Pusķēniņš

STARP DIEVIEM UN CILVĒKIEM

- Saules māte un Mēness tēvs, apspīdiet ar zelta un sudraba gaismu šo savienību starp Jārvi, Leitlinas dēlu, un Isriunu, Odema meitu...

Sešu Augsto dievu staltās statujas no augšas nežēlīgi nolūkojās savām granātu acīm. Virs tiem griestu kupola nišās gailēja mazo dievu dzintara figūras. Visi novērtēja Jārvi un nešaubīgi atrada to par tikpat briesmīgi nederīgu kā viņi paši.

Jārvi savilka čokurā sažuvušo roku un centās to noslēpt vēl dziļāk piedurknē. Ikviens Dievzālē esošais gana labi zināja, kas slēpjas šīs rokas galā un kā tur nebija.

Un tomēr Jārvi centās to noslēpt.

- Jūras māte un Zemes tēvs, piešķir tiem savus augļus un savu bagātību, sūti tiem labvēlīgu laiku un labvēlīgu kaujas spēku...

Zāles centrā uz paaugstinājuma slējās Melnais tronis. Tā bija elfu senlieta no laikiem, kad Dievs vēl bija vienots. Troni kāds nezināms meistars bija darinājis no vesela metāla gabala tik neiespējami smalku un neticami stipru, ka neskaitāmi gadi nebija spējuši atstāt uz tā nevienu skrambu.

Ķēniņu sēdeklis — starp dieviem un cilvēkiem. Pārlieku augsts, lai tajā sēdētu tik nožēlojams radījums kā Jārvi. Viņš nejutās pat gana tiesīgs uz to nolūkoties.

- Kara māte un Miera tēvs, dod viņiem spēku stāties pretī it visam, ko Liktenis nesīs...

Viņš bija cerējis kļūt par maģistru. Gandrīz bez šaubīšanās atteikties no sievas un bērniem. Skūpsts novecojušajai veckundzei Veksenai uz vaiga pēc pārbaudījuma nokārtošanas bija tuvākais jebkādām romantiskām izpausmēm, uz ko Jārvi bija cerējis. Tagad viņam būs jādala sava dzīve, kāda nu tā būs, ar meiteni, kuru viņš tik tikko pazina.

Isriunas plauksta svīda blakus viņējai, un svētais audums ap viņu rokām vijās neveiklā murckulī. Viņi bija pieķērušies viens otram un sasieti kopā, viņus vienoja vecāku sapņi un Getlandes vajadzības, un tomēr šķita, ka abus šķir nepārvarams bezdibenis.

- Asnu tēvs, dod viņiem veselīgus pēcnācējus...

Jārvi zināja, ko domā ikviens viesis. Nevis kroplus pēcnācējus. Nevis vienročus. Viņš zaglīgi palūkojās sānis uz mazo, gaisīgo, gaišmataino meiteni, kurai bija jākļūst par viņa brāļa sievu. Tā šķita nobijusies un viegla nelabuma mākta. Bet kura gan tā nejustos, piespiesta precēties ar pusviru?

Viņš bija tikai otrs labākais. Šī svētku diena visiem nozīmēja sēras. Traģisks kompromiss.

- Atslēgu māte, paturi drošībā viņu saimniecību...

Tikai lūgšanu audējs Brinjolfs jutās labi. Vienu garlaicīgu svētību viņš jau bija savērpis, Isriunai saderinoties ar Jārvi brāli, un tagad - sev, ne meitenei par prieku -viņam bija iespēja radīt otru. Brinjolfa balss iedūcās, aicinot Augstos dievus un mazos dieves gādāt par auglību jaunā pāra laukos un padevīgus vergus, un nevienu neizbrīnītu vēl kāds lūgums. Jārvi uzmeta kūkumu, pleci saguma zem smagajām zvērādām, ko viņa tēvs bija valkājis, un bailēs no Brinjolfa diženās svētības un pašas kāzu ceremonijas.

- Ak, Ūdeņu māte, apveltī šo pāri, viņu vecākus un pavalstniekus un visu Getlandi ar labklājību!

Lūgšanu audējs atkāpās, pedantiski ievērojot ceremoniju gluži kā jauns saimnieks, un viņa zods nozuda tauku krokā.

