Andromēda

11.ATRIEBĪBA

Kad Flemings ieradās lazaretē, patlaban viņas seju pārklāja ar palagu. Pārējie trīs gulēja savās gultās klusi un nekustīgi, ar pārvērstām sejām, bālām kā spilvendrānas. Doneju, kas atradās nodalījumā līdzās miru­šajai meitenei, uzturēja pie dzīvības tikai ar asins pārliešanu. Viņa gulēja stinga un balta kā marmors, atgādinot sena karavadoņa portretu uz kapakmens. Flemings stāvēja pie gultas, raudzīdamies viņā, kamēr pienāca Hanters.

— Ko jums te vajag? — Hanters bija pār- nervozējies un spurains kā ezis. Viņš pat nepapūlējās būt pieklājīgs pret Flemingu.

— Tā ir mana vaina, — sacīja Flemings, lūkodamies izdēdējušajā sejā uz. spilvena.

Hanters ironiski iesmējās.

— Pazemība jūsos ir jauna īpašība!

— Nu labi, tad nav mana vaina! — Fle­mings dusmīgi apcirtās pret viņu un izrāva

no kabatas vairakas kopā saspraustas papīra lapiņas. — Es atnācu, lai atdotu jums šo te.

Hanters aizdomīgi paņēma papīrus.

— Kas tas ir?

— Fermenta formula.

— Velns parāvis, kā jūs to dabūjāt?

Flemings nopūtās.

— Nelegāli. Man tagad viss jādara nele­gāli.

— Es tos paturēšu, ja jums nav iebil­dumu, — Hanters sacīja un atkal paskatījās uz papīriem. — Kāpēc šī lapa ir pār­svītrota.

— Tāpēc, ka tur ir aplamības. — Flemings pasita augšup virsējo lapiņu, lai parādītu nā­kamo. — Šeit ir pareizā formula. Jums vaja­dzētu parūpēties, lai to ātri izgatavo.

— Pareizā formula? — Hanters izskatījās samulsis.

— Tajā, ko skaitļotājs iedeva Donejai, viss bija apgriezts otrādi. Viņš pozitīvo pārvērta par negatīvo, lai atriebtos par spēlīti, uz kuru es profesori biju pamudinājis.

— Kādu spēlīti?

— Skaitļotājs fermenta vietā iedeva anti- fermentu. Nevis šūnu atjaunotāju, bet šūnu noārdītāju. Jādomā, ka tas iedarbojas caur ādu un viņi to uzņēma, strādājot laborato­rijā.— Flemings pacēla vienu Donejas roku, kas ļengani gulēja uz palaga. — Viņus var glābt vienīgi īstais ferments, ja jūs paspēsit laikā to izgatavot. Tādēļ es atnesu jums izla­boto formulu.

— Vai jūs patiešām domājat… — Han­ters, pieri saraucis, skeptiski paskatījās uz papīra lapiņām, un Flemings, pacēlis acis no Donejas rokas, ko vēl arvien turēja savējā, noraudzījās viņā ar riebumu.

— Vai tad jūs negribat iemantot reputā­ciju?

— Es gribu izglābt dzīvības, — Hanters atbildēja.

— Tad izgatavojiet fermentu pēc īstās for­mulas. Cerams, tas iedarbosies kā pretlīdzek­lis tam, ko Doneja uzņēma, un tādā gadījumā organismā vajadzētu sākties pretējam proce­sam. Vismaz jūs varat pamēģināt. Ja ne … — Flemings paraustīja plecus un nolaida Done­jas izdēdējušo roku atpakaļ uz palaga. — Šī mašīna darīs jebkuru nekrietnību, ja tas būs viņas interesēs.

Hanters pavīpsnāja.

— Ja tā ir tik nolādēti gudra, kāpēc tad pieļāva tādu kļūdu kā šī?

— Tā nebija kļūda. Mašīna kļūdījās vie­nīgi attiecībā uz personu netrāpīja īstajam un saindēja citus. Tā gribēja iznīcināt mani, un tai bija vienalga, cik cilvēku aiziet bojā pa to vidu. Ja preparāts saskaņā ar jūsu līgumu būtu pārdots kartelim «Intel», puspa­saules varēja kļūt par tā upuriem!

' Flemingam aizejot, Hanters palika drūmi pētījam formulu, taču bija skaidrs, ka viņš to izmēģinās.

Tajā pēcpusdienā nomira vecākais asis­tents, bet jaunais ferments bija jau izgata­vots un to sāka pielietot abiem dzīviem pali­kušajiem. Pirmajā brīdī nekādas jūtamas ie­darbības nebija, bet vakarā kļuva skaidrs, ka deģenerācijas process palēninās. Džūdija pēc vakariņām iegriezās lazaretē un tad lē­nām devās uz galveno vārtu pusi, lai sagai­dītu Reinhartu, kas bija solījies ierasties ar pēdējo vilcienu. Ejot garām skaitļotāja ēkai, viņa, pakļaujoties pēkšņam impulsam, iegrie­zās tur. Vadības telpā dežūrējošā operatora nebija, tikai Andrē sēdēja pie pults, stingi raudzīdamās vienā punktā. Džūdijā piepeši uzvirda mēnešiem krājies naids, visi pēdējo gadu sarūgtinājumi.

— Vēl viens ir miris, — viņa ar spīvu nik­numu sacīja. Andrē paraustīja plecus, un Džūdija juta nepārvaramu tieksmi viņai ie­sist. — Profesore Doneja cīnās par savu dzī­vību. Un jaunais asistents.

— Tad viņiem ir izredzes, — meitene vienaldzīgi noteica.

—• Pateicoties doktoram Flemingam, nevis pateicoties tev.

— Tā nav mana darīšana.

— Tu iedevi profesorei Donejai formulu.

— To deva mašīna.

— Jūs to devāt abas kopā!

Andrē atkal paraustīja plecus.

— Doktoram Flemingam ir pretlīdzeklis. Viņš ir gudrs un var tos izglābt.

— Tev tas ir vienalga, vai ne? — Paska­toties uz Andrē, Džūdija juta karstu, sausu vilni aizmiglojam acis.

— Kāpēc lai es par to raizētos? — meitene atjautāja.

— Es tevi ienīstu! — Džūdijai arī rīkle kļuva sausa, tā ka viņa tikko varēja parunāt. Viņai gribējās pagrābt kādu smagu priekš­metu un sašķaidīt meitenei galvu, bet šai brīdī iezvanījās telefons un vajadzēja iet uz galvenajiem vārtiem pretī Reinhartam.

Pēc Džūdijas aiziešanas Andrē vēl ilgi ne­kustīgi sēdēja, stingi vērdamās uz indikator- paneli, un dažas asaras — īstas cilvēciskas asaras — sariesās viņas acīs un lēnām nori­tēja pār vaigiem.

Džūdija aizveda Reinhartu taisnā ceļā uz Fleminga dzīvokli, un tur viņi vecajam vī­ram pastāstīja pēdējos notikumus.

— Un Madlēna? — jautāja profesors. Viņš izskatījās saguris un nomākts.

— Paldies dievam, vēl dzīva, — sacīja Flemings. — Varbūt šos divus mēs izglāb­sim.

Reinharts kļuva mazliet možāks un vairs neizskatījās tik noguris. Džūdija un Flemings palīdzēja viņam novilkt mēteli, apsēdināja viņu krēslā pie elektriskā kamīna un pasnie­dza glāzi viskija. Džūdijai Reinharts šķita ļoti novecojis kopš pēdējās tikšanās un maz­liet pat aizkustinošs. Tagad viņš bija Sers Ernests, un likās, ka titula piešķiršana viņam uzspiedusi īstu vecuma zīmogu. Džūdija va­rēja iedomāties, cik tālu pagātnē viņam ta­gad šķiet jaunības draudzība ar Doneju, un juta, ka vecajam vīram šās sievietes dzīvība ir tik dārga, it kā tā būtu daļa no viņa paša. Reinharts paņēma glāzi un, brīdi klusējis, jautāja:

— Vai jūs Džīrsam esat izstāstījuši?

— Ko tad Džīrss darītu? — atsaucās Fle­mings. — Tikai nožēlotu, ka nomiris neesmu es. Viņš būtu licis izsviest mani no šejienes, izraidīt no Anglijas, ja vien varētu. Kopš paša sākuma es esmu teicis, ka šai mašīnai ir ļauni nolūki, bet viņi visi to tik ļoti mīl. Cik reižu man tas vēl būs jāpierāda, iekāms spēšu kādu pārliecināt?

— Man jums tas vairs nav jāpierāda, Džon, — gurdi sacīja Reinharts.

— Nu, tas jau ir kaut kas!

— Un arī man, — sacīja Džūdija.

— Jauki, jauki! Tad mēs esam trīs pret veselu armiju.

— Kā jūs domājat, ko es varētu darīt lie­tas labā? — jautāja Reinharts.

— Nezinu. Jūs esat visu vienas paaudzes laiku vadījis pusi no šīs zemes zinātnes, pie tam labāko pusi. Droši vien kāds jūs uzklau­sītu.

— Varbūt Osborns?

— Tik ilgi, kamēr nebaidīsies nosmulēt savas spodrās manšetes. — Flemings brīdi pārlika. — Vai viņš nevarētu panākt, ka man atļauj atgriezties pie skaitļotāja?

— Padomājiet ar galvu, Džon! Viņš taču ir atbildīgs valdībai.

— Vai jūs varētu viņu ataicināt šurp?

— Varu pamēģināt. Kas jums ir padomā?

— To precizēsim vēlāk, — sacīja Flemings. Reinharts izņēma no kabatas vilcienu un lid­mašīnu sarakstu.

— Ja es braucu uz Londonu rīt. . .

— Vai jūs nevarat braukt jau šonakt?

— Sers Ernests ir noguris, — sacīja Džū­dija.

Reinharts uzsmaidīja viņai.

— Seru Ernestu pataupiet dārza svētkiem. Es noķeršu nakts lidmašīnu.

— Kāpēc nevar dažas stundas pagaidīt? — Džūdija jautāja.

— Es neesmu vairs jauneklis, mis Adam- sone, bet tāds vecūksnis ari vēl ne. -— Rein­harts piecēlās kājās. — Nododiet Madlēnai manus sveicienus, ja viņa . . .

— Noteikti, — sacīja Flemings, paņem­dams sirmgalvja mēteli un palīdzēdams vi­ņam apģērbties. Reinharts devās uz durvīm, pa ceļam aizpogādamies. Tad viņš kaut ko atcerējās.

— Starp citu, raidījums vairs nepienāk.

Džūdija paskatījās uz Flemingu.

— Raidījums?

— Tas no augšas. — Reinharts pacēla pirkstu pret griestiem. — Pirms dažām nedē­ļām tas pēkšņi apklusa. Varbūt mēs nekad vairs to ..neuztversim.

— Iespējams, ka mēs uztvērām tikai kāda

gara raidījuma beigu daļu, — klusu un do­mīgi sacīja Flemings. — Ja toreiz Bolderšovā mēs nebūtu tam nejauši uzdūrušies, varbūt tas vispār būtu pagājis mums secen un ne­kas nebūtu noticis.

— Man arī ir ienākusi prātā šāda doma,— Reinharts piebilda, vēlreiz gurdi uzsmaidīja viņiem un izgāja.

Flemings staigāja pa istabu, pārdomādams nupat runāto, un Džūdija centās viņu netrau­cēt. Varēja dzirdēt, ka Reinharts iedarbina mašīnu, un, kad tā bija aizbraukusi, Flemings apstājās līdzās Džūdijai un ar vienu roku ap­ņēma viņas plecus.

— Es darīšu visu, ko jūs gribēsit, — viņa sacīja. — Lai viņi mani nodod kara tiesai, ia vēlas!

— Okei, okei! — Flemings noņēma roku.

— Varat paļauties uz mani, Džon!

Viņš cieši raudzījās Džūdijas sejā, un viņa mēģināja ar skatienu iedvest tam uzti­cību.

