Pusķēniņš

VIENS-DIV!

Jau pavisam drīz Jārvi nožēloja, ka nav palicis vergu tirgotāja pagrabā.

- Viens-div!

Triga zābaku papēdis sita nežēlīgu ritmu, tā īpašniekam ložņājot pa klāju, pātaga atdusējās gaļīgajās plaukstās, acis glūnēja pāri soliem, meklējot vergus, kas būtu jāuzmundrina, un strupā balss auroja nežēlīgā ritmā.

— Viens-div!

Nebija nekāds pārsteigums, ka Jārvi sakaltusī roka milzu aira satveršanai bija vēl nepiemērotāka nekā vairoga turēšanai. Bet salīdzinājumā ar Trigu meistars Hūnans šķita kā mīloša aukle. Pātaga tam bija pirmā atbilde uz jebkādu problēmu, bet, tā kā tā nespēja pieaudzēt plaukstai vairāk pirkstu, Trigs pienagloja puiša kroplo delnu pie aira ar knaiblēm, kas nežēlīgi berza.

— Viens-div!

Ar katru neiespējamo briesmīgā aira vēzienu Jārvi rokas, pleci un mugura svila vēl sāpīgāk. Lai gan iepriekšējie airētāji bija nogludinājuši sēdekļa malas kā zīdu un nospodrinājuši aira rokturi, ar katru vēzienu Jārvi sēžamvieta smeldza aizvien skarbāk un plaukstās uzburba jauna tulzna. Ar katru airu vēzienu pātagas cirstās brūces un nedzīstošais apdegums pie cietā kaklariņķa no sāļā jūras ūdens un sviedriem svila aizvien vairāk.

- Viens-div!

Mokas manāmi pārsniedza cilvēka izturības robežas, kādas Jārvi tās bija iztēlojies, un atlika vien brīnīties, cik satriecoši pārcilvēciskus pūliņus varēja panākt prasmīgās rokās nonākusi pātaga. Drīz vien jau tās plīkšķis vai pat tikai Triga soļu tuvošanās pa klāju lika Jārvi sarauties un smilkstot vēzēt airi vēl stiprāk, siekalām tekot caur sakostajiem zobiem.

- Tas puika ilgi neturēs, — Ralfs norūca.

- Pa vienam vēzienam vien, - Džods maigi mierināja, nebeidzami spēcīgi, vienmērīgi un regulāri velkot airi pie krūtīm, it kā viņš būtu darināts no koka un dzelzs.

— Elpo lēni. Ieelpo līdz ar vēzienu. Pa vienam vēzienam vien.

Jārvi nespētu izskaidrot, kāpēc, bet šie vārdi mazliet palīdzēja.

- Viens-div!

Dulli klabēja, ķēdes žvadzēja, virves čīkstēja, un airi īdēja, tiem piekaltie vergi vaidēja, lādējās, skaitīja lūgsnas vai drūmi klusēja, virzot Dienvidvēju uz priekšu.

- Pa vienam vēzienam vien. — Džoda maigā balss kā smalks pavediens palīdzēja izkļūt no izmisuma. - Pa vienam vēzienam vien.

Jārvi īsti nesaprata, kas sagādā trakākas mocības -pātagas cirtieni vai nobrāztā āda, svilstošie muskuļi vai izsalkums, aukstums vai netīrība. Un tomēr nebeidzamā skrāpēšanās pa klāja dēļiem un vārdu zaudējušā naba-dziņa virzīšanās šurpu turpu ar beržamo akmeni rokās, tā saskretušo matu šūpošanās un rētām klātā mugura, kas vīdēja caur skrandām, un dzeltenos zobus atsegušo lūpu raustīšanās puisim atgādināja, ka var būt vēl ļaunāk.

Vienmēr var būt vēl ļaunāk.

>

- Viens-div!

Dažbrīd dievi apžēlojās par tik nožēlojamu stāvokli un atsūtīja labvēlīga vēja brīzi. Tad Sadikširama atplauka zeltzobu smaidā un, sajutusies kā ilgi cietusi māte, kas nespēj nelutināt savas nepateicīgās atvases, deva pavēli likt airus malā un atritināt ādas sloksnēm neveikli apsietās buras. Kapteine arī nepalaida garām izdevību skaļi atgādināt, ka žēlsirdība ir viņas lielākā vājība.

Pateicības asaras birdinot, Jārvi tad atzvēlās pret aizmugurē esošo airi un vēroja, kā bura piepūšas un nostiepjas virs galvas, un ieelpoja pavisam tuvu sēdošo sviedrus, izmisumā un ciešanās mirkstošo līdzbiedru smārdu.

- Kad varēsim nomazgāties? - Jārvi nočukstēja kādā no svētlaimes brīžiem.

- Kad Jūras māte par to gādās, - norūca Ralfs.

Un tā gadījās nebūt ne reti. Ledainie viļņi, kas triecās pret kuģa sāniem, regulāri šļakstījās, smidzināja un izmērcēja viņus līdz ādai. Jūras māte turpināja mazgāt klāju un plūst zem kāju paliktņiem, līdz bija visu noklājusi ar cietu, sālu garozu.

- Viens-div!

Katrs trijnieks bija saķēdēts kopā un ar vienu atslēgu pieslēgts pie sola; atslēga bija tikai Trigam un kapteinei. Katru vakaru airu vergi notiesāja nožēlojamās porcijas, joprojām pieķēdēti pie sēdekļiem. Katru rītu viņi tupās virs sadauzīta spaiņa, arī tas bija pieķēdēts pie sola. Tie gulēja pieķēdēti, apsegušies ar smirdīgām segām un plikām ādām; gaisu piepildīja vaidi un krākšana, kurnēšana un smakojoša elpa. Reizi nedēļā tie sēdēja, pieķēdēti pie sēdekļa, kamēr kāds ar neasu nazi cirpa tiem matus un bārdu, lai pasargātu no utīm, kas nemaz nesmādēja izdēdējušos jūrasbraucējus.

Trigs vienīgo reizi negribīgi izvilka atslēgu un atslēdza slēdzeni kādā stindzinošā rītā, kad klepojošo vensterieti atrada beigtu. Nelaiķis tika izvilkts no emocijas zaudējošo bēdubrāļu vidus un pārvelts pār bortu.

Vienīgais, kurš pieminēja šī vīra nāvi, bija Ankrans, kurš, kasīdams šķidro bārdeli, piebilda: - Būs jāmeklē aizstājējs.

Acumirkli Jārvi bažījās, ka atlikušajiem nāksies smagāk strādāt aizgājēja vietā. Pēc tam viņš sevi mierināja ar cerību, ka pārējiem atliks mazliet vairāk ēdiena. Vēl vēlāk puisis mocījās sirdsapziņas pārmetumos, ka ļāvies šādām domām.

Tomēr brīžos, kad sirdsapziņa pieklusa, viņš nebūtu ar mieru uzņemties vensterieša likteni, ja kāds piedāvātu.

- Viens-div!

Jārvi bija zaudējis skaitu, cik nakšu pagāja ļenganā pārgurumā; cik rītu viņš bija pamodies, vaidot aiz sāpēm un iepriekšējās dienas pārpūles radītā stīvuma, lai tikai saņemtu jaunus pātagas cirtienus; cik dienu pagājis, domājot tikai par nākamo aira vēzienu. Galu galā kādu vakaru viņš uzreiz neiegrima nemaņā, kas nesolīja pat sapņus. Puiša muskuļi sāka nobriest, pirmās jēlās tulznas bija pārsprāgušas, un pātaga jau retāk atsitās pret viņa muguru.

Dienvidvējš tika noenkurots un liegi šūpojās kādā līcītī. Smagi lija, un buras tika nolaistas un pārvilktas pār klāju, veidojot lielu telti, kas skaļi grabēja, lāsēm triecoties pret brezentu. Tiem vīriem, kas pieprata šo arodu, izdalīja makšķeres - arī Ralfs bija to vidū -, un viņi tumsā satupās gar dulliem, maigi uzrunādami zivis.

- Ņemot vērā, ka tev ir tikai viena roka, — Džods ierunājās, kad nožvadzēja ķēde, viņam uzceļot kāju uz aira, — tu šodien airēji itin labi.

- Aha! - Ralfs nospļāvās caur airu dulli, un Mēness tēva sirpja mestajā gaismā viņa platajā sejā atplauka smaids. - Laikam tomēr izdosies no tevis iztaisīt pusai-rētāju.

