KARA MĀTES LĪKOPS


Baložu būda joprojām atradās citadeles augstākā torņa smailē, un joprojām no iekšas un ārpusē to svītru svītrām noklāja gadsimtiem seni putnu mēsli. Tāpat kā agrāk, arī tagad pa tās daudzajiem logiem pūta stindzinošs vējš. Stindzinošāks nekā jebkad.

- Nolādētais aukstums, - nomurmināja Jārvi.

Sūmaela, cieši sakniebusi lūpas, neatrāvās no tālskata. - Gribi teikt, ka neesi salis vēl stiprāk?

- Tu zini, ka esmu. - Sniegotajos klajumos viņi abi bija nežēlīgi pārsaluši, tomēr šķita, ka tolaik tos sildīja starp abiem uzdzirkstījušās jūtas. Tagad Jārvi bija pamatīgi un dziļi apdzēsis šo dzirksteli.

- Piedod, - viņš teica, lai gan balss drīzāk izklausījās pēc īgnas nopūtas. Sūmaela turpināja klusēt, un Jārvi nekas cits neatlika kā turpināt neveikli meklēt vārdus. -Piedod, ka mana māte tev tā pateica... Piedod, ka lūdzu Džodam palikt šeit... ka ne...

Meitenes žoklis saspringa. - Ķēniņam gan nekādā ziņā nebūtu jālūdz piedošana.

Jārvi saviebās, to dzirdot. - Es esmu tas pats puisis, kam tu gulēji blakus uz Dienvidvēja klāja. Tas pats, kurš gāja tev blakus pa sniegu. Tas pats cilvēks...

- Vai tiešām? — Sūmaela beidzot pievērsās Jārvi, bet skatienā nemanīja maiguma. - Tur, aiz tā pakalna, - viņa pasniedza tālskati, - kaut kas deg.

- Deg, - nočiepstēja kāds balodis. - Deg.

Sūmaela aizdomīgi nopētīja putnu, un baloži, acis

nemirkšķinot, vērās tai pretī no būriem, kas noklāja

sienas. Visi, izņemot milzīgo un karalisko bronzas krāsas ērgli, kas droši vien bija atnesis Jārvi mātei kārtējo veckundzes Veksenas precību piedāvājumu - vai prasību. Tas lepni kārtoja spalvas un nepagodināja ar atskatīšanos.

- Deg, deg, deg...

- Vai tu vari tos apklusināt? - Sūmaela lūdza.

- Tie tikai atkārto vēstis, ko viņiem iemācīts pateikt, -Jārvi skaidroja. — Neuztraucies! Tie nesaprot, ko saka. -Tomēr visas desmit acis atkal pievērsās viņam, kārtējo reizi liekot domāt, ka putni tomēr saprot vairāk nekā viņš. Jārvi atkal pavērās laukā pa logu, pielika tālskati pie acs un ieraudzīja paceļamies gaisā drebelīgu dūmu strūklu.

- Tajā pusē atrodas kāda lauku sēta. - Tās saimnieks bija pievienojies sērotāju ceremonijai Jārvi tēva kremācijas dienā. Jārvi centās nedomāt, vai šis vīrs bijis mājās Gromgilgorma ierašanās brīdī. Un, ja viņa tur nebija, kurš tad sagaidījis vensteriešus un kas ar tiem notika tālāk...

Gudrs maģistrs apsver augstāko labumu, mēdza teikt Māte Gundringa, un izvēlas mazāko ļaunumu. Kas gan cits atlika gudram ķēniņam, ja ne rīkoties tāpat?

Jārvi aizvirzīja tālskati no degošajām mājām un nopētīja roboto apvārsni, līdz pamanīja saules starus atblāz-mojam ieroču asmeņos.

- Karotāji. - Tie tuvojās pa ceļu no ziemeļu puses un plūda laukā no kādas ielejas. No tāda attāluma šķita, ka viņi virzās lēni kā sasalis sīrups, un Jārvi pamanīja, ka iekodies lūpā un vēlas, kaut tie pasteigtos.

- Getlandes ķēniņš, - viņš klusībā murmināja, - steidzina vensteriešu karapulku ātrāk sasniegt Torlbiju.

- Dievi mēdz izvēlēties dīvainas receptes, - Sūmaela piebilda.

Jārvi pavērās augšup uz jumta kupolu, kur lobījās krāsa, ar ko dievi bija uzgleznoti kā putni. Vēstnesis, Zaru vējpūte un Pirmā un pēdējā vārda māte. Un visiem pa vidu ar sarkaniem spārniem un asinīm uz smaidošajām lūpām - Kara māte.

- Es zinu, esmu reti vērsies pie tevis ar lūgšanām, -Jārvi čukstus uzrunāja dievietes tēlu. - Parasti man labāk derēja Miera tēvs. Tomēr dod man šodien uzvaru! Atdod man Melno troni! Tu esi mani pārbaudījusi, un es esmu gatavs. Vairs neesmu nedz tāds muļķis kā agrāk, nedz arī vairs bērns. Es esmu pilntiesīgais Getlandes ķēniņš.

Kāda dūja izvēlējās tieši šo mirkli, lai nomestu mēslu čupu uz grīdas tieši blakus Jārvi. Ja nu tā bija Kara mātes atbilde?

Jārvi sakoda zobus. — Ja nolemsi nepadarīt mani par ķēniņu... Ja nolemsi šodien aizsūtīt mani pa Beidzamajām durvīm... vismaz ļauj man īstenot doto zvērestu! -Viņš savilka pirkstus dūrēs, kādas nu sanāca, līdz kauliņi kļuva balti. - Dod man Odema galvu! Dod man iespēju atriebt! Atvēli man tik daudz, un es būšu apmierināts.

Tā vis nebija saudzējoša lūgšana, kādas māca maģistriem. Sī lūgšana nesolīja ne ziedot, ne ko radīt. Kara mātei nav vajadzīga ne došana, ne jauna radīšana, tā pati paņem, salauž un padara par atraitni. Kara māti interesē tikai asinis.

- Ķēniņam jāmirst, - viņš čukstēja.

- Ķēniņam jāmirst, - noķērca ērglis, izslējās un izpleta spārnus tā, ka tie piepildīja visu būri, un šķita, ka telpā kļuvis tumšāks. - Ķēniņam jāmirst!

- Tas brīdis ir klāt, - Jārvi paziņoja.

- Labi, - sacīja Nekas metāliskā balsī, vārdiem izlaužoties pa šauro spraugu ķiverē, kas aizklāja gandrīz visu seju.

- Labi, - reizē atsaucās abi inglieši, un viens no viņiem žonglēja ar milzīgu cirvi tā, it kā tas būtu rotaļlieta.

- Labi, — pie sevis nomurmināja Džods, lai gan nemaz neizskatījās laimīgs. Viņš nejutās ērti aizlienētajās karavīra drānās, un diskomforts tikai pieņēmās spēkā, ieraugot savus kauju biedrus noslēpjamies tumšākajos elfu būvētā tuneļa nostūros.

Godīgi sakot, tie neiedvesa Jārvi īpašu pārliecību. Lai īstenotu viņa plānus, šo briesmīgo kompāniju bija kopā savedusi mātes nauda. Katra zeme Sašķeltās jūras krastos - un pat vēl tālāk — bija atvēlējusi savus vismazvērtīgākos dēlus. Te bija krāpnieki un rīkļurāvēji, jūras laupītāji un cietumnieki — par dažu noziegumiem liecināja tetovējumi uz pieres. Kādam tipam ar mūžam asarojošu aci zilie raksti noklāja visu seju. Šiem vīriem nebija ne karaļa, ne goda. Cilvēki bez sirdsapziņas un godaprāta, nemaz nerunājot par trim bezbailīgām šendu sievām, muskuļotām kā mūrnieki, kas zibināja dunčus un milzu labpatikā atņirdza kā adatas noasinātos zobus ikvienam, kas tikai uzmeta tām skatienu.

- Tie gan nebūtu ļaudis, kuriem es izvēlētos uzticēt savu dzīvību, — Ralfs nomurmināja, piesardzīgi izvairoties no acu kontakta.

- Par kādu godaprātu te var runāt, ja visi jēdzīgie ļaudis atrodas pretējā pusē? — sprieda Džods.

- Ir daudz uzdevumu, kuru veikšanai nepieciešami jēdzīgi ļaudis. — Nekas uzmanīgi grozīja savu ķiveri.

— Ķēniņa nogalināšana nav viens no tiem.

- Šī nebūs slepkavība, — norūca Jārvi. - Un Odems nav likumīgais ķēniņš.

- Kuš! - Sūmaela norādīja ar acīm uz griestiem.

Caur mūri telpā ielauzās tāli trokšņi - varbūt kliedzieni un ieroču žvadzoņa. Pavisam sīka trauksmes dvesma.

>

- Viņi zina, ka mūsu draugi ir klāt.

Jārvi norija smago kamolu, kas līdz ar nerviem bija sakāpis kaklā. - Visi savās vietās!

Viņi bija rūpīgi izkaluši rīcības plānu. Ralfs savā pārziņā ņēma duci vīru, kas labi prata šaut ar loku. Katrs no ingliešiem kopā ar vēl duci noslēpās tur, no kurienes varētu ātri iekļūt iekšpagalmā. Atlikušais ducis palika, satupuši uz vītņu kāpnēm līdzās Jārvi un Nekam. Visi nomērķējuši uz ķēžu telpu virs citadeles vienīgās ieejas -uz Vaidu vārtiem.

- Esiet saudzīgi, - apstājies pie slepenajām durvīm, Jārvi čukstēja, lai gan rīkle bija tā aizžņaugta, ka vārdi gandrīz nenāca pār lūpām. - Tie ļaudis tur iekšā nav mūsu ienaidnieki.

- Šodien vini tādi būs, - Nekas atcirta. - Un Kara māte ienīst saudzīgumu. - Viņš ar joni atspēra durvis vaļā un ienira blakustelpā.

- Nolādēts! - Jārvi nošņāca un līda tam pakaļ.

Ķēžu telpā valdīja pustumsa, gaisma blāvi lauzās pa

šaurajām logu ailām, un dunošie soļi skaļi atbalsojās no gaiteņa, kas atradās zemāk. Pie galda sēdēja divi vīri. Viens pagriezās, un smaids nozuda no lūpām, kad tas ieraudzīja Nekā kailo zobenu.

- Kas tu...

Tērauds pazibēja gaismas starā, un galva aizlidoja pa gaisu ar slapju klikšķi, līdz piezemējās stūrī. Tas šķita smieklīgi gluži kā kumēdiņu rādītāja joks pavasara gadatirgū, bet tobrīd bērnu smiekli neatskanēja. Nekas pasteidzās garām sagumušajam rumpim, satvēra aiz rokas otru vīru, kurš jau grasījās celties kājās, un ietrieca zobenu tam krūtīs. Savainotais iegārdzās un sniedzās pēc cirvja turpat blakus uz galda.

Nekas uzmanīgi ar vienu kāju paspēra galdu malā, tad izvilka zobenu un lēni nolaida vīru zemāk, lai tas atbalstītos pret sienu un, klusi drebot, gaidītu, kad Nāve viņa priekšā atvērs Beidzamās durvis.

- Ķēžu telpa ir mūsu rīcībā. - Nekas pavērās laukā pa arku tālākajā telpas galā, tad aizvēra durvis un aizcirta bultu.

Jārvi nometās ceļos blakus mirstošajam vīram. Viņš to pazina. Vai agrāk bija pazinis. Viņa vārds bija Ulv-dems. Ne gluži labākais draugs, bet arī ne ļaunākais ienaidnieks. Reiz tas bija pasmaidījis par Jārvi pateikto joku, tā iepriecinot puisi.

- Vai tev viņi bija jānogalina?

- Nē. - Nekas rūpīgi noslaucīja zobenu. - Mēs varētu atstāt ķēniņa troni Odemam.

Algotņi sāka izklīst, koncentrējoties uz telpas centru un galveno mērķi - Vaidu vārtiem. To apakšējā mala bija iegrimusi grīdā, bet augšējā - griestos. Pulētā vara siena maigi spīdēja, atspoguļojot simtiem seju, kas šņāca, vaidēja un kauca sāpēs, bailēs vai niknumā un saplūda cita citā gluži kā atspulgi ūdenī.

Sūmaela stāvēja un noskatījās tajā, saspraudusi rokas sānos. - Šķiet, ka tagad saprotu, kāpēc tie nosaukti par Vaidu vārtiem.

- Pretīgi, ka mums jābalsta savas cerības uz šādu lietu, - piebilda Džods.

Jārvi paberzēja ar pirkstu galiem augsto un baisi gludo metālu. - Briesmīga vieta, kur nolikt galvu, par to nu nav šaubu. - Blakus milzīgajai plāksnei apkārt piecpadsmit dievu vārdiem izrakstītam stabam vijās haotisks mehānismu, aprakstītu riteņu un savītu ķēžu mudžeklis, kura jēgu pat maģistrs nespēja izprast. Centrā atradās vienīgā tapa. — Tas arī ir tas mehānisms.

Džods pasniedzās uz priekšu. - Tikai jāizvelk tapa, un viss?

Jārvi uzsita pa drauga roku. — īstajā brīdī! Pēdējā brīdī. Jo vairāk Odema vīru aizies stāties pretī Gormam, jo labākas ir mūsu izredzes.

— Tavs tēvocis saka runu, - Nekas iesaucās no šaurās loga ailas.

Jārvi pavēra vaļā citas ailas slēģus un paskatījās lejup uz pagalmu: pazīstamais zaļais laukums augsto, pelēko akmens mūru ielenkumā un ciedrkoka izplestie zari vienā stūrī. Vīri bija sapulcējušies tieši tur: daudzi steigā kārtoja ieročus, citi jau bija gatavi kaujai. Jārvi acis iepletās, ieraugot, cik to daudz. Varētu būt kādi trīs simti, un viņš zināja, ka ārpus citadeles sienām gatavojas vēl daudzi citi. Stāvu augstāk uz Dievzāles marmora grīdas, kažokādās un sudrabainās bruņās tērpies, ar ķēniņa kroni galvā stāvēja Jārvi tēvocis Odems.

