Andromēda

9.AKSELERĀCIJA

Meitene, kā Džīrss jau bija paredzējis, pēc četriem mēnešiem bija pilnīgi pieaugusi. Viņa lielākoties gulēja savā skābekļa ka­merā, taču arvien ilgāk uzturējās ārpus tās, mācīdamās dabiski elpot. Jau pirmā mēneša beigās viņu baroja nevis vairs intravenozi, bet no pudelītes. Izņemot to, netika darīts nekas, lai stimulētu viņas prāta attīstību, un viņa gulēja inerti kā zīdainis, blenzdama griestos. Vērojot straujo augšanu, Džīrss jau sāka mazliet bažīties, bet tad, sasniegusi piecas pēdas un septiņas collas, meitene mi­tējās augt. Šai laikā viņa bija jau pilnīgi izveidojusies jauna sieviete.

— Pie tam gluži izskatīga jaunava, — sa­cīja Hanters, aplaizīdams lūpas.

Izņemot Hanteru, Doneju un viņu asisten­tus, Džīrss neatļāva nevienam uz meiteni pat paskatīties. Katru dienu viņš nosūtīja slepe­nus ziņojumus uz Aizsardzības ministriju, un divreiz Tornesā ieradās Zinātniskās pēt­niecības departamenta ģenerāldirektors, ar kuru kopā viņi sprieda par meitenes nā­kotni. Tika veikti ārkārtēji piesardzības pa­sākumi, lai paturētu slepenībā viņas eksis­tenci: dienu un nakti pie skaitļotāja ēkas un laboratorijas stāvēja sardze, un katrs, kam pēc dienesta stāvokļa pienācās būt in­formētam, tika nozvērināts klusēt. Izņemot Reinhartu, kam Osborns to bija pateicis ne­oficiāli, un dažus augstākus ierēdņus un po­litiķus Londonā, neviens ārpus Tornesas zinātnieku grupas nekā par šo meiteni nezi­nāja.

Pēc Džīrsa domām, visneuzticamākais šai grupā bija Flemings, un Džūdijai tika dots speciāls norādījums viņu novērot. Kopš pa­gājušā pavasara viņi burtiski nebija pārmai­nījuši gandrīz ne vārda. Reiz gan Flemings īgni un negribīgi mēģināja atvainoties, bet Džūdija asi viņu pārtrauca, un no tā laika, nejauši sastopoties, viņi izlikās viens otru neredzam. Džūdija visu laiku mierināja sevi ar domu, ka vismaz nav spiesta viņu izspiegot, jo līdz ar to, ka Flemings bija norobežojies no Donejas eksperimenta un laboratorijas, kur Džūdiju piekomandēja pēc Bridžera nā­ves, viņa novērošana vairs neietilpa Džūdi- jas tiešajos pienākumos. Savas sirdsapziņas mokas par pagājušo viņa bija paslēpusi zem gurdas apātijas maskas. Bet tagad stāvoklis bija mainījies. Sakoncentrējusi visu savu ap­ņēmību, Džūdija devās uz skaitļotāja ēku

uzmeklēt Flemingu, juzdama kājās' dīvainu nespēku. Pasniegdama viņam savu instruk­ciju, viņa bez jebkāda ievada sacīja:

— Vai jūs to neizlasītu?

Flemings uzmeta acis papīram un pasnie­dza to atpakaļ.

— Tas ir uz Aizsardzības ministrijas blan­kas — lasiet pati! Man netīk smērēt rokas!

— Viņi ir noraizējušies par jaunā radī­juma drošību, — Džūdija sausi sacīja, Fle­minga dzēlības aizskarta. Viņš iesmējās.

— Vai tas jūs uzjautrina? — viņa jautāja. — Man būs jāatbild par tā drošību.

— Un kas atbildēs par jūsu drošību?

— Džon! — Džūdijas seja pietvīka. — Vai mums vienmēr jāstāv katram savā žoga pusē?

— Tā izskatās, — Flemings atbildēja pus- vienaldzīgi, puslīdzjūtīgi. — Es nepavisam netaisos apdraudēt šo jūsu dārgo radījumu.

— Tas nav manējais. Es daru savu darbu. Es neesmu jūsu ienaidnieks.

— Nē. Jūs tikai esat meitene, ko stumda, kā grib, — Viņš bezpalīdzīgi paskatījās ap­kārt. — Mums vairāk nav ko runāt!

Džūdija pēdējo reizi mēģināja viņam tu­voties.

— Tas šķiet tik sen, kad mēs vizinājā­mies ar jahtu.

— Tas bija sen.

— Mēs taču esam tie paši.

— Tikai citā pasaulē. — Flemings sakus­tējās, it kā gribētu iet projām.

— Pasaule ir tā pati, Džon!

— Okei, pasakiet to viņiem!

Garām gāja Hanters.

— Mēs ņemsim viņu ārā.

— Ko tad? — Flemings atvieglots novēr­sās no Džūdijas.

— Mazo meiteni. Ņemsim ārā no skābekļa kameras.

— Vai mēs drīkstam paskatīties? — jau­tāja Džūdija.

— Šis ir speciāls gadījums — tā sakot, ievešana sabiedrībā. — Hanters jutekliski uzsmaidīja viņai un iegāja laboratorijā. Fle­mings nīgri nolūkojās viņam pakaļ.

— Dzīvs briesmonis dabiskā lielumā — la­bākā dāvana svētkos!

Džūdija neviļus skaļi iesmējās un juta, ka pēkšņi viņi kļuvuši daudz tuvāki.

— Man šis cilvēks riebjas. Pārlieku izrāda savu visžēlīgo laipnību.

— Ceru, ka viņš to nomušīs, — sacīja Fle­mings. — Droši vien nav nekāds labais ārsts.

225

Abi kopā viņi devās uz laboratoriju. Han- tera virsvadībā un Donejas uzraudzībā patla­ban tika izņemta skābekļa kameras gala siena. Kamerā atradās šaura gulta ar riteņiem, un divi asistenti sāka to uzmanīgi vilkt ārā. Pārējie stāvēja apkārt, vērodami, kā kame­ras galā lēnām parādās gulta ar tajā gulošo pieaugušas meitenes stāvu: vispirms viņas kājas, apsegtas ar palagu, tad ķermenis, arī apsegts. Viņa gulēja uz muguras, un, ierau­got tās seju, Džūdijai pārsteigumā aizrāvās

15 — 460

elpa. Tā bija veselīga un skaista seja ar iz­teiktiem vaigu kauliem un platiem, baltu tautām raksturīgiem vaibstiem. Garie, palsie mati bija pajukuši uz spilvena, acis cieši aiz­vērtas, un krūtis cilājās mierīgā aizmiguša cilvēka elpā. Viņa izskatījās kā apskaidrota, blonda Kristīnes kopija.

— Tā ir Kristīne! — nočukstēja Džūdija. — Kristīne!

— Tas nevar būt! — strupi noteica Han­ters.

— Tiešām ir zināma līdzība, — piekrita Doneja.

Hanters neļāva viņai turpināt.

— Tika taču izdarīta sekcija, pie tam viņa bija brunete.

Džūdija pievērsās Flemingam.

— Vai tas ir kāds baismīgs, rupjš joks?

Viņš pakratīja galvu.

— Neļaujiet sevi apmānīt! Neļaujiet jūs visi sevi apmānīt! Kristīne ir mirusi. Kris­tīne bija tikai paraugs.

Neviens nebilda ne vārda, kamēr Doneja pārbaudīja meitenes pulsu un noliecās, lai ielūkotos viņas sejā. Acis atvērās un neno­teikti raudzījās augšup griestos.

