Pusķēniņš

IENAIDNIEKI UN SABIEDROTIE

Nevienu nepārsteidza fakts, ka Jārvi izrādījās krietni piemērotāks noliktavai, nevis airiem.

Iesākumā viņš tik tikko spēja ielīst savā tumšajā, skaņu pilnajā jaunajā valstībā zem klāja, kur mucas un kastes, pārbāztas lādes un pie griestiem piekārtas tarbas veidoja neaptveramu jucekli. Bet jau pēc dienas divām viņš bija ieviesis tur tādu kārtību, kāda valdīja Mātes Gundringas pasaulē, par spīti tam, ka jaunie, baltie dēji joprojām piesūcās ar jūras ūdeni. Nebija patīkams darbs ik rītu izsmelt tur sakrājušos sāļo peļķi.

Tomēr tas bija daudz labāk nekā atgriezties uz soliem.

Jārvi sameklēja garu, ieliektu dzelzs stieni, ar ko iesita atpakaļ katru naglu, kas draudēja līst laukā, un centās nedomāt par to, ka uzreiz aiz nospriegtā, raupji zāģētā atskabargainā koka Jūras māte ar iznīcinošu spēku atgādina par sevi.

Dienvidvējš palēnām virzījās uz austrumiem un, lai cik cietis un apkalpi zaudējis tas bija, jau pēc dažām dienām sasniedza Roistokas lielo tirgus laukumu, kur uz mazītiņas saliņas Dievišķās upes ietekā cita pie citas spiedās tūkstošiem bodīšu. Mazi, ātri kuģi bija salipuši doku mudžeklī kā mušas zirnekļa tīklā, un prom netika arī to

saulē apsvilušās apkalpes. Viri, kas nedēļām ilgi bija airējuši liellaivas pret straumi un virzījuši uz priekšu pat vēl smagākus traļus, uz vienu divām naktīm bija atkabināti no savādajām kravām, lai ļautos vienkāršām baudām. Kamēr Sūmaela lādējās un mēģināja aizlāpīt steigā liktos ielāpus, kur veidojās sūce, Trigs aizveda pieķēdēto Jārvi uz sauszemi, lai sameklētu bodītes un airu vergus, ar ko aizstāt vētras radītos zaudējumus.

Šaurās ieliņās, kur ņudzēja visu formu un krāsu ļautiņi, Jārvi kaulējās par cenu. Viņš bija vērojis, kā to dara viņa māte Leitlina, Zelta ķēniņiene, par kuru nebija vērīgākas acs un veiklākas mēles visos Sašķeltās jūras krastos, un atklāja, ka pašam pat bez piepūles padodas viņai raksturīgie triki. Jārvi brīvi runāja sešās valodās, un tirgotāji bija mēmi, izdzirdot savus slepenos ieročus pavērstus pret pašiem. Jaunais noliktavas pārzinis glaimoja un auroja, izsmieklā sprauslāja par nosaukto cenu un nicinoši izteicās par slikto kvalitāti, viņš piecirta kāju un aizgāja, bet tika uzstājīgi aicināts atgriezties. Iesākumā Jārvi bija pielaidīgs kā iesmērēts, pēc tam nepierunājams kā dzelzs, atstājot aiz sevis raudošu pārdevēju baru.

Trigs turēja ķēdi tik brīvi, ka Jārvi gandrīz aizmirsa, ka ir piekalts, iekams kādu dienu, kad viņi bija beiguši darbus un ietaupītie sudraba stienīši iedžinkstēja atpakaļ kapteines zutenī, uzrauga čuksti pēkšņi kutināja puisim pie auss un lika sacelties gaisā visām spalvām.

- Tu gan esi viens mazs kropls plēsoņa, vai ne?

Jārvi mirkli neteica neko un meklēja pēc padoma, ko atbildēt. - Man ir... zināma izpratne.

- Skaidrs, ka ir. Ir skaidrs, ka tu saprati, ko mēs ar Ankranu runājām, un pastāstīji par to kapteinei. Viņa aizsvilās un atriebās, vai ne? Tās pasakas, ko viņa par sevi stāsta, iespējams, ir tīrie meli, bet es tev teikšu, ka arī patiesība izbrīnītu tevi ne mazāk. Reiz es redzēju, kā viņa nogalina kādu vīru par to, ka tas bija uzkāpis šai uz kājas. Un tas bija dikti milzīgs vīrs.