- Kas tagad stāv pie Torlbijas sienām? - Odems uzrēca sanākušajiem kareivjiem. - Tas ir Gromgilgorms, Zobenlauzis!

Vīri sita ar kāju pret zemi, netaupīja lāstus un neslēpa nicinājumu. - Tas, kurš nogalināja Ūtriku - jūsu ķēniņu un manu brāli! - Atskanēja nikni rēcieni, un Jārvi pašam nācās apturēt savu ienaida izpausmi, dzirdot šādus melus.

- Bet savā augstprātībā viņš ir atvedis šurp vien dažus vīrus! - Odems turpināja. - Mūsu pusē ir tiesības un zeme, mums karotāju ir daudz, un tie ir labi! Vai mēs ļausim šim neģēļu pulkam vēl mirkli ilgāk stāvēt blakus manu brāļu Ūtrika un Ūtila pīšļiem, mana vectēva Engalfa Sķeltkāja - vensteriešu iznīcinātāja — pīšļiem?

Karotāji grabināja ieročus pret vairogiem un vairogus pret bruņām, rēcot, ka to nepieļaus.

Odems pastiepa roku, uz ceļiem tupošais ieroču nesējs pasniedza valdniekam zobenu, kurš to arī paņēma un pacēla augstu virs galvas, un tērauds no ēnas izlauzās gaismā tik spoži, ka Jārvi uz mirkli novērsās. - Tad atdosim godu Kara mātei un iepriecināsim viņu ar sarkanu dienu! Atstāsim mūrus aiz muguras un metīsimies cīņā, lai līdz saulrietam Gromgilgorma un viņa vensteriešu suņu galvas uzmauktu pie saviem vārtiem!

- To mēs vēl redzēsim, kuram tā galva šovakar karāsies pie vārtiem! - Jārvi sacīja, bet pateikto apslāpēja

Getlandes kaujinieku urravas. To kaujinieku urravas, kuriem būtu jāgavilē un jāsveic Jārvi.

- Viņi dodas kaujā, - Nekas paziņoja, kad vīri sāka izklīst no iekšpagalma, tika izsaukti un stājās ierindā pie aizsargvaļņa. Ikviens zināja savu vietu un bija gatavs krist pārinieka dēļ. - Tu pareizi paredzēji sava tēvoča domas.

- Es neparedzēju, — Jārvi attrauca.

- Tavai mātei bija taisnība. - Jārvi pamanīja Nekā

acis tumsā iemirdzamies aiz ķiveres viziera. - Tu esi klu-

i >

vis par īsteni viltīgu vīru.

Pa priekšu gāja jaunākie kareivji, daži pat jaunāki par Jārvi, bet aiz viņiem — gados vecākie un kaujās rūdītākie. Tie virzījās caur Vaidu vārtiem, ekipējumam klaudzot un atbalsojoties ķēžu telpā. Ēnas klīda pār rētām klātajām Jārvi ļaundaru sejām, kad tie lūrēja lejup caur dēļu šķirbām, lai redzētu, kā labākie vīri iet cīņā. Līdz ar katru aizgājušo spēkā pieņēmās Jārvi prieks, jo viņš zināja, ka izredzes aizvien uzlabojas, tomēr pieauga arī bailes, jo viņš apzinājās, ka izšķirošais brīdis jau gandrīz pienācis.

Vina atriebes brīdis. Vai vina nāves brīdis.

> >

- Ķēniņš izkustējās no vietas, — Sūmaela sacīja, noslēpusies ēnā pie cita loga. Caur kauju veterānu rindām Odems devās uz vārtu pusi un, paejot garām, uzsita saviem vīriem pa plecu. Viņam sekoja vairoga nesējs, zobena nesējs un karognesējs.

- Vēl nav īstais brīdis, - nočukstēja Nekas.

- Es to redzu! - Jārvi šņāca. Soļi turpināja dimdēt, un vīri atstāja citadeli, bet pagalmā to joprojām bija pārlieku daudz.

Vai viņš to visu bija izcietis un tik daudz ziedojis, lai Odems beidzamajā mirklī bezbēdīgi norautos no āķa? Jārvi ar sažuvušās rokas vienīgo pirkstu noslaucīja sasvīdušos pirkstu galus.

- Vai izvilkt tapu? - sauca Džods.

- Vēl ne! - Jārvi čukstēja bailēs tikt dzirdētam caur dēlu šķirbām. - Vēl ne!

> >

Odems devās uz priekšu un drīz vien vairs nebija redzams lejasstāva gaitenī. Jārvi pacēla roku - gatavs to nolaist, lai dotu signālu Džodam, kurš palaistu vaļā Vaidu vārtus.

Pat ja tie viņiem visiem nozīmētu bojāeju.

- Mans ķēniņ! - Jārvi māte nostājās uz Dievzāles pakāpieniem. Hūriks palika viņai aiz muguras pie viena pleca, bet Māte Gundringa - pie otra. - Mans brāli!

Jārvi tēvocis apstājās, atskatījās un tad pagriezās.

- Odem, lūdzu! Man ar tevi jārunā!

Jārvi uzdrīkstējās tik tikko elpot, lai tikai nekas neizjauktu šī brīža smalko līdzsvaru. Laiks vilkās lēni. Odems pavērās uz vārtiem, tad uz Leitlinu, pēc tam nolādējās un atgriezās pie Jārvi mātes, bet tuvākie kalpotāji tam sekoja.

- Pagaidi! - Jārvi šņāca. Izbrīnā iepletis acis, Džods atrāva pirkstus no tapas.

Jārvi metās pie loga, un vēsa brīzīte noglāstīja viņa sviedriem klāto seju, tomēr no turienes nebija dzirdams, par ko tika runāts uz Dievzāles pakāpieniem. Leitlina metās ceļos pie Odema kājām, piespieda plaukstas pie sirds un pazemīgi nolieca galvu. Varbūt viņa nožēlā atvainojās par spītību un nepateicību savam brālim un

Augstajam karalim. Iespējams, viņa zvērēja paklausību un lūdza piedošanu. Tad Jārvi māte saņēma Odema delnu abās plaukstās un pielika sev pie lūpām. Jārvi uzmetās zosāda.

Tēvocis pavērās uz Māti Gundringu un gluži vai nemanāmi pamāja. Viņa maģistre atbildēja ar skatienu un pavisam viegli paraustīja plecus. Tad Odems pieskārās Jārvi mātes vaigam un devās atpakaļ uz vārtiem, bet kalpotāji un tuvākie sargi, steidzīgi sačukstoties, metās tam pakaļ.

Beidzamā kareivju vienība sekoja saviem brāļiem laukā no citadeles, un pagalmā bija palikuši ne vairāk kā trīs duči vīru. Jārvi māte sasita plaukstas un pavērās augšup uz vārtuvīru būceni. Jārvi pieļāva, ka viņi abi pat paspējuši saskatīties.

- Paldies, māt, - viņš čukstus sacīja un vēlreiz pacēla roku, lai dotu Džodam zīmi. Jau atkal viņš noskatījās, kā Odems pieiet pie vārtiem, bet šoreiz dievi nevis izjauca visus Jārvi plānus, bet gan deva īpašu iespēju.

- Pagaidi, - viņš čukstēja; karstā dvaša kutināja lūpas.

- Pagaidi! - Šī bija īstā diena. īstā stunda.

- Pagaidi! - Šis bija īstais mirklis.

- Aiziet! - Jārvi pamāja ar sažuvušo kroplo roku, un tajā bija milzīgs spēks.

Džods izrāva tapu, zobrati iegriezās, cieši novilkās ķēde, un pilnībā noskaidrojās, kāpēc vārtiem dots tieši šāds nosaukums. Vaidu vārti ieurbās zemē, kaucot kā visi ellē sapulcētie miroņi, vēja brāzma norāva Jārvi ķiveri no galvas un trieca puisi pret sienu.

Vārti piezemējās ar tādu blīkšķi, kas satricināja visu citadeli līdz pat elfu ieliktajiem pamatiem, un noslēdza ieeju ar tik smagu metāla plāksni, ka pats Zemes tēvs nopūlētos, lai to paceltu.

Grīda sagriezās, noraustījās, un Jārvi īsu mirkli domāja, ka līdz ar triecienu konvulsīvi sabruks arī paši vārti.

Viņš paklupa pret šķirbu grīdā, cenšoties izpurināt reibumu no galvas, kas zvanīja ausīs. Apakšstāva gaiteni piepildīja Odemam vistuvākie kalpotāji. Daži grīļojās, saķēruši galvu, citi grābstījās pēc ieročiem. Vēl citi drūzmējās pie vārtiem, vārstot mutes neskanīgā bļāvienā, kas klusi, stulbi un bezjēdzīgi atbalsojās kliedzošajās sejās. Viltus ķēniņš stāvēja pašā viducī un vērās augšup. Viņa acis satikās ar Jārvi skatienu un seja nobālēja, it kā Odems būtu ieraudzījis dēmonu, kas izrāpies laukā pa Beidzamajām durvīm.

Un Jārvi pasmaidīja.

Tad viņš sajuta: kāds stipri tur viņa plecu.

Nekas vilka viņu malā un kaut ko kliedza tieši sejā. Jārvi redzēja tā lūpas kustamies aiz ķiveres viziera, bet dzirdēja tikai vārgu šalkoņu.

Jārvi rāpās tam pakaļ, grīda atguva stabilitāti, un viņš klumpačoja lejup pa vītņu kāpnēm, atsitoties pret sienu, jo sekojošie vīri to grūda uz priekšu. Nekas plaši atvēra durvis - tumsā pavērās spilgta arka, un viņi izskrēja svaigā gaisā.

BEIDZAMĀS DURVIS


Citadeles iekšpagalmā valdīja haoss.

Ieroči šķēla gaisu, skaidas lidoja uz visām pusēm, tērauda asmeņi sadūrās, un sejas šņāca, bultas triecās, un ķermeņi krita, tam visam notiekot sapnim līdzīgā klusumā.

Gluži kā Jārvi plānā, viņa mātes algotņi izbrāzās pa slepenajām durvīm un pārsteidza Odema kauju veterānus no mugurpuses, uzreiz nogrūžot tos zemē vai neko nesaprotošus dzenājot pa pagalmu, lai pēc tam ik uz soļa pamestu asiņojošus ķermeņus.

Savukārt tie, kas bija pārcietuši pirmā brīža šoku, neganti turējās pretī, un kaujas lauks sadalījās mazās grupiņās, kas cīnījās līdz nāvei. Mēmā klusumā Jārvi vēroja, kā kāda šendu sieva nodur kareivi, kurš vienlaikus ar sava vairoga malu vairākkārt pāršķeļ viņas vaigu.

Jārvi redzēja, kā atbilstoši izplānotajam Ralfs un viņa strēlnieki no jumtiem raida bultu straumi. Tās klusēdamas pacēlās gaisā un traucās lejup, ietriecoties Odema tuvāko apsargu vairogos, kas ciešā mezglā bija ieskāvuši viņu ķēniņu. Kāds vīrs saņēma pa seju ar spalu, bet, to šķietami nemanījis, joprojām mērķēja ar zobenu uz Diev-zāli, izkliedzot vārdus, kurus nebija iespējams sadzirdēt. Kāds cits krita, satvēris sānā ieurbušos bultu, ķeroties pie kāda blakus stāvoša vīra kājas, bet tas tikai iespēra pa glābiņu meklējošo roku un nostājās drošāk. Jārvi tos abus pazina: šie godājamie vīri reiz bija stāvējuši sardzē pie ieejas ķēniņa apartamentos.

Kaujā visi cilvēki pārvērsās zvēros, mēdza teikt Jārvi tēvs. Puiša acu priekšā kāds slepkava ar uzrakstu aitu zaglis uz vaiga rēkdams sacirta gabalos neapbruņotu vergu; kanna ar ūdeni izlidoja no tā rokām un sašķīda pret sienu.

Vai ko tādu viņš bija plānojis? Par ko gan viņš bija lūdzies?

Jārvi bija plaši atvēris durvis un ielūdzis ciemos Kara māti. Viņš nespēja apturēt notiekošo. Tas nebūtu pa spēkam nevienam. Jau izdzīvošana izrādītos pietiekami liels pārbaudījums.

Jārvi redzēja, kā Nekas nocērt kājas kādam stāvošam vīram un pāršķeļ uz pusēm citu, kurš jau bija pagriezies, lai bēgtu, bet trešo tā pagrūž ar zobenu, ka tas aiztenterēja līdz zemajam nožogojumam un pārvēlās tam pāri bezdibenī, nozūdot skatienam.

Apdulluma klusumā viņš izvilka no maksts Sadikši-ramas zobenu. Tieši to taču vīrietis dara kaujas laukā, vai ne? Augstie dievi, cik smags tas pēkšņi bija kļuvis! Karavīri grūstīja Jārvi, steidzoties pievienoties ārprātam, bet viņš jutās kā piekalts pie zemes.

Viņš pamanīja, ka Dievzāles durvis palikušas atvērtas un Odema sargi lavās aiz šautru piedzītajiem vairogiem, pavadot viltus ķēniņu uz tumšo gaiteni.

Jārvi pacēla zobenu pret viņiem un iekliedzās: - Uz priekšu! - Klusums ausīs pagaisa. Ar to pietika, lai Jārvi sadzirdētu soļu dunoņu iegriežam laika ratu.

Neko vairāk viņš gan nespēja padarīt.

Tērauds triecās pret tēraudu, zobens tvērienā sagriezās un gandrīz tika izsists no rokas. Jārvi īsu mirkli pamanīja Hūrika rētām klāto seju, izdzirdēja tā dziļo rēcienu, bet tad jau vairogs tam ieblieza pa krūtīm, pacēla gaisā un vaidošu nogāza zemē pāris soļu tālāk.

Hūrika skatiens pavirzījās sānis, viņš pagriezās, lai ar vairogu uztvertu lidojošu cirvi, un skaidas aizlidoja pa gaisu no varenā trieciena. Uzlādējoties ar rēcienu, Džods palēcās gaisā kā prātu zaudējis malkas cirtējs pie bluķa. Hūriks parāvās malā, bloķēja nākamo sitienu, bet trešais bija neveikls, un viņš to uztvēra, jau pietupies gatavībā, pasita cirvi malā, un smagais asmens par plaukstas tiesu palidoja garām viņa plecam un ietriecās kūdrā. Brāžoties garām, Hūriks ieblieza ar vairoga kanti Džodam pa galvu un nogrūda no kājām, tad ar īsu zobena cirtienu izsita cirvi no vecā vīra rokas.

