Pusķēniņš

SOLĪJUMI

Tā bija milzu avantūra.

Vēsts par ķēniņa Ūtrika nāvi varēja sasniegt daudzas ietekmīgas dzimtas no Getlandes tālākajiem nostūriem gandrīz teju pirms apglabāšanas, un viņus tracinātu liegtā iespēja izrādīt savu svarīgumu notikumā, kas tik ilgi paliks tautas atmiņā.

Nebija nekādu šaubu, ka Augstais karalis, kura sēdeklis atradās Skekenpilī, nemaz nerunājot par vienmēr labi informēto veckundzi Veksenu viņam pie sāna, diez vai priecāsies, ka nav saņēmuši ielūgumu, un Māte Gundringa uz to vērīgi norādīja. Tomēr Jārvi māte tikai izgrūda caur sakostiem zobiem: - Man viņu dusmas ir kā pīšļi. - Lai arī Leitlina vairs īsti nebija ķēniņiene, nekāds cits tituls viņai nepiestāvēja, un Hūriks, joprojām milzīgs un kluss, no viņas netkāpās ne soli, zvērējis mūžam būt tās rīcībā. Tiklīdz Leitlina vēra muti vaļā, viņas teiktais

> ' j

jau bija noticis fakts.

Bēru procesija virzījās no Dievzāles caur citadeles pagalmu, kur katrs zāles stiebrs atcerējās Jārvi neskaitāmās neveiksmes, un gar milzīgo ciedru priedi, zem kuras zariem brālis mēdza apsmiet Jārvi par to, ka tas nespēj uzrāpties kokā.

Protams, Jārvi gāja pašā priekšgalā, bet māte viņam līdzās dēlu visādā ziņā aizēnoja. Māte Gundringa centās turēt līdzi, saliekusies pār savu zizli. Tēvocis Odems gāja pa priekšu ķēniņa galmam, kareivjiem un vislabākajās drānās tērptām dāmām. Tām sekoja vergi, grabinādami važas un nodūruši acis turp, kur bija to īstā vieta.

Jārvi satraukti pavērās visapkārt, kad viņi iegāja vienas ieejas tunelī, ieraudzīja tālumā tumsā pavīdam Vaidu vārtus, kas bija gatavi aizkrist un noslēgt citadeli jebkura ienaidnieka priekšā. Tā runāja, ka līdz šim tie krituši lejā tikai vienreiz, bet ilgi pirms viņa dzimšanas, tomēr Jārvi ik reizi bažīgi norija kamolu, kad nācās iet caur šiem vārtiem. Virs galvas, tikai vienas bultas kavēts, karājās īsts nospodrināta vara klucis un kairināja ļaužu nervus.

īpaši brīdī, kad kāds gatavojās atdot ugunij pusi ģimenes.

- Tu labi turies, - tēvocis Odems nočukstēja zēnam pie auss.

- Es tikai eju uz priekšu.

- Tu ej kā ķēniņš.

- Es esmu ķēniņš un eju uz priekšu. Vai gan varētu būt kā citādi?

Odems pasmaidīja. — Labi teikts, mans ķēniņ!

Pār tēvoča plecu Jārvi pamanīja arī sev veltītu Isriunas smaidu, viņas nestā lāpa iekrāsoja meitenes acis un ap kaklu aplikto ķēdi spožā kvēlē. Pavisam drīz tajā karāsies Getlandes dārgumu glabātavas atslēga un viņa būs ķēniņiene. Viņa ķēniņiene. Šī doma raisīja cerību uz baiļu fona gluži kā tumsā uzmirdzējusi dzirkstele.

Ikvienam rokā bija lāpa, un uguntiņas kā gaismas čūska izvijās caur biezējošo tumsu, lai gan līdz brīdim, kad procesija izgāja pa pilsētas vārtiem pakalnu klajumā, vējš jau bija noslāpējis pusi liesmu.

Ķīlim iegraužot smiltīs dziļu, vijīgu ieri, godājamie kareivji izvilka kāpu ielokā izvēlētajā vietā paša ķēniņa kuģi: dižāko no Torlbijas pārpildītās ostas laivām ar divdesmit airu vietām katrā sānā, augstu priekšgalu un pakaļgalu, kas bija tikpat smalkiem kokgriezumiem rotāts kā Dievzāles iekārtojums. Ar šo pašu kuģi ķēniņš Ūtriks bija šķērsojis Sašķelto jūru savā slavenajā karagājienā uz Sagenmarku. Šis pats kuģis bija dziļi iegrimis no iegūto vergu svara un laupījuma, kad ķēniņš ar triumfu atgriezās.

