Andromēda

7 ANALĪZE

Ģenerāļa Vandenberga komitejas štābs šai laikā atradās bumbu drošā bunkurā zem Aizsardzības ministrijas ēkas. Viņa koordi­natora funkcijas pakāpeniski bija vērsušās plašumā, un tagad ģenerālis Vandenbergs bija Anglijas gaisa kara spēku stratēģijas faktiskais vadītājs. Lai cik nepatīkami tas bija, Viņas Majestātes valdība samierinājās ar šo faktu, jo starptautiskā situācija kļuva arvien ļaunāka. Operatīvajā telpā blakus ģe­nerāļa kabinetam pie sienas karājās milzīga pasaules karte, kur bija redzami nezināmas potences mākslīgo Zemes pavadoņu ceļi jau gluži biedējošā daudzumā. Līdztekus ameri­kāņu un krievu palaistajiem pavadoņiem, no kuriem daži noteikti bija apbruņoti ar kodol­ieročiem, savus orbitālos lidķermeņus bija palaidušas arī citas lielvalstis, kuru savstar­pējās attiecības un arī attiecības ar Rietu­miem nereti tuvojās eksplozijas punktam.

Cilvēkiem un mašīnām paceļoties arvien augstāk debesīs, gluži tāpat kā atmosfēra, arī sabiedriskās morāles principi zaudēja blī­vumu, un starptautiskās vienošanās par kon­troli atmosfēras augšējos slāņos un kosmosā virs tiem ar katru gadu arvien biežāk tika pārkāptas, tā ka nebija vairs tālu līdz anar­hijai.

Vandenbergs ar Aizsardzības ministrijas starpniecību tagad kontrolēja visu militāro pētniecības centru darbu, ieskaitot Tornesu. Viņš valdīja ar maigu, bet stingru roku un rūpīgi sekoja visiem notikumiem. Saņēmis ziņojumu par Bridžera nāvi, viņš izsauca pie sevis Osbornu.

Osborna stāvoklis kopš pirmajiem notiku­miem Bolderšovas kalnā bija stipri izmainī­jies. Toreiz viņš un Retklifs reprezentēja autoritatīvu, neatkarīgu ministriju, bet ta­gad bija spiesti pakļauties militārā resora vīru gribai, tikai ar pūlēm paturēdami kādu teikšanu paši savās lietās. Taču Osborns ne­bija no tiem, kas viegli uztraucas. Viņš stā­vēja Vandenberga rakstāmgalda priekšā tik­pat elegants un laipns kā vienmēr.

— Sēdieties! — Vandenbergs norādīja uz krēslu. — Atpūtiniet kājas.

Viņi sāka iztirzāt Bridžera nāves apstākļus, un šī saruna līdzinājās šaha spēlei: ģenerālis soli pa solim centās izdibināt detaļas, un Osborns ieņēma aizstāvēšanās pozīcijas, taču nekā nenoliedza un netaisnojās.

— Jums jāatzīst, — Vandenbergs beidzot sacīja, — ka jūsu ministrija ir pamatīgi iz­blamējusies.

— Kā to ņem.

Vandenbergs atgrūda krēslu un piegāja pie savas sienas kartes.

— Mēs nevaram atjauties zinātnisku spē­līti, Osborn. Mēs varētu izmantot to mašīnu lietderīgāk. Tā uzbūvēta armijas nometnes teritorijā un ar Aizsardzības ministrijas palī­dzību. Mēs varētu to izmantot sabiedrības interesēs.

— Ko tad, sasodīts, pēc jūsu domām, Reinharts dara? — Osborns beidzot sāka skaisties. — Es ticu gan, ka jūsu ļaudis gri­bētu to dabūt savās rokās. Es ticu, ka mēs jums šķietam anarhistiski noskaņoti, tāpēc ka mums nav dresētas smadzenes. Es zinu, ka ir notikusi traģēdija. Bet viņi tur dara kaut ko patiešām ļoti svarīgu.

— Un mēs ne?

— Jūs nevarat tā piepeši pārtraukt viņu iesākto darbu.

— Jūsu valdība mums to atļautu.

— Vai jūs esat tai prasījuši?

— Nē. Bet tā atļautu.

— Vismaz… — Osborns atkal nomieri­nājās, — vismaz ļaujiet mums pabeigt paš­reizējo programmu. Mēs dosim jums noteik­tas garantijas.

Atgriezies savā ministrijā, Osborns tūlīt piezvanīja Reinhartam:

— Dieva dēļ, kaut kādā veidā noslēdziet pamieru ar Džīrsu!

Reinharta tikšanās ar direktoru ārkārtīgi līdzinājās Osborna vizītei pie Vandenberga, bet Reinharts bija labāks stratēģis nekā Džīrss. Pēc divu stundu ilgas mokošas saru­nas viņi lika ataicināt Džūdiju.

— Mums nepieciešams pastiprināt drošī­bas pasākumus, mis Adamsone!

— Jūs taču neprasīsit, lai es . . . — viņa aprāvās.

Džīrsa acis aiz brillēm bargi iezibsnījās, un viņa lūdzoši pievērsās Reinhartam.

— Mans stāvoklis tagad te būs nepane­sams. Līdz šim visi man uzticējās, bet tagad atklājas, ka es esmu drošības dienesta aģente.

— Es to zināju jau no paša sākuma, — maigi sacīja Reinharts. — Un profesore Do­neja ir to uzminējusi. Viņai nav iebildumu.

— Bet doktoram Flemingam ir.

— Par to nav jābrīnās, .— sacīja Džīrss.

— Līdz šim viņš nezināja, kas es esmu, un izturējās pret mani labvēlīgi.

— Visi zina, ka jūs izpildījāt savu pienā­kumu. — Reinharts nelaimīgi raudzījās uz saviem pirkstiem. — Un visi pret to izturas ar cieņu.

— Es pati to necienu.

— Atvainojiet, ko tas nozīmē? — Džīrss noņēma brilles un blisināja acis, it kā neva­rētu viņu skaidri saskatīt. Džūdija nodrebēja.