Šķita, ka beķeris nav līdzvērtīgs pretinieks ķēniņienes izraudzītajam aizstāvim, lai cik labs cilvēks beķeris būtu.

Hūrika atņirgtie zobi baloja uz melnās bārdas fona, viņa zobens nozibēja, iekams ietriecās Džoda krūtīs līdz pat spalam.

— Nē, — novaidējās Jārvi, cenšoties piecelties, bet ar gribēšanu reizēm ir par maz.

Džods noslīga uz ceļiem, un seja sažņaudzās sāpēs. Hūriks uzlika milzīgo zābaku uz viņa pleca, izvilka zobenu un iespēra Džodam tā, ka tas novēlās uz muguras. Hūriks pievērsās Jārvi.

- Pieliksim punktu Āmvendā iesāktajam.

Viņš panāca uz priekšu ar asiņainu zobenu virs galvas. Jārvi labprāt ar smaidu uz lūpām skatītos Nāvei sejā, bet tikai daži (pat ne visi karaļi) izrādās tik drosmīgi, kad to priekšā paveras Beidzamās durvis. Varbūt karaļiem drosmes izrādās vismazāk. Jārvi šļūca atpakaļ, pacēlis sažuvušo roku gaisā, it kā tā varētu atvairīt zobenu.

Hūrika lūpas nodrebēja. — Kas no tevis par karali...

- Redzēsim.

Hūrika galva tika parauta atpakaļ, un tērauda asmens jau skāra viņa iesirmo bārdu. Tas bija līdz ledainai spoz-mei nospodrināts duncis. Aiz tā parādījās Jārvi mātes seja ar piemiegtām acīm un sakostiem zobiem.

- Met zobenu zemē, Hūrik!

Mirkli viņš vilcinājās, tad Leitlina pieliecās tuvāk un nočukstēja pie Hūrika auss: - Tu mani pazīsti. Tik labi kā reti kurš. Vai tiešām... - viņa pavilka asmeni sānis, un tieva asins straumīte aizvijās lejup pa karavīra kaklu, - tu apšaubīsi manu gribu?

Hūriks norija kamolu un saviebās, jo gāmurs uz rugājiem klātā kakla saskārās ar dunci, tad ļāva zobenam aizdžinkstēt pa grīdu. Jārvi pierausās kājās, satvēris Šadikši-ramas zobenu, un nomērķēja tā spici uz Hūrika krūtīm.

- Pagaidi! - māte viņu apturēja. - Vispirms saki man tā: deviņpadsmit gadus tu biji manis izredzētais vairog-nesis. Kāpēc tu lauzi zvērestu?

Hūrika skatiens pievērsās Jārvi. Tobrīd viņa acis vērās skumji un satriekti. — Odems man teica, ka jāmirst vai nu puikam, vai tev.

- Un kāpēc tu uzreiz nenogalināji Odemu?

- Tāpēc, ka tā bija lēmis Augstais karalis! - Hūriks nošņāca. - Un Augstajam karalim nevar nepakļauties. Es zvērēju pasargāt tevi, Leitlina, - viņš parāva plecus atpakaļ un lēnītēm aizvēra acis, - nevis tavu kroplo dēlu.

- Tad vari uzskatīt, ka tavs zvērests vairs nav spēkā.

Nazis Leitlinas rokā pavisam viegli sakustējās, un Jārvi atlēca malā, jo uz vaiga šļācās asinis. Hūriks krita, tad ieurbās ar seju zemē. Jārvi stāvēja ar nošļukušu zobenu un vērās uz tumšās asins peļķi, kas sūcās zālē.

Puiša āda bija piesarkusi un jutīga. Aizķertā elpa smacēja rīkli. Uguntiņas plandīja gar acīm, locekļi vilka lejup, bet savainotās krūtis smagi elsoja. Viņš alka tikai apsēsties zemē. Sēdēt tumsā un raudāt.

Kritušie un ievainotie ar zobeniem sašķeltām un bultu cauraustām miesām mētājās pa zālāju, kur Jārvi bērnībā spēlējās. Savulaik lolotie zobeni un vairogi, diženu namu mantojums, bija izšļukuši no dzīvību zaudējušajiem pirkstiem un, asins slacīti, mētājās visapkārt. Dievzāles durvis bija slēgtas, un tie Jārvi vīri, kas joprojām spēja nostāvēt, pulcējās pie tām. Asinis mērcēja Ralfa seju, plūstot no brūces galvvidū. Divi ingliešu milži sparīgi vicināja cirvjus, bet smagās koka durvis stāvēja kā stāvējušas.

Atspiedis muguru pret kuplo ciedrkoku, zem kura zariem brālis bija smējies par Jārvi, jo tam bija bail uzrāpties kokā, sēdēja Džods, joprojām atmetis galvu; nedzīvās rokas nospieda asinīm klāto klēpi. Viņam blakus Sūma-ela, ceļos nometusies, nodūrusi galvu un zobus atņirgusi, ar asiņainu dūri raustīja Džodu aiz krekla stērbeles, it kā varētu to piecelt kājās. It kā spētu viņu nogādāt drošībā tāpat, kā reiz viņš bija glābis meiteni. Bet nebija, kurp Džodu nest, pat ja Sūmaelai atrastos tik daudz spēka.

Nekur, izņemot laukā pa Beidzamajām durvīm.

Un tobrīd Jārvi aptvēra, ka Nāve personīgi nepakla-nās katram, kurš paiet viņai garām, tā nepasniedz cieņ-pilnu roku, lai parādītu ceļu, nerunā dziļdomīgus vārdus un neatver bultas. Atslēga, kas karājas Nāvei kaklā, izrādās nevajadzīga, jo Beidzamās durvis vienmēr ir atvērtas. Nāve dzen mirušos nepacietīgi uz priekšu neatkarīgi no ranga, slavas vai vērtības. Viņai jātiek galā ar bezgalīgu rindu. Šai aklo procesijai nav paredzams gals.

- Ko es esmu izdarījis... — Jārvi čukstēja, spēris piesardzīgu soli tuvāk Džodam un Sūmaelai.

- To, kas tev bija jādara. - Viņa roka sastinga dzelžainā mātes tvērienā. — Tagad nav īstais laiks sērot, dēls. Mans ķēniņ! - Viena Leitlinas sejas puse bija bāla, otra -asinīm nošļakstīta; tobrīd viņa nudien atgādināja Kara māti. — Atrodi Odemu! - Leitlinas roka sažņaudzās vēl

>

ciešāk. - Nogalini viņu un atgūsti Melno troni!

Jārvi saņēmās un pamāja. Griezties atpakaļ nebija iespējams.

- Izbeidziet! - viņš uzsauca ingliešiem. - To var izdarīt citādi. - Vīri nolaida cirvjus un drūmi pavērās uz Jārvi. - Māt, paliec pie viņiem un uzmani durvis. Gādā, lai neviens pa tām netiek laukā.

- Iekams Odems nebūs nogalināts, - viņa atbildēja.

- Nekas, Ralf, izvēlies duci vīru un sekojiet man!

Ralfs, smagi elsdams, nopētīja citadeles pagalmā sarīkoto asinspirti. Ievainotos un mirstošos, drudža kratītos un asiņojošos. Un Džodu, drošsirdīgo Džodu, savu agrāko aira biedru, kurš nu sēdēja, atslējis muguru pret ciedrkoka stumbru, bez aira, ko cilāt, bez nastas, ko celt, bez iedrošinājuma, ko sniegt.

- Vai atradīsies vēl ducis cik necik spējīgo? — Ralfs čukstus bilda.

Jārvi novērsās. - Ņem tik, cik atradīsi.

VIENTUĻŠ SĒDEKLIS


>

- Gatavi? — čukstus vaicāja Jārvi.

- Kā vienmēr, - attrauca Nekas.

Ralfs pavērās uz vienu, tad uz otru pusi, un ēnā asinis uz viņa sejas šķita melnas. - Neredzu nevienu, kas varētu būt vēl gatavāks.

Jārvi ievilka plaušās milzīgu malku gaisa un izpūta, vienlaikus ar sažuvušo delnu aizķēra bultu un, ar plecu atbīdījis vaļā slepenās durvis, iebrāzās Dievzāles svētajos plašumos.

Uz paaugstinājuma tajā atradās tukšs Melnais tronis; uz to mirdzošām dārgakmeņu acīm noraudzījās Augstie dievi. Virs tiem gandrīz pie paša kupola mazo dievu dzintara statujas vēroja cilvēku nožēlojamo rīcību, neko nekomentējot, neizrādot ne mazākās emocijas, pat ne interesi.

Odema rīcībā bija atlikuši vien desmit vīri, un tie paši neapskaužamā stāvoklī bija sapulcējušies pie durvīm un vārgi centās noturēties pretī grūdieniem no ārpuses. Divi pūlējās tās atspiest atpakaļ ar šķēpiem; vēl pāris, noslaucījuši no gadu gaitā nospodrinātā galda svētos ziedojumus, stiepa to uz durvīm kā barikādi. Pārējie apmulsuši sēdēja zemē vai stāvēja, sastinguši neziņā par to, kā bariņš ļaundaru viņu ķēniņu varēja saņemt gūstā viņa paša citadeles pašā sirdī. Māte Gundringa bija sakņupusi blakus Odemam un atbalstījās pret ķēniņa karognesēja asiņojošo roku.

- Pie ķēniņa! - tas iekliedzās, ieraudzījis Jārvi ielaužamies Dievzālē. Odema vīri saspiedās ap savu kungu un pacēla vairogus un kaujai gatavus ieročus. Vīrs, kuram bulta bija trāpījusi sejā, bija to nolauzis, un asiņainais kāts joprojām līda laukā no vaiga. Tikko grīļīgi balstījies pret savu zobenu, nu tas, turot to drebelīgajā rokā, bija pavērsis pret Jārvi.

Nekas piesteidzās pie puiša kreisā pleca, Ralfs - pie labā, un tie vergi un algotņi, kas vēl spēja cīnīties, izretinājās apkārt, apbruņojušies ar uzasinātiem ieročiem.

Spļaudīdamies un izldiegdami lāstus pusducī valodu, tie ielenca Melno troni un ieņēma vietas uz pakāpieniem, kas veda uz paaugstinājumu. Odems mudināja savus vīrus doties uz priekšu, un abas puses šķīra desmit soļu uz akmens grīdas, tad jau astoņi, bet drīz - seši. Gaidāmā vardarbība kā negaisa mākonis smagi brieda klusajā Dievzāles gaisā.

Tad Māte Gundringa pašķielēja uz Jārvi, un viņas acis plaši iepletās. - Stāt! — maģistre ldiedza un sita ar savu elfu zizli pa grīdu; troksnis dārdoši atbalsojās augstajā kupolā virs galvas. — Stāt!

īsu brīdi vīri kavējās, vērodami notiekošo, kaut nagi niezēja likt lietā ieročus, un Jārvi izmantoja mazītiņo iespējas spraudziņu, ko vecā maģistre bija viņam devusi.

- Getlandes vīri! - viņš sauca. - Jūs mani pazīstat! Es esmu Jārvi, Ūtrika dēls! - Ar kroplās delnas līko pirkstu viņš norādīja uz Odemu. - Sis nodevīgais radījums mēģināja nolaupīt Melno troni, bet dievi nepieļaus, ka uzurpators tajā ieņemtu vietu uz ilgiem laikiem! - Jārvi iebakstīja īkšķi sev krūtīs. - Pilntiesīgais Getlandes ķēniņš ir atgriezies!

- Vai tā sievietes karikatūra? - Odems uzspļāva Jārvi. - Pusķēniņš? Kropļu karalis?

Jārvi nepaspēja izkliegt atbildi, jo smaga roka uzgūla viņa plecam un pavilka malā. Nekas paspraucās uz priekšu un atsprādzēja ķiveres siksnu. - Nē, pilntiesīgais ķēniņš ir te! - viņš norāva ķiveri un aizlidināja pa gaisu, pēc tam tā, dzelžaini grabēdama, aizripoja pa Dievzāles akmens grīdu.

Viņš bija nocirpis mežonīgo matu ērkuli līdz īsam, sirmam “ezītim” un gludi noskuvis biezo bārdu. Visiem atklājās stūraina un nežēlīgām rievām izvagota seja ar salauztiem kauliem, bet apņēmīga, darbā un skarbos laikapstākļos norūdīta, sitienu un kaujās cirstu brūču klāta. Žagaru ubaga vietā nu stāvēja cīnītājs - ciets kā ozols un dzelzs, mainījušās nebija vien dziļajos dobumos grimstošās acis.

Tajās joprojām gailēja gluži vai neprāta dzirksts. Kaislāk nekā jebkad.

Pēkšņi Jārvi atskārta, ka vairs nemaz nezina, kas īsti ir šis cilvēks, ar kuru plecu pie pleca bija kuģojis, cīnījies un dalījis pēdējā... Viņš vairs nebija pārliecināts par to, ko īsti bija atvedis sev līdzi uz Getlandes citadeli pie paša

Melnā troņa.

> .

Jārvi apjucis un pēkšņu šaubu pārņemts pavērās apkārt. Jaunie Getlandes aizstāvji joprojām izaicinoši ņurdēja. Vecākie vīri gan, ieskatījušies Nekā sejā, piepeši īpatni mainījās.

Žokļi atslāba, ieroči nedroši ietrīsējās, acis plati iepletās, dažiem pat saskrēja asaras acīs, līdz drebošās lūpas sāka čukstēt zvērestus. Kopš brīža, kad ieraudzīja Jārvi,

Odems bija nobālējis vēl vairāk. Tāda izteiksme piedien cilvēkam, kurš ieskatījies savā beidzamajā stundiņā.

- Vai tā kāda burvestība? - Ralfs čukstus vaicāja, bet Jārvi nespēja atbildēt.