Lai gan viens no šiem vīriem bija dzimis tālās zemēs, bet otrs - tālā laikā, lai gan Jārvi maz ko zināja par viņiem, izņemot to, kas bija lasāms abu sejās, lai gan vēzēt airi pieķēdētam pie beņķa uz vergu kuģa Getlan-des ķēniņa Ūtrika dēlam nebija nekāds lielais gods, Jārvi juta sevī uzbangojam lepnumu tik spēji, ka acīs gandrīz sakāpa asaras. Starp viena aira vēzētājiem nudien izveidojas savāda spēcīga saikne.

Kad esi pieķēdēts blakus citam vīram un dalies ar viņu ēdienā un nelaimē, kad abi kopā saņemat pārrauga sitienus un Jūras mātes pļaukas, kad pielāgojaties viens otra ritmam, lai kustinātu vienu un to pašu milzu baļķi un kopīgi airētu pretī ledainai naktij un vienaldzīgam aukstumam, tad tu pa īstam iepazīsti cilvēku. Lai gan tikai nedēļa bija pagājusi, kopš Jārvi tika pieķēdēts solam starp Ralfu un Džodu, puisis bija spiests secināt, ka diez vai jebkad viņam bijuši labāki draugi.

Lai gan šī atziņa, iespējams, pateica vairāk par viņa līdzšinējo dzīvi nekā par šībrīža komandas biedriem.

Nākamajā dienā Dienvidvējš iebrauca Torlbijā.

Iekams Sūmaela smaidot nebija nostājusies uz pūpes jumta, vadījusi, stūrējusi un izlodājusi ar plato galeru starp trokšņainajām piestātnēm, Jārvi vairs tik tikko ticēja, ka viņš varētu atgriezties tajā pasaulē, kur savulaik bija ķēniņš. Un tomēr tas bija noticis. Viņš bija mājās.

Cita aiz citas rindojās pazīstamās pelēkās mājas; tās drūzmējās uz stāvajām nogāzēm vecākas un lielākas, nekā Jārvi tās bija paturējis prātā. Viņa skatiens slīdēja pār klintī izcirsto tuneli, kas melnēja uz baltās debess fona; viņš ieraudzīja citadeli, kur bija uzaudzis. Puiša acīm pavērās sešstūrainais tornis, kur atradās Mātes Gundrin-gas telpas, kurās viņa bija to mācījusi, kur Jārvi minēja mīklas un kala laimīgas nākotnes plānus maģistra ādā. Jārvi ieraudzīja vizošo Dievzāles vara kupolu, zem kura viņš tika saderināts ar savu māsīcu Isriunu, kur viņi turēja viens otra roku un viņas lūpas skāra viņējās. Jārvi vēroja pakalnu un senču kuģu atliekas, pie kurām, dieviem un cilvēkiem dzirdot, viņš bija zvērējis atriebties sava tēva slepkavām.

Vai tagad ķēniņš Odems jau ērti sēdēja Melnajā tronī un bija mīlēts un atzīts valdnieks savu pavalstnieku vidū, kas beidzot bija dabūjuši tādu ķēniņu, kuru varētu apbrīnot? Skaidrs, ka tā.

Vai Māte Gundringa kalpoja viņam par maģistri un deva viedus padomus? Visticamāk, jā.

Vai kāds cits māceklis bija ieņēmis Jārvi vietu un kļuvis par viņa sekotāju, sēdēja uz viņa sola, baroja viņa dūjas un katru vakaru pasniedza kūpošu tēju? Kā gan citādi.

Vai Isriuna lēja rūgtas asaras tāpēc, ka viņas kroplais saderinātais tā ari nav atgriezies? Visticamāk, viņa bija aizmirsusi Jārvi tāpat kā viņa brāli.

Iespējams, māte vienīgā skumst pēc dēla. Un varbūt arī tāpēc, ka, par spīti alkatībai un tieksmei pēc varas, viņai noteikti pietrūkst dēla marionetes, kam būtu jāsēž rotaļu krēslā.

>

Vai viņi sadedzināja kuģi un uzcēla tukšu piemiņas kapliču, lai godinātu Jārvi tāpat kā viņa noslīkušo tēvoci Ūtilu? Nez kāpēc viņš nebija par to pārliecināts.

Jārvi pamanīja, ka sakaltusī delna pārvērtusies trīsošā, bet mezglā sasietā dūrē.

- Kas tevi nomāc? - vaicāja Džods.

- Te bija manas mājas.

Ralfs nopūtās. - Mācies no gudrajiem, pavāra zelli. Pagātni vislabāk aizmirst.

- Es devu zvērestu, - Jārvi skaidroja. - Zvērestu, ko nevar aizmirst.

Ralfs vēlreiz nopūtās. - Mācies no gudrajiem, pavāra zelli. Nekādā gadījumā nezvēri.

- Bet, ja reiz esi zvērējis, ko tad? - Džods neatstājās.

Jārvi drūmi pavērās uz citadeli kalna galā, un žokļi

saspringa sāpīgi cieši. Bet ja nu dievi viņam bija sūtījuši šo smago pārbaudījumu kā sodu? Par to, ka tas bijis pārlieku paļāvīgs, pārlieku iedomīgs un vājš? Toties dievi bija saglabājuši viņa dzīvību. Dievi bija devuši iespēju īstenot zvērestu, iespēju liet nodevīgā tēvoča asinis. Iespēju atgūt Melno troni.

Bet dievi nebūs ar mieru gaidīt mūžīgi. Līdz ar katru jauno rītausmu bālēs atmiņas par tēvu, ar katru pēcpusdienu panīks viņa mātes spēki, ar katru nokrēslu stiprāka taps viņa tēvoča vara pār Getlandi. Līdz ar katru jaunu saulrietu Jārvi iespējas gaisis nebūtībā.

Piesiets pie aira un piekalts pie sola, viņš nevarēs atriebties un atgūt savu karalisti, tas nu bija skaidrs.

Jārvi jākļūst brīvam.

MAĢISTRA INSTRUMENTI

>

Vēzienu pēc vēziena Torlbija, mājas un Jārvi vecā dzīve ieslīdēja pagātnē. Dienvidu vējš pūta Dienvidvēju uz priekšu, lai gan rets bija brīdis, kad tas kaut mazliet palīdzēja airētājiem. Viņi virzījās lejup gar klinšainajiem Getlandes krastiem, saliņām un līcīšiem, mūriem apjoztajiem ciematiem un liedagā zvilnošajām zvejnieku laivām, žogiem norobežotajām lauku sētām un aitu ganāmpulkiem uzkalnos.

Turpinājās arī Jārvi nežēlīgā, spēkus deldējošā cīņa

ar airi, cīna sakostiem zobiem. Nevarētu teikt, ka viņš

⁷ > ⁷ )

to uzvarēja. Uzvarētāju nebija. Tomēr Jārvi zaudējumi nemaz nebija tik viennozīmīgi.

Ejot garām Helmas upes ietekai, Sūmaela virzīja kuģi pavisam tuvu krastam, un uz klāja sāka zumēt pieklusinātas lūgšanas. Airētāji meta bažīgus skatienus uz jūru, kur vērpās un debesis pušu plēsa melna mākoņu spirāle. Aiz tās nebija saskatāmi smailie elfu torņi uz atšķeltajām saliņām, bet visi zināja, ka tie slejas virs apvāršņa.

- Strokoma, - Jārvi nočukstēja, sasprindzinot skatienu un vienlaikus baidoties to acumirklī ieraudzīt. Ilgus gadsimtus ļaudis bija veduši svētlietas no šīm nolādētajām elfu laiku drupām, bet to panākumi drīz vien pārvērtās slimībā un nāvē, līdz beidzot Maģistrāts aizliedza tur spert kāju.

- Lai Miera tēvs mūs pasargā! - Ralfs noburkšķēja zem deguna, ar pirkstiem zīmēdams pie sirds maģisku simbolu virtenes; nebija vajadzīga pat pātaga, lai vergi airētu ar divkāršu spēku un šī ēna ātrāk paliktu aiz muguras.

“Tā bija likteņa ironija,” Jārvi nodomāja. Viņš pa šo maršrutu būtu devies, lai nokārtotu maģistra pārbaudījumu. Tajā ceļā princis Jārvi ar grezni rotātu segu pār pleciem un grāmatām klēpī pat neiedomātos par vergu ciešanām. Tagad, piekalts pie sola, viņš izmantoja Dienvidvēju kā mācību vielu. Kuģis un ļaudis uz tā noderēja, lai kaltu plānus, kā to izmantot savā labā un izlauzties brīvībā.

Jo cilvēki ir maģistra labākie instrumenti, mēdza atkārtot Māte Gundringa.