— Ko tas nozīmē? — jautāja Džūdija. Viņa pati savām acīm bija redzējusi Kris­tīni mirušu, un tomēr šā dzīvā radījuma ne­atvairāmā līdzība ar Kristīni viņu mulsināja.

— Tas nozīmē, — sacīja Flemings, it kā atbildēdams viņiem visiem, — ka skaitļotājs paņēma cilvēcisku būtni un izgatavoja ko­piju. Dažos sīkumos viņš kļūdījās, piemē­ram, matu krāsā, bet visā visumā tas ir pa­matīgi nostrādāts darbs. Cilvēka anatomiju var izteikt skaitļos, un tieši to skaitļotājs darīja, bet pēc tam lika mums tos atkal at­šifrēt.

Hanters paskatījās uz Doneju un deva asistentiem zīmi aizstumt gultu uz blakus telpu.

— Un tomēr tas mums deva to, ko mēs gribējām, — sacīja Doneja.

— Jūs tā domājat? Galvenais ir smadze­nes, ķermenim nav nekādas nozīmes. Skait­ļotājs izgatavojis nevis cilvēcisku būtni, bet gan mums svešu radījumu, kas tikai izskatās pēc cilvēka.

— Doktors Džīrss mums izstāstīja jūsu teoriju, — sacīja Hanters, sekodams asisten­tiem, lai neizlaistu no acīm meiteni.

Doneja kādu brīdi vēl vilcinājās.

— Varbūt jums ir taisnība, — viņa sacīja. — Un tādā gadījumā tas būs vēl interesan­tāk.

Flemings ar pūlēm apvaldījās.

— Ko jūs domājat ar to darīt?

— Mēs to, tas ir, viņu, mācīsim un audzi­nāsim.

Flemings pagriezās un izgāja no laborato­rijas atpakaļ skaitļotāja telpā. Džūdija viņam sekoja.

— Kāpēc jūs tā uztraucaties? — viņa jau­tāja. — Visi citi…

Flemings pagriezās pret viņu,

— Vienmēr, kad augstāka civilizācija sa­stop zemāku, tā to iznīcina. Tāpēc es uztrau­cos. Dzelzs laikmeta cilvēks iznīcināja ak­mens laikmetu, bālģīmji sakāva indiāņus. Kas notika ar Kartāgu, kad romieši bija to uzvarējuši?

— Bet galu galā vai tas ir tik slikti?

— Mums tas būs slikti.

— Kāpēc gan šis .. .

— Stiprie vienmēr ir nežēlīgi pret vāja­jiem.

Džūdija bikli piedūrās viņa piedurknei.

— Tad vājajiem jāturas kopā.

— Par to jums vajadzēja padomāt ag­rāk, — viņš sacīja.

Džūdija bija pietiekami prātīga, lai viņu vairāk netirdītu, un atgriezās savā dzīvē, at­stādama Flemingu ar viņa raizēm un šau­bām.

Togad no agra pavasara nebija ne vēsts. Līdz pat aprīļa beigām laiks pieturējās drēgns un nemīlīgs, it kā pieskaņodamies drūmajai nometnes atmosfērai. Izņemot Do­nejas eksperimentu, nekas cits negāja ne­kādā lāgā. Džīrsa pastāvīgais štats un raķešu konstruktoru brigādes sasprindzināti strā­dāja, bet bez sevišķiem panākumiem. Izmē­ģinājumi notika biežāk nekā jebkad, taču nedeva kaut cik apmierinošus rezultātus. Pēc katras jaunas neveiksmes Atlantijas pa­debešu pelēkās skrandas atkal nogūlās pār zemesragu, it kā drūmi vēstīdamas, ka nekad nekas nemainīsies un neuzlabosies.

Vienīgi Donejas izaudzētā meitene ziedēja kā eksotisks stāds siltumnīcā. Vienā labora­torijas spārnā bija iekārtotas viņas mācību un dzīvojamās telpas. Te viņu apkalpoja, uzraudzīja un gatavoja nākamajai misijai kā pasaku princesi. Pēc izcelsmes vietas viņu iesauca par Andromēdu, mācīja to ēst un dzert, sēdēt un staigāt. Sākumā meitenei grūti padevās fiziskās iemaņas, jo, kā teica Doneja, viņai nebija nekādu normāla bērna instinktu, bet drīz vien kļuva skaidrs, ka viņa spēj apbrīnojami ātri apgūt zināšanas. Nekad nekas viņai nebija divreiz jāsaka. Ja viņa saprata kāda uzdevuma jēgu un liet­derību, tad paveica to bez vilcināšanās un piepūles.

Tāpat bija ar valodu. Sākumā šķita, ka meitenei nav ne jausmas par to, viņa nekad nebija brēkusi, kā brēc zīdaiņi, un viņu va­jadzēja mācīt kā kurlu bērnu, liekot pievērst uzmanību savu balss saišu vibrācijām un to radītajam efektam. Bet, sapratusi valodas nozīmi, viņa tik ātri iemācījās izrunāt vār­dus, ka tikai vajadzēja spēt tos pateikt priekšā. Pēc dažām nedēļām meitene jau prata runāt, lasīt un rakstīt.

Dažu nedēļu laikā viņa bija iemācījusies arī kustēties kā cilvēciska būtne, gan maz­liet stīvi, it kā tās ķermeni vadītu instrukci­jas, nevis pašas griba, taču graciozi un bez mazākās neveiklības. Lielāko daļu laika meitene pavadīja savos apartamentos, taču katru dienu, ja vien nelija, slēgtā mašīnā viņu aizveda tālu tīrelī, prom no visām acīm gan iekšpus, gan ārpus nometnes, un bruņo­tas svītas apsardzībā ļāva viņai pastaigāties svaigā gaisā.

Andromēda nekad nesūdzējās, lai ko ar viņu darīja. Pret medicīniskajām pārbau­dēm, mācībām, pastāvīgo uzraudzību viņa izturējās tā, it kā tai pašai nebūtu ne savas gribas, ne vēlēšanos. Viņā nebija vērojama nekādu emociju un sajūtu izpausme, izņe­mot vienīgi izsalkumu pirms maltītes un no­gurumu vakarā, un tas arī bija tikai fizisks, nevis garīgs nogurums. Viņa allaž bija maiga, allaž padevīga un ļoti skaista. Likās, it kā viņa dzīvotu pa sapņiem.

Džīrss un Doneja noorganizēja viņas izglī­tošanu tādā tempā, ka viss universitātes kurss neprasīja vairāk laika kā vasaras sko­las programma. Tiklīdz Andromēda bija ap­guvusi decimālās aritmētikas pamatus, ma­temātika viņai vairs nekādas grūtības nesagādāja. Šai ziņā meitene atgādināja skaitļošanas mašīnu: risināja uzdevumus ar mašīnas nelokāmo loģiku un veiklību un ne­kad nekļūdījās. Šķita, ka bez mazākās piepū­les viņa spēj paturēt galvā vissarežģītākās progresijas. Un arī citās nozarēs viņas at­miņā glabājās milzums faktu kā enciklopē­dijā. Džīrss un akadēmiski izglītotie peda­gogi, kas cits pēc cita ieradās Tornesā — gan ne lai paši mācītu Andromēdu, jo viņas eksistence bija pārāk liels noslēpums, bet lai instruētu viņas skolotājus, — deva viņai pietiekami plašas zināšanas vispārizglītojo­šos priekšmetos, un vasaras beigās, kad šis kurss bija izņemts, Andromēda teorētiski zināja par pasauli apmēram tikpat daudz, cik apdāvināts un cītīgs vidusskolas absolvents. Viņai trūka vienīgi praktiskās pieredzes un aktīvas attieksmes pret dzīvi. Kaut gan mei­tene bija moža un pietiekami runīga, tomēr šķita, ka viņa dzīvo un darbojas it kā miegā — visa viņas izturēšanās atstāja tādu iespaidu.