No elfu metāla darinātais zizlis izšļuka no Mātes

y

Gundringas stīvajiem pirkstiem un novēlās zemē, troksnim atbalsojoties kapa klusumā.

- Ūtils, - maģistre nočukstēja.

- Jā. - Nekas veltīja neprātīgo smaidu Odemam.

- Lieliska sagaidīšana, brāl.

Tiklīdz šis vārds tika izrunāts, Jārvi pamanīja abu vīriešu apbrīnojamo līdzību, un auksti drebuļi noskrēja līdz pat pirkstu galiem.

Tas bija viņa tēvocis Ūtils, kura neatkārtojamai kaujas prasmei karavīri sauca urravas pirms katras mācību cīņas, kura jūras nežēlīgi paņemtās miesas tā arī netika izskalotas krastā, kura kuģa karkass joprojām rēgojās vēja izpūstajā liedagā.

Tēvocis Ūtils bija stāvējis viņam blakus jau mēnešiem ilgi.

Tagad tēvocis Ūtils bija nostājies viņa priekšā.

- Atmaksas brīdis ir klāt, - sacīja Nekas. Sacīja Ūtils un spēra soli uz priekšu ar stingri satvertu zobenu rokā.

- Dievzālē nebūs nekādas asins izliešanas! — iekliedzās Māte Gundringa.

Ūtils tikai pasmaidīja. - Vairāk par visu dieviem tīk tieši asinis, mana maģistre. Vai var būt vēl labāka vieta, lai tās izlietu?

- Nogaliniet viņu! - iekviecās Odems. Viņa balsī nemaz vairs nemanīja mieru, tomēr neviens nesteidzās pildīt pavēli. Neviens pat nebilda ne vārda. - Es esmu jūsu ķēniņš!

Vara tomēr izrādās trausla padarīšana. Lēnītēm un uzmanīgi, it kā tos vadītu vienots prāts, kareivji atkāpās no viņa un nostājās puslokā.

- Melnais tronis nudien ir vientuļa vieta, — Utils piebilda un pavērās uz sēdekli, kas tukšs stāvēja uz paaugstinājuma.

Muskuļi Odema vaigos vibrēja, viņam nolūkojoties uz visapkārt redzamo drūmo seju loku, tostarp paša sargiem un pretinieka algotņiem, Māti Gundringu un Jārvi, un visbeidzot uz Ūtilu, kas tik ļoti līdzinājās viņam pašam, tikai atspoguļoja vēl arī divdesmit gadus ilgas ciešanas. Viņš nokremšļojās un nospļāvās uz svētajiem akmeņiem pie brāļa kājām.

- Lai nu tā būtu! - Odems paķēra no nesēja rokām apzeltīto, dārgakmeņiem rotāto vairogu un pastūma pārējos malā.

Ralfs piedāvāja savu vairogu, bet Nekas atteicās.

- Kokam koka vieta, bet šeit lai runā tērauds! - Viņš pacēla gaisā savu zobenu - to pašu vienkāršo asmeni, ko bija rūpīgi sargājis sniegotajos klajumos un nospodrinājis līdz ledainam spīdumam.

- Tu tik ilgi biji prom, brāl. - Odems atvēzēja zobenu, kas savulaik tika kalts Jārvi tēvam; zeltītais spals robežojās ar ziloņkaula gardu, bet spožajā kā spogulis asmenī bija iegriezta rūnu svētība. - Laiks apskauties.

Viņš metās uz priekšu ātri kā skorpions, un Jārvi aizelsies pakāpās atpakaļ, kā sekodams tēvoča kustībām.

Odems uzbruka vel un vēl, viņš šņākdams blieza ar

1 * >

zobenu augstu un zemu tik spēcīgi, ka varētu pāršķelt pretinieku uz pusēm. Un tomēr, lai cik ātrs un nežēlīgs viņš bija, brālis izrādījās veiklāks. Kā dūmi nevaldāmā vējā Ūtils izvairījās, izlocījās un griezās; spožais asmens šķēla gaisu, bet viņu pat neskāra.

- Vai atceries, kad pēdējoreiz abi tikāmies? - Ūtils vaicāja un viegli kā dejā atkal aizmuka no dūriena.

— Toreiz, vētrā, mūsu tēva kuģa priekšgalā? Es smējos aukai sejā, bet brāļi stāvēja man aiz muguras.

- Tev vienmēr interesējuši tikai paša smiekli! -Odems vēlreiz metās cīņā, cirta pa labi un pa kreisi tā, ka uzmanīgajiem sargiem bija jābēg malā. Tomēr Ūtils veiksmīgi izvairījās, pat nepacēlis zobenu.

- Vai tāpēc jūs abi ar Ūtriku iemetāt mani negantajā jūrā? Vai arī gribējāt man atņemt pirmdzimtības tiesības? Un savukārt tu tās nolaupīji viņam?

- Melnais tronis pieder man! - Odema zobens kā mirdzoša arka pacēlās virs galvas, bet Ūtils to uztvēra ar savu zobenu. Metāls skarbi nodžinkstēja. Ūtils notvēra arī Odema vairogu, un īsu mirkli abi Jārvi tēvoči bija kā sameldēti kopā; vaidēja tikai to zobeni. Tad Ūtils nolaida zemāk plecu un parāva vairogu gaisā - stīpa ietriecās Odema žoklī. Iegriezis otru plecu, Ūtils pagrūda brāli malā, Odema papēži atsitās pret akmens grīdu, un viņš atmuguriski ievēlās aiz muguras stāvošajos vīros.

Vīri to pagrūda atpakaļ, un Odems sarāvās čokurā aiz sava vairoga, kamēr Ūtils galu galā pilntiesīgi un droši stāvēja apļa vidū. - Pat ja mana sadedzinātā kuģa vraks tukšs mētājas liedagā, es neesmu noslīcis. Vergu tirgotāji mani izvilka no jūras un iemeta bedrē, kur man bija jācīnās par dzīvību. Šajos tumsā pavadītajos gados, par prieku asinis padzērušiem zvēriem, es nogalināju deviņdesmit deviņus vīrus. - Ūtils pielika pirkstu pie auss un īsu brīdi atkal atgādināja Neko. - Reizēm es dzirdu viņu čukstus. Vai tu dzirdi, kā tie čukst, Odem?

- Tu esi jucis! - Odems nospļāvās pār asinīm klātajām lūpām.

Smaids Ūtila sejā tikai pletās vēl platāks. - Kā gan citādi? Mēdz teikt, ka simtā uzvara nes brīvību, bet mani piekrāpa un pārdeva vēlreiz. - Odems meta apli ap brāli, saliecies ceļos kā mednieks un piesedzies ar vairogu. Sviedri lija pār viņa pieri no smagās sudraboto bruņu nastas. Ūtils stāvēja brīvi pilnā augumā un viegli grozīja zobenu delnā, pat viņa elpa plūda gluži līdzeni. - Es biju karagūsteknis, tad airu vergs un tad jau... nekas. Divpadsmit smagus gadus es pavadīju uz ceļiem. Lieliska poza, lai domātu.

- Te tev būs, par ko padomāt! - Odems atsāka uzbrukumu, izspļāvis asinis, izdarīja māņu kustību, kam sekoja šņācošs trieciens asā lenkī. Bet Ūtils to atsita, un asmens

> > > ietriecās akmens grīdā, asas dzirksteles un apdullinoša atbalss piepildīja Dievzāli.

Odems ievaidējās, paklupa un centās pēc trieciena atgūt līdzsvaru. Ūtils atkāpās un ar baisu precizitāti ietrieca zobenu brālim rokā tieši virs vairoga dārgakmeņiem rotātās malas.

>

Odems iekaucās, bezgaumīgais priekšmets izslīdēja no spēku zaudējušās kreisās rokas, un asinis jau lija no nedzīvajiem pirkstu galiem. Plaši pavērtām acīm viņš paraudzījās augšup uz Ūtilu. - Es biju labākais no mums trijiem! Man bija jākļūst par ķēniņu! Ūtrikam nebija nekā, vien nežēlība, bet tev - plika uzpūtība!

- Tas tiesa. - Ūtils sarauca pieri un sāka rūpīgi slaucīt piedurknē abas zobena asmens puses. - Cik dievi mani par to skarbi sodīja! Kādu mācību esmu no viņiem guvis, Odem. Un tagad viņi mani atsūtījuši dot mācību tev. Par ķēniņu nekļūst labākais, bet gan pirmdzimtais. -Viņš pamāja uz Jārvi. - Un mūsu brāļadēlam vienā ziņā taisnība. Uzurpatoram ilgi neļaus sēdēt Melnajā tronī. -Utils atņirdza zobus un nošņāca: - Tas pieder man.

Viņš lēca uz priekšu, kur jau gaidīja niknumā zvērojošais Odems. Zobeni satikās reizi, tad vēl, tie kustējās ātrāk, nekā Jārvi spēja izsekot. Trešo sitienu Ūtils novirzīja zemāk un iešķēla brāļa kāju, bet pats izvairījās no rēcošā atbildes trieciena. Odems saviebās, kāja vairs neturēja, un viņš saglabāja līdzsvaru, tikai atbalstījies pret zobenu kā kruki.

>

- Beidzamās durvis tevi jau gaida, - Ūtils teica.

Odems atguva līdzsvaru, krūtis smagi cilājās, un Jārvi

pamanīja, ka sudrabotās bruņas uz kājas kļūst sarkanas, asinis strauji plūst no zābaka un lavās prom starp grīdas akmens plāksnēm.

- Es zinu. — Odems izslēja zodu, un Jārvi ieraudzīja asaru izspraucamies no acs kaktiņa un notekam pār vaigu. - Tās bija pavērtas man aiz muguras jau visus šos gadus. - Izdvesis ko līdzīgu šņācienam vai elsām, viņš aizmeta zobenu, kas grabēdams nozuda tumsā. - Kopš tās vētrainās dienas.

Asinis sāka dunēt Jārvi deniņos, kad Ūtils augstu pacēla zobenu, un gaismas stars viņu apžilbināja ar ledainu mirdzumu.

- Tikai pasaki man vienu... - Odems elsa, nenolaižot acis no nāves, kas karājās viņam virs galvas.

Kādu mirkli Ūtils vilcinājās. Zobens novirzījās un noslīga lejā. Tad viņš ierunājās, izbrīnā saraucis uzaci:

- Runā, brāl!

Jārvi manīja Odema drebošo roku vieglītēm virzāmies aiz muguras un satveram pie jostas piekārtā dunča spalu. Nazis bija garš ar melnā ahāta gardu. Tas pats, ko viņš rādīja Jārvi uz Āmvendas torņa jumta.

Mums jārīkojas tā, kā būs labāk Getlandei.

Vienā lēcienā Jārvi bija lejā pa pakāpieniem.

Mācību laukumā viņš neizcēlās ar asāko reakciju, bet labi zināja, kā nodurt cilvēku. Viņš saķēra Odemu aiz rokas un caur brunukreklu ietrieca Šadikširamas līkā

>

zobena asmeni tēvoča miesā, neizdvesis ne skaņas.

- Lai kāds būtu tavs jautājums, manu atbildi nes tērauds! - Viņš atkāpās un izvilka zobenu.

Odems iegārdzās, asinis rijot. Pēc viena nestabila soļa viņš sabruka uz ceļiem, tad lēni pagrieza galvu un uz mirkli neticīgām acīm pār plecu paskatījās uz Jārvi. Tad novēlās uz sāniem. Tā viņš gulēja uz svētajiem akmeņiem postamenta pakājē dievu acu priekšā un cilvēku loka ieskauts, bet Jārvi un Ūtils stāvēja pie viņa līķa un vērās viens otrā.

- Šķiet, arī starp mums ir kāds nenokārtots jautājums, krustdēl, - sacīja vienīgais dzīvs palikušais Jārvi tēvocis, joprojām saraucis uzaci. - Vai ļausim tēraudam nest atbildi?

Jārvi skatiens pievērsās Melnajam tronim, kas kluss pacēlās pār abiem.

Lai cik grūti, - vai kaut kas varētu būt grūtāks par atrašanos uz Dienvidvēja soliem? Lai cik auksts, - vai kaut kas varētu būt aukstāks par galējiem ziemeļiem? Jārvi no tā vairs nebaidījās. Bet vai viņš to pa īstam vēlējās? Viņš atcerējās savu tēvu staltu un drūmu sēžam tronī un ne mirkli neatraujam rētu klāto roku no zobena. Neprātīgi mīlētais Kara mātes dēls, kādam arī jābūt Getlandes ķēniņam. Tāds, kāds bija Ūtils.

Augsto dievu statujas nolūkojās no augšas, kā lēmumu gaidot, un Jārvi ieskatījās aizvien jaunā akmens sejā, tad ilgi vilka plaušās gaisu. Māte Gundringa parasti mēdza teikt, ka viņam uzsmaidījis Miera tēvs, un Jārvi zināja, ka maģistrei taisnība.

Viņš nekad nebija pa īstam vēlējies nokļūt Melnajā tronī. Kāpēc lai par to cīnītos? Kāpēc lai mirtu tā dēļ? Lai Getlandei būtu pusķēniņš?

Jārvi atlaida sažņaugtos pirkstus un ļāva Sadikširamas zobenam grabot aizripot pa asinīm ldāto akmens grīdu.

- Es esmu atriebies, - viņš teica. - Melnais tronis ir 7 >

tavs. - Jārvi lēnītēm noslīga ceļos Ūtila priekšā un nolieca galvu. - Mans ķēniņ!

VAINA


Gromgilgorms - Vensterzemes karalis, asiņainākais Kara mātes dēls, Zobenlauzis un Bāreņu radītājs - iesoļoja Dievzālē kopā ar savu maģistri un desmit nežēlīgās kaujās rūdītiem vīriem aiz muguras, atslējis vareno roku pret milzīgā zobena gardu.

Jārvi pamanīja uz viņa pleciem jaunu, baltu kažokādu un vēl neredzētu gredzenu ar dārgakmeni apjomīgajā rādītājpirkstā, arī trīskārt ap kaklu apmestā ķēde bija nosvērusies zemāk dažu jauno piekaru dēļ — piemiņas lietas par sirojumu caur Getlandi, kurā Jārvi bija to uzaicinājis, un kas nešaubīgi atņemtas to nevainīgajiem īpašniekiem līdz ar dzīvību.

