Andromēda

6.ATRADUMS

Par spīti visam Flemings pavasarī tomēr aizbrauca uz Tornesu, lai, kā pats izteicās, apciemotu Džūdiju, bet patiesībā slimīgas ziņkāres urdīts. Viņš skaitļotājam negāja ne tuvumā, bet Džūdija un Bridžers katrs atse­višķi viņam pastāstīja, kas notiek. Skaitļo­tāja ēkai klāt piebūvētajā jaunajā korpusā Doneja bija izvietojusi sarežģītu laboratori­jas iekārtu, kurā ietilpa ķīmiskās sintēzes aparatūra un elektronu mikroskops. Profe­sores vadītajā grupā strādāja Kristīne un vairāki viņas asistenti, un viņa saņēma visus nepieciešamos līdzekļus, jo Reinharts un Os­borns pa šo laiku bija iemantojuši spēcīgu aizmuguri.

— Un kā klājas tev? — Flemings jautāja Džūdijai.

Viņi sēdēja turpat centra teritorijā uz krasta kraujas, kas pacēlās pār laivu pie­stātni.

— Dzīvoju līdzi gadalaikiem. — Džūdija maigi, bet atturīgi uzsmaidīja viņam. Viņu satrieca ar Flemingu notikusī pārvērtība — neveselīgā sejas krāsa un vispārējais sagu­rums, dziļā apātija, kas liecināja par pilnīgu sakāvi. Džūdija ilgojās viņu apskaut un at­doties viņam un tai pašā laikā gribēja izvai­rīties no tuvībaš un saglabāt tikai viņu sā­kotnējās draudzīgās attiecības, kas šķita ro­beža, ko viņa nedrīkst pārkāpt, kamēr dara darbu, par ko pati kaunas. Uzzinājusi, ka Flemings atgriezīsies Tornesā, viņa pat bija mēģinājusi iesniegt atlūgumu, taču viņu ne­atbrīvoja. Džūdija tagad jau zināja pārāk daudz, lai viņu atlaistu, un daudz par daudz, lai varētu pateikt Flemingam patiesību.

Bridžers bija palicis Tornesā un visu ziemu nostrādājis, nedarīdams neko aizdomīgu, bet vairākas reizes tuvumā tika redzēts Kaufmaņa limuzīns, kura garais, spocīgi ģērbtais šofe­ris stacijā novēroja atbraucējus un aizbrau­cējus un vismaz vienreiz piezvanīja Bridže­ram. Pēc šās sarunas Bridžers vēl vairāk sadrūma un sāka izgatavot skaitļotāja izva­dīto materiālu kopijas savām vajadzībām. Džūdija to nebija ievērojusi, bet Kvodrings gan, taču šis fakts vien vēl neko nepierādīja. Baltā jahta vairāk nerādījās, un, patiesību sakot, ziemā, kad trakoja aukas un sniegpu­teņi un vētras sakultā jūra mežonīgi ban­goja, to nebija arī ko gaidīt. Agri pavasarī gar piekrasti, pastiprinātas ar helikopteriem, sāka kursēt flotes patruļas, un jahta, ja tai

vispār bija kādi aizdomīgi nolūki, tika aiz­baidīta. Drošības pasākumi kļuva stingrāki, bet arī informācijas vērtība pieauga, un Džū- dijas priekšnieku vidū valdīja uzskats, ka netiks žēloti līdzekļi, lai to iegūtu.

Džūdija, kuras vienīgais darbs bija novē­rošana, kā parasti varēja brīvi rīkoties ar savu laiku, un Kvodringam bija gluži pa prātam, ka viņa uzturas kopā ar Flemingu. Tā nu viņa sēdēja līdzās Džonam uz kraujas, izlikdamās laimīga, ka abi atkal sastapušies, un tai pašā laikā rūgti izjuzdama savu iek­šējo sašķeltību.

— Kad tu noturēsi preses konferenci? — tāds bija Fleminga nākamais jautājums.

— Nezinu. Šogad, nākamgad, kādreiz nā­kotnē.

— To visu vajadzēja paziņot atklātībā jau pirms vairākiem mēnešiem.

— Bet ja tas ir noslēpums?