— Jums ir taisnība, — Doneja piekāpās Flemingam. — Viņai galvā ir nevis smadze­nes, bet gan skaitļošanas iekārta.

— Vai tas nav viens un tas pats? — Fle­mings paskatījās uz slaido, skaisto meiteni, kas sēdēja savā istabā pie galda un lasīja. Šī bija'viena no retajām reizēm, kad viņš pārkāpa Donejas valstības slieksni. No labo­ratorijas bija izvākta visa aparatūra un telpa sadalīta vairākās istabās, kur gluži kā reklā­mas prospekta bildītēs blondā meitene šķita viens no interjera priekšmetiem.

— Viņa ir absolūti nemaldīga, — sacīja Doneja. — Viņa neko neaizmirst. Viņa ne­kad nekļūdās. Jau tagad viņa zina vairāk nekā lielākā daļa cilvēku.

Flemings sarauca pieri.

— Un jūs turpināsit bāzt viņā iekšā infor­māciju, kamēr tā zinās vairāk nekā jūs pati?

— Droši vien. Mūsu priekšniecībai ir savi plāni attiecībā uz viņu.

Džīrsa plāns bija pilnīgi skaidrs. Aizsar­dzības mašinērijas steidzamās problēmas pa­lika neatrisinātas par spīti tam, ka tagad šai nolūkā tika lietots jaunais skaitļotājs. Gal­venais kavēklis bija tas, ka patiesībā neviens nezināja, kā to lietot. Uz vairākām stundām dienā Džīrsa darbinieki atņēma skaitļotāju Flemingam, un viņiem izdevās ar tā palī­dzību ļoti ātri izdarīt milzum daudz aprēķinu, taču viņi neprata pilnīgi izmantot tā iespējas un izlietot tā augsto intelektu, lai atrisinātu problēmas, kas nebija izteiktas skaitļu va­lodā. Ja Flemingam bija taisnība, ka ar ma­šīnas palīdzību radītās būtnes ir tai radnie­cīgas, tad vajadzēja būt kādai iespējai vienu no tām izmantot par starpnieku. Pirmais briesmonis acīmredzot nebija spējīgs paziņot skaitļotājam cilvēku vajadzības, bet ar mei­teni bija citādi. Ja varētu viņu izlietot par starpnieku, iespējams, ka rezultāti būtu vi­sai efektīvi.

Aizsardzības ministrs neiebilda pret šo ideju, un, kaut gan Flemings brīdināja Os­bornu, tāpat kā bija brīdinājis Džīrsu, Osbor- nam valdības aprindās nebija nekādas ietek­mes. Flemingam atlika vienīgi stāvēt malā un noskatīties, kā cilvēki, kas negrib viņu uzklausīt, paši to neapzinādamies, veicina mašīnas nolūku piepildīšanos. Fleminga uz­skats balstījās vienīgi uz loģiskiem secināju­miem un pieņēmumiem. Ja viņš maldījās, tad bija spriedis aplam jau pašā sākumā un notikumu norise īstenībā nebija tāda, kā viņš iedomājās. Bet, ja viņam bija taisnība, tad šie cilvēki paši gāja pretī savam postam.

Flemings patlaban atradās skaitļotāja telpā, kad Džīrss un Doneja pirmoreiz ieveda tur meiteni.

— Dieva dēļ, ko jūs gribat darīt! — Viņa acis pēdējā bezcerīgā lūgumā pievērsās Džīr- sam, tad Donejai.

— Mēs jau esam dzirdējuši, ko jūs domā­jat, Fleming, — sacīja Džīrss.

— Tad nelaidiet viņu šeit iekšā!

— Ja jūs gribat sūdzēties, sūdzieties mi­nistrijā! — Džīrss pagriezās atpakaļ pret laboratorijas durvīm. Doneja paraustīja ple­cus: viņai likās, ka Flemings taisa daudz trokšņa par neko.

Džīrss pieturēja atvērtās durvis, kamēr pa tām ienāca Andromēda. To pavadīja Hanters, kurš soļoja viņai blakus, turēda­mies mazliet iepakaļ, it kā viņi abi būtu Džeinas Ostenas romāna varoņi. Andromēda kustējās mazliet kokaini, bet šķita neparasti moža, viņas seja bija mierīga un acis rau­dzījās vērīgi. Šai ainā bija kaut kas pompozs un nereāls, it kā tūlīt vajadzētu sākties menuetam.

— Šī ir skaitļotāja vadības telpa, — Džīrss paskaidroja Andromēdai, kas apstājusies lū­kojās apkārt. Viņš runāja laipnīga, bet stingra tēva tonī. — Es tev par to stāstīju, vai atceries?

— Kāpēc lai es neatcerētos?

Kaut gan meitene runāja lēni un mazliet māksloti, viņas balss, tāpat kā seja, bija spē­cīga un pievilcīga.

Džīrss pieveda viņu tuvāk.

— Šī ir ievades iekārta. Vienīgais veids, kā mēs varam sniegt informāciju skaitļotā­jam, ir ar šā teletaipa starpniecību. Tas prasa daudz laika.

— Protams. — Viņa ar mierīgu interesi aplūkoja klaviatūru.

— Ja mēs gribam ar to sarunāties, — Džīrss turpināja, — mēs atlasām vajadzīgo no izvadītā materiāla un atkal ievadām at­pakaļ.

— Tas ir ļoti gausi un apgrūtinoši, —viņa lēnām sacīja.

Pienāca Doneja un nostājās Andromēdai otrā pusē.

— Ciklops no otras istabas var ievadīt in­formāciju tieši skaitļotājā pa šo koaksiālo ka­beli.

— Vai jūs gribat, lai es to daru?

— Mēs gribam noskaidrot, — sacīja Džīrss.

Andromēda pacēla acis un sastapa Fle­minga ciešo skatienu. Iepriekš viņa Flemingu nebija pamanījusi un tagad neizteiksmīgi vērās viņā.

— Kas tas tāds?

— Doktors Flemings, — paskaidroja Do­neja. — Viņš uzbūvēja skaitļotāju.

Meitene stīvi piegāja pie Fleminga un pa­stiepa roku.

— Esiet sveicināti! — viņa sacīja, it kā atkārtodama stundā iemācītu frāzi. Flemings izlikās neredzam pasniegto roku un neno­vērsa no viņas skatienu. Meitene, acis ne­mirkšķinādama, kādu brīdi raudzījās viņā un tad nolaida roku.

— Jums jābūt gudram cilvēkam, — viņa kategoriski noteica. Flemings iesmējās. — Kāpēc jūs tā darāt?

— Kā?

— Smejaties — tā laikam to apzīmē?

Flemings paraustīja plecus.

— Cilvēki smejas, kad ir priecīgi, un raud, kad ir bēdīgi. Dažreiz mēs smejamies, kad esam nelaimīgi.

— Kāpēc? — Viņa nenolaida acis no Fle­minga sejas. — Kas tas ir — priecīgi un bē­dīgi?

— Tās ir emocijas.

— Es tās nejūtu.

— Nē. Tev to nav.

— Kāpēc jums tās ir?

— Tāpēc, ka mēs neesam pilnīgi. — Fle­mings raudzījās pretī viņas ciešajam skatie­nam, it kā tas būtu izaicinājums. Džīrss ne­pacietīgi samīņājās.

