Andromēda

2.AIZLIEGUMS

Sešdesmito gadu beigās, kad risinājās šie notikumi, Zinātnes ministrija aizņēma mo­dernu, stiklotu celtni Vaithollas tuvumā. Tur viss bija elegants — gan telpu iekārtojums, gan personāls, it kā lai pierādītu, ka tehnika ir līdzvērtīga mākslai un ka ministra pastā­vīgais vietnieks Maikls Osborns ir viens no viskulturālākajiem ministrijas daudzo kultu­rālo darbinieku vidū. Kaut gan viņš darbā valkāja sportisku uzvalku no tvīda, tas bija vissmalkākais un viskorektākais no šāda veida uzvalkiem. Viņš reti sēdēja pie sava milzīgā rakstāmgalda, daudz biežāk — vienā no zemajiem, ērtajiem krēsliem pie zemā kafijas galdiņa ar marmora virsu.

Otrā rītā pēc tam, kad Bolderšovas kalnā bija uztverti svešādie signāli, viņš, cēli at­laidies, sēdēja tur, sarunādamies ar ģenerāli Čārlzu Dž. Vandenbergu no Savienoto Val­stu gaisa kara spēkiem. Gaisma cauri nolais­

tajām žalūzijām krita pār viņu precīzās ioslās.

Anguja tajā laikā bija kaut kas līdzīgs avangarda štābam ielenktā zemē, kas sastā­vēja no Rietumeiropas un Ziemeļamerikas. Spiediens no Austrumiem, no Āfrikas un Āzijas bija atstūmis Rietumu civilizāciju vienā zemeslodes stūrī, un Amerika zieme­ļos no Panamas bija šās teritorijas drošais centrs, bet Rietumeiropa — tās kaujai saga­tavotais piekšpostenis. Oficiāli neviena zeme ar kādu citu nekaroja, taču ekonomiskās sankcijas un bumbu un raķešu draudi turēja vecās pasaules atliekas īstā aplenkuma stā­voklī. Vitāli svarīgās sakaru līnijas pāri At­lantijas okeānam atradās gandrīz pilnīgi amerikāņu rokās, un amerikāņu garnizoni Anglijā, Francijā un Rietumvācijā turējās savās pozīcijās ar tādu pašu izmisīgu sīk­stumu kā romiešu leģioni trešajā un cetur­tajā gadsimtā.

Oficiālais līgums apgalvoja, ka Anglija un tās kaimiņi vēl arvien ir suverēnas valstis, taču faktiski iniciatīva strauji izslīdēja tām no rokām. Kaut gan ģenerālis Vandenbergs tika necili dēvēts par Aizsardzības koordi­nācijas komitejas pārstāvi, patiesībā viņš bija draudzīgas, bet valdonīgi citas zemes okupējošas lielvalsts gaisa kara spēku ko­mandieris, un šai lielvalstij Anglija bija tikai viens lauciņš uz milzīga šaha galdiņa.

Šis kādreizējais bumbvedēja komandieris ar resno kaklu un četrstūraino galvu vēl

tagad, pusmūža gados, izskatījas brašs un jau­neklīgs, taču viņa uzvedībā nebija nekādas bravūras. Viņš bija dzimis Jaunajā Anglijā, izturējās korekti un apvaldīti un mēdza ru­nāt tik autoritatīvi, it kā zinātu par pasauli vairāk nekā lielākā daļa cilvēku, kas tajā dzīvo.

Viņi iunāja par Velanu. Osborns nevērīgi turēja rokā ziņojumu par viņu.

— Pašreiz es nekā nevaru darīt.

— Šis jautājums nav atliekams …

Osborns uzrausās no krēsla un, piegājis

pie rakstāmgalda, izsauca savu sekretāri.

— Aizsardzības koordinācijas komiteja ir viegli sakaitināma, — Vandenbergs piebilda.

— Jūs varat ziņot, ka mēs viņu nomainī­sim.

Kad sekretāre ienāca, Osborns nodeva zi­ņojumu viņai.

— Lūdzu, parūpējieties, lai tas tiek nokār­tots.

Sekretāre paņēma lapiņu un nolika uz Osborna galda dokumentu mapi. Viņa bija jauna un skaista, ģērbusies greznā pēcpus­dienas kleitā, kas liecināja par sadzīves progresu.

— Te ir materiāli par Bolderšovu.

— Pateicos! Vai mana mašīna ir šeit?

— Jā, mister Osborn.

Viņš atvēra mapi un lasīja:

«Ministrs ar pavadoņiem ieradīsies Bol- deršovas kalnā 3.15 pēc pusdienas, un viņus sagaidīs profesors Reinharts.»

— Tas ir rīt, — piezīmēja Vandenbergs. — Vai jūs ari dosities turp?

— Es braukšu jau šodien, lai iepriekš sa­tiktu Reinhartu. — Osborns iebāza mapi savā portfelī. — Vai varu aizvest jūs līdz Vaithollai?

— Tas būtu īsts kristieša darbs.

Viņi izturējās viens pret otru piesardzīgi, bet pieklājīgi, gandrīz vecmodīgi galanti. Piecēlies Vandenbergs it kā starp citu ievai­cājās:

— Vai ir noteikti zināms, kad tas sāks darboties?

