Pusķēniņš

LIELĀKAIS NO LABUMIEM

Tonakt, kad Jārvi uzzināja, ka kļuvis par ķēniņu, precīzāk, par pusķēniņu, plosījās skarba vētra.

Getlandieši to sauca par meklējošo vēju, jo tam izdevās atrast ikvienu spraudziņu un atslēgas caurumu, lai iepūstu katrā mājoklī stindzinoši auksto un kaucošo Jūras mātes elpu, lai cik augstu slietos sakurtās uguns liesmas vai cik cieši ļaudis būtu saspiedušies kopā.

Vējš atrāva vaļā visus slēģus, kas aizklāja Mātes Gun-dringas istabas šauros logus, un grabināja pret stenderi dzelzī kaltās durvis. Tas pluinīja kamīna liesmas, kas dusmīgi spļaudījās un krakšķēja, svaidīdamas glūnīgas ēnas pār kaltētajām zālītēm, kas karājās pie griestiem, un drebelīgi nolaizīja gaismiņu pār sakni, ko Māte Gundringa turēja mezglainajos pirkstos.

— Un šī?

Vispār jau gums atgādināja vien zemes piku, bet Jārvi zināja ko vairāk. - Melnmēles sakne.

— Un kāpēc gan tā varētu noderēt maģistram, mans princi?

— Maģistrs cer, ka tā nenoderēs. Ūdens novārījumam nav ne krāsas, ne garšas, bet tas ir nāvējoši indīgs.

Māte Gundringa aizmeta sakni prom. - Maģistriem dažbrīd nākas ņemt talkā tumsas palīdzību.

- Maģistriem jāizvēlas mazākais no ļaunumiem, -Jārvi piebilda.

- Un jāizsver lielākais no labumiem. Piecas pareizas atbildes no piecām. - Māte Gundringa atzinīgi pamāja ar galvu, un Jārvi lepni pietvīka. Getlandes maģistres atzinība nebija viegli iegūstama. - Un pārbaudījumā mīklas būs vieglākas.

- Pārbaudījumā. - Jārvi bažīgi saberzēja kroplās rokas greizo delnu ar veselās īkšķi.

- Tu to izturēsi.

- Par to nevar būt drošs.

- Tikai maģistrs ir tiesīgs mūžam šaubīties...

- Vienmēr iedvešot pārliecību, - zēns pabeidza Mātes Gundringas vietā.

- Nu re! Es taču tevi pazīstu. - Tas bija tiesa. Neviens viņu nepazina labāk, pat ģimenes locekļi ne. īpaši jau ģimenes locekļi. - Man nav bijis gudrāka audzēkņa par tevi. Tu nokārtosi eksāmenu jau pirmajā reizē.

- Un vairs nebūšu princis Jārvi. - Šī atklāsme izrādījās pārsteidzoši atvieglojoša. - Man vairs nebūs ne ģimenes, ne pirmdzimtā tiesību.

- Tu būsi Brālis Jārvi, un Maģistrāts būs tava ģimene. - Kamīna uguns iezīmēja grumbiņas pie Mātes Gundringas acīm, kad tā pasmaidīja. - Augi, grāmatas un laipni pateikts vārds būs tavas pirmdzimtā tiesības. Tu atcerēsies un dosi padomus, dziedināsi un runāsi patiesību, tu zināsi slepenos ceļus un iesildīsi ikvienu mēli Miera tēva atnākšanai. Tā, kā esmu centusies es. Vēl cēlāka darba nemēdz būt, lai ko tie muskuļu nomocītie mulki tur, mācību laukumā, sludinātu.

- Ja atrodies mācību laukumā starp tiem muskuļu nomocītajiem muļķiem, viņus ir grūtāk neņemt vērā.

- Nūja. - Viņa apklusa, saritināja mēli tūtiņā un iespļāva ugunī. - Tiklīdz būsi izturējis pārbaudījumu, tev atliks vien parūpēties par kādu cietušu galvu, kad spēlīte kļūs pārlieku karsta. Pienāks diena, kad tu pārņemsi manas lietas. - Māte Gundringa pamāja uz šauro, rakstiem kalto un rūdīto elfu metāla asmeni, kas slējās pret sienu. - Kādu dienu tu sēdēsi blakus Melnajam tronim un būsi Tēvs Jārvi.

