai jūs domājat, ka Bridžeram bija sakari ar viņu jau Bolderšovā?

— Hariss tā domā.

— Un tādēļ Harisu nolaupīja, piekāva un pusdzīvu izsvieda vecajās dzirnavās?

— Laikam gan.

— Nu, tā tikai mums vēl trūka, lai tieši šī kompānija kaut ko uzzinātu!

Ja reiz kas nonāca «Intel» rokās, tad sadzīt tam pēdas bija ārkārtīgi grūti. Kartelim bija pilnīgi legāla pārstāvniecība Londonā, ofici­āli reģistrēti kantori Šveicē un filiāles vis­maz trīs kontinentos. Informācija pa viņu privātajiem kanāliem aizslīdēja kā dzīvsud­rabs, un tur gandrīz neko nevarēja līdzēt. Šāda veida operācijas nebija iespējams izse­kot un aizkavēt. Brīdī, kad izdarīja kratīšanu Pikadillijas kantorī, meklējamais objekts jau tika apmainīts pret mangānu vai boksītu aiz kādas pavisam nedraudzīgas valsts robežām. Šiem ļaudīm nekas nebija svēts un neaizska­rams.

— Man šķiet, ka Bridžers ari turpmāk piegādās viņiem informāciju, — Votlings sacīja.

— Viņš taču taisās atstāt šo darbu, — ad­jutants atgādināja.

— Šaubos, vai tagad viņš to darīs. Tie būs viņu uzpirkuši. — Votlings nopūtās. — Un, ja arī, tik un tā Bridžers visu uzzinās no Fle­minga. Viņi abi ir nešķirami kā dvīņi.

— Vai jūs domājat, ka arī Flemings ir tur iejaukts?

— Eh! — Votlings atgrūda krēslu un at­meta ar roku. — Flemings ir nelabojams vientiesis. Viņš izmuldēsies jebkuram, lai parādītu savu neatkarību. Gluži tāpat kā pa­gājušo reizi. Un tagad mēs vēl ielaižam vi­ņus savās mājās.

— Kādējādi?

— Kādējādi? Ir gan jums izteicieni! Viņi pārnāk Aizsardzības ministrijas paspārnē, tā­dējādi. Visa kompānija. Flemings grib būvēt savu superskaitļotāju raķešu pētniecības centrā Tornesā.

— Vai tiešām?

— Tas ir valsts noslēpums.

— Saprotu, ser! — Adjutanta sejā parā­dījās piesardzīga izteiksme. — Vai tas ir jau izlemts?

— Vēl ne, bet tā būs. Es jau iepriekš sa­ožu muļķību, ja vējš pūš no tās puses. Van­denbergs ir nikns. Un droši vien arī visa viņa komiteja. Bet Reinharts dara visu, lai to panāktu, tāpat Osborns un viņu ministrs. Un, manuprāt, tāpat nostāsies ari valdība.

— Tātad mēs nevaram viņus neņemt pretī?

— Mēs varam viņus novērot. Pirmkārt, mums vajadzētu paturēt šim nolūkam Harisu.

— Tornesā ir pašiem savs armijas drošī­bas dienests, — adjutants lepni piebilda.

Aviācijas komodors nosprauslojās.

— Hariss var sadarboties ar viņiem.

— Hariss vispār grib tikt vaļā no šā uz­devuma.

— Kāpēc?

— Viņš ir pārliecināts, ka tie viņu sazī­mējuši.

— Kā? Pardon! — Votlings ironiski uz­smaidīja adjutantam. — Kādējādi?

— Nu, tā piekaušana Bolderšovā nebija nejaušība. Droši vien viņi domā, ka Hariss nācis uz pēdām kaut kam svarīgākam.

— Iespējams, ka tā ir. Kur viņš ir pašreiz?

— Izseko viņus. Ieradīsies vēlāk ar ziņo­jumu.

Taču Hariss neieradās ne vēlāk, ne arī pēc tam. Nākamajā rītā Džūdija un Flemings atrada viņa līķi zem Fleminga mašīnas pār­valka.