— Vai tas ir kārtībā, Fleming? Indikator- panelis nekā nerāda.

— Kurš ir indikatorpanelis? — Andro- mēda jautāja, novērsdama skatienu no Fleminga. Džīrss parādīja, un meitene stā­vēja, raudzīdamās uz tumšo spuldzīšu rin­dām, kamēr Džīrss un Doneja skaidroja vi­ņai, kādas ir to funkcijas un kā lietojami elektrodi.

— Mēs gribētu, lai tu nostājies starp tiem, — sacīja Džīrss.

Andromēda nesteidzīgi paspēra dažus so­lus uz paneļa pusi. Viņai tuvojoties, spuldzī­tes iemirgojās. Viņa apstājās.

— Nekas, nebaidies, — sacīja Doneja. Džīrss noņēma elektrodiem aizsargus un sku­bināja meiteni iet uz priekšu. Flemings sa­springti vēroja notiekošo, bet nekā neteica. Ar stingu un sasprindzinātu seju Andromēda negribīgi paklausīja un, sasniegusi paneli, nostājās starp elektrodiem, kas atradās dažu collu atstatumā abpus viņas galvai. Spuldzī­tes sāka zibsnīt ātrāk. Telpu piepildīja skait­ļotāja dūkoņa. Neviena nepamudināta, mei­tene lēnām pacēla rokas augšup pret platēm.

— Vai jūs esat drošs, ka tur nav augst­sprieguma? — Džīrss bažīgi palūkojās Fle- mingā.

— Skaitļotājs pats regulē spriegumu.

Kad meitenes rokas pieskārās metāla pla­tēm, viņa nodrebēja. Kādu brīdi viņa tā stā­vēja ar nekustīgu seju, kā transā ieslīgusi, tad nolaida rokas un sazvārojās. Doneja un Džīrss viņu uztvēra un apsēdināja krēslā.

— Vai viņai nekas nenotika? — jautāja Džīrss.

Doneja pamāja.

— Bet paskatieties!

Spuldzītes uz paneļa sparīgi zibsnīja vienā laidā, un skaitļotāja dūkoņa kļuva skaļāka nekā iepriekš.

— Ko tas nozīmē?

— Tas runā ar mani, — sacīja meitene. — Tas zina par mani.

— Ko tas saka? — jautāja Doneja. — Ko tas zina par tevi? Kā tas runā?

— Mēs … mēs sazināmies.

Džīrss izskatījās neomulīgi apjucis.

— Ar skaitļiem?

— To varētu izteikt arī skaitļos, — mei­tene sacīja, neko neredzošām acīm vērdamās vienā punktā. — Vajadzētu ļoti daudz laika, lai to izskaidrotu.

— Un vai tu vari tam pateikt… — Do­neju pārtrauca skaļš sprādziens blakus telpā. Indikatorpanelis nodzisa, dūkoņa apklusa.

— Kas notika? — Džīrss jautāja.

Nekā viņam neatbildējis, Flemings pagrie­zās un ātri izgāja cauri uz pirmo laboratori­jas bloku, kur atradās Ciklops ar savu tvertni. No savienojošajiem vadiem virs tvertnes cēlās dūmi. Kad viņš izrāva šos vadus, to gali bija apdeguši melni un pie tiem karājās pārogļojušos audu ļerpatas. Flemings ieska­tījās tvertnē un saknieba lūpas.

— Kas ar to noticis? — Iesteidzās Doneja un viņai pakaļ Džīrss.

— Nosists ar strāvu. — Flemings pašū­poja vadus Donejai priekšā. — Atkal ir noticis īssavienojums, un šis radījums ir no­galināts.

Džīrss iebāza degunu tvertnē un riebumā atrāvās atpakaļ.

— Ko jūs izdarījāt pie vadības pults? — viņš bargi noprasīja.

Flemings nosvieda zemē apdegušās vadu atliekas.

— Es neizdarīju nekā. Skaitļotājs pats zina, kā regulēt spriegumu … tas zina, kā sadedzināt audus … kā nogalināt.

— Bet kāpēc? — Džīrss jautāja.

Viņi visi instinktīvi paskatījās uz skaitļo­tāja telpas durvīm. Tajās stāvēja meitene.

— Tāpēc, ka ir viņa! — Izstiepis apakš­žokli, Flemings bargi piegāja klāt Andro- mēdai. — Tu nupat viņam to pateici, vai ne? Tas zina, ka tagad tam ir labāks vergs. Šis nožēlojamais radījums tam vairs nav vaja­dzīgs. To viņš tev pateica, vai ne?

Andromēda mierīgi paskatījās uz viņu.

— Jā.

— Redziet! — Flemings apsviedās pret Džīrsu. — Nu jums ir slepkava! Ar Bridžeru tas varbūt bija nelaimes gadījums, varbūt arī ar Kristīni, kaut gan es to sauktu par no­galināšanu netīšām. Bet šī nu ir īsta slepka­vība ar iepriekšēju nodomu.

— Tas bija tikai primitīvs radījums, — sacīja Džīrss.

— Un pilnīgi lieks! — Flemings atkal pie­vērsās meitenei. — Vai ne tā?

— Tas traucēja, •— viņa atbildēja.

— Un nākamreiz varbūt tu būsi tā, kas traucēs .. . vai es, vai jebkurš no mums!

Meitenes sejā vēl arvien nebija nekādas izteiksmes.

— Mēs tikai likvidējām nevajadzīgu ma­teriālu.

— Mēs?

— Skaitļotājs un es. — Viņa pielika roku pie pieres. Flemings samiedza acis.

— Tātad tu esi tas pats, kas viņš? Daļa no viņa prāta?

— Jā, — meitene neskanīgi atbildēja.

— Es saprotu . ..

— Tad saproti un iegaumē! — Flemings aiz satraukuma gandrīz kliedza un piebāza savu seju cieši klāt meitenes sejai. — Tā ir informācija: nogalināt ir slikti!

— Slikti? Ko nozīmē «slikti»?

— Ne visai sen jūs pats aģitējāt par no­galināšanu, — sacīja Džīrss.

— Ak, dievs! — Flemings nikni iesaucās.

— Vai neviens vairs nav pie pilna prāta?! Viņš vēl mirkli cieši noraudzījās uz An-

dromēdu, tad pusskriešus izmetās laukā.

Bolderšovas kalnā viss izskatījās gandrīz tāpat kā tad, kad Reinharts pirmoreiz aizveda Džūdiju uz turieni. Celtnieku atstātās pēdas apkārtējā tīrelī bija aizaugušas ar zāli un viršiem, gar ēku sienām rēgojās tumšas jos­las, kur ziemas vētru laikā ūdens bija pārplūdinājis notekcaurules, bet trīsstūrainā arka vēl arvien nekustīgi pacēlās pāri milzī­gajam kausam, un galvenajā observatorijas ēkā aparatūra un personāls turpināja savu mierīgo, sistemātisko darbu. Vadības pults vēl arvien atradās Hārvija pārziņā, skaitļo­šanas mašīnas tāpat stāvēja pa labi un kreisi no viņa abpus platajam logam, un pie sienas vēl arvien karājās zvaigžņu fotogrāfijas, gan vairs ne tik svaigas un jaunas kā kādreiz.