- Teikšu īsi, - sacīja Māte Gundringa un uzmeta Jārvi īsu, zīmīgu skatienu. Viņš apspieda smieklu, tad ieskatījās sievietei acīs, kas vērās ledaini kā jūra ziemā, un smiekli vairs nenāca.

- Karaliste balstās uz diviem pīlāriem, - ierunājās vecā maģistre. - Mums jau ir stiprs ķēniņš. - Neviens nesmējās. Apbrīnojama paškontrole. - Pavisam drīz, ar dievpalīgu mums būs arī stipra ķēniņiene. - Jārvi pamanīja Isriunas bālo ādu pie kakla notrīsam, kad tā norija smagu kamolu.

Māte Gundringa paaicināja Jārvi māti un tēvoci Odemu - viņš vienīgais bija priecīgs būt klāt un dot savu svētību, uzliekot jaunā pāra plaukstas auduma vijumam. Tad maģistre ar piepūli pacēla scepteri, cilindru un fas-ciju, kas bija darināti no tā paša elfu metāla kā Melnais tronis, un iesaucās: - Viņi ir apsolīti viens otram!

Tas nu bija darīts. Isriunas viedoklis par notiekošo nevienu neinteresēja gluži tāpat kā Jārvi domas. Šķita, ka ķēniņu uzskati izraisa niecīgu interesi un šī valdnieka domas - nekādu. Nedaudz vairāk par simtu sapulcējušos klātesošo atturīgi aplaudēja. Vīrieši - dažu Getlan-des dižāko dzimtu galvas - ar zobenu spaliem un zelta apmetņa sprādzēm bruņojušies, atzinībā sita ar smagām dūrēm sev pa platajām krūtīm. Otrā telpas galā sievietes - ar eļļā svaigi ieziestiem spīdīgiem matiem un dārgakmeņiem rotātām ķēdēm, kurās karājās saimniecības atslēgas, - pieklājīgi plaukšķināja ar pirkstu galiem pa iesmaržinātajām plaukstām.

Māte Gundringa atlocīja svēto vīstokli, un Jārvi atbrīvoja veselo roku, kas izrādījās lipīga, piesārtusi un notirpusi. Tēvocis satvēra puisi aiz pleciem un iečukstēja ausī: - Malacis! - lai gan Jārvi neko nebija darījis, vien stāvējis un noskaitījis dažus solījumus, kurus tik tikko pats izprata.

Viesi sāka plūst laukā no zāles, un Brinjolfs ar blīkšķi aizcirta durvis, atstādams Jārvi un lsriunu vienus dievu, Melnā troņa un neskaidrās nākotnes nastas priekšā, ko ieskāva neveikla klusuma okeāns.

Isriuna viegli saberzēja plaukstu, kurā nupat bija turējusi Jārvi roku, un, acis nolaidusi, vērās lejup. Arī viņš palūkojās uz grīdu, un ne jau tāpēc, ka tur būtu kas ļoti interesants, ko redzēt. Jārvi nokremšļojās. Sakārtoja zobena jostu. Tā joprojām īsti nederēja. Jārvi šķita, ka tā būs mūžam. - Atvaino, - viņš galu galā sacīja.

Isriuna pacēla skatienu, un acis iegailējās smacējošajā tumsā. - Par ko tu atvainojies? - un kā atcerējusies nepārliecināti piebilda: — Mans ķēniņ.

Jārvi gandrīz atbildēja: Par to, ka tev par vīru ticis pus-vīrs, bet palika pie: — Ka tu esi aizgājusi pa mūsu ģimenes rokām gluži kā dzērienu kauss pie svētku galda.

— Pie svētku galda ikviens ir priecīgs tikt pie kausa. -Meitenes lūpās iezagās sājš smaidiņš. — Jāatvainojas būtu man. Tikai iedomājies: es — un ķēniņiene! — Viņa nosprauslojās, it kā muļķīgāks joks nebūtu dzirdēts.

- Iedomājies: es - un ķēniņš!

- Tu jau esi ķēniņš.

Jārvi samulsa. Viņš bija tik ļoti pārņemts ar saviem trūkumiem, ka pat nepieļāva domu, ka meitene pārdzīvo par savējiem. Šāda atklāsme, kā jau citu nelaime, radīja nedaudz labāku sajūtu.

