Pusķēniņš

LĒTĀKAIS PIEDĀVĀJUMS

Jārvi tupēja smirdīgajā tumsā un taustīja jēlās brūces uz kakla un svaigās skrambas uz nemākulīgi noskūtās galvas. Dienā viņš svīda no karstuma un naktī drebēja no sala, ieklausījās desmitiem valodās skanošajos vaidos, smilkstos un lūgšanās, kas tā arī netika uzklausītas. Tās plūda no sadragātajām cilvēku atlieku rīklēm un visskaļāk no viņa paša rīkles.

Virszemē vērtīgākie vergi tika turēti tīri un labi baroti, nostādīti uz ielas garā rindā ar nopulētiem kaklariņ-ķiem, tie pievilināja pircējus. Veikala dziļumā vājākie un mazāk prasmīgie vai neizskatīgie bija piekalti pie margām un tika sisti, līdz tie uzsmaidīja kādam pircējam. Te, lejā, tumsā un smirdoņā turēja vecos, slimos, vājprātīgos un kroplos, kur tie pārtika no ēdiena atliekām gluži kā cūkas.

Vensterzemes galvaspilsētas Vulsgārdas plaukstošajā vergu tirgū katram bija sava cena, un neviens nešķieda naudu par tiem, kas nespētu naudu ienest. Vienkāršs izdevumu un ieņēmumu saldo, nekāda sentimenta. Te varēja uzzināt, ko katrs patiesi vērts, un Jārvi te noskaidroja to, ko bija nojautis jau sen.

Viņa vērtība līdzinājās gandrīz nullei.

Iesākumā pa galvu šaudījās atriebes plāni, stratēģijas un fantāzijas. Jārvi nomocīja miljons lietu, ko viņš būtu varējis darīt citādi. Bet neko no tā viņš tagad nevarēja īstenot. Pat ja viņš sāktu kliegt, ka ir pilntiesīgais Getlandes ķēniņš, kurš gan tam noticētu? Jārvi pats bija tam knapi noticējis. Un ja nu viņš atrastu veidu, kā tos pārliecināt? Šo ļaužu nodarbe bija cilvēku tirdzniecība. Viņi, protams, pieprasītu par Jārvi izpirkuma maksu. Vai ķēniņš Odems priecātos atkal laipni uzņemties rūpes par pazudušo brāļadēlu? Skaidrs, ka ne. Viņš tikai smaidītu mierīgi un nesatricināmi kā tikko uzsnidzis sniegs.

Un tā Jārvi tupēja neciešamajā netīrībā un brīnījās, pie kā tik cilvēks nav spējīgs pierast.

Jau otrajā dienā viņš vairs gandrīz nejuta smaku.

Trešajā naktī viņš pateicīgi piespiedās saviem Dieva aizmirstajiem bēdubrāļiem, tverdamies pēc siltuma.

Pēc četrām dienām Jārvi metās pie ēdienreizē atmestajām samazgām tikpat kāri kā visi bedrē tupošie.

Piektajā dienā viņš vairs tik tikko atcerējās vispazīstamāko cilvēku sejas. Zēnam juka miesīgās mātes un Mātes Gundringas seja, nodevīgā tēvoča un mirušā tēva vaibsti saplūda vienā, viņš vairs nespētu atšķirt Hūriku no Keimdāla, bet Isriunas tēls bija pagaisis kā rēgs.

Savādi, cik ātri karalis pārvēršas lopā.

Vai drīzāk pusķēniņš - puslopā. Iespējams, pat tie, kurus ceļam vai debesīs, necik tālāk par rensteli netiek.

Tas bija septītās dienas vakarā ne īpaši ilgi pēc saulrieta, kad šajā cilvēka radītajā ellē starp mirušu kareivju bruņās tērpušos vergu tirgotāju kliedzieniem blakusmājā, kas sāka jau mazliet pārkliegt kaiju brēkšanu, Jārvi sadzirdēja aiz mūriem kādu balsi.

- Mēs meklējam vīrus, kas spēj cilāt airi. - Tā skanēja zema un nosvērta. Šīs balss īpašnieks bija radis runāt tiešu valodu un noslēgt skaidrus darījumus.

- Deviņus roku pārus, - piebilda maigāka un klusāka balss. - Drudzis iecirtis mūsu airētāju rindās dažus robus.

- Protams, mani draugi! - iedziedājās tirgotavas īpašnieka - nu jau arī Jārvi īpašnieka - kā silts medus lipīgais un lišķīgais tonis. - Kā būtu ar Namevu no Šen-das - savas cilts stiprāko, ko mēs ieguvām kā gūstekni pēc kādas kaujas? Vai redzat, cik tas garš? Paskatieties tik, kas par pleciem! Viņš viens pats varētu pavilkt jūsu kuģi. Jūs neatradīsiet neko labāku...

Pirmais pircējs norukšķēja kā kuilis. - Ja mēs meklētu ko labāku, skatītos ielas otrā galā.

- Ratu asi neviens neiesmērē ar labāko ellu, - ierunā-

>> ⁷

jās otras balss īpašnieks.