- Varbūt tieši lielā svara dēj viņai bija tik sāpīgi.

Trigs parāva ķēdi, un riņķis nežēlīgi iegrauzās Jārvi

kaklā, liekot puisim spalgi iebrēkties. - Pārlieku neizaicini manu labsirdību, puis.

Šķita, ka uzrauga labā sirds patiesi ir pārlieku vāja, lai daudz paciestu. - Es izmantoju iespēju, kas man tika dota, - Jārvi izdvesa.

- Tā mēs visi darām, - Trigs norūca. — Ankrans savējo švaki izmantoja un par to arī samaksāja. Es negrasos kļūdīties tāpat. Tāpēc piedāvāšu tev tādu pašu kārtību: tu man atdosi pusi no tā, ko saņemsi no Šadikširamas.

- Un ja nu man nekas neatlēks?

Trigs nošņācās. - Visiem kaut kas atlec, puis. Daļu no tā, ko iedosi man, es nodošu tālāk sargiem, un visi būs draudzīgi. Smaidi visapkārt. Ja neko man nedosi, iedzīvosies ienaidniekos, un tas ir bīstami. — Viņš aptina Jārvi ķēdi ap masīvo roku un pierāva vēl tuvāk. - Paturi prātā, ka alkatīgie un stulbie noslīkst līdzīgi.

Jārvi vēlreiz norija smagu kamolu. Māte Gundringa mēdza sacīt, ka labs maģistrs nekad nesaka “nē”, ja var teikt “iespējams”.

- Kapteine mani pieskata. Viņa man vēl neuzticas. Dod man mazliet laika.

Trigs pagrūda Jārvi uz Dienvidvēja pusi. - Tikai gādā, lai tas tiešām būtu mazliet.

Ar to Jārvi bija diezgan. Vecie draugi Torlbijā negaidīs viņu mūžīgi, nemaz nerunājot par vecajiem naidniekiem. Lai cik labas attiecības būtu izveidojušās ar uzraugu, Jārvi tomēr ļoti cerēja drīzumā atbrīvoties no viņa kompānijas.

Pie Roistokas viņi nogriezās uz ziemeļiem.

Kuģis pagāja garām zemēm, kurām neviens nezināja nosaukumu, kur dumbrāji un peļķes, gludas kā spoguļi, pletās nezināmi tālu, kur tūkstošiem mākoņu lāšu šķīda pār visu aizmirstiem zemes un jūras plašumiem un vientuļi putni klaigāja virs kailajiem tīreļiem. Jārvi dziļi ievilka plaušās sāļo, auksto gaisu ilgās pēc mājām.

Viņš bieži domāja par Isriunu un centās atsaukt atmiņā meitenes smaržu, kad tā pieliecās tuvāk, viņas lūpu pieskārienu un smaidu. Viņš sapņoja par saules apspīdētajiem Isriunas matiem, kad tā stāvēja Dievzāles durvīs. Skopas atmiņas, kas, pārcilātas atkal un atkal, bija nodilušas plikas kā ubaga skrandas.

Vai viņa jau bija apsolīta kādam labākam vīram? Vai viņa uzsmaidīja kādam citam? Vai viņa skūpstījās ar citu mīļoto? Jārvi cieši sakoda zobus. Viņam jātiek atpakaļ mājās.

Ikvienu brīvu brīdi viņš veltīja bēgšanas plāniem.

Kādā tirgotavā, kur sienas bija tik neēvelētas, ka, paejot garām, varēja ieraut skabargu, Jārvi norādīja Trigam uz kādu kalpu meiču un pēc tam, kamēr bija novērsta uzrauga uzmanība, līdz ar sāli un garšvielām iegādājās ko vairāk. Viņam jau bija diezgan daudz viskija, lai padarītu visus kuģa apsargus lēnus un neveiklus un varbūt pat iemidzinātu, ja deva būtu pietiekama.

- Kā būs ar naudu, puis? — Trigs nošņāca atpakaļceļā uz Dienvidvēju.

- Man ir savs plāniņš, - Jārvi bikli pasmaidīja, vienlaikus iztēlojoties, kā pa ceļam pārvelt Trigu pār kuģa sānu.

