Andromēda

10 AMBĪCIJA

Jauno raķeti uzbūvēja un izmēģināja Tor­nesā. Kad tā bija palaista, atgriezta atpakaļ uz Zemes un izgatavoti vēl daži eksemplāri, premjerministrs aizsūtīja Bērdetu pie Van- denberga.

Ģenerālis bija stipri noraizējies par noti­kumu gaitu Tornesā. Viņam šķita, ka viss risinās pārāk ātri, lai būtu normāli. Kaut gan viņa priekšniekiem patika operativitāte, Vandenbergam šis angļu tehnikas sasnie­gums likās stipri apšaubāms, un viņš gribēja to nosūtīt pārbaudei uz Amerikas Savienota­jām Valstīm. Taču Viņas Majestātes valdība negaidīti iecirtās.

Bērdeta saruna ar ģenerāli notika pazemes operatīvajā telpā.

— Nu reiz mums ir ierocis, lai paši vien nodrošinātu savu aizsardzību. — Jaunais mi­nistrs savā akurātajā zilajā formas tērpā ar tradicionālo karaskolas kaklasaiti izskatījās ļoti brašs, elegants un enerģisks. — Mēs, protams, saskaņosim ar jums, kad sāksim to lietot.

— Vai drīkstam zināt, kā jūs to lietosit? — norūca Vandenbergs.

— Mēs pārtversim.

— Kā?

— Reinharts no Bolderšovas informēs mūs par mērķi, un Džīrsa komanda palaidīs ra­ķeti.

— Bet ja pārtveršana neizdosies?

— Izdosies!

Abi vīri nepiekāpīgi stāvēja viens otram pretī: Bērdets lunkans un smaidīgs, Vanden­bergs smagnējs un sabozies. Pēc brītiņa ģe­nerālis paraustīja plecus.

— Tas piepeši šķiet kļuvis pilnīgi par jūsu iekšējo lietu.

Ar to arī beidzās šī saruna, un Bērdets deva rīkojumu Džīrsam un Reinhartam būt kaujas gatavībā.

Bolderšovā gandrīz katru dienu tika novē­rotas jaunas trases. Hārvijs sēdēja pie lielā loga, pa kuru bija redzams viss kalns, un iz­darīja attiecīgus ierakstus reģistrācijas žur­nālā.

«12. augustā pulksten 03.50 pēc Griničas laika ballistiskā raķete Nr. 117 lidoja pāri pa kursu 2697/451. Augstums 400 jūdžu. Ātrums aptuveni 17 500 jūdžu stundā…»

Milzīgais kauss ārpusē, kas šķita tukšs un kluss zem augstās virsbūves, visu laiku dar­bojās un bija pilns ar reflektētajiem signā- iiem. Katrs pāri lidojošais objekts raidīja savu signālu, un bija dzirdams, kā tas tuvo­jas no zemeslodes otras puses. Observatorijā ar speciālas elektroniskās iekārtas palīdzību mērķa ceļu reproducēja uz katodstaru ek­rāna, un automātiskā koordinātu un attāluma noteikšanas sistēma ar virszemes sakaru lī­niju bija pieslēgta Tornesai.

Tornesā zemesraga galā uz kraujas tika sagatavotas startam trīs raķetes — «pirmais trieciens», kā dēvēja vienu, un divas re­zervē. Trīs zīmuļveida raķešu šāviņi ar smailiem deguniem un šķeltām astēm stāvēja rindā uz savām palaišanas platformām, sidra­baini mirdzēdami pret aukstajām, pelēkajām debesīm. Jaunās raķetes bija pārsteidzoši ma­zas, ļoti slaidas un pat skaistas. Tās izskatījās pēc saspringtām bultām un bija gatavas kuru katru mirkli izrauties no smagās un sarežģī­tās palaišanas ierīces skavām. Katrā raķetē bija degvielas krājums, precīza aparatūra un smailajā galviņā neliels kodollādiņš.

Raķeti no Zemes vadīja ar skaitļotāja starpniecību, to savukārt vadīja Andromēda ar saviem palīgiem. No Bolderšovas saņemtā informācija par mērķa kustību tika ievadīta skaitļotājā, momentāni apstrādāta un nodota tālāk pārtvērējraķetei. Tās lidojumu varēja koriģēt ar precizitāti līdz milimetram.

Šai laikā skaitļotāja vadības telpā bija at­ļauts uzturēties tikai Džīrsam un operatīva­jai grupai. Flemingam un Donejai pieklājī­bas pēc deva iespēju sekot notiekošajam pa televizoru no citas ēkas. Andromēda mierīgi dežūrēja pie skaitļotāja, un Džīrss ar norai­zējušos sejas izteiksmi pašapzinīgi kursēja starp palaišanas laukumu, skaitļotāja ēku un komandpunktu. Tas bija mazs operatīvais centrs, no kurienes vadīja raķešu palaišanu. No šejienes viņš pa tiešo vadu varēja sazi­nāties ar Aizsardzības ministriju. Džūdija bija aizņemta ar majora Kvodringa doto uz­devumu stingri kontrolēt katru, kas nāk un iet.

Oktobra pēdējā dienā Bērdets apspriedās ar premjerministru un pēc tam piezvanīja Džīrsam un Reinhartam.

— Nākamo! — viņš sacīja.

Reinharts un Hārvijs trīsdesmit sešas stun­das neatgāja no radioteleskopa, taču neko jaunu neatklāja. Beidzot no rīta mazā gais­miņā viņi uztvēra vāju signālu un ieslēdza automātisko sistēmu.

Nomiegojusies operatīvā grupa Tornesā sarosījās un sāka rīkoties, un Andromēda, kas neizrādīja nekādas noguruma pazīmes, uzraudzīja informācijas ievadīšanu skaitļo­tājā. Tas tūlīt noteica optimālo raķetes pa­laišanas laiku, ko paziņoja operatīvajam centram, un sākās pirmsstarta skaitīšana. Ļoti drīz uz novērošanas ekrāniem parādīiās mērķa ceļš. Viens ekrāns bija Andromēdai skaitļotāja telpā, otrs — Džīrsam komand­punktā, trešais — Londonā, Aizsardzības mi­nistrijas operatīvajā telpā. Bolderšovas ob­servatorijā pie primārā sēdēja Reinharts.

Bolderšovā bija dzirdams arī mērķa sig­nāls — vienmuļš «blip-blip-blip-blip», kas pastiprināts atskanēja no skaļruņiem, piepil­dot visu observatoriju.

Tornesas skaļruņos bija. dzirdama pirms­starta skaitīšana, un starta komandas naski rosījās ap raķešu pamatnēm palaišanas lau­kumā. Momentā, kad būs sasniegta nulle, bija jāpalaiž «pirmais trieciens» un, ja gadī- tos kļūme, tad otrā raķete, bet nepieciešamī­bas gadījumā trešā saskaņā ar jauniem lido­juma aprēķiniem, kas izdarīti atbilstoši to palaišanas laikam. Andromēda bija apgalvo­jusi, ka tas nebūs vajadzīgs, taču visi pārē­jie šaubījās, apzinādamies savu cilvēcisko maldīgumu. Ne Džīrss, ne viņa priekšniecība nedrīkstēja pieļaut izgāšanos.

Pirmsstarta skaitīšana jau ritēja vienzīmes skaitļos… Nulle! Pelēkajā rīta gaismā virs zemesraga palaižamās raķetes pamatne pēk­šņi uzliesmoja kā koši sarkans zieds. Gaisu piepildīja dārdoņa, zeme nodrebēja, un ga­rais, tievais zīmulis uzšāvās debesīs. Pēc dažām sekundēm tas bija nozudis aiz māko­ņiem. Skaitļotāja vadības telpā, komand­punktā un observatorijā noraizējušās sejas vēroja raķetes ceļu uz ekrāniem. Vienīgi Andromēda šķita pašpaļāvības pilna un ne­izrādīja nekādu interesi.