Ar pūlēm pārvarējusi nelabumu, Džūdija devās līdzi Flemingam uz policijas iecirkni. Pēc tam kad līķis bija aizvests projām, viņi atgriezās institūtā, kur priekšā jau bija ziņa, lai Flemings nekavējoties ierodas Zinātnes ministrijā. Džūdija palika gaidīt viņu kopā ar Kristīni. Tad atbrauca Votlings un iztau­jāja viņu par notikušo. Džūdija jutās iebiedēta un nelaimīga. Kristīne darīja tālāk savu darbu un pārtrauca to tikai uz brīdi, lai iedotu Džūdijai divas aspirīna tabletes ar tādu sejas izteiksmi kā cilvēks, kas pasniedz žēlastības dāvanu, nejautājot, vai saņēmējs ir to pel­nījis.

Pirms aizbraukšanas uz ministriju Fle­mings noskūpstīja Džūdiju uz vaiga. Viņa tam vāri uzsmaidīja.

— Kāpēc gan vajadzēja uzgrūst to man? — viņš jautāja.

— Tas nebija domāts jums, bet man — kā brīdinājums.

Viņa aizgāja uz dāmu tualeti un atkal mocījās ar nelabumu.

Flemings atgriezās pirms lenča, nezinā­dams, kur dēties aiz prieka. Viņš uzrāva Kristīni no krēsla un saņēma ap pleciem.

— Tas nu ir dabūts cauri!

— Cauri? — Džūdija apmulsusi palika stāvam otrā istabas malā.

— Aviācijas komodora augstākās priekš­niecības pilnvara trīs eksemplāros! Mūsu priekšā atveras viņu pērļotām dzeloņstiep­lēm apjoztā cietokšņa vārti.

— Tornesā? — Kristīne jautāja, atstum­dama viņu. Flemings veikli uzmetās sēdus uz galda.»

— Mums žēlīgi tiek atļauts lietot viņu brīnumjauko, brīnumdaiļo iekārtu, kas uz­būvēta par nodokļu maksātāju naudiņu un līdz šim bija rezervēta kareivju spēlītēm.

— Kad? — Džūdija jautāja.

Flemings nolēca no galda, pienāca klāt un cieši apskāva viņu.

— Tiklīdz mēs būsim gatavi. Mums būs pirmtiesības izmantot lielo skaitļotāju vien­mēr, izņemot tā sauktos ārkārtējas valstiskas nepieciešamības gadījumus. No rīta parādēm mūs laipni atbrīvo, mums izsniegs caurlai­des, noņems pirkstu nospiedumus, apskaid­ros smadzenes un pārmeklēs, vai matos nav mazi kukainīši. Un mēs uzbūvēsim šā gad­simta brīnumu! — Viņš atstāja Džūdiju un izstiepa rokas pret Kristīni. — Jūs un es, dārgumiņ! Mēs viņus izmācīsim, vai ne? «Vai tas ir pierādīts?» jautā viņa augstība ministrs. Mēs viņiem pierādīsim! «Saņemsim pasauli aiz visiem četriem stūriem un kārtīgi sapurināsim!» — kā teica viena dāmiņa naktslokālā. Un Sudrabspārnis izvadīs mūs ceļā ar gudriem padomiem.

Viņš sāka dziedāt «Sudraba spārni uz zelta fona» un aizveda abas meitenes pus­dienot. Džūdija nevarēja apēst ne kumosa. Bridžers nerādījās.

Pēcpusdienā atkal ieradās Votlings, no­mierinājies, bet bargs kā klasē ienācis sko­las direktors. Palūdzis visus trīs apsēsties, viņš ņēmās tos pamācīt.

— Tas, kas notika ar Harisu, bija tiešas sekas viņa darbam Bolderšovā.

— Viņš taču bija tikai laboratorijas apko­pējs!

— Viņš bija armijas izlūkdienesta darbi­nieks.

— Oho!

Kristīnei un Flemingam tas bija jaunums. Flemings uz to reaģēja ar spīvu vīzdegunību.

— Vai mūsējās?

— Protams.

— Burvīgi!