Kā noliktavas pārzini Jārvi novērtēja krietni augstāk un cienīja vairāk, nekā savulaik esot ķēniņa ādā, un, godīgi sakot, šajā amatā viņš arī bija krietni noderīgāks. Airu vergiem bija diezgan ēdamā un siltākas drēbes, tie arī neslēpa atzinību, kad Jārvi gāja garām. Patiesībā viņš vadīja kuģa gaitu, kad tas atradās jūrā, bet lielā brīvība gluži kā negausis mudināja puiša iekāri panākt vēl vairāk.

Kad Jārvi domāja, ka neviens neredz, viņš nometa garozas pie Nekā rokas un pagaidīja, līdz tas ātri paslēpj ēdamo savās skrandās. Kad vēlāk abu skatieni sastapās, Jārvi netika skaidrs, vai klāja berzējs vispār vairs spēj būt pateicīgs, jo šķita, ka aiz dīvainā, spožā iekritušo acu skatiena viņā saglabājies pavisam maz cilvēcības.

Māte Gundringa gan vienmēr atkārtoja, ka visu labo cilvēks dara pats savā labā. Jārvi turpināja nomest garozas, kad bija šāda izdevība.

Sadikširama priecājās par aizvien smagāku naudas maku un vēl krasāku vīna kvalitātes uzlabošanos, kas zināmā mērā tika panākta, pateicoties Jārvi spējai iegādāties vairumā.

- Šim ir labāka vintage buķete nekā suslai, ko man pirka Ankrans, - viņa čukstēja, novērtējot vīna krāsu pudelē.

Jārvi dziļi paklanījās. - Tas atbilst jūsu panākumu līmenim. - Bet aiz uzspēlētā smaida viņš iztēlojās, kā tad, kad būs atguvis vietu uz Melnā troņa, pār Vaidu vārtiem vēros viņas galvu un nolādēto kuģi pārvēršamies pīšļos.

Dažbrīd līdz ar tumsas iestāšanos Sadikširama pastiepa kāju, lai Jārvi novilktu viņai zābakus, kamēr pati gremdējās kārtējā stāstā par veco laiku slavu, kurā ar katru nākamo stāstīšanas reizi kā eļļas traips ūdenī mainījās gan vārdi, gan detaļas. Pēc tam kapteine nosauca Jārvi par labu un noderīgu puiku un piebilda: ja pa īstam paveiksies, viņam atlēks arī šis tas no viņas galda, neaizmirstot atgādināt, ka viņai, nabadzītei, labās sirds dēļ nāksies ciest.

Kad bija iespējams, Jārvi aiznesa ēdienu Džodam, kurš tālāk nodeva to Ralfam, savukārt Ankrans starp abiem palika sēžam un blenžam vienā punktā ar skūšanā sagrieztu pakausi un sakropļotu seju, kas manāmi atšķīrās no šī vīra izskata, pirms viņš bija saskāries ar Sadik-širamas zābaku.

- Dievi, - Ralfs rūca, — aizvāciet šo stulbo divroci no mūsu aira un dodiet atpakaļ Jorvu!

Apkārtējie airu vergi par to smējās, bet Ankrans sēdēja stīvs kā koka dieviņš, un Jārvi prātoja: nez vai viņš nekaļ atriebes plānus? Puisis palūkojās augšup un ieraudzīja Sūmaelu domīgi veramies no sēdekļa uz pūpes. Viņa nemitīgi vēroja un vērtēja notiekošo tā, it kā kaut ko nespētu pieņemt. Lai gan naktī abi tika piekalti pie viena riņķa ārpus kapteines kajītes, viņa Jārvi neko neteica, tikai savādi nopūtās.

- Pie airiem! - spēji iebrēcās Trigs un padrāzās garām Jārvi, uzgrūzdams to airim, ko puisis agrāk cilāja.

Laikam taču viņš bija ieguvis ne tikai draugus, bet ari ienaidniekus.

Māte gan mēdza teikt, ka ienaidnieki ir veiksmes cena.

- Zābaki, Jorv!

Jārvi sarāvās kā saņēmis pliķi. Domas bija aizklīdušas pavisam tālu, un tā notika bieži. Tās klaiņoja pa uzkalnu, kura pakājē sadega tēva kuģis un kur viņš pats dievu priekšā zvērēja atriebties. Jārvi bija atgriezies uz Amven-das zemesraga, un deguma smaka koda nāsīs. Jau atkal acu priekšā vīdēja tēvoča mierīgi smaidīgā seja.

No tevis būtu iznācis labs āksts.