Ķēniņa un tā mantinieka bālos ķermeņus novietoja uz klāja pāri smalku zobenu režģim, jo Ūtrika karotāja slava tikai pavisam maz atpalika no viņa nelaiķa brāļa Utila sasniegumiem. Jārvi iešāvās prātā viena vienīga doma: slaveni un diži karavīri mirst tieši tāpat kā citi cilvēki.

Un parasti tas notiek krietni agrāk.

Bagātīgi ziedojumi tika izlikti visapkārt nelaiķiem tā, kā, pēc lūgšanu audēja domām, dieviem patiktu vislabāk. Tur gūlās ieroči un vairogi, ko valdnieks bija izcīnījis kaujas laukā. Zelta aproces, sudraba monētas un citas vērtslietas krājās mirdzošā kaudzē. Jārvi ielika dārgakmeņiem rotātu kausu brāļa rokās, māte uzklāja baltu kažokādu mirušā ķēniņa pleciem un uzlika roku uz viņa krūtīm. Tā viņa arī palika stāvam, veroties lejup, cieši saspringtu žokli, līdz Jārvi sacīja: - Māt?

Neteikusi ne vārda, Leitlina pagriezās un veda dēlu uz pakalnu, kur atradās augstie krēsli. Jūras vējš plosīja brūngano zāli un plandīja to gar gājēju kājām. Jārvi centās ērtāk iesēsties cietajā, augstajā sēdeklī, māte ieņēma vietu un sastinga viņam blakus, bet Hūriks kā milzu ēna vīdēja aiz Leitlinas muguras. Māte Gundringa apmetās uz sola, kas bija novietots no Jārvi pa kreisi, saķērusi kaulainajā rokā izliekto metāla spieķi, kurā dzīvi spoguļojās nemierīgās lāpu gaismas.

Jārvi sēdēja starp abām mātēm. Viena viņam ticēja, otra bija devusi dzīvību.

Tad Māte Gundringa pieliecās pie Jārvi un klusi sacīja: - Man ļoti žēl, mans ķēniņ. Ne jau tādu nākotni es jums vēlēju.

Jārvi vairs nedrīkstēja izrādīt vājumu. — Mums visiem spēkiem jāliek lietā dievu atvēlētais, - viņš teica. - Pat kēniniem.

> >

- īpaši ķēniņiem, - norūca Leitlina un deva signālu.

Pakaviem klaudzot pret dēļiem, divi duči zirgu tika uzvesti uz kuģa un noslaktēti, to asinis skalojās pār visu klāju. Visi bija vienisprātis, ka Nāve izvadīs ķēniņu Ūtriku un viņa dēlu pa Beidzamajām durvīm ar godu un mirušo pasaulē tie tiks uzņemti kā diženi ļaudis.

Tēvocis Odems ar lāpu rokā iznāca liedaga smiltīs sanākušo un kaujai gatavo kareivju vienību priekšā. Sudrabotajā bruņukreklā un spārniem rotātajā ķiverē, sarkanajam apmetnim plandot vējā, viņš nudien atgādināja karalisku dēlu, brāli un tēvoci. Viņš svinīgi nolieca galvu Jārvi priekšā, un Jārvi pamāja pretī, sajutis mātes tvērienu ap labo roku savelkamies ciešā spiedienā.

Odems pielika lāpu piķa piesūcinātajam iekuram. Liesmas laizījās ap kuģi un jau pēc mirkļa bija apņēmušas to lielā sārtā, sāpīgs vaids atbalsojās pūlī. Skuma visi: godātie un bagātie no augstās terases Torlbijas mūru priekšā; amatnieki un tirgotāji zem tās; svešzemnieki un zemnieki vēl zemāk; ubagi un vergi, patvērušies spraugās no vēja, - ikviens atradās tur, kur, pēc dievu domām, bija to īstā vieta.

Un Jārvi norija rūgtu atziņas malku, pēkšņi atskārtis, ka viņa tēvs nekad neatgriezīsies un kopš šī brīža viņam nudien būs jākļūst par ķēniņu līdz dienai, kad pats tiks sadedzināts.