Bolderšovā Reinharts, Hārvijs un pārējie vēroja, kā mērķa un pārtvērēj raķetes ceļi lēnām satuvinās, un arvien skaļāk un skaid­rāk viņu ausīs atskanēja svešā lidķermeņa «blip-blip-blip-blip». Tad abas trases sasta­pās, un tai pašā mirklī signāls apklusa.

Reinharts apsviedās pret Hārviju un pa­visam neatbilstoši savām manierēm sparīgi iebelza viņam pa muguru.

— Darīts! …

— Trāpījums! — Paķēris klausuli, Džīrss pa tiešo vadu ziņoja uz Londonu. Andromēda vienaldzīgi atgāja no sava skaitļotāja telpas ekrāna, it kā būtu beidzies kāds gluži neno­zīmīgs eksperiments. Londonā operatīvajā telpā Vandenbergs uzrunāja savus britu ko­lēģus:

— Nu, ko jūs neteiksit! . . .

Vakarā presei tika sniegts oficiāls paziņo­jums:

«Aizsardzības ministrija ziņo, ka trīssimt septiņdesmit jūdžu augstumā virs mūsu ze­mes ar jaunu britu raķeti pārtverts kāds orbitāls lidķermenis. Nezināmas piederības lidķermeņa un pārtvērēj raķetes atliekas sa­dega, ieejot atpakaļ Zemes atmosfēras blī­vajos slāņos, bet pārtveršanas operācijai tika sekots ar automātisku radiolokācijas iekārtu, un ministrija to var autoritatīvi apstiprināt visos sīkumos.»

No Vaithollas atskanēja gandrīz dzirdama atvieglojuma nopūta, ko pavadīja dedzīgas pašapsveikšanas vilnis. Ministru kabinets noturēja sēdi neparasti pacilātā noskaņo­jumā, un pēc nedēļas premjerministrs atkal izsauca Bērdetu.

Aizsardzības ministrs ieradās elegants un smaidošs, izstarodams pašpārliecinātību un losjona smaržu.

— Vai ir kādas jaunas trases? — jautāja premjerministrs.

— Nevienas.

— Nekas nav orbītā?

— Kopš pārtveršanas, ser, neviens mērķis vairs nav parādījies virs mūsu zemes.

— Labi. — Premjerministrs pie sevis kaut ko pārlika. — Reinharts tomēr ir pelnījis iecelšanu dižciltīgo kārtā.

— Un Džīrss?

— O, jā. Varbūt dosim viņam Britu impē­rijas ordeni.

Bērdets bija noskaņots lietišķi.

— Un kā ar skaitļotāju un tā. . . khm . . . aģentu, ser?

— Mēs varētu piešķirt ordeni arī jaunajai lēdijai, — premjerministrs sacīja, sazvērnie­ciski pamirkšķinādams.

— Es jautāju, kas ar tiem notiks, — Bēr­dets paskaidroja. — Zinātnes ministrija grib dabūt tos atpakaļ.

Premjerministrs vēl arvien šķita uzjautri­nāts.

— Mēs taču nevaram to pieļaut, vai ne? — viņš sacīja.

— Mums ir skaitļotājam plaša militāra programma.

— Un arī plaša ekonomiska programma.

— Ko jūs ar to gribat teikt, ser?

— Tikai to, — premjerministrs nopietni turpināja, — ka šī interesantā kombinācija, ja tā spēj atrisināt šādas problēmas, spēs dot mums arī daudz ko citu. Protams, skait­ļotājam jāturpina strādāt aizsardzībai, bet tai pašā laikā tam ir milzīgas iespējas rūpniecī­bas jomā. Jūs taču zināt, mēs gribam būt arī bagāti, ne tikai stipri. Zinātnieki ir mums devuši — un es esmu viņiem ļoti pateicīgs — visgudrāko domāšanas instrumentu pasaulē. Tas dos iespēju mūsu zemei izdarīt milzīgu lēcienu uz priekšu daudzās nozarēs. Un būtu arī pēdējais laiks.

— Tātad jūs paturēsit to pats savās ro­kās, ser? — mazliet īgni, bet godbijīgi jau­tāja Bērdets.

— Jā. Tuvākajā .nākotnē es sniegšu vēs­tījumu tautai.

— Jūs paziņosit atklātībā par tā eksis­tenci?!

— Kas par niekiem, manu zēn! — Premjer­ministrs mīlīgi paskatījās uz viņu. — Es pa­stāstīšu šo to par rezultātiem, bet līdzekļi paliks valsts noslēpums. Un jums būs par to jāatbild.

Bērdets pamāja.

— Ko es drīkstu stāstīt Vandenbergam?

— Sakiet viņam, Tai atpūtina kājas. Nē, jūs varat viņam teikt, ka mēs atkal būsim dižena maza zeme, bet joprojām sadarbosi­mies ar saviem sabiedrotajiem. Jā gan, ar visiem sabiedrotajiem, kas gribēs kļūt par tādiem. — Viņš uz brīdi apklusa, un Bērdets pieklājīgi gaidīja. — Tiklīdz varēšu, es pats aizbraukšu uz Tornesu.

Brauciens notika pēc dažām dienām — acīmredzot premjerministrs šo vizīti uzska­tīja par ārkārtīgi svarīgu. Džūdijai un Kvod­ringam nenācās viegli noslēpt to presei, jo sabiedrības ziņkāre bija uzkurināta līdz pē­dējam, bet galu galā visu izdevās nokārtot pienācīgā slepenībā, un nometne un tās iemītnieki tika klusu un piesardzīgi sagata­voti augstā viesa uzņemšanai. Džīrss kopš sava lielā sasnieguma bija stipri pārvērties. Pirmoreiz mūžā viņš izjuta paļāvību uz sevi. Viņa splīnīgā kašķība šķita kā ar roku at­ņemta. Viņš bija lietišķi rosīgs, bet laipns pret visiem un ne tikai atļāva Donejai un Flemingam atkal lietot skaitļotāju, bet pat pierunāja viņus piedalīties premjerministra vizītes norisē. Viņš gribēja, kā pats iztei­cās, lai katram tiek pēc nopelniem.

Flemings neatzina šādas parādes, taču šo­reiz neko neiebilda, cerēdams, ka varbūt ga­dīsies izdevība parunāt ar premjerministru. Vizītes dienā agri no rīta viņš ieradās skait­ļotāja ēkā un sastapa tur Andromēdu vienu pašu. Arī viņa izskatījās pārvērtusies. Garie mati bija atsukāti atpakaļ no sejas, un pa­rasto vienkāršo apģērbu viņa bija nomainī­jusi ar greznu, grieķu togai līdzīgu tērpu, kas cieši piekļāvās krūtīm un gurniem un mugurdaļā aizvilnīja cēlās krokās.

— Fu! — viņš sacīja. — Ja tu staigāsi apkārt šada izskatā, ar tevi notiks kaut kas cilvēcisks.

— Vai jūs runājat par šo tērpu? — viņa, nedaudz ieinteresēta, jautāja.

— Tu atstāsi ellišķīgu iespaidu, kaut gan jāatzīst, ka tas tev jau tāpat ir izdevies. Nu tevi neviens vairs nevarēs savaldīt, vai ne? — viņš nīgri jautāja. Andromēda paska­tījās uz viņu, bet nekā neatbildēja. — Droši vien premjers lūgs tevi ieņemt viņa rezi­denci Dauningstrītā, un tu laikam domā, ka mēs tagad, uzzinājuši, cik visvarena tu esi, mierīgi gulēsim savās gultās. Šķiet, tu mūs visus turi par muļķiem!