- Tu pārvaldi sava tēva saimniecību. - Jārvi pavērās lejup uz zelta atslēgu, kas karājās Isriunai uz krūtīm.

- Tas nav nieka pienākums.

- Bet ķēniņiene pārvalda visu valsti! Visi saka, tavai mātei tas lieti padodas. Leitlina, Zelta ķēniņiene! -Isriuna izrunāja šo vārdu kā maģisku burvestību. - Tā runā, ka tūkstošiem tūkstoši esot parādā viņai labvēlību, ka ir gods būt viņas parādniekam. Tā runā, ka tirgotāji viņas vārdu vērtē augstāk nekā zeltu, jo zelta vērtība var kristies, bet viņas vārda vērtē nekad. Mēdz teikt, ka daži tirgotāji no tālajiem ziemeļiem esot pārstājuši pielūgt dievus un tā vietā sākuši pielūgt viņu, - Isriuna bēra vārdus aizvien ātrāk un ātrāk, tad sāka grauzt nagus un cieši sakļāva tievās rokas. Plati ieplestām acīm meitene piebilda: — Klīst baumas, ka viņa pat dējot sudraba olas.

Jārvi nespēja novaldīt smieklus. - Tas nu gan nebūs tiesa, par to esmu pavisam pārliecināts.

- Bet viņa taču pārvalda apcirkņus, liek rakt jaunus kanālus un apart aizvien vairāk atmatu, lai nekad vairs nebūtu jācieš bads un lai ļaudīm nebūtu jāvelk lozes, lai noskaidrotu, kuram jāmeklē jauna mājvieta otrpus jūrai. - Runājot Isriunas pleci tiecās aizvien augstāk, līdz pacēlās virs ausīm. — Un ļaudis plūst uz Torlbiju no malu malām, lai tirgotos, un pilsēta ir trīsreiz pieņēmusies apmērā un izpletusies ārpus mūriem, un tava māte likusi uzcelt jaunus mūrus, un pilsēta atkal izpletusies ārpus tiem...

- Tas tiesa, tikai...

- Esmu dzirdējusi, ka viņa radījusi ietekmīgu plānu, kā kalt visas monētas vienā svarā un tās laist apgrozībā visās zemēs ap Sašķeltās jūras krastiem, lai ikviens darījums tiktu apstiprināts ar viņas ģīmetni un darītu viņu vēl bagātāku pat par Augsto Skekenmuižas karali! Kā gan... Kā gan es varētu līdzināties viņai... - Isriunas pleci saguma, viņa aizskāra atslēgu, kas karājās ķēdē, un tā sāka zvāroties. - Kā gan tāda kā es...

- Izeja ir vienmēr. - Jārvi satvēra Isriunas plaukstu, iekams tā atkal būtu noslēpusi pirkstu galus starp zobiem. — Mana māte tev palīdzēs. Viņa taču ir tava krustmāte, vai ne?

- Viņa palīdzēs man? - Meitene nevis atrāva roku, bet gan pievilka Jārvi sev tuvāk. — Tavs tēvs varbūt bija dižs karotājs, bet, godīgi sakot, es no viņa baidījos mazāk.

Jārvi pasmaidīja, bet nenoliedza teikto. - Tev paveicies. Mans tēvocis vienmēr ir mierīgs kā ūdens klājs.

Isriuna bažīgi pavērās uz durvīm. - Tu nepazīsti manu tēvu tik labi kā es.

- Tādā gadījumā... es tev palīdzēšu. — Viņš jau visu rītu bija noturējis meitenes plaukstu savā sasvīdušajā saujā, kur tā šķita kā beigta zivs. Tagad Isriunas roka bija gluži citāda - spēcīga, vēsa un ļoti dzīva. — Vai tad tāda nav laulību jēga?

- Ne tikai tāda. - Pēkšņi Isriuna šķita Jārvi tik tuva, vaska sveces liesmiņa atspoguļojās viņas acu kaktiņos, un baltie zobi vizēja starp pavērtajām lūpām.

Viņai piemita īpaša smarža - ne salda, ne rūgtena, viņš nespēja to raksturot. Pavisam gaistoša, tomēr puiša sirdij lika salēkties.

Jārvi nezināja, vai būtu jāaizver acis, tad acis aizvēra viņa, un viņš darīja tāpat, un abu deguni neveikli sadūrās.