Ebdela Ārika Sadikširama, pašpasludinātā tirgotāja, mīlniece un jūras kapteine, laiku vadīja lielākoties dzērumā un atpūtās, izguļot dzērumu. Dažbrīd viņas krākšana bija dzirdama aiz pūpē izbūvētās kajītes durvīm, tā netieši mērot laiku, kas aizritēja airējot. Reizēm viņa nostājās uz pakaļgala virsbūves jumta un melanholiskā noskaņā, vienu roku iestutējusi sānā un otrā turot pustukšu pudeli, drūmi vērās vējā, it kā mudinot to pūst stiprāk.

Nereti Šadikširama klīda starp airētāju rindām un sita ar pletni, plēsdama jokus, it kā viņa un tās vergi būtu seni draugi. Ejot garām vārdu zaudējušajam klāja berzējam, viņa ne reizi neizlaida iespēju tam iespert, nabagu pažņaugt vai izliet pār viņu naktspodu. Pēc tam kapteine iemalkoja vīnu un ierēcās: - Uz jaunām uzvarām! — Un airētāji tai atsaucās īpaši atzinīgi, it kā paši piedalītos vīna baudīšanā. Ja kāds klusēja, tas riskēja nobaudīt Triga pātagu.

Trigs bija uzraugs, ķēžu meistars, vagars, kapteines vietnieks un pilntiesīgs kuģa akciju turētājs. Viņš komandēja sargus - to bija aptuveni ducis - un pieskatīja vergus, kā arī gādāja, lai tie uzturētu tādu kuģa ātrumu, kāds bija pa prātam kapteinei. Tas bija nežēlīgs cilvēks, tomēr viņam piemita arī tāds kā baiss taisnīgums. Trigam nebija favorītu, viņš necieta izņēmumus. Visi saņēma ar pātagu vienlīdz bieži.

Ankrans bija noliktavas pārzinis, kurš savukārt nemaz nepazina taisnīgumu. Viņš gulēja zem klāja blakus krājumiem un bija vienīgais vergs, kuram regulāri tika ļauts nokāpt no kuģa uz sauszemes. Viņa pienākums bija iegādāties pārtiku un drēbes un pēc tam tās izdalīt. Katru dienu Ankrans veica tūkstošiem sīku krāpniecisku darījumu: pirka iesmakušu gaļu, samazināja porcijas un lika vergiem lāpīt drēbes, kas jau sen bija pārvērtušās skrandās, bet ietaupīto naudu sadalīja uz pusēm ar Trigu.

Ikreiz, kad Ankrans pagāja garām, Ralfs nospļāvās īpašā riebumā. - Priekš kam tam netīrajam nelietim nauda?

- Dažiem vienkārši patīk nauda, - Džods mierīgi atbildēja.

- Pat vergiem?

- Vergiem piemīt tāda pati apetīte kā citiem cilvēkiem. Tikai tiem nav dota iespēja to likt lietā.

- Tas gan tiesa, - Ralfs atzina un domīgi pavērās uz Sūmaelu.

Stūrmanes diena lielākoties aizritēja uz kādas virsbūves jumta, ieskatoties kartēs un instrumentu skalās vai veroties saulē un zvaigznēs, uz pirkstiem veikli kaut ko rēķinot, kā arī norādot uz kādu klinti vai viļņa galotni, mākoni vai straumi un izkliedzot brīdinājumus. Kamēr Dienvidvējš atradās jūrā, kapteines pirmā palīdze staigāja, kur gribēja, bet, tiklīdz kuģis iegāja dokos, viņai vienmēr bija jāpieķēdējas ar garo un smalko ķēdi pie pūpes. Tik prasmīga verdzene, iespējams, bija vērtīgāka par visu kuģa kravu, kopā ņemtu.

Reizēm Sūmaela klīda starp airētājiem un nevērīgi kāpa pāri vīriem, airiem un soliem, lai pārbaudītu kādu savienojumu vai ko citu vai arī pārliektos pār kuģa sānu un ar mezglainu loti mērītu dziļumu. Vienīgo reizi Jārvi bija manījis šo meiteni smaidām, kad tā bija uzrāpusies masta galā, vējš pluinīja īsos matus un viņa, spožā misiņa tālskatī pētot krastu, šķita tik laimīga gluži kā Jārvi savulaik pie Mātes Gundringas kamīna.

Toreiz tas bija Trovenlandes krasts ar pelēkām, alkatīgu viļņu ielenktām klintīm, pelēkām pludmalēm, kur jūras viļņi laizīja oļus: pelēkām pilsētām, kur šķēpneši pelēkās bruņās no piestātnēm lūrēja uz garām slīdošajiem kuģiem.

- Te netālu bija manas mājas, - Ralfs ierunājās, kad kādā pelēkā rītā vergi ievilka airus un smalks lietus visu noklāja sīkām lāsēm. - Divu dienu cītīgā braucienā zirga mugurā. Man piederēja laba lauku sēta ar labu akmens dūmeni un labu sievu, kura man dzemdēja divus labus dēlus.

- Kā tu nonāci te? - Jārvi vaicāja, bezmērķīgi pluinot ap kreiso delnu apsieto saiti.

- Es biju karotājs. Vasaras mēnešos - loka šāvējs, jūrnieks, zobenvīrs un sirotājs. - Ralfs pakasīja smago žokli, ko klāja sirmi rugāji, jo šķita, ka bārda tam izdīgst jau stundu pēc skūšanās. - Kādu duci sezonu es kalpoju kap-tenim Halstamam, ar to puisi varēja labi saprasties. Es kļuvu par viņa stūrmani, un kopā ar Hopki Līkpirksd, Zilo Jenneru un vēl dažiem noderīgiem vīriem mums lieliski veicās sirojumos, tik labi, ka visu ziemu varēju sēdēt pie plīts, sildīt pēdas un dzert alu.

- Alus man nekad nav garšojis, bet izklausās pēc laimīgas dzīves, - Džods novilka, veroties tālē un, iespējams, atceroties pats savus laimīgos gadus.

- Dieviem patīk pasmieties par laimīgiem cilvēkiem. - Ralfs skaļi nokraukājās un nospļāvās pār kuģa bortu. - Kādu ziemu Halstams nokrita no zirga un nositās, laikam bija par daudz iedzēris, un kuģi mantoja viņa vecākais dēls, jaunais Halstams, kas bija pavisam cits cilvēks - viena vienīga lepnība, tukši vārdi un pavisam maz prāta.

- Reizēm dēli nemaz tik loti nelīdzinās saviem tē-

>

viem, - Jārvi nomurmināja.

- Lai gan nojauta jau brīdināja, es piekritu būt par viņa stūrmani, un nebijām pat nedēļu prom no ostas, kad tas neņēma vērā manu ieteikumu un mēģināja iekarot labi apsargātu tirdzniecības kuģi. Todien aiz Hopkes, Jennera un citu mugurām aizvērās Beidzamās durvis. Es biju viens no dzīvi palikušās saujiņas, kas krita gūstā un tika pārdoti. Tas notika pirms divām vasarām, un kopš tā laika es airēju Triga kuģi.

- Skumjas beigas, - Jārvi piebilda.

- Kā daudziem jaukiem stāstiem, - sacīja Džods.

Ralfs paraustīja plecus. - Nedrīkstu sūdzēties. Sirojot

esmu nolaupījis un pārdevis verdzībā desmit ingliešus, lai pēc tam laimīgi notriektu sapelnīto. - Vecais sirotājs paberzēja raupjo plaukstu pret airi. - Ko sēsi - to pļausi, kā mēdz teikt, un tā tik tiešām ir patiesība.

- Vai tu bēgtu prom, ja varētu? - Jārvi čukstus vaicāja un palūrēja uz Trigu, lai pārliecinātos, ka tas nedzird.

Džods nosprauslājās. — Tai ciemā, kur es agrāk dzīvoju, bija aka ar gardāko ūdeni pasaulē. - Viņš pievēra acis un nolaizīja lūpas, it kā sagaršotu. - Es atdotu visu, lai tikai atkal varētu padzerties no tās akas. — Vecais vīrs iepleta rokas. - Bet man nav nekā, ko dot. Un paskatieties, kas notika ar pēdējo, kurš mēģināja aizbēgt. — Viņš norādīja uz grīdas berzēju, kurš nepārstāja ar akmeni skrubināt klāja dēļus, grabināt smago ķēdi pret grīdu, stīvi rāpojot uz noberztajiem ceļiem nekurienes virzienā.

- Kas viņš īsti ir? - Jārvi painteresējās.

- Vārdu es nezinu, mēs viņu saucam par Neko. Kad es nokļuvu uz Dienvidvēja, viņš sēdēja pie airiem. Kādu nakti pie Getlandes krastiem tas mēģināja bēgt. Viņam kaut kā izdevās atsvabināties no ķēdes un nozagt dunci. Viņš nogalināja trīs sargus un vēl vienam sagrieza celi tā, ka tas vairs nestaigā, vēl paspēja savainot mūsu kapteini sejā - redzēji to rētu iekams tai izdevās ar Triga palīdzību viņu apturēt.