— Es ienīstu šo darbu no paša sākuma. Bija taču pilnīgi skaidrs, ka te visi ir uzti­cami ciļvēki, izņemot Bridžeru.

— Pat Flemings?

— Doktors Flemings ir desmitkārt vairāk vērts nekā jebkurš, ko es pazīstu. Viņš tikai jāpasargā no paša neapdomības, un es esmu centusies to darīt. Bet izspiegot viņu es ne­gribu!

— Ko Flemings saka? — jautāja Reinharts.

— Viņš ar mani nerunā kopš . . .

— Kur viņš ir? — jautāja Džīrss.

■— Droši vien dzer.

— Vēl arvien nav atmetis, ko? — Džīrss pacēla acis un bezcerīgi pašūpoja galvu, un šis žests piepeši saniknoja Džūdiju.

— Kā jūs domājat, ko gan lai viņš darītu pēc tā, kas ir noticis? Spēlētu bingo? — Viņa ar vārgu cerību atkal pievērsās Rein­hartam. — Pa šo laiku es esmu ļoti pieķēru­sies . .. viņiem visiem. Es viņus apbrīnoju.

— Mīļais bērns, tas nav manos spē­kos … — Reinharts izvairījās no viņas ska­tiena. — Varbūt nemaz nav tik slikti, ka tas tagad kļuvis zināms.

Džūdija nostājās militārā pamatstājā pretī Džīrsam.

— Vai mani nevar atbrīvot?

— Nē.

— Tad varbūt man var dot citu norīko­jumu?

— Ņē.

— Varbūt es varu demobilizēties?

— Nevarat, kamēr valstī pastāv ārkārtējs stāvoklis. — Džūdija ievēroja, ka Džīrsa acis ir novietotas pārāk tuvu kopā. Tās cieši

raudzījās viņā, aiz varas apziņas zaudējušas jebkuru izteiksmi. — Ja par jums nebūtu tik loti labas atsauksmes, es teiktu, ka jūs esat pārāk nenobrieduši šim darbam. Spriežot pēc visa, jūs vienkārši izsit no sliedēm saskar­sme ar zinātnisku prātu, it sevišķi, ja tas pieder tik nenosvērtam un bezatbildīgam indivīdam kā Flemings.

•— Viņš nav bezatbildīgs cilvēks.

— Tiešām?

— Svarīgās lietās viņš tāds nav.

— Šeit pie mums vissvarīgākais ir atrast līdzekļus, kā uzvarēt karā un palikt dzīviem. Stāvoklis ir ārkārtīgi saspīlēts.

— Militāristiem viss sākas un beidzas ar karu, — ledaini sacīja Reinharts. Viņš pār­gāja pāri istabai un sāka skatīties laukā pa logu, mazās rokas neveikli sažņaudzis aiz muguras. — Zināt, šeit ir drūma vieta. Mēs visi jūtam tās sasprindzināto atmosfēru.

Kādu laiku pēc šās sarunas Džīrss bija ne­parasti laipns un pretimnākošs. Viņš darīja Visu iespējamo Donejas labā, steidzīgi sagā­dādams jaunu aparatūru Fleminga sadauzī­tās vietā, un vispār centās uzsvērt savu līdz­dalību viņas darbā. Reinharts spīvi cīnījās, lai paturētu savas pozīcijas, un Džūdija ar īgnu bezcerību turpināja veikt savu pienā­kumu. Reiz viņa sadūšojās un devās apcie­mot Flemingu, bet viņa istaba bija tukša un pie gultas mētājās trīs viskija pudeles — ari tukšas. Pēc Bridžera nāves viņš nerunāja ne ar vienu, izņemot vienvienīgu reizi.

Doneja nekavējoties bija atsākusi eksperi­mentu, un Kristīne viņai palīdzēja, izdarot samērā vienkāršos aprēķinus, kad vajadzēja izmantot skaitļotāju. Pēc nedēļas laboratorijā bija paveikta jauna, veiksmīga sintēze, un viņas vēlu vakarā vēroja to jaunajā mikro­skopā, kad piepeši atsprāga laboratorijas durvis un uz sliekšņa grīļodamies nostājās Flemings.

Doneja izslējās krēslā un paraudzījās uz viņu. Flemings bija bez žaketes un kaklasai­tes, netīrā, saburzītā kreklā, noaudzis ar ne­dēļu veciem bārdas rugājiem. Izskatījās, ka viņš ir tuvu dzēruma trakumlam.

— Ko jūs vēlaties?

Viņš stiklainām acīm paskatījās uz Doneju un zvārodamies paspēra soli uz priekšu.

— Lūdzu, ejiet prom no šejienes!

— Es redzu, jums ir jauna aparatūra, — Flemings aizsmakušā balsī sacīja, saviebis seju muļķīgā smaidā.

— Ir gan. Vai tagad jūs mūs neatstātu?

— Bridžers ir beigts. — Viņš stulbi uz­smaidīja Donejai.

— Zinu.

— Jūs strādājat tālāk, it kā nekas nebūtu noticis. — Bija grūti saprast, ko viņš saka. — Bet Deniss ir miris. Viņš vairs nekad ne­atgriezīsies.

— Mēs visi to zinām, doktor Fleming.

Viņš atkal paklumburoja uz priekšu.

— Ķo jūs te darāt?

— Te nepiederošiem ienākt aizliegts.

Lūdzu, ejiet projām! — Doneja piecēlās un bargi pagājās viņam pretī. Flemings stāvēja, acis mirkšķinādams, un smaids nozuda no viņa sejas.

— Viņš bija mans visvecākais draugs. Viņš bija muļķis, bet mans .. .

— Doktor Fleming, — Doneja mierīgi sa­cīja, — vai nu jūs iesit projām, vai arī es pasaukšu sargus!

Kādu brīdi Flemings raudzījās viņā, it kā mēģinātu to saskatīt cauri miglai, tad paraus­tīja plecus un izmeimuroja laukā. Doneja sekoja viņam līdz durvīm un aizslēdza tās.

— Mēs varam iztikt bez šādiem ciemi­ņiem, — viņa sacīja Kristīnei.