— Vēl ne.

— Stāvoklis kļūst diezgan nopietns.

— Zvaigznes var pagaidīt. Tās ir ilgi gai­dījušas.

— Arī Aizsardzības koordinācijas komi­teja ir ilgi gaidījusi.

Osborns nepacietīgi paraustīja plecus, šai brīdī atgādinādams grieķi, kam apnicis strī­dēties ar romieti.

— Reinharts ķersies pie militārās pro­grammas tad, kad varēs. Tāda ir vienošanās.

— Bet ja nu rodas ārkārtēja nepiecieša­mība? ..,

— Diez vai radīsies.

— Vai jūs lasāt avīzes?

— Pēdējā laikā pagūstu pārskatīt tikai literāro nodaļu.

— Jums derētu palasīt jaunāko ziņu lap­puses: Ja radīsies kritisks stāvoklis, mums būs vajadzīgas visas ausis, ko varam izsliet šajā Atlantijas pusē. — Vandenbergs pamāja uz mākslinieka zīmētu teleskopa skici, kas karājās pie kabineta sienas. — Tā mums nav bērnu rotaļlieta.

— Arī viņiem tā nav rotaļlieta, — Os­borns atcirta.

Drīz pēc viņu aiziešanas piezvanīja Fle­mings no Bolderšovas kalna, bet bija jau par vēlu.

Džūdija ieradās observatorijā īsi pirms Osborna un Reinharta un varēja vestibilā klusi parunāties ar Harisu.

— Vai esat ko uzzinājis par Bridžeru?

Hariss izlikās cītīgi spodrinām durvju

rokturi.

— Divas vai trīs reizes viņš ir bijis Bred- fordā kādā sānielas bukmeikera kantorī. Cits nekas nav manīts.

— Mums jānovēro viņš uzmanīgāk.

— Es to daru.

Kad ieradās Osborns un Reinharts, viņi uzaicināja Džūdiju sev līdzi uz vadības telpu. Tur bija kluss un tukšs, vienīgi Hār­vijs knibinājās pie sava galda starp izmētā­tiem papīriem, cigarešu galiem un netīrām kafijas tasēm. To ieraugot, Reinharts iekluk- stējās kā iztraucēta vista.

— Jums gan šeit vajadzētu ievērot kār­tību!

— Vai ministram varēs demonstrēt fokusa pārvietošanu? — jautāja Osborns.

— Ceru, ka jā, kaut gan mēs vēl neesam pārbaudījuši pārvirzes mehānismu.

Hārvijam tikai ar pūlēm izdevās piesaistīt rosīgā un aizņemtā Reinharta uzmanību.

— Jūs izskatāties, it kā visu nakti būtu bijis augšā, Hārvij.

— Tā ir, ser. Arī doktors Flemings un doktors Bridžers nav gulējuši.

— Vai atradāt kādu kļūmi?

— Ne gluži tā, ser. Mēs sekojām.

— Kas deva tādu rīkojumu?

— Doktors Flemings, — Hārvijs gluži mie­rīgi atbildēja. — Tagad viss ir atkal savā vietā.

— Kādēļ man nekas netika teikts? — Reinharts pievērsās Osbornam un Džūdijai. — Vai jūs to zinājāt?

Džūdija papurināja galvu.

— Šķiet, ka Flemings te sāk ieviest pats savus likumus, — piezīmēja Osborns

— Kur viņš ir? — strupi noprasīja Rein­harts.

— Tur. — Hārvijs norādīja uz aparatūras telpu. — Kopā ar doktoru Bridžeru.

— Palūdziet viņu veltīt man vienu mirkli.

Kamēr Hārvijs runāja mikrofonā, Rein­harts sīkiem solīšiem mēroja telpu šurp un turp.

— Ko jūs izsekojāt? — viņš jautāja.

— Kādu avotu Andromēdā.

— M-31?

— Nē, ser. • • .

— Ko tad?

— Mēs uztvērām citu signālu no tā paša apvidus. Pārtrauktu signālu.

— Vai jūs bijāt dzirdējis to kādreiz iepriekš?

— Nē, ser.

Ienāca Flemings. Viņš bija noguris un ne­skuvies, absolūti skaidrs, bet iekšēji ļoti sa­traukts. Viņš turēja rokā žūksni papīra strē­meļu no pašrakstītāja. Šoreiz Reinharts nedeva viņam nekādas nolaides.

— Cik saprotu, jūs esat pārņēmis tele­skopu savā ziņā.

Flemings apstājās un piemiegtām apm raudzījās viņos.

— Lūdzu atvainot, džentlmeņi. Man nebija laika izpildīt attiecīgos formulārus trīs ek­semplāros. — Viņš pievērsās Osbornam: — Es jums zvanīju, bet jūs jau bijāt aizgājis.

— Ko jūs darījāt? — Reinharts jautāja.

Flemings izstāstīja un nosvieda papīrus vi­ņiem priekšā uz galda:

— Un te ir tas raidījums!

Reinharts savādi paraudzījās viņā.

— Jūs gribējāt teikt — signāls.

— Es teicu — raidījums. Punkti un svīt­ras, pareizi, Hārvij?

— Tā izklausījās.