— Jūs neesat muļķis, — Andromēda sa­cīja.

— Ja es nebūtu muļķis, tad tevis tagad te nebūtu! Tu notrieci no debesīm mazu me­tāla gabalu — ja zina, kā to izdarīt, tā ir tīrā bērnu spēle — un piepeši esi kļuvusi par noteicēju.

— Tā bija paredzēts. — Andromēdas sejā nepakustējās ne vaibsts.

— Un kas paredzēts tālāk?

— Tas ir atkarīgs no programmas.

— Protams! — Flemings piegāja viņai klāt. — Tu esi tikai verdzene, vai ne?

— Kāpēc jūs nebraucat projām? — viņa jautāja.

— Projām?

— Jā. Kamēr vēl varat.

— Aizdzen mani! — Flemings ar naidpilnu skatienu ieurbās Andromēdā, bet viņa no­vērsās.

— Varbūt man tas būs jādara, — meitene sacīja. Flemings izaicinoši vērās viņā, gai­dīdams turpinājumu, bet Andromēda nepa­devās provokācijai. Pēc brītiņa viņš paskatī­jās pulkstenī un norūca:

— Kaut šis diplomātiskais cirks drīzāk būtu aiz muguras!

Premjerministrs ieradās vietējo amatper­sonu, valdības locekļu un Skotlendjarda dūžu svītas pavadībā. Džīrss ieveda viņu skaitļotāja ēkā. Premjerministram un direk­toram sekoja Bērdets ar Hanteru un aiz vi­ņiem vesela virkne mazāksvarīgu personu, ieskaitot Džūdiju, kas nāca pēdējā un aiz­vēra visas durvis. Džīrss ar plašu rokas vē­zienu norādīja uz vadības telpu.

— Šis tad nu ir mūsu skaitļotājs, ser.

— Manam prātam tas šķiet gluži neaptve­rami, — premjerministrs sacīja, it kā lepo­tos ar to. Viņš pamanīja Andromēdu. — Hel­lo, jaunkundzi Apsveicu jūs!

Izstiepis roku, viņš piegāja pie meitenes, un tā stīvi pasniedza pretī savējo.

— Vai jūs to visu saprotat? — premjer­ministrs jautāja. Andromēda pieklājīgi pa­smaidīja. — Esmu pārliecināts, ka tā ir, un mēs visi esam jums ļoti pateicīgi. Mums šai vecajā zemē tas ir patīkams pavērsiens, ka atkal varam parādīt pasaulei savu spēku. Mēs jūs sargāsim kā acuraugu. Vai šeit par jums pienācīgi rūpējas?

— Jā, pateicos. — Viesi, nostājušies pus­lokā ap Andromēdu, sajūsmināti raudzījās viņā, bet viņa nekā vairāk neteica. Flemings notvēra Džūdijas skatienu un zīmīgi pamāja uz premjerministra pusi. Pirmajā mirklī viņa neaptvēra, ko Flemings grib, tad saprata un iespraucās starp Džīrsu un premjerministru.

— Man šķiet, ka premjerministrs nav pa­zīstams ar doktoru Flemingu, — viņa nočuk­stēja. Džīrss saviebās: viņa laipnais biedris­kums šobrīd likās mazliet pagaisis.

— Jauki, jauki, — premjerministrs no­murmināja, nezinādams, ko vēl lai runā ar Andromēdu, un atkal pievērsās Džīrsam. — Bet kur glabājas raķetes?

— Es jums parādīšu, ser. Man gribētos, lai jūs vispirms apskatītu laboratoriju.

Viņi devās tālāk, atstādami Džūdiju iepa­kaļ.

— Doktors Flemings … — viņa mēģināja piesaistīt premjera uzmanību, bet veltīgi — neviens to nedzirdēja. Flemings pagāja uz priekšu.

— Piedodiet, vienu acumirkli.. .

Džīrss nikni paskatījās uz viņu.

— Ne tagad, Fleming!

— Bet. . .

— Ko šis jaunais cilvēks vēlas? — laipni jautāja premjerministrs.

Džīrsa seja savilkās smaidā.

— Neko, ser. Viņš neko nevēlas.

Premjerministrs taktiski soļoja tālāk. Kad

Flemings atkal grasījās aiziet priekšā, Han­ters sagrāba viņu aiz rokas un nošņāca:

— Dieva dēj, liecieties mierā!

Pie laboratorijas durvīm Džīrss pagriezās atpakaļ.

— Tu nāc kopā ar mums, — viņš sacīja Andromēdai, neievērodams pārējos.

— Lūdzu, mana dārgā! — aicināja prem­jerministrs, atbrīvodams viņai ceļu. — Gud­rība un skaistums pa priekšu!

Visi, izņemot Džūdiju, sagāja laboratorijā.

— Vai jūs nenāksit? — viņa jautāja Fle­mingam, kas noraudzījās tiem pakaļ.

Viņš papurināja galvu.

— Tas nu bija lieliski!

— Es darīju, ko varēju.

— Lieliski!

Džūdija burzīja mutautiņu.

— Vismaz vajadzēja jums ļaut parunāt ar viņu. Manuprāt, viņš ir saprātīgs cilvēks, kaut arī mazliet atgādina vecu sievu.

— To gudrinieci.

— Kuru?

— Nu, to, — Flemings tikko manāmi pa­vīpsnāja, — kas sadomāja pajāties ar tīģeri. «Un brašais jājiens beidzās tā, ka dāma bij' tīģera vēderā!»

Džūdija zināja šo rīmīti un sapīka.

— Mēs visi grasāmies jāt ar tīģeri, izņe­mot jūs.

— Vai zināt, ko viņa nupat man /pateica?

— Nē. ■

Nekā vairāk nebildis, Flemings novērsās no Džūdijas un sāka skatīties uz indikator- paneli.

— Man ir kāda ideja.

— Tāda, ko arī es spētu saprast?

— Paskatieties, cik skaisti un ritmiski viņš tikšķina uz priekšu, cik mīlīgs viņš ir! — Maigi dūkdams, skaitļotājs vienmērīgi strādāja, spuldzītēm uz indikatorpaneļa rāmi mirgojot. — Murrādams gremo mūs savā vēderā. Bet ja nu es tagad izrautu kon­taktu?

— Viņi to nepieļaus.

— Vai paņemtu lauzni un sadragātu viņu?

— Pirms jūs pagūtu to izdarīt, iejauktos sardze. Un tik un tā viņi to uzbūvētu no jauna.

Flemings izņēma no vadības pults atvilk­tnes bloknotu un dažus papīrus.

— Tad mums vajadzēs mazliet pašķobīt viņa garīgo līdzsvaru, vai ne? Ar jauno lē­diju es to jau izdarīju. Tagad ķersimies pie skaitļotāja. — Flemings redzēja, ka Džūdija šaubīdamās lūkojas viņā. — Neraizējieties, jums nebūs jāpūš savā svilpītē. Vai viņi nāks atpakaļ caur šejieni?

— Nē, viņi izies pa laboratorijas galvena­jām durvīm.

— Ļoti labi. — Viņš sāka parrakstit skait­ļus no papīriem bloknotā.

— Kas tas ir?

— Radījuma saīsināta formula.

— Andromēdas?

— Sauciet viņu, kā jums patīk. — Fle-

mings rakstīja tālāk. — Mašīna viņu sauc šādi. Patiesību sakot, tā ir nevis formula, bet pazīšanas kods.

— Ko jūs gribat darīt?

— Mazlietiņ to pārtaisīt.

— Vai jūs nesabojāsit mašīnu?

Flemings iesmējās.

— Labāk turpiniet pavadīt savu ekskur­santu procesiju. Tas te prasīs krietnu laiku.