— Neiedomājieties tikai, ka tas notika sakarā ar jūsu darbu. Jūs vēl tik svarīgi ne­esat. — Meitenes sēdēja un klausījās. Visa Votlinga uzmanība bija pievērsta Flemingam. — Iespējams, ka Hariss, gādājot par jūsu drošību, nāca uz pēdām kaut kam citam.

— Kādēļ viņam bija jārūpējas par mums, ja jau mēs neesam svarīgi?

— Visi nezina, vai jūsu darbs ir svarīgs vai nav. Pateicoties jūsu pļāpībai, ir kļuvis zināms, ka kaut kas notiek. Tam var būt liela stratēģiska nozīme un var arī nebūt.

— Vai jūs zināt, kas nogalināja Harisu? — Flemings klusi jautāja. Varbūt viņš bija ap­tvēris, ka ari pats daļēji vainojams šai nāvē.

— Jā.

— Tas jau ir kaut kas.

— Un mēs zinām, kas par to maksāja.

— Tad jau viss kārtībā.

— Bet mēs nedrīkstam viņus aiztikt, —

Votlings dzedri sacīja. — Aiz diplomātis­kiem apsvērumiem.

— Brīnišķīgi!

— Šī pasaule nemaz nav brīnišķīga. — Votlings paraudzījās uz viņiem tā, it kā veiktu nepatīkamu pienākumu. Viņš bija vienkāršs, neuzpūtīgs cilvēks, kam nepatika sprediķot. — Jūs līdz šim esat dzīvojuši mierīgu, noslēgtu dzīvi savās laboratorijās, bet tagad jums jāapzinās, ka apstākļi ir mai­nījušies un uz jums gulstas milzīga atbildība.

— Kā to saprast? — Flemings jautāja.

— Jūs piedalāties svarīgā operācijā. Ja šī jūsu ideja īstenosies, tas būs mums vērtīgs ieguvums.

— Kam «mums»?

— Mūsu zemei.

— Ak jā, protams.

Votlings palaida gar ausīm ironisko pie­zīmi. Viņš bija daudz dzirdējis par Fleminga attieksmi pret pastāvošo iekārtu.

— Pat tādā gadījumā, ja nekas neiznāks, jūsu darbs piesaistīs uzmanību. Tornesā ir ievērojama vieta, un būs ļaudis, kas par katru cenu mēģinās uzzināt, kas tur notiek. Tieši tādēļ es jūs brīdinu — visus jūs. — Votlinga možo, zilo acu skatiens uz mirkli apstājās pie katra. — Jūs vairs nebūsit uni­versitātē, jūs būsit džungļos. Varbūt ārēji tas viss izskatās pēc vecmodīga, piesmakuša birokrātisma ar politiķu un man līdzīgu amatpersonu skaistām runām un banāliem spriedelējumiem, un tomēr tie ir džungļi.

Varat man ticēt. Noslēpumi tiek pirkti un pārdoti, idejas tiek zagtas, un dažreiz cilvē­kiem smagi jācieš. Tā tiek taisīta lielā pasau­les politika. Lūdzu, atcerieties to!

Kad Votlings bija aizgājis, Flemings at­griezās pie skaitļošanas mašīnām un Džūdija devās uz Vaithollu, lai saņemtu tālākās instrukcijas. Vēlāk pēcpusdienā uzradās Bridžers un noraizējies meklēja Flemingu.

— Denis! — Flemings izdrāzās no skaitļo­šanas mašīnu zāles. — Mēs laižamies!

— Uz kurieni?

— Uz Tornesu! Nu mēs esam vīrā!

— Ļoti jauki, — Bridžers nomurmināja.

— Zinātnes ministrs ir panācis savu. Cil­vēce gatavojas spert mazu solīti uz priekšu džungļos, kā izsakās mūsu uniformētie draugi. Kāpēc tu nepārdomā? Piebiedrojies laimīgo bariņam!

— Jā. Paldies, Džon! — Bridžers nodūra acis un kautrības uzplūdos sarauca degunu. — Tieši tādēļ es atnācu pie tevis. Es esmu pārdomājis.

Kad Džūdija satika Osbornu, viņš to jau zināja.