Jārvi blenza uz šļūcošo klāja berzēju. - Un to visu viņš paveica ar vienu dunci?

- Un nebūt ne lielu. Trigs gribēja šo pakārt pie masta, bet Sadikširama nolēma atstāt dzīvu - par biedēkli mums pārējiem.

- Žēlsirdība vienmēr bijusi viņas vājība, - Ralfs noteica un iesmējās pavisam skumji.

- Viņa sašuva to brūci, - Džods turpināja, - piekabināja nabagam milzu ķēdi, nolīga vēl vairāk sargu un piekodināja nekādā gadījumā neļaut tam tuvoties nekam asam. Un kopš tā laika šis arī berž grīdu, es neesmu dzirdējis, ka viņš bilstu pat vārdu.

- Un kā tu pats? — Jārvi neatstājās.

Džods pasmaidīja ar vienu lūpu kaktiņu. - Es runāju tad, kad man ir kas vērtīgs, ko teikt.

- Nē, es domāju, kāds ir tavs stāsts.

- Agrāk es biju beķeris. - Virves nošņāca, enkuram ceļoties, Džods nopūtās un pieķērās pie aira roktura, ko pats savām plaukstām bija nopulējis spožu. - Tagad mans stāsts vēsta par aira cilāšanu.

MULK1S UZBRŪK

> j

Džods ķērās pie aira tāpat kā Jārvi, un tulznas biezēja pat uz kroplās rokas. Viņa sejas āda, vēja appūsta, sacietēja, un augums kļuva slaids un tvirts kā Triga pātaga.

Līdz Beilzpointai viņus aiznesa vēja brāzma, kas iekodās miesā līdz kaulam, un lietus dēļ drūmais cietoksnis bija tik tikko redzams. Pēc tam kuģis pagriezās austrumu virzienā un nonāca mierīgākos ūdeņos, kur šaudījās visdažādāko izmēru un valstu kuģi. Jārvi grozījās un raustīja airi, cenšoties saskatīt Skekenpili.

Vispirms viņš, protams, ieraudzīja elfu drupas. Augstie mūri pie pamata slējās neskarti un Jūras mātes nesabojāti, bet augstāk - jau sadrupināti, tie spraugās atsedza savītas metāla troses gluži kā sašķeltus kaulus atvērtā brūcē, bet pašā augšgalā vīdēja nesen būvēti mūra izro-bojumi un lepni plīvoja Augstā karaļa karogi.

Pāri visam slējās Maģistrāta tornis. Tas pārraudzīja katru ēku Sašķeltās jūras krastos, izņemot Strokomas vai Lanangādas drupas, kur neviens neuzdrošinājās bāzt degunu. Lielākā daļa šī diženā troņa bija vēl elfu būvētas - precīzi akmens kubu krāvuma pīlāri, ideāli stabili ar milzīgiem melna elfu stikla ielaidumiem, kas joprojām mirguļoja dažās plašo logu ailās.

Aptuveni piecu Torlbijas citadeles torņu augstumā elfu krautie akmeni izbeidzās, sašķaidīti un sairuši kā

> ⁷ > milzīgas asaras, kas lija pēc Dieva sašķelšanas. Virs drupām daudzas maģistru paaudzes bija uzsēdinājušas no koka un akmens plāksnēm darinātu neregulāru kroni -tornīšus, platformas, nolaidenus jumtus un balkonus, virs kuriem slējās aktīvi dūmeņi. Turklāt tas viss bija izrotāts nokarenām virvēm un ķēdēm, ko bija skārušas laika pēdas un klāja putnu izkārnījumi, - šis neglītais cilvēka roku darbs šķita nožēlojams salīdzinājumā ar absolūto pilnību, kas bija vērojama zemāk.

Augstākos kupolus izraibināja pelēki traipi. Iespējams, pie vainas bija tādi paši baloži kā tie, par kuriem savulaik rūpējās Jārvi. Gluži kā tā dūja, kas ievilināja viņa tēvu nāvē. Putni sludināja pasaulei daudzo Sašķeltās jūras krastos mītošo maģistru vēstis. Vai turpat nesēdēja savādais bronzas krāsas spalvām rotātais ērglis, kas nogādāja atpakaļ Augstā karaļa vēlmes?

Šajā senajā tornī Jārvi būtu izturējis pārbaudījumu. Tur viņš pēc eksāmena būtu skūpstījis veckundzes Vek-senas vaigu. Tur beigtos viņa prinča dzīve un sāktos maģistra mūžs, un nožēlojamais verga liktenis nebūtu pat iespējams.

- Airus ūdenī! — iesaucās Sūmaela.

- Airus ūdenī! - auroja Trigs, lai pārliecinātos, ka visi redz, kurš te dod pavēles.

- Airus ūdenī, airus ūdenī, - Ralfs burkšķēja. - Varētu domāt, ka airi varētu tos neliešus vest pie prāta.

- Skekenpils. - Jārvi saberzēja sārtos, jēlos plankumus uz delnas, kad Dienvidvējš piestāja ostā, bet Sūmaela noliecās no pūpes un uzsauca dokeriem, lai piesargās.

- Pasaules centrs.

Džods nosprauslājās. - Salīdzinājumā ar dižajām Katālijas pilsētām šī ir stallis.

- Mēs neesam Katālijā.

- Neesam gan, - varenais vīrs izdvesa smagu nopūtu. - Diemžēl.

Dokos smirdēja pēc seniem puvekļiem un sāļiem atkritumiem tik stipri, ka nomāca pat Jārvi un viņa bēdubrāļu smirdoņu. Daudzas enkurvietas bija brīvas. Grūstošo ēku logu ailas blenza tukšas un tumšas. Blakus dokiem gulēja milzīga uzzēlusi un uzdīgusi sabojātu graudu kaudze. Augstā karaļa polsterētajās livrejās tērpušies sargi dīki sēdēja un mētāja kauliņus. Paēnā dirnēja sakumpuši ubagi. Šī, iespējams, bija lielāka pilsēta, bet tai nepiemita nekā no Torlbijai raksturīgā spara un vitalitātes, nedz arī jaunbūves kņadas.

Elfu atstātās drupas varētu dēvēt par pārsteidzošām, savukārt cilvēka roku radītā Skekenpils izraisīja diezgan stipru vilšanos. Jārvi savilka mēli tūtiņā un kārtīgi nospļāvās pār kuģa bortu.

- Malacis. - Ralfs atzinīgi pamāja. — Ar airēšanu tev vēl iet, kā iet, bet svarīgās lietās tu esi krietni audzis.

- Pūlieties līdz ar mani, maziņie! - Šadikširama cienīgi izsoļoja no savas kajītes, ģērbusies uzkrītošākajā no tērpiem un uzmaukusi vienā vai divos pirkstos vēl pa gredzenam. - Mani gaida Maģistrāta tornī!

- Tur gaida mūsu naudu, - norūca Trigs. — Cik šogad jāatdod par tiesībām?

- Domāju, ka mazliet vairāk nekā pagājušogad. - Šadikširama nolaizīja pirksta kauliņu, lai dabūtu tam pāri kādu īpaši spilgtu gredzenu. - Vispārējā tendence liecina par Augstā karaļa takses palielināšanos.

- Labāk izmest naudu Jūras mātes klēpī nekā Maģistrāta šakāļiem.

»

- Es tevi iemestu jūrā, ja nebūtu pārliecināta, ka tā uzreiz atmetīs tevi atpakaļ. — Šadikširama izstiepa dārgakmeņiem klāto roku, lai patīksminātos. - Ar tiesībām mēs varam tirgoties viscaur Sašķeltās jūras krastos. Bez tām - tukšpadsmit. - Un viņa it kā aizpūta visu nopelnīto caur pirkstiem.

- Augstais karalis negrib zaudēt ienākumus, - Džods nomurmināja.

- Protams, negrib, - Ralfs piebalsoja, kamēr visi vēroja, kā kapteine laiski atzvēzējas spērienam pa Nekā sēžamvietu un pēc tam aiziet pa līgano trapa dēli. Ankrans tipināja viņai pakaļ, piesiets īsā ķēdē. - Tieši ienākumi dara viņu Augstu. Bez tiem viņš atsistos pret zemi tāpat kā mēs visi.

- Lieliem vīriem arī vajag lielus ienaidniekus, -Džods piebilda, - un karš ir sasodīti dārga izklaide.

- Gandrīz tikpat dārga kā tempļu būvniecība. - Ralfs pamāja uz milzīgas ēkas karkasu, kas slējās virs tuvākajiem jumtiem un bija tik blīvi noklāts ar visdažādāko sastatņu, celtņu un platformu mudžekli, ka Jārvi tik tikko izdevās nojaust tās veidolu.