— Es brīdināšu sargus.

— Brīdiniet, ko gribat.

Mirkli vilcinājusies, Džūdija atmeta ar roku un aizgāja, lai piebiedrotos pārējiem. Kad viņa bija projām, Flemings vēlreiz pār­baudīja skaitļus un ar bloknotu rokā piegāja pie ievades iekārtas.

— Es tev iedošu ko padomāt! — viņš skaļi sacīja mašīnai, apsēdās pie teletaipa un sāka ievadīt informāciju.

Tikko viņš bija pabeidzis, atgriezās An­dromēda.

— Es domāju, ka tu iesi līdzi arī pie ra­ķetēm.

Viņa paraustīja plecus.

— Tas nav interesanti.

Spuldzītes uz indikatorpaneļa aši zibsnīja, un piepeši atskanēja fantastiska klakstoņa — mežonīgā tempā sāka strādāt izvades rak- -stāmiekārta.

Andromēda izbrīnījusies pacēla acis.

— Kas notiek?

Flemings ātri piegāja pie rakstāmiekārtas un sāka lasīt skaitļus, kas cits pēc cita tika izsviesti uz papīra lentes. Viņš pasmaidīja.

— Tavs draugs, šķiet, zaudējis savaldīša­nos.

Andromēda pienāca klāt un paraudzījās pār Fleminga plecu.

— Tas ir absurds!

— Tieši tā.

Rakstāmiekārta norima tikpat pēkšņi, kā bija sākusi darboties, un iestājās klusums.

— Ko jūs izdarījāt? — meitene jautāja. Viņa neizpratnē vēlreiz pārlasīja skaitļus. — Te nav nekādas jēgas.

Flemings pasmīnēja.

— Nav gan. Viņš uz brīdi ir apstulbis. Manuprāt, viņam ir psiholoģiski traucējumi.

— Ko jūs esat tam izdarījis? — Andro­mēda gribēja doties pie elektrodiem, bet Flemings viņu atturēja.

— Neej tur!

Viņa šaubīdamās apstājās.

— Ko jūs esat izdarījis?..

— Tikai iedevis viņam mazu informāciju,

Andromēda ieraudzīja bloknotu virs ieva­des teletaipa klaviatūras, piegāja klāt un iz­lasīja tajā ierakstītos skaitļus.

— Tas ir mans pazīšanas kods, bet ap­griezts otrādi!

— Ar negācijas zīmi, — sacīja Fleming3.

— Skaitļotājs domās, ka es esmu beigta!

— Tieši to es gribēju. '

Andromēda neizpratnē paskatījās uz viņu.

— Kāpēc?

— Es gribēju likt viņam saprast, ka viss nenotiks gluži pēc viņa prāta.

— Tas bija ļoti muļķīgi.

— Šķiet, viņš tevi augstu vērtē, — izsme­joši sacīja Flemings.

Meitene atkal gribēja doties pie elektro­diem.

— Man jāpasaka tam, ka esmu dzīva!

— Nē! — Flemiings saķēra viņu aiz abām rokām.

— Man tas jādara. Viņš domā, ka es esmu beigta, un man jāpasaka, ka tas nav taisnība.

— Tad es viņam atkal pateikšu, ka tu esi pagalam. Es varu spēlēt šo spēlīti tik ilgi, kamēr viņš vairs nezinās ne rīta, ne vakara.

Flemings palaida vaļā vienu viņas roku un paņēma bloknotu.

— Atdodiet man to! — Andromēda atbrī­voja otru roku. — Jūs tik un tā neuzvarē­sit! — Viņa atkal pagriezās un, kad Flemings sakustējās, lai viņu aizturētu, piepeši uz­kliedza: — Atstājiet mani vienu! Ejiet pro­jām! Ejiet projām no šejienes!

Viņi stāvēja viens otram pretī aci pret aci, abi trīcēdami, it kā nespētu izkustēties no vietas. Tad Flemings cieši apņēma Andro­mēdas plecus ar abām rokām un pievilka viņu sev klāt.

— Tu esi iesmaržojusies? — Viņš pār­steigts paošņāja.

— Laidiet mani vaļā! Es pasaukšu sargus!

Flemings iesmējās.

— Tad atplēt muti!

Meitene pavēra lūpas, un viņš uzspieda tām ciešu skūpstu. Tad, neizlaizdams no ro­kām, mazliet atvirzīja viņu no sevis un ielū­kojās acīs.

— Patīkami vai nepatīkami?

— Lūdzu, atstājiet mani vienu! — Andro­mēdas balss bija nedroša. Samulsusi viņa raudzījās Flemingā, tad nolaida acis, bet viņš vēl arvien turēja to apskautu.

— Kur tu esi piederīga?

— Tur, kur liek manas smadzenes.

— Tad pasaki tām šo . . . — Viņš atkal noskūpstīja meiteni ar ilgu un juteklisku, bet bezkaislīgu skūpstu.

— Nevajag! — viņa lūdzās, atraudama lūpas. Viņš turēja to cieši piekļautu sev un maigi sacīja:

— Vai tev netīk skūpstu saldme? Vai tev nepatīk ēdiena garša un āra gaisa smarža un svaigums, un kalni aiz nometnes sētas ar saules spožumu un ēnām, un cīruļu treļļi? Un cilvēku sabiedrība?

Viņa lēnām papurināja galvu.

— Tas viss ir nesvarīgs.

— Vai tiešām? — Viņš runāja, ar muti gandrīz skardams meitenes seju. — To ne­ņēma vērā tā bezķermeniskā civilizācija, kam tu esi pakļauta, bet organiskai dzīvei tas viss ir svarīgi, tu pati redzēsi.

— Visu var ņemt vērā, — viņa sacīja.

— Bet tas nebija ietverts aprēķinos.

— To vēl var izdarīt. — Andromēda pa­cēla acis uz viņu. — Jūs nevarat mūs uzva­rēt, mister Fleming! Rimstieties, kamēr vēl esat dzīvs un vesels.

Flemings palaida meiteni vaļā.

— Vai man draud briesmas?

— Jā.

— Kāpēc tu mani brīdini?

— Tāpēc, ka jūs man patīkat, — Andro­mēda sacīja, un Flemings viņai uzsmaidīja ar lūpu kaktiņiem.

— Tu runā kā cilvēciska būtne.

— Tad man ir pēdējais laiks apstāties. Lūdzu, tagad ejiet! — Viņš stūrgalvīgi palika stāvam, bet meitenes balsī ieskanējās agrāk nekad nedzirdēts lūdzošs tonis, un viņas seja kļuva nelaimīga. — Lūdzu . . . Vai jūs gribat, lai mani soda?

— Kas tad?

— Kas gan, pēc jūsu domām, varētu to darīt? — Viņa pameta ātru skatienu uz skait­ļotāja kontroliekārtas pusi. Flemingam tas nāca pilnīgi negaidīti: viņš par to nekad ne­bija iedomājies.

— Soda? Tas ir kaut kas jauns. — Viņš iebāza bloknotu ar skaitļiem kabatā un de­vās uz durvīm. Pie sliekšņa viņš atgriezās, lai raidītu vēl pēdējo šāvienu: — Kur tu īsti esi piederīga?

Andromēda noraudzījās viņam pakaļ, tad negribīgi pagriezās pret indikatorpaneli un lēnam, it kā piespiesta, tuvojās tam. Viņa pacēla rokas, lai pieskartos elektrodiem, bet brīdi vēl vilcinājās. Viņas seja bija izmisīgi saspringta, taču viņa atkal pacēla rokas un pieskārās platēm. Kādu bridi nekas neno­tika, tikai spuldzītes mirdzinājās ātrāk, ma­šīnai uzņemot Andromēdas sniegto informā­ciju. Tad piepeši voltmetra bulta zem paneļa salēcās un sagriezās vertikāli.

