Pusķēniņš

IESPĒJA UZVARĒT

- Keimdāl, tu būsi ķēniņa cīņu partneris.

Jārvi nācās apspiest muļķīgu smieklu, dzirdot, kā cīņu maģistrs šos vārdus attiecina uz viņu. Visticamāk, arī četri jaunie, rētu klātie kareivji, kas stāvēja iepretim, apslēpa smieklus. Iespējams, viņi smietos pavisam atklāti, ja nāktos ieraudzīt savu ķēniņu kaujas laukā, un pavisam skaidrs, ka Jārvi tobrīd smiekli nemaz nenāktu prātā.

Tagad tie, protams, bija viņa pavalstnieki. Viņa kalpi. Viņa vīri, kas visi kā viens bija zvērējuši viņa dēļ doties nāvē. Un tomēr tobrīd viņi atgādināja nicīgu ienaidnieku ierindu vēl vairāk nekā tad, kad viņš stājās tiem pretī, vēl zēns būdams.

Viņš joprojām jutās kā puika. Vairāk nekā jebkad.

- Tas būs man liels gods. - Keimdāls nešķita īpaši pagodināts, kad, atrāvies no biedriem, izgāja mācību laukumā, bruņukreklā kustēdamies viegli kā jaunava lina kreklā. Pacēlis vairogu un koka mācību zobenu, viņš sāka draudīgi šķelt gaisu. Nebūdams pat gadu vecāks par Jārvi, no skata Keimdāls šķita vismaz par pieciem gadiem nobriedušāks: pusi galvas tiesas garāks, krūtīs un plecos krietni masīvāks un lepni izslietu spēcīgu, rudiem rugājiem klātu zodu.

- Vai esat gatavs, mans ķēniņ? — Odems nočukstēja Jārvi pie auss.

- Protams, ne! - Jārvi nošņāca, bet viņam nebija kur sprukt. Getlandes ķēniņam jābūt mīlošam Kara mātes dēlam, lai cik ļoti viņš būtu nepiemērots šim godam. Viņam jāpierāda gados vecākiem kareivjiem, kas bija nostājušies ierindā visapkārt laukumam, ka viņš spēj ko vairāk nekā tikai būt par vienroci, kas maisās citiem pa kājām. Viņam jāatrod veids, kā uzvarēt. - Izeja ir vienmēr, - māte mēdza teikt.

Tomēr, par spīti tādām neapšaubāmi lieliskām dotībām kā ass prāts, spēja just līdzi un laba dziedamā balss, Jārvi nespēja to rast.

vŠodien mācību laukums bija iezīmēts liedagā - astoņus soļus plats smilšu klajums, kuram katrā stūrī iedurts pa šķēpam. Ik reizi vīri atrada laukumam citu vietu -klinti, mežu, purvu, Torlbijas šaurās ieliņas, pat upi —, jo getlandietim jābūt vienlīdz gatavam cīnīties visur, lai kur viņš nonāktu. Vai Jārvi gadījumā - vienlīdz negatavam.

Iomēr visbiežāk kaujas par Sašķelto jūru risinājās ūdens izrobotajos krastos, tāpēc vairumā gadījumu mācību kaujas notika pludmalē, un savulaik Jārvi bija spiests saēsties gana daudz smilšu, lai ieņemtu pretinieka galeru. Pieredzējušākie karotāji mēdza trenēties kaujas mākslā, līdz ceļiem mirkstot sāļajā jūrā līdz pat brīdim, kad Saules māte aizslīdēja aiz pakalniem. Taču todien bēgums bija atkāpies, atstājot aiz sevis spoguļdzidras peļķu strēmeles, un vienīgo miklumu atnesa sāļā vēja stiprās brāzmas un paša Jārvi sviedri, kas pilēja no bruņu smaguma, kuru svaru viņš līdz šim nebija izjutis.

Augstie dievi, cik ļoti viņš ienīda bruņas! Kā viņš ienīda Hūnanu - kauju meistaru, kurš tik ilgus gadus iejutās viņa galvenā mocītāja ādā. Kā viņš neieredzēja zobenus un vairogus, cik ļoti nicināja mācību laukumu un cik lielu riebumu izjuta pret kareivjiem, kuriem tas bija kļuvis par mājvietu. Bet vairāk par visu viņš ienīda parodiju par savu roku, kas apliecināja, ka viņš nekad nespēs kļūt par vienu no viņiem.

- Sargiet pēdas, mans ķēniņ, - Odems nočukstēja.

- Ar kājām man nebūs problēmu, - Jārvi atcirta.

- Vismaz tās man ir divas.

Trīs gadus viņš gandrīz nebija pieskāries zobenam, jo vai katru nomoda stundu aizvadīja Mātes Gundrin-gas apartamentos, apgūstot augu pielietojumu un tālu zemju mēles. Viņš mācījās mazo dievu vārdus un īpaši lielas pūles pielika, apgūstot rakstības mākslu. Iemācījies izārstēt šo puišu gūtās brūces, viņš ar rūgtumu atskārta, ka šie vīri savukārt veltījuši visas pūles, lai iemācītos gūt savainojumus.