- Vai tas ir Augstā karaļa templis?

- Veltīts viņa jaunajam dievam. - Ralfs nospļāvās caur dulliem, bet netrāpījis noķēzīja kuģa sānus. - Piemineklis paša uzpūtībai. Jau četrus gadus būvē un vēl nav tikuši pat līdz pusei.

- Dažbrīd man šķiet, ka tādu dievu varbūt nemaz nav, — sprieda Džods, domīgi berzēdams sakniebtās lūpas. - Es arī nevaru saprast, kas padarījis manu dzīvi par tādu elli.

- Kāds vecais dievs, — Jārvi bilda. - Ne jau jaunais.

- Kā tu to domā? - painteresējās Ralfs.

- Iekams elfi uzsāka karu pret Dievieti, viņa bija viena vienīgā. Bet savā muļķībā viņi lika lietā tik stipras burvestības, kas parāva vaļā Beidzamās durvis, visus nogalināja un sašķaidīja Vienīgo dievieti daudzos mazos dievos. - Jārvi pamāja uz milzu būvlaukuma pusi. - Daži dienvidnieki domā, ka Vienīgā dieviete nemaz nav dalāma. Ka daudzie dievi patiesībā ir dažādi Vienīgās aspekti. Šķiet, ka Augstais karalis ir saskatījis šajā teoloģijā vērtību vai vismaz to novērtē veckundze Veksena. - Puisis apdomājās. - Vai arī Veksena saskata priekšrocības iespējā saņemt kādu Dienvidu imperatores labvēlību, ja lūgsies tāpat kā viņa. - Jārvi atsauca atmiņā alkatīgo spīdumu vecās sievietes acīs, kad bija nometies ceļos tās priekšā.

- Vai arī viņa uzskata, ka ļaudis, kas pielūdz vienu dievu, vieglāk lieks ceļus arī viena Augstā karaļa priekšā.

Ralfs atkal nospļāvās. - Pēdējais Augstais karalis bija gana ļauns, bet viņš sevi uzskatīja par pirmo starp līdzīgajiem. Tagadējais - jo vecāks kļūst, jo vairāk tīksminās ar savu varu. Viņš un tā nolāpītais maģistrs nemaz nepriecāsies, kamēr vien nenostādīs savu Vienīgo dievieti augstāk par citiem tā, lai visa pasaule mestos ceļos viņu sašļukušo pakaļu priekšā.

- Tas, kurš pielūdz Vienīgo dievieti, nemaz nevar izvēlēties savu ceļu, viņš to saņem no augšas, - Jārvi apcerēja. - Viņš nevar atteikt lūgumiem, bet ir spiests liekties pavēļu priekšā. - Puisis pavilka labu gabalu savas ķēdes un to drūmi nopētīja. - Vienīgā dieviete savij vienā ķēdē mūs visus šajā pasaulē — no Augstā karaļa līdz mazajiem karaļiem un mums pārējiem, un katrs posms ir īstajā vietā. Visi tiekam padarīti par vergiem.

Džods šķībi pasmaidīja. — Tu gan esi liels domātājs, Jorv.

Jārvi paraustīja plecus un ļāva ķēdei nokrist zemē.

- No tā mazāk jēgas nekā no veselas rokas, ja jāairē.

- Starp citu, kā gan viens dievs var pārvaldīt visu pasaules kārtību? - Ralfs pastiepa rokas uz priekšu, kā apskaudams visu trūdošo pilsētu un tās iemītniekus.

- Kā gan viens dievs var gādāt par lopiem un zivīm, jūru un debesim, par karu un par mieru ar’? Pagalam lielas

muļķības.

) >

- Varbūt tā Vienīgā dieviete ir tāda kā es. - Sūma-ela atlaidās guļus uz pūpes un, atbalstījusies uz elkoņa, atslēja galvu un pašūpoja kāju.

- Tu domā - slinka? — Džods izmeta.

Meitene pasmaidīja. - Viņa izvēlas ceļu, bet airēšanai pieķēdējusi daudz mazo dievību.

- Es ļoti atvainojos, Visvarenā, - sacīja Jārvi, - bet no turienes, kur es sēžu, redzams, ka tev pašai ir sava ķēde ap kaklu.

- Pagaidām, - meitene attrauca un pārmeta ķēdes cilpu pār plecu kā šalli.

- Viena dieviete, - Ralfs kārtējo reizi nošņācās un, nepārstājis grozīt galvu, vērās uz daļēji uzcelto templi.

- Labāk viena nekā neviena, — Trigs, ejot garām, norūca.

To dzirdot, airu vergi apklusa, jo visi zināja, ka turpmāk maršruts tos vedīs garām Šendu zemei, kas pret svešiniekiem nepazīst žēlastības, nepielūdz nevienu dievu un nemetas ceļos nekāda karaļa priekšā, lai cik augstu tas pats sevi celtu.

Liela bīstamība savukārt nozīmē lielu peļņu - tā Šadikširama paziņoja apkalpei, nolēkusi atpakaļ uz klāja, augstu paceltajā rokā turot rūnām izrakstītās tiesības. Viņas acis tik spoži mirdzēja uzvaras priekā, ka varētu domāt - viņa licenci saņēmusi no paša Augstā karaļa rokām.

- Tas papīrs mūs nepasargās no šendiem, — kāds norūca no tālākā sola. - Tie nomauc gūstekņiem ādu un ēd paši savus nelaiķus.

Jārvi nosprauslojās. Viņš bija apguvis gandrīz visu tautu valodas un ieražas Sašķeltās jūras krastos. Nezināšana vairo bailes, mēdza teikt Māte Gundringa. Zināšanas nogalē bailes.

- Papētot cilvēku rasi, noskaidrojas, ka visi cilvēki ir līdzīgi.

- Šendi necieš svešiniekus tāpēc, ka mes vienmēr tos nolaupām un pārdodam verdzībā. Viņi nav lielāki mežoņi kā jebkura cita cilts.

- Vai tad tik traki? - nomurmināja Džods, vērojot Trigu, kurš jau vilka laukā pātagu.

Todien viņi īrās uz austrumiem ar jaunu licenci un jaunu kravu, bet ar tām pašām vecajām važām, atstājot aiz muguras dūmakā grimstošo Maģistrāta torni. Līdz ar saulrietu kuģis kāda līča aizvējā izmeta enkuru, Saules māte tobrīd bēra pār ūdeņiem zeltu, grimdama aiz pasaules malas un ietonēdama mākoņus savādās nokrāsās.

- Man tās debesis nepatīk! — Sūmaela bija uzrāpusies kādā no mastiem un pētīja apvārsni, pārkarinājusi kājas pār rāju. — Rīt būs jāpaliek tepat!

Šadikširama atgaiņājās no stūrmanes aizdomām kā no mušām. - Šajā dīķī nemēdz būt nopietnu vētru, un man vienmēr izcili veicies ar laiku. Mēs iesim tālāk. - Un viņa, ielidinājusi tukšo pudeli jūrā, uzsauca, lai Ankrans atnes jaunu, vairs nepievēršot uzmanību Sūmaelas bažām un draudīgajām debesīm.

Kamēr Dienvidvējš liegi zvārojās, sargi un matroži pulcējās uz pūpes tuvāk krāsniņai, lai spēlētu kauliņus uz sīkām dārglietām. Kāds no vergiem plānā un aizkritušā balsī uzsāka neķītru dziesmeli. Tad viņš piemirsa vārdus un aizpildīja tekstu ar nesakarīgām skaņām, bet beigās tomēr atskanēja pašķidri, saguruši smiekli un atzinīga dūru sišana pa airiem.

Pievienojās vēl kāds vīrs ar sulīgu basu, un atskanēja dziesma par celtnieku Beilu, kurš patiesībā nebija uzcēlis neko vairāk par līķu kaudzi un ar uguni, zobenu un ikvienam veltītu skarbu vārdu pats sevi iecēlis pirmā Augstā karaļa kārtā. Senāko laiku tirāni tomēr izskatās krietni labāk, kad uz tiem atskatās ar laika distanci, un pavisam drīz dziedātājam pievienojās citas balsis. Pēc kāda brīža Beils jau krita kādā kaujā, kā jau varoņiem pienākas, un arī dziesma bija galā, kā dziesmām piedien, un tās izpildītājs tika atalgots ar kārtējo dūru sišanu pa kuģa sānu.

- Kuram vēl kāds meldiņš prātā?