Flemings kaut kā aizkļuva līdz savam dzī­voklim, izņēma no rakstāmgalda iesāktu vis­kija pudeli un izlēja izlietnē. Tad viņš iegā­zās gultā un nogulēja divdesmit četras stundas. Nākamajā vakarā viņš noskuvās, nomazgājās un sāka kravāt savas lietas.

Jaunajā eksperimentā iegūtā šūna vairojās fantastiskā ātrumā. Jau pēc dažām stundām Donejai izaugušo šūnu kopu vajadzēja pār­vietot no mikroskopa stikliņa traukā ar ba- rotni, un otrā rītā nācās sameklēt lielāku trauku. Visu to dienu, ko Flemings nogulēja, dubultošanās process turpinājās, un vakar­pusē Doneja bija spiesta lūgt palīdzību Džīr- sam. Viņš ar saimnieka pašapziņu uzņēmās nokārtot šo problēmu un lika savai būvbrigā- dei uztaisīt dziļu, elektriski apsildāmu tver­tni ar vaļēju virsu, regulējamu barotnes pie­vadu un novērošanas logu priekšējās sienas vidū. Vakarā četri asistenti izcēla jauno ra­dījumu 110 trauka, kas tam bija kļuvis jau par mazu, un novietoja tvertnē.

Jaunajā vidē tas turpināja augt, kamēr sa­sniedza apmēram aitas lielumu, un tad aug­šana izbeidzās. Tas šķita ļoti veselīgs un ne­kaitīgs radījums, taču izskatījās visai nepie­vilcīgs.

Pieņēmis kādu lēmumu, Reinharts tajā rītā ieradās pie Donejas. Viņa vēl arvien bija savā laboratorijā un patlaban, pakāpusies pie tvertnes, pārbaudīja barības pievadi. Rein­harts pagaidīja turpat, kamēr viņa pabeidza.

— Vai tas vēl arvien ir dzīvs?

— Dzīvs un vesels! — Doneja nemaz ne­likās nogurusi, tikai izskatījās bāla un ap viņas acīm un muti asi iezīmējās grumbi­ņas. — Pirms pusotras dienas tas bija uz- triepe uz stikla. Es jums jau teicu, ka dzīvam organismam nav nekāda iemesla neaugt tik ātri, cik jūs vēlaties, ja vien varat tam pie­gādāt pietiekami daudz barības.

— Bet tagad tas ir mitējies augt? — Rein­harts bijīgi ielūkojās novērošanas ilumina­torā, caur kuru tvertnes dziļumā redzēja kustamies tumšu veidojumu.

— Šķiet, ka tam ir iepriekš determinēts lielums un forma, — Doneja sacīja, paņem­dama' žūksnīti rentgenogrammu un pasnieg­dama Reinhartam. — Nekas liels gan tur nav

redzams. Nekādu kaulu veidojumu. Tas ir līdzīgs želejas masai, taču tam ir redzes or­gāns un īpaša veida smadzeņu garoza, kas, šķiet, sastāv no ļoti komplicētiem nervu gan- glijiem.

— Un nekādu citu raksturīgu iezīmju? — Reinharts pacēla rentgenogrammas un, acis piemiedzis, sāka tās aplūkot.

— Divi rudimentāri veidojumi, ko varbūt varētu uzskatīt par kāju aizmetņiem, taču būtībā tie nav nekas vairāk kā audu bifur- kācija.

Reinharts nolika rentgenogrammas un sa­rauca pieri.

— Kā tas barojas?

— Caur ādu. Tas dzīvo barojošā šķīdumā un uzsūc barības vielas tieši ķermeņa šūnās. Ļoti vienkārši un ļoti efektīvi.

— Bet skaitļotājs?

Doneja izbrīnījusies pacēla acis.

— Skaitļotājs?

— Vai tas vispār ir uz to kaut kā reaģē­jis?

— Kā gan tas varētu reaģet?

— Es nezinu. — Reinharts bažīgi pavērās Donejā. — Vai nekas nav konstatēts?

— Nē. Skaitļotājs visu laiku ir pilnīgi mierīgs.

Profesors iegāja skaitļotāja vadības telpā un atkal atgriezās laboratorijā, galvu nodū­ris un cieši skatīdamies uz savu rūpīgi no­spodrināto kurpju purngaliem. Vēl bija ļoti agrs, un visapkārt valdīja klusums. Viņš sa­lika rokas aiz muguras un, nepaceldams acis uz Doneju, sacīja:

— Es gribu, lai šeit atgriežas Flemings.

Kādu brīdi klusējusi, Doneja atbildēja:

— Tas ir pilnīgi pakļauts kontrolei.

— Kā kontrolei?

— Manējai.

Reinharts piespieda sevi paskatīties uz viņu.

— Mūsu laiks ir ļoti ierobežots, Madlēn. Mūs grib dabūt projām no šejienes.

— Tagad, kad darbs rit pilnā sparā?

— Nē, ne tūlīt. Ministrija to ir izcīnījusi, bet mums jāstrādā veselai grupai un jāuz­rāda rezultāti.

— Mīļo stundiņ! Vai tad šie nav rezul­tāti? — Doneja ar īsu, kaulainu pirkstu nor rādīja uz tvertni. — Mēs esam ceļā uz vis­lielāko atklājumu šajā gadsimtā — mēs ra­dām dzīvību!

— Es zinu, — Reinharts sacīja, neveikli mīņādamies no vienas kājas uz otru. — Bet kur tas mūs novedīs?

— Mums vēl daudz kas jāizpētī.

— Mēs nedrīkstam pieļaut vairāk nekādus incidentus.

— Es tikšu galā!

— Jūs te nestrādājat pati uz savu roku, Madlēn! — Reinharta balsī ieskanējās maza neiecietība. — Mēs visi esam te līdzdalīgi.

— Es tikšu galā! — Doneja atkārtoja.

— Jūs nevarat šo te atšķirt no tā radī­tāja — no skaitļotāja.

— Protams, nevaru. Bet Kristīne prot ap­ieties ar skaitļotāju, un viņa ir mana asis­tente.

— Viņa prot gluži labi rēķināt, bet te, manuprāt, ir kāda augstāka loģika un sakarī­bas, ko spēj izprast vienīgi Flemings.