— Tas ir noslēpums tādēļ, ka tā grib po­litikāņi. Un tieši tāpēc tas aiziet pa nepareizu ceļu. Tiklīdz zinātni izņem no zinātnieku ro­kām un nodod politikāņiem, tā ir nolemta bojā ejai. — Viņš paraustīja plecu, norādī­dams uz nometni. — Ja vien tam visam jau nav uzspiests nolemtības -zīmogs.

— Ko tu domā iesākt? — Džūdija jautāja.

Flemings paraudzījās lejup uz krastā plīs­tošajiem viļņiem simt piecdesmit pēdu zem viņiem, tad pagriezās un pirmoreiz pēc ilga laika pasmaidīja.

— Vizināt tevi ar jahtu, — viņš sacīja.

Bija viens no tiem mānīgajiem pavasa­riem, kas negaidīti šķiet atnācis jau marta pirmajās dienās. Spīdēja saule, no dienvid­rietumiem pūta viegls vējiņš, un jūra bija skaista. Flemings nojauta, ka Džūdijai nav nekā cita ko darīt, un viņi katru dienu brau­kāja ar jahtu pa līci un gar piekrasti augšup līdz Grīnstounas zemesragam un lejup līdz Gerlohas ietekai. Ūdens bija stindzinoši auksts, bet smiltis jau siltas, un pēcpusdienās viņi mēdza iebraukt kādā jaukā līcītī, izkāpt krastā un pagozēties saulē.

Pēc dažām dienām Flemings jau izskatījās mazliet atspirdzis. Viņš kļuva jautrāks un dažreiz stundām ilgi šķita aizmirsis drūmās domas, kas to nomāca. Acīmredzot viņš juta, ka Džūdija vairs nevēlas intīmu attie­cību, un ļoti drīz atkal sāka tēlot sirsnīga un aizbildnieciska lielā brāļa lomu. Džūdija apspieda smeldzi un cerēja, ka viss vēl būs labi.

Kādā siltā, saulainā pēcpusdienā viņi iebrauca mazā līcītī Torholmas saliņas jūras pusē. Krastā slējās stāvas klintis, un to at­starotais saules siltums plūsmoja pāri viņiem abiem, kad tie plecu pie pleca gulēja smil­tīs. Vienīgais, ko viņi redzēja, bija augstās, zilās debesis. Vienīgās skaņas te bija smagie, maigie viļņu šļaksti un jūras putnu klaigas. Pēc brītiņa Flemings piecēlās sēdus un no­vilka biezo svīteri.

— Tev derētu novilkt arī savējo, — viņš sacīja Džūdijai.

Mazliet pa vilcinājusies, viņa novilka svī­teri un tagad gulēja sporta biksītēs un krūš­turī, juzdama ar visu ķermeni spirgtā vēja un saules glāstus. Flemings pat nepaskatījās uz viņu.

— Te ir labāk nekā pie skaitļotāja. — Džūdija, acis neatvērdama, pasmaidīja. — Vai uz šejieni brauc Bridžers?

— Nūja.

— Bet es neredzu neviena putna.

— Es gan vienu redzu, — Flemings pagrie­zās uz sāniem un noskūpstīja Džūdiju. Viņa gulēja vēsa un nekustīga, un viņš atkal pa­virzījās nost, atstādams vienu roku uz viņas diafragmas.

— Kāpēc viņš nebrauc šurp kopā ar tevi? — Džūdija vaicāja.

— Negrib mūs traucēt.

Džūdija saviebās pret sauli.

— Es viņam nepatīku.

— Un tev nepatīk viņš, vai ne?

Džūdija neatbildēja. Fleminga roka no­slīdēja uz viņas gurna.

— Nevajag, Džon!

— Vai esi devusi tikumības zvērestu? — Viņš piepeši saskaitās un sadrūma.

— Es neklīrējos, tikai…

— Tikai?

— Tu mani vēl nepazīsti.

— Velns parāvis! Tu man nedod sevišķi daudz izdevības tevi iepazīt.

Džūdija strauji piecēlās un paskatījās ap­kārt. Viņiem aiz muguras klintī bija sprauga.

— Izpētīsim, kas tur ir.

— Kā tu vēlies.

— Vai tur ir ala?

— Jā.

— Iesim paskatīsimies!

— Mēs neesam piemēroti apģērbušies.

— Neesi tāds formālists! — Džūdiia uz­smaidīja viņam un uzvilka svīteri, tad pa­svieda Flemingam viņējo. — Še!

— Tā ieiet velnišķīgi dziļi klintī. Te vaja­dzīgi speleologu instrumenti, tāpat kā dzi­ļajās apakšzemes alās.