— Tas turpinājās visu nakti, — Flemings sacīja. — Tagad avots ir zem horizonta, bet šovakar mēs varam atkal pamēģināt.

Džūdija jautājoši paskatījās uz Osbornu, bet tas stāvēja klusu.

— Kā būs ar atklāšanu? — viņa nedroši ievaicājās.

— Velns lai parauj visu atklāšanu! —Fle­mings pievērsās viņai. — Šis te ir daudz svarīgāks! Tā ir balss no miljoniem miljonu jūdžu attāluma.

— Balss? — Džūdijas pašas balss skanēja vārgi un nereāli

— Tā ir nākusi divsimt gaismas gadu, lai sasniegtu mūs. Ministrs var kādu dienu pa­gaidīt, vai ne?

Šķita, ka Reinharts ir atguvies no pārstei­guma. Viņš zobgalīgi paskatījās uz Flemingu.

— Ja vien tas nav pavadonis.

— Tas nav pavadonis!

Reinharts piegāja pie Džeko debesu ķer­meņiem.

— Iekams jūs neesat zaudējis savaldīša­nos, Džon, pārbaudīsim dzelzs gabalus, kas atrodas orbītā.

— Tas ir jau izdarīts.

— Vai jūs esat dzirdējis, ka būtu palaists kaut kas jauns? — Reinharts jautāja Osbor- nam.

— Nē.

— Paklausieties, — sacīja Flemings, — ja tas būtu pavadonis, tad taču tas neatrastos visu nakti noteiktā vietā Andromēdas zvaig­znāja vidū.

— Jūs esat pārliecināts, ka tas nebija Lie­lais Miglājs?

— Mēs taču noteicām tā atrašanās vietu, vai ne, Hārvij?

Hārvijs pamāja, bet Reinharts vēl arvien negribēja ticēt.

— Tā varētu būt bijusi viļņu interference vai kas tamlīdzīgs.

— Es protu atšķirt raidījumu, ja ar tādu sastopos! — Flemings sacīja. — Pie tam šajā raidījumā ir kaut kas tāds, ko es nekad ag­rāk neesmu redzējis. Starp punktu un svītru grupām ir milzīgs daudzums augstākas frek­vences signālu. Mums steidzami jāizgatavo speciāla uztveršanas ierīce, lai varētu tos pierakstīt.

Viņš ieslēdza sarunu aparātu un palūdza ienākt no otras istabas Bridžeru, tad savāca papīrus un iespieda Reinhartam rokā.

— Paskatieties! Desmit vai vairāk gadu cilvēki ir to gaidījuši. Gadsimtiem strādājuši, lai to sagaidītu.

— Vai tajā ir kas sakarīgs? — Osborns jautāja savā smalkajā, mazliet zviedzošajā augsta ierēdņa balsī.

— Jā!

— Jūs varat to atšifrēt?

— Mīļo stundiņ! Vai jūs domājat, ka kos­mosu apdzīvo skauti, kas raida izplatījumā morzes signālus?

Ienāca Bridžers, bāls un nervozi saviebies, bet šķita, ka viņa klātbūtne nomierina Fle­mingu. Bridžers apstiprināja Fleminga teikto.

— Tas varētu nākt no kādas ļoti tālas kos­miskās zondes, — ieminējās Osborns.

Flemings izlikās nedzirdējis. Džūdija sa­ņēma dūšu.

— Vai tas nak no kadas planētas?

— Jā!

— No Marsa vai cita mūsu kaimiņa?

Flemings paraustīja plecus.

— Iespējams, ka no planētas, kas riņķo ap kādu zvaigzni Andromēdas zvaigznājā.

— Un tā raida mums signālus?

Reinharts pasniedza papīrus Osbornam.

— Tas noteikti ir sakarīgs punktu un svītru kopojums.

— Bet kādēļ tad neviens cits to nav uz­tvēris?

— Tādēļ, ka nevienam citam nav tādas iekārtas kā šī. Ja mēs nebūtu uztaisījuši jums velnišķīgi labu mašinēriju, arī jūs tagad ne­turētu rokās šos pierakstus.

Osborns apsēdās uz vadības pults stūra un apjucis vērās papīros.

— Ja kāda domājoša būtne mēģinātu no­dibināt sakarus … Nē, tas ir absurds!

— Tas ir iespējams. — Reinharts nolaida acis uz saviem smalkajiem pirkstiem, it kā viņam negribētos runāt par šo tematu. — Ja Visumā eksistē citas dzīvas būtnes …

— Nevis būtnes, bet cita civilizācija, — Flemings viņu pārtrauca. — Tiem nav jābūt maziem, zaļiem cilvēciņiem. Vispār tai nav jābūt organiskai matērijas formai, bet tikai domājošai.

Džūdija neviļus notrīcēja, bet tad saņēmās.

— Kāpēc gan es trīcu?

— Aiz tā paša iemesla kā es, — sacīja Flemings.

Osborns atģidas no apjukuma.

— Gluži tāpat trīcēs ikviens, ja tas tiešām nāk no astronomiska avota.