— Nu labi… — Viņš šķita vairāk vai ma­zāk pārliecināts. — Tad paklausieties! Rīt no paša rīta slepus piezvaniet uz Londonu. Mē­ģiniet dabūt savienojumu ar Osborna kabi­netu, kad profesors ir tur, un pasakiet, ka viņam jāatved vēl viens viesis.

— Kas?

— Vienalga, kas. Bikšu lentes ordeņa ka­valieris, Karaliskās akadēmijas prezidents vai kāds izbāzenis no ministrijas. Man vaja­

dzīgs nevis pats džentlmenis, bet tikai viņa drēbes.

— Izbāzeņa čaula?

Flemings pasmīnēja.

— Pietiks ar cepuri, portfeli un lietus­sargu. Jā, un vēl mēteli. Pa to laiku dabūjiet šim viesim caurlaidi. Varēsit?

— Mēģināšu.

— Tu esi laba meitene. — Flemings atkal aplika Džūdijai roku un noskūpstīja viņu. Viņa tīksmi izbaudīja tuvību, tad atvirzījās un jautāja:

— Ko tu domā darīt?

— Es vēl pats nezinu. — Viņš vēlreiz no­skūpstīja Džūdiju, tad negribīgi atrāvās no viņas. — Es iešu gulēt, šī diena bija velniš­ķīgi grūta. Tu labāk ej projām, man mazliet jāpaguj.

Viņš atkal pasmīnēja. Džūdija saspieda viņa roku un izgāja, nejuzdama zemi zem kājām un sevī gavilēdama.

Flemings izklaidīgi izģērbās, kaldams plā­nus un fantazēdams. Viņš iekrita gultā un gandrīz tai pašā momentā, kad nogrieza gaismu, ieslīga miegā.

305

Pēc Reinharta un Džūdijas aiziešanas no­metnē iestājās klusums. Nakts bija tumša: no ziemeļaustrumiem, auksta vēja dzīti, vē­lās biezi mākoņi, solīdami sniegu un aizklā­dami pilnā mēness disku. Taču uz brīdi mē­ness paspīdēja cauri tiem, un tā gaismā slaids, bālgans stāvs izlīda pa logu skaitļo­tāja ēkas aizmugurē un kā' spoks aizslīdēja

20 - 460

uz dzīvojamā sektora pusi. Neviens no sar­giem to nepamanīja un tādēļ nevarēja pazīt meiteni Andrē, kas ar apņēmības pilnu seju un elektriskās auklas rituli rokā zaglīgi la­vījās starp mājiņām uz Fleminga mitekli.

Fleminga istabā no loga krita blāvs gai­šums, jo pirms gulētiešanas viņš bija atvilcis aizkaru. Viņš nepakustējās, kad durvis klusi­ņām atvērās un Andrē ieslīdēja istabā. Viņa kustējās ļoti piesardzīgi; kājas viņai bija ba­sas, bet rokas ietērptas biezos gumijas cim­dos. Pārliecinājusies, ka Flemings aizmidzis, viņa nometās ceļos pie sienas līdzās gultai, iesprauda auklas vienu galu grīdlīstes kon­taktā un nostiprināja, bet otru paņēma iz­stieptā rokā, satverot abus vadus starp īkšķi un rādītāja pirkstu pāris collu zem kailajiem galiem, piecēlās un lēnām sāka virzīties uz Fleminga pusi. Viņam nebija gandrīz nekādu izredžu palikt dzīvam, jo viņš bija aizmidzis un Andrē varēja rēķināties ar iespēju iedar­boties uz savu upuri ar strāvu tik ilgi, kamēr apstātos sirds.

Elpu aizturējusi, viņa tuvināja kailos vadu galus Fleminga acīm. Nebija it kā nekāda iemesla, lai viņš pamostos, tomēr viņš pie­peši uztrūkās no miega. Ieraudzījis pār sevi noliekušos cilvēka siluetu, viņš vairāk instin­ktīvi nekā apzinīgi salieca vienu kāju ur, cauri palagam un segai spēra tam no visa spēka.

Spēriens trāpīja meitenei pa diafragmu, un, gārdzoši ņorīstījusies, viņa nogāzās at­

muguriski uz grīdas. Flemings sataustīja naktslampas slēdzi un iededza gaismu. Uz mirkli tā apžilbināja acis, un viņš, sirdij dobji dauzoties, apjucis sēdēja gultā, kamēr Andrē pūlējās uzslieties uz ceļiem, vēl arvien turēdama rokā vadu galus. Tad, aptvēris, kas notiek, Flemings izlēca no gultas, izrāva auk­las otru galu no kontakta un apsviedās pret meiteni. Tagad viņa jau bija kājās un gan­drīz pie durvīm.

— Nekur tu netiksi! — Flemings metās pie durvīm. Andrē pasitās sāņus un, salikusi rokas aiz muguras, atkāpās pie galda, uz kura viņš bija ēdis vakariņas. Vienu mirkli šķita, ka meitene ir gatava padoties, bet tad viņa piepeši izklupa uz priekšu ar izstieptu roku, kurā bija sažņaugts maizes griežamais nazis.

— Bestija! — Flemings sagrāba un asi pa­grieza viņas plaukstas locītavu, tā ka nazis izkrita no rokas, un pašu nogrūda zemē.

Elsodama un locīdamās aiz sāpēm, Andrē gulēja uz grīdas, ar otru roku satvērusi iz­griezto locītavu un raudzīdamās augšuD uz Flemingu ne tik daudz ar niknumu kā izmi­sumu. Nenolaizdams acis no meitenes, viņš noliecās un pacēla nazi.

— Labi, nogaliniet mani! — Tagad viņas sejā un balsī bija bailes. — Tas jums neko nedos.

— Tiešām? — Viņa paša balss drebēja un krūtis smagi cilājās.

— Tas tikai mazliet aizkavēs notikumu

gaitu. — Andrē uzmanīgi vēroja Flemingu, kas atvēra kādu atvilktni un iemeta tur nazi. Juzdamās drošāka, viņa piecēlās sēdus.

— Kāpēc jūs gribat dabūt mani nost no ceļa? — Flemings jautāja.

— Tas bija nākamais uzdevums. Es jūs brīdināju.

— Pateicos! — Pogādams ciet pidžamu, viņš piegāja pie gultas un iebāza kājas čībās, jau gandrīz nomierinājies.

— Visu, ko jūs darāt, var iepriekš pare­dzēt. — Andrē šķita atguvusi nosvērtību.

— Jūs nevarat izdomāt neko tādu, kam ne­tiktu dots prettrieciens.

— Kas sekos tagad?

— Ja jūs aizbrauksit, nekavējoties aiz­brauksit un neiejauksities …

— Piecelies! — Flemings viņu pārtrauca. Andrē pārsteigta paskatījās viņā.

— Piecelies! — Viņš pagaidīja, kamēr viņa pieraušas kājās, un norādīja uz krēslu.

— Apsēsties tur!

Meitene vēlreiz neizpratnē paskatījās uz Flemingu un apsēdās. Viņš piegāja klāt un nostājās pretī.

— Kāpēc tu dari tikai to, ko grib mašīna?

— Kādi jūs esat bērni! — Andrē sacīja.

— Jūs domājat, ka es esmu verdzene un ma­šīna ir mans kungs, bet mēs abi esam vergi. Mēs esam jūsu izgatavoti konteineri kaut kam tādam, ko jūs nesaprotat.

— Un tu saproti? — Flemings jautāja.

— Es spēju saskatīt atšķirību starp mūsu intelektu un jūsējo. Es zinu, ka mūsējais gūs virsroku un jūsējais ies bojā. Jūs sevi uz­skatāt par radības kroni un virsotni, par pē­dējo vārdu … — Viņa apklusa un atkal sāka berzēt samocīto locītavu.

— Es tā nedomāju, — Flemings sacīja. — Vai es tev nodarīju stipras sāpes?

— Ne pārāk. Jūs esat gudrāks nekā pārē­jie, taču ar to nepietiek. Jūs visi iznīksit, tā­pat kā dinozauri. Kādreiz viņi bija Zemes valdnieki.

— Un tu?

Andrē pasmaidīja, un Flemings pirmoreiz redzēja viņas smaidu.

— Es esmu trūkstošais ķēdes loceklis.

— Bet ja mēs tevi iznīcināsim?

— Viņi izaudzēs citu.

— Bet ja mēs iznīcināsim mašīnu?

— Viņi uzbūvēs citu.

— Bet ja mēs iznīcināsim jūs abus un šo raidījumu, tā atšifrējumu un it visus aprēķi­nus, tā ka nekas nepaliks pāri? Raidījums vairs nepienāk. Vai tu to zini? — Andrē pa­purināja galvu. Viņas apstiprinājums visam tam, no kā Flemings baidījās, lika viņam sastingt šausmās, bet tūlīt pat viņš arī sa­prata, kas jādara, lai to novērstu. — Taviem draugiem tur augšā ir apnicis runāties ar mums. Tagad jūs esat pamesti vieni, tu un skaitļotājs. Ja nu mēs jūs abus iznīcināsim?

— Jūs tikai uz kādu laiku aizkavēsit Ze­mes pakļaušanu augstākam intelektam.

— Tad tieši tas mums jādara.

Andrē cieši paskatījās uz Flemingu.

— Jūs to nevarat.

— Mēs varam mēģināt.

Viņa atkal lēnām papurināja galvu, it kā viņu žēlodama.

— Brauciet projām! Dzīvojiet un baudiet dzīvi, kamēr vēl varat. Neko citu jūs nespē­jat izdarīt.

— Bet ja tu man palīdzētu? — Flemings cieši un valdonīgi raudzījās viņai acīs tāpat kā toreiz skaitļotāja ēkā. — Tu neesi domā­joša mašīna vien, tu esi līdzīga mums.

— Nē!

— Tev ir sajūtas, tu spēj just. Trīs ceturt­daļas no tevis ir cilvēciska būtne, un tā var­mācīgi saistīta ar mašīnu, kam uzdots mūs iznīcināt. Lai izglābtu mūs un atbrīvotu pati sevi, tev tikai jāpārgroza tās programma. — Flemings saņēma viņu ap pleciem, lai sapu­rinātu, bet Andrē izvairīgi nokratīja viņa rokas.

— Kāpēc man tas jādara?

— Tāpēc, ka tu to vēlies, trīs ceturtdaļas no tevis … •

Viņa piecēlās un atvirzījās.

— Trīs ceturtdaļas no manis ir nejaušība. Vai jūs domājat, ka es pati tādēļ jau pietie­kami neciešu? Mani var sodīt pat par to, ka es klausos jūsos.

— Vai tevi sodīs par šovakaru?

— Nē, ja jūs pazudīsit no šejienes. — Andrē vilcinādamās devās uz durvīm, it kā gaidīdama, ka Flemings viņu aizturēs, bet

viņš to nedarīja. — Mani atsūtīja jūs noga­lināt.

Ļoti bāla un skaista viņa stāvēja tumšajā durvju ailē, un viņas balsī nebija ne dusmu, ne gandarījuma. Flemings drūmi paskatījās uz viņu.

— Kauliņi ir mesti! — viņš sacīja.

Tornesas stacijas piebūvē atradās maza kafejnīciņa, un viņi vienojās, ka Flemings uzturēsies tur, kamēr Džūdija sagaidīs Aber- dīnas vilcienu. Bija tikai nākamās dienas va­kars: Reinharts bija rīkojies ātri. Flemings iegāja viņiem rezervētajā mazajā dibenistabā un gaidīja. Tā bija neomulīga, noplukuši istabele, izsista ar pavirši nokrāsotām kuģa plankām, uz kurām rēgojās izbalējušas mi­nerālūdeņu un kokakolas reklāmas. Tās vidū atradās liels, vecs koka galds un daži krēsli. Flemings iedzēra malku no savas plakanās pudeles. Viņš dzirdēja, kā ārā, pieņemdamies stiprumā, gaudo vējš un pēc brītiņa no dien­vidu puses dunēdams tuvojas dīzeļvilciens. Skaļi tusnīdams, tas apstājās stacijā, pēc pā­ris minūtēm atskanēja svilpiens, nokaucās lokomotīves sirēna un vilciens aizbrauca, atstādams aiz sevis klusumu, kurā atkal bija saklausāmi vēja auri un grants čirkstoņazem gājēju soļiem kafejnīcas priekšā.