— Mēs neiesim tālu.

— Okei! — Flemings uzslējās kājās un nokratīja savu slikto omu. — Ejam!

Iekšpusē ala paplašinājās un tālāk atkal saruka par šauru eju, kas veda dziļāk klintī. Pamats pie ieejas bija smilšains un oļiem nobārstīts. Pagājuši tālāk, viņi uzdūrās ak­mens bluķiem. Te iekšā bija vēsi un ļoti klusi. Flemings atnesa no laivas kabatas bateriju un apgaismoja alas sienas — šur tur pavizēja ūdens lāsītes, kas sūcās no klints. Pēc pārdesmit jardiem viņi atkal nonāca alas paplašinājumā un tā tālākajā malā ie­raudzīja lielu baseinu. Džūdija nometās uz ceļiem un ielūkojās ūdenī.

— Te ir kaut kāda aukla.

— Kas? — Flemings notupās līdzās un raudzījās lejup pāri baseina malai. Tumšajā dziļumā aizstīdza balta aukla, kuras gals bija sasiets cilpā un apmests ap akmeni krastā.

Flemings pavilka auklu — tā turējās pavi­sam stingri.

— Vai te ir dziļš? — Džūdija pūlējās ie­skatīties baterijas stara apgaismotajā ūdenī, bet nevarēja saredzēt neko citu kā tikai melnu tukšumu.

— Lūdzu, paturi bateriju!

Flemings ar abām rokām satvēra auklu un lēnām vilka to augšup. Auklas galā bija liela termosveida kārba, smaguma dēļ apkarināta ar akmeņiem. Džūdija apgaismoja kārbas vāku.

— Tas ir Denisa termoss! — Flemings ie­saucās.

— Denisa Bridžera?

— Jā. Viņš to nopirka, ko ņemt līdzi uz piknikiem. Es pazīstu pēc ieskrāpētā līkloča.

— Kāpēc viņš būtu to te atstājis? — Džū­dija jautāja vairāk pati sev nekā Flemingam.

-— Es nezinu. Pavaicā viņam pašam.

Džūdija noskrūvēja kārbai vāku un pataus­tīja iekšpusē.

— Dieva dēļ, labāk neaiztiec!

— Tā ir pilna ar papīriem! — Džūdija izvilka dažus un apgaismoja ar bateriju. — Vai tu tos pazīsti?

— Tie ir mūsu materiāli. — Flemings ne­ticīgi raudzījās uz papīriem. — Nokopēti. Labāk būs, ja mēs tos atdosim viņam.

— Nē! — Džūdija ielika papīrus atpakaļ kārbā un'aiztaisīja vāku.

— Ko tu domā darīt?

— Atstāt tos tur, kur atradām.

— Absurds!

— Lūdzu, Džon, es zinu, ko daru! — Džū­dija paņēma kārbu un iesvieda atpakaļ ūdenī, bet Flemings, turēdams bateriju, sa­īdzis viņu vēroja.

— Ko tas nozīmē? — viņš noprasīja, bet Džūdija nekā neatbildēja.

Atgriezušies nometnē, viņi pie administrā­cijas ēkas sastapa Reinhartu. Viņš aizturēja Flemingu.

— Vai tu vari man veltīt kādu brītiņu, Džon?

— Manis te vispār nav.

— Paklausies, Džon! — Profesors izskatī­jās sarūgtināts. — Mēs esam strupceļā.

— Ļoti labi.

— Madlēnai ir izdevies sintezēt DNS. Šūnas patiešām izveidojas.

— Jūs varat lepoties ar viņu.

— Atsevišķas šūnas. Bet tās nedzīvo vai dzīvo tikai dažas minūtes.

— Tad jums stāv klāt laime. Ja tās dzī­votu, tad tās komandētu mašīna.

— Kā?

■— Es nezinu, kā. Bet mūsu draugi tās ne­būtu.

— Viena atsevišķa šūna nevar neko lielu nodarīt. — Džūdija vēl nekad nebija dzir­dējusi Reinhartu runājam tik lūdzošā tonī. — Vienalga, tomēr nāciet!

Flemings stūrgalvīgi izstiepa apakšlūpu.

— Ej, Džon! — Džūdija pagriezās pret viņu. — Vai tev ir bail, ka tās tev iekodīs?