Par notikušajām izmaiņām un skarbo reali­tāti, kas aizņēma visu prātus, liecināja vie­nīgi milzīgā, lakotā pasaules karte, uz kuras ar tušu bija atzīmētas orbitālo raķešu trajek­torijas. Te atklājās tas, ko slēpa ārējais miers, — mokošās bažas un drudžainais sa­traukums, ar kādu viņi vēroja draudus debe­sīs virs sevis bez žēlastības kļūstam arvien lielākus un lielākus. Reinharts šo karti dē­vēja par «uguns rakstiem uz sienas» un kopā ar observatorijas brigādi strādāja dienu un nakti, rūpīgi iezīmēdams tajā katru jaunu trasi un sūtīdams arvien steidzīgākus un drūmākus ziņojumus uz Vaithollu.

Pēdējo mēnešu laikā bija izsekotas gan­drīz simt nezināmas izcelsmes raķetes, kuru palaišanas vietai pēc aprēķiniem vajadzēja atrasties Klusajā okeānā vairāku simtu jū­džu liela trīsstūra teritorijā starp Mandžū- riju, Vladivostoku un Ziemeļjapānu. Neviena no šai teritorijai tuvējām valstīm neatzina, ka būtu tās palaidusi. Kā izteicās Vanden­bergs, tās varēja piederēt jebkuram no šiem

trim Anglijas partneriem Apvienoto Nāciju Organizācijā.

Vandenbergs bieži ieradās observatorijā un ilgi un neauglīgi apspriedās ar Reinhartu. Pēc iegūtajiem datiem viņi droši varēja pa­teikt tikai to, ka šīm raķetēm ir darbojošies dzinēji, ka tās palaistas ap četrdesmito zie­meļu platuma grādu starp simt trīsdesmito un simt piecdesmito austrumu garuma grādu un lido pāri Krievijai, Rietumeiropai un Britu salām trīssimt piecdesmit līdz četrsimt jūdžu augstumā ar apmēram sešpadsmit tūkstoš jūdžu ātrumu stundā. Pārlidojušas Britāniju, tās pa lielākajai daļai šķērsoja Ziemeļatlantiju, Grenlandi, Kanādas polāros apgabalus un, domājams, iegāja stacionārajā orbītā tajā pašā Ziemeļķīnas jūras apvidū. Lai kāds bija šo raķešu kurss, tās vienmēr lidoja pāri Anglijai vai Skotijai, tātad no­teikti bija vadāmas un ar nolūku tika novir­zītas uz šo nelielo mērķi. Kaut gan par to lielumli un formu nekas noteikts nebiia zi­nāms, tās raidīja sekošanas signālu un acīm­redzot bija pietiekami lielas, lai nestu ko­dollādiņu.

— Es nezinu, kāds ir to uzdevums, — at­zina Reinharts. Viņš bija kā apsēsts ar šīm raķetēm. Lai cik nelaimīgs profesors bija juties, kad vajadzēja atstāt Tornesu, tagad visas viņa domas aizņēma šis jaunais un biedējošais notikumu pavērsiens.

Vandenbergam bija savs pārliecinošs un saprātīgs spriedums.

— To uzdevums ir skaidrs: kāds Austru­mos grib, lai mēs zinātu, ka viņu tehnika ir pārāka par mūsējo. Viņi lielīgi lidina tās pāri mūsu galvām, lai parādītu pasaulei, ka mēs nevaram atmaksāt ar to pašu. Jauns ieroču žvadzināšanas veids.

— Bet kāpēc tās vienmēr lido pāri mūsu zemei?

Izskatījās, ka Vandenbergam būtu mazliet žēl profesora.

— Tāpēc, ka jūs esat pietiekami maziņi un pietiekami svarīgi, lai savā ziņā noderētu par ķīlu. šīs salas vienmēr ir bijušas labs mērķis.

— Labi. — Reinharts pameta ar roku uz sienas kartes pusi. — Te jums ir pierādī­jumi. Vai Rietumi neierosinās šo jautājumu Drošības Padomē?

Vandenbergs papurināja galvu.

— Nē, iekams mēs nevaram runāt no spēka pozīcijām. Tiem tur ļoti patiktos, ka mēs skrietu žēloties pie Apvienotajām Nā­cijām un atzītu savu vājumu. Tad mēs būtu viņu varā. Mums vispirms ir vajadzīgs kāds aizsardzības līdzeklis.

Reinharts šķita skeptiski noskaņots.

— Ko jūs darāt šajā sakarā?

— Mēs forsējam darbus, cik vien varam. Džīrsam ir viena ideja …

— Ak, ko nu Džīrss!

— Džīrsam ir ideja, — Vandenbergs ne­ievēroja starpsaucienu, — likt šim radīju­mam meitenes izskatā strādāt kopā ar jūsu

skaitļotāju. Varbūt tā mums izdotos tikt pie īsti ātras domāšanas.

— Tas bija mans skaitļotājs, — īgni no­teica Reinharts. — Vēlu jums panākumus.

Vēlu vakarā, kad Vandenbergs bija aiz­braucis, ieradās Flemings. Reinharts vēl strā­dāja, pūlēdamies noteikt, no kurienes tiek raidīti zemes signāli, kas liek raķetēm mainīt kursu, kad izdzirdēja ārā nočīkstam Fle­minga mašīnas bremzes. Flemingam bija gan­drīz tāda sajūta, it kā viņš atgrieztos mājās: pazīstamā telpa, Hārvijs pie vadības pults, mazais, akurātais profesors, kas tēvišķīgi viņu sagaida. No visiem trim Flemings iz­skatījās visvairāk saguris.

— Te viss šķiet tik normāli. — Flemings pārlaida acis lielajai, kārtīgajai telpai. — Mierīgi un tīri.

Reinharts pasmaidīja.

— Šobrīd te nemaz neiet tik normāli.

— Vai mēs varam parunāties?

Reinharts aizveda viņu uz telpas tālāko

stūri, kur bija novietoti divi apmeklētājiem domāti atpūtas krēsli un mazs galdiņš.

— Es jums jau teicu pa telefonu, Džon, ka nekā nevaru izdarīt. Viņi ir nolēmuši iz­mantot šo radījumu kā palīgu skaitļotājam, lai risinātu Džīrsa raķešu problēmas.

— Tieši to jau skaitļotājs grib.

Reinharts paraustīja plecus.

— Man tagad tur vairs nav nekādas teik­šanas.

— Nevienam no mums tās vairs nav. Es

turos tikai mata galā. Kādreiz mēs spriedām, ka varēsim katrā laikā izraut kontaktu .. . nu, tagad mēs to vairs nevaram, vai ne? — Flemings nervozi grozīja pirkstos sērkociņu kastīti, ko bija izņēmis, lai aizdedzinātu ci­gareti. — Tagad skaitļotājs vada pats sevi. Un tam ir aizstāvji un sabiedrotie. Ja šis ra­dījums, kas izskatās pēc sievietes, būtu ieradies ar kosmosa kuģi, tas sen jau būtu iznīcināts. Tā nolūki būtu atmaskoti. Bet, tā kā tas ir iesūtīts mūsu vidū daudz viltīgāk un tam piešķirts cilvēka izskats, tad to ņem pretī, vērtējot tikai pēc ģīmja. Un šis ģīmis ir skaists. Nav nozīmes runāt ar Džīrsu un visu to sugu. Esmu mēģinājis. Es patiešām esmu nobijies, profesor!

— Mēs visi esam nobijušies, — atbildēja Reinharts. — Jo vairāk mēs uzzinām par Visumu, jo vairāk tas mūs biedē.

— Paklausieties! — Flemings dedzīgi pa­liecās uz priekšu. — Padomāsim ar galvu! Šī mašīna, ko radījušas kādas citas pasaules smadzenes, nogalināja pati savu vienacaino briesmoni. Tā nogalināja Kristīni. Tā noga­linās mani, ja es stāšos tai ceļā.