Džūdija ieveda iekšā Reinhartu un Os­bornu. Viņi bija satuntuļojušies ziemas drē­bēs, un Osborns nesa rokā prāvu ceļasomu.

— Šķiet, taisās uz sniegputeni, — viņš sa­cīja, nolikdams somu zemē. Viņš izskatījās nelaimīgs un galīgi izsists no sliedēm. — Vai mēs šeit varam droši runāt?

— Neviens mūs netraucēs, — sacīja Džū­dija. — Es vienojos ar saimnieku.

— Bet dežurējošais operators? — apjautā­jās Reinharts.

— Es vienojos arī ar viņu. Viņš zina, kas jādara, un nenodos mūs.

Reinharts pievērsās Flemingam:

— Kā klājas Madlēnai Donejai?

— Viņa izķepurosies. Puisis tāpat. Fer­ments ir efektīvs.

— Paldies dievam! — Reinharts atpogāja mēteli. Viņš neizskatījās noguris no ceļo­juma, gluži otrādi — šķita, ka aktīva darbo­šanās viņu uzmundrinājusi. Visvairāk no­mākts bija Osborns.

— Ko jūs gribat darīt ar skaitļotāju? — viņš jautāja Flemingam.

— Pamēģināt, vai nevar to iegrožot, jo citādi. . .

— Kas citādi?

— Tieši to mēs gribam noskaidrot. Viens no diviem: tas vai nu apzināti dara ļaunu, vai ir vienkārši sajucis. Šī mašīna ir vai nu tā programmēta, vai arī kaut kas ar to nav kārtībā. Es aizstāvu pirmo viedokli un vien­mēr esmu tā domājis.

— Jūs nekad neesat varējis to pierādīt.

— Bet gadījums ar Doneju?

— Mums vajadzīgs kaut kas taustāmāks,

— Osborns ies pie ministra, — iejaucās Reinharts. — Ja būs nepieciešams, viņš ies ari pie premjerministra. Jūs to darīsit, vai ne?

— Ja man būs pierādījumi, — Osborns sacīja.

— Es jums došu pierādījumus! Pagājušo nakti tas atkal mēģināja mani nogalināt.

— Kā?

Flemings pastāstīja.

— Galu galā es piespiedu viņu pateikt patiesību. Jums arī derētu kādreiz patirdīt meiteni, tad jūs ticētu.

— Mums vajadzīgs kaut kas zinātniskāks.

"— Tad ļaujiet man dažas stundas pastrā­dāt ar skaitļotāju. — Flemings paskatījās uz Džūdiju. — Vai tu dabūji man caurlaidi?

Džūdija izvilka no rokassomiņas trīs caur­laides un izdalīja viņiem. Flemings izlasīja savējo un pasmīnēja.

— Tātad es esmu oficiāls ministrijas pār­stāvis? Brīnišķīgi!

— Uz spēles ir likts mans labais vārds, — sacīja nelaimīgais Osborns. — Jūs nedrīkstat darīt neko citu, vienīgi pārbaudīt mašīnu.

Smīns nozuda no Fleminga sejas.

— Jūs gribat sasiet man rokas uz mugu­ras?

— Vai jūs saprotat, kā es riskēju?

— Riskējat! Jums vajadzēja būt manā vietā pagājušo nakti!

— Tad es tagad varbūt tiešām zinātu, kādu nostāju ieņemt. Mūsu zeme, jaunais cilvēk, ir atkarīga no šīs mašīnas . ..

— Kuru es uzbūvēju.

— Potenciāli tā mums nozīmē vairāk nekā tvaika mašīna vai atomenerģija, vai jebkas cits.

— Tādā gadījumā ir jo svarīgāk . . . — Fle­mings iesāka.

— Es zinu! Nelasiet man sprediķi! Vai jūs domājat, ka es vispār atrastos šeit, ja neti­cētu, ka tas ir svarīgi, un nevērtētu jūsu do­mas ļoti augstu? Bet rīkoties šādā veidā …

— Vai jūs zināt kādu labāku iespēju?

— Kā to pārbaudīt? Nē. Bet citu neko jūs nedrīkstat darīt. Cilvēks ar manu stāvokli…

— Kāds tad ir jūsu stāvoklis? — jautāja Flemings. — Visdižciltīgākais romietis no vi­siem, ko?

Osborns nopūtās.

— Caurlaide ir jums rokās.

— Jūs esat dabūjis, ko gribējāt, Džon, — sacīja Reinharts.

Flemings paņēma ceļasomu un uzlika uz galda. Atvēris to, viņš izņēma tumšu mīkstas drānas mēteli, melnu platmali, portfeli un saģērbās tēlojamai lomai. Nakts tumsā tas viss varēja noderēt gluži labi, taču galīgi nepiestāvēja viņam.

— Jūs izskatāties pēc putnu biedēkļa, ne­vis pēc ministrijas darbinieka, — smaidīdams sacīja Reinharts.

Džūdija pūlējās apvaldīt smiekliņu.

— Sargi jūs pārāk cieši nevēros, ja būsit kopā ar mani.

— Vai tu saproti, ka par to tevi nošaus? — sirsnīgi teica Flemings.

— Tikai tad, ja mūs atklās.

Osbornam šī jokošanās likās nevietā; to,

ka pārējie tādējādi cenšas mazināt nervozo sasprindzinājumu, viņš neaptvēra, jo pats nervozēja vairāk par visiem.

— Varbūt iesim, lai tas viss ātrāk ir ga­rām. — Viņš parāva uz augšu mēteļa pie­durkni un paskatījās pulkstenī.

— Mums jānogaida, kamēr pilnīgi satum- sīs un dienas maiņa būs aizgājusi, — sacīja Džūdija.

Flemings pagramstīja zem sava meteļa un izvilka pudeli.

— Ko jūs teiktu par vienu malciņu pirms uzbrukuma?

Kad viņi sasniedza nometni, debesis ar zemi griezās kopā mežonīgā sniegputenī un ass ziemeļu vējš trieca sejā stindzinošus, sa­salušus sniega graudus. Abi sargi, kas stā­vēja pie skaitļotāja ēkas durvīm, bija uzcē­luši kažoku apkakles, kaut gan lievenis tiem deva mazu pavēni. Viņi izslēja galvas, pūlē­damies cauri baltajam sniega virpulim tumsā saskatīt četrus tuvojošos stāvus.

Džūdija gāja pirmā un uzrādīja caurlaides. Visi trīs vīrieši turējās mazliet aizmugurē.

— Labvakar! Šie ir viesi no ministrijas.

— Lūdzu, madam! — viens no sargiem ar jaunākā kaprāļa zīmotnēm uz kažoka piedurknes pielika roku pie cepures un pār­baudīja caurlaides.

— Viss kārtībā! — viņš sacīja un pasnie­dza tās atpakaļ.

— Vai tur kāds ir? — jautāja Džūdija.

— Vienīgi dežūrējošais operators.

— Mēs tikai uz dažām minūtēm, — paie­dams uz priekšu, sacīja Reinharts.

Sargi atvēra durvis un nostājās malā, ka­mēr pa tām iegāja Džūdija un aiz viņas, ieņēmuši vidū Flemingu, Reinharts un Os­borns.

— Bet meitene? — jautāja Reinharts, kad viņi jau soļoja pa gaiteni.

— Viņa šovakar šurp nenāks, — atbildēja Džūdija. — Mēs par to parūpējāmies.

Gaitenis bija garš, ar diviem pagriezieniem taisnā leņķī, un durvis uz skaitļotāja vadības telpu atradās pašā tā galā, tā ka no galvenās ieejas nekas nebija ne saredzams, ne sadzir­dams. Džūdija atvēra durvis un ieveda viņus iekšā. Spoži apgaismotajā vadības telpā atradās tikai viens jauns cilvēks, kas sēdēja pie galda un lasīja. Viņiem ienākot, tas piecēlās.

— Hello! — viņš sveicināja Džūdiju. — Vai viss izgāja labi?

Tas bija jauniņais asistents. Šķita, ka situā­cija sagādā viņam patiku.

— Savas caurlaides labāk paturiet pie se­vis. — Džūdija atdeva tās Reinhartam un

Osbornam, bet Fleminga caurlaidi pasniedza operatoram. Flemings noņēma melno plat­mali un uzbāza galvā jauneklim.

— Tādas nēsā lieli vīri.

— Nevajag to pārvērst par pantomīmu, — sacīja Osborns un nenovērsa bažīgu skatienu no durvīm, kamēr operators uzvilka Fle­minga mēteli un paņēma portfeli. Pat ar uz­slietu apkakli viņš ļoti atšķīrās no tā cilvēka, kas ienāca iekšā, bet Džūdija apgalvoja, ka šādā tumšā puteņa naktī sargi nebūšot visu tik sīki ievērojuši un droši vien tikai saskai­tīšot viņas pavadoņus.

Tiklīdz puisis bija kārtībā, Osborns atvēra durvis.

— Mēs paļaujamies uz jums. Izdariet visu pareizi, — viņš sacīja Flemingam. — Vai jums ir materiāls pārbaudei?

Flemings izvilka 110 kabatas jau pazīstamo bloknotu un gaidīja, lai visi aiziet.

— Es atgriezīšos, — sacīja Džūdija, — tik­līdz būšu viņus pavadījusi garām sargiem.

Flemings šķita pārsteigts.

— Tev nevajag nākt atpakaļ.

— Man ļoti žēl, — iejaucās Osborns, — bet tas ir viens no noteikumiem.

— Es negribu, ka kāds .. .

— Neesiet muļķis, Džon! — sacīja Rein­harts, un viņi aizgāja. Flemings piegāja pie indikatorpaneļa un kādu brīdi dusmīgi rau­dzījās uz to, aiz iekšēja sasprindzinājuma pie sevis klusi irgādamies, tad apsēdās pie tele­taipa un sāka ievadīt mašīnā skaitļus no sava bloknota. Viņš bija jau gandrīz beidzis, kad atgriezās Džūdija.

— Ko tu dari? — viņa vaicāja. Par spīti atvieglojuma sajūtai, ka izdevies laimīgi aiz­vest garām sargiem pārģērbušos operatoru, arī viņa manāmi nervozēja.

— Mēģinu viņu pakaitināt. — Flemings uzsita pēdējo skaitļu grupu. — Sākumam no­derēs tas pats vecais joks ar pazīšanas kodu.

Skaitļotājam vajadzēja tikai pāris sekunžu, lai reaģētu, un indikatorspuldzītes tūliņ sāka mežonīgi zibsnīt. Flemings un Džūdija gai­dīja, ka atskanēs izvades rakstāmiekārtas klakšķēšana, bet izdzirdēja pa gaiteni tuvo­jamies soļus. Džūdija sastinga kā paralizēta, nespēdama paspert ne soli. Flemings saķēra viņu aiz rokas un ievilka tumšajā laborato­rijā, no kurienes, paši paliekot nepamanīti, viņi pa puspavērtajām durvīm varēja visu redzēt. Soļi apstājās pie vadības telpas otras ieejas. Viņi redzēja, ka no ārpuses tiek pa­griezts rokturis, tad durvis atvērās, un tajās parādījās Andrē.

Džūdija izdvesa klusu vaidu, ko apslāpēja skaitļotāja dūkoņa, un Flemings brīdinot sa­spieda viņas roku ciešāk. No savas paslēptu­ves viņi redzēja Andrē aizveram durvis un lēnām tuvojamies kontroliekārtas blokiem. Šķita, ka spuldzīšu nemierīgā zibsnīšana un mašīnas dūkoņa viņu mulsina, jo dažu pēdu attālumā no indikatorpaneļa viņa apstājās un sastinga. Meitenei mugurā bija veca, pe­lēka vēj jaka ar nolaistu kapuci, un spēcīgo spuldžu spožajā gaismā viņa izskatījās sevišķi skaista un nepielūdzama, taču tās seja bija kā pārakmeņojusies, un pēc mirkļa, nervu saspīlējumam pieaugot, muskuļi ap muti un uz deniņiem sāka nervozi raustīties. Lēnām un negribīgi viņa paspēra vēl pāris soļu uz indikatorpaneļa pusi un atkal apstājās, it kā uztvertu no tā brīdinājumu par kādu draus­mīgu reakciju. Šķita, ka viņa zina, kas to sagaida, un tomēr pilnīgi atrodas mašīnas varā.