Andromēda izgrūda sāpju kliedzienu un mēģināja atraut rokas no platēm, bet strāva turēja viņu ciešā gūstā. Voltmetra bulta no­slīdēja lejup, lai nākamajā sekundē atkal uz­šautos augšā, un viņa atkal iekliedzās. Tad vēl trešo reizi un ceturto, un vēl, un vēl…

Atkal tā bija Džūdija, kas atrada cietušo. Meklēdama Flemingu, viņa pēc dažām minū­tēm ienāca skaitļotāja telpā un ar šausmām ieraudzīja čokurā sarāvušos meiteni guļam uz grīdas tajā pašā vietā, kur bija gulējusi Kristīne.

— Nē, nē! — Džūdija neviļus izdvesa, pieskrēja klāt un pagrieza meitenes ķermeni uz muguras. Andromēda vēl bija dzīva. Kad Džūdija viņai pieskārās, viņa ievaidējās un atkal sarāvās kamolā, klusu šņukstēdama un auklēdama kopā sakļautās rokas. Džūdija pacēla blondo galvu, noguldīja to sev klēpī un saudzīgi pavērsa meitenes rokas ar del­nām uz augšu. Tās bija apdegušas melnas, ar dziļām, sārtām brūcēm līdz kaulam.

Džūdija maigi nolaida meitenes rokas.

— Kā tas notika?

Andromēda atkal ievaidējās un atvēra acis.

— Tev ii sadegušas rokas, — sacīja Džū­dija.

— Mēs tās viegli sadziedēsim. — Meite­nes balss bija tikko sadzirdama.

— Kas notika?

— Tikai neliela kļūme, nekas vairāk. Džūdija atstāja viņu un piezvanīja dokto­ram Hanteram.

No šā brīža notikumi risinājās gandrīz katastrofiskā ātrumā. Hanters uzlika Andro­mēdas rokām pagaidu pārsējus un mēģināja pierunāt viņu doties uz lazareti, bet viņa at­teicās aiziet no skaitļotāja, iekams nebūs sa­tikusi Madlēnu Doneju.

— Galu galā tā ies ātrāk, — viņa sacīja. Par spīti pārciestajam šokam viņa neatlaidīgi rakņājās pa Donejas atnestajiem materiā­liem, kamēr atrada meklēto. Hanters bija iedevis viņai vietējo anestēziju, lai mazinātu sāpes, un ar savām neveiklajām, apsaitēta­jām rokām viņa noņēmās diezgan ilgi, tomēr izvilka no lielās papīru gūzmas tās lapas, ko gribēja, un nolika Donejai priekšā. Šie mate­riāli bija tā DNS formulas daļa, kas attiecās uz fermentu producēšanu.

— Ko mēs ar tiem darīsim? — Doneja šau­bīdamās vaicāja.

— Dabūsim atsevišķi audu formulu, — Andromēda atbildēja un devās ar materiā­liem pie skaitļotāja. Viņa bija vārga un bāla un tik tikko spēja paiet. Doneja, Hanters un Džūdija bažīgi noraudzījās, kā viņa atkal nostājās starp elektrodiem un pacēla vālēm līdzīgās rokas, taču šoreiz nekas briesmīgs nenotika, un pēc maza brītiņa mašīna sāka izvadīt rezultātus.

— Tā ir fermenta formula. Jūs to varēsit sintezēt pavisam viegli. — Andromēda atdeva apdrukāto papīra sloksni Donejai un tad pievērsās Hanteram. — Tagad gan es, lūdzu, gribētu likties gultā. Fermentu varēs pielie­tot manām rokām kā dziedinošu līdzekli, kad profesore Doneja būs to izgatavojusi, un to vajadzētu izdarīt iespējami drīzāk.

Viņa bija slima vairākas dienas, un Han­ters ārstēja viņas rokas ar ziedi, kas saturēja pēc mašīnas dotās formulas izgatavoto fer­mentu. Tā iedarbība bija brīnumaina: jauni audi — maiga, dabiska miesa, nevis cieti rētaudi — dažu stundu laikā piepildīja brū­ces, un delnas pārklājās ar bāli sārtu jaunu ādu. Kad Andromēda bija atspirgusi no elek­triskā šoka sekām, arī viņas rokas bija pil­nīgi veselas.

Hanters pa to laiku bija iesniedzis ziņojumu Džīrsam, un Džīrss šai sakarā izsauca Fle­mingu. Direktors, vēl nejuzdamies īsti drošs par nelaimes gadījuma iznākumu, sēdēja sa­pīcis un noraizējies, un no īslaicīgajiem laip­nības uzplūdiem vairs nebija ne miņas.

— Tātad jūs nolēmāt izsist to no līdz­svara! — viņš pāri rakstāmgaldam gandrīz uzbļāva Flemingam un zvēla ar dūri pa pu­lēto koku. — Jūs nekonsultējaties ne ar vienu — jūs esat visgudrākais! Tik gudrs, ka mašīna sabojājas un gandrīz nogalina meiteni!

— Vai jūs vismaz nepaklausītos, kas īste­nībā notika? — Fleminga balss kļuva tikpat skaļa, bet Džīrss viņu pārtrauca:

— Es zinu, kas notika. '

— Vai jūs bijāt tur klāt? Viņa zināja, ka tiks sodīta. Viņai vajadzēja likt mani izsviest laukā, atsaukt informāciju, ko es biju ieva­dījis skaitļotājā, bet viņa to nedarīja, vismaz pietiekami ātri ne. Viņa vilcinājās, brīdināja mani un ļāva man aiziet, tad piegāja un pie­skārās komunikācijas elektrodiem . . .

— Jūs taču tad bijāt jau aizgājis, — Džīrss atgādināja.

— Protams. Bet es stāstu jums to, kas ne­apšaubāmi notika: viņa paziņoja mašīnai, ka ir dzīva, ka tajā ievadīta nepareiza informā­cija, ka informācijas devējs atradās turpat, bet viņa to neaizkavēja. Tāpēc skaitļotājs sodīja viņu ar augstsprieguma triecieniem. Tagad viņš zina, kā tas darāms, pēc Kristī­nes ir iemācījies.

Direktors klausījās, gandrīz neslēpjot savu nepacietību.

— Jūs vienkārši minat, — viņš beidzot sacīja.

— Tur nav ko minēt, Džīrs. Tam neizbē­gami bija jānotiek, es tikai laikā to neap­tvēru.

— Vai jums ir klāt jūsu caurlaide? — Džīrss člzeldīgi pavērās viņā caur savām brillēm. — Uz skaitļotāja ēku.

Flemings pavīpsnāja un sāka gramstīties pa kabatu.

— Šai punktā jūs man nevarat piesieties. Tā ir pilnīgā kārtībā.

Viņš pasniedza caurlaidi pāri galdam. Džīrss to paņēma, uzmanīgi apskatīja un lē­nām saplēsa.

— Ko tas nozīmē?

— Jūsu mērs ir pilns, Fleming. Mums jā­šķiras.

Flemings savukārt uzsita dūri uz galda.

— Es palikšu šeit!

— Palieciet, ja vēlaties, bet jūsu savie­nība ar skaitļotāju ir beigusies. Man ļoti žēl!

Džīrss jutās labāk, kad Flemings bija no­vākts no ceļa, un vēl labāk, kad uzzināja par Andromēdas izveseļošanos. Viņš savāca no Donejas un Hantera visus datus par fermentu un nekavējoties pa tiešo vadu ziņoja Vait- hollai. Reakcija bija tieši tāda, kā cerēts. Džīrss izsauca Andromēdu, izjautāja viņu un šķita ļoti apmierināts.