Tā viņš tur sēdēja, nosalis un nelabuma pārņemts, pārlicis zobenu pār ceļiem, kamēr parādījās Mēness tēvs līdz ar meitām zvaigznēm, un degošā kuģa, svilstošo ziedojumu un viņa tuvāko radinieku degošo augumu liesmas izgaismoja tūkstošiem sērojošo sejas. Noklīduši gaismas stari slīdēja pār pilsētas mūra ēkām, mimozu piesegtajām būdām mūru pakājē un pakalna galā uzslietās citadeles torņiem. Viņa citadeles torņiem, lai gan Jārvi tā līdz šim vairāk bija atgādinājusi cietumu.

Bija jāizcieš varonīga cīņa, lai neaizmigtu. Iepriekšējā naktī Jārvi nebija gulējis gandrīz nemaz tāpat kā visas citas naktis, kopš viņa galvā tika likts ķēniņa kronis. Šķita, ka tēva tukšās guļamistabas aukstajos, ēnu apņemtajos stūros pulcējas bailes, un, ievērojot senu tradīciju, šai telpai nebija durvju, ko aizbultēt, jo Getlandes ķēniņš ir vienots ar tautu un neko nedrīkst slēpt no tās.

Tāda greznība kā noslēpumi un guļamistabas durvis bija rezervēta veiksmīgākiem cilvēkiem nekā karaļi.

Kara bruņās tērptu brīvo kareivju rindas un brīvās sievietes ar nospodrinātām atslēgām kaklā, no kurām dažas bija sagādājušas nepatikšanas, ķēniņam Ūtrikam vēl dzīvam esot, pasteidzās garām Jārvi un viņa mātei, lai sērās lauzītu rokas, spiestu pie sirds uzkrītošas bēru veltes un pieklusinātā balsī apspriestu mirušā ķēniņa varoņdarbus. Viņi sēroja par to, ka Getlande nekad vairs neko tamlīdzīgu nepieredzēs, tad atģidās un paklanījās, lūpām bilstot mans ķēniņ un vienlaikus nešaubīgi slēpjot aiz smaidiem neizpratni par to, kādu gan labumu viņiem varētu dot Melnajā tronī iesēdināts vienrocis un vārgulis.

Leitlina veltīja Jārvi tikai retus šņācienus. - Turi taisnu muguru! Tu esi ķēniņš! Neatvainojies! Tu esi ķēniņš. Sakārto apmetņa sprādzi! Tu esi ķēniņš. Tu esi ķēniņš. Tu esi ķēniņš. — It kā viņa censtos pārliecināt dēlu, pati sevi un visu pasauli par spīti visam, kas liecināja par pretējo.

Sašķeltās jūras krasti nekad nebija pieredzējuši vēl viltīgāku tirgotāju, bet Jārvi šaubījās, vai pat viņai izdosies pārdot ko tādu kā viņš ķēniņa ādā.

Tā viņi sēdēja, līdz liesmas sāka plēnēt un pūķa veidolā grieztais ķīlis saira kvēlojošos pelnos. Tad mākoņos iezīmējās pirmā dubļainā ausmas rūsa, varā iedegās Dievzāles kupols, un pamodinātie jūras putni uzsāka rīta dziesmas. Tad māte sasita plaukstas un vergi ar žvadzošām ķēdēm ap kaklu sāka rakt zemi joprojām dūmojošā sārta vietā, saceldami gaisā tik augstu pelnu mākoni, ka tajā ierindā sastājās jūras vētrā paņemtā Jārvi tēvoča Ūtila, vectēva Brevēra un vecvectēva Engalfa Sķeltkāja gari. Zāles kumšķi plājās tālāk pa kāpām kā ierindā un izgaisa miglā līdz laikiem, kad Rakstu māte vēl nebija uzticējusi cilvēkam burtu prasmi un maģistri slepeni iemūžināja aizgājušo vārdus savās augstajās grāmatās.

Tad Saules māte parādīja savu žilbinošo vaigu un iededza ūdens virsu. Pavisam drīz bēgums atkāpsies, ņemot līdzi daudzos uz sēkļa uzskrējušos kuģus ar tik smailiem priekšgaliem, ka tie aizpeldēs līdzi straumei tikpat ātri, kā ieradušies, gatavi aiznest karotājus līdz Vensterze-mei, kur tie cirtīs atriebes zīmes Gromgilgormas ļaužu rindās.

Tēvocis Odems uzkāpa kalna galā, stingri turot plaukstu uz zobena spala, vieglais smaids savilkās karavīra smīnā.

— Ir laiks, — viņš sacīja.