Tagad viņas seja bija norasojusi svied­riem. Viņa paspēra vēl vienu soli uz priekšu un lēnām sāka celt augšup rokas. Aizmirsusi visu savu naidu, Džūdija gribēja mesties tai klāt, bet Flemings viņu atturēja. Viņu acu priekšā Andrē lēnām un bailīgi izslēja rokas augšup un pieskārās elektrodiem.

Viņas pirmais kliedziens un Džūdijas klie­dziens atskanēja reizē. Flemings ar roku aiz­spieda Džūdijai muti, bet Andrē kliedzieni atskanēja atkal un atkal, nokļūstot par šņuk­stiem, kad voltmetra šautra noslīga lejup, un atkal griezīgi piepildot telpu, kad tā uzlēca augšup

— Žēlīgais dievs! — Džūdija izdvesa zem Fleminga plaukstas. Viņa mēģināja atbrīvo­ties, bet Flemings turēja viņu ciet, kamēr Andrē kliedzieni apklusa un mašīna, laikam juzdama, ka meitene vairs nereaģē, palaida savu upuri vaļā un tas saļima uz grīdas. Džūdija izrāvās no Fleminga rokām un pie­skrēja klāt, bet šoreiz nebija vairs ne vaidu, ne elpas, ne mazākās dzīvības zīmes. Meite­nes acis bija stiklainas un mute atvērta, apakšžoklis ļengani nokāries.

— Man liekas, viņa ir beigta, — sacīja Džūdija.

— Ko gan citu tu gaidīji? — Flemings pienāca klāt. — Tu taču redzēji voltāžu. Un tas notika tāpēc, ka Andrē nebija tikusi vaļā no manis — es taču nupat skaitļotājam atkal pateicu, ka viņa ir pagalam. Nabaga mazais velnēns!

Viņš noraudzījās lejup uz čokurā sarāvu­šos ķermeni pelēkajā, nosmulētajā jakā, un viņa skatiens kļuva ciets.

— Nākamreiz tas rīkosies gudrāk. Tas iz­gatavos kaut ko tādu, kam mēs vispār neva­rēsim tikt klāt.

— Bet varbūt tu tomēr atklāsi tajā kādu bojājumu. — Džūdija pagriezās, paņēma no teletaipa Fleminga bloknotu un pasniedza viņam.

Viņš izrāva to Džūdijai no rokas un aiz­svieda šķērsām pāri telpai.

— Par vēlu! Skaitļotājs ir pilnīgā kār­tībā. — Viņš norādīja uz Andrē sakņupušo stāvu. — Tā ir vienīgā atbilde, kas man va­jadzīga. Rīt tas liks izdarīt jaunu eksperi­mentu un parīt atkal, un aizparīt, un aizaiz- parīt…

Viņš ātri piegāja pie trauksmes signalizā­cijas un drošinātāju paneļiem, kas atradās līdzās durvīm, ar abām rokām satvēra vadus un rāva. Tie padevās, bet nenotrūka. Tad

viņš atspērās ar kāju pret sienu un vēlreiz rāva no visa spēka.

— Ko tu dari?

— Es to iznīcināšu! Patlaban ir īstais brī­dis, varbūt vienīgais. — Viņš atkal mēģināja noraut vadus, tad atmeta ar roku un pasnie­dzās pēc ugunsdzēsēju cirvja, kas bija pa­kārts līdzās pie sienas. Džūdija pieskrēja vi­ņam klāt.

— Nē! — Viņa saķēra Fleminga roku, bet viņš to atgrūda nost, atvēzējās un pār­cirta vadus, tad apsviedās un pārlaida ska­tienu telpai. Indikatorpanelis vēl arvien ātri zibsnīja. Flemings piegāja tam klāt un iezvēla ar cirvi.

— Vai tu esi prātu zaudējis?! — Džūdija atkal pieskrēja pie viņa un, saķērusi cirvi aiz kāta, mēģināja viņam to atņemt. Fle­mings ar ciešu tvērienu izrāva cirvi.

— Ļauj man! Es teicu, lai tu nenāc atpa­kaļ.

Džūdija ieplestām acīm raudzījās Fle- mingā, it kā viņu vairs nepazītu: seja tam bija norasojusi sviedriem, tāpat kā pirmīt Andromēdai, un saviebta niknumā un nelo­kāmā apņēmībā. Tagad Džūdija saprata, kas viņam bijis padomā visu laiku.

— Tad tāds bija tavs nolūks!

— Citas izejas vairs nav

Viņš stāvēja ar cirvi rokās, vērtējoši lūko­damies apkārt, un Džūdija saprata, ka viņai jātiek līdz durvīm pirmajai, taču Flemings aizmetās garām un, atspiedies ar muguru

pret durvīm, aizšķērsoja viņai ceļu. Viņa sejā bija tā pati apņēmības izteiksme un lūpu kaktiņos plaiksnījās rūgts smīns. Džūdija-pa- tiešām domāja, ka viņš kļuvis ārprātīgs. Viņa izstiepa roku pēc cirvja un sacīja gluži kā bērnam:

— Lūdzu, atdod to man, Džon! — Viņa sarāvās, kad Flemings iesmējās. — Tu apso­līji.

— Es neko neapsolīju. — Ar vienu roku viņš cieši turēja cirvja kātu, ar otru aizslē­dza durvīs.

— Es kliegšu! — Džūdija sacīja.

— Kliedz! — Viņš ieslidināja atslēgu ka­batā. — Neviens tevi nedzirdēs.

Pastūmis Džūdiju nost, viņš lieliem soļiem izgāja cauri uz telpu, kur atradās skaitļotāja atmiņas iekārta, un, atvēris tuvākā cilindra segplātni, zvēla ar cirvi. Vakuumam sabrū­kot, notika neliels sprādziens.

— Džon! — Džūdija mēģināja viņu aiztu­rēt, kad tas devās pie nākamā cilindra.

— Es zinu, ko daru! — Flemings sacīja, atvērdams segplātni un sadragādams serdeni. Atkal nosprakšķēja sprādziens. — Tādas iz­devības kā tagad nekad vairs nebūs. Vai tu gribi skriet laukā un sacelt troksni? Ja tu domā, ka es rīkojos nepareizi, dari to!

Viņš pavisam mierīgi un saprātīgi parau­dzījās Džūdijai acīs un iebāza roku kabatā pēc atslēgas.

— Ja gribi, atved šurp drošības dienesta vīrus, tā vienmēr ir bijusi tava iemīļotā no­

darbība. Bet varbūt tu sāc apjēgt, ka es rīko­jos pareizi? To taču gribēja arī Osborns. «Izdariet visu pareizi,» viņš man sacīja.

Flemings turēja atslēgu izstieptā rokā, bet, pati nevarēdama izskaidrot, kāpēc, Džūdija nespēja to paņemt. Pagaidījis kādu brīdi, viņš atkal noglabāja atslēgu kabatā, pagrie­zās un sāka šķaidīt pārējos serdeņus.

— Ka tikai neizdzird sargi! — Tagad, zi­not, ka Flemings nav ārprātīgs, Džūdija ju­tās viņa sabiedrotā un nostājās sardzē pie durvīm, kamēr viņš, lauzdams un dragādams visu pēc kārtas, soli pa solim virzījās uz priekšu, pārvēršot sarežģīto tehnisko kom­pleksu un miljoniem elektronisko elementu par lausku, vadu un drumslu mudžekli uz grīdas, uz metāla statņiem, aiz sašķaidītajiem paneļiem. Džūdijai bija nepanesami grūti skatīties uz to, bet viņa vērīgi klausījās, vai cauri šķindoņai un brīkšķiem nesadzirdēs kādu skaņu gaitenī.

Neviens nenāca un viņus neiztraucēja. Arā trakojošā sniega vētra, neredzama un nedzir­dama ēkas dziļumā, noslēpa viņu darboša­nos. Sākumā Flemings strādāja nosvērti un metodiski, bet tas bija milzīgs darbs, un, juzdams, ka nogurs un netiks ar visu galā, viņš sāka iet arvien ātrāk un ātrāk un drīz jau neprātīgā steigā zvetēja ar cirvi pa labi un pa kreisi, galīgi aizelsies aiz piepūles un gandrīz akls no sviedriem, kas straumītēm plūda pār pieri. Paveicis savu darāmo visap­

kārt vadības telpai, viņš atgriezās pie indi­katorpaneļa un sadragāja to.

— Še tev, izdzimteni! — viņš pusbalsī iekliedzās. — Še vēl, vēl!

Tad viņš nolaida cirvi uz grīdas un atspie­dās uz kāta, lai atvilktu elpu.

— Kas tagad noliks? — Džūdija jautāja.

— Viņi mēģinās to uzbūvēt no jauna, bet nezinās, kā to izdarīt.

— Viņi izmantos raidījumu.

— Tas vairs nepienāk.

— Viņiem būs pirmais pieraksts.

— Nekā viņiem nebūs — ne raidījuma, ne tā atšifrējuma, itin nekā, jo tas viss ir šeit iekšā. — Flemings norādīja uz masīvām metāla durvīm sienā aiz vadības pults. Tad viņš atkal pacēla cirvi, atvēzējās un sāka dauzīt durvju viras. Sitiens sekoja sitienam, bet viras nepadevās. Džūdija stāvēja līdzās, saspringusi aiz bailēm, jo spalgais troksnis, metālam atsitoties pret metālu, šķita satrici­nām visu ēku. Taču neviens to nedzirdēja. Pēc laba brīža Flemings pārstāja dauzīt un atkal, smagi elsodams, atspiedās pret cirvi. Tagad, kad skaitļotājs vairs nedarbojās, telpa bija pilnīgi klusa, un šis kapa klusums likās saderīgs ar meitenes nekustīgo ķermeni uz grīdas.

— Mums jādabū atslēga, — sacīja Fle­mings. — Kur tā ir?

— Majora Kvodringa dežūristabā.

— Bet tur . . .

Džūdija apstiprināja viņa bažas. — Tur vienmēr kāds ir, — viņa sacīja. — Un at­slēga stāv seifā.

— Ir jābūt vēl otrai atslēgai.

— Nav. Tā ir vienīgā.

Džūdija mēģināja iedomāties kādu citu iespēju, bet tādas nebija. Cik viņa zināja, nevienam, pat Džīrsam, nebija šo durvju atslēgas dublikāta. Flemings sākumā negri­bēja Džūdijai ticēt, bet, sapratis, ka viņa ne­melo, pēkšņi aizsvilās niknumā. Paķēris cirvi, viņš atkal sāka mežonīgi dauzīt durvis un ārdījās tik ilgi, kamēr galīgi aizkusa. Tad, atmetis ar roku, viņš iezvēlās salauztajā krēslā pie bijušās vadības pults un labu brīdi sēdēja, domādams un prātodams, un pūlēda­mies kaut ko izgudrot.

— Velns parāvis, kāpēc tu man to nepa­teici agrāk? — viņš beidzot sacīja.

— Tu man nejautāji. — Fleminga vardar­bības un nelaimes nenovēršamības apziņas satriekta, Džūdija visa drebēja un tikai ar pūlēm valdījās. — Tu neko man nejautāji. Kāpēc tu nejautāji?

— Ja es būtu to darījis, tu nejautu man rīkoties.

Viņa mēģināja runāt saprātīgi un apvaldīt trīsas.

— Mēs to atslēgu dabūsim. Es kaut ko izdomāšu, varbūt jau rīt no paša rīta.