- Jorv!

Jārvi izrausās no segapakšas un, līdzi vilkdams ķēdi, pārkāpa pāri Sūmaelai, kura bija saritinājusies savā tīklā, tumšā seja miegā raustījās. Aukstums pieņēmās spēkā, jo viņi virzījās uz ziemeļiem, un spējš vējš atnesa naksnīgas sniegpārslas, kas baltas noklāja kažokādas, zem kurām gulēja airu vergi. Sargi bija pārstājuši patrulēt, un vienīgie divi, kas vēl bija nomodā, bija sakņupuši pār krāsniņu blakus kuģa priekšgala virsbūvei, to sakarsušās sejas liesmā krāsojās oranžas.

- Tie zābaki ir vairāk vērti nekā tu, nolādēts!

Sadikširama vīna pielietām acīm sēdēja uz gultas un

centās pieliekties, lai satvertu savu pēdu, bet reibums bija tik liels, ka nekas nesanāca. Ieraudzījusi Jārvi, viņa atkrita matracī.

- Padod man roku, ja?

- Ja vien tev nevajadzēs divas, - Jārvi atsmēja.

Noguldzēja kapteines smiekli. — Tu gan esi viens gudrs nelietis ar vienu roku, vai ne? Esmu gatava apzvērēt, ka dievi man tevi atsūtīja. Atsūtīja, lai... tu novilktu man zābakus. — Smiekli pārvērtās krākšanā, un mirkli, kad Jārvi novilka otru zābaku un iecēla kāju gultā, Sadik-širama jau bija cieši aizmigusi ar atpakaļ atgāztu galvu. Ar katru šņācošo elpu paplivinājās pār muti pārkritušie mati.

Jārvi sastinga kā akmens. Kapteines krekla apkakle bija atpogāta, 110 izgriezuma izslīdēja ķēde. Blakus guļošās galvai uz kažokādas mirdzēja atslēga, ar kuru varēja atslēgt visas slēdzenes uz kuģa.

Jārvi uzmeta acis durvīm, kas bija palikušas pusvirus, - aiz tām virpuļoja sniegpārslas. Viņš nocēla lampas kupolu un nopūta liesmu, kajīte iegrima tumsā. Risks bija briesmīgs, bet cilvēks, kuram laiks nav sabiedrotais, reizēm ir spiests izmest kauliņus.

Gudrais nogaida īsto brīdi, bet nekad nepalaiž to garām.

Jārvi apmeta loku ap gultu un, zosādai ceļoties, pabāza kroplo delnu zem Šadikširamas galvas.

Pavisam maigi viņš to pacēla un bija šokēts par to, cik galva izrādījās smaga. Sakodis zobus, puisis centās kustēties pēc iespējas lēnāk. Jārvi saviebās, kad kapteine sagrozījās un iekrācās, būdams pārliecināts, ka viņa tūlīt atvērs acis, un iztēlojās, kā tās zābaka papēdis sašķaida viņa seju tāpat, kā tas bija noticis ar Ankranu.

Jārvi dziļi ievilka un aizturēja elpu, tad pasniedzās pēc atslēgas, kura iezibējās pēkšņa Mēness tēva raidīta stara gaismā, kas iespīdēja pa šaurajiem logiem. Viņš saspringa... bet tirpstošie pirkstu gali izrādījās par īsiem.

Kakls smacējoši sažņaudzās. Ķēde bija kaut kur aizķērusies. Viņš pagriezās, lai to parautu, kad durvīs ieraudzīja stāvam Sūmaelu, kas sakostiem zobiem bija sagrābusi viņa ķēdi un cieši turēja.

īsu mirkli viņi tā palika sastinguši. Un tad meitene sāka vilkt puisi sev klāt.

Viņš ļāva Šadikširamas galvai atkrist spilvenā, cik saudzīgi vien iespējams, tad satvēra ķēdi veselajā plaukstā un sēkdams rāva to uz savu pusi. Sūmaelas tvēriens kļuva stiprāks, un gredzens iegrauzās Jārvi kaklā, bet ķēdes posmi plēsa roku tā, ka viņam nācās iekosties lūpā, lai nekliegtu.

Tas atgādināja virves vilkšanas sacensības, ar kādām puikas aizrāvās Torlbijas pludmalē, bet šajā gadījumā tikai vienam vilcējam bija abas rokas un viens gals bija apvīts ap Jārvi kaklu.