— Es nepieļaušu, ka Flemings te streipu­ļos apkārt, traucēs man strādāt un demolēs manu iekārtu! — Doneja pacēla balsi. Rein­harts mierīgi noraudzījās viņā. Vēl arvien viņš bija ārēji apvaldīts, bet pilns nelokāmas apņēmības panākt savu.

— Mēs vienmēr nevaram darīt tikai to, ko gribam, — viņš sacīja tik skarbā tonī, ka Doneja atkal paskatījās uz viņu ar izbrīnu. — Es vēl arvien esmu atbildīgs par šo pro­grammu. Jā gan. Un būšu tik ilgi, kamēr mēs strādāsim kolektīvi un mūsu darbam būs kāda jēga. Tas nozīmē, ka Flemings te ir nepieciešams.

— Piedzēries vai skaidrs?

— Mīļais dievs, Madlēn, ja mēs paši ne­varam uzticēties cits citam, kam tad mēs va­ram uzticēties?

Doneja gribēja ko iebilst, bet aprāvās.

— Labi. Bet lai tad viņš uzvedas, kā pie­nākas, un dara tikai savu darbu, netraucējot citus.

— Paldies, mana dārgā! — Reinharts pa­smaidīja.

No laboratorijas viņš tūlīt devās pie Džīrsa.

— Bet Flemings man paziņoja, ka viņš brauc projām, — sacīja Džīrss. — Es tikko aizsūtīju mis Adamsoni uz skaitļotāju, lai būtu drošs, ka viņš uz šķiršanos kaut ko neizstrādā.

Taču Fleminga pie skaitļotāja nebija. Džūdija vilcinādamās stāvēja vadības telpā, kad tur no laboratorijas ienāca Doneja.

— Hello! Vai negribat redzēt Ciklopu?

— Kāpēc jūs to saucat par Ciklopu?

— Tā fizisko īpatnību dēļ. — Doneja šķita ļoti labā garastāvoklī. — Cik mūsdienu mei­tenes ir neizglītotas! Nāciet man līdzi, viņš ir tur!

:— Vai man tiešām jāiet?

— Pašai nemaz neinteresē?

— Interesē, bet. ..

Džūdija jutās samulsusi, jo nepavisam ne­bija sekojusi eksperimenta norisei, pēdējās divas dienas būdama pārāk aizņemta ar do­mām par Flemingu un Bridžeru un savu bez­cerīgo stāvokli. Ja viņai vispār bija kāds priekšstats par Donejas radījumu, tad vie­nīgi kā par kaut ko mikroskopisku, kam nav nekāda sakara ar viņas dzīvi. Nekā nedo­mādama un nekā negaidīdama, viņa sekoja profesorei uz laboratoriju.

Tvertnes apmēri Džūdiju pārsteidza. Ar kaut ko tādu viņa nebija rēķinājusies.

— Paskatieties iekšā! — Doneja sacīja.

Džūdija palūkojās pāri lielās tvertnes

malai, pilnīgi nesagatavojusies tam, ko tur ieraudzīja. Radījums izskatījās pēc lielas, iegarenas medūzas bez locekļiem vai taustekļiem, bet ar diviem rudimentāriem iz­augumiem vienā galā un galvai līdzīgu palieli­nājumu otrā. Tas peldēja šķidrumā — raus- tīga, trīcelīga protoplazmas masa ar zaļga- nīgi dzeltenu, gļotainu, spīdīgu virsmu. Un paresninātajā galā, kas varēja būt tā galva, tieši vidū rēgojās acs — milzīga, bezkrāsaina acs bez plakstiem.

Džūdijai kļuva drausmīgi nelabi un uznāca paniskas bailes. Viņa rīstīdamās novērsās uri izbiedētām acīm blenza Donejā, it kā arī tā būtu daļa no šā murga, tad aizspieda muti ar roku un izskrēja no laboratorijas.

Viņa skrēja taisni pāri teritorijai uz Fle­minga mājiņu, atrāva durvis un iegāja iekšā.

Flemings patlaban stūķēja pēdējās lietas mugursomā, čemodāni jau bija sakravāti un sastatīti rindā uz grīdas. Viņš salti paskatī­jās pāri telpai uz Džūdiju, kas, aizkususi un strauji elpodama, stāvēja durvīs.

— Otrreiz vairs neiekritīšu! — viņš sacīja.

— Džon! — Džūdija tikko spēja parunāt. Viņai reiba galva, ausīs dūca un rīkle bija pilna ar pretīgām gļotām. — Džon, tev jā­nāk!

— Uz kurieni? — Flemings raudzījās Džū- dijā atklāti naidīgi. Bālums sejā un tumšie maisiņi zem acīm vēl liecināja par iepriekšē­jās nedēļas melnajām dienām, bet viņš bija mierīgs, gludi noskuvies un acīmredzot atkal pilnīgi valdīja pār sevi. Džūdija pūlējās ap­spiest trīsas balsī.

— Uz laboratoriju.

— Tevis dēļ? — Tā bija klusa ņirgāšanās.

— Nē, ne manis dēļ. Tur ir izaudzēts kaut kas briesmīgs. Kaut kāds radījums . ..

— Kāpēc tu neziņo izlūkdienesta piektajai nodaļai?

— Lūdzu! — Džūdija piegāja Flemingam klāt. Viņa jutās pilnīgi neaizsargāta, bet pašreiz viņai bija vienalga, ko viņš teiks vai darīs. Flemings pagriezās, lai turpinātu kra- vāšanos. — Lūdzu, Džon! Notiek kaut kas šausmīgs! Tev tas jāaptur.

— Nemāci mani, kas man jādara un kas nav jādara! — viņš atcirta.

— Viņi ir izaudzējuši šo radījumu. Šo briesmoni ar vienu aci. Tam ir acs!

— Tā ir viņu darīšana. — Flemings iebāza vecu svīteri jau pilnajā mugursomā un sa­vilka auklas, lai to aiztaisītu.

— Džon, tu esi vienīgais .. .