Jārvi cēlās kājās, pagāja garām tēvocim, cēla augstu virs galvas aizlienēto zobenu, norīdams bailes, un iekliedzās pret vēju, cik vien skaļi spēja: - Es, Jārvi, Ūtrilca un Leitlinas dēls, Getlandes ķēniņš, apzvēru! Es zvēru pie Saules un pie Mēness. Es zvēru pie Soģes, pie Piemiņas tēva un Likteņa mātes. Lai mans brālis, tēvs un mani senči, kas še apbedīti, ir mani liecinieki. Lai mani liecinieki ir Visuredzošais tēvs un Rakstu māte. Lai jūs visi esat mani liecinieki. Lai tas karājas man kaklā kā ķēde un mājo sirdī kā dzinulis. Es atriebšos sava tēva un brāļa slepkavām! Es zvēru!

Sanākušie kareivji trieca bārkstaino kaujas cirvju pieres pret ķiverēm un dūres pret rakstiem klātajiem vairogiem, tie spēra zābakos autās kājas pret Zemes tēva krūtīm mēmā atzinībā.

Jārvi tēvocis atplauka smaidā. — Tas ir smags zvērests, mans kēnin.

> »

- Lai gan es esmu puse no vīra, - Jārvi attrauca, pūloties iedabūt zobenu atpakaļ aitādas makstī, - bet dot pilnvērtīgu zvērestu es esmu spējīgs. Vismaz vīri to novērtēja.

- Šie ir Getlandes vīri, - piebilda Hūriks, - viņi novērtē darbus.

- Man šķiet, ka šis bija labs zvērests. — Isriuna nostājās turpat blakus, zeltainajiem matiem plīvojot vējā.

- Ķēniņa cienīgs zvērests.

Jārvi priecājās, redzot meiteni sev blakus. Viņš vēlējās, kaut neviena cita nebūtu tuvumā, tad viņš varētu vēlreiz noskūpstīt Isriunu, un, iespējams, šoreiz viņam izdotos labāk. Bet Jārvi atlika vien smaidīt un vārgi pacelt pus-roku neveiklā atvadu žestā.

Skūpstiem laiks būs tad, kad viņi atkal tiksies.

- Mans ķēniņ. — Šķita, ka Mātes Gundringas acis, kas vienmēr palika sausas pat sīvākajos dūmos, putekļos un laikapstākļos, mirka asarās. - Lai dievi sūta jums labu ceļavēju un vēl labāku veiksmi kaujā!

- Neuztraucieties, mana maģistre, vienmēr jau pastāv iespēja, ka es izdzīvošu, - Jārvi piebilda.

Viņa īstā māte asaras nelēja. Tā tikai vēlreiz ciešāk saslēdza dēla apmetņa saktu un teica: - Turies kā ķēniņš, Jārvi. Runā kā kēninš. Cīnies kā kēninš.

^J > y > >

- Es esmu ķēniņš, — zēns atbildēja, lai cik neatbilstoši redzamajam tas izklausījās, un izdvesa caur aizžņaugto rīkli: - Jūs varēsiet ar mani lepoties, - lai gan viņam nebija ne jausmas, kā to panākt.

Tomēr viņš atskatījās, ejot līdzās tēvocim, kura stingrā roka dusēja maigā apkampienā uz krustdēla pleca, kareivju straumes kā spīdīgas tērauda čūskas tiecās uz jūru, un Jārvi pamanīja savu māti saķeram Hūriku aiz bruņukrekla un pievelkam sev cieši klāt, lai cik spēcīgs šis vīrs bija.

- Pieskati manu dēlu, Hūrik, - viņš dzirdēja mātes aizlūstošo balsi. — Viņš ir viss, kas man atlicis.

> ⁷

Un tad Zelta ķēniņiene bija prom uz pilsētas pusi ar visiem saviem sargiem, kalpotājiem un neskaitāmajiem vergiem, bet Jārvi palsajā saullēktā devās pretī kuģiem, kuru mastu mežs skrāpēja iekaisušās debesis. Viņš centās iet tā, kā bija gājis tēvs, - cīnīties gribošs, lai gan patiesībā bija mazdūšīgs, apaukstējies puika ar piesarkušām acīm un šaubu māktu sirdi. Dūmi joprojām koda Jārvi degunā.

Viņš atstāja Miera tēvu, lai tas apraud pelnus, un pats metās Kara mātes dzelzs apskāvienos.