Pirms gada vai diviem Flemings būtu ķē­ries pie pudeles, bet tagad viņam negribējās darīt pat to. Tas pats spēks, kas bija turējis viņu pie skaitļotāja, tagad saistīja viņu pie nometnes. Kaut arī Flemings bija pilnīgi atstumts no projekta un darbā piedalīties vairs nevarēja, viņš tomēr palika Tornesā. Vientulības un šaubu mākts, viņš augām dienām klejoja pa tīreli vai vārtījās pa gultu. Bija dziļa ziema, bet laiks turējās rāms un pelēcīgs, it kā aiz šā klusuma slēp­tos kaut kas dramatisks.

Kādu nedēļu pēc nelaimes gadījuma — vai sodīšanas, kā to vērtēja Flemings, — viņš, atgriezdamies no tālas pastaigas, ierau­dzīja administrācijas ēkas priekšā milzīgu, ekstravaganti spožu limuzīnu. Kad viņš gāja garām, no tā izkāpa zems, drukns vīrietis ar pliku pauri.

— Doktor Fleming! — plikpaurainais pa­cēla roku, lai apstādinātu viņu un sasveici­nātos.

— Ko jūs šeit darāt?

— Ceru, jums nav iebildumu, — sacīja Kaufmanis. Flemings piesardzīgi paskatījās visapkārt.

— Lasieties projām! — viņš sacīja.

— Lūdzu, doktora kungs, neuztraucie­ties! — Kaufmanis viņam uzsmaidīja. —Esmu ieradies šeit pilnīgi oficiāli. Tā sakot, viss gods godam. Es jūs nekompromitēju.

— Varbūt jūs arī Bridžeru nekorņpromitē- jāt? — Flemings ar galvu asi pamāja uz vārtu pusi. — Izeja ir tur!

Kaufmanis atkal pasmaidīja un izvilka savu portsigaru.

— Vai smēķējat?

— Dažreiz, — sacīja Flemings, — kad esmu nikns. Bet jūsu piedāvājumi mani ne­interesē. Pamēģiniet vienu māju tālāk!

— Es to arī daru. — Kaufmanis pasmējās un iebāza mazo cigāriņu pavērtajā zobu

spraugā. — Tieši to es daru. Es aizturēju jūs, doktora kungs, lai pateiktu, ka vairāk jūs neapgrūtināšu. Man ir citi līdzekļi, daudz labāki, daudz godīgāki.

Viņš atkal pasmaidīja, aizdedzināja savu cigāriņu un pašapzinīgi iegāja administrāci­jas ēkas vestibilā.

Flemings skriešus metās uz drošības die­nesta ēku, bet Kvodrings bija kaut kur iz­gājis, un arī Džūdijas tur nebija. Beidzot vi­ņam izdevās pa telefonu sameklēt Džūdiju. Kad viņa ieradās pie Džīrsa, direktors pat­laban izvadīja Kaufmani. Šķita, ka abu attie­cības ir visai draudzīgas, un Džīrss smēķēja vienu no Kaufmaņa mazajiem cigāriņiem.

— Kā veikalniekiem, — sacīja Kaufma­nis, — ražošanas process mums nav svarīgs. Mēs neesam ziņkārīgi. Runa tātad ir par re­zultātu, vai ne?

— Mēs varam piedāvāt tikai rezultātus. — Džīrsa sejā staroja viņa visplatākais smaids. Viņš pastiepa roku. — Auf Wiedersehen![4]

Džūdija noskatījās, kā Kaufmanis atvadās un aiziet pie savas mašīnas. Kad direktors pagriezās, lai dotos atpakaļ uz savu kabinetu, viņa jautāja:

— Vai varu ar jums mazliet parunāt?

Džīrss izdzēsa savu smaidu.

— Esmu aizņemts.

— Bet tas ir ļoti svarīgi. Vai jūs zināt, kas ' viņš ir?

— Viņa uzvārds ir Kaufmanis.

— No karteļa «Intel».

— Pilnīgi pareizi! — Džīrsa pirksti grāb­stījās ap durvju rokturi.

— Tas bija Kaufmanis, kam doktors Bri­džers pārdeva… — Džūdija iesāka, bet Džīrss viņu strupi aprāva:

— Par Bridžera lietu man viss ir zināms.

Cauri viņa balsij Džūdija dzirdēja aizbrau­cošās mašīnas troksni un piepeši juta, ka ne­drīkst vilcināties ne mirkli, ka Džīrss par katru cenu jāpārliecina.

— Tas ir «Intel». Šis netīrais kartelis iz­ošņā noslēpumus un . . .

Džīrss sāniski virzījās pāri slieksnim.

— No manis viņi nedabū noslēpumus, — viņš augstprātīgi sacīja.

— Bet… — Džūdija nelūgta sekoja direk­toram kabinetā un ieraudzīja tur mierīgi sē­žam Doneju. Viņa piepeši samulsa un nomur­mināja vecajai dāmai atvainošanos.

— Neliecieties traucēties, mana dārgā, — Doneja vienaldzīgi sacīja un aizgāja uz kabineta tālāko stūri. Džīrss apsēdās aiz sava rakstāmgalda un paskatījās uz Džūdiju ar lietišķas nepieejamības izteiksmi sejā.

— Mēs noslēdzam tirdzniecisku darījumu.

— Ar karteli «Intel»?! — Džūdija pēkšņi satriecoši skaidri ieraudzīja visa te notiekošā baismīgo bezjēdzību. Šajos mēnešos un ga­dos pārdzīvotais šķita kā ārprāta murgs. Plati ieplēstām acīm viņa blenza pāri gal­dam uz Džīrsu, kamēr atrada vārdus. — Man uzdeva šo darbu tāpēc, ka mēs neuzticējā­mies cilvēkiem. Doktors Bridžers tika iedzīts nāvē — starp citu, ar manu līdzdalību — tā­pēc, ka viņš …

— Klimats ir mainījies.

Džūdija raudzījās viņa pašapmierinātajā, uzpūtīgajā sejā un pilnīgi zaudēja savaldī­šanos.

— Tādēļ, ka politiķiem tas ir izdevīgi!

— Pietiek! — izgrūda Džīrss.

Doneja kabineta stūrī rāmi sarosījās.

— Zināt, bērnam ir taisnība, un mēs, zi­nātnieki, dažkārt jūs par to mazliet apskau­žam. Mēs esam padoti nepielūdzamiem da­bas likumiem. Mēs nevaram lavierēt.

— Es arī esmu zinātnieks, — Džīrss aiz­skarts teica.

— Bijāt! — Tas Džūdijai burtiski izspruka pār lūpām. Viņa gaidīja eksploziju, tomēr Džīrss prata savaldīties. Viņa tonis kļuva salts.

— Stingri ņemot, tā nemaz nav jūsu darī­šana. Valdībai ir vajadzīgi pasaules tirgi. Kad šī meitene Andromēda sadedzināja sa­vas rokas, viņa izstrādāja formulu preparā­tam, ko sintezēja profesore Doneja ar sa­viem asistentiem. Vai jūs esat redzējusi viņas rokas?

— Es redzēju tās apdegušas.

— Tagad uz tām nav nekādu apdeguma pēdu. Neviena rētauda, nekā. Vienas nakts laikā.

— Un tagad jūs šo līdzekli pārdodat kar­telim «Intel»?

— Ar «Intel» starpniecību. Visiem, kam tas ir vajadzīgs.

Pirmajā brīdī Džūdija neaptvēra, kas te nav tā, kā vajadzētu, bet tad apķērās.

— Kāpēc gan ne ar Vispasaules veselības aizsardzības organizācijas starpniecību?