Beidzot viņi nolēma vakarā atkal klausī­ties dīvainos signālus. Tie nebija mitējušies, tikai teleskops tos vairs neuztvēra, jo, Zemei griežoties, bija novirzījies no to avota. Va­rēja cerēt, ka tie vēl arvien nebūs apklusuši. Reiz pieņēmis Fleminga izteikto viedokli par ticamu, Reinharts kļuva mierīgs un lietišķs. Kopā ar Flemingu un Bridžeru viņš izklāja pierakstus uz galda un sāka tos pētīt.

— Zināt, kas tas varētu būt? — sacīja Flemings. — Binārā aritmētika.

— Ko tas nozīmē? — Džūdija vaicāja.

— Tā ir aritmētika, kas izteikta tikai ar cipariem nulle un viens, nevis ar cipariem no viens līdz desmit, ko mēs parasti lietojam un saucam par decimālo sistēmu. Nulle un viens, redziet, varētu būt punkts un svītra. Vai arī otrādi: svītra varētu nozīmēt nulli un punkts vieninieku. Tā sistēma, ko mēs lieto­jam, ir pieņemta, bet binārā sistēma ir fun­damentāla. Pozitīvs un negatīvs, «jā» un «nē», svītra un punkts — tā ir universāla, velns parāvis! — Viņš pievērsa Džūdijai ap­sarkušās, aiz sasprindzinājuma un satrau­kuma drudžaini degošās acis. — «Filozofija ir rakstīta matemātikas valodā!» Vai atcera­ties? Ir pienācis brīdis, kad mēs — blaukš! — izlaužamies cauri!

— Atklāšanu vajadzēs atlikt, — sacīja

Osborris. — Mēs negribam, ka tas parādītos «Social Gāzette» slejās.

— Kāpēc ne?

Osborns izskatījās aizskarts. Viņam tas šķita pats par sevi saprotams — viņa pasaulē neko nedrīkstēja teikt vai darīt bez atļaujas. Tas, kas notika Bolderšovas kalnā, bija tikai maza daļiņa no visa sarežģītā pasākumu kompleksa, kurš atradās viņa pārziņā un aiz kura valdonīgi rēgojās Vandenbergs ar sa­vām pilnvarām. Ikviens jautājums bija pie­sardzīgi jāapdomā un jāapsver.

— Ko es teikšu žurnālistiem? — Džūdija viņam jautāja.

— Neko.

— Neko?

— Vai tad mēs esam kāda slepena bied­rība? — Flemings nicīgi piezīmēja, bet Os­borns, runādams reizē oficiāli un iecietīgi, paskaidroja:

— Mēs nedrīkstam neapdomīgi laist at­klātībā šāda veida informāciju. Ir iepriekš jāpakonsultējas ar vienu otru, bez tam var iz­celties panika, jo sāksies runas par kosmosa kuģiem, lidojošajiem šķīvīšiem ui briesmo­ņiem ar vaboļu acīm. Katrs idiots būs tos redzējis. Vai arī kāds var sākt kaut ko peri­nāt. Nekas nedrīkst parādīties presē, mis Adamsone!

Atstājuši sadusmoto Flemingu, viņi iegrie­zās profesora kabinetā, lai piezvanītu uz ministriju, un aizbrauca.

Bolderšovas viesnīcā «Pie lauvas» jau sāka ierasties žurnālisti, lai piedalītos atklāšanas ceremonijā. Džūdija pa sētas durvīm ieveda Reinhartu un Osbornu nelielā istabā, kur viņiem pasniedza vēlas pusdienas un kur viņi bija pasargāti no nemitīgi pieaugošā zi­nātnisko korespondentu bara, kas piepildīja bāru un vestibilu. Pēc katra ēdiena Osborns izlavījās pie telefona automāta un ikreiz at­griezās vēl vairāk samulsis un nomākts.

— Ko teica ministrs?

— Viņš teica, lai prasot Vandenbergam.

Viņi apēda padzisušo cepeti, un Osborns

atkal aizgāja zvanīt.

— Ko teica Vandenbergs?

— Kā jūs domājat, ko gan viņš varētu teikt? «Ne vārda par to!»

Džūdijai tika uzdots nākamajā rītā pateikt žurnālistiem, ka atklāšana atlikta kādas teh­niskas kļūmes dēļ un ka tuvāku informāciju sniegs Londona tieši redakcijām. Viņiem at­kal izdevās nemanītiem iziet laukā pa sētas durvīm.

Pēc pusstundas pie viesnīcas apstājās Fle- minga automašīna un viņš, noguris un iz­slāpis, nozuda bārā.

Tajā vakarā viņi atkal uztvēra raidījumu. Tas turpinājās visu augu nakti, un Flemings un Bridžers pārmaiņus to pierakstīja — ne tikai dzirdamos punktus un svītras, bet arī augstfrekvences svārstību daļu. Nākamajā rītā Deniss Bridžers viens pats devās uz Bol- deršovu, un Hariss tfiņam sekoja. Atstājis savu mašīnu stāvvietā pie municipalitātes, Bridžers kājām gāja pa kādu bruģētu sān- ieliņu uz pilsētas lejasdaļu. Hariss sekoja vi­ņam pa pēdām viena kvartāla atstatumā. Apmainījis savu virsvalku pret lietusmēteli, Hariss tagad vairāk izskatījās pēc īru ban­dīta nekā laboratorijas apkopēja un izturējās ļoti piesardzīgi, lai Bridžers viņu nepama­nītu. Pats viņš nepievērsa nekādu uzmanību diviem cilvēkiem, kas stāvēja uz trotuāra ielas pretējā pusē netālu no mazām durvīm, uz kurām bija uzraksts «Džesp. Ouldroids, bukmeikers». Uz ielas bija diezgan daudz ļaužu, un divi sarunā iegrimuši vīrieši neiz­raisīja aizdomas.