— Rīt būs jau par vēlu. — Flemings papu­rināja galvu un cieši paskatījās uz Andrē nekustīgo ķermeni, kas gulēja pie viņa kā- jārri. — «Visu, ko jūs darāt, var iepriekš pa­redzēt,» viņa teica. «Jūs nevarat izdomāt neko tādu, kam netiktu dots prettrieciens.» Mēs nevaram uzvarēt.

— Mēs to dabūsim ar Osborna palīdzību vai kā citādi, — Džūdija sacīja. — Bet tagad mums jātiek ārā no šejienes.

Viņa sameklēja jaunā operatora mēteli un šalli, palīdzēja Flemingam apģērbties un iz­veda viņu no skaitļotāja ēkas.

ATRISINĀJUMS

Bija jau ļoti vēls, kad viņi atgriezās staci­jas kafejnīcā. Arā vēl arvien auroja snieg­putenis, un pie ēkas ziemeļu sienas bija sadzīta augsta kupena. Reinharts un Osborns, vīstīdamies mēteļos, sēdēja kafejnīcas ma­zajā dibenistabā un gurdi un nevērīgi spē­lēja šahu.

Flemings bija pārāk satriekts un apstulbis no pārdzīvotā, lai pierādītu savu taisnību, un ļāva stāstīt Džūdijai, bet pats sēdēja sa- kņupis uz viena no smagajiem laucinieciska- jiem krēsliem, kamēr Reinharts izjautāja Džūdiju un izmisušais Osborns gaudulīgā balsī apbēra viņu ar pārmetumiem.

— Kā jūs uzdrošinājāties iepīt mani šādā avantūrā? — No Osborna parastā smalkuma vairs nebija ne miņas. Par spīti visam savam diplomātiskajā korpusā gūtajam treniņam viņš bija nožēlojami uztraucies. — Es pie­kritu piedalīties šai pasākumā tikai tāpēc, ka cerēju — varbūt mēs varēsim sagādāt mi­nistram pārliecinošus pierādījumus. Bet ta­gad ir beigas kā viņa karjerai, tā ma­nējai.

— Un manējai arī. — Reinharts nopūtās.

— Taču es labprāt to upurēšu, ja mašīna ir iznīcināta.

— Tā nav iznīcināta, — Osborns iebilda.

— Viņš nevarēja līdz galam izdarīt pat to. Ja raidījuma pieraksts ir palicis, mašīnu va­rēs uzbūvēt no jauna.

— Es ievārīju šo putru, — sacīja Flemings.

— Jūs varat visā vainot mani. Esmu gatavs nest atbildību.

Osborns nicīgi iezviedzās.

— Tas mūs neglābs no cietuma.

— Ak par to jūs raizējaties? Nevis par to, ka mašīnu uzbūvēs no jauna un būs kāda jauna kreatūra, un mēs tiksim pakļauti jū­gam, ko nekad vairs nespēsim nokratīt?

— Vai tiešām mēs nekā nevaram darīt? — jautāja Džūdija.

Ar pēdējo vāro cerību viņi visi pievērsās Reinhartam. Tas kopā ar viņiem soli pa so­lim, gluži kā pārbaudot aprēķinu, izanalizēja situāciju un beigās konstatēja, ka iesākto nav iespējams novest līdz galam. Nebija ne­kādu cerību līdz rītam dabūt atslēgu, un tad Džīrss jau būs uzzinājis par notikušo un iedarbinās visas sviras, lai skaitļotāju jo drī­zāk atjaunotu. Tagad viņi vairs neapšaubīja Fleminga teorijas pareizību, bet bija norai­zējušies par viņa neveiksmi.

— Osbornam neatliek nekas cits, — Rein­harts sacīja, — kā doties ar pirmo vilcienu atpakaļ uz Londonu un, kad pienāks šī vēsts, izlikties pārsteigtam.

— Bet es taču nevaru noslēpt savu vizīti Tornesā, — Osborns iebilda:

— Jūs ieradāties, īsu brīdi uzkavējāties te un aizbraucāt. Viss pārējais notika pēc jūsu aizbraukšanas, un tā jau arī patiesībā bija. Jūs par to nekā nezināt.

— Bet «ministrijas darbinieks», ko es ievedu?

— Viņš iznāca laukā kopā ar jums.

— Un kas «viņš» bija?

— Atrodiet cilvēku, uz ko varat paļauties. Iebiedējiet vai piekukuļojiet kādu, lai aplie­cina, ka kopā ar jums atbrauca uz Tornesu un atgriezās Londonā. Jums jāpaliek ārpus katrām aizdomām un jāsaglabā sava ietekme. Mums visiem jāmēģina kaut kā izlocīties. Džonam ir taisnība: viņi skaitļotāju atkal uz­būvēs, un tad te jābūt vismaz vienam no mums, kas varētu dot prātīgu padomu.

— Bet kas tad būs sadauzījis skaitļo­tāju?— jautāja Flemings.

Profesora sejā parādījās apmierināts smai- diņš.

— Meitene. Var taču pieņemt, ka viņa pēkšņi izlēkusi no sliedēm un sadumpojusies pret skaitļotāju, un vai nu nosista ar strāvu uz vietas, vai arī mirusi pēc sodīšanas no šoka sekām, ko saasinājis nervu uzbudinā­juma stāvoklis. Viss viens, lai viņi domā, ko grib. Šā vai tā, viņa pati ir beigta un nevar neko noliegt.

— Jūs esat par to pārliecināts? — Osborns jautāja Flemingam.

— Vai vēlaties apskatīt līķi?

— Jautājiet man, — sacīja Džūdija, juz­dama uzvilnījam nelabumu. — Es vienmēr esmu klāt, kad kāds mirst.

— Okei! — Flemings uzrausās kājās un pagriezās pret Reinhartu. — Ko mēs ar Džū­diju šai laikā būtu varējuši darīt?

Profesoram atbilde bija gatava:

— Jūs tur nemaz nebijāt. Sargi apliecinās, ka mēs atstājām skaitļotājā operatoru un mis Adamsoni. Viņi aizgāja abi kopā, un tas no­tika pēc tam.

— Tas neies cauri, — Osborns sacīja.

— Būs velnišķīgi stingra izmeklēšana.

— Nekas cits mums neatliek. — Reinharts neomulīgi nodrebinājās. — Skaties, no kuras puses gribi, ķeza ir liela.

Tā viņi visi četri tur sēdēja ap galdu, mē­teļos ietinušies, līdzīgi pusnakts stundas rē­giem, gaidīdami, kad atausīs rīts un aprims sniegputenis.

— Kā jūs domājat, vai vilcienu satiksme nebūs pārtraukta? — pēc brīža iejautājās Osborns.

Reinharts pašķieba galvu, ieklausīdamies vēja brāzienos uz jumta.

— Nedomāju vis. Izklausās, ka vētra maz­liet pierimst. — Viņš pievērsās Flemingam.

— Ko jūs darīsit, Džon?

— Mēs ar Džūdiju mašīnā atgriezīsimies nometnē. Kad braucām šurp, ceļš bija vēl gluži pieņemams.

— Tad labāk brauciet tūliņ, — sacīja Reinharts. — Izliecieties, ka esat izbraukuši tāpat pavizināties, un tūlīt dodieties uz sa­viem dzīvokļiem. Jūs neko un nevienu ne­esat redzējuši.

— Ir gan īstais laiciņš vizināties! — Fle­mings gurdi piecēlās un paskatījās uz Rein­hartu, tad uz Osbornu. — Man žēl, ka tā iznāca. Man patiešām ļoti žēl.

Viņš piesardzīgi vadīja mašīnu cauri sniega brāzmām, un Džūdija ik pēc brītiņa ņēmās slaucīt aizsvīdušo priekšējo stiklu, taču vētra jau sāka rimties. Aizvedis Džū­diju, Flemings lēnām brauca uz savu mājokli. Viņš jutās tik noguris, ka negribējās līst laukā no mašīnas. Bija kāda stunda pēc pus­nakts, nometne gulēja dziļā miegā un baltajā sniega segā šķita kā izmirusi. Ieejot no āra gaišuma savā istabā, Flemingam tā izskatījās tumšāka nekā parasti. Viņš pagramstījās gar sienu, lai uzgrieztu gaismu, un brīdī, kad viņa roka pieskārās slēdzim, tai uzgūlās kāda sveša apsaitēta roka.

Pirmajā mirklī Flemingu pārņēma mežonī­gas bailes, tad viņš atstūma šo roku un uz­grieza gaismu.

Istabā stāvēja Andrē, turēdama vienu ap­saitēto roku otrā un klusu kunkstēdama. Viņa bija krīta bāla'un vārga, bet dzīva. Kādu brīdi Flemings, neticēdams savām acīm,

blenza uz viņu, tad aizvēra durvis un pāri istabai piegāja pie loga, lai aizvilktu aizka­rus.

— Apsēsties un izstiep rokas! — Izņēmis no skapīša saites un ziedes tūbiņu, Flemings sāka saudzīgi un rūpīgi apmainīt viņas pri­mitīvos apsējus.

— Es gan nedomāju, ka tu būsi palikusi dzīva, — viņš sacīja. — Es redzēju, kāda bija voltāža.

— Jūs redzējāt? — Meitene sēdēja uz gul­tas, izstiepusi rokas pret viņu.

— Jā, redzēju.

— Tātad jūs tas bijāt.

— Es . . . un cirvis. — Flemings ielūkojās viņas bālajā, izmocītajā sejā. — Ja es būtu zinājis, ka tu vēl esi pie dzīvības . ..

— Jūs būtu nobeidzis arī mani. — Viņa pateica priekšā bez ļaunuma, vienkārši kon­statēdama faktu. Tad, sāpju pārņemta, uz brīdi aizvēra acis. — Man ir stiprāka sirds nekā . . . nekā cilvēkiem. Vajag ļoti daudz, lai tā pārstātu darboties.

— Kas apsēja tavas rokas?

— Es pati.

— Kam tu pateici?

— Nevienam.

— Vai kāds zina, kas noticis ar skaitļotāju?

— Nedomāju vis.

— Kāpēc tu viņiem nepateici? — Flemin­gam meitenes izturēšanās šķita arvien nesa­protamāka. — Kāpēc tu atnāci uz šejieni?

— Es nezināju, kas notiks . . . kas bija no­ticis: Kad atguvu samaņu, es sākumā nespēju domāt ne par ko citu kā tikai par savām sā­pošajām rokām. Tad es paskatījos apkārt un redzēju, ka viss ir sadauzīts druskās.

— Tu varēji pasaukt sargus.

— Es nezināju, ko darīt: mani neviens vairs nevadīja. Bez skaitļotāja es jutos kā pazudusi. Vai jūs noteikti zināt, ka tas ir pilnīgi pagalam?

— Jā, noteikti.

Meitenes acis drudžaini dega bālajā sejā.

— Man prātā bija tikai viena doma — uz­meklēt jūs. Un vēl manas rokas. Es aptinu tās un atnācu šurp. Es nekā neteicu sargiem. Un, kad jūsu te nebija, es gaidīju. Kas tagad notiks?

— Vini uzbūvēs skaitļotāju no jauna.

— Nē!

— Vai tu to negribi? — Flemings pār­steigts jautāja. — Kā tad paliek ar tavu «augstāko mērķi», tavu augstāko dzīvības formu?

Andrē neatbildēja. Kad viņš sasēja pēdējo pārsienamo, viņa atkal aizvēra acis aiz sā­pēm. Flemings ievēroja, ka viņa visa trīc.

— Tu esi nosalusi, — viņš sacīja, aptaustī­dams meitenes pieri. Tad norāva no gultas dūnu segu un aplika to viņai ap pleciem. — Ietinies tajā!

— Jūs domājat, ka viņu atkal uzbūvēs?

— Noteikti. — Flemings sameklēja viskija pudeli un pielēja divas glāzes. — Tagad

izdzer šito. Viņiem būs jāiztiek bez manas palīdzības, bet viņi izmantos tevi.