Viņš izcēla mugursomu no gultas un, pa­gājis garām Džūdijai, novietoja līdzās čemo­dāniem.

— Kas tad ir vainīgs?

Džūdija dziļi ievilka elpu.

— Es nenogalināju Bridžeru.

— Kas tad? Vai tu neuzrīdīji viņam savu bandu?

— Es centos tevi brīdināt.

— Tu centies mani apmuļķot! Tu mīlinā­jies ar mani…

— Es to nedarīju! Vienu vienīgu reizi. . . Es esmu tikai cilvēks. Man biia tāds darbs…

— Tev bija netīrs darbs, un tu to veici brīnišķīgi!

— Es nekad neizspiegoju tevi. Ar Bridžeru bija citādi.

— Deniss Bridžers bija mans vecs draugs un mans labākais palīgs.

— Viņš tevi krāpa.

— Krāpa! — Flemings uzmeta viņai ciešu skatienu, tad novērsās un sāka bufetē šķirot vecu pudeļu un glāžu kolekciju. — To tu vari stāstīt kādam citam, ne man. Puse no šā te visa piederēja Denisam. To radīja viņa prāts un manējais, tas nepieder ne tev, ne taviem bosiem. Ja Deniss gribēja pārdot savu īpašumu, lai viņš būtu to darījis. Kāda tev par to bija daļa?

— Es tev teicu, ka man nepatīk tas, ko esmu spiesta darīt. Es tev teicu, lai tu neuz­ticies man. Vai tu domā, ka man nav …

Pret pašas gribu Džūdijai sāka trīcēt balss.

— Beidz činkstēt! — sacīja Flemings. — Un ej projām!

— Es iešu, ja tu iesi un parunāsi ar pro­fesori Doneju.

— Es braucu projām.

— Tu nedrīksti to darīt! Viņi ir izaudzē­juši šo drausmīgo radījumu! — Džūdija iz­stiepa roku un izmisīgi saķēra Flemingu aiz piedurknes, bet viņš asi izrāvās un piegāja pie durvīm.

— Ardievu! — Pagriezis rokturi, viņš at­vēra durvis.

— Tu nedrīksti tagad visam atmest ar roku!

— Ardievu! — viņš mierīgi sacīja, gaidī­dams, lai Džūdija iet projām,. Viņa mirkli vilcinājās, pūlēdamās izdomāt, ko vēl lai saka, un šajā brīdī durvīs parādījās Rein­harts.

— Hello, Džon! — Viņa skatiens raudzī­jās no viena otrā. — Hello, mis Adamsone!

Džūdija, neteikdama ne vārda un mirkšķi­nādama acis, lai nesāktu birt asaras, izslīdēja starp viņiem un izgāja laukā. Reinharts pa­griezās, it kā gribētu viņu aizturēt, bet Fle­mings aizvēra durvis.

— Vai jūs zinājāt, kas ir šī sieviete?

— Jā.

Reinharts piegāja pie gultas un apsēdās. Viņš izskatījās vecs un noguris.

— Un jūs nevarējāt man to pateikt? — Flemings pārmetoši sacīja.

— Nē, Džon, nevarēju.

— Būs jau labi. — Flemings citu pēc citas atrāva un atkal aizbīdīja atvilktnes, lai pār­liecinātos, ka tās ir tukšas. — Manā vietā nolīgstiet kādu, kam varat uzticēties.

Profesors pārlaida skatienu istabai.

— Vai es varētu dabūt kaut ko dze­ramu? — Viņš ar savu mazo plaukstu no­braucīja pieri, lai atģistos. Otrā saruna ar Džīrsu nebija bijusi viegla. — Kāpēc jūs domājat, ka es jums neuzticos?

— Neviens taču mums neuzticas, vai nav tiesa? — Flemings pārlūkoja izmētātās

pudeles. — Nevienu absolūti neinteresē tas, ko mēs sakām.

— Viņus interesē tas, ko mēs darām.

— Vai brendijs derēs? — Flemings kādas pudeles dibenā bija atradis nelielu lāsīti un ielēja to tējas glāzē. — O, jā, mēs esam ļoti noderīgi mehāniķi, bet, tiklīdz runa ir par būtību, par to, ko tas viss nozīmē un kur var novest, viņi nekā negrib zināt.

Viņš pasniedza Reinhartam glāzi.

— Vai jums būtu mazliet ūdens?

— Dabūsim.

— Un jūs pats? — Reinharts pamāja uz pudeli. Flemings papurināja galvu.

— Viņi domā, ka tiem vienkārši ir uz­smaidījusi negaidīta laime un izdevība, •— viņš sacīja, ielaizdams ūdeni no krāna virs izlietnes. — Un, kad mēs sakām, ka tas ir sākums kaut kam daudz lielākam, viņi ar mums apietas kā ar noziedzīgiem psihopā­tiem. Uzrīda mums savus sargsuņus . .. vai sargkuces.

— Nevajag te vainot šo meiteni. — Rein­harts paņēma glāzi un iedzēra.

— Es nevainoju nevienu! Ja viņi nespēj saprast, ka tas, ko mēs gluži nejauši uztvē­rām, draud izmainīt visu mūsu dzīvi, lai tad tiek galā, kā paši zina. Var gadīties, ka viņi kaut ko saputros un tur vispār nekas neiz­nāks.

— Kaut kas jau ir iznācis.

— Donejas briesmonis?

— Jūs par to zināt?

— Tas ir tikai subprogramma — mašīnas ekstensija. — Flemings, it kā ko meklēdams, izklaidīgi skatījās tukšajā bufetē. —- Doneja domā, ka mašīna devusi viņai spēju radīt dzīvību, bet viņa maldās. Tā pati sev ir de­vusi šo spēju.

—• Tad jums ir jāpaliek, Džon, un jākon­trolē tās rīcība.

— Tas man nav jādara! — Flemings aiz­sita bufetes durvis. — Dievs mans liecinieks, tagad es nožēloju, ka vispār uzsāku šo eks­perimentu.

— Bet jūs to darījāt. Uz jums gulstas at­bildība.

— Pret ko? Pret cilvēkiem, kas nevēlas mani uzklausīt?