Flemings uzrāva kūkumu un sekoja profe­soram.

Džūdija taisnā ceļā devās uz Kvodringa kabinetu un ziņoja par atradumu uz salas.

— Oho! — Kvodrings iesaucās. — Tas jau ir kaut kas! Kur viņš atrodas patlaban?

Kvodrings piezvanīja uz skaitļotāja ēku, bet Bridžers tikko bija no turienes aizgājis.

— Pasakiet pretizlūkošanas daļas puišiem, lai uzmeklē viņu un neizlaiž no acīm, — majors izrīkoja savu gaitnieku. — Bet viņš nedrīkst manīt, ka tiek izsekots.

— Klausos, ser! — gaitnieks apsviedās ar savu grozāmo krēslu pret komutatoru.

— Kas šodien patrulē uz kraujas?

— B vads, ser.

— Pasakiet viņiem, lai novēro taku uz laivu piestātni.

— Vai viņš jāaiztur?

— Nē. Lai ļauj viņam izbraukt jūrā, ja viņš grib to darīt, un lai paziņo mums. — Kvodrings pievērsās Džūdijai. — Šodien Bridžeram piezvanīja viņa draugs. Tiem kaut kas ir vajadzīgs ļoti steidzami, ja tā riskē.

— Kāpēc viņi tā rīkotos?

— Iespējams, ka notiek kāds darījums. Mēs, protams, noklausījāmies sarunu. Tā bija visai aizplīvurota, bet tika runāts kaut kas par jauno maršrutu.

Džūdija paraustīja plecus. Viņa nekā ne­saprata. Kvodrings nogaidīja, kamēr gait­nieks piezvanīja pretizlūkošanas daļas kap­rālim un aizgāja nodot viņa pavēli B vada komandierim. Pēc tam viņš pieveda Džūdiju pie sienas kartes.

— Vecais maršruts bija ceļš uz salu. Bri­džers varēja aizvest un atstāt tur materiālus, neizejot ārpus nometnes. Kad vajadzēja, tos pievāca no jahtas. Droši vien kādam no Kaufmaņa kolēģiem ir okeāna jahta, kas var noenkuroties tālu jūrā un nosūtīt laivu uz salu, lai satiktos ar Bridžeru.

— Balta jahta?

— Tā, kuru jūs redzējāt.

— Tad tādēļ… — Bija pagājis jau ilgs laiks, kopš krastmalā tika šauts uz viņu, bet, raugoties kartē, Džūdija atkal jo spilgti pār­dzīvoja šo notikumu.

— Kaufmanim bija vajadzīgs kāds, kas sa­zinātos ar Bridžeru un uzturētu sakarus ar jahtu. Viņš izmantoja savu šoferi, kas savu­kārt izmantoja mašīnu.

— Un šāva uz mani?

— Droši vien tas bija viņš. Tā bija muļ­ķīga rīcība, bet laikam taču viņš domāja, ka varēs līķi iesviest jūrā.

Džūdijai biezajā svīterī piepeši kļuva auksti.

— Un jaunais maršruts?

— Slikto laika apstākļu un mūsu pastipri­nātās uzraudzības dēļ viņi vairs nevar iz­mantot jahtu un līdz ar to nevar nokļūt uz salas. Bridžers, kā jūs nupat konstatējāt, vēl arvien to izmanto kā slēptuvi, bet tagad viņam būs jādabū materiāli atpakaļ un jāmē­ģina ar tiem izšmaukt pa galvenajiem vār­tiem, kas ir daudz riskantāk.

Džūdija raudzījās laukā pa logu aukstajā krēslā, kas sabiezēja pāri dienā sasilušajai zemei. Laboratoriju ēku zemie jumti kā melni kvadrāti izdalījās pret tumstošo zāli. Dažu dzīvojamo mājiņu logos spīdēja gaisma, un pāri tām milzīgā debesu velve kļuva arvien blāvāka un izgaisa. Kaut kur apgaismotā pazemes telpā strādāja Doneja, aizrāvusies un nenojauzdama, kādas sekas būs tam, ko viņa dara. Kaut kur Flemings ar Reinhartu strīdējās par nākotni. Un kaut kur, juzdamies vientuļš un nelaimīgs un var­būt trīcēdams slēptās bailēs, Bridžers patla­ban uzvilka zvejnieka vamzi, lietusmēteli un garos zābakus, lai dotos ārā naktī.