— Tad nestājieties lai ceļā, — gurdi sa­cīja Reinharts. — Ja jums draud briesmas, neejiet vairs tai tuvumā.

— Briesmas! — Flemings nošņācās. — Vai jūs domājat, ka es gribu nomirt šausmīgā nāvē kā Deniss Bridžers valdības vai «Intel» labā? Es tikai esmu nākamais sarakstā. Ja mani padzīs vai nogalinās, kas notiks pēc tam?

— Šobrīd jautājums ir, kas notiks pirms tam, — Reinharts runāja gluži kā ārsts bez­cerīgā gadījumā. — Es nespēju palīdzēt jums, Džon.

— Bet Osborns?

— Viņam tagad vairs nav groži rokās.

— Viņš varētu pierunāt savu ministru griezties pie premjera.

— Pie premjerministra?

— Viņam taču maksā algu, vai ne?

Reinharts pakratīja galvu.

— Jums nav nekādu pierādījumu, Džon.

— Man ir daži argumenti.

— Šaubos, vai kādam no viņiem būs no­skaņojums jūs uzklausīt. — Reinharta mazā roka pamāja uz kartes pusi. — Pašreiz visu prātus nodarbina šis te.

— Kas tas ir?

Reinharts pastāstīja. Flemings sēdēja un klausījās, saspringts kā stīga un nelaimīgs, žņaudzīdams pirkstos salauzīto sērkociņu kastīti.

— Mēs taču nevaram vienmēr un visur būt pirmie, — viņš sacīja, pārtraukdams profesora skaidrojumus. — Ar cilvēkiem mums vismaz ir iespējams vienoties.

— Ar kādiem noteikumiem? — jautāja Reinharts.

— Vienalga, ar kādiem. Nekas nevar būt ļaunāk par to, kas mums draud. Bumba no­zīmē ātru civilizācijas galu, bet lēna planē­tas pakļaušana… — Fleminga balss aizlūza.

Premjerministrs — vecs sportiska izskata džentlmenis ar zilām, žibelīgām acīm — sē­dēja savā ozolkoka paneļiem izliktajā kabi­netā Apakšnama ēkā aiz liela rakstāmgalda, kas aizņēma gandrīz pusi istabas, un klau­sījās aizsardzības ministrā. Caur dekoratīvi spraišļotajiem logiem maigi plūsmoja saules gaisma. Pie durvīm pieklauvēja, un aizsar­dzības ministrs sarauca pieri: viņš bija god­kārīgs, jauns cilvēks, kas necieta, ka viņu pārtrauc.

— Ahā, tur jau nāk zinātnes pārstāvji! — Premjerministrs vēlīgi pasmaidīja, kad dur­vīs parādījās Retklifs un Osborns. — Jūs, Bērdet, laikam neesat pazīstami ar Osbornu?

Aizsardzības ministrs piecēlās un nevērīgi sasveicinājās. Premjerministrs ar rokas mā­jienu uzaicināja visus apsēsties.

— Brīnišķīga diena, kungi, vai ne? Atce­ros, tieši tāds laiks bija toreiz Dinkerkā. Šķiet, ka saulei vienmēr tīk uzsmaidīt tau­tas posta brīdī. — Viņš pievērsās Bērdetam. — Varbūt jūs, mans dārgais, izklāstīsit mūsu pretenzijas?

— Runa ir par Tornesu, — Bērdets sacīja Retklifam. — Mēs gribam pārņemt skaitļo­tāju pilnīgi savā ziņā, skaitļotāju un visu, kas ar to saistīts. Principā mēs par to jau esam vienojušies, vai ne? Premjerministrs un es domājam, ka nu tas brīdis ir klāt.

Retklifs uzmeta viņam nelaipnu skatienu.

— Jūs taču skaitļotāju jau lietojat.

— Tagad mums ar to vien nepietiek, vai ne, ser? — Bērdets aicināja talkā premjer­ministru.

— Mums ir nepieciešama jauna pārtvērēj- raķete, kungi, un nepieciešama loti stei­dzami! — Aiz premjerministra laipnajām, lēnīgajām, mazliet vecmodīgajām manierēm slēpās stingra noteiktība un lietišķs tvēriens. — Četrdesmitajā gadā mums bija «spit- faieri», bet šobrīd ne mums, ne mūsu sabied­rotajiem Rietumos nav ar ko stāties pretī šiem draņķiem, kas lido pāri.

— Un nav izredžu kaut ko efektīvu kon­struēt ar parastajiem līdzekļiem, -— piebilda Bērdets.

— Bet mēs taču varētu sadarboties un ko­pīgi kaut ko izgudrot, vai ne? — Retklifs jautāja Osbornam.

Bērdets nebija no tiem, kas veltīgi šķiež laiku.

— Mēs tiksim galā paši, ja pārņemsim pilnīgi savā ziņā jūsu iekārtu Tornesā un arī meiteni.

— To radījumu? — Osborns uzrāva vienu no trenētajām uzacīm, bet premjerministrs brīdinoši pamirkšķināja viņam.

— Doktors Džīrss uzskata, ka, izmantojot šo dīvainā veidā izaudzēto jauno lēdiju, lai nodotu mūsu prasības skaitļotājam un pār­tulkotu tā aprēķinus mums, mēs spētu ļoti īsā laikā atrisināt veselu virkni problēmu.

— Ja vien uz to var paļauties.

Premjerministra skatienā pavīdēja ieinte­resētība.

— Es jūs īsti labi nesapratu.

— Daži no mūsu cilvēkiem izsaka bažas par skaitļotāja potenciālajiem nolūkiem, — pats tā nedomādams, bet ķerdamies pie sal­miņa, sacīja Retklifs. Neviens ministrs ne­grib zaudēt savas pozīcijas un, lai tās paturētu, ir gatavs laist darbā pat apšaubā­mus argumentus. Premjerministrs nevērīgi atmeta ar roku.

— Ak, jā, esmu par to dzirdējis.

— Līdz šim, ser, šī meitene ir atradusies stingrā mūsu zinātnieku grupas uzrau­dzībā, — sacīja Osborns. — Profesore Do­neja …

— Doneja varēs palikt.

— Par konsultanti, — Bērdets pasteidzās piebilst.

— Bet doktors Flemings? — jautāja Ret­klifs.

Premjerministrs atkal pievērsās Bērdetam.

— Arī Flemings varētu būt noderīgs, vai ne?

Bērdets sarauca pieri.

— Mums būs nepieciešama pilnīga rīcī­bas brīvība un ļoti stingra slepenība.

Retklifs izspēlēja savu pēdējo kārti.

— Vai jūs domājat, ka viņa, šī meitene, spēs to izdarīt?

— Iesaku pajautāt viņai pašai, — premjer­ministrs sacīja un nospieda mazu zvana pogu uz galda. Tūlīt pat durvīs parādījās jauns cilvēks. — Esiet tik laipns, palūdziet ienākt doktoru Džīrsu un viņa jauno dāmu.

— Viņa ir šeit?'! — Retklifs pārmetoši pa­skatījās uz Osbornu, it kā tā būtu viņa vaina.

— Jā, mans dārgais! — Premjerministrs savukārt jautājoši paskatījās uz Osbornu. — Vai viņa ir .. .

— Viņa izskatās pilnīgi normāla.

Premjerministrs izdvesa īsu atvieglojuma

nopūtu un, kad durvis atkal pavērās, lai ielaistu Džīrsu un Andromēdu, piecēlās kā­jās.