— Es jūs uzklausu.

— Labi. — Flemings staigāja pa istabu, savākdams drazas un mezdams tās papīr- kurvī. — Es jums pateikšu, kam jūs ejat pretī, un tad aizvākšos.

— Ja jums ir sakāms kas lietišķs … — Pēc izdzertā brendija Reinharta balss bija daļēji atguvusi nosvērtību.

— Redziet… — Flemings mitējās rosīties pa istabu, piegāja pie gultas un, atspiedies ar rokām pret kājgali, noliecās tam pāri, beidzot ar nedalītu uzmanību pievērsdamies sarunai. — Jūs visi vienā laidā taujājat: «Kas tas ir?», «Ko mēs esam saņēmuši?», «Kā to izmantot?», bet neviens, izņemot mani, ne­jautā: «Kāpēc?» Kāpēc sveša civilizācija no divsimt gaismas gadu attāluma sūta šo raidī­jumu, un kādi ir tās nolūki?

To taču mēs nevaram pateikt.

— Mēs varam izdarīt loģiskus secināju­mus.

— Tikai minējumus.

— Tādā gadījumā, ja jūs negribat izdomāt līdz galam!

Flemings izslējās taisni un smagi nolaida rokas gar sāniem. Reinharts iesūca malku brendija un gaidīja, kas būs tālāk. Pēc mirkļa Flemings it kā atsila un mazliet ģeķīgi vi­ņam uzsmaidīja.

— Vecais, labais velns! — Viņš nosēdās līdzās profesoram uz gultas. — Tie taču ir loģiski domājoši radījumi, lai kas tie būtu un lai kur tie atrastos. Viņi noraida absolū­tos terminos izteiktu instrukciju kopu, kas satur tīri tehnoloģiskus norādījumus, un, tos iztulkojot, mēs uzbūvējam šo skaitļotāju. Vai jūs domājat, ka viņi sprieda tā: «Palūk, te mums ir interesanta tehniskā informācija. Noraidīsim to pārējiem Visuma iemītnie­kiem, varbūt viņiem tā noderēs»?

— Jūs acīmredzot tā nedomājat.

— Nedomāju, jo, kur ir prāts, tur ir arī griba. Un, kur ir griba, tur ir arī godkāre. Un ja nu šī ir civilizācija, kas grib izplatī­ties?

— Šī teorija ir tikpat laba kā jebkura cita.

— Tā ir vienīgā loģiskā teorija! — Fle­mings uzsita ar dūri sev pa gurnu. — Ko viņi dara? Noraida informāciju, ko kādas

citas domājošas būtnes var uztvert, atšifrēt un izmantot. Kādu tehniku mēs lietojam, tas nav svarīgi, tāpat kā nav svarīgi, kādas kon­strukcijas radiouztvērēju jūs nopērkat, — ar jebkuru var klausīties to pašu programmu. Bet svarīgi ir, lai mēs pieņemtu viņu pro­grammu, kas, izmantojot matemātisku loģiku, spēj piemēroties mūsu apstākļiem vai jeb­kuriem citiem apstākļiem. Šī mašīna zina dzīvības pamatformas, un tā noskaidro, pie kuras no tām piederam mēs. Tā uzzina, kā strādā mūsu smadzenes, kāda ir mūsu ķer­meņa uzbūve, kā mēs iegūstam informā­ciju — mēs tai pastāstām par mūsu nervu sistēmu un maņu orgāniem. Un tad tā uz­būvē radījumu ar ķermeni un maņu orgānu — aci. Tam taču ir acs, vai ne?

— Jā.

— Tas droši vien ir ļoti primitīvs radī­jums, taču tas ir pirmais solis. Doneja domā, ka viņa izmanto mašīnu, bet patiesībā ma-

. šīna izmanto viņu.

— Solis uz ko? — Reinharts šķietami ne­vērīgi jautāja.

— Nezinu. Lai iegūtu varu.

—- Pār mums?

— Tas ir vienīgais iespējamais nolūks.

Reinharts piecēlās, lēnā gaitā domīgi šķēr­soja istabu un nolika savu tukšo glāzi pie pārējām.

— Es nezinu, Džon.

Flemings saprata, ka profesors Svārstās.

— Pirmie ieceļotāji iezemiešu ciltīm droši vien likās pavisam nekaitīgi, — viņš lēnīgi sacīja. — Veci, labsirdīgi misionāri smieklī­gās tropu cepurēs, bet beigās tie kļuva par viņu valdniekiem.

— Varbūt jums ir taisnība. — Reinharts pateicīgi uzsmaidīja Flemingam — bija at­kal tāpat kā senāk, kad viņu abu domas vienmēr saskanēja. — Bet šis gan šķiet dī­vains misionāra paveids.

— Kādas smadzenes ir šim Doneias radī­jumam? — Reinharts paraustīja plecus, un Flemings turpināja: — Vai tas domā tā kā mēs vai kā mašīna?

— Ja tas vispār domā.

— Ja tam ir acs, tad ir arī nervu centri — tātad tam noteikti ir smadzenes Bet kādas?

— Arī droši vien primitīvas.

— Kāpēc tā? — asi jautāja Flemings. — Kāpēc gan lai mašīna nebūtu radījusi sava intelekta atzarojumu — apakšskaitļo- tāju, kas funkcionē tāpat, tikai ar to atšķi­rību, ka ir atkarīgs no organiska ķermeņa?

— Kāda tam būtu jēga?

— Organiskam ķermenim? Mašīnai, kas spēj sajust? Mašīnai, kas spēj redzēt?

— Jūs nevienam to neiestāstīsit, — sacīja Reinharts.

— Zinu bez jūsu teikšanas!

— Jums tomēr būs jāpaliek šeit, Džon!

— Kāpēc?

— Lai kontrolētu skaitļotāja darbību. — Reinharts runāja kategoriski, jo jau pirms vairākām stundām bija pieņēmis šādu lē­mumu. Flemings papurināja galvu.

— Kā to var izdarīt? Tas ir gudrāks par mums.

— Nu, nu?

— Es gribu turēties pilnīgi malā no tā visa.