- Tēvs Jārvi. — Puisis sadīdījās sēdeklī, to apdomājis. — Man trūkst vieduma. — Jārvi gribēja teikt, ka viņam trūkst drosmes, tomēr pietrūka dūšas to atzīt.

- Viedums ir apgūstams, mans princi.

Viņš pacēla kreiso roku, kāda nu tā bija, pret gaismu. - Un rokas? Vai arī tās ir apgūstamas?

- Tev varbūt pietrūkst stipru roku, bet dievi tev dāvājuši daudz retāk sastopamas bagātības.

Zēns nosprauslājās. - Vai jūs domājat manu dziedamo balsi?

- Un par ko ne? Vēl arī asu prātu, līdzjūtību un spēku. Tikai šis spēks padarīs tevi par dižu maģistru, nevis dižu ķēniņu. Miera tēvs ir tevi aplaimojis, Jārvi. Vienmēr paturi prātā: stipru vīru ir daudz, bet gudri ir tikai daži.

- Nav nekādu šaubu, kāpēc no sievietēm iznāk labāki maģistri.

- Vispār jau viņas ari labāk gatavo tēju. - Gundringa iedzēra malku no krūzes, ko Jārvi bija atnesis kā katru vakaru, un vēlreiz atzinīgi pamāja. - Tomēr ari tējas gatavošana ir viens no taviem lieliskajiem talantiem.

- Tad nu gan varoņa darbs. Vai tad, kad būšu no prinča pārtapis maģistrā, jūs pārstāsiet man glaimot?

- Tu saņemsi tik daudz labu vārdu, cik būsi pelnījis, bet visā pārējā laikā - no manis pa pakaļu.

Jārvi nopūtās. - Ir lietas, kas nemainās.

- Labāk pievērsīsimies vēsturei. - Māte Gundringa izvilka no plaukta kādu grāmatu, un dārgakmeņi uz tās zeltītās muguriņas nozibēja te zaļi, te sarkani.

- Vai tagad? Man jāceļas līdz ar Saules māti, lai pabarotu jūsu dūjas. Cerēju līdz tam mazliet pagulēt...

- Es tev ļaušu izgulēties tad, kad būsi izturējis pārbaudījumu.

- Nē, tā jūs nedarīsiet.

- Tev taisnība, nedarīšu. - Viņa nolaizīja pirkstu, un senais papīrs krakšķēja, pāršķirot lappuses. - Saki, mans princi, cik daudzās šķēpelēs elfi sašķēla Dievu?

- Četrsimt deviņās. Četrsimt mazajos dievos, sešos Augstajos dievos, pirmajā vīrietī un sievietē un Nāvē, kas apsargā Beidzamās durvis. Bet vai tas neattiecas drīzāk uz lūgšanu audēju, nevis maģistru?

- Uz maģistru atteicas viss, jo tikai to, kas zināms, iespējams kontrolēt. Nosauc sešus Augstos dievus!

- Jūras māte un Zemes tēvs, Saules māte un Mēness tēvs, Kara māte un...

Durvis ar blīkšķi atsprāga vaļā, un vējš kā medību suns iebrāzās telpā. Liesmas kamīnā salēcās gluži tāpat kā

Jārvi un izklīda atblāzmu dejā pa krūkām un pudelēm, kas simtu simtiem rindojās plauktos. Pa kāpnēm augšup klupdams krizdams virzījās kāds stāvs, šūpojot aiz sevis zālīšu saišķus kā pakārtus vīrus.

Tas bija Jārvi tēvocis Odems, viņa mati lietū bija pielipuši pie bālās sejas un krūtis smagi cilājās. Odems platām acīm lūkojās uz Jārvi un jau pavēra lūpas, tomēr nebilda ne vārda. Pat tie, kas nebija apveltīti ar līdzcietību, būtu sapratuši, ka vīru nospiež smaga vēsts.

- Kas lēcies? - Jārvi iekliedzās bailēs aizžņaugtu rīkli.

Tēvocis noslīga ceļos un nobraucīja slapjos rugājus.

Viņš nolieca galvu un klusi izdvesa divus vārdus:

- Mans kēnin.

Un Jārvi saprata, ka viņa tēvs un brālis ir miruši.