— Mēs nenodarbojamies ar vispārēju lab­darību. Mēs noslēdzam izdevīgu komerciālu darījumu.

— Tātad jums ir vienalga, kam jūs snie­dzat savu roku? — Džūdija ar riebumu jau­tāja. Zaudējusi jebkuru respektu, viņa izai­cinoši pievērsās Donejai:

— Vai arī jūs piedalāties šai darījumā?

Brīdi vilcinājusies, Doneja atbildēja:

— Preparāts vēl nav gluži tirgus gata­vībā. Mums vajadzīga precīzāka formula. Andrē patlaban gatavo datus skaitļotā­jam. — Pēdējā laikā laboratorijas ļaudis bija pasākuši meiteni saukt par Andrē.

— Tātad viss pētniecības centrs tagad strādā kartelim «Intel»?

— Ceru, ka ne, — sacīja Doneja, un iz­klausījās, it kā viņa būtu Džūdijas pusē. Ie­jaucās Džīrss:

— Nu, Madlēn, pietiks par tol

— Tad es jūs ilgāk nekavēšu. — Džūdija devās uz durvīm. — Bet es nepiedalos šajā darījumā. Un doktors Flemings arī ne.

— Doktora Fleminga nostāju mēs zi­nām, — dzēlīgi sacīja Džīrss.

— Un tagad jūs zināt ari manējo! — Džū­dija atteica un izgāja, aizcirzdama durvis.

Pirmajā brīdī viņai gribējās skriet taisnā ceļā pie Fleminga, taču pietrūka drosmes riskēt un atkal tikt asi noraidītai. Bet pie­vakarē, iedama no administrācijas ēkas uz skaitļotāju, pie viņa iegriezās Doneja. Fle­mings zvilnēja gultā un skatījās premjermi­nistra uzstāšanos televīzijā.

— Nāciet iekšā! — viņš strupi sacīja un pavirzījās, atbrīvodams Donejai vietu gultas kājgalī. Viņa vērīgi raudzījās uz mirgojošo zilo ekrānu, it kā cerēdama, ka premjermi­nistra pašpārliecinātā, vecīgā, smaidošā, in­teliģentā seja un lēnā, dziedošā balss iedve­sīs viņai uzticību. Arī Flemings, paslējies sēdus, skatījās un klausījās.

— Kopš karalienes Viktorijas laimīgajiem laikiem, — bez ķermeņa palikusī seja uz ekrāna vēstīja, — mūsu zeme nekad nav tik pārliecinoši izvirzījusies vadošajā vietā rūp­niecībā, tehnikā un, galvenais, aizsardzībā, kā tas ir šobrīd, kad .. .

Donejas uzmanība apsīka.

— Piedodiet, ja es jūs iztraucēju.

— Nekā tamlīdzīga! — Flemings savieba grimasi pret televizoru. — Nogrieziet to veco idiotu!

Viņš piecēlās, pats izslēdza aparātu un sa­gatavoja Donejai glāzi ar dzeramo.

— Patronāžas apmeklējums?

— Es gāju uz skaitļotāja ēku un ieraudzīju

gaismu jūsu logā. Paldies! — Viņa paņēma glāzi.

— Strādājāt virsstundas? — viņš jautāja.

Doneja pacēla glāzi un pāri tai raudzījās

Flemingā.

— Doktor Fleming, esmu agrāk ne reizi vien izteikusies par jums ļoti asi un nelab­vēlīgi.

— Jūs neesat vienīgā.

— Attiecībā uz jūsu nostāju.

— Man nebija taisnība, vai ne? Premjer­ministrs tā apgalvo. Aplamnieks ir pa­dzīts. — Viņš runāja drīzāk skumji nekā dusmīgi un ielēja sev mazliet viskija.

— Es šaubos, — sacīja Doneja. — Es sāku šaubīties.

Flemings neko neatbildēja, un viņa pie­bilda:

— Arī Džūdija Adamsone sāk šaubīties.

— Tā nu gan būs liela palīdzība! — Fle­mings pavīpsnāja.

— Šopēcpusdien viņa pamatīgi salēcās ar Džīrsu. Jāatzīstas, ka tas lika man pado­māt. — Doneja iesūca nelielu malku un lē­nām norija to, mierīgi raudzīdamās pāri glāzei un pie sevis kaut ko pārlikdama. — Šķiet gluži dabiski, ka mēs izmantojam to, kas mums ir, — ko jūs esat mums devis.

— Neatgādiniet man to!

— Un tomēr es nezinu. Šāda veida vare­nībā ir kaut kas samaitājošs. Tas iedarbojas gan uz šejienes ļaudīm, gan uz valdību. — Viņa pamāja uz televizora pusi. — Pilnīgi parasti, saprātīgi cilvēki ir it kā nonākuši kāda sveša spēka varā, un tas tagad nosaka viņu rīcību. Manuprāt, mēs abi esam to iz­jutuši. Un tomēr viss šķiet gluži nevainīgi.

— Vai tiešām?

Doneja pastāstīja Flemingam par iegūto preparātu.

— Tas ir varens dziedinošs līdzeklis. Tas vienkārši atjauno šūnas un būs efektīvs vi­sos gadījumos, sākot ar audu transplantāciju un beidzot ar novecojuša organisma reģe­nerāciju. Tas pēc antibiotiķiem būs lielākais sasniegums medicīnā.

— Dieva dāvana miljoniem.

Kad Doneja pastāstīja par darījumu ar karteli «Intel», Flemings uz to tikpat kā ne­reaģēja.

— Kur tas viss novedīs? — viņa jautāja it kā pie sevis, negaidīdama atbildes, tomēr saņēma to.

— Pirms gada skaitļotājam nebija nekā­das varas ārpus savas ēkas, un arī tur mēs to kontrolējām. — Flemings runāja bezkais­līgi, kā vecu patiesību atkārtodams. — Ta­gad visa zeme ir atkarīga no viņa. Kas no­tiks tālāk? Jūs taču dzirdējāt? Mēs iesim uz priekšu tādā pašā garā, atkal kļūsim par do­minējošo spēku pasaulē, bet kas stāvēs aiz šās varenības troņa?

Viņš norādīja uz televizoru, tāpat kā pir­mīt Doneja, bet tad, it kā šī saruna būtu ap­nikusi, piegāja pie atskaņotāja un ieslēdza to.

— Vai jūs būtu varējis pakļaut skaitļotāju savai kontrolei? — Doneja negribēja atstāt šo tematu.

— Pēdējā laikā vairs ne.

— Ko tad jūs būtu darījis?

— Jaucis viņa domāšanu, čik iespējams. — Flemings sāka rakņāties pa ilgi spēlējošo plašu kaudzi. — Viņš to zina, jo tagad tam ir šī kreatūra, kas sniedz informāciju par mani. Viņš panāca, ka mani izsvieda. «Jūs nevarat uzvarēt!» viņa man sacīja.

— Viņa tiešām tā teica?

Flemings pamāja, un Doneja, uzacis sa- raukusi, raudzījās savā pustukšajā glāzē.

— Es nezinu. Varbūt tas ir nenovēršami. Varbūt tā ir evolūcija.

— Paklausieties! — Flemings nolika plati un apsviedās pret viņu. — Es ticu, ka pie­nāks laiks, kad mēs radīsim kādu augstāku saprāta formu, kam tad galu galā nodosim visu vadību. Un iespējams, ka tā būs neor­ganiskā formā, tāpat kā šī. Bet to būsim ra­dījuši mēs paši un varēsim izmantot savā labā vai vispārības labā mūsu izpratnē. Šī mašīna nav programmēta tā, lai darītu mums labu, vai, ja arī ir, tad kaut kas tajā ir sa­gājis grīstē.