— Ja pieņemam jūsu teoriju, tad skaitļo­tājam tas būtu īsti pa prātam

— Bet jūs taču man neticat. . .

Reinharts pārtraukdams pacēla mazo roku.

— Esmu gatavs ticēt.

— Tad iznīciniet to! Tā ir vienīgā izeia.

— Mēs to darīsim, ja būs nepieciešams,— Reinharts sacīja un devās uz durvīm, it kā jautājums būtu nokārtots. Flemings aši pa­griezās pret viņu.

— Jūs to iznīcināsit? Vai jūs patiešām do­mājat, ka varēsit to izdarīt? Atcerieties, kas notika, kad es mēģināju apturēt Donejas eks­perimentu: mani izsvieda laukā. Un, ia jūs mēģināsit iejaukties, tāpat izsviedīs arī jūs.

— Tik un tā mani grib izsviest.

— Ko grib? — Flemings izskatījās kā si­tienu saņēmis.

— Tie, kam vara rokās, grib tikt no mums vaļā, — Reinharts sacīja. — Viņi nevar vien sagaidīt, kad mēs aizvāksimies, lai pārņemtu skaitļotāju savā ziņā.

— Dieva dēļ, kāpēc tā?

— Viņi iedomājas, ka zina labāk, kā to izmantbt. Bet, kamēr mēs esam šeit, Džon, mēs varam «izraut kontaktu». Un mēs to darīsim, ja būs nepieciešams. — Reinharta skatiens no Fleminga noraizējušās sejas pie­vērsās uz grīdas sarindotajiem čemodāniem. — Labāk izkravājiet tos!

Fleminga un Donejas sastapšanās noritēja visai saspīlētā atmosfērā, taču nekas drama­tisks nenotika. Flemings izturējās diezgan apvaldīti, un Doneja savukārt uzņēma viņu ar iecietīgu humoru.

— Esiet sveicināts, klaiņotāj! — viņa sa­cīja un tūlīt aizveda Flemingu pie tvertnes apskatīt radījumu.

Tas mierīgi peldēja barojošajā šķīdumā tvertnes vidū, jo bija atradis iluminatoru un gandrīz visu laiku uzturējās pie tā, blenz­dams laukā ar savu milzīgo bezplakstu aci. Flemings kādu brīdi cieši vērās pretī šai acij, taču nemanīja nekādu reakciju, kas lie­cinātu par redzētā uztveri.

— Vai tam ir komunikācijas spējas?

— Manu mīļo zēn, — Doneja runāja aiz- gādnieciski laipnā tonī kā ar ļoti jaunu stu­dentu, — mēs vēl neesam paguvuši par viņu kaut ko uzzināt.

— Vai tam ir balss saites vai kas tamlī­dzīgs?

— Nē, nav.

— Hm … — Flemings atliecās taisni un paskatījās pāri tvertnes malai. — Iespējams, ka tas ir vārgs mēģinājums atdarināt cilvēku.

— Cilvēku? Tas nemaz neizskatās pēc cil­vēka.

Flemings domīgi izgāja cauri uz skaitļo­tāja telpu, kur Kristīne vēroja indikatorpa- neli.

— Vai skaitļotājs kaut ko izvada?

— Nē, neko. — Kristīne' izskatījās samul­susi. — Acīmredzot tajā tomēr kaut kas no­tiek.

Indikatorspuldzītes vienmērīgi mirkšķi­nāja: šķita, ka mašīna turpina strādāt pati sev, neizvadot rezultātus.

Nākamajās divās vai trīs dienās nekas ne­notika, un tad Flemings izveidoja lielu in­dukcijas spoli, aptīdams vadu ap tvertni un tā galus pievienodams mašīnai. Viņš nepa­skaidroja un patiesībā arī nebūtu varējis pa­skaidrot, kādēļ to darīja, bet tūlīt pat skait­ļotāja indikatorspuldzītes sāka mežonīgi zibsnīt. No laboratorijas ieskrēja Kristīne.

— Ciklops ir šausmīgi uztraucies! Viņš sitas pa savu tvertni kā traks.

No blakus telpas bija dzirdami būkšķi un šķidruma šļaksti. Flemings atvienoja spoli, un būkšķi apklusa. Kad spoli pievienoja at­pakaļ, radījums atkal reaģēja tāpat, bet iz­vades rakstāmiekārta vēl arvien klusēja. Ie­griezās Reinharts palūkoties, kā viņiem vei­cas, un viņš, Doneja un Flemings visi kopīgi vēlreiz atkārtoja pieslēgšanu, taču ne pie kā­das skaidrības netika.

Nākamajā dienā Flemings atkal ataicināja abus profesorus pie .skaitļotāja.

— Gribu izdarīt vienu eksperimentu, — viņš sacīja.

Piegājis pie indikatorpaneļa, viņš nostājās ar muguru pret to starp diviem noslēpumai­najiem elektrodiem, ko viņi nekad nebija lietojuši. Pēc brīža viņš noņēma no tiem pleksistikla aizsargus un atkal nostājās vidū. Nekas nenotika.

— Vai jūs pastāvētu šeit vienu mirkli? — Flemings palūdza Reinhartu un pavirzījās nost, lai profesors varētu ieņemt viņa vietu.

— Tikai nepieskarieties tiem! Tur ir tūkstoš voltu vai vēl lielāks spriegums.

Reinharts stāvēja nekustēdamies ar galvu starp platēm un ar muguru pret indikator- paneli.

— Vai jūs kaut ko jūtat?

— It kā mazliet… — Reinharts apklusa.

— It kā mazliet reibst galva.

— Un vēl?

— Neko vairāk. Reinharts atgāja nost.

— Un tagad viss kārtībā?

— Jā, — profesors sacīja. — Tagad es vairs nekā nejūtu.

Flemings atkārtoja eksperimentu ar Do­neju, bet viņa nejuta nekā.

— Dažādu cilvēku smadzenēm ir dažāda stipruma elektriskais lauks, — viņa sacīja.

— Manējām acīmredzot ļoti vājš, tāpat arī Flemingam. Bet jūsējām, Ernest, noteikti spēcīgāks, jo tas rada strāvas noplūdi starp elektrodiem. Pamēģiniet jūs, Kristīn!