Tomēr, ienākot pa samaitātajām durvīm ienaidnieka namā, visvarenākais bija Gorma smaids. Tā smaida uzvarētājs, kurš redz savus plānus īstenojamies, pretiniekus, nospiestus uz ceļiem, un kauliņus apstājamies uz viņam nepieciešamā skaitļa. Tā smaida cilvēks, kurš bauda dievu labvēlību.

Tad viņš pamanīja Jārvi stāvam uz paaugstinājuma pakāpieniem starp savu māti un Māti Gundringu, un smaids novīta. Tikai pēc tam Gorms ieraudzīja, kas sēž Melnajā tronī, un saplaka pavisam. Apjucis viņš pēkšņi apstājās plašās zāles vidū gandrīz tajā pašā vietā, kur Odema asinis joprojām krāsojās akmens plaisās, no visām pusēm Getlandes dižāko personu naidīgo skatienu ielenkts.

Pakasījis vaigu, viņš teica: - Tas gan nav tas ķēniņš, kuru mēs cerējām ieraudzīt.

- Droši vien daudzi teiktu to pašu, - Jārvi attrauca,

— bet šis tik un tā ir likumīgais šīs zemes valdnieks. Ķēniņš Ūtils - mans vecākais tēvocis - ir atgriezies.

- Ūtils, — Māte Skēra nošņāca caur zobiem. — Lepnais getlandietis. Man jau likās, ka pazīstu to seju.

- Varēji mani pabrīdināt. - Gorms drūmi nopētīja klātesošos kareivjus un dāmas, tumsā mirguļojošās tērpu sprādzes un izdvesa smagu nopūtu. - Mani māc netīkama sajūta, ka tu nemetīsies manā priekšā uz ceļiem kā vasalis.

- Esmu bijis uz ceļiem gana ilgi. - Ūtils piecēlās kājās, joprojām neizlaidis no rokām zobenu. To pašu vienkāršo zobenu, ko viņš paķēra līdzi no Dienvidvēja grimstošā klāja un vēlāk nopulēja spožu kā mēness atspulgs mierīgā jūrā. — Ja kādam jāmetas ceļos, tas noteikti esi tu. Tu stāvi uz manas zemes, manā zālē, mana troņa priekšā.

Gorms atrāva zābaku purngalus no grīdas un sāka uz tiem blenzt. - Tā varētu šķist. Tikai man vienmēr bijuši stīvi locekli. Laikam atteikšos.

>

- Cik žēl! Ar savu zobenu es varētu padarīt tos lunkanākus, kad vasarā iegriezīšos Vulsgārdā.

Gorma seja saspringa. — Ak tā? Es ikvienam getlan-dietim, kurš šķērsos robežu, garantēju siltu uzņemšanu.

- Kāpēc lai mums būtu jāgaida līdz vasarai? - Ūtils kāpa lejā pakāpienu pēc pakāpiena, līdz atradās uz zemākā, un ielūkojās Gormam acīs - nu viņš bija ar to vienā acu augstumā. — Cīnīsimies tūlīt.

Gorma acs kaktiņš sāka raustīties, līdz drebēja jau viss vaigs. Jārvi pamanīja pirkstu kauliņus nobālam ciešajā zobena tvērienā; kareivja skatiens klīda pa zāli, un sanākušie getlandieši vērās pretī aizvien naidīgāk. - Tu taču zini, ka Kara māte mani svētīja, vēl šūpulī esot, -ierēcās Vensterzemes karalis. - Tas ir jau iepriekš paredzēts, ka es nevaru krist no vīra rokas...

- Tad stājies man pretī, tu, suns! - auroja Ūtils, un atbalss satrieca visu zāli un ikvienu klātesošo, kas stāvēja, aizturējuši elpu, it kā tā būtu pēdējā. Jārvi ienāca prātā, vai nāksies vienas dienas laikā būt par liecinieku jau otra kēnina nāvei Dievzālē, un viņš neuzdrošinātos likt uz to, > > 7 > 1 kurš būtu uzvarētājs.

Tad Māte Skēra maigi uzlika šauro delnu uz Gorma dūres un pačukstēja: — Dievi sargā tos, kuri paši sevi sargā.

Vensterzemes karalis dziļi ieelpoja. Pleci atslāba, viņš izlaida zobenu no tvēriena un maigi izbrauca pirkstus caur bārdu. - Jaunais ķēniņš gan ir ļoti rupjš, - viņš piebilda.

- Tāds viņš ir, - Māte Skēra piekrita. — Tu tā arī neiemācīji viņam diplomātiju, Māte Gundringa?

Vecā maģistre bargi noraudzījās no paaugstinājuma blakus Melnajam tronim. — Iemācīju gan. Kā arī to, kurš ir pelnījis diplomātiju.

- Cik noprotu, viņa grib teikt, ka mēs to neesam pelnījuši, - secināja Gorms.

- Es pieļauju, ka tieši tā, - Māte Skēra piebilda. - Un arī viņa ir nepieklājīga.

- Vai tā tu turi doto vārdu, princi Jārvi?

Šo zāli piepildījušie bija reiz stājušies ierindā, lai noskūpstītu Jārvi roku. Tagad šķita, ka tie labprāt sastātos rindā, lai pārgrieztu viņam rīkli. Jārvi paraustīja plecus. - Es vairs neesmu princis un esmu turējis vārdu, cik tas bija manos spēkos. Kurš gan būtu varējis paredzēt šādu pavērsienu...

- Dzīvē gadās neparedzēti pavērsieni, - Māte Skēra piekrita, - ne vienmēr tā plūst pa gultni, ko esi tai sagatavojis.

- Tad tu necīnīsies ar mani? - vaicāja Ūtils.

- Kāpēc tu esi tik asinskārs? — Gorms izstiepa apakšlūpu. - Tu šajā amatā esi nesen, bet drīz vien sapratīsi, ka ķēniņš ir kas vairāk nekā tikai slepkava. Atvēlēsim šo laiku Miera tēvam, pakļausimies Skekenmuižas Augstā karaļa vēlmei un atvērsim dūri draudzīgā plaukstā. Vasarā varbūt man ērtākā teritorijā arī tu varētu pārbaudīt Kara mātes labvēlību. — Gorms aizgriezās un devās uz durvīm savas maģistres un kareivju pavadībā. - Pateicos par aizkustinošo viesmīlību, getlandieši! Jūs par mani vēl dzirdēsiet! — Uz sliekšņa viņš vēl mirkli pakavējās kā milzīgs melns siluets uz gaišās dienas fona. - Un todien es runāšu pērkona balsī.

Dievzāles durvis aiz viņiem aizcirtās.

>

- Varbūt pienāks diena, kad mēs vēlēsimies, kaut būtu viņu šodien šeit nogalējuši, - pie sevis nomurmināja Jārvi māte.

- Nāve gaida mūs visus, - piezīmēja Ūtils un atsēdās Melnajā tronī, joprojām neizlaidis zobenu no rokām. Viņš sēdēja valdnieka krēslā tik brīvi un nesaspringti, kā Jārvi nekad nespētu. - Un mums ir citas lietas, ko nokārtot. - Ķēniņa skatiens pievērsās Jārvi tikpat spožs kā todien, kad abi pirmoreiz tikās uz Dienvidvēja klāja. - Mans krustdēl, reiz tu biji princis, vēlāk karalis, bet tagad...

- Nekas, — Jārvi sacīja, lepni izslējis zodu.

Utils pavisam vāri pasmaidīja. īsu mirkli pazibēja tas vīrs, ar kuru Jārvi bija kopā cīnījies ledājos, ar kuru bija dalījies pēdējā garozā un plecu pie pleca skatījies nāvei acīs. Jau nākamajā mirklī viņā vērās ķēniņa seja - asa kā zobens un cieta kā cirvis.

- Tu noslēdzi līgumu ar Gromgilgormu, — viņš iesāka, un zālē atskanēja dusmīga sačukstēšanās. Gudrs ķēniņš vienmēr atrod kādu, ko vainot, mēdza teikt Māte Gundringa. - Tu aicināji mūsu visnīstāko ienaidnieku dedzināt un slepkavot visā Getlandē. - Jārvi nespētu to noliegt, pat ja tas būtu saklausāms aizvien pieaugošajā troksnī, kas pārņēma Dievzāli. - Labi cilvēki gāja bojā. Kādu cenu par to nosaka likums, Māte Gundringa?

Maģistre pavērās vispirms uz jauno ķēniņu, tad savu agrāko mācekli, un Jārvi sajuta mātes pirkstus savijamies ciešāk ap savu delnu, jo abi zināja atbildi. - Nāvi, mans ķēniņ, - Māte Gundringa izdvesa, atbalstījusies pret zizli. - Vai vismaz izsūtījumu.

- Nāvi! — tumsā iekliedzās kāda sieviete, un asa atbalss atsaucās no akmens sienām gluži kā kapā.

Jārvi jau agrāk bija skatījies Nāvei acīs. Līdz šim brīdim viņa vairākas reizes bija pavērusi Beidzamās durvis jaunekļa priekšā, bet viņa stāvs joprojām meta ēnu. Lai gan tās stindzinošajā klātbūtnē Jārvi nebūt nejutās labi, pieredze bija uzlabojusi viņa prasmes. Kaut arī sirds smagi pukstēja un mute bija pagalam izkaltusi, šoreiz viņš to sagaidīja stāvot un runāja droši.

- Es kļūdījos! - Jārvi iesaucās. — Daudzreiz. Es to zinu. Bet es biju devis zvērestu! Es to devu dievu priekšā.

Es zvērēju pie saules un mēness un neatradu citu veidu, kā to īstenot. Lai atriebtos par sava tēva un brāļa slepkavību. Lai padzītu nodevēju Odemu no Melnā troņa. Un, lai gan jūtos vainīgs par izlietajām asinīm, pateicoties dievu labvēlībai... - Jārvi pavērās augšup, tad pazemīgi lejup un padevībā iepleta rokas. — Pilntiesīgais ķēniņš ir atgriezies.

Ūtils drūmi pavērās uz savu delnu, kas atdusējās uz Melnā troņa metāla paroceņa. Neliels atgādinājums, ka viņš ir parādā Jārvi par tā atgūšanu, taču nenāks par ļaunu. Dusmīgā murdoņa atsākās, pieņēmās spēkā un skaļumā, līdz Ūtils pacēla roku gaisā, lai visi apklustu.

- Tas tiesa: Odems izraisīja tavu atriebību, - viņš iesāka. - Tā noziegumi ir nesalīdzināmi smagāki par tavējiem, un tu jau esi gādājis, lai viņš saņemtu taisnīgu tiesu. Tev bija iemesli rīkoties tā, kā tu rīkojies, un man šķiet, ka šajā zemē pietiks nāves. Tava nāve nebūtu taisnīga.

Jārvi turēja galvu, zemu noliektu, un atviegloti norija rūgtu kamolu. Lai cik smagi pārbaudījumi to būtu piemeklējuši dažos pēdējos mēnešos, viņam patika dzīvot. Un tagad vairāk nekā jebkad.

- Tomēr rēķini ir jānokārto. - Šķita, ka Ūtila acīs iezogas skumjas. - Man žēl, patiesi, ļoti žēl, bet tavs sods būs izsūtījums, jo tas, kurš reiz sēdējis Melnajā tronī, vienmēr gribēs to atgūt.

- Neteiktu, ka tajā būtu ļoti ērti. - Jārvi spēra soli tuvāk paaugstinājumam. Viņš zināja, kas jādara. Jārvi to apzinājās kopš brīža, kad Odems beigts krita viņam pie kājām un viņš ieraudzīja Miera tēva seju sev virs galvas.

Izsūtījumā bija zināma pievilcība. Tur varēji nevienam nebūt parādā, tur varēji būt jebkas. Tomēr viņš bija gana ilgi klīdis apkārt. Šeit bija Jārvi mājas, un viņš nekur neies.

- Es nekad neesmu kārojis pēc Melnā troņa. Neesmu cerējis to saņemt. - Jārvi pacēla gaisā kreiso roku un sapurināja tā, ka vienīgais pirksts vāļājās šurpu turpu.

- Neviens nevēlētos tādu ķēniņu kā es, un es pats jau vismazāk. - Viņš klusi nometās ceļos. - Es piedāvāju citu risinājumu.

Ūtils piemiedza acis, un Jārvi sāka lūgties Miera tēvu, lai tēvocis meklē veidu, kā piedot krustdēlam.

- Runā!

- Ļauj man rīkoties tā, kā būtu labāk Getlandei. Ļauj man uz visiem laikiem atteikties no jebkādām prasībām pēc troņa. Ļauj man nokārtot maģistra pārbaudījumu, ko grasījos darīt pirms tēva nāves. Ļauj man atteikties no visiem tituliem un mantojuma, lai Maģistrāts kļūst par manu vienīgo ģimeni. Mana vieta ir šeit, Dievzālē, nevis Melnajā tronī, bet tam blakus. Izrādi savu varenību ar žēlastību, mans ķēniņ, un ļauj man samaksāt par savām kļūdām, kalpojot tev un šai zemei!

Ūtils drūmu skatienu lēnītēm atlaidās sēdeklī, klusums ieilga. Visbeidzot ķēniņš pieliecās tuvāk maģistrei.

- Ko tu par to domā, Māte Gundringa?

- Man ir risinājums, kas iepriecēs Miera tēvu, - viņa čukstus atbildēja. - Esmu vienmēr bijusi pārliecināta, ka no Jārvi sanāktu labs maģistrs, un joprojām tā domāju. Viņš jau ir pierādījis, ka ir īsteni viltīgs vīrs.

- Tiktāl es piekrītu. - Tomēr Ūtils joprojām svārstījās un aizdomājies saberzēja izciļņo zodu.

Tad māte palaida vaļā Jārvi roku un aizsteidzās uz Melnā troņa pusi, sarkanās kleitas trēns noklāja pakāpienus, kad tā metās ceļos pie Ūtila kājām. — Dižs ķēniņš ir augstsirdīgs, - viņa čukstēja. - Lūdzu, mans ķēniņ, neatņem man vienīgo dēlu!