Doneja iztukšoja savu glāzi. Bija pilnīgi iespējams, ka Flemingam ir taisnība, pat vairāk — viņa spriedumos skanēja saprātīga loģika, kuras viņai pašai pēdējā laikā bija trūcis. Kā eksperimentējoša zinātniece viņa juta, ka jābūt kādai iespējai to pārbaudīt.

— Vai to varētu konstatēt arī kāds cits, izņemot jūs? — viņa jautāja.

Flemings papurināja galvu.

— No tiem neviens.

— Bet es?

— Jūs?

— Man skaitļotājs ir pieejams.

Fleminga interese par plati acumirklī iz­gaisa. Viņa seja sāka starot, it kā Doneja būtu ieslēgusi viņā dzīvinošas strāvas ķēdi.

— Jā, kāpēc gan ne? Mēs varētu izdarīt mazu eksperimentu. — Viņš paņēma no galda bloknotu ar Andromēdas pazīšanas koda apgriezto variantu. — Vai jums ir kāds, kas varētu šo ievadīt skaitļotājā?

— Andrē?

— Nē. Viņa neder. Lai ko jūs darītu, ne­uzticieties viņai.

Doneja iedomājās operatoru. Viņa paņēma bloknotu, un Flemings parādīja viņai ma­teriālu, kas ievadāms skaitļotājā.

— Jāatzīstas, es no tā nekā nesajēdzu, — viņa sacīja, tad nolika glāzi un izgāja.

Iedama projām, viņa dzirdēja Fleminga istabā atskanam kāda Šēnberga sekotāja eks- presionistiskās mūzikas pirmās taktis, bet drīz vien viņa jau bija skaitļotāja ēkā un nedzirdēja vairs neko, izņemot mašīnas dū­koņu. Vadības telpā bija Andrē un viens no jaunajiem operatoriem. Pēc notikuma ar ro­kām Andrē vēl vairāk turējās savrup. Kā bāla ēna viņa staigāja pa skaitļotāja ēku un reti kad izgāja no turienes. Viņa nerunāja ne ar vienu un, kaut arī nekad neizturējās naidīgi, bija pilnīgi noslēgusies sevī. Donejai ienā­kot, meitene paskatījās viņā bez īpašas in­tereses.

— Kā veicas? — Doneja jautāja.

— Mēs esam ievadījuši visus datus, — Andrē sacīja. — Drīz jūs saņemsit formulu.

Doneja atstāja viņu un piebiedrojās ope­ratoram pie ievades iekārtas. Tas bija jauns puisis, tikko beidzis universitāti, un nemēdza uzdot jautājumus, bet darīja, ko viņam lika.

— Vai jūs nebūtu tik labs un neievadītu arī šo? — Doneja pasniedza viņam bloknotu. Operators ielika to tureklī virs taustiņiem un sāka strādāt ar teletaipu.

— Kas tas ir? — Andrē jautāja, izdzirdē­jusi teletaipa troksni.

— Man kaut kas jāaprēķina. — Donejai izdevās aizturēt meiteni līdz tam biīdim, kad indikatorpaneļa spuldzītes piepeši sāka me­žonīgi zibsnīt.

— Ko jūs tur ievadāt? — Andrē pagrāba bloknotu un pārlaida acis skaitļiem. — Kur jūs to ņēmāt?

— Tā ir mana darīšana, — sacīja Doneja.

— Kāpēc jūs te iejaucaties?

— Lūdzu, atstājiet mūs vienas! — Doneja teica operatoram. Tas paklausīgi piecēlās un izgāja no vadības telpas. Andrē nogaidīja, kamēr durvis aiz viņa aizvērās, un tad sa­cīja:

— Es neveļos, ka jums notiktu kas slikts.

— Viņas balsī bija nevis dusmas, bet sava spēka apziņa. — Kāpēc jūs iejaucaties?

— Kā tu drīksti ar mani tā runāt? — Do­neja saprata, ka ar šo jautājumu parāda savu vājumu un kļūst smieklīga, taču jutās aizskarta un acumirklī neatrada citus vār­dus. — Es tevi radīju, es tevi izaudzēju!

— Jūs mani radījāt? — Andrē uzmeta vi­ņai nicinošu skatienu, tad piegāja pie indi­katorpaneļa un pacēla rokas pie elektrodiem. Tūlīt pat spuldzītes kļuva rāmākas, bet tur­pināja mirgot visu laiku, kamēr meitene tur stāvēja, spēcīga un pašapzinīga kā jauna dieviete. Pēc brīža viņa atstāja paneli un piegāja klāt Donejai.

— Mums sāk apnikt šī… šī jokošanās, — viņa sacīja mierīgi, it kā sniegtu ziņojumu.

— Ne jūs, ne doktors Flemings, ne kāds cits nevar nostāties starp mums.

— Ja jūs mēģināt mani iebiedēt.. .

— Es nezinu, ko jūs tagad esat uzsākusi. Es nevaru būt par to atbildīga. — Šķita, ka Andromēda lūkojas Donejai cauri telpā aiz viņas. Ar troksni sāka darboties izvades rakstāmiekārta, un Doneja satrūkās. Viņa sekoja Andrē pie rakstāmiekārtas, un, kad nonāca tur, rezultāts bija jau nodrukāts. Andrē uzmanīgi to izlasīja, noplēsa skaitļiem noklāto lentes gabalu un pasniedza Do­nejai.

— Te ir jūsu fermenta formula.

— Un tas ir viss? — Doneja jutās atvieg­lota.

— Vai ar to jums nepietiek? — Andrē jautāja un noraudzījās viņai pakaļ ar sastin­gušu, naidīgu sejas izteiksmi.

Donejai bija trīs asistenti, kas kopā ar viņu strādāja laboratorijā: vecākais zināt­niskais līdzstrādnieks, jau pieredzējis ķīmi­ķis, un divi jauni aspiranti — puisis un mei­tene. Viņi visi nekavējoties ķērās pie ķīmiskās sintēzes, kas balstījās uz jauno for­mulu. Darba gaitā rokām daudzkārt nācās saskarties ar sintezējamā preparāta sastāv­daļām, bet neviens par to neuztraucās, jo nekāda kairinoša iedarbība nebija manāma. Taču pēc pāris dienām viņi visi sāka just nepārvarama noguruma un vājuma pazīmes. Nepievērsdami tam uzmanību, viņi turpināja strādāt, bet trešās dienas vakarā meitene sa­ļima nespēkā, un nākamajā rītā nogāzās arī Doneja un vecākais zinātniskais līdzstrād­nieks.

Hanters nogādāja viņus uz lazareti, kur drīz vien tiem pievienojās jaunais asistents. Lai kas tā bija par slimību, tā strauji progre­sēja. Nebija ne drudža, ne iekaisuma parā­dību, slimības upuri vienkārši kļuva arvien vārgāki un acīm redzami izdila. Šūnas gāja bojā, vielu maiņas pamatprocesi palēninājās vai pavisam apstājās, un visi četri cits pēc cita nonāca komas stāvoklī. Hanters bija izmisis un griezās pie Džīrsa, kas visu šo no­tikumu steigšus ietina klusēšanas plīvurā.

Flemings neko tuvāk nezināja līdz cetur­tajai dienai, kad Džūdija, pārkāpdama drošī­bas priekšrakstus, viņam visu pastāstīja. Viņš tūlīt piezvanīja Reinhartam uz Bolder- šovu, lūgdams nekavējoties ierasties, un pie­runāja Džūdiju sadabūt viņam no laborato­rijas kādu materiālu. Kad Džūdija atnesa prasīto, Flemings uz visu nakti ieslēdzās savā istabā un 110 rīta iznāca ārā drūms, bet apmierināts. Tai laikā jaunā asistente jau bija mirusi.