Puisis grozījās un cīnījās, bet Sūmaela bija pārāk spēcīga un klusēdama to vilka sev aizvien tuvāk, Jārvi zolēm slīdot pa grīdu un aizķerot kādu pudeli, kas aizripoja tālāk, līdz beigu beigās meitene sagrāba viņu aiz riņķa un pievilka sev cieši klāt, bet pēc tam izstūma laukā nakts melnumā.

- Tu, nolādētais muļķi! - Sūmaela šņāca viņam sejā.

- Vai gribi sev padarīt galu?

- Kas tev par daļu? - Jārvi nošņāca pretī. Viņa bija iekrampējusies baltiem pirkstu kauliņiem puiša kak-

larinkī. Bet viņš - arī baltiem kauliņiem — meitenes

> ) > »

delnā.

- Man ir daļa, jo viņi nomainīs visas slēdzenes tāpēc, ka tu nozagi atslēgu, idiot!

Iestājās ilga pauze, kamēr abi tumsā vērās viens otrā, līdz viņš saprata, cik tuvu tie atradās. Sūmaela bija tik tuvu, ka viņš redzēja niknuma ievilktās rievas pie meitenes deguna un zobus mirdzam aiz pāršķeltās lūpas un sajuta viņas siltumu. Tik tuvu, ka Jārvi sasmaržoja meitenes ātro, mazliet skābeno elpu, kas nemaz nešķita nepatīkama. Sūmaela stāvēja tik tuvu, ka gandrīz varētu noskūpstīt. Šķiet, ka vienlaikus meitenei radās līdzīga doma, jo tā palaida vaļā Jārvi kaklarinķi, it kā tas būtu pārmēru sakarsis, atkāpās un atsvabināja savu delnu no viņa tvēriena.

Puisis vēl un vēlreiz pārlika viņas teikto, līdz beidzot pienāca atklāsme.

- Nomainītas slēdzenes sagādātu problēmas tikai tam, kam jau ir atslēga. Varbūt kādam, kuram izdevies uztaisīt kopiju... - Viņš apsēdās savā ierastajā vietā un sāka ar labo roku berzēt vecās rētas un iededzinātās zīmes uz kakla, bet kroplo noslēpa paduses siltumā. - Bet vergam atslēga ir vajadzīga tikai vienam mērķim - lai bēgtu.

- Aizver muti! - Sūmaela apsēdās viņam blakus, un jau atkal iestājās klusums. Sniegpārslas krita un nolaidās uz meitenes matiem un klēpī.

Viņa ierunājās tikai tad, kad Jārvi bija nolēmis, ka vairs nekad nedzirdēs tās balsi. Tā skanēja tik klusi, ka tik tikko varēja saklausīt vējā bilstos vārdus. - Vergs, kuram ir atslēga, varētu atbrīvot arī citus vergus, varbūt pat visus. Un apjukumā, kas zin, kādam izdotos arī aizbēgt...

- Izlītu daudz asiņu, - Jārvi čukstus atbildēja. - Un vēl apjukumā nevar zināt, kā asins tā būtu. Daudz drošāk iemidzināt sargus. - Sūmaela uzmeta Jārvi asu skatienu, viņš ieraudzīja, kā mirdz meitenes acis un dvaša ceļas pret debesim. - Vergs, kas pazīst zālītes, lējis sargiem alu un pircis kapteinei vīnu, iespējams, atrastu izeju. - Jārvi apzinājās risku, bet ar Sūmaelas palīdzību viss varētu izdoties daudz vieglāk, un cilvēkam, kuram laiks nav sabiedrotais, reizēm jāizmet kauliņi. - Varbūt divi vergi apvienojušies varētu panākt...

- To, kas vienam nav pa spēkam, - Sūmaela pabeidza teikumu viņa vietā. - Vislabāk būtu laisties no kuģa, kad tas stāv ostā.

Jārvi atzinīgi pamāja. - Es arī tā domāju. - Dienām ilgi viņš bija prātojis gandrīz tikai par to.

- Skekenmuižā varētu būt vislabākā izdevība. Pilsētā valda rosība, bet sargi būs slinki, jo kapteine ar Trigu daudz laika pavadīs ārpus kuģa...

- Ja vien kādam nav draugi kur citur Sašķeltās jūras krastos, - Jārvi izmeta ēsmu.