Viņas elpa kutināja puiša vaigu un svilināja ādu. Biedējoši svilināja.

Viņas lūpas tik tikko pieskārās viņējām, kad Jārvi atsprāga nost cēli kā izbiedēts zaķis, ar kāju uzkāpa savam zobenam un gandrīz paklupa.

- Atvaino, — viņa nomurmināja un, blenžot zemē, kāpās atpakaļ.

- Jāatvainojas būtu man. - Būdams karalis, Jārvi pārlieku daudz laika veltīja, lai atvainotos. - Es esmu visnožēlojamākais cilvēks visā Getlandē. Skaidrs, ka mans brālis sniedza tev labāku skūpstu. Laikam taču... piere-dzējušāks.

- Tavs brālis mēdza tikai runāt par uzvarētām kaujām, - meitene nočukstēja, neatraujot acis no zemes.

- No manas puses tas tev nedraud. - Jārvi nespētu paskaidrot, kāpēc tā teica - lai meiteni šokētu vai lai atmaksātu par neizdevušos skūpstu, vai vienkārši gribēja būt godīgs -, bet viņš pacēla gaisā kroplo delnu un nopurināja piedurkni tā, ka delna slējās starp abiem visā savā neglītumā.

Puisis gaidīja, ka viņa atrausies, nobālēs, spers soli atpakaļ, bet Isriuna tikai domīgi to vēroja. — Vai tev sāp?

- Ne īpaši... reizēm.

Viņa pasniedzās, pārskrēja pirkstiem pār cieši savilktajiem pirkstu kauliņiem un piespieda īkšķi kroplajai delnai. Jārvi elpa uz bridi apstājās. Neviens ne reizi nebija skāris šo roku tā, it kā tā būtu vienkārši roka. Tāds pats jūtu pārpilns miesas gabals kā visi citi.

- Tā runā, ka tu laukumā pat pievārēji Keimdālu, — Isriuna sacīja.

- Es tikai devu pavēli. Jau sen esmu sapratis, ka godīgā cīņā man diez kas nespīd.

- Kareivis cīnās, - viņa turpināja, ieskatījusies puisim cieši acīs, - bet ķēniņš pavēl. - Un pasmaidījusi viņa uzvilka Jārvi uz paaugstinājuma. Viņš neveikli sekoja, lai gan šī bija viņa teritorija; ar katru soli Jārvi aizvien vairāk jutās kā iebrucējs.

- Melnais tronis, - Jārvi nočukstēja, kad abi bija nonākuši līdz tam.

- Tavs tronis, - Isriuna izlaboja un, pārbiedējot puisi, skaļi nošvīkstināja ar pirkstu galiem pār klasiski skaisto metāla paroceni. Viņam uzmetās zosāda. - Grūti noticēt, ka tā šeit ir vissenākā lieta. Elfu rokas to darinājušas vēl pirms Pasaules sabrukuma.

- Tu interesējies par elfiem? - viņš iebrēcās bailēs, ka meitene varētu likt arī viņam pieskarties tronim vai vēl briesmīgāk - apsēsties tajā, tomēr daudz izmisīgāk viņš meklēja kaut ko, kurp novirzīt sarunu.

- Esmu izlasījusi visas grāmatas par elfiem, kādas vien ir Mātes Gundringas plauktos.

Jārvi apstulba. — Tu proti lasīt?

- Savulaik es mācījos, lai kļūtu par maģistri. Biju Mātes Gundringas mācekle vēl pirms tevis. Biju nodevusies dzīvei ar grāmatām, augiem un maigiem vārdiem.

- Viņa man par to neko nav stāstījusi. - Izrādījās, ka viņiem bija vairāk kopīga, nekā Jārvi tika domājis.

- Tad mani apsolīja tavam brālim, un ar to viss bija galā. Mums jārīkojas tā kā labāk Getlandei.

Abi gandrīz vienlaikus un vienlīdz smagi nopūtās.

- Tā man visi saka, - Jārvi piebilda. - Mēs abi esam palikuši bez Maģistrāta.

- Bet ieguvuši viens otru. Un arī šo. - Isriunas acis iegailējās, vēlreiz pirkstu galiem noglāstot Melnā troņa paroceņa ideālo izliekumu. - Nemaz nav slikta kāzu dāvana. - Vieglie pirkstu gali pārslīdēja no metāla uz puiša delnas virsmu, un Jārvi pamanīja, ka viņam tik ļoti tīk šis pieskāriens. - Par to mums bija paredzēts runāt, kad būsim precēti.