Ūtils nemierīgi sagrozījās, viņa mute pavērās, tomēr vārdi pār lūpām nenāca. Viņam netrūka drosmes, lai stātos pretī Gromgilgormam, toties, sastopoties aci pret aci ar Jārvi māti, viņš notrīsēja.

- Reiz mēs bijām apsolīti viens otram, - Leitlina turpināja. Skaļāk ievilkta elpa tobrīd Dievzālē būtu izklausījusies kā pērkona grāviens, bet visi bija to aizturējuši. - Tevi uzskatīja par mirušu... Bet dievi ir atveduši tevi atpakaļ tur, kur ir tava īstā vieta... - Viņa maigi uzlika plaukstu rētām klātajai Ūtila delnai, kas atdusējās uz Melnā troņa paroceņa, un Ūtils vērīgi ieskatījās Jārvi mātei acīs. - Mana kvēlākā vēlēšanās, lai šis solījums piepildītos.

Māte Gundringa piesteidzās tuvāk abiem un ierunājās pavisam klusi: - Augstais karalis vairāk nekā vienu reizi bildinājis Leitlinu, viņam tas nemaz nepatiks...

Ūtils pat nepaskatījās uz maģistri. Viņa balss bija piesmakusi. - Mūsu solījums ir par divdesmit gadiem senāks nekā Augstā karaļa bildinājums.

- Bet veckundze Veksena vēl šodien atsūtīja šurp vēl vienu ērgli ar...

- Kurš sēž Melnajā tronī - es vai veckundze Veksena? - Ūtils beidzot pievērsās maģistrei.

- Jūs. - Māte Gundringa nodūra skatienu. Gudra maģistre pierunā, lišķē, strīdas, dod padomus, un gudra maģistre piekāpjas.

- Tad sūti putnu atpakaļ pie veckundzes Veksenas līdz ar ielūgumu uz mūsu kāzām. - Utils pagrieza delnu tā, lai saņemtu Jārvi mātes roku savā raupjajā plaukstā, kas bija nodeldēta kā grīdas skrāpis. - Tu nēsāsi manas dārgumu krātuves atslēgu, Leitlina, un pārvaldīsi tās jomas, kur savas spējas jau esi lieliski apliecinājusi.

- Ar prieku, - atbildēja Jārvi māte. - Un kā būs ar manu dēlu?

Ķēniņš Ūtils ilgi raudzījās uz Jārvi. Tad pamāja un teica: - Viņš atgriezīsies pie Mātes Gundringas kā māceklis. - Acumirklī Ūtilam izdevās radīt vienlaikus stingru un žēlsirdīgu iespaidu.

Jārvi atsāka elpot. - Vismaz Getlandei ir ķēniņš, ar ko tā var lepoties. Es katru dienu pateikšos Jūras mātei par to, ka izglāba tevi no savām dzīlēm.

Jārvi piecēlās kājās un devās uz durvīm, pa kurām nesen bija izgājis Gromgilgorms. Viņš pasmaidīja par dzēlīgajām piezīmēm, irgošanu un murdoņu un ļāva brīvi nokarāties sažuvušajai rokai, nevis to noslēpa piedurknē, kā bija ieradis darīt tik ilgus gadus. Salīdzinājumā ar vergu aploku Vulsgārdā, Iriga pātagas mokošajiem sitieniem un bezgalīgajos sniega klajumos pārciesto salu un izsalkumu muļķu nicinājumu nebija nemaz tik grūti paciest.

Ar vienas un otras mātes nelielu palīdzību, kur katra rīkojās nešaubīgi pati savās interesēs, Jārvi izgāja no

Dievzāles dzīvs. Jau atkal kropls izraidītais, bet nolemts Maģistrātam. Tur bija viņa īstā vieta.

Viņš bija nogājis pilnu apli: aizgājis kā zēns, bet atgriezies jau kā vīrs.

Kritušie bija noguldīti uz vēsā akmens aukstā klintī izcirstā pagrabā. Jārvi negribējās tos skaitīt. Diezgan - tik daudz to bija. Viņa rūpīgi kalto plānu rezultāts. Viņa neapdomīgi dotā zvēresta upuri. Tiem nebija seju, tikai līķauti pacēlās augšup tur, kur reiz bija atradies deguns, zods un kāju pirksti. Nebija iespējams atšķirt mātes nolīgtos slepkavas no Getlandes godājamajiem cīnītājiem. Iespējams, nebija arī starpības, jo viņi bija izgājuši pa Beidzamajām durvīm.

Jārvi tomēr zināja, kurš bija Džoda līķis. Viņa drauga, viņa airu biedra līķis. Tā cilvēka, kurš bija ieminis sniegā taku, lai viņš varētu sekot. Vīrs, kurš bija klusi atkārtojis pie aira šņukstošajam Jārvi: vēzienu pēc vēziena. Tieši šis cilvēks bija pieņēmis Jārvi cīņu kā savējo, lai gan pats nebija nekāds cīnītājs. Tieši viņam Sūmaela bija nostājusies blakus un saspringtām dūrēm balstījās uz akmens plāksnes. Vientuļa vaska sveces liesma daļēji izgaismoja meitenes seju.

- Tava māte atrada man vietu uz kāda kuģa, - viņa teica, nepacēlusi skatienu, un balss skanēja tik mīļi, pie kā Jārvi nekādi nebija radis.

- Labi stūrmaņi vienmēr ir pieprasīti, - Jārvi atbildēja. Dievi zināja, cik labi viņam noderētu kāds, kas rādīs ceļu.

- Līdz ar gaismiņu mēs dosimies uz Skekenmuižu un pēc tam jau tālāk.

- Uz mājām? - viņš pajautāja.

Sūmaela pievēra acis un pamāja, sakropļoto lūpu kaktiņā noslēpās vārs smaids. - Uz mājām. - Pirmoreiz ieraugot meiteni, viņam tā nešķita skaista, bet tagad -īsta daiļava. Tik skaista, ka viņš nespēja novērst acis.

- Vai esi domājusi, ka varbūt... tu varētu palikt šeit? - Jārvi ienīda pats sevi kaut vai tikai tāpēc, ka bija to pajautājis. Ka bija licis viņai sevi noraidīt. Lai nu kā, viņš bija nolemts Maģistrātam. Jārvi neko nevarēja Sūmaelai piedāvāt. Un starp viņiem gulēja Džoda līķis - barjera, ko nebija iespējams pārvarēt.

- Man jāiet, - viņa teica. - Es gandrīz vairs neatceros, kāda reiz biju.

Jārvi varētu par sevi teikt to pašu. - Jā, bet nozīme ir tikai tam, kāda esi tagad.

- To otru sevi es gandrīz nemaz nepazīstu. Turklāt Džods mani stiepa pa sniegu. - Meitenes roka notrīsēja, kā tiecoties satvert līķautu, bet viņa to tā arī nepacēla par milzīgu atvieglojumu Jārvi. - Pēdējais, ko varu izdarīt, ir aizvest viņa pelnus. Es tos atstāšu Džoda ciemā. Varbūt pat padzeršos no viņa akas. Padzeršos par mums abiem. -Viņa norija smagu kamolu, un visu sarunas laiku Jārvi nez kāpēc juta sevī briestam ledainas dusmas. - Kā gan es varētu nepagaršot gardāko ūdeni...

- Viņš nolēma palikt šeit, — Jārvi atcirta.

Sūmaela lēni pamāja, tā arī nepalūkojusies augšup.

- Kā mēs visi.

- Es viņu nepiespiedu.

- Nē.

- Ja būtu padomājusi vairak, varēji braukt prom un nemt vinu līdzi.

Sūmaela beidzot pacēla skatienu, bet tajā nemaz nebija niknuma, ko Jārvi tik labi pazina, vien pašai savas vainas apziņa. - Tev taisnība - tā būs mana nasta.

Jārvi novērsās, un piepeši acis pieplūda asarām. Viņš bija tik daudz paveicis, tik daudz izvēļu izdarījis, un ik reizi tā šķita mazākais no ļaunumiem, bet nez kāpēc viņš bija nonācis tik tālu. Vai tiešām kādam citam tas būtu lielākais no labumiem?

- Tu taču mani neienīsti? - viņš čukstus vaicāja.

- Vienu draugu jau esmu zaudējusi, negribu atteikties no otra. — Sūmaela maigi uzlika roku uz puiša pleca.

- Man diez kā neizdodas jaunu draugu atrašana.

Jārvi uzlika plaukstu uz Sūmaelas delnas, cerot viņu noturēt. Savādi, ka tikai brīdī, kad vairs nevari kādu paturēt, tu saproti, cik ļoti to vēlies.

- Tu mani nevaino? - viņš čukstēja.

- Par ko gan? — Sūmaela pēdējoreiz uz atvadām saspieda Jārvi plecu un palaida vaļā. - Būs labāk, ja tu vainosi mani.

DAŽI TIEK GLĀBTI


- Priecājos, ka atnāci, - Jārvi teica. - Manu draugu pulks strauji sarūk.

- Es to daru ar prieku tevis un Ankrana dēļ, - Ralfs atbildēja. - Nevarētu gan teikt, ka es mīlēju to kaulaino nelieti, kad viņš bija noliktavas priekšnieks. - Viņš uzsmaidīja Jārvi, un lielais kraupis virs acs izkustējās.

- Dažiem gadās pieķerties uzreiz, bet visilgāk turas pie tiem, pie kuriem pierod lēnāk. Iesim izvēlēties vergus?

Atskanēja murdoņa un krekšķēšana, važas nožvadzēja, kad pieķēdētie slējās kājās, lai tiktu nopētīti. Ikviens acu pāris raudzījās atnācējos kauna un baiļu, cerību un bezcerības pilnām acīm, un Jārvi pieķēra pats sevi berzējam blāvās rētas, kas kņudēja tur, kur vēl nesen atradās viņa kaklariņķis. Tirgū valdošā smirdoņa atsauca atmiņas, ko viņš labprāt būtu pēc iespējas drīzāk aizmirsis. Savādi, cik apbrīnojami ātri viņš bija atkal pieradis pie brīvības gaisa.

- Princi Jārvi! - īpašnieks piesteidzās no tumšās palīgtelpas, un lielais vīrs ar maigu, bālu seju šķita mazliet pazīstams. Viņš bija viens no pūļa, kas procesijā bija zemojies viņa priekšā tēva bērēs. Tagad viņam bija iespēja zemoties vēlreiz.

- Es vairs neesmu princis, — Jārvi attrauca, — bet pārējais atbilst patiesībai. Vai tu būtu Joverfels?

Vergu tirgotājs lepni piepūtās, ka ticis pazīts. - Esmu gan un jūtos ļoti pagodināts par jūsu vizīti! Vai drīkstētu jautāt, tieši kādu vergu jūs...

- Vai tev ko izsaka vārds Ankrans?

Tirgoņa skatiens šaudīgi pievērsās Ralfam, kurš drūms un nesatricināms stāvēja, aizbāzis īkšķus aiz sudrabā kaltās jostas. — Ankrans?

- Es uzspodrināšu tev atmiņu, tāpat kā tavas bodes smārds pamodināja manējo. Tu pārdevi kādu vīru, vārdā

Ankrans, un pēc tam izspiedi no viņa naudu, lai tā sieva un bērns paliktu drošībā.

Joverfels nokremšļojās. - Es neesmu pārkāpis nevienu likumu...

- Arī es nepārkāpšu, kad pieprasīšu tev atdot parādu.

Krāsa pameta tirgoņa seju. - Es neko neesmu jums

parādā...

Jārvi noklakšķināja mēli. - Man? Neesi. Bet manai mātei Leitlinai, kas pavisam drīz atkal kļūs par Getlandes Zelta ķēniņieni un dārgumu krātuves atslēgas glabātāju... Kā noprotu, viņai gan tu esi drusku parādā?

Gāmurs kārnajā tirgoņa kaklā noraustījās, kad tas norija kamolu. — Es esmu savas ķēniņienes vispazemīgākais kalpotājs...

- Es gan tevi sauktu par viņas vergu. Pat ja pārdotu visu, kas tev pieder, tu pat daļēji nespētu atdot to, ko esi viņai parādā.

- Tādā gadījumā — viņas vergs. — Joverfels rūgti nosprauslājās. — Ja reiz esi ieinteresējies par maniem darījumiem, tad man bija jāizspiež no Ankrana viss iespējamais, lai viņas aizdevumi gūtu peļņu. Es negribēju to darīt...

- Bet tu ignorēji pats savas vēlēšanās... - Jārvi attrauca. - Cik cēli!

- Ko jūs gribat?

- Iesākumā to sievieti un viņas bērnu.

- Ļoti labi. - Acis nodūris, tirgonis zaglīgi nozuda tumsā. Jārvi pavērās uz Ralfu, un vecais kareivis sarauca uzacis. Vienlaikus viņos noraudzījās klusējošie vergi. Jārvi pat šķita: kāds pasmaidīja.

Viņš nebija pārliecināts, ko īsti bija cerējis ieraudzīt. Izcilu skaistuli, satriecošu grāciju vai kādu, kas acumirkli salauztu viņam sirdi. Tomēr Ankrana ģimene izrādījās parasti ļaudis, kādi mums pārsvarā šķiet tie, kurus nepazīstam. Sieva bija maza auguma un smalkas miesasbūves ar spēcīgi izvirzītu zodu. Ankrana dēlam bija gaiši mati tāpat kā tēvam un zemei piekalts skatiens.

Joverfels bīdīja abus uz priekšu, tad sāka nervozi lauzīt pirkstus. - Veseli un labi apgādāti, kā biju solījis. Tie pieder jums, protams, kā dāvana, ar maniem laba vēlējumiem.

- Tos vēlējumus vari paturēt sev, - Jārvi atcirta. - Bet tūliņ pat savāksi savu iedzīvi un pārcelsies ar visu bodi uz Vulsgārdu.

- Uz Vulsgārdu?

- Jā. Tur ir daudz miesas tirgoņu, un tu jutīsies kā starp savējiem.

- Bet kāpēc?

- Lai pieskatītu Gromgilgorma darījumus. Esmu dzirdējis kādu sakām, ka ienaidnieka māja jāpazīst labāk par savējo.