Sūmaela to norija veselu. - Draugi, kas varētu sniegt pajumti pārim izbēgušu vergu?

- Tieši tā. Teiksim... Torlbijā?

- Dienvidvējš atgriezīsies Torlbijā pēc mēneša vai diviem. - Jārvi saklausīja viņas pieklusinātajā čukstā aizrautību.

Arī savā balsi viņš nespēja to noslēpt. - Un jau tik drīz tas vergs ar atslēgu... un tas, kurš pazīst zālītes... varētu būt brīvi.

Tā viņi sēdēja aukstajā nakti kā daudzas naktis pirms tam. Taču šonakt, veroties Mēness tēva bālajā gaismā,

Jārvi pamanīja vārgu smaida atblāzmu Sūmaelas mutes kaktiņā.

j

Viņš nosprieda, ka meitenei tas piestāv.

VIENS DRAUGS

Vergu cilātie airi jau virzīja Dienvidvēju jūras melnajos ūdeņos un ziemas apkampienos. Bieži sniga. Sniegs krājās uz kuģa virsbūvju jumtiem, uz drebošo airētāju pleciem, kuri reizē ar katru vēzienu klāja dvašu pār stingajiem pirkstiem. Cietušais kuģa korpuss kauca visu nakti. No rīta vīri pārliecās pār aizlāpīto malu, lai noskrāpētu ledu no kuģa sāniem. Saulrietā Šadikširama izlīda no kajītes, satinusies ādās, un, kamēr viņas sejā joprojām vīdēja paģiras, kapteine paziņoja, ka neesot nemaz tik briesmīgi auksts.

- Es cenšos saglabāt sirdī mīlestību. - Džods ar abām plaukstām sagrāba Jārvi pasniegto zupu. - Bet - dievi mani liecinieki - es ienīstu ziemeļus.

>

- Tālāk uz ziemeļiem jau vairs nav, kurp iet, - Ralfs atsaucās un saberzēja ausis, veroties krasta baltajā segā.

Kā jau ierasts, Ankrans nepiebilda neko.

Jūra pletās kā ledū kalts tukšums, vien neveiklu roņu bariņi viņos skumji nolūkojās no klinšainās piekrastes. Tie sastapa arī citus kuģus, un šādos gadījumos Trigs nikni skatījās uz tiem, uzlicis plaukstu uz zobena spala, līdz kuģi kā sīki punktiņi nozuda tālē. Lai cik pārliecināts par savu varu bija Augstais karalis, te, jūrā, viņa piešķirtās tiesības nevienu nepasargātu.

- Vairumam tirgotāju pietrūkst drosmes kuģot šajos ūdeņos. - Šadikširama nevērīgi uzlika zābaku uz kāda airu vīra kājas. - Bet es neesmu kā vairums. - Jārvi klusībā pateicās, ka tā tiešām ir. - Banji, kas dzīvo šajā ledus ellē, mani pielūdz kā dievieti, jo manis atvestos katlus, nažus un dzelzs darbarīkus tie uzskata par elfu buramrī-kiem, turklāt pretī es prasu vien ādas un dzintaru, un tā šeit ir tik daudz, ka tiem gandrīz nav nekādas vērtības. Manis dēļ viņi darīs jebko, nabaga radījumi. - Kapteine saberzēja plaukstas un dedzīgi iešņācās. - Te arī rodas mana lielākā peļņa.

Banji patiesi jau gaidīja Dienvidvēju, kad tas beidzot izlauzās caur ledū kaltajiem piekrastes ūdeņiem un piestāja pelēkajā krastmalā pie gļotām klātā mola. Salīdzinājumā ar viņiem šendi šķita kā civilizācijas kalngals, vismaz tādi tie bija palikuši Jārvi atmiņās. Banji bija viscaur satinušies ādās un drīzāk atgādināja lāčus vai vilkus, nevis cilvēkus, to pinkām ldātās sejas rotāja pulēta kaula šķēpeles un dzintara pīrsings, uzacīs kuploja putnu spalvas, bet rungas bija inkrustētas ar zobiem. Jārvi prātoja, vai tie agrāk nav piederējuši cilvēkiem, un nosprieda, ka ļaudis, kas velk iztiku uz tik nabadzīgas zemes, nepalaistu vējā neko.