Visiem un pašam sev par pārsteigumu, tas izrādījās Jārvi. Šo dziesmu māte savulaik viņam vēl mazam dziedāja vakarā pirms aizmigšanas, lai puika pārstātu baidīties no tumsas. Jārvi nezināja, kāpēc tā ienākusi prātā tieši tagad, bet balss plūda augsta un brīva tālu prom no smirdīgā kuģa turp, kur valdīja lietas, par kurām šie vīri jau sen bija aizmirsuši. Džods pārsteigts paskatījās uz Jārvi, arī Ralfs dziļdomīgi vērās, un puisim šķita: par spīti tam, ka bija pieķēdēts un bezspēcīgs šajā trūdošajā toverī, vēl nekad viņš nebija dziedājis tik labi.

Kad Jārvi dziesma beidzās, iestājās klusums, vien kuģis klusītēm krakšķēja nemierīgajos ūdeņos, vējš šņāca takelāžā un augstu debesīs klaigāja kaijas.

- Uzdziedi vēl vienu, - kāds aicināja.

Un Jārvi dziedāja vēl un vēl, pēc tam vēl pāris dziesmu. Viņš dziedāja par atrastu un zaudētu mīlestību, par cēliem darbiem un zemiskiem nedarbiem. Balādi par Froki, kurš bijis tik aukstasinīgs, ka nogulējis visu kaujas laiku, dziesmu par Ešenlīru, kurai bija tik laba redze, ka tā varēja saskaitīt visus smilšu graudus pludmalē. Jārvi dziedāja par lielo ceļotāju Horaldu, kurš sacīkstēs pieveica melnādaino Daibas ķēniņu un beigu beigās aizburāja tik tālu, ka nokrita no pasaules malas. Viņš apdziedāja Engalfu Šķeltkāji, vensteriešu Veseri, pat nepieminējis, ka šis vīrs bija viņa vecvectēvs.

Ik reizi, kad dziesma bija galā, vīri uzreiz pieprasīja nākamo, līdz Mēness tēva sirpis iznira virs pakalniem un zvaigznes sāka lūkoties caur debesu šķidrautu. Tad arī izkūpēja dūmakainajā gaisā beidzamā nots, kas vēstīja par Beregu, kurš gājis bojā, dibinot Maģistrātu un sargājot pasauli no burvju varas.

- Kā tāds putniņš ar vienu spārnu, - Šadikširama noteica un, piekārtojot matu ērkulī saspraustās sprādzes, vērās uz dziedošo puisi, kad tas palūkojās uz kapteini.

- Smuki dziedāja, vai ne, Trig?

Uzraugs nošņaukājās, ar delnas virspusi noslaucīja acis un emociju aizžņaugtā balsī sacīja: - Nekad neko līdzīgu nebiju dzirdējis.

Gudrais nogaida īsto brīdi, mēdza teikt Māte Gund-ringa, bet nekad nepalaiž to garām. Tāpēc Jārvi paklanījās

un uzrunāja Šadikširamu viņas dzimtajā valodā. Viņš to neprata labi, bet labs maģistrs jebkuram spēs veltīt jauku sveicienu.

- Man ir tas gods, - viņš saldi sacīja, vienlaikus apdomājot, kā pievienos kapteines vīnam melnmēles sakni,

- dziedāt tik slavenai personai.

Šadikširama piemiedza acis. - Tu gan proti pārsteigt, - aizmeta puisim gandrīz tukšo pudeli un aizgāja, dungojot tik šķībi, ka viņš spēja vien minēt, vai tā ir tā pati balāde par Froki.

Būtu šis vīns pasniegts pie tēva galda, Jārvi to iespļautu vergam sejā, bet tagad tas šķita garšīgākais, kāds jebkad malkots, kā saules pielieta un augļiem bagāta brīvība. Bija sāpīgi ar kādu dalīties nožēlojamajā šļūkā, kas viņam tikusi, bet, ieraudzījis Ralfa plato smaidu pēc malka norīšanas, Jārvi saprata, ka devība bijusi tā vērta.

Kad visi gatavojās naktsmieram, Jārvi pamanīja, ka pārējie vergi viņu uzlūko citādi. Vai, precīzāk sakot, viņi beidzot puisi pamanīja. Pat Sūmaela viņu domīgi pētīja, apsēdusies savā vietā blakus kapteines kajītei, it kā viņš būtu neizprotama mīkla.

- Kāpēc viņi uz mani tā skatās? - Jārvi čukstus vaicāja Džodam.

- Viņiem reti atlec kas vērtīgs, un tu viņiem to devi.

Jārvi smaidīja, vilkdams smirdīgo apsegu līdz zodam.

Viņš negrasījās uzbrukt sargiem ar galda nazi; dievi, visticamāk, bija dāvājuši tam labākus ieročus. Laiks draudīgi steidzās, tomēr Jārvi pietrūka dažu lietu pilnam komplektam. Viņš nedrīkstēja zaudēt pacietību. Tai jābūt nesatricināmai kā ziemai.

Reiz, kad tēvs bija niknumā viņam iesitis, Jārvi māte atrada dēlu raudam. Muļķis sit, viņa toreiz sacīja, bet gudrais pasmaida, vēro un izdara secinājumus.

Un tad uzbrūk.

MEŽONI

>

Jārvi bija vēl mazs zēns, kad tam uzdāvināja no korķa darinātu kuģīti. Brālis to puikam atņēma un iemeta jūrā, tad Jārvi nogūlās uz asās klints dzegas un no augšas vēroja, kā viļņi mētā, groza un spēlējas ar kuģīti, līdz tas pazuda pavisam.

Tagad Jūras māte bija padarījusi Dienvidvēju par rotaļu kuģīti.

Kuņģa saturs saskrēja Jārvi mutē, kad liellaiva pacēlās milzīga viļņa galotnē, un atgriezās atpakaļ pēcpusē, kad kuģis ievēlās dziļajā, putojošajā ieplakā un grima aizvien dziļāk un dziļāk, līdz to no visām pusēm ieskāva augsti jūras vaļņi, lai saķertu un ievilktu nezināmajā dzīlē jau kā slīkoni, ne cilvēku.

Ralfs vairs neteica, ka redzējis kaut ko vēl trakāku. Bet Jārvi tik un tā nespētu saklausīt viņa sakāmo. Būtu grūti aprakstīt vārdiem viļņu rēkoņu, nospriegtās takelāžas elsas un pārpūlēto tauvu un cilvēku vaidus.

Džods vairs neatkārtoja, ka, viņaprāt, debesis sāk noskaidroties. Vairs nemaz nebija iespējams noteikt, kur beidzas jūras pātagas un sākas lietus pletnes, - visa pasaule bija pārvērtusies stindzinošā fūrijā, kur Jārvi tik tikko varēja saskatīt tuvāko mastu. Un tad vētru izgaismoja uzliesmojums, kas uz mirkli iemūžināja kuģi un tā sarāvušos komandu kontrastainā, melnbaltā uzņēmumā.

Džoda seju klāja stinga un drūma izteiksme - viens vienīgs rievotu muskuļu līdzenums, kas cīnās ar airi. Ralfa acis no cīņai veltītās pārpūles bija gandrīz izlīdušas no orbītām. Sūmaela, pieplakusi kaklariņķim, kam tika piekalta, kad kuģis atradās ostā, kaut ko kliedza, bet apdullinošajā vējā neviens to nesadzirdēja.

Sadikširama bija gatava kaut ko saklausīt vēl mazāk nekā jebkad. Ar vienu roku apķērusies mastam tā, it kā tas būtu iedzēris čoms, viņa stāvēja uz pūpes jumta un vicināja no maksts izvilkto zobenu pret debesīm, smējās un izaicināja vētru saniknoties vēl vairāk - vismaz tā Jārvi sadzirdēja, kad troksnis bija cik necik pieklusis.

Tobrīd pavēlēm tik un tā nebūtu nekādas nozīmes. Airi uzvedās kā satrakoti dzīvnieki un raustīja Jārvi aiz siksnām, līdzīgi kā māte to bērnībā vilka aiz rokas. Mute bija sāļa no jūras un paša asiņu sāls no aira pārsistās lūpas.

Nekad agrāk Jārvi nebija tik ārkārtīgi pārbijies un piedzīvojis tādu bezspēcību. Pat ne tad, kad no tēva slēpās citadeles slepenajos nostūros. Nedz tad, kad vērās Hūrika asinīm pierietējušajās acīs, vai mirklī, kad Odems bija sacījis: Nogaliniet viņu! Pat ne tupot pie Gromgilgorma kājām. Lai cik tie būtu vareni, to iedvestās šausmas nobālēja uz Jūras mātes niknuma fona.

Nākamais uzplaiksnījums izgaismoja krasta līniju, negantos viļņus, kas šaustīja liedagu, tumšos kokus un melnās klintis, kas izgaroja baltu dvašu.