— Viņi liks man to darīt? — Andrē iesūca malku viskija un degošām, izbaiļu pilnām acīm raudzījās Flemingā.

— Vai tev vajadzēs likt?

Viņa gandrīz pasmējās.

— Kad es redzēju, ka skaitļotājs ir sa­dauzīts, es biju tik laimīga.

— Laimīga? — viņš pārjautāja, atņem­dams glāzi no lūpām.

— Es jutos brīva. Es jutos . . .

— Kā grieķu Andromēda, kad Persejs sarāva viņas važas?

Andrē acīmredzot nezināja šo mītu un nekā neatbildēja.

— Kad skaitļotājs strādāja, es to ienīdu, — viņa sacīja, pasniegusi atpakaļ savu glāzi.

— Nav tiesa. Tu ienīdi mūs.

Viņa papurināja galvu.

— Es ienīdu mašīnu un visu, kam bija kāds sakars ar to.

— Tad kāpēc tu …

— Kāpēc cilvēki rīkojas tā un ne citādi? Tāpēc, ka jūtas spiesti! Tāpēc, ka viņi uz­skata to par loģisku dzīves nepieciešamību —• būt saistītiem pie sava darba, pie savām ģi­menēm. pie savas zemes. Jūs iedomājaties, ka šīs saites sakņojas emocijās? Taču neap­gāžama loģika ir visciešākā saite. Es to zinu. — Viņas balss ietrīcējās un kļuva ne­droša, — Es darīju to, kas man bija jādara, un tagad, kad šīs saites vairs nav, es nezinu, ko .. . es nekā nezinu.

Flemings apsēdās viņai blakus.

— Tu varēji to pateikt agrāk.

— Esmu to tagad pateikusi. — Andrē cieši ieskatījās viņam sejā. — Esmu atnākusi pie jums.

— Tu esi atnākusi par vēlu. — Flemings palūkojās uz Andrē biezi notītajām rokām, domādams par pēdām, ko uz tām bija atstā­jusi mašīnas griba. — Viņi atkal uzbūvēs skaitļotāju, un nekas pasaulē nespēs stāties tiem ceļā.

— Bet bez projekta atšifrējuma viņi nevar to izdarīt.

— Tas vēl arvien ir viņu rīcībā.

— Jūs to neiznīcinājāt?

Ja arī Flemings būtu vēl šaubījies par Andrē protesta patiesīgumu, tad tagad izmi­sums viņas balsī un acīs izkliedēja jebkuras šaubas.

— Es nevarēju atlauzt seifu, un vienīgā atslēga ir pie Kvodringa.

Andrē pataustīja savas jakas kabatā.

— Man arī ir šī atslēga.

— Bet man teica, ka nevienam citam tās neesot.

Viņa izvilka atslēgu, saviebdamās aiz sā­pēm, kad rokas apsējs aizķērās aiz kabatas atloka. — Man tā ir, bet to šeit neviens ne­zina. — Andrē pasniedza atslēgu Flemingam. — Varat iet un pabeigt savu darbu.

Tas bija tik viegli un tajā pašā laikā

neiespējami: atslēga, kas viņam bija vajadzī­gāka par visu citu, nu bija rokā, bet tagad viņš vairs nekā nevarēja iekļūt atpakaļ skaitļotāja ēkā, lai to izlietotu.

— Tas būs jādara tev, — Flemings sacīja. Andrē ierāvās dziļāk dūnu segā, bet Fle­mings atsvieda to nost un saņēma viņu pie pleciem. — Ja tu patiešām to ienīsti, ja tu patiešām vēlies palikt brīva, tev tikai jāieiet tur iekšā, jāatslēdz sienas seifs un jāizņem raidījuma pieraksts, kas ir magnetofona len­tēs, un mani aprēķini, kas ir uz papīra, un programma — tā ir perfokartēs. Iekur no vi­siem šiem papīriem ugunskuru, un, kad tas ir labi iededzies, uzmet virsū lenšu spoles. Pieraksts tiks izdzēsts. Un pēc tam ātri pazūdi no turienes.

— Es nevaru.

Flemings sapurināja meiteni, un viņa klusu ievaidējās aiz sāpēm.

— Tev tas ir jādara!

Viņš dega nepacietīgā uzbudinājumā un nedomāja ne par savas un Andrē rīcības se­kām, ne par to, kas tagad, kad meitene bija palikusi dzīva, varēja draudēt viņiem visiem; viņam prātā bija tikai svarīgākais, būtiskā­kais, ko nedrīkstēja atstāt nepaveiktu.

— Sargi tevi neaizturēs un neizjautās. Šie tev noderēs, lai paslēptu apsējus. — Fle­mings izņēma no kādas atvilktnes pāri lielu šofera cimdu un sāka tos vilkt meitenei rokās.

-— Nē, lūdzu, nē! — Andrē sarāvās, kad

cimdi pieskārās sāpošajām rokām, taču Fle­mings lēnām un uzmanīgi turpināja tos stīvēt pāri apsējiem,

— Tu vari sakurt sārtu turpat uz grīdas. Es tev iedošu sērkociņus.

— Nesūtiet mani! Lūdzu, nesūtiet mani atpakaļ! — Andromēdas acīs dega izbailes, un viņas seja par spīti izdzertajam viskijam vēl arvien bija slimīgi bāla. — Es nespēļu to izdarīt.

— Tu vari! — Flemings iebāza viņai ka­batā sērkociņus un maigi stūma viņu uz dur­vīm. Aiz tām bija balta zeme un melna nakts. Vairs nesniga, un vējš bija nostājies. Nometnes spuldzes lēja lejup saltu gaismu, un pāri apsnigušajai zemei pacēlās tumšie ēku silueti ar baltām kupenām uz jumtiem. — Tu vari to izdarīt! — viņš atkārtoja.

Kad Andrē vēl vilcinājās, Flemings pa­ņēma viņas roku savējā. Pēc brīža viņi abi jau brida pa sniegu uz skaitļotāja ēkas pusi. Flemings pavadīja meiteni, cik tālu vien va­rēja, un, kad viņi bija nonākuši jau tik tuvu, ka kuru katru mirkli tos varēja pamanīt sargi, atvadīdamies viegli uzsita viņai uz pleca.

— Lai tev labi veicas! — viņš sacīja un negribīgi devās atpakaļ uz savu mājiņu.

Sals bija pieņēmies un kļuvis stindzinošs. Flemings juta, ka viņu krata salti drebuļi., steigšus aizvēra durvis, piegāja pie loga un, atvilcis aizkarus, sāka raudzīties ārā. Līdz šim brīdim viņš nemaz nebija jutis pagājušo stundu piepūli, bet tagad, stāvot pie loga un gaidot, viņam pēkšņi kā smags vilnis uz­vēlās nogurums. Nepārvarami gribējās lik­ties gultā, aizmigt un pamosties tikai no rīta, kad viss būs pāri. Viņš mēģināja iedomāties, ko Andrē patlaban dara, apsvērt iespējamās varbūtības, kas varētu notikt, iespējamo iz­nākumu, taču viņa domām neizdevās atrau­ties no šā vakara notikumiem, un acu priekšā visu laiku stāvēja mazais, gaišais stāvs, kas aizbrien pa sniegu.

Viņš neparko nevarēja sasildīties, kaut gan ieslēdza elektrisko kamīnu un ielēja sev vēl glāzi viskija. Viņš pukojās pats uz sevi, ka agrāk lietojis to pārāk daudz un tagad vairs nejūt alkohola iedarbību, un domās pieņēma dažādus lēmumus attiecībā uz savu un Džūdijas turpmāko dzīvi, ja galu galā viss beigtos laimīgi. Atspiedies pret palodzi, viņš ilgi vērās nakts klusumā, un gaidot laiks šķita velkamies bezgala lēni.

Ap pulksten trijiem atkal sāka snigt, tagad rāmi un mierīgi, bez vēja, un spuldzes, kas noteiktās vietās nometnes teritorijā dega visu nakti, aiz krītošo pārslu baltā plīvura izplūda nespodrā mirgā. Kādu brīdi Flemings šaubījās, vai tie ir dūmi, ko viņš saskatīja spuldžu gaišumā pie skaitļotāja ēkas, vai tikai sniegpārslu gūzma. Tad viņš izdzirdēja trauksmes signālu un sargu uztraukto klai­gāšanu. Uzslējis mēteļa apkakli, viņš atvēra logu, un tūlīt visu redzēja un dzirdēja skaid­rāk. Tie nepārprotami bija dūmi.

Fleminga pirmā doma bija skriet ārā un pašam apskatīties, kas noticis, sameklēt An­drē un aizkavēt uguns apdzēšanu, taču viņš gluži labi zināja, ka nekā nevarēs izdarīt un atliek vienīgi paļauties uz vispārējo apju­kumu un tumsu, kas varbūt dos meitenei iespēju paslēpties un liesmām paveikt savu darbu līdz galam. Spriežot pēc dūmiem, skaitļotāja telpai tagad vajadzēja būt jau pilnīgi uguns varā, un bija ļoti iespējams, ka liesmas aprīs it visu, ieskaitot pašu Andrē. Piepeši Flemingā uzviļņoja pretrunīgas jūtas: protams, viņš visu laiku bija gribējis tikt vaļā no meitenes, taču doma, ka viņš sūta to nāvē, nebija ienākusi prātā. Ar kādu sirds stūrīti viņš vēlējās, lai Andrē paliktu dzīva, un pēkšņi jutās atbildīgs par viņas likteni. Trīs ceturtdaļas no šā radījuma — tas, ko viņš spēja saprast, — bija būtne ar sajūtām, bailēm un emocijām, ko Flemings pats bija palīdzējis radīt, un tagad, kad saite starp meiteni un intelektu, kas to vadīja, bija pārcirsta, viņa atradās nāves briesmās, un varbūt vienīgi viņš varēja pasniegt glābēja roku. Ja vien viņa jau nebija mirusi.

Piepeši drūmi un draudīgi ierēcās trauk­smes sirēna, un Flemingam šķita, ka nometnē uzreiz iedegas it visas ugunis un nemierīgi zibsnī aiz dejojošajām sniegpārslām. Cauri sirēnas gaudošanai viņš dzirdēja, ka tiek iedarbināti motori, un no galvenās sardzes ēkas augšas spēji uzšāvās balts prožektora stars un sāka lēnām slīdēt pāri apkārtnei.

Viņš varēja iedomāties, kāds trauksmes un pavēļu vilnis patlaban veļas cauri visai no­metnei: sargi zvana uz sardzes ēku, apsar­dzes komandieris — Kvodringam, dežurējo­šais virsnieks — drošības dienesta patruļām, ugunsdzēsēju komandai, ārējai apsardzei, Kvodrings — Džīrsam, un Džīrss, tāpat pi­džamā izlēcis no gultas, ziņo uz Londonu gu­lošajam ministram un zonas virspavēlniekam, lai nekavējoties tiktu veikti pret diversijām paredzētie ārkārtējie pasākumi.

Flemings sasprindzināja redzi, cauri ņirbo­šajam sniega aizkaram pūlēdamies saskatīt, kas notiek, un nolādēja sirēnu, kuras kauk­šana apslāpēja visas citas skaņas. Garām viņa mājiņai taurēdama un žvankstēdama aizdrāzās ugunsdzēsēju mašīna, un tās luk­turu un prožektora stara gaismā pavīdēja skrejoši silueti — cilvēki kažokos, ko tie pa ceļam steidzās aizpogāt, un kareivji ar auto­mātiem un rokas ložmetējiem. Garām pa­brauca vēl viena mašīna — «Land Rover», kam uz jumta griezās radiolokatora antena. Tad gaismas aizslīdēja projām, sirēna ap­klusa, un tumsā varēja dzirdēt juceklīgus trokšņus un jaust sniega klusinātu drudžainu rosīšanos. Pēc maza brīža tika ieslēgts otrs prožektors, kas spoži apgaismoja klajumu starp dzīvojamām mājiņām un tehnisko sek­toru. kur atradās skaitļotāja ēka. Klajumu ātrā gaitā šķērsoja kāda cita mašīna. Tas bija vaļējs džips, un Flemings skaidri saskatīja, ka blakus šoferim sēž Kvodrings un kaut ko kliedz lauka telefonā. Mašīnai priekšā izskrēja kāds stāvs, un Flemingam iešāvās prātā, ka tā ir Andrē, bet, ielūkojies vērīgāk, viņš pazina Džūdiju. Viņas tumšie mati bija izspūruši, uz pleciem steigā uzmests mētelis. Džips apstājās, un Kvodrings viņai kaut ko ātri pateica, tad šoferis atkal piedeva gāzi, bet Džūdija pagriezās un skrēja uz Fleminga mājiņu.