- Tiklīdz būšu atgriezies, — viņš piebilda, mazliet piesmacis.

Isriuna beidzamo reizi saspieda sažuvušo delnu un palaida to vaļā. - Ceru, ka pēc uzvaras tavs skūpsts būs jau labāks, mans ķēniņ.

Vērojot meiteni aizejam, Jārvi gluži vai priecājās, ka neviens no viņiem nebija kļuvis par maģistru. - Es centīšos nepaklupt pār zobenu! - viņš sauca, kad Isriuna jau atradās pie durvīm.

Viņa uzsmaidīja saderinātajam pār plecu un izlavījās laukā, saules gaismai savijot nimbu ap meitenes galvu. Tad durvis klusi aizvērās. Tumši piesarkušais Jārvi palika uz paaugstinājuma klusuma apņemtās telpas vidū, un pēkšņi šaubas uzšāvās vēl augstāk par Augstajiem dieviem virs galvas. Kādu bridi viņam nācās pārvarēt bailes, lai saņemtos un vēlreiz paskatītos uz Melno troni.

Vai tiešām viņš spēs tajā sēdēt - starp dieviem un cilvēkiem? Viņš, kuram tik tikko izdevās piespiest sevi ar kroplo roku pieskarties metālam? Jārvi saņēmās un stiepa roku uz priekšu, elpa dvašoja pavisam sekli. Viņš piespieda sevi pielikt trīsošo vienīgā pirksta galu pie metāla.

Ļoti auksts un ļoti ciets. Tieši tāds, kādam jābūt valdniekam.

Tieši tāds bija Jārvi tēvs, kad tur sēdēja ar ķēniņa kroni virs sarauktās pieres. Rētām klātās plaukstas cieši turēja vairogu, un zobena spals vienmēr atradās pa rokai. Tagad šis zobens karājās pie Jārvi jostas un vilka pie zemes ar neierastu smagumu.

Es netiku lūdzis pusdēlu.

Jārvi pierausās kājās no tukšā troņa vēl necienīgāk nekā tad, kad tajā sēdēja viņa tēvs. Viņš metās ne jau uz Dievzāles durvju pusi, aiz kurām to gaidīja pūlis, bet prom pie Miera tēva statujas un piekļāvās akmenim, ar pirkstiem ieurbies spraugā aiz maģistru Dievu dieva akmens kājas. Klusi atsprāga apslēptas durvis, un Jārvi aizmuka kā zaglis no nozieguma vietas, nozūdot tumsā.

Citadelē netrūka slepeno eju, bet visnoslēpumainākās veda uz Dievzāli. Gaiteņi vijās zem grīdas, starp sienām un līdz pat kupolam. Senos laikos maģistri tos izmantoja, lai izrādītu dievu gribu ar sensenu brīnumu - lejup lidojošām spalviņām vai dūmiem, kas aiz statuju mugurām cēlās gaisā. Reiz asinis izlija pār Getlandes karot negribošo kareivju galvām, kad ķēniņš bija izsludinājis karu.

Ejas bija tumšas un trokšņainas, bet Jārvi nebaidījās. Šie tuneļi jau izsenis bijuši viņa valstība. Tur viņš bija slēpies tumsā no tēva nevaldāmajām dusmām. No brāļa postošās mīlestības. No mātes ledainās vilšanās. Viņš prata nokļūt no viena citadeles gala otrā, ne reizi neiznākot gaismā.

Te viņš zināja visus ceļus, kā klātos labam maģistram.

Te viņš bija drošībā.

DŪJAS

Baložu būda atradās paša augstākā citadeles torņa spicē, ko no iekšpuses un ārpuses klāja gadsimtiem seni baložu mēsli, bet pa daudzajiem logiem pūta stindzinošs vējš.

Barot baložus bija Jārvi pienākums, kā jau Mātes Gundringas māceklim piedien. Viņš tiem deva ēst un mācīja mutiski nodot ziņas, zēns vēroja tos paceļamies debesīs un aiznesam jaunumus, piedāvājumus un draudus citiem maģistriem Sašķeltās jūras krastos.