— Jums derētu saģērbties siltāk, — Kvod­rings sacīja. — Arī es to darīšu.

Donejas laboratorijā bija silti. Nedēļām ilgi nepārtraukti ieslēgtā gaisma un apara­tūra pamazām bija guvusi virsroku pār gaisa, kondicionēšanas iekārtu.

— Ož pēc biologa, — sacīja Flemings, kad viņi abi ar Reinhartu tur iegāja. Doneja patlaban skatījās mikroskopā. Viņa izklai­dīgi pacēla acis.

— Hello, doktor Fleming!. — viņa sacīja tādā tonī, it kā viņš būtu izgājis tikai izdzert tasi tējas. — Laikam izskatās mazliet pēc ra­ganas ķēķa.

— Vai ir kas izbrūvēts? — jautāja Rein­harts.

— Mēs tikko sagatavojām jaunu porciju. Vai vēlaties palikt un paskatīties? — Mikro­skopam bija elektronisks kineskops, kas at­gādināja televizora ekrānu. — Te jūs varē­sit sekot līdzi, ja kas notiks.

— Vai jauno kultūru? — jautāja viens no Donejas asistentiem, iestiprinādams adatu zemādas injekciju šļircē.

— Paņemiet mazliet no tās un uzmaniet adatas temperatūru.

Kamēr asistents izņēma no saldējamās ie­kārtas mazu pudeli, Doneja paskaidroja Fle­mingam, ko viņai izdevies paveikt.

— Mēs izdarām sintēzi apmēram sasalša­nas punktā, un normālā temperatūrā tās atdzīvojas. — Doneja izturējās ļoti draudzīgi, it kā visas domstarpības ar Flemingu būtu aizmirstas. Asistents ar adatu pārdūra pude­les gumijas micīti un ievilka šļircē mazliet šķidruma.

— Kāda dzīvības forma tās ir? — Flemings jautāja^

— Tas ir ļoti vienkārši protoplazmas vei­dojumi ar kodolu. Ko jūs gribat — taustek­ļus un galvas?

Doneja paņēma šļirci, izlaida vienu šķid­ruma pilienu uz priekšmeta stikliņa un iebāza stikliņu mikroskopā.

— Kā tās uzvedas?

— Kādu brīdi kustas, pēc tam iet bojā. Tā jau ir visa nelaime. Droši vien mēs vēl neesam atraduši pareizo barotni.

Doneja pielika aci pie mikroskopa un no­regulēja asumu. Kad viņa pavirzīja stikliņu zem lēcas, viņi varēja saskatīt, kā izveidojas atsevišķas šūnas — blāvi diskiņi ar tumšāku centru — un dažas sekundes peld pa ekrānu. Kad Doneja ieslēdza stiprāku palielinājumu, tās vairs nekustējās un acīmredzot bija jau beigtas. Viņa izņēma stikliņu.

— Pamēģināsim otru kultūru. — Doneja ar nogurušu smaidu paskatījās uz viņiem. — Tā es te ņemos augām naktīm.

Drīz pēc pusnakts Bridžeru redzēja iznā­kam no savas mājiņas. Krasta patruļa novē­roja, kā viņš pa taku nokāpj lejup uz laivu piestātni, taču neaizturēja viņu, tikai no veca dota, kas atradās turpat uz kraujas, piezvanīja uz sardzes telpu. Kad Kvodrings un Džūdija piebiedrojās patruļai, Bridžers jau stūma laivu nost no steķiem. Tās motors divreiz nosprauslojās, tad sāka vienmērīgi pukšķēt, un laiva uzņēma gaitu. Mēness gaismā viņi varēja redzēt, kā tā aizslīd pāri līcim.

— Vai jūs nesekosit viņam? — jautāja Džūdija.

— Nē. Viņš * atgriezīsies. — Kvodrings klusu uzsauca kareivjiem: — Palieciet te augša un paslēpieties! Tas var vilkties diez­gan ilgi.

Džūdija skatījās jūra, kur mazā laiva tā­lumā nozuda starp viļņiem.

Uz rīta pusi mēness norietēja, un par spīti biezajiem apģērbiem viņiem nežēlīgi sala.

— Kāpēc viņš nebrauc atpakaļ? — Džū­dija jautāja Kvodringam.

— Negrib kulties pa tumsu.

— Bet ja nu viņš zina, ka mēs esam šeit…

— Kā viņš to var zināt? Viņš tikai gaida ataustam gaismu.