Bridžers iegāja pa šīm durvīm un nokļuva zemā, tumšā koridorā. Ar linoleja celiņu no­klātas kāpnes veda uz otro stāvu, un turpat blakus atradās durvis ar matēta stikla pil- diņu. Kad viņš aizvēra nama ārdurvis, ielas troksnis palika aiz tām un koridors šķita kluss un vientuļš kā kapliča. Uz stikla dur­vīm bija tāds pats uzraksts kā ārpusē un norādījums: «Pieklauvējiet un ejiet iekšā!» Bridžers pieklauvēja un iegāja.

Džesp. Ouldroids, pavecs vīrs blāvā, izba­lējušā vilnas džemperī ar atrotītām piedur­knēm, patlaban pie sava rakstāmgalda ietu­rēja vēlas brokastis. Bridžeram ienākot, viņš ar dakšiņā uzdurtu maizes gabalu uzslaucīja no šķīvja ceptas olas paliekas. Vairāk ne­viena kantorī nebija, taču nelielā istaba izskatījās pieblīvēta — galds bija apkrauts ai papīriem, uz tā atradās vairāki telefoni, arit­mometrs, telegrāfa aparāts un teletaips. Pie sienām karājās reklāmu kalendāri ar dažā­dos mēnešos noplēstām lapām un liels, ļoti precīzs pulkstenis. Misters Ouldroids pacēla acis pāri šim vecu papīru un modernu apa­rātu jūklim un uzlūkoja Bridžeru.

— A, tas esat jūs!

Bridžers jautājoši pamāja uz teletaipu.

— Vai darbojas?

Atbildes vietā misters Ouldroids iebāza mutē ar olu apziesto maizes gabaliņu, un Bridžers nosēdās pie aparāta.

— Kā veicas? — ieslēgdams aparātu un uzgriezdams numuru, viņš jautāja tādā tonī, kā tiekoties ar vecu paziņu.

— Ne šā, ne tā, — misters Ouldroids at­bildēja. — Zirgiem nav nekādas atbildības sajūtas. Vai nu skrien visi vienā barā, vai velkas kā sprāgoņas.

Bridžers uzsita: KAUFMAN TELEX 21303 GENEVA. Tad viņš izdzirdēja soļu troksni koridorā. Uz mirkli aiz durvju matētā stikla iezīmējās cilvēka galva. Tad atskanēja apslā­pēts kliedziens un vaids, un citi, neskaidrāk samanāmi stāvi aizvilka galvu projām. Bri­džers uzmeta ašu skatienu Ouldroidam, kas šķita neko neievērojis un pašreiz grieza nost ādu bekona ruletes šķēlei. Bridžers atgriezās pie teletaipa. Pabeidzis raidīt, viņš piesar­dzīgi izgāja koridorā. Tur neviena nebija. Ielas durvis bija atgrūstas līdz kāju vaļā, bet ārpusē nemanīja nekā neparasta. Ne­viens nestāvēja ielas pretējā pusē, neviens nevēroja no stūra. Pa ielu aizbraucošajai mašīnai varēja būt, bet tikpat labi varēja arī nebūt kāds sakars ar notikušo.

Ar trīcošām kājām Deniss Bridžers devās uz mašīnu stāvvietu.

Par raidījuma uztveršanu paziņoja kāda telegrāfa aģentūra vēl pirms vakara laikrak­stu iznākšanas. Kad ģenerālis Vandenbergs ieradās pie zinātnes ministra, lai izteiktu protestu, pa televīziju jau pārraidīja valdī­bas paziņojumu. Ministra paša ministrijā nebija. Osborns kopā ar Vandenbergu stā­vēja sava šefa kabinetā, raudzīdamies uz diktoru, kas no ekrāna istabas stūrī nopietni lasīja paziņojumu.

Valdība tolaik bija reprezentatīva, bet gaužām nevarīga kritiskā brīdī sabiedrojušos talantu koalīcija, kuras locekļus mēdza dēvēt par «meritokrātiem». Tie bija spējīgi cilvēki ar vienu vienīgu kopīgu principu — izdzī­vot. Premjerministrs bija liberāls torijs, darba ministrs — renegāts tredjūnists, svarīgākos posteņus ieņēma enerģiski un godkārīgi jau­nāki cilvēki, tādi kā, piemēram, aizsardzības ministrs, pārējos —- mazāk spējīgas, bet sa­biedrībā populāras personas ar labām runas dāvanām, tādi kā zinātnes ministrs. Partiju pretišķības bija daļēji zaudējušas savu asumu un atvirzījušās otrā plānā: iespējams, ka tas vispār bija partiju valdības beigas šajā zemē. Neviens ne par ko sevišķi nerai­zējās, visa nācija acīmredzot bija ieslīgusi bezcerīgā apātijā, saprazdama, ka tā šajā pa­saulē vairs neko nevar noteikt. Vēl palikusī kreisā novirziena opozicionārā kustība šad tad parūpējās, lai uz Vaithollas sienām parā­dītos ar krītu uzšņāpti uzraksti «Višī», bet tā bija vienīgā redzamā politiskās aktivitātes izpausme. Cilvēki dzīvoja, noslēgušies savā mazajā pasaulītē, un sabiedriskajā dzīvē val­dīja neparasts klusums. Kāds asprātis bija iz­teicies, ka šādā klusumā varētu skaidri dzir­dēt krītam bumbu.