Nepieklauvējusi viņa iedrāzās iekšā un mirkli satraukti skatījās apkārt, kamēr ierau­dzīja viņu.

— Kas noticis? — viņa izdvesa.

Flemings, neatraudamies no loga, atbil­dēja:

— Viņa ir to izdarījusi. Andrē. Tur deg pieraksts un aprēķini.

— Andrē? — Džūdija, nekā nesaprazdama, pienāca viņam klāt. — Viņa taču ir mirusi!

Gariem paskaidrojumiem nebija laika, un Flemings pāris vārdos informēja Džūdiju, kas stāvēja viņam līdzās, raudzīdamās ārā.

— Es domāju, ka tas esi tu, — viņa sacīja, vēl īsti visu neaptverdama. — Paldies die­vam par to pašu.

— Ko Kvodrings teica? — Flemings jau­tāja.

— Lai es viņu gaidu šeit.

— Vai viņš ir atradis meiteni?

— Es nezinu. Manuprāt, viņam par to nav ne jausmas. Viņš deva pavēli patruļām pār­meklēt teritoriju un, ja kāds nepaklausītu, šaut bez brīdinājuma.

Klaigas un mašīnu rūkoņa tagad atskanēja no nometnes viņas malas un vairs nebija tik skaidri saklausāmas. Dūmu mākonis virs skaitļotāja ēkas bija kjuvis lielāks un bie­zāks, un pašā tā centrā augšup izšā vās liesmu mēle, labi saskatāma starp prožektora balta­jām gaismas strēlēm. Flemings un Džūdija klusēdami vēroja un klausījās. Pēkšņi cauri juceklīgajiem trokšņiem atskanēja spalgs šāviena sprakšķis, pēc tam otrs un trešais.

Flemings sastinga.

— Vai tas nozīmētu, ka Andrē ir atrasta? — jautāja Džūdija.

Flemings neatbildēja. Klajums mājiņas priekšā tagad bija tukšs. Prožektora stars, kas bija aizslīdējis projām, atkal pavirzījās šurpmāk, uzmezdams tam slīpu izkliedētas gaismas kūli, bet nekas tajā nebija saska­tāms, izņemot krītošo sniegu. Tad šajā ne­vienam nepiederošajā zemē parādījās mazs, gaišs stāvs, kas vilcinādamies nedroši iznira no pretējā pusē esošo ēku ēnas.

— Andrē! — nočukstēja Džūdija.

Meitene skrēja pusteciņiem, grīļodamās un

minstinādamās, it kā nezinātu, kurp doties. Iekļuvusi gaismas starā, viņa apžilbuši uz mirkli apstājās, tad metās atpakaļ. Šķita, ka prožektora apkalpe nav viņu pamanījusi, bet atkal norībēja šāviens, tagad jau tuvāk, un starp ēkām aizsvilpa lode.

Džūdijas pirksti sažņaudza Fleminga roku.

— Viņi to nogalinās!

Viņš atbrīvoja roku, apsviedās un skrēja pie durvīm.

— Džon! Neej ārā!

— Es viņu sūtīju! — Flemings paķēra no naktsgaldiņa savu prāvo kabatas bateriju un neatskatījies izdrāzās laukā. Džūdija sekoja' viņam līdz durvīm, bet viņš jau bija nozudis sniegotajā tumsā starp mājiņām.

Flemings turējās mājiņu aizsegā, cik ilgi varēja, tad strauji metās pāri prožektora gaismas joslai un ienira tumsā aiz tās. Šoreiz prožektora apkalpe bija savu uzdevumu augstumos. Baltais stars sekoja viņam un žil­binoši izgaismoja tuvējās ēkas, bet tas Fle­mingam tikai palīdzēja — viņš paguva ieraudzīt Andrē, kas bija noslīgusi zemē pie pretējās mājas sienas. Pa sniegu bija grūti paskriet, taču viņš nepalēnināja gaitu, kamēr nebija sasniedzis meiteni un, ar spēku uzrā­vis viņu kājās, aizvilcis aiz mājas stūra tumsā.

Pirmajā brīdī Andrē viņu nepazina. Viņi stāvēja, piespiedušies viens pie otra, smagi elpodami, un Flemings ar vienu roku atbal­stīja meiteni.

— Tas esmu es, — viņš sacīja un, atcerē­jies kabatā noglabāto pudeli, izvilka to, un gandrīz ar varu ielēja viskija paliekas viņai mutē. Andrē saviebās, norija viskiju un, sa­ņēmusi spēkus, nostājās uz savām kājām.

— Es to izdarīju, — viņa sacīja, un, kaut gan tumsā nevarēja redzēt tās seju, Flemings zināja, ka viņa smaida.

— Kā tu tiki ārā?

— Pa aizmugures logu.

— Csst! — Flemings uzlika pirkstu uz Andrē lūpām un pievilka viņu sev klāt. Kla­jumā, ko viņš nupat bija šķērsojis, prožek­tora stars meklēdams svaidījās šurp un turp, garām paskrēja grupa kareivju kaujas ietērpā, blenzdami uz visām pusēm un turē­dami ieročus šaušanas gatavībā. Flemings saspringti domāja, ko darīt tālāk. Atgriezties dzīvoklī nebija iespējams, un paslēpties kaut kur citur nometnes teritorijā nozīmētu to, ka viņi tiks nejauši atrasti un momentā caur­urbti ar ložu zalvi, iekams šāvēji pagūs ap­domāties. Šai histērijas pilnajā naktī pat brīvprātīga padošanās droši vien neglābtu viņus no nāves. Flemingam šķita, ka vienīgā izeja ir mēģināt izkļūt no nometnes un no­gaidīt līdz rītam, kad meklēšana vairs nebūs tik drudžaina un notiks organizētāk.

Bija tikai viena iespēja, kā no tās vietas, kur viņi stāvēja, sasniegt nometnes ārējo sētu, nešķērsojot prožektora staru, un proti — aizslapstīties līdz piekrastes kraujai, kur veda lejup taciņa uz laivu piestātni līcī. Flemingam dzīvi atausa atmiņā kāds sens no­tikums, un tagad visas viņa domas cerībā pieķērās piestātnei un laivai. Viņš cieši ap­lika roku Andrē ap vidukli, lai viņu atbal­stītu.

— Nāc! — viņš sacīja. Flemings pa pusei veda, pa pusei nesa viņu uz priekšu pa sniega klātajām zemes joslām starp ēkām, līkumodams un izmantodams tās kā aizsegu. Ikreiz, izdzirdis kaut kur priekšā balsis, viņš griezās atpakaļ un meklēja citu ceļu. Šķita gandrīz neiespējami, ka tuvāko minūšu laikā viņus neatklās, taču putenis neļāva patruļām bēgļus saskatīt un sniegs apslāpēja soļu troksni. Andrē īsie un seklie elpas vilcieni liecināja, ka viņa nespēs aiziet aiezcik tālu, un Flemings atcerējās, ka, nonākušiem uz kraujas, viņiem ceļu nogriezīs stiepļu pi­numa sēta, kas pēc Bridžera nāves drošības pastiprināšanai tika ierīkota arī šeit, un pie vārtiem takas galā noteikti būs sardze. Šķita, ka nav nekādu cerību izkļūt no nometnes, taču kāda iekšēja balss urdīja Flemingu iet un iet tālāk. Sniega aizķepētām acīm viņš gurdeni vilkās uz priekšu, un Andrē, smagi atbalstīdamās pret viņu, steberēja līdzās. Bei­dzot viņš atcerējās, kas zemapziņā bija viesis cerības.

Visu iepriekšējo dienu šajā nometnes malā bija strādājuši celtnieki, nolīdzinādami būv­laukumu jaunai ēkai tieši pie pašas sētas, un pēc darba beigām turpat atstājuši buldo­zeru. Iespējams, ka šādā salā tas nebūs iedar­bināms, taču, no otras puses, buldozers bija atstāts laukā pa nakti, lai no rīta ar to tūlīt atsāktu darbu. Bija vērts mēģināt, ja vien izdotos nokļūt līdz tam.

Kad viņi sasniedza nometnes pēdējo ēku, arī Flemings pats smagi elsoja, un, lai no­kļūtu līdz buldozeram, kas melno ja tumsā viņiem priekšā, bija vēl jātiek pāri jardu piecdesmit platai klajai joslai. Abi ar mei­teni viņi atspiedās pret ēkas sienu jūras pusē, un Flemings lieliem malkiem rija auk­sto gaisu, kas dzeldēja plaušas. Viņš neru­nāja ne vārda, un Andrē arī nekā nejautāja. Viņa vai nu pilnīgi uzticējās Flemingam, vai bija pārāk nomocījusies, lai domātu, vai arī klusēja abu šo iemeslu dēļ. Pāri klajumam starp viņiem un sētu aizbrauca mobilā pat­ruļa — armijas smagā mašīna ar prožektoru virs šofera kabīnes un neskaidriem ka­reivju siluetiem kulbā. Tad iestājās klu­sums.

— Skrienam! — Flemings sacīja, rādīdams uz priekšu un uzraudams Andrē kājās. Viņi metās skriet pāri apsnigušajai zālei. Jau pirms pusceļa Andrē pāris reižu paklupa, un pēdējos divdesmit jardus Flemingam nācās viņu nest. Kad viņi sasniedza buldozeru, Fle­mingam likās, ka galva un krūtis pārplīsīs aiz necilvēciskās piepūles. Kad viņš izlaida meiteni no rokām, tā noslīga zemē un ievai­dējās.

Flemings uzkāpa uz buldozera un pavērās apkārt. Acīmredzot neviens viņus nebija pa­manījis, un, ja buldozers sāks darboties, va­rēja cerēt, ka to noturēs par kādu no drošī­bas dienesta mašīnām.

Flemingam ar pirmo startera apgriezienu izdevās iedarbināt motoru, un, atstājis to smagi ducinām brīvgaitā, viņš nolēca zemē, lai palīdzētu meitenei tikt augšā. Sākumā viņa pat nepakustējās.

— Nāci — Flemings izdvesa. — Ātri! Mēs izbēgsim!

— Atstājiet mani! — viņa vārgā balsī sa­cīja. — Neraizējieties par mani!

Flemings paņēma viņu uz rokām un, pats lāgā nezinādams kā, uzdabūja augšā un ap­sēdināja uz kastes blakus vadītāja sē­deklim.

— Turies cieši! — viņš sacīja, atbalstī­dams meiteni ar plecu. Tagad patruļas ma­šīna droši vien bija jau apmetuši pusloku centra teritorijai un atkal devās uz šo pusi. Kvodrings droši vien jau bija ieradies Fle­minga mājiņā, pēc Džūdijas un uzzinājis, ka viņš un Andromēda aizbēguši. Skaitļotāja ēka droši vien

Tiklīdz viņš atlaida pedāli, buldozers spēji rāvās uz priekšu un motors gandrīz noslāpa, bet viņš sparīgi piedeva gāzi un strauji pa­grieza neveiklo mašīnu pret sētu. Atskatījies pār plecu, viņš ieraudzīja tuvojamies gaismu, taču bija jau par vēlu apstāties. Viņš no­spieda akseleratoru līdz galam un neatlaida, kamēr buldozera priekšgals ārdīja sētu. Stiepļu pinums čirkstēdams plīsa un trūka^un nozuda zem mašīnas kāpurķēdēm. Sētā pavērās plata sprauga, un viņi bija . tās vidū.