Pulksten četros nomainījās sardze. Vēl ar­vien bija tumšs. Ap pieciem melnās debesis sāka bālēt un pamazām pieņēma pērļu pelēku nokrāsu. Naktsmaiņas pavārs apstai­gāja nometni, iznēsādams metāla kannas ar rīta tēju. Vienu viņš atstāja sardzes telpā, otru pie galvenajiem vārtiem, trešo skaitļo­tāja ēkā.

Atbīdījusi brilles uz pieres, Doneja skaļi strēba tēju.

— Kāpēc jūs nemetat mieru, Madlēn? — nožāvādamies jautāja Reinharts.

— Nu jau drīz metīšu. — Viņa iebāza mikroskopā jaunu stikliņu. Uz galda līdzās viņai atradās silīte, līdz pusei pilna ar izlie­totiem stikliņiem. Flemings sēdēja uz galda stūra, neslēpdams savu nepatiku un tomēr dziļi ieintriģēts.

— Vēl tikai šo. — Doneja mazlietiņ pa­virzīja stikliņu. — Paskatieties!

Uz ekrāna varēja redzēt veidojamies šūnu.

— Šī jūtas labāk nekā vairums pārējo,— sacīja Reinharts.

— Tā aug, acīm redzot. — Doneja ieslēdza lielāku palielinājumu. — Rau, rau, tā sāk dalīties!

Šūna pieņēma izstiepta ovāla formu, tai vidū izveidojās iežmaugs, un abi gala mai­siņi atrāvās viens no otra, pēc tam katrs no tiem savukārt pārdalījās uz pusēm, veidojot jaunas šūnas.

— Tā vairojas! — Doneja atliecās atpakaļ un vēroja ekrānu. Viņas nogurusi seja savil­kās laimīga smaida grumbiņās. — Mēs esam radījuši dzīvību! Mēs patiešām esam radījuši īstu, vairoties spējīgu šūnu! Paskatieties, tas turpinās… Ko jūs par to teiksit, doktor Fleming?

Flemings bija piecēlies kājās un saspringti vēroja ekrānu.

— Kā jūs apturēsit šo dalīšanos?

— Es nemaz nedomāju to apturēt. Es gribu redzēt, kas notiks tālāk.

— Tas veidojas par organiski saistītu struktūru, — piezīmēja Reinharts.

Flemings sažņaudza abas rokas dūrēs.

— Nogaliniet to!

— Ko? — Doneja palūkojās viņā ar rāmu izbrīnu.

— Nogaliniet to, kamēr varat!

— Tas ir pilnīgi pakļauts mūsu kontrolei.

— Tiešām? Paskatieties, cik ātri tas aug, — Flemings norādīja uz strauji dubul­tojošos šūnu masu uz ekrāna.

— Tā tam arī jābūt. Nedēļas laikā jūs va­rētu izaudzēt amēbu zemeslodes lielumā, ja vien spētu pietiekami ātri piegādāt tai ba­rību.

— Šī nav amēba.

— Līdzība ir liela.

— Nogaliniet to! — Flemings paraudzījās viņu cieti nepiekāpīgajās sejās un vēlreiz uzmeta acis ekrānam. Tad viņš paķēra smago metāla kannu, kurā bija atnesta tēja, un trieca to pret mikroskopu. Klusajā telpā spalgi nošķindēja metāls un stikls. Ekrāns nodzisa.

— Muļķa puišelis! — Doneja gandrīz rau­dāja.

— Džon, ko jus darat? — Reinharts metas uz priekšu, lai savaldītu Flemingu, bet bija jau par vēlu. Flemings izrāva no mikroskopa saplīsušā priekšmeta stikliņa atliekas, no­svieda uz grīdas un sašķaidīja ar papēdi.

— Jūs esat ārprātīgi! Jūs visi! Akli, stulbi, ārprātīgi! — viņš uzkliedza un izmetās pa durvīm.

Viņš izskrēja cauri skaitļotāja telpai un galvenajam gaitenim ārā uz lieveņa. Tur viņš aizelsies mirkli palika stāvam, juzdams sejā iesitamies auksta gaisa vilni. Iznākot laukā jaunās dienas blāvajā rītausmā pēc Donejas laboratorijas sasprindzinātajā at­mosfērā pavadītās nakts, bija tāda sajūta, it kā pamostos no murga. Flemings pāris reižu dziļi ieelpoja un lieliem soļiem devās pāri zālājam uz zemesraga galu, gribēdams izvē­dināt smadzenes un plaušas.