Šajā vakuumā iekrita vēsts par raidījumu no kosmosa. Avīzes neglābjami uztvēra to pilnīgi aplam. «BŪTNES NO KOSMOSA DRAUD! VAI GAIDĀMS UZBRUKUMS?» tās jautāja. Jaunais cilvēks uz televizora ekrāna nopietni lasīja oficiālo paziņojumu:

«Valdība šovakar kategoriski atspēkoja baumas par iespējamo uzbrukumu no kos­mosa. Zinātnes ministrijas referents pastās­tīja žurnālistiem, ka ar jauno, milzīgo radio­teleskopu Bolderšovas kalnā patiešām uztverti sakarīgi signāli, taču neesot nekāda pamata domāt, ka tie raidīti no kosmosa kuģa vai kādas tuvas planētas. Ja uztvertie signāli tiešām ir raidījums, tas nāk no kāda ļoti tāla avota.»

Nekādi nebija izskaidrojams, kā šī vēsts nokļuvusi atklātībā. Reinharts par to nekā nezināja, un Aizsardzības ministrijas Drošī­

bas departamenta aģents Bolderšovā Hariss bija neizprotamā kārtā pazudis. Armijas vīri tomēr par katru cenu gribēja atrast vainīgo. Vandenbergs izņēma no portfeļa divas per­soniskās lietas un atvēra uz ministra galda.

— «Doktors Džons Flemings. Sākot ar 1960. gadu: noskaņots pret NATO, simpatizē Āfrikai, piedalījies Oldermestonas demons­trācijā, ignorē pilsoņa pienākumus, kodolat- bruņošanās piekritējs.» Vai tā, jūsuprāt, būtu uzticama persona?

— Viņš ir zinātnieks, nevis kandidāts po­licijas dienestam.

— Tomēr viņam vajadzētu apzināties savu atbildību. Paskatīsimies otru. — Ģenerālis ar gandarījumu pāršķirstīja otru mapi. — Bri­džers — bijis komunistiskajā partijā no 1958. līdz 1963. gadam, tad pēkšņi apsviedies uz otru pusi un sācis strādāt kāda starptau­tiska karteļa uzdevumā. Bet tas ir viens no visnetīrākajiem karteļiem — «Intel». Katrā ziņā viņu gan jūs varējāt neuzaicināt šai darbā.

— Flemings negribēja strādāt bez viņa.

— Tas kaut ko nozīmē. — Ģenerālis sa­vāca mapes. — Manuprāt, tieši te ir mūsu vārīgā vieta.

— Nu labi, — Osborns gurdi noteica un paņēma ministra telefona aparāta klausuli. — Lūdzu, Bolderšovas kalnu! — viņš sacīja maigā balsī, it kā pasūtītu puķes.

Observatorijā atkal tika uztverts raidī­jums. Hārvijs aparatūras telpā uzraudzīja

pierakstīšanas procesu, un pie vadības pults atradās Flemings viens pats. Viņiem trūka cilvēku: Velans pēkšņi bija aizcelts projām, un pat Hariss nerādījās. Bridžers sadrūmis un nemierīgs slaistījās apkārt, un viņa seja visu laiku nervozi raustījās. Beidzot viņš pienāca pie Fleminga.

— Paklausies, Džon, tas var turpināties mūžīgi.

— Iespējams.

No skaļruņa nepārtraukti plūda zvaigžņu signāli.

— Es taisos savākt savas mantiņas. — Fle­mings pacēla acis uz Bridžeru. — Teleskops ir uzbūvēts. Man te vairāk nav ko darīt.

— Tev te ir daudz ko darīt.

— Es tomēr labāk laidīšos projām.

— Bet tas?

Kādu brīdi viņi klausījās skaņās, kas plūda no skaļruņa. Bridžera deguns noraustījās.

— Tas var būt viss kas, — viņš nevērīgi noteica.

— Zini, man ir idejai

— Nu, nu?

— Tas varētu būt instrukciju kopums.

— Jauki! Tad strādā pie tā!

— Mēs strādāsim pie tā abi.

Šajā brīdī pa durvīm iedrāzās Džūdija. Ar apņēmības pilnu un dusmīgu seju viņa spa­rīgi šķērsoja telpu, klaudzinot augstos papē­žus pa grīdu kā sargkareivis. Gandrīz vēl nepienākusi klāt, viņa skarbi noprasīja:

— Kurš no jums paziņoja presei?

Flemings jautra izbrīnā raudzijas uz viņu, Džūdija pievērsās Bridžeram.

— Kāds ir izpaudis to presei, izpļāpājis itin visu.

Flemings ironiski noklakšķināja mēli. Džūdija uzmeta viņam niknu skatienu un at­kal pievērsās Bridžeram.