— Nāciet, nāciet, doktor Džīrs! Un jūs arī, mana dārgā!

Andromēdu apsēdināja krēslā tieši pretī premjerministram. Viņa rātni sēdēja, maz­liet noliekusi galvu un sakrustojusi rokas klēpī, gluži kā pie priekšnieka izsaukta ma­šīnrakstītāja.

— Jums droši vien tas viss liekas diezgan dīvaini, — mierinoši sacīja premjerministrs. Viņa atbildēja lēnām, ar pareiziem, skolnie­ciskiem teikumiem.

— Doktors Džīrss man paskaidroja.

— Vai viņš paskaidroja, kāpēc mēs esam atveduši jūs uz šejieni?

— Nē.

— Lūdzu, Bērdet! — Tālāko iztaujāšanu premjerministrs uzdeva viņam. Retklifs īdzīgi vēroja, ka Bērdets pavirzās uz krēsla malas, atbalsta elkoņus pret galdu, saliek kopā plaukstas un pāri tām sāk vērīgi raudzīties Andromēdā.

— Mūsu zemi … vai tu zini, kas ir An­glija?

— Jā.

— Mūsu zemi apdraud orbitālās raķetes.

— Mēs zinām par orbitālajām raķetēm

— Mēs? — Bērdets vēl ciešāk ieurbās viņā ar acīm.

Andromēdas sejā nekas neizmainījās, tā bija tikpat neizteiksmīga kā vienmēr.

— Skaitļotājs un es.

— Kā skaitļotājs to zina?

— Mēs apmaināmies ar informāciju.

— Tieši uz to mēs cerējām, — sacīja premjerministrs.

— Mums ir pārtveršanas līdzekļi — da­žāda veida raķetes, — Bērdets turpināja, — taču nevienai no tām nav tāds ātrums, augstums un precizitāte vienlaikus, lai. . . khm … — viņš sastomījās, meklēdams pie­mērotu vārdu.

— Lai tās notriektu? — Andromēda vien­kārši vaicāja.

— Tieši tā. Mēs varam dot tev sīkus no­rādījumus par nepieciešamo ātrumu, aug­stumu, kursu un vēl daudz citu datu, bet mums vajag, lai tas viss tiktu izteikts prak­tiskos inženiertehniskos aprēķinos.

— Vai tas ir grūti?

— Mums — jā. Mēs gribam uzbūvēt ļoti sarežģītu pārtvērējieroci, kas pats spētu mo­mentāni pieņemt lēmumus.

— Es saprotu.

— Mēs gribētu, lai tu pie tā strādā kopā ar mums, — premjerministrs maigi sacīja, it kā lūgdams bērnam kādu pakalpojumu.

— Doktors Džīrss tev pateiks, kas ir vaja­dzīgs, un dos tev visu šim darbam nepiecie­šamo.

— Un doktors Flemings, — piebilda Ret­klifs, — vaiēs tev palīdzēt pie skaitļotāja.

Andromēda pirmoreiz pacēla acis.

— Doktors Flemings mums nebūs vaja­dzīgs, — viņa sacīja, un no ledainās pieska­ņas viņas mierīgajā, nosvērtajā balsī saules gaismai pārskrēja it kā salta ēna.

Pēc atgriešanās no Londonas Andromēda lielākoties uzturējās konstruktoru birojā, kas atradās netālu no skaitļotāja ēkas, sagata­vodama datus ievadīšanai skaitļotājā un nosūtīdama tos apstrādei. Dažreiz viņa at­nāca pati un sazinājās ar skaitļotāju tieši, un tad pēc kāda brīža izvades rakstāmiekārta nodrukāja garas un sarežģītas skaitļu vir­knes, ko Andromēda paņēma līdzi, lai pār­vērstu tehnikas valodā. Rezultāti bija ieprie- cinošāki, nekā Džīrss būtu varējis vēlēties. Uz Andromēdas rasēšanas dēļa pārsteidzoši ātri tapa jauna tēmēšanas sistēma un jaunas ballistiskas formulas, un, kad tās pārbaudīja, viss precīzi atbilda izvirzītajām prasībām. Mašīna kopā ar meiteni spēja vienā dienā paveikt to, kas cilvēku tehniskajai domai būtu prasījis veselu gadu. Rezultāti bija ne tikai efektīvi, bet arī daudzsološi. Bija skaidrs, ka vistuvākajā laikā būs iespējams uzbūvēt pilnīgi jauna tipa pārtvērēj raķeti.

Darba laikā Andromēdai bija atjauts brīvi staigāt pa centra teritoriju, un, kaut gan va­karos viņa apsardzes pavadībā nozuda savās dzīvojamās telpās, drīz vien visi viņu jau pazina. Džūdija izplatīja versiju, ka tā ir darbu zinātniskā vadītāja, ko šurp atkoman- dējusi Aizsardzības ministrija.

Nākamajā nedēļā Anglijas valdība publi­cēja komunikē:

«Viņas Majestātes valdība kopš kāda laika ir konstatējusi, ka pāri Britu salām arvien lielākā skaitā lido orbitālas rake­tes, iespējams, raķešu šāviņi. Kaut gan šīs nezināmās piederības raķetes, kas tiek pa­laistas no Zemes, lido pāri lielā ātrumā un lielā augstumā, pagaidām trauksmei nav ie­mesla. Viņas. Majestātes valdība tomēr uzskata par nepieciešamu paziņot, ka tā ir tīša mūsu nacionālās gaisa telpas robežu pārkāpšana un ka tiek veikti pasākumi, lai šīs raķetes pārtvertu un noteiktu to piederību.»

Flemings klausījās televīzijas pārraidi ar portatīvo uztvērēju savā mājoklī Tornesā. Viņš vairs nebija atbildīgais par skaitļotāju, un Džīrss bija izteicies, ka varbūt viņš jutī­šoties laimīgāks, būdams projām no tā. Taču Flemings palika — daļēji aiz stūrgalvības, daļēji tādēļ, ka juta tuvojamies nelaimi, un turpināja vērot, kā veicas Andromēdai un abiem jaunajiem operatoriem, kas bija norī­koti palīdzēt viņai pie skaitļotāja. Viņš ne­mēģināja ne nodibināt kontaktu ar viņu, ne salabt ar Džūdiju, kas joprojām bezmērķīgā modrībā staigāja apkārt un uzturēja sakarus starp Andromēdu un augstāko priekšniecību. Bet tagad, noklausījies komunikē, viņš, ne­skaidras domas tirdīts, ka kaut kas jādara, devās uz skaitļotāja ēku.

Džūdija ieraudzīja viņu domās iegrimušu dirnam uz grozāmā krēsla pie vadības pults. Kopš pēdējās asās sarunas viņa nekad vairs nebija mēģinājusi tuvoties Flemingam, bet visu laiku bija vērojusi viņu ar bažām un apslēptām maiguma jūtām, ko vēl arvien glabāja dziļi savā sirdī.

Viņa piegāja pie vadības pults un nostā­jās Flemingam pretī

— Kāpēc jūs neatmetat visam ar roku, Džon?

— Tas jums patiktos gan, vai ne?

— Nē, nemaz. Bet jūs taču nekā nevarat izdarīt, te nīkdams un bēdādamies.

— Mums te ir tāda jauka trīsrocīga spē­līte. — Flemings ar sardonisku smīnu pavē­rās Džūdijā. — Es novēroju viņu, un jūs no­vērojat mani.

— Jūs tikai mokāt sevi.

— Greizsirdīga? — viņš jautāja.

Džūdija nepacietīgi papurināja galvu.

— Nerunājiet muļķības!