Flemings izslēdza motoru uu nolēca zemē, vilkdams meiteni līdzi. Buldozera smagais korpuss stāvēja saplēstajā sētā, gluži kā kor­ķis noslēgdams spraugu, un Flemings ar Andrē atradās sniegā ārpusē. Viņš piesar­dzīgi aizveda meiteni apkārt līdz kraujas malai, tad saliecies skriešus metās uz krū­miem, kas auga piestātnes takas galā. Tuvo­jošās mašīnas prožektoru gaisma kļuva ar­vien spožāka un spožāka, un no savas pa­slēptuves Flemings redzēja, ka tā apstājās pie buldozera. Spilgtā gaisma un krītošais sniegs žilbināja acis, tāpēc pašu mašīnu Fle­mings nevarēja lāgā saskatīt un baidījās, vai tikai tā nav ar kareivjiem pilna patruļas ma­šīna. Tad prožektori pagriezās projām, pute­nis uz mirkli pierima, un viņš redzēja, ka gar sētu lēnām aiztaustās radiolokācijas fur­gons, virs kura vienā laidā bezcerīgi griežas antena.

Flemings paņēma Andrē pie rokas un veda lejup pa taku. Aiz nākamā līkuma viņš iz­vilka no kabatas bateriju un sāka iet lēnāk, lai meitene pati saviem spēkiem varētu tikt līdzi. Tagad viņa bija kļuvusi mazliet mun­drāka un sekoja Flemingam, cieši turēdamās viņam pie rokas. Takas lejasgalā sargposteņa nebija, un tukšajā laivu piestātnē valdīja klusums, tikai pret steķiem klankšinājās mazi vilnīši. Šķita, ka viņi atrodas tūkstoš jūdžu tālumā no drudžainās jezgas tur augšā, un tāpēc turpināt ceļu bija vēl grūtāk.

Pa ziemu visas mazās laivas bija izvilktas malā un to motori aizvākti. Vienīgi dežūr- laiva, kas līdzinājās mazam zvejas kuģītim ar motoru korpusa vidusdaļā, bija atstāta ūdenī un šūpodamās trinās gar piestātnes malu. Flemings vasarā šad tad šo laivu bija iz­mantojis, kad gribēja izbraukt jūrā un pabūt vienatnē, un, zinādams tās niķus, juta pret to reizē simpātijas un īgnumu kā jātnieks pret stūrgalvīgu, vecu zirgu. Flemings iestūma Andrē laivā, atraisīja priekšgala un pakaļgala virves un kabatas baterijas gaismā aiztaustījās līdz motoram. To nebija tik viegli iedarbināt kā buldozeru: viņš krietnu brīdi ņēmās kurbulēdams, kamēr pār seju sāka ritēt sviedru un izkusušā sniega strau­mītes, un gandrīz jau zaudēja cerību vispār to atdzīvināt. Andrē, kamolā sarāvusies, tu­pēja zem borta malas, un pāri viņiem nemi­tīgi krita sniegs un kusa netīrajā ūdenī, kas skalojās laivas dibenā. Kamēr Flemings, smagi elpodams un lādēdamies, atkal un at­kal grieza sarūsējušo kloķi, viņa neko ne­jautāja, tikai laiku pa laikam klusiņām ievai­dējās. Arī viņš nekā nerunāja, bet joprojām sparīgi grieza kloķi, līdz beidzot, vairākkārt nosprauslojies, motors sāka strādāt.

Viņš ļāva tam kādu brīdi darboties brīv- gaitā, laivai spēcīgi vibrējot un izplūdes cau­rulei pukšķinot virs paša ūdens, tad ieslēdza sajūgu un atvēra droseli. Piestātne ātri attālinājās, un viņi bija vieni tumšajā ūdens klajumā. Flemings nekad nebija bijis uz jūras sniegputenī. Tā bija brīnišķīgi rāma. Pārslas virpuļoja ap viņiem, izkusdamas, tiklīdz sa­skārās ar ūdens virsmu. Šķita, ka kļuvis sil­tāks, vismaz pagaidām, kamēr viņi vēl atra­dās zemesraga aizvējā.

Pie stūres, kas atgādināja ļoti vecas auto­mašīnas stūres ratu, bija piestiprināts mazs kompass, un Flemings ar vienu roku stūrēja, bet ar otru turēja kabatas bateriju, apgais­modams kompasu. Viņš labi atcerējās salas koordinātes un apmēram zināja, cik lielā mērā kursu var ietekmēt straumes spēks. Rāmajā jūrā nebija grūti noteikt arī laivas ātrumu, un, laiku pa laikam paskatīdamies pulkstenī, viņš varēja aptuveni aprēķināt attālumu. Flemings agrāk bieži bija braucis uz šo saliņu un sprieda, ka varbūt arī tumsā izdosies laimīgi piebraukt malā. Viņš galve­nokārt cerēja uz to, ka jau pa gabalu dzirdēs viļņu triekšanos pret klintīm un varēs izvai­rīties no tām.

Viņš uzsauca Andrē, lai iet uz laivas priekšgalu un skatās, bet viņa nekā neatbil­dēja. Flemings neuzdrošinājās ne uz mirkli atstāt stūri un kompasu.

— Ja vari, ej uz priekšgalu, — viņš atkal sauca, — un vēro uzmanīgi!

Andrē lēnītiņām pārvietojās uz laivas priekšgalu.

— Drīz mēs būsim galā, — viņš sacīja uz­mundrinošā balsī, pats tam lāgā neticēdams.

Laiva vienmērīgi slīdēja uz priekšu desmit, piecpadsmit, trīsdesmit minūtes. Izbraukuši no līča, viņi iekļuva nelielā brīzē, un laiva sāka mazliet svaidīties pa viļņiem, bet sniegs vairs nekrita un nakts šķita kļuvusi gaišāka. Flemings pie sevis prātoja, vai viņi ir jau pie­tiekami tālu no krasta, lai laivu varētu ierau­dzīt uz kāda lokatora ekrāna, un mēģināja iztēloties, kas tagad notiek nometnē viņiem aiz muguras un kas tos sagaida priekšā tuk­snesīgajā tumsā. Viņam sāpēja acis, galva, mugura, sāpēja visas maliņas, un, lai pats justos ciešamāk, viņš nemitīgi piespieda sevi domāt par meitenes sadegušajām, sāpēs pul­sējošajām rokām.

Pēc apmēram četrdesmit minūtēm Andrē brīdinoši uzsauca viņam. Flemings samazi­nāja degvielas padevi un ļāva laivai slīdēt pretī tumšumam, kas pacēlās priekšā, tad pagrieza stūri un uzņēma kursu paralēli stā­vajām salas krasta klintīm. Viņi virzījās uz priekšu ļoti lēnām, gandrīz taustīdamies un uzmanīgi ieklausīdamies bangu triecienos pret klintīm, kamēr beidzot, pēc apmēram desmit minūtēm, klinšu siena atkāpās salas iekšienē un viņi sadzirdēja rāmus viļņu šļakstus smilšainā līcī.

Flemings iebrauca laivu seklumā un, līdz ceļiem brizdams pa salto ūdeni, iznesa mei­teni krastā. Tagad debesis bija kļuvušas krietni gaišākas, taču rītausma tā vēl neva­rēja būt, drīzāk gan mēness, un Flemings redzēja, ka viņi ir iebraukuši tajā pašā smilšainajā līcītī, kuru bija uzgājuši kopā ar Džūdiju tālajā agra pavasara pēcpusdienā, kad alā atrada Bridžera noslēptos dokumen­tus. Tās bija skumjas, bet vienlaikus patīka­mas atmiņas, un Flemingam pēkšņi nez kā­pēc likās, ka šeit viņš spēs sevi aizstāvēt.

Viņš palūkojās apkārt, meklēdams vietu, kur atpūsties. Bija pārāk auksts, lai gulētu zem klajas debess, pat ja viņi spētu aizmigt, tādēļ viņš veda Andrē uz alas ieeju un tālāk pa šauro tuneli, ko toreiz abi ar Džūdiju bija izpētījuši. Te viņš vairs nevarēja mei­teni atbalstīt, bet lēnām gāja pa priekšu un pār plecu uzmundrināja viņu.

— Es jūtos kā Orfejs, — viņš sacīja pats sev. — Man sajukušas visas leģendas — ne­sen vēl es biju Persejs …

Flemingam aiz pārguruma viegli reiba un dūca galva, un divreiz viņš tumšajās ejās pazaudēja ceļu. Viņš meklēja to alas papla­šinājumu, kur atradās baseins, jo atcerējās, ka tur ir sauss smilšu pamats, kur viņi varētu atpūsties, bet pēc brīža konstatēja, ka neiet pareizi. Viņš pagriezās, lai pateiktu to Andrē, bet meitenes viņam aiz muguras vairs ne­bija.

Pēkšņu baiļu pārņemts, Flemings klupdams krizdams metās atpakaļ, saukdams viņas vārdu un spīdinādams bateriju uz visām pu­sēm. Viņa kliedzieni dobji atbalsojās tuneļa velvēs, bet neviens uz tiem neatsaucās, un ausīs skanēja tikai paša kurpju klaudzieni pret akmeņiem. Pie alas ieejas viņš apstājās

un griezās atpakaļ. Meitenes pazušana šķita absurds, jo viņi taču nebija aizgājuši necik tālu. Sākumā Flemings juta sevī mosta­mies dusmas uz viņu, kaut arī tur nebija nekādas loģikas, taču loģiski spriest viņš patlaban vairs nespēja. Tagad, ejot pa tuneli, viņš ievēroja, ka tam ir vairāk atzarojumu, nekā viņš atcerējās: šķita, ka šī vieta ar prā­tam neaptveramu viltību tumsā maldinoši pārvēršas un mainās. Viņš pagājās pa vienu atzarojumu, tad pa Otru, bet bija spiests griezties atpakaļ, jo tālāk pa tiem nevarēja tikt, un tad piepeši atģidās augstajā alas telpā, ko nebija varējis atrast.

Viņš apstājās un sauca atkal, paceltā rokā lēnām šūpodams bateriju uz visām pusēm. Meitenei noteikti vajadzēja būt šeit, tik no­vārgusi viņa nevarēja tumsā aiziet daudz tālāk. Viņš pavērsa baterijas staru uz smil­šaino pamatu un ieraudzīja Andrē pēdas. Viņš sekoja pa tām līdz alas vidum un tur sastinga, juzdams no galvas līdz kājām pār­skrienam šausmu tirpas. Pēdējais kājas no­spiedums iezīmējās dūņās uz klints bluķa baseina malā, un turpat līdzās ūdenī peldēja viens no viņa lielajiem cimdiem. Un vairāk nekā.

Viņš tā arī nekā vairāk neatrada. Cilvēki bija iemācījuši viņai tik daudz, Flemings drūmi domāja, bet peldēt nebija iemācījuši. Fleminga sirds sažņaudzās sāpēs un pārme­tumos. Veselu stundu viņš pavadīja, slimīgā satraukumā bezcerīgi pārmeklēdams alu, tad gurdi aizvilkās atpakaļ līcīša krastā un, ierā­vies starp diviem klinšu bluķiem, gaidīja rīt­ausmu. Viņš nebaidījās iemigt, viņam bija citas, daudz lielākas un neprātīgas bailes, ka no alas iznāks kaut kas neizsakāms, kaut kas neatvairāms no miljardiem miljonu jūdžu tāluma — tas, kas pirmoreiz bija runājis ar viņu tādā pašā tumšā naktī kā šī.

Nekas nenāca, un kādu stundu pēc rīt­ausmas līcītī iebrauca armijas kuteris. Fle­mings pat nepakustējās, kad tas piestāja pie krasta, un apkalpe atrada viņu plati ieples­tām acīm nekustīgi raugāmies uz mūžam mainīgo jūras plašumu.

*

[1] kas ari jāpierāda. (Latīņu vai.)

[2] lietas kursā. (franču vai.)

[3] vai fēlikss? (Vācu vai.)

[4] uz redzēšanos! (Vāru vai.)