Ralfs piekrītoši norūca, mazliet izrieza krūtis un sakustināja aiz zobena jostas aizbāzto plaukstu.

- Tikai tā, - Jārvi piebilda, - vai arī tu tiksi pārdots pats savā bodē. Kā tev šķiet, cik daudz par tevi maksātu?

Joverfels nokremšļojās. — Es visu nokārtošu.

- Pasteidzies, - Jārvi vēl pateica, tad strauji pagriezās un devās laukā no smirdoņas, lai, acis pievēris, ievilktu plaušās svaigu gaisu.

- Vai jūs... tagad būsiet mūsu jaunais saimnieks?

Ankrana sieva nostājās blakus Jārvi, aizbāzusi pirkstu aiz kaklarinka.

- Nē. Mani sauc Jārvi, un šis ir Ralfs.

- Mēs bijām tava vīra draugi, - Ralfs teica un sabužināja zēna matus. Puika sajutās neērti.

- Kur? — sieviete pajautāja. — Kur ir Ankrans?

Jārvi norija siekalas, nezinot, kā lai pavēstī jaunumus, un meklēja īstos vārdus...

- Viņš ir miris, - Ralfs pateica pavisam vienkārši.

- Man ļoti žēl, - Jārvi piebilda. - Viņš krita, glābjot dzīvību man, un tas pat mani satriec kā nevienlīdzīgs darījums. Bet jūs esat brīvi.

- Brīvi? - Viņa neticēja.

-Jā.

- Es negribu būt brīva, es gribu atrasties drošībā.

Jārvi apjuka, to dzirdot; tad juta, ka lūpas pletās

skumjā smaidā. Viņš pats nekad nebija vēlējies neko vairāk. - Vispār jau man noderētu kalpone, ja esi ar mieru strādāt.

- To es vienmēr esmu vēlējusies, - Ankrana sieva atbildēja.

Jārvi apstājās pie kādas smēdes un uzmeta monētu uz letes, kas bija nokrauta ar laivu darinātāja darbarīkiem. Tā bija viena no jaunā tipa monētām - apaļa un nevainojama, un vienu tās pusi rotāja viņa mātes domīgā seja.

- Noņemiet viņiem važas!

Ankrana ģimene nepateicās par atgūto brīvību, bet vesera un kalta klaudzēšana vien sagādāja Jārvi gana lielu pateicību. Ralfs uz visu noraudzījās, atbalstījis vienu kāju uz zema nožogojuma un sakrustojis delnas uz ceļa.

- Es neesmu nekāds augstais taisnīgas tiesas spriedējs.

- Un kurš tad ir?

- Bet man šķiet, ka šis ir labs lēmums.

- Tikai nevienam nesaki, tas varētu sagraut manu reputāciju. - Jārvi pamanīja kādu vecu sievieti nikni raugāmies uz sevi no pretējās laukuma puses. Viņš tai uzsmaidīja un pamāja, tad vēroja, kā veča, kaut ko bubinādama, aizšļūc prom. - Šķiet, ka šeit esmu iemantojis ļaundara slavu.

- Ja dzīve man vispār ko iemācījusi, tad tā ir pārliecība, ka ļaundaru nemaz nav. Ikviens tikai cenšas visu izdarīt pēc iespējas labāk.

- Mani centieni, izrādās, izgāzušies.

- Varēja būt daudz ļaunāk. - Ralfs, sarullējis mēli tūtiņā, nospļāvās. - Un tu esi jauns, mēģini vēlreiz! Varbūt izdosies labāk.

Jārvi piemiegtām acīm paraudzījās uz kareivi. - Pa kuru laiku tu esi kļuvis tik gudrs?

- Es vienmēr esmu bijis neparasti tālredzīgs, tikai tu biji apžilbis no paša gudrības.

- Parastā valdnieku kļūda. Cerams, esmu arī pietiekami jauns, lai iemācītos pazemību.

- Vismaz vienam no mums tā noderētu.

- Un ko tu pats iesāksi, vecais? - Jārvi painteresējās.

- Tā gadījies, ka dižais ķēniņš Ūtils man piedāvāja vietu savā apsardzē.

- Kāds smirdīgs gods! Vai tu to pieņemsi?

- Es jau pateicu nē.

- Tiešām?

— Gods ir muļķa mierinājums, un man rodas sajūta, ka Ūtils ir no tiem kungiem, kura tuvumā esošajiem kalpotājiem vienmēr gadīsies iet bojā.

— Aizvien gudrāks un gudrāks, — Jārvi piebilda.

- Pavisam nesen man šķita, ka dzīve ir galā, bet, kopš tā sākusies no jauna, esmu pamanījis, ka man nav nevaldāmas vēlmes tai drīzāk pielikt punktu. — Jārvi pavērās sāņus un pamanīja, ka Ralfs arī pagriezis galvu un veras viņam pretī. - Man ienāca prātā, varbūt tev vajadzēs laivas biedru.

- Man?

- Kas tik neizrādītos pa spēkam maģistram ar vienu roku un blēdim, kura labākais vecums jau piecpadsmit gadus kā pagājis...

Reizē ar beidzamo sitienu kaklariņķis atsprāga vaļā, un Ankrana dēls apjucis braucīja kaklu, līdz viņa māte apskāva zēnu un noskūpstīja tā galvu.

— Es neesmu viens, - Jārvi nočukstēja.

Ralfs aplika roku viņam ap pleciem un cieši apskāva.

- Vismaz, kamēr esmu dzīvs, mans laivas biedr!

Pasākums izdevās varens.

Daudzas ietekmīgas dzimtas Getlandes tālākajos nostūros būtu aizkaitinātas, uzzinot, ka vēstis par ķēniņa Utila atgriešanos viņus sasniegušas pavisam īsu brīdi pirms kāzām, tā liedzot iespēju pierādīt savu svarīgumu, esot klāt pasākumā, kas tik ilgi dzīvos ļaužu atmiņā.

Nebija ne mazāko šaubu, ka Augstais karalis savā Skekenmuižas augstajā tronī un, protams, visu zinošā veckundze Veksena viņam pie sāniem nebūt nepriecātos par jaunumiem, uz ko aizrautīgi norādīja Māte Gund-ringa.

Jārvi māte gan noraidīja jebkādus iebildumus, atmeta ar roku un teica: - Man viņu dusmas ir kā putekļi.

- Leitlina jau atkal bija Zelta ķēniņiene. Ikviens viņas pateiktais vārds tika atbalstīts, pirms vēl izskanējis.

Un tā Dievzālē esošās statujas tika rotātas ar pirmo pavasara ziedu virtenēm un kāzu dāvanas krājās kaudzē ap Melno troni bezgaumīgā pārmērībā; ļaudīm bija jāsa-spiežas zem kupola cieši kā aitām ziemas mēnešos, līdz gaiss jau kļuva mikls no viņu elpas.

Svētītais pāris skandēja solījumus viens otram dievu un cilvēku priekšā, no kupola krītošajiem gaismas šķēpiem uzšķeļot dzirksteles pret ķēniņa pulētajām bruņām un ķēniņienes biedējošajiem dārgakmeņiem, un visi aplaudēja, lai gan, pēc Jārvi domām, Ūtilam nebija īpaši spēcīgas dziedamās balss, Leitlinai dziesma izdevās mazliet labāk. Tad Brinjolfs nodūca visizsmalcinātāko lūgsnu, ko līdz šim nebija piedzīvojusi pat tik svētīta vieta, bet Māte Gundringa tam blakus pat vēl nepacietīgāk sita ritmu ar savu zizli, un visi zemāk dusošās pilsētas zvani uzsāka priecīgu dziesmu.

Cik tā bija laimīga diena!

Kā gan Ūtils varētu nepriecāties? Viņš bija ticis pie Melnā troņa un labākās sievas, kādu vīrietis vispār varētu vēlēties, turklāt viņu arī bija iekārojis pats Augstais karalis. Kā gan Leitlina lai nepriecātos? Viņas jostas ķēdē jau atkal karājās Getlandes dārgumu krātuves atslēga, un Vienīgās dievietes priesteri bija padzīti no viņai piederošās naudas kaltuves un ar pātagām aiztrenkti caur visu

Torlbiju līdz pat jūrai. Kā gan Getlandes ļaudis lai negavilētu? Viņiem bija Dzelzs ķēniņš un Zelta ķēniņiene — valdnieki, kam uzticēties un ar ko lepoties. Valdnieki ar švakām balsīm - lai tā būtu - bet abiem bija divas rokas.

Tomēr, par spīti lielajai laimei vai, precīzāk sakot, pateicoties tai, diez vai Jārvi saviļņojums par mātes laulībām bija lielāks nekā par sava tēva bērēm. No tā pasākuma viņš nebija varējis izvairīties. Ja kāds arī pamanītu viņu aizlavāmies no šiem svētkiem, diez vai tas īpaši skumtu.

Laikapstākļi ārā vairāk piederējās Jārvi noskaņojumam nekā ziedlapiņu piesmaržotais gaiss telpās. Todien no pelēkās jūras pūta meklējošs vējš, kas kauca, vijoties ap citadeles mūra izrobojumiem, un iešļāca Jārvi sejā sāļas šļakatas, kad viņš klīda augšup pa nodeldētajiem pakāpieniem un tukšajiem gaiteņiem.

Viņš jau no tālienes to ieraudzīja stāvam uz Dievzā-les jumta, lietū izmirkušās pārlieku plānās drānas bija pieplakušas augumam, bet brīze spēcīgi pluinīja matus. Viņš to pamanīja laikus. Jārvi varēja doties arī tālāk un atrast citu vietu, no kurienes vērties debesīs, bet kājas to atveda pie viņas.

- Princi Jārvi, - meitene sacīja, viņam tuvojoties, tad ar zobiem noplēsa aizlauztu naga šķēpeli un aizspļāva pa vējam. — Kāds gods!

Jārvi nopūtās. Pēdējā laikā tas jau kļuva par mokošu ieradumu. — Isriuna, es vairs neesmu princis.

- Neesi? Lava māte taču jau atkal ir ķēniņiene, vai ne? Vai tad viņas ķēdē nekarājas Getlandes dārgumu krātuves atslēga? - Isriunas bālā delna palika pie krūtīm, ko vairs nerotāja ne atslēga, ne ķēde - nekas. - Kas tad vēl ir ķēniņienes dēls, ja ne princis?

- Varbūt kropls āksts, - Jārvi nomurmināja.

- Tāds tu biji, kad mēs satikāmies, un noteikti tāds paliksi vienmēr. Lai neteiktu ari - nodevējas dēls.

- Tad jau mums ir vairāk kopīga nekā jebkad, - Jārvi atcirta un acumirldī nožēloja pateikto, ieraudzījis meitenes bālo seju notrīsam. Ja viss būtu tikai mazliet citādi, tur, lejā, viņi abi tiktu iecelti slavas saulē. Jārvi sēdētu Melnajā tronī, Isriuna - uz sola tam blakus un spoži mirdzošām acīm, maigi saņemot plaukstā puiša savītušo delnu, ļautos labākam skūpstam, kādu tā bija lūgusi sniegt, kad Jārvi atgriezīsies...

Bet bija tā, kā bija. Šodien nebūs nekādu skūpstu. Ne šodien, ne kādu citu dienu. Jārvi aizgriezās un pavērās uz nemierīgo jūru, ar dūrēm atspiedies pret parapetu. - Es nenācu, lai strīdētos.

- Kāpēc tad tu atnāci?

- Man gribējās tev pastāstīt, ja reiz... - Viņš cieši sakoda zobus un pavērās lejup uz sažuvušo roku, kas balta atdusējās uz slapjā akmens. Ja reiz - kas? Ja reiz bijām apsolīti viens otram? Ja reiz viens otram kaut ko nozīmējām'! Jārvi nespēja saņemties, lai to pateiktu. - Es dodos uz Skekenmuižu. Kārtošu maģistra pārbaudījumu. Man nebūs ne ģimenes, ne pirmdzimtības tiesību, ne... sievas.

Isriuna iesmējās pret vēju. - Cik pazīstami! Man nav ne draugu, ne pūra, ne tēva. - Tad viņa pagriezās un ieskatījās Jārvi acīs. Viņam sametās nelabi, ieraugot, cik nevaldāmā naidā gail meitenes acis. - Viņa līķis tika noslīcināts mēslu kaudzē.

Tas varētu iepriecināt Jārvi: tik bieži viņš bija par to sapņojis un veltījis tam visas lūgšanas un domu spēku. Viņš bija izpostījis visu, tā vārdā ziedojis pat paša draugu un draudzību. Bet, raugoties Isriunas sejā un pieraudātajās, dziļi dobumos iegrimušajās acīs, viņš neizjuta gandarījumu.

- Man loti žēl. Nevis vina - tevis.

Meitenes lūpas novaikstījās nicinājumā. — Kā tev šķiet, cik daudz man tas nozīmē?

- Neko. Bet man tik un tā žēl. - Jārvi atrāva rokas no parapeta, uzgrieza muguru savai saderinātajai un devās uz kāpņu pusi.

- Es devu zvērestu!

Jārvi apstājās. Viņš ļoti vēlējās nozust no vēju plosītā jumta un nekad neatgriezties, bet āda pie kakla iesmeldzās, un viņš pagriezās atpakaļ pats sev par spīti. - Zvērestu?

- Es zvērēju pie saules un mēness. - Acis liesmoja bālajā Isriunas sejā, un slapjie mati plīkšķēja pret seju.

- Es zvērēju pie Soģes, Piemiņas tēva un Likteņa mātes. Mani liecinieki bija senči, kas aprakti tur, pludmalē. Mani liecinieki bija Visuredzošais tēvs un Rakstu māte. Tagad tu, Jārvi, esi mans liecinieks. Tas būs kā ķēde kaklā un dzinulis sirdī. Es atriebšos sava tēva slepkavām. Es to apzvērēju!

Isriuna sāpīgi pasmaidīja. Pavīdēja tāds pats izsmiekls kā todien, kad viņa izgāja no Dievzāles uzreiz pēc saderināšanās. - Tagad tu redzi, ka sieviete var zvērēt tieši tāpat kā vīrietis.