Odems iedrošinoši uzsita Jārvi pa plecu un gandrīz nogāza to no kājām. - Turi vairogu gaisā. Gaidi iespēju.

Jārvi nosprauslājās. Ja viņš gaidīs savu iespēju, nāksies palikt liedagā, līdz paisums visus noslīcinās. Vairogs ar neskaitāmām auklām bija cieši piesiets pie kalsnā augšdelma, un spalā Jārvi bija iekampies ar īkšķi un vienīgā pirksta stumbeni. No centieniem iešūpot nolādēto ieroci roka jau sāpēja līdz pat plecam.

- Mūsu ķēniņš kādu laiku nav bijis cīņas laukā, -maģistrs Hūnans iesaucās un saviebās, it kā vārdi, kas plūda pār lūpām, būtu rūgti. - Šodien esiet iecietīgi.

- Centīšos viņam pārlieku nenodarīt pāri! - nokliedza Jārvi.

Ieskanējās tādi kā smiekli, bet viņš tajos saklausīja nievājošu pieskaņu. Joks nevar aizstāt stingrus muskuļus un tēraudeietu roku. Jārvi ieskatījās Keimdāla acīs un, ieraudzījis rajās drošu pārliecību, mēģināja sev atgādināt, ka stipru vīru ir daudz, bet gudru - pavisam maz. Taču šī doma pat paša galvā atbalsojās kā tukšumā.

Meistars Hūnans nepasmaidīja. Neviens joks nebija gana smieklīgs, neviens mazulis — gana jauks vai sieviete - pietiekami skaista, lai šīs dzelzī kaltās lūpas izliektu smaidā. Hūnans vērās zēnā tikpat ilgi un cieši kā parasti — mēmā nicinājumā, vienalga, vai Jārvi būtu princis vai ķēniņš. - Uz priekšu! - viņš norēcās.

Ja ātrums varētu sniegt žēlastību, tad šis nudien bija žēlsirdīgs cīniņš.

Jau pirmais sitiens sašķaidīja Jārvi vairogu, izrāva zobenu no vārgā tvēriena tā, ka asmens trāpīja pa lūpām un gandrīz nogāza puisi no kājām. Vien vāra intuīcija palīdzēja Jārvi atvairīt nākamo sitienu, bet tas padarīja roku stīvu no pleca uz leju, un trešo cirtienu viņš pat neredzēja, tikai juta, ka apdullinoša sāpe izsit pamatu zem kājām un nogāž uz lāpstiņām. Elpa izplūda no plaušām kā gaiss no pārgrieztām plēšām.

Kādu brīdi Jārvi tā gulēja, blisinot acis. Par tēvoča Ūtila varoņdarbiem kaujas laukā joprojām klīda leģendas. Šķita, ka Jārvi pieminēs tikai tik ilgi, kamēr viņš būs dzīvs. Tiesa, pavisam citu iemeslu dēļ.

Keimdāls nosvieda savu koka zobenu smiltīs un pasniedza roku. - Mans ķēniņ! - Daudz neskaidrāk nekā iepriekš, tomēr Jārvi pamanīja izsmiekla bedrīti viņa lūpu kaktiņā.

— Tu esi kļuvis prasmīgāks, - Jārvi izspieda caur sakostajiem zobiem un izvilka sakropļoto roku no nekam nederīgajām vairoga saitēm tā, ka Keimdālam nekas cits neatlika kā uzraut zēnu kājās.

- Jūs arī, mans ķēniņ. — Jārvi redzēja Keimdāla riebumu, pieskaroties mezglā savītajam pirkstam, un uz atvadām ar to paskrubināja maģistra plaukstu. It kā sīka kustība, bet vārgajiem nākas samierināties ar sīku atriebi.

- Esmu kļuvis vārgāks, - Jārvi nomurmināja, kamēr Keimdāls atgriezās pie saviem vecajiem. - Ja tas vispār iespējams.

Jaunāko mācekļu rindās Jārvi pamanīja kādas meitenes seju. Gadus trīspadsmit veca, tumšu matu ērkuļa ieskautiem asiem vaigukauliem un skarbu skatienu. Jārvi bija gluži vai pateicīgs, ka Hūnans nebija izvēlējies skuķi, lai tā viņu sakautu. Tas varētu būt nākamais solis pazemojumu ķēdē.

Cīņu meistars aizgriezies nicinoši nogrozīja galvu, un Jārvi uzvirmoja trakas dusmas. Brālis, iespējams, bija pilnībā mantojis tēva spēku, bet viņam mantojumā ticis viss tēva naids.

- Vēl vienu cīniņu? - viņš uzsauca pāri laukumam.