- Četras dienas manis nebūs. - Šadikširama pārlēca pār kuģa sānu, sagāžot uz mola sakrautu šķību un līku baļķu kaudzi. Dienvidvēja matroži viņai sekoja ar ragavām nestabili piesietu kravu. — Trig, tu paliec par galveno.

- Kuģis būs labākā stāvoklī, nekā tu to tagad atstāj, -uzraugs ar smaidu atsaucās.

- Četras bezdarbības pilnas dienas, - nošņāca Jārvi, raustot kaklariņķi, kad beidzamais gaismas stars iekrāsoja debesis sarkanas. Šķita, ka katra uz šīs trūdošās tupeles pavadītā diena kaitina puisi aizvien vairāk.

- Esi pacietīgs, - Sūmaela izgrūda caur zobiem, tik tikko kustinot sakropļotās lūpas un nenolaižot acis no sargiem, īpaši no Triga. - Paies dažas nedēļas, un, iespējams, mēs abi jau būsim pie taviem Torlbijas draugiem. -Viņa pagriezās un veltīja puisim ierasto smaidu. - Kaut nu tev Torlbijā būtu šādi draugi!

- Tu būsi pārsteigta par to, ko tik es pazīstu. - Jārvi ieritinājās ādās. - Uzticies man!

Sūmaela nosprauslojās. — Uzticēties?

Jārvi uzgrieza viņai muguru. Lai gan Sūmaela mēdza būt asa kā ezis, viņai tomēr piemita izturība un ass prāts, turklāt nevienu uz šī kuģa Jārvi nevēlētos sev blakus viņas vietā. Jārvi bija nepieciešams sabiedrotais, nevis draugs, un stūrmane zināja, kas un kad jādara.

Viņš uz to raudzījās kā uz jau padarītu darbu un katru vakaru ieaijāja sevi miegā, par to domājot. Jārvi iztēlojās, kā Dienvidvējš maigi šūpojas pie doka Torlbijas citadeles pakājē un apsargi krāc, izguļot dzērāja miegu pie iztukšotajiem alus kausiem. Atslēga viegli pagriežas slēdzenē, viņš un Sūmaela kopā aizbēg no kuģa, aptinuši ķēdes ar lupatām, un skrien pa tik labi pazīstamajām ieliņām un zābaku nospiedumu klātajiem bruģakmeņiem, bet sniegs apsedzis slīpos jumtus.

Jārvi pasmaidīja, iztēlojoties mātes seju, kad tā ieraudzīs dēlu. Smaids pletās vēl platāks, iedomājoties Odemu mirklī, kad Jārvi ietrieks dunci tā iekšās...

Jārvi dūra un grieza, un atkal dūra, delnas bija karsti lipīgas no nodevēja asinīm, un tēvocis kvieca kā aizkauta cūka.

- Pilntiesīgais Getlandes ķēniņš! - kāds iesaucās, un visi aplaudēja, bet visskaļāk Gromgilgorms, ar katru vareno plaukstu sitienu sildīdams asmeni. Māte Skēra priekā spiedza un lēkāja, līdz pārvērtās spārnus plivinošu dūju barā.

Aplausi pārvērtās sēcošās skaņās, un Jārvi uzmeta skatienu brālim, kurš bāls atdusējās uz aukstajām akmens plāksnēm. Isriuna bija tam pārliekusies un nepārstāja skūpstīt savu mirušo līgavaini.

Viņa uzsmaidīja Jārvi caur nokareno matu priekškaru. Kas par smaidu! - Gaidīšu tevi atgriežamies ar uzvaru un labāku skūpstu.

Odems atslējās uz elkoņiem. — Cik ilgi vēl?

- Nogalini viņu! - sacīja Jārvi māte. - Vismaz kādam no mums jārīkojas kā vīram.

- Es esmu vīrs! - Jārvi nošņāca un turpināja durt, līdz rokas jau smeldza no piepūles. - Vai tikai puse no vīra?

Hūriks sarauca pieri. - Tik daudz?

Slidenais nazis slīdēja laukā no Jārvi satvēriena, un baloži neciešami traucēja ar ciešajiem skatieniem tāpat kā bronzas krāsas ērglis, kas bija atnesis vēsti no veckundzes Veksenas.

- Vai esi apdomājies un atgriezīsies Maģistrātā? -veckundze nočiepstēja.

- Es esmu ķēniņš! - Jārvi sēca, vaigiem degot, un noslēpa aiz muguras nekam nederīgo rokas parodiju.