— Viņi visi jūtas tik nolādēti droši! — Flemings domīgi skatījās uz kontroles iekārtu. — Varbūt es kaut ko neizprotu vai vienkārši esmu palaidis garām …

Džūdijai un Flemingam sarunājoties, skait­ļotāja telpā ienāca Andromēda. Viņa palika stāvam pie durvīm ar papīru žūksni rokā, gaidīdama, kamēr viņi beigs. Meitene bija diezgan klusa, bet ne piekāpīga. Runājot ar Džūdiju vai citiem, kas strādāja kopā ar viņu, tā mēdza izturēties kā neapstrīdama un augstāka autoritāte. Pat Džīrss nebija iz­ņēmums. Viņa vienmēr bija nevainojami pieklājīga, taču pret visiem izturējās kā pret intelektuālā ziņā zemākiem radījumiem.

— Es gribu parunāt ar doktoru Džīrsu, — Andromēda sacīja, vēl arvien stāvēdama pie durvīm. — Lūdzu, piesakiet mani!

— Tūlīt? — Džūdija mēģināja sacensties ar viņu rāmā nicinājumā.

— Jā, tūlīt!

— Es paskatīšos, vai viņš ir brīvs, — Džū­dija sacīja un izgāja. Andromēda lēnā gaitā devās pie indikatorpaneļa, ignorēdama Fle­mingu, bet kaut kas viņu urdīja to uzrunāt.

— Vai esi apmierināta ar savu darbu?

Meitene pagriezās un klusēdama palūkojās

uz viņu. Pēkšņi satraukts, Flemings atspie­dās pret krēsla atzveltni.

— Tu jau kļūsti neaizstājama, vai ne? — viņš jautāja tādā pašā tonī, kā bija runājis ar Džūdiju.

Andromēda cēlā pašcieņā raudzījās uz viņu. Ar savu daiļi veidoto seju, garajiem matiem un gar vienkāršo, gaišo tērpu brīvi lejup nolaistajām rokām viņa izskatījās pēc statujas.

— Lūdzu, esiet piesardzīgs savos izteicie­nos! — viņa sacīja.

— Vai tas ir drauds?

— Jā. — Meitene to pateica ar tādu into­nāciju, it kā konstatētu faktu. Flemings pie­cēlās.

— Nu, vai zini! Tā tik vēl trūka… — Viņš aprāvās un pasmaidīja. — Varbūt es tiešām kaut ko esmu palaidis garām.

Andromēda neuztvēra, kas slēpjas aiz šiem vārdiem, un pagriezās, lai ietu projām.

— Pagaidi mazliet!

— Man nav laika. — Tomēr viņa apstājās un gaidīja. Flemings lēnām piegāja klāt un zobgalīgi noskatīja viņu no galvas līdz kā­jām.

— Tev kaut kas ar sevi jadara, ja tu gribi atstāt iespaidu uz cilvēkiem. — Meitene stā­vēja nepakustēdamās. Flemings pacēla roku pie viņas matiem un vienā pusē atbīdīja tos no sejas. — Tev jāatsukā mati atpakaļ, lai mēs varam redzēt, kāda tu izskaties. Tev ir ļoti skaista seja.

Andromēda pakāpās atpakaļ tik strauji, ka Fleminga roka noslīdēja no viņas matiem, bet acis nenovērsa, un tajās bija interese un neizpratne.

— Tu varētu lietot arī smaržas, — sacīja Flemings. — Tāpat kā Džūdija.

— Tas ir tas, kas ož?

Viņš palocīja galvu.

— Ne pārāk eksotiskas. Lavandas ūdeni vai ko tamlīdzīgu. Tas ir patīkami.

— Es jūs nesaprotu. — Andromēdag glu­dajā pierē iegūlās maza grumbiņa. — Patī­kami — nepatīkami. Labi — slikti. Tur nav nekādas loģiskas atšķirības.

Flemings vēl arvien smaidīja.

— Panāc šurp!

Viņa vilcinājās, tad paspēra soli uz viņa pusi. Mierīgi un nesteidzīgi viņš ieknieba meitenes apakšdelmā.

— Vai! — acīs pazibot baiļu izteiksmei, viņa atrāvās un sāka berzēt vietu, kur viņš bija nodarījis sāpes.

— Patīkami vai nepatīkami? — viņš jau­tāja.

— Nepatīkami.

— Tādēļ, ka tu esi spējīga sajust sāpes. — Flemings atkal pacēla roku, un Andromēda bailīgi atrāvās. — Šoreiz es tev nedarīšu sāpes.

Viņa stāvēja stīva un saspringta, kamēr Flemings glāstīja viņas pieri, gluži kā stirna, ko glāsta bērns, padevīga, bet gatava bēgt. Viņa pirksti noslīdēja lejup gar meitenes vaigu uz kailā kakla.

— Patīkami vai nepatīkami?

— Patīkami. — Andromēda ieinteresēta vēroja, ko viņš darīs tālāk.

— Tu esi spējīga just patiku. Vai tu to zināji? — Flemings lēni atņēma roku un at­virzījās no viņas. — Šaubos, vai tas tā bija

domāts, bet, piešķirot tev cilvēka veidu . .. Cilvēki nedzīvo pēc loģikas likumiem.

— Esmu to ievērojusi! — Andromēda at­kal šķita tikpat pašpārliecināta kā sarunas sākumā, taču vēl arvien Flemings saistīja visu viņas uzmanību.

— Mēs dzīvojam ar savām sajūtām, un emocijām. Tās nosaka mūsu labās un ļaunās tieksmes, mūsu estētiskos un tikumiskos principus. Bez tiem mēs droši vien iau sen būtu sevi iznīcinājuši.

— Jūs šai virzienā darāt, ko spējat. — Andromēda ar nicinošu smaidu paraudzījās uz saviem papīriem. — Jūs esat gluži kā bērni ar šiem saviem šāviņiem un raķetēm.

— Mani tur nepieskaitiet!

— Nē, jūs ne. — Viņa domīgi uzlūkoja Flemingu. — Un tomēr es jūs izglābšu. Tas patiešām ir ļoti vienkārši. — Viņa pavici­nāja papīru žūksni, ko turēja rokā.

Ienāca Džūdija un, tāpat kā Andromēda pirmīt, palika stāvam pie durvīm.

— Doktors Džīrss var tevi pieņemt.

— Pateicos.

Tagad lomas bija mainījušās. Viņu visu trīs savstarpējās attiecībās bija ienācis kaut kas jauns. Kaut gan Flemings vēl arvien uz­manīgi vēroja Andromēdu, viņa raudzījās uz to ar citādām acīm.

— Vai es ožu nepatīkami? — viņa jautāja.

Flemings paraustīja plecus.

— To«tu pati pamēģini noskaidrot.

Andromēda kopā ar Džūdiju izgāja no

skaitļotāja ēkas un pa betonēto celiņu devās uz Džīrsa rezidenci. Viņām nebija nekā ko runāt un nekā kopīga, izņemot piesardzīgu vienaldzību vienai pret otru. Džūdija ieveda Andromēdu Džīrsa kabinetā un aizgāja. Di­rektors sēdēja aiz rakstāmgalda un runāja pa telefonu.

— Jā, darbs lieliski virzās uz priekšu, — viņš sacīja. — Vēl viena pārbaude, un mēs varēsim sākt būvēt.

Džīrss nolika telefona klausuli, un Andro­mēda nevērīgi, it kā būtu atnesusi tasi tējas, uzlika uz viņa galda savus papīrus.

— Te ir viss, kas jums vajadzīgs, doktor Džīrs! — viņa sacīja.