Keimdāls izbrīnā sarauca pieri, tad, paraustījis platos

plecus, paņēma zobenu un vairogu. - Kā teiksiet.

- Es jau saku.

No vecāko vīru puses atskanēja murdoņa, un Hūnana sejā iegrima vēl dziļāka rieva. Vai tiešām jāturpina šis pazemojošais farss? Ja reiz apkaunots bija viņu ķēniņš, apkaunoti bija arī viņi, un šķita, ka ar Jārvi nesto pazemojumu tiem pietiks līdz mūža beigām.

Jārvi sajuta tēvoci maigi saņemam viņa roku. - Mans ķēniņ, - Odems nočukstēja klusi un mierinoši - viņš

vienmēr bija maigs un mierinošs kā vēja pūsma vasaras dienā. - Varbūt nevajadzētu pārpūlēties...

- Tev, protams, taisnība, - Jārvi atzina. Muļķis ir paša dusmu vergs, Māte Gundringa reiz sacīja. Gudrajam dusmas ir kā ierocis. - Hūrik, nāc manā vietā!

Iestājās klusums, un visu acis pievērsās ķēniņienes izvēlētajam vairognesim, kurš varens un kluss sēdēja uz grebumiem izrotātā krēsla, kas to izcēla Getlandes visgodājamāko kareivju vidū, un lielā rēta virs bārdas iezīmējās pavisam balta.

- Mans ķēniņ, — viņš norūca un iebāza roku zemē nokritušā vairoga sapiņķētajās saitēs. Jārvi pasniedza Hūrikam savu mācību zobenu. Varenajā, rētām klātajā dūrē tas šķita kā rotaļlieta. Noklaudzēja soļi, Hūriks nostājās iepretī Keimdālam un pēkšņi pa īstam līdzinājās sešpadsmit gadus jaunam puisim. Viņš ieliecās ceļos, iegrozīja pēdas dziļāk smiltīs, tad atņirdza zobus un zemā, pulsējošā balsī aizvien skaļāk izkliedza kaujas saucienu, līdz šķita, ka tas satricina visu laukumu. Tad Jārvi pamanīja Keimdāla šaubās un bailēs plaši ieplestās acis - tieši tādas viņš bija cerējis tās kādreiz ieraudzīt.

- Aiziet! - viņš teica.

Šis cīniņš bija galā vēl ātrāk nekā iepriekšējais, bet neviens neuzdrošinātos to saukt par žēlīgu.

Jāatzīst, ka Keimdāls drosmīgi metās uz priekšu, bet Hūriks ar savu zobenu uzņēma cirtienu, koka asmeni nočīkstēja, un tad jaunais puisis izklupa ātri kā šautra, par spīti varenajam augumam, un izsita Keimdālam zemi no kājapakšas. Keimdāls krītot iebļāvās, bet Hūrika vairoga mala jau ar dobju troksni trāpīja pa aci, un kareivis zaudēja samaņu. Hūriks pasmaidīja, spēra soli uz priekšu un uzlika kāju uz Keimdāla zobena, tad iemina to zemē. Keimdāls ievaidējās, puse sejas bija ierakta smiltīs, otra no pārsistās uzacs klājās asinīm.

Meitenes, iespējams, nepiekristu, bet Jārvi šķita, ka Keimdāls nekad nav izskatījies labāk.

Tad viņš uzmeta kareivjiem kvēlojošu skatienu. Tā viņa māte mēdza paskatīties uz tiem, kas nerīkojās viņai pa prātam. - Viens nulle manā labā, - viņš noteica, tad pārkāpa pār Keimdāla zemē nosviesto zobenu un pameta laukumu, izvēloties ceļu tā, ka maģistram Hūnanam nācās neveikli mesties malā.

- Tas nebija augstsirdīgi, mans ķēniņ, — piezīmēja tēvocis Odems, pievienojies Jārvi soli solī, - bet jautri gan.

- Man prieks, ka liku jums smieties, — Jārvi norūca.

- Daudz vairāk - tu darīji mani lepnu.

Jārvi palūkojās sānis un pamanīja, ka tēvocis mierīgi un nosvērti atskatās - viņš bija mierīgs un nosvērts kā nupat uzkritis sniegs.

- Par godpilnām uzvarām sacer smalkas odas, Jārvi, bet negodprātīgās nav sliktākas, lai arī dziesminieki par tām nebeidzami neatgādina. Tikmēr godpilni zaudējumi ir un paliek tikai zaudējumi.

- Kaujas laukā likumu nav, - piebilda Jārvi, atsaucis atmiņā to, ko tēvs reiz, piedzēries un apnicis klaigāt uz suņiem, bija viņam sacījis.

- Tieši tā. - Odems uzlika stipro roku Jārvi plecam, un viņš iedomājās, cik daudz laimīgāk klātos, ja viņa tēvs būtu tēvocis. — Ķēniņam jāuzvar. Pārējais ir vien pīšļi.