Tagad no daudzajiem būriem, kas rindojās gar sienām, uz Jārvi nolūkojās dūjas un viens bronzas nokrāsas sudrabspalvu ērglis, kas, visticamāk, bija atnesis vēsti no Augstā Skekenpils karaļa. Tagad tas bija vienīgais cilvēks, kurš bija tiesīgs kaut ko pieprasīt no Jārvi. Un tomēr puisis sēdēja, atslējies pret baložu mēslu klāto sienu, un ar nagu skrubināja kroplo delnu, sagumis zem smagās prasību nastas, ko viņš nekādi nespēs īstenot.

Būdams vājš, kopš iecelšanas ķēniņa kārtā Jārvi bija pa īstam iepazinis bezspēcību.

Viņš sadzirdēja uz kāpnēm Mātes Gundringas šļūcošos soļus. Smagi elsojot, tā ienāca pa zemajām durtiņām.

- Man šķita, ka šeit jūs mani nekad nemeklēsiet, -viņš teica.

>

- Mans ķēniņ, - sirmā maģistre ierunājās, atguvusi elpu. - Jūs gaidīja ārā pie Dievzāles.

- Vai tad pazemes ejas nav domātas ķēniņa nozušanai?

- No bruņotiem ienaidniekiem. Bet vai jūs grasījāties bēgt no savas ģimenes un pavalstniekiem, nemaz nerunājot par topošo līgavu? — Gundringa pavērās augšup uz griestu kupolu, kur dievi attēloti kā putni, kas paceļas spožās debesīs. - Vai jūs gatavojāties bēgt?

- Uz Katāliju vai varbūt aljuku zemi, iespējams, augšup pa Dievu upi uz Kaljivu. - Jārvi paraustīja plecus. - Bet man pat nav divu veselu roku, nemaz nerunājot par veselu spārnu pāri.

Māte Gundringa pamāja. - Galu galā ikvienam no mums jāpaliek tādiem, kādi esam.

- Un kas tad es esmu?

- Getlandes kēninš.

j »

Jārvi norija smagu kamolu, sapratis, cik ļoti vīlusies bija vecā maģistre. Cik ļoti vīlies viņš bija pats sevī. Karaļi, par kuriem dzied dziesmās, reti mēdz aizlavīties, lai noslēptos no savas tautas. Aizgriezies viņš ieraudzīja ērgli, kas milzīgs un mierpilns tupēja būrī.

- Vai veckundze Veksena atsūtījusi kādu vēsti?

- Vēsti, - atbalsoja kāds balodis izsmiekla pilnā ķērcošā balsī. - Vēsti. Vēsti.

Māte Gundringa sarauca pieri un pavērās augšup uz ērgli, kas tupēja stīvs kā izbāzenis. - Tas atlidoja no Skekenpils pirms piecām dienām. Veckundze Veksena vēlējās zināt, vai jūs ieradīsieties uz pārbaudījumu.

Jārvi atcerējās, kā vienīgo reizi redzēja pašu galveno maģistri; tas notika dažus gadus pirms Augstā karaļa vizītes Torlbijā. Augstais karalis radīja veca, drūma un alkatīga vīra iespaidu, kurš šķita aizvainots par itin visu. Jārvi mātes pienākums bija viņu mierināt, kad kāds pavalstnieks bija paklanījies ne gluži tā, kā patiktu valdniekam. Jārvi brālis pēc tam nosmējās, ka tik vārgam vīrelim ar matu kušķi uz galvas būtu jāvalda pār Sašķelto jūru, bet smiekli drīz vien pagaisa, kad viņš ieraudzīja, cik liels kareivju pūlis šim sirmgalvim seko. Jārvi tēvs bija nikns, ka Augstais karalis no visiem pieņēma dāvanas, neko nedodot pretī. Savukārt Māte Gundringa tikai noteica: - Jo bagātāks cilvēks, jo vairāk viņš alkst pēc bagātības.

Veckundze Veksena toreiz gandrīz ne uz brīdi nepameta sev pienākošos vietu blakus Augstajam karalim, un laipns vecmāmiņas smaids nenozuda no viņas lūpām. Kad Jārvi nometās ceļos tās priekšā, sirmā kundze uzmeta acis kroplajai rokai un, pieliekusies uz priekšu, nočukstēja: — Mans princi, vai esat domājis par iestāšanos Maģistrātā? - īsu brīdi Jārvi pamanīja alkatīgu spožumu sievietes acīs, kas to nobiedēja vairāk nekā visi Augstā karaļa smīnošie kareivji.