— Tas nebija profesors Reinharts, un tā nebiju es. To nevarēja izdarīt Hārvijs vai kāds cits no puišiem — viņi pārāk maz zina. Tātad tam jābūt vienam no jums.

— Quod erat demonstrandum, [1] — sacīja flemings. Džūdija nelikās zinis par viņu.

— Cik viņi jums samaksāja, doktor Bri- džer?

— Es…

Bridžers sastomījās. Flemings piecēlās un nostājās starp viņiem,

— Vai tā ir jūsu darīšana? — viņš jautāja Džūdijai.

— Jā, es …

— Jā, kas tad jūs esat? — Flemings pie­bāza seju viņai cieši klāt, un Džūdija juta, ka viņa elpa atkal ož pēc viskija.

— Es. . . — viņa aprāvās. — Es esmu pre­ses dienesta pilnvarotā. Es atbildu par to. Un nupat es dabūju tādu brāzienu kā vēl nekad.

— Jūtu jums līdzi! — sacīja Bridžers.

— Un tas ir viss, kas jums sakāms? — Džūdijas balss dusmās ietrīcējās.

— Esiet tik laipna un nomierinieties! —

Flemings grīļodamies stāvēja ar izplestām kājām un, nicinoši smīnēdams, no augšas no­raudzījās Džūdijā. — Izvelciet savus nadzi­ņus no mana drauga Denisa!

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka paziņoju es.

— Jūs! — Džūdija paspēra soli atpakaļ, it kā būtu dabūjusi sitienu sejā. — Vai jūs bi­jāt piedzēries?

— Jā, — Flemings sacīja un pagrieza Džū­dijai muguru. Iedams uz aparatūras telpas durvīm, viņš atskatījās. — Bet es tā būtu rī­kojies arī tad, ja nebūtu dzēris ne pilī­tes. — Un no sliekšņa vēl uzsauca:

— Un neviens man nekā nemaksā i a!

Džūdija kādu brīdi stāvēja, nekā neredzē­dama un nedzirdēdama. Skaļrunis šņāca un sprakšķēja, luminiscējošo spuldžu gaisma apspīdēja nedaudzās stūrainās mēbeles. Arā aiz loga tumstošajās debesīs slējās teleskopa arka. Tikai pirms trim dienām viņa bija at­braukusi šurp, nekā nenojauzdama un nekā vēl nezinādama . . . Tad viņa atģidās, ka Bri­džers stāv blakus un piedāvā cigareti.

— Jūsu elks nogāzies, mis Adamsone?

Džūdijai kā preses dienesta pilnvarotajai bija jāziņo Osbomam, un Osborns savukārt ziņoja ministram. Par Harisu nekas nebija dzirdams, un viņa pazušanu turēja slepenībā. Presi pārliecināja, ka šī sensacionālā infor­mācija ir bijusi vai nu kļūda, vai mistifikā- ci ja. Pēc vairākām nepatīkamām ministru apspriedēm Aizsardzības ministrija varēja apsolīt ģenerālim Vandenbergam un tā priekšniekiem, ka nekas tamlīdzīgs vairāk neatkārtosies —• viņi par to uzņemas pilnīgu atbildību. Hariss tika meklēts arvien neatlai­dīgāk, bet Flemingu izsauca uz Londonu.

Sākumā šķita, ka Flemings varbūt vien­kārši sedz Bridžeru, bet drīz vien noskaidro­jās, ka viņš patiešām, sēžot Bolderšovas viesnīcā pie viskija pudeles, visu izstāstījis kādam telegrāfa aģentūras žurnālistam, ko sauca Dženkinss. Kaut gan Bridžers iesniedza atlūgumu, viņam pēc līguma bija vēl jāno­strādā trīs mēneši, un Fleminga prombūtnes laikā Bolderšovas observatorija tika atstāta viņa pārziņā. Raidījums vēl arvien turpinā­jās, un tagad to pierakstīja binārajā kodā.

Likās, ka Flemingu pašu nemaz neskar ap viņu saceltais troksnis. Viņš paņēma līdzi uz Londonu visas pierakstu lapas un vilcienā stundām pētīja tās, izdarīdams piezīmes un aprēķinus uz pierakstu malām, vecām vēstu­lēm un aploksnēm, ko atrada savās kabatās. Šķita, ka vispār neko citu viņš neredz un neievēro. Ģērbās un ēda viņš izklaidīgi, dzēra maz, viss it kā degtin dega iekšējā sa­sprindzinājumā un uzbudinājumā. Par Džū­diju viņš nelikās ne zinis un reti ieskatījās avīzēs.

Kad Flemings ieradās Zinātnes ministrijā, viņu ieveda Osborna kabinetā, kur viņu jau gaidīja Osborns, Reinharts un vēl kāds

pusmūža vīrietis ar pastivu stāju, sirmiem matiem un zilām, dzaldīgām acīm. Osborns piecēlās un sasveicinājās.

— Doktors Flemings. — Viņš izturējās ļoti oficiāli.

— Sveiki! — Flemings sacīja.

— Jūs droši vien nepazīstat aviācijas komodoru Votlingu no Aizsardzības minis­trijas Drošības departamenta.