- Lai dievi mums palīdz! — Jārvi nočukstēja un aiz-žmiedza acis. Kuģis noraustījās un trieca puisi ar muguru pret airi, pārsitot viņam galvu. Vīri slīdēja pa klāju un saķērās ķekaros, karājās ķēdēs tālu no saviem soliem un ķērās pie visa, kas tos pasargātu no uzkāršanās kaklariņ-ķos. Jārvi sajuta spēcīgo Ralfa roku sev uz pleca, draugs viņu cieši piespieda pie sola, un zēnu pārņēma dīvains mierinājums, ka, aizejot no šīs pasaules, viņam pieskaras dzīvs cilvēks.

Jārvi lūdzās tā kā nekad līdz šim, viņš vērsās pie visiem dieviem, kādus vien varēja iedomāties: vai tas būtu augsts vai sīks. Jārvi nelūdzās vis Melno troni vai atriebību nodevīgajam tēvocim, ne veiksmīgāku skūpstu sev apsolītajai Isriunai, pat ne atbrīvošanu no kaklariņķa.

Viņš lūdzās vien dzīvību.

Apdullinošs dārds lika baļķiem nodrebēt, un kuģis nosliecās sānis. Airi lūza kā koka zari. Milzu vilnis noskaloja klāju un vilka Jārvi aiz drēbēm. Viņš saprata, ka ies bojā nežēlīgās jūras dzelmē tāpat kā tēvocis Ūtils...

Ausma pienāca netīra un vienaldzīga.

Dienvidvējš bija izmests liedagā uz vieniem sāniem, bezspēcīgs kā milzu valis uz aukstiem oļiem. Jārvi gulēja, saritinājies čokurā, un izmircis drebinājās. Savainots, bet dzīvs viņš bija piekalts pie asās sola šķautnes.

Vētra tumsā bija aiztraukusies tālāk uz austrumiem, bāli zilajā rīta gaismā joprojām pūta salts vējš, un lietus aizvien vēl nežēlīgi plīkšķēja pār nabaga airu vergu mugurām. Vairums kunkstēja par nobrāzumiem, citi vaidēja par daudz ļaunākiem savainojumiem. Kāds sols bija pilnībā norauts no skrūvēm un pazudis dzelmē, nešaubīgi paķerot līdzi trīs neveiksminiekus, kuri tonakt izgāja pa Beidzamajām durvīm.

- Mums paveicās, - ierunājās Sūmaela.

Šadikširama uzsita stūrmanei pa muguru, gandrīz

nogāžot no kājām. - Es taču teicu, ka man vienmēr izcili veicas ar laikapstākļiem! - Šķita, ka pēc vienpusējā čīkstina ar jūru kapteinei ir lielisks garastāvoklis.

Jārvi vēroja, kā abas nopēta kuģi. Apskatot un droši aptaustot postījumus, iesprāgušos vai skaidās sašķēpelē-tos baļķus, Sūmaela bija izbāzusi mēles galiņu pa pāršķeltās lūpas spraugu. - Vismaz ķīlis un masti ir veseli. Esam zaudējuši divpadsmit salauztus airus un trīs sašķaidītus solus.

- Nemaz nerunājot par trim vergiem, - norūca Trigs, kurš ļoti pārdzīvoja zaudējumus. - Vēl divi nožņaugušies savās ķēdēs, bet seši vairs nav spējīgi airēt, varbūt nespēs vairs nekad.

- Visvairāk jāuztraucas par korpusā izsisto caurumu, - piebilda Ankrans. - Kravas telpās ieplūst gaisma. Tas caurums jāaizlāpa un jānodarvo, iekams sākam domāt par iešanu jūrā.

- Kur gan mēs dabūsim kokmateriālus? - Šadikširama pamāja uz aizvēsturiskā meža pusi, kas no visām pusēm ieskāva liedagu.

- Tas mežs pieder šendiem. — Trigs pavērās uz ēnaino mežu ar krietni mazāku aizrautību. - Ja viņi mūs te atradīs, pārvilks visiem ādu pār acīm.

- Tad labāk ķeries pie darba, Trig! Tu jau ar nenovilktu ādu neesi nekāds skaistulis. Ja veiksme mani nepametīs, salabosim kuģi un prom būsim, iekams šendi paspēs uzasināt savus nažus. Aiziet! - Šadikširama piegāja pie Nekā, kurš uz ceļiem tupēja oļiem klātajās smiltīs, un ar spērienu pa ribām nogāza nelaimīgo uz muguras.

- Nelieti, kāpēc tu neberz klāju?

Nekas līda uz priekšu, velkot pa sašķiebto klāju smago ķēdi, gluži kā slaucīdams nodegušas mājas pavardu, un, pārvarot sāpes, ķērās pie parastās nodarbes.

Ankrans un Sūmaela apmainījās ar bažīgiem skatieniem un tad paši sāka strādāt, kamēr Šadikširama aizgāja pēc darbarīkiem. Pareizāk sakot, pēc pudeles vīna, ko tā sāka lakt tik steidzīgi, ka aizlēja aiz apkakles, atzvēlusies uz netālu guloša akmens.

Trigs atslēdza dažas ķēdes - nudien rets gadījums -, un airētāji, kas nedēļām ilgi nebija pametuši savus solus, tika pieķēdēti garākās važās un saņēma no Ankrana darbarīkus. Džodam un Ralfam uzticēja kastu sadalīšanu dēļos ar ķīļa un koka āmura palīdzību. Līdzko dēļi bija brīvi, Jārvi pa vienam tos vilka uz cauro kuģa sānu, kur stāvēja Sūmaela un saspringtu seju glīti pielīdzināja dēļus ar cirvīti.

- Par ko tu smaidi? — stūrmane vaicāja Jārvi.

Puiša plaukstas bija vienās vātīs no airēšanas, galva sāpēja pēc trieciena pret airi, un skabargas klāja visu ķermeni. Tomēr smaids pletās aizvien platāks. Piekaltam garākā ķēdē viss izskatījās daudz cerīgāk, un Sūmaela nekādā gadījumā nebija izņēmums.

- Es esmu ticis prom no beņķa, - viņš atbildēja.

- Ak tā. - Meitene sarauca pieri. - Tikai nesāc pierast.

- Skatieties! - Spalgs kliedziens ietriecās ausīs kā duncis gaļas dēlī. Viens no sargiem pavisam bāls norādīja uz salas vidieni.

Meža ielokā tur stāvēja kāds cilvēks. Par spīti vēsajam laikam, tas bija līdz viduklim kails, nomālējies viscaur balts, izņemot melno matu ērkuli. Plecā vīrietim karā-jās loks, bet pie sāna - īss cirvis. Tas nemaz nekustējās, draudīgi nekliedza, tikai mierīgi vērās uz kuģi un tā labošanā iesaistītajiem vergiem, tad nesteidzīgi pagriezās un nozuda paēnā. Tomēr viņam bija izdevies radīt paniku, kas diez vai būtu lielāka, ja blakus atrastos apbruņots karaspēks.

- Lai dievi mums palīdz, - Ankrans nočukstēja un saraustīja kaklariņķi, it kā tas būtu tik ciešs, ka traucētu elpot.

- Pasteidzieties! - nošnāca Sadikširama, kas aiz sa-

> ' traukuma bija pat uz mirkli pārstājusi dzert.

Viņi metās darbā ar divkāršu jaudu, nemitīgi atskatoties uz kokiem, vai neredzēs vēl kādu nelūgtu viesi. Tad jūrā parādījās kuģis, un divi matroži metās viļņos, vicināja rokas un sauca pēc palīdzības. Sīka figūriņa pamāja pretī, bet kuģis pat nedomāja apstāties.

Ralfs noslaucīja sviedrus no pieres. - Es ar’ nebūtu apstājies.

- Arī es ne, — Džods bija vienisprātis. — Būs vien pašiem sevi jāglābj.

Jārvi atlika tikai piekrītoši pamāt. - Es pat nebūtu mājis pretī.

Un tieši tobrīd no koku paēnas izlīda vēl daži šendi. Vispirms trīs, tad seši un vēl divpadsmit - visi bruņoti līdz. zobiem. Tāpat kā visiem pārējiem, katra jauna vīra parādīšanās vairoja Jārvi bailes. Pat ja grāmatās viņš bija lasījis, ka šendi ir gana miermīlīgi, šie nebūt neradīja iespaidu, ka būtu lasījuši tās pašas grāmatas.

- Turpiniet strādāt! - Trigs ieaurojās, sagrāba kādu vergu aiz apkakles un grūda atpakaļ pie nogāztā koka, ko tas bija mizojis. - Mums tie jāaizdzen prom. Pa īstam jānobiedē.