- Tik liela interese no galvenās maģistres puses? -zēns nomurmināja, norijis baiļu pēcgaršu, kas bija saglabājusies kopš tās senās dienas.

Māte Gundringa paraustīja plecus. - Maģistrātā pavisam reti iestājas kāds augstdzimis princis.

- Nešaubos, ka viņa būs vīlusies gluži tāpat kā visi citi, ka Maģistrāta vietā ieņemšu vietu uz Melnā troņa.

- Veckundze Veksena ir gana gudra, lai gūtu labāko no tā, ko dievi viņai devuši. Tāpat kā droši vien mēs visi.

Jārvi skatiens pārskrēja pārējiem būriem, meklējot kaut ko, kam pievērst uzmanību. Lai cik maz šie putni pazītu žēlastību, bija vieglāk izturēt viņu skatienus nekā vērties vilšanās pārņemtu pavalstnieku acīs.

- Kurš balodis atnesa vēsti no Gromgilgorma?

- Es to aizsūtīju atpakaļ uz Vensterzemi, lai aiznes turienes maģistrei Mātei Skērai jūsu tēva piekrišanu sarunām.

- Kur šīm sarunām paredzēts notikt?

- Uz robežas netālu no Āmvendas. Jūsu tēvs tik tālu tā arī netika.

- Vai viņš iekrita slēpnī uz Getlandes zemes?

- Tā izskatās.

- Nemaz neizskatās pēc mana tēva - tā gribēt izbeigt karu.

- Karu, - ieķērcās kāds balodis, - izbeigt karu.

Māte Gundringa drūmi pavērās uz pelēko, noķēzīto

grīdu. — Es viņam ieteicu tā rīkoties. Augstais karalis bija licis noslēpt visus zobenus makstīs līdz brīdim, kad būs pabeigts viņa Vienīgajai dievietei veltītais templis. Man neienāca prātā, ka pat tāds mežonis kā Gromgilgorma vadonis lauztu svētu solījumu. - Māte Gundringa savilka pirkstus dūrē, it kā gribētu iesist pati sev, tad lēnītēm tos atlaida. - Sagatavot ceļu Miera tēvam ir maģistra pienākums.

- Vai tad neviens no vīriem nepavadīja manu tēvu? Vai viņam...

- Mans ķēniņ! - Maģistre pavērās uz puisi, grumbās savilkusi pieri. - Mums jādodas lejup.

Jārvi norija siekalas, šķita, ka vēdera saturs sacēlies līdz pat rīklei, un tad izskaloja muti ar spēju spļāvienu.

- Es neesmu gatavs.

- Neviens jau nekad nav gatavs. Arī jūsu tēvs nebija.

Jārvi izdotā skaņa īsti nelīdzinājās ne smiekliem, ne raudām, viņš noslaucīja asaras ar kroplās delnas virspusi. - Vai mans tēvs raudāja, kad tika saderināts ar manu māti?

- Patiesību sakot, raudāja gan, - Māte Gundringa atbildēja. - Vairākus gadus. Toties viņa...

Jārvi smiekli tomēr izlauzās par spīti paša gribai.

- Mana māte ar asarām ir pat vēl skopāka nekā ar zeltu. — Viņš pavērās augšup uz šo sievieti - savu agrāko skolotāju, kura nu kļūs par viņa maģistri. Vērojot šo maiguma rievām izvagoto seju un rūpēm pierietējušās spožās acis, Jārvi pamanīja, ka nočukstējis: - Jūs man esat bijusi mātes vietā.

- Un jūs man bijāt ka dēls. Man žēl, Jārvi, man tiešām ļoti žēl visa, kas noticis, bet... tas ir noticis lielākā labuma vārdā.

- Mazākā ļaunuma vārdā. - Jārvi saberzēja pirksta stumbeni un pavērās uz putniem. Tik daudz baložu un viens vienīgs dižērglis. - Kurš tos tagad baros?

- Gan jau kādu atradīšu. - Māte Gundringa pasniedza kaulaino roku, lai palīdzētu zēnam piecelties. - Mans kēnin!

» >