Stīvais vīrietis palocījās un vēsi paraudzī­jās uz Flemingu. Flemings samīņājās un uz­meta Reinhartam jautājošu skatienu.

— Hello, Džon! — profesors sacīja klusā, atturīgā balsī un bikli nolaida acis uz savām rokām.

— Apsēdieties, doktor Fleming!

Osborns norādīja uz krēslu, kas atradās

iepretim pārējiem, bet Flemings, nesteigda­mies apsēsties, cieši uzlūkoja citu pēc cita visus klātesošos, it kā tikko būtu pamodies svešā vietā.

— Vai tā ir nopratināšana?

Uz brīdi iestājās klusums. Votlings aizde­dzināja cigareti.

— Vai jums bija zināms, ka jūsu darbu ierobežo drošības barjera?

— Ko tas nozīmē?

— Ka tas ir slepens.

— Jā.

— Tad kādēļ…

— Es neatzīstu, ka zinātniekiem aizbāž muti.

— Neņemiet pie sirds, Džon! — samie­rinoši sacīja Reinharts. Votlings izmainīja kursu:

— Vai jūs esat lasījis avīzes?

— Dažas.

— Puse pasaules tic, ka mazi, zaļi cilvē­ciņi ar taustekļiem roku vietā gatavojas no­laisties dārzā aiz mājas.

Flemings pasmaidīja, juzdams drošāku pa­matu zem kājām.

— Vai jūs arī tā domājat?

— Manā rīcībā ir fakti.

— Tikai faktus es arī paziņoju presei. Stingri zinātniskus faktus. Kā es varēju zi­nāt, ka tie tiks izkropļoti?

— Izlemt, vai tādas lietas izpaužamas at­klātībā, nav jūsu kompetencē, doktor Fle­ming! — sacīja Osborns, eleganti un cienīgi kā tiesnesis sēdēdams aiz sava rakstāmgalda. — Tādēļ jau jums tika teikts neiejaukties. Es pats jūs brīdināju.

— Jā? — Flemingu šī saruna jau sāka garlaikot.

— Mums vajadzēja nosūtīt izsmeļošu zi­ņojumu Aizsardzības koordinācijas komite­jai, — stingri sacīja Votlings. — LJn prem­jerministrs gatavo ziņojumu Apvienoto Nāciju Organizācijai.

— Tad jau viss ir kārtībā.

— Mums šī situācija nepavisam nav patī­kama, taču mēs esam spiesti to darīt, jo ir jāizkliedē baiļu atmosfēra.

— Protams.

— Jūs esat mūs piespiedis to darīt.

— Vai man tagad būtu jākrīt ceļos? — Flemings sāka dusmoties un zaudēt pacietību.

— Ko es daru ar saviem atklājumiem, tā ir manis paša darīšana! Vēl taču šī zeme ir brīva, vai ne?

— Jūs nestrādājāt viens, Džon, strādāja visa grupa, — nepaskatīdamies uz viņu, sa­cīja Reinharts.

Osborns pārliecinādams paliecās uz priekšu.

— Doktor Fleming, mums vajadzīgs tikai jūsu personisks paziņojums.

— Ko gan tas dos?

— Tas palīdzēs nomierināt cilvēkus.

— Jo sevišķi, ja jūs varētu diskreditēt personu, kas sniegusi šo informāciju.

— Tas neattiecas personiski uz jums, Džon! — sacīja Reinharts.

— Neattiecas uz mani? Kāpēc tad es esmu šeit? — Flemings nicinoši noskatīja viņus.

— Un, kad es būšu paziņojis, ka esmu sa­muldējis niekus, kas notiks pēc tam?

— Baidos, ka. .. — Reinharts atkal pētīja savus pirkstus.

— Baidos, ka profesoram Reinhartam ne­būs izvēles, — sacīja Votlings.

— Viņi grib, lai jūs atstājat grupu, — Reinharts teica Flemingam.

Flemings piecēlās un uz brīdi iegrima do­mās. Pārējie gaidīja dusmu uzliesmojumu.

— Cik tas ir vienkārši, vai ne? — viņš beidzot gluži mierīgi sacīja.

— Es negribu jūs pazaudēt, Džon! —

Reinharta mazās rokas protestējoši sakustē­jās.

— Nē, protams, ne. Un ir viens nepare­dzēts šķērslis.

— Nu, nu?

— Bez manis jūs nevarat strādāt tālāk. Viņi bija uz to sagatavojušies. Osborns

piezīmēja, ka esot jau ari vēl citi speciālisti.

— Bet viņi taču nezina, kas tas ir!

— Un jūs zināt?

Flemings pamāja un pasmaidīja. Votlings izslējās vēl taisnāk savā krēslā.

— Jūs gribat teikt, ka esat to atšifrējis?

— Es zinu, kas tas ir.

— Un jūs domājat, ka mēs jums ticēsim? Osborns acīmredzot neticēja, arī Votlings

ne, bet Reinharts šaubījās.

— Kas tas ir, Džon?

— Vai es varēšu palikt?

— Kas tas ir? Flemings pasmīnēja.

— Tas ir vesels komplekss norādījumu, kas mums pašiem jāatšifrē. Un tos nav rai­dījuši cilvēki. Es jums to pierādīšu.

Parakņājies portfelī, viņš -izņēma savus papīrus.