Kristīne izskatījās nobijusies.

— Nekas nenotiks, — Flemings sacīja. — Nostājieties ar galvu starp šīm platēm, tikai nepieskarieties tām, citādi jūs izcepsities.

Kristīne nostājās turpat, kur bija stāvējuši citi. Vienu mirkli likās, kā viņa nejūt nekā, tad jaunā sieviete sastinga, aizvēra acis un pēkšņi saļima uz priekšu dziļā ģībonī. Rein­harts ar Flemingu pacēla Kristīni un nogul­dīja atzveltnes krēslā, Doneja pavēra viņas plakstus, lai apskatītu acis.

— Viņa drīz atžirgs. Tikai paģībusi.

— Kas notika? — jautāja Reinharts. — Vai viņa pieskārās elektrodam?

— Nē, — sacīja Flemings. — Un tomēr es labāk atkal uzlikšu aizsargus. — Izdarījis to, viņš kādu brīdi domīgi stāvēja, kamēr Do­neja un Reinharts pūlējās atdabūt pie sama­ņas Kristīni, izdarot mākslīgo elpināšanu un slapējot viņas pieri ar aukstu ūdeni.

— Ja starp šiem elektrodiem notiek pastā­vīga izlāde un jūs tur novietojat darbojošos smadzeņu elektrisko lauku . . .

— Apklustiet! — nepacietīgi uzsauca Do­neja. — Man šķiet, ka viņa atgūst samaņu.

— Nekas, ar viņu viss būs kārtībā. — Fle­mings domlīgi raudzījās uz paneli un abiem pleksistikla nosegtajiem elektrodiem, kas bija izvirzīti no tā. — Tādā gadījumā strāva starp tiem tiks modulēta. Smadzenes arī sa­jutīs reakciju… tās nozīmē, ka varētu no­tikt uztveršana, tātad tie reizē ir .,,

— Par ko jūs runājat? — jautāja Rein­harts.

— Es runāju par šiem te! — Flemings, ār­kārtīgi uztraucies, atcirta. — Šķiet, es zinu, kam tie domāti, — lai sazinātos ar mašīnu, noraidītu un uztvertu informāciju.

Doneja šaubījās.

— Kristīne ir vienkārši jauna sieviete ar neirotisku noslieci. Droši vien viegli pakļau­jas hipnozei.

— Iespējams.

Kristīne atguva samaņu un neizpratnē bli­sināja acis.

— Hello! — Viņa vāri pasmaidīja. — Vai es paģību?

— Jā gan, — Doneja sacīja. — Jums acīmredzot ir velnišķīgi spēcīga elektriskā aura.

— Patiešām?

Reinharts pasniedza Kristīnei glāzi ūdens. Flemings pavērās meitenē un pavīpsnāja.

— Jūs tikko izdarījāt lielu pakalpojumu zinātnei. — Viņš norādīja uz elektrodiem. — Bet turpmāk labāk turieties tālāk no tiem!

Viņš atkal pievērsās Reinhartam.

— Tagad man ir skaidrs: ja ir atbilstoša veida smadzenes, nevis cilvēka, bet tādas, kas darbojas pēc mašīnas noteiktā principa, tad rodas sakari. Tieši tā ir paredzēts sazi­nāties. Mūsu paņēmiens ievadīt atpakaļ jau­tājumus atbilžu vietā ir briesmīgi gauss un neveikls. Visa šī jēgšanās ar teletaipu un rakstāmiekārtu…

— Vai jūs gribat teikt, ka tas spēj lasīt domas? — Doneja izsmējīgi jautāja.

— Es saku, ka divas smadzenes, ja tās ir vienāda veida, var sazināties elektriskā ceļā. Ja jūs paņemtu savu radījumu un iebāztu tā galvu starp šiem elektrodiem …

— To nav iespējams izdarīt.

— Tieši to grib skaitļotājs! Un tādēļ tas ir nemierīgs, tādēļ viņi abi ir nemierīgi. Viņi grib sazināties. Radījums atrodas mašīnas elektromagnētiskajā laukā, un mašīna zina no tā loģiski izrietošās iespējas. Tieši pie tā skaitļotājs strādāja, neko neteikdams mums.

— Ciklopu taču nevar vilkt ārā no ba- rotnes, — teica Doneja. — Viņš aizies bojā.

— Jāatrod kāds cits paņēmiens.

— Jūs varētu iztaisīt kaut ko līdzīgu elektroencefalogrāfam, kādu lieto smadzeņu darbības analīzei, — sacīja Reinharts. — Uz­likt Ciklopam uz galvas elektriskos kontak­tus un informācijas pārvadīšanai novilkt līdz elektrodiem koaksiālu kabeli. Tikai ķēdē jā­ieslēdz transformators, citādi jūs viņu nosi- tīsit.

— Ko tas dos? — Doneja skeptiski parau­dzījās Reinhartā.

— Tas dos iespēju skaitļotājam sazināties ar savu subintelektu, — sacīja Flemings.

— Kādā nolūkā?

— Savus nolūkus zina tikai skaitļotājs pats. — Flemings pagriezās un sāka staigāt pa telpu. Doneja gaidīja, ka Reinharts kaut ko sacīs, bet vecais virs stāvēja, pieri saraucis, un stūrgalvīgi raudzī jās uz savam rokām.

— Vai jūtaties labāk? — viņš jautāja Kristīnei.

— Jā, pateicos.

— Vai jūs varētu uztaisīt tamlīdzīgu ierīci?

— Domāju gan.

— Doktors Flemings jums palīdzēs. Vai ne, Džon?

Flemings stāvēja telpas tālākajā malā, un aiz viņa pacēlās masīvie aparatūras bloki.

— Ja jūs patiešām to vēlaties, — viņš sacīja.

— Alternatīva ir tikai tāda, — Reinharts sacīja vairāk Donejai un sev nekā Flemin-gam, — sakravāt savus čemodānus un nodot skaitļotāju citās rokās. Kā redzat, izvēle ir stipri ierobežota.