- Ja ir tik liela muļķe. - Jārvi aizgriezās.

MAZĀKAIS ĻAUNUMS


>

Tovakar, kad Brālis Jārvi atgriezās mājās, Saules māte smaidīja pat bridi, kad grima aiz apvāršņa.

Getlandieši to bija pasludinājuši par pirmo vasaras dienu, un kaķi gozējās uz uzkarsušajiem Torlbijas jumtiem, jūras putni slinki saklaigājās, un pat visvārākā brī-zīte aiznesa sāļu smaržu līdz pilsētas stāvajām ieliņām un atvērtajiem logiem.

Tā ieplūda arī Mātes Gundringas apartamentos, kad Jārvi beidzot bija izdevies ar kroplo roku atlauzt vaļā smago bultu.

- Klejotājs atgriezies, — vecā maģistre teica un nolika lasīto grāmatu, saceļot gaisā putekļu mākoni.

- Māte Gundringa! - Jārvi dziļi paklanījās un pasniedza savai skolotājai krūzi.

- Tu man atnesi tēju. - Viņa pievēra acis un pasmaržoja garaiņus, tad iemalkoja un norija. Dziļām rievām izvagotajā sejā parādījās smaids, kas Jārvi allaž lika sajusties ļoti lepnam. - Bez tevis viss bija pavisam citādi.

- Vismaz tējas jums vairs nekad nepietrūks.

- Tad jau būsi nokārtojis pārbaudījumu?

- Vai tad jūs par to kaut brīdi šaubījāties?

- Es ne, Brāli Jārvi, es ne. Un tomēr tev joprojām ir zobens. - Māte Gundringa pavērās uz Šadikširamas līko zobenu, kas karājās pie puiša jostas. - Laipns vārds atvaira gandrīz visus triecienus.

- Es to nēsāju citu dēļ. Tas man atgādina, no kurienes esmu nācis. Maģistrs pārstāv Miera tēvu, bet labs maģistrs pazīst arī Kara māti.

- Kā tad! Tas nu gan tiesa. - Māte Gundringa ar roku norādīja uz solu otrā pusē kamīnam, kur Jārvi tik bieži bija sēdējis, ar neslāpstošu interesi klausoties vecās maģistres stāstos, apgūstot valodas un vēsturi, mācoties par augu īpašībām un to, kā jāsarunājas ar karali. Vai tiešām bija pagājuši tikai daži mēneši, kopš viņš tur pēdējoreiz sēdēja? Šķita, ka tas noticis citā pasaulē vai sapnī.

Un tagad Jārvi bija pamodies.

- Es priecājos, ka esi atgriezies, un ne tikai tējas dēļ. Mums Torlbijā daudz kas darāms.

- Nešķiet, ka šejienieši mani mīlētu.

Māte Gundringa nopurinājās. - Jau sāk aizmirst. Tautai ir īsa atmina.

>

- Maģistra pienākums ir atcerēties.

- Kā arī dot padomu, ārstēt, runāt patiesību un zināt slepenos veidus, kā atrast mazāko ļaunumu un izvērtēt lielāko labumu, ikvienā mēlē nogludināt ceļu Miera tēvam, sacerēt teikas...

- Vai sacerēt kādu teiku arī jums?

- Kādu teiku, Brāli Jārvi?

- Par asinīm un nodevību, par naudu un slepkavību, zemiskumu un varu.

Māte Gundringa iesmējās un iemalkoja tēju no krūzes. - Man patīk tikai tādas. Vai tajā būs arī elfi? Pūķi? Varbūt trolli?

Jārvi nogrozīja galvu. - Cilvēki paši var nodarīt visu mums vajadzīgo ļaunumu.

- Arī tiesa. Vai tu to dzirdēji Skekenmuižā?

- Daļēji. Es jau ilgi strādāju pie šis teikas. Kopš tās nakts, kad gāja bojā mans tēvs. Bet šobrīd šķiet, ka esmu to sacerējis no sākuma līdz beigām.

- Zinot, cik esi apdāvināts, tai noteikti jābūt lieliskai teikai.

- Jūs būsiet sajūsmā, Māte Gundringa.

- Tad sāc stāstīt!

Jārvi piesēdās tuvāk, ielūkojās liesmās un ar īkšķi saberzēja sažuvušo delnu. Viņš bija gatavojies šim brīdim kopš mirkļa, kad nokārtoja pārbaudījumu, atteicās no pirmdzimtības tiesībām un tika uzņemts Maģistrātā. Kopš brīža, kad noskūpstīja veckundzes Veksenas vaigu, ielūkojās viņai acīs, redzēja, ka tās mirdz spožāk un alkatīgāk nekā jebkad, un apzinājās patiesību. - Es īsti nezinu, ar ko sākt.

- Ar notikumu vietu. Iezīmē, kur un kad tas norisinājās.

- Labs padoms, - Jārvi atzina, - bet tādi jau jums bijuši vienmēr. Tāpēc... Augstais karalis, kam jaunība sen jau aiz muguras, un Maģistrāta veckundze - abi tik tuvi viens otram, ka tuvāki vairs nevar būt, - un vēl tik greizsirdīgi par savās rokās esošo varu, kā jau varu ieguvušajiem pieņemts... Viņi palūkojās uz ziemeļiem no Skeken-muižas un ieraudzīja apdraudējumu savam diženumam. Tas nebija varens vīrs, tēraudā un dzelzī kalts, bet gan diža sieva, zeltā un sudrabā rotājusies. Zelta ķēniņiene, kas bija nolēmusi kalt vienāda svara monētas tā, lai visi Sašķeltās jūras krastos veiktie darījumi tiktu apliecināti ar viņas profilu.

Māte Gundringa iesēdās dziļāk krēslā, un daudzās grumbas uz viņas pieres padziļinājās, jo viņa iegrima domās. - Tas stāsts šķiet makten patiess.

- Kā jau labākie stāsti. Jūs man tā mācījāt. - Tiklīdz Jārvi iesāka runāt, vārdi viegli plūda pār lūpām. - Augstais karalis un viņa maģistre redzēja, ka tirgotāji pamet viņu ostas, lai pārceltos uz ziemeļu valdniecei piederošajām, to ienākumi ruka mēnesi pēc mēneša. Līdz ar to saruka arī abu vara. Kaut kas bija jādara. Vai tiešām jānogalina sieviete, kas kaisīja no debesīm zeltu? Nē. Viņas vīrs bija pārlieku lepns un nikns, lai ar to jokotos. Jānogalina šis ziemeļu valdnieks, jāgāž ķēniņiene no cēlā troņa un jāieceļ pašiem savā tronī, lai tā bārsta zeltu jau virs viņu galvām. Tāds bija viņu plāns.

- Nogalināt ķēniņu? - Māte Gundringa nočukstēja un skarbi pavērās uz Jārvi pār krūzes malu.

Viņš paraustīja plecus. - Tā jau šādi stāsti bieži sākas.

- Bet ķēniņi ir piesardzīgi un labi apsargāti.

- Un šis jo īpaši. Viņiem bija nepieciešams palīgā kāds, kuram varētu uzticēties. — Jārvi pasēdās uz priekšu, un uguns apņēma seju. — Un tāpēc tie iemācīja bronzas krāsas ērglim vēstījumu: - Ķēniņam jāmirst! - un nosūtīja to viņa maģistrei.

Māte Gundringa aizdomājās un pavisam lēnītēm norija kārtējo tējas malku. - Smags uzdevums maģistrei - nogalināt valdnieku, kuram tā zvērējusi uzticību.

- Bet vai tad viņa nebija zvērējusi kalpot arī Augstajam karalim un viņa veckundzei?

- Kā mēs visi, — Māte Gundringa čukstus atzina.

- Arī tu, Brāl Jārvi.

- Es vispār esmu devis tik daudz zvērestu, ka vairs nemaz nezinu, kurus no tiem ievērot. Šai maģistrei bija līdzīgas problēmas, tomēr, ja karalis atrodas starp dieviem un cilvēkiem, tad Augstais karalis - starp dieviem un karaļiem - un beidzamajā laikā iedomājies sevi esam vēl augstāku. Maģistre apzinājās, ka viņu nav iespējams noliegt, tāpēc tā izkala plānu: aizstāt savu ķēniņu ar tā brāli, ar kuru būtu daudz vieglāk vienoties. Iznīcināt ikvienu mantinieku, kurš varētu radīt sarežģījumus. Vainot kādu senu ienaidnieku no galējiem ziemeļiem, kur reti ieklīst pat civilizētu ļaužu domas. Paziņot, ka balodis atnesis kādas citas maģistres miera piedāvājumu un uzbrukt straujajam ķēniņam no slēpņa...

- Iespējams, tas bija mazākais no ļaunumiem, — sacīja Māte Gundringa. - Iespējams, tā bija vienīgā izvēle vai arī Kara māte izplestu asiņainos spārnus pāri visai Sašķeltajai jūrai.

- Mazākais ļaunums un lielākais labums. — Jārvi ilgi vilka elpu; šķita, ka dziļi krūtīs iemetusies sāpe, un viņš atcerējās melnos putnus mirkšķinām acis māsas Oudas būrī. - Bet maģistre bija aizliegusi jebkad izmantot baložus. T ikai vārnas.

Māte Gundringa sastinga, un krūze palika pusceļā līdz lūpām. - Vārnas?

- Cik bieži mūsu plāni sagrūst tikai tāpēc, ka neesam pievērsuši uzmanību sīkumiem.

- Nūja, nepatikšanas slēpjas sīkumos. - Mātes Gund-ringas acs noraustījās, kad viņa, pavērusies tējas krūzē, iedzēra lielāku malku. Kādu brīdi viņi sēdēja klusumā, tikai pagales krakšķēja un starp viņiem pazibēja kāda

dzirkstele. - Man jau šķita, ka tu pēc kāda laika to atšķetināsi, bet ne jau tik drīz...

Jārvi nosprauslojās. - Vispirms es Āmvendā gāju bojā...

- Ne mirkli neesmu to vēlējusies! - iesaucās vecā maģistre, kas vienmēr viņam bijusi mātes vietā. - Tev bija jānokārto pārbaudījumi, jāatsakās no pirmdzimtības tiesībām un ar laiku jāieņem mana vieta, kā bijām plānojuši. Bet Odems man neuzticējās, viņš rīkojās pārāk ātri. Es nevarēju apturēt tavu māti, kas gribēja iesēdināt tevi Melnajā tronī. - Sieviete smagi nopūtās. - Un veckundze Veksena nekādā gadījumā nebūtu apmierināta ar šādu iznākumu.

- Tāpēc tu ļāvi man iekļūt Odema izliktajās lamatās.

- Un to ārkārtīgi nožēloju, bet, manuprāt, tas bija mazākais ļaunums. — Māte Gundringa nolika tukšo krūzi sev blakus. - Kādas ir šī stāsta beigas, Brāl Jārvi?

- Tās jau izskanējušas. Ārkārtīga nožēla. - Viņš atrāva skatienu no liesmām un pavērās maģistres acīs. - Un tagad tās sauc — Tēvs Jārvi.

Vecā maģistre skatījās uz Jārvi, tad pievērsās viņa atnestajai krūzei. — Melnmēles sakne?

- Es devu zvērestu, Māte Gundringa, atriebties sava tēva slepkavām. Varbūt esmu tikai puse no vīra, bet manis dotais zvērests ir pilnvērtīgs.

Liesmas kamīnā notrīsēja, un to atspulga oranžās uguntiņas ievizējās uz plauktos esošajām stikla krūzēm.

- Tavam tēvam un brālim, - izdvesa Māte Gundringa. - Odemam un viņa vīriem. Tik daudziem citiem. Tagad Beidzamās durvis atveras man. Un tas viss... tikai monētu dēļ.

Maģistre samirkšķināja acis, salīgojās uz uguns pusi, Jārvi metās uz priekšu un maigi satvēra veco sievieti ar kreiso roku, bet ar labo paklāja tai spilvenu. Ar lielu rūpību viņš apsēdināja Māti Gundringu krēslā. - Izrādās, ka monētas var būt itin nāvējošas.

- Piedod man, - maģistre nočukstēja, un elpa sāka gurt.

- Piedodiet arī man. Visā Gctlandē neatradīsiet cilvēku, kuram šobrīd būtu žēl vairāk nekā man.

- Es tā vis nedomāju. - Māte Gundringa pavisam vārgi pasmaidīja. - No tevis iznāks labs maģistrs, Tēvs Jārvi.

- Es centīšos.

Viņa neatbildēja.

Jārvi ievilka saraustītu elpu un aizvēra vecās kundzes acis, sakrustoja viņas rokas klēpī un pats, smagi pārguris, atkrita uz sola. Tur viņš joprojām sēdēja, kad durvis ar blīkšķi atsprāga vaļā un pa kāpnēm augšup klupdams krizdams virzījās kāds stāvs, šūpojot aiz sevis zālīšu saišķus kā pakārtus vīrus.

Tas bija viens no gados jaunākajiem kareivjiem, kas nupat bija nokārtojis pārbaudījumus. Vēl jaunāks par Jārvi. Kad viņš aizkavējās durvju ailā, kamīna liesmas pārskrēja pār seju, kas vēl nepazina rugājus.

- Ķēniņš Ūtils vēlas tikties ar savu maģistri, - kareivis bilda.

- Vai tiešām viņš to vēlas? - Jārvi iešļāca neizdzerto tēju šņācošajā kamīnā un sakļāva veselās delnas pirkstus ap Mātes Gundringas zizli. Nu tas bija viņa zizlis, un aukstais elfu metāls piekļāvās ādai.

Jārvi piecēlās kājās. - Saki ķēniņam, ka es jau nāku.

ТЕЛЕГРАМ

Канал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками

Книжный Вестник

Бот для удобного поиска и скачивания книг

Книжный Бот

Свежие любовные романы в удобных форматах

Любовные романы

О психологии, саморазвитии и личностном росте

Саморазвитие

Детективы и триллеры, все новинки

Детективы

Фантастика и фэнтези, все новинки

Фантастика
ВКОНТАКТЕ

Цитаты, афоризмы, стихи, книжные подборки, обсуждения и многое другое

Книжный Вестник