Tālumā viņš izdzirdēja laivas piekarināmā motora troksni.

Viņš pagriezās un pusskriešus metās uz to vietu, kur taka no laivu piestātnes uznāca augšā uz kraujas. Kļuva arvien gaišāks, un laivas motora troksnis, kas strauji tuvojās, pievilka viņu kā magnēts, bet uz pašas krau­jas malas viņš uzdūrās Kvodringam, Džūdijai un diviem kareivjiem, kuri gulēja zālē un kaut ko gaidīja. Flemings piegāja klāt.

— Velns parāvis, kas te notiek? — Viņš blenza uz tiem ar niknuma un neizpratnes pilnu skatienu. Kvodrings piecēlās, uz krū­tīm viņam siksnā šūpojās binoklis.

— Ejiet atpakaļ! Ejiet projām no šejienes!

Motors bija apklusis. Laiva patlaban ie­slīdēja piestātnē zem viņu kājām. Džūdija sakustējās, lai pieceltos, bet Kvodrings ar rokas mājienu deva zīmi palikt uz vietas.

— Ej projām, Džon, lūdzu, ej! — viņa sacīja izmisīgā balsī.

— Ej projām? Ej projām? Sasodīts, kas te visiem ir aiz ādas?

— Apklustiet! — pavēlēja Kvodrings. — Un netuvojieties kraujas malai!

— Mēs gaidām Denisu Bridžeru, — sacīja Džūdija.

— Denisu? — Flemings bija gandrīz nervu

šoka stāvoklī un nespēja uzreiz aptvert, kas te notiek.

— Es jūsu vietā tūlīt pazustu, — Kvod­rings ieteica. — Ja negribat būt viņa aresta aculiecinieks.

— Aresta? — Flemings lēnām, pievērsa skatienu Džūdijai un tad piepeši visu sa­prata.

— Jūs esat prātu zaudējuši!

— Stāviet mierīgs un netaisiet troksni! — sacīja Kvodrings.

Flemings paspēra pāris soļus uz kraujas malas pusi, bet pēc Kvodringa mājiena abi kareivji cieši satvēra viņu aiz elkoņiem un atvilka atpakaļ. Viņš bezspēcīgi stāvēja starp tiem, satriekts un izmisis. Viņa seja norasoja ar aukstiem sviedriem un acis ie­urbās Džūdijā.

— Vai tu esi te līdzdalīga?

— Tu zini, ko mēs atradām. — Džūdija vairījās no viņa skatiena.

— Vai tu piederi pie viņiem?

— Jā, — viņa sacīja, pagriezās un nostā­jās blakus Kvodringam.

Viņi ļāva Bridžeram, kas stiepa smago kārbu no alas, uzkāpt pa taku līdz pašai augšai. Kad viņa galva parādījās pāri krau­jas malai, Flemings iekliedzās:

— Denis!

Viens no kareivjiem ar roku aizspieda Flemingam muti, bet Bridžers jau bija viņus ieraudzījis. Iekams paguva piesteigties

Kvodrings, viņš nosvieda kārbu un metās skriet

Par spīti garajiem ūdenszābakiem viņš skrēja ātri — pa taciņu gar kraujas malu uz jūras pusi. Kvodrings un abi kareivji dzinās bēglim pakaļ. Flemings skrēja aiz viņiem, Džūdija aiz Fleminga. Tas atgādināja briežu medības agrā, aukstā rītā. Viņi nevarēja redzēt, kur Bridžers skrien. Viņš nonāca līdz zemesraga galam, tad pagriezās un paklupa. Slapjie gumijas zābaki paslīdēja uz zāles kraujas malā, un viņš nogāzās lejā. Pēc pie­cām sekundēm uz klints radzēm jūras krastā gulēja sakropļots līķis.

Flemings kopā ar kareivjiem stāvēja krau­jas malā, raudzīdamies lejup. Kad pienāca Džūdija, viņš klusēdams pagriezās un lēnām aizgāja atpakaļ uz nometnes pusi. Pirkstā vēl sūrstēja stikla šķembiņa no sadauzītā mikroskopa. Uz mirkli apstājies, viņš to iz­vilka un tad devās tālāk.