Šadikširama pret oļiem sašķaidīja pēdējo pudeli.

- Uz katru redzamo kāds desmits noteikti vēl ir noslēpies. Man tādas aizdomas, ka nobiedēti tiksiet jūs. Tomēr pacentieties gan, cik varat. Es paskatīšos.

- Ko mēs galu galā īsti iesāksim? - Ankrans pie sevis nomurmināja.

- Es darīšu visu, lai neatstātu tiem ne piles vīna. -Kapteine izvilka korķi no nākamās pudeles. — Ja vēlies tiem kaut kā palīdzēt, tu varētu sākt vilkt ādu pār acīm pats sev. - Un vīns noklunkšķēja Sadikširamas rīklē.

Trigs pamāja uz Neko, kurš joprojām tupēja zemē un berza grīdu. - Vai arī iedosim kādu asmeni tam tur.

Sadikširamas smiekli acumirklī pieklusa. — Neparko.

Gudrais nogaida īsto brīdi, bet nekad nepalaiž to garām.

- Kapteine, — ierunājās Jārvi, nolika dēli zemē un pazemīgi tuvojās Sadikširamai. - Man ir priekšlikums.

- Vai tu taisies viņiem uzdziedāt, kropli? - Trigs ieņirdzās.

- Parunāt ar viņiem.

>

Šadikširama piemiegtām acīm apātiski nopētīja Jārvi.

- Vai tu proti viņu mēli?

- Ar to pietiks, lai glābtu mums dzīvību. Varbūt pat izdosies patirgoties ar viņiem.

Uzraugs pabakstīja ar resno rādītājpirkstu uz krāšļoto kaujinieku pūli, kas aizvien pieauga. - Vai tu domā, ka tie mežoņi ieklausīsies veselajā saprātā?

- Es zinu, ka tā notiks. - Jārvi vēlējās, kaut pats būtu tik pārliecināts, kāds gribēja izklausīties.

- Neprāts! - pavīpsnāja Ankrans.

Šadikširamas skatiens apstājās pie noliktavas pārziņa. - Es labprāt dzirdētu tavu priekšlikumu. - Ankrans pārsteigts aizmirsa aizvērt muti un nervozi žņaudzīja rokas. Bet kapteine izbolīja acis. — Mūsdienās atlicis tik maz varoņu. Trig, nogādā mūsu vienroci sūtni līdz

sarunu vietai. Ankran, tu velcies viņiem līdzi.

’ i

- Vai es?

- Nez cik daudz gļēvuļu, vārdā Ankrans, man pieder? Tu taču iepērcies un piepildi noliktavas, vai ne? Tad ej un tirgojies!

- Bet ar šendiem neviens netirgojas!

- Tādā gadījumā vienošanās, ko panāksi, ieies vēsturē. — Šadikš irama pieslējās kājās. — Visiem kaut ko vajag. Tas arī padara tirgotāju nodarbi tik jauku. Sūma-ela tev pateiks, kas mums vajadzīgs. - Kapteine pieliecās tuvāk Jārvi, uzpūta smagu dvingu un papliķēja pa vaigu. - Uzdziedi viņiem, puis! Tikpat jauki kā pagāju-šonakt. Izdziedi sev dzīvību.

Vienā brīdī Jārvi apjauta, ka nesteidzīgi dodas uz koku pusi, augstu pacēlis tukšās rokas, kamēr Trigs stingri tur īso ķēdi gaļīgajās rokās un izmisīgi cenšas sevi pārliecināt, ka liela bīstamība nozīmē lielu peļņu.

Nostāk sapulcējušies šendi klusēdami vēroja notiekošo. Aiz muguras Ankrans hāliešu valodā murmināja: — Ja nu tam kroplim izdosies panākt vienošanos, prasīsim parasto cenu?

- Par ko ne? - Trigs atbildēja un parāva Jārvi ķēdi. Puisis nespēja noticēt, ka pat šādā brīdī tie abi domā par naudu, bet, iespējams, visi atklāj savu patieso vaigu, kad nostājušies Beidzamo durvju priekšā. Galu galā viņš pats grasījās rādīt savu maģistra gudrību. Tas gan bija apšaubāms vairogs, jo izkrāsotie šendu mežoņi ar katru soli atradās aizvien tuvāk.

Tie neklaigāja un nevicināja ieročus. Jau tāpat viņi šķita gana draudīgi. Šendi vienkārši atkāpās, lai atbrīvotu Jārvi vietu, jo viņš Triga pavadībā jau tuvojās caur koku audzi. Ieraudzīja ap ugunskuru sapulcējušos mežoņus, Jārvi norija smagu kamolu, aptvēris, cik negaidīti daudz to bija. Visticamāk, trīsreiz vairāk nekā visa Dienvidvēja apkalpe.

Starp šendiem sēdēja arī kāda sieviete, kas ar spožu nazi drāza stibu. Kaklā tai bija pakārts ādas auklā iesiets elfu amulets - melniem dārgakmeņiem rotāta zaļa plāksnīte, izrakstīta nesaprotamām zīmēm un smalkām, zeltītām līnijām.

Vispirms maģistrs iemācās atzīt varu: izprast skatienus, stāju un kustību valodu, kā arī balss nianses, kas atšķir sekotājus no vadoņa. Galu galā - kāpēc lai tērētu laiku padotajiem? Tāpēc Jārvi virzījās uz priekšu starp vīriešiem tā, it kā tie būtu neredzami, un lūkojās tikai sievietes vērīgajās acīs. Kareivji sakustējās un ieskāva viņu, Trigu un Ankranu biezā kailas dzelzs ielenkumā.

īsu bridi Jārvi vilcinājās. Viņš drīzāk izbaudīja Triga un Ankrana šausmas nekā pārdzīvoja pats. Šajā mirklī viņa rokās bija vara pār tiem, un izrādījās, ka šī sajūta ir jauka.

- Runā! - nošņāca Trigs.

Jārvi pārlika, vai pastāv kāda iespēja uzraugu nogalināt. Izmantot šendus, lai atgūtu brīvību sev un varbūt arī Ralfam un Džodam... Bet likmes bija pārlieku augstas un izredzes - smieklīgi niecīgas. Gudrs maģistrs izvēlas augstāko labumu un mazāko ļaunumu, tas visiem līdzekļiem nogludina ceļu Miera tēvam. Tāpēc Jārvi metās zemē un gluži vai iedūra vienu celi dūksnājā. Sažuvušo roku viņš lika pie krūts un veselo - pie pieres tā, kā Māte Gund-ringa bija mācījusi, lai rādītu, ka runās patiesību.

Pat ja pār lūpām nāktos laist melus.

- Mani sauc Jorvs, - viņš iesāka šendu valodā, - un esmu padevīgi nācis un meties uz ceļa ne kā svešinieks, bet lai izlūgtos ciemiņa tiesības sev un saviem pavadoņiem.

j

Sieviete turpināja raudzīties Jārvi, vēl ciešāk piemiegusi acis. Tad viņa uzmeta skatienu saviem vīriem, uzmanīgi ielika nazi makstī un iemeta stibu ugunī. — Nolādēts!

- Ciemiņa tiesības? - nomurmināja kāds kareivis, šaubīgi norādīdams uz krastā izmesto kuģi. - Šiem mežoņiem?

>

- Tev ir nevainojama izruna. - Sieviete pacēla delnas pret debesim. - Es esmu Švidura, no šendiem. Piecelies kājās, Jorv, un esi sveicināts pie mūsu uguns - nekas tev nedraud.

Kāds cits kareivis dusmīgi nometa cirvi zemē un ielā-čoja mežā.

Svidura noskatījās tam pakaļ. - Mēs ļoti gribējām jūs nogalēt un sagrābt jūsu kravu. Mums jāņem viss, ko varam dabūt, jo, tiklīdz iestāsies pavasaris, Augstais karalis atkal nāks pret mums ar karu. Tas cilvēks ir taisīts no alkatības. Zvēru, man nav ne jausmas, kas mums piederētu tāds, ko viņš gribētu iegūt.

Jārvi atskatījās uz Ankranu, kurš vēroja sarunu ar vislielākajām aizdomām. - Mani novērojumi diemžēl rāda, ka dažiem vienmēr vajag vairāk.

- Tā viņš ir. - Sieviete atslēja elkoni pret celi un vēroja, kā viņas nomāktie kareivji cits pēc cita sašutuši apsēžas zemē, un viens jau plēsa sūnas, lai noslaucītu kara krāsas. - Šī varēja būt ienesīga diena.

- Un joprojām var tāda būt. — Jārvi pieslējās kājās un salika plaukstas tā, kā darīja māte, pirms sāka kaulēties.

- Mana kapteine par šo to gribētu patirgoties...