Augšā norībēja soļi, nobira putekļi, un pa dēļu šķirbām Jārvi virs galvas sakustējās gaismēnas. Apkārt sēdošie vergi sastinga, aizturējuši elpu, lai labāk dzirdētu. Tirgotavas īpašnieka teiktais nebija skaidri saklausāms, bet balss nu jau vairs neskanēja tik salkani.

- Te būs seši spēcīgi inglieši. Viņi ļoti slikti zina mūsu valodu, bet itin labi saprot pātagu. Laba izvēle smagam darbam par lielisku cenu...

- Ratu asi neviens neiesmērē arī ar labiem sūdiem, -novilka otrs pircējs.

- Parādiet mums savu bedri un cūkkūti, miesas tirgoni, - norūca pirmais.

Mitrās eņģes iekviecās, un durvis kāpņu galā atvērās, visi vergi kā viens instinktīvi metās gaismas apkampienos, un Jārvi tiem līdzi. Lai gan pavisam nesen kļuvis par vergu, padevību viņš bija labi apguvis. Izgrūdis neskaitāmus lāstus un bliezis nūju pa labi, pa kreisi, vergu tirgonis beigu beigās panāca, ka tie sastājās nelīdzenā rindā, ķēdēm nožēlojami žvadzot.

- Paslēp to roku, - viņš nošņāca, un Jārvi ierāva kroplo ekstremitāti dziļāk piedurknē. Tobrīd viņa vienīgā vēlēšanās bija tikt nopirktam, kļūt par kāda īpašumu un izkulties laukā no šīs smirdošās elles Saules mātes gaismā.

Abi pircēji taustījās lejup pa kāpnēm. Pirmais bija dūšīgs plikpauris ar apkaltai jostai piesietu pātagu. Viņš glūnēja zem kuplajām uzacīm, kā brīdinot, ka ar viņu nav ieteicams dzīt jokus. Otrais bija daudz jaunāks, augumā garāks, slaidāks un izskatīgāks ar reti sadīgušu bārdu un tādu kā sāju izteiksmi plānajā lūpu svītrā. Jārvi pamanīja tā spožo metāla riņķi ap kaklu. Tad jau šis pats ir vergs, lai gan, spriežot pēc apģērba, itin labi ieredzēts.

Vergu tirgotājs paklanījās un ar nūju norādīja uz gūstekņu ierindu. - Mans lētākais piedāvājums. - Viņš pat necentās neko piepušķot. Tādā vietā smalki vārdi būtu absurdi.

- Tad nu gan sasodītas paliekas, - vergs nosprieda un sarauca degunu no smakas.

Viņa būdīgais kompanjons pretīgumu nejuta. Ar vienu muskuļoto roku tas izvilka kādu vergu gaismas ielokā un klusi uzrunāja hāliešu valodā. - Mums vajadzīgi airētāji, nevis karaļi. - Šajā valodā runāja Sagen-markā un dažās salās, bet Jārvi tika gatavots maģistra amatam un pieprata gandrīz visas Sašķeltās jūras krastos runātās mēles.

- Kapteine nav nekāda muļķe, Trig, - sacīja izskatīgais vergs, nemierīgi taustīdams kaklariņķi. - Ja nu viņa pamanīs, ka esam to piekrāpuši?

- Teiksim, ka šie bija labākie no piedāvātā. - Triga tukšās acis novērtēja nožēlojamo ierindu. - Tad tu iedosi vēl vienu pudeli, un viņa visu aizmirsīs. Vai arī tev nevajag sudrabu, Ankran?

- Tu zini, ka vajag gan. — Ankrans nopurināja Triga roku, saviebies vēl lielākā riebumā. Tik tikko uzmetis tiem acis, viņš izvilka vergus no ierindas. - Šo... šo... šo... - verga roka kavējās pie Jārvi, tad sāka virzīties tālāk.

- Es protu airēt, kungs. - Tie bija lielākie meli, kādus Jārvi bija jebkad izteicis. - Es biju zvejnieka māceklis.

Beigu beigās Ankrans izvēlējās deviņus. To vidū bija akls trovenlandietis, kuru paša tēvs bija pārdevis govs vietā; vecs islandietis ar kupri un klibs vesterlandietis, kurš pēdējiem spēkiem turējās, lai nekāsētu pietiekami ilgi un tiktu nopirkts.

Jā, un arī Jārvi - pilntiesīgais Getlandes ķēniņš.

Strīds par cenu izrādījās neauglīgs, bet beigu beigās Trigs un Ankrans nonāca pie kopsaucēja ar vergu tirgoni. Tā plaukstās iebira spožu, džinkstošu sudraba stienīšu strūkla, vēl mazliet palika makā, bet lielāko tiesu abi pircēji sadalīja pa pašu kabatām un, kā Jārvi noprata, nozaga savai kapteinei.

Pēc šādiem aprēķiniem, Jārvi tika pārdots par mazāku naudu nekā labas aitas cena.

Par cenu viņš nežēlojās.