- Ķēniņš mīt starp dieviem un cilvēkiem, - sacīja Keimdāls, asinīm plūstot no savainotās rīkles.

- Ķēniņš ir viens pats, - piebilda Jārvi tēvs un tiecās uz Melno troni. Viņa sausās brūces atsāka asiņot, un sarkana straume noklāja Dievzāles grīdu.

Odema brēcieni atgādināja smieklus. - No tevis iznāktu labs āksts.

- Esi nolādēts! - Jārvi šņāca un centās triekt dunci vēl stiprāk, bet tas bija tik smags, ka puisim tik tikko izdevās to izkustināt.

- Ko tu dari? - vaicāja Māte Gundringa izbiedētā balsī.

- Aizveries, kuce! - uzkliedza Odems, tad sagrāba Jārvi aiz rīkles un žņaudza...

Jārvi pamodās no smaga sitiena, un Triga pirksti jau žņaudza tā kaklu.

»

Ļaunu smaidu pusmēneši sastājās visapkārt, lāpu gaismā zibinot zobus. Jārvi izlocījās un grozījās, bet tvēriens bija ciešs kā mušai, kas iestigusi medū.

- Puis, tev vajadzēja pieņemt piedāvājumu.

- Ko jūs darāt? - Sūmaela atkārtoja. Jārvi nekad agrāk nebija dzirdējis viņu tik izbiedētu, tomēr viņš pats bija pārbijies nesalīdzināmi vairāk.

- Es tev teicu: aizveries! - kāds no sargiem iebrēca meitenei tieši sejā. - Ja negribi iet viņa pēdās!

Sūmaela atslīga uz savas segas. Viņa zināja, kas un kad jādara. Varbūt draugs tomēr noderētu viņam labāk nekā sabiedrotais, bet bija jau par vēlu tādu meklēt.

- Es taču tev teicu, ka gudri bērni noslīkst tāpat kā dumjie. - Trigs iebāza atslēgu slēdzenē un atslēdza Jārvi kaklariņķi. Viņu gaidīja brīvība, tiesa, citāda, nekā puisis bija iztēlojies. - Metīsim tevi ūdenī, lai pārbaudītu, vai šai teicienā ir taisnība.

Kā noplūktu cālēnu, kas jau gatavs krist katlā, Trigs pārvilka Jārvi pār klāju garām uz soliem aizmigušajiem airu vīriem, no kuriem kāds palūrēja no plikādas segas apakšas. Neviens pat nepakustējās, lai Jārvi palīdzētu. Kāpēc lai viņi to darītu? Kā gan viņi to spētu?

Jārvi papēži bezpalīdzīgi sitās pret klāja dēļiem. Tikpat bezjēdzīga bija kā veselās, tā kroplās rokas cīņa arTrigu. Puisim vajadzētu drīzāk atpirkties, blefot vai glaimot, lai tiktu brīvībā, bet sāpju plosītās krūtis spēja ievilkt tikai tik gaisa, lai izdvestu vārgu skaņu, tādu kā purkšķi.

Šis mirklis pierādīja, ka pat maģistra smalkajām prasmēm ir ierobežotas iespējas.

- Mēs noslēdzām derības, - Trigs ierunājās, - par to, cik ātri tu noslīksi.

Jārvi raustīja Triga roku un nagiem skrāpēja tam plecu, bet uzraugs to gandrīz nemanīja. Ar raudošās acs kaktiņu viņš ievēroja Sūmaelu, kas bija piecēlusies kājās un nometusi segu. Atslēdzot Jārvi kaklariņķi, Trigs bija nonēmis arī Sūmaelas važas.

>

Tomēr Jārvi apzinājās, ka nevar gaidīt no stūrmanes nekādu palīdzību. Viņam vispār nebija vairs neviena, no kā gaidīt palīdzību.

- Tas būs par mācību jums visiem! - Trigs piesita sev pie krūtīm ar brīvo īkšķi. - Šis ir mans kuģis. Nepakļausieties man, un jums būs gals klāt.

- Laid vinu vaļā! - kāds norūca. - Viņš tev nav noda-

> > > rijis nekā ļauna. - Jārvi pamanīja, ka to teicis Džods, bet neviens lielajam vīram nepievērsa uzmanību. Turpat blakus no Jārvi vecās vietas, līko degunu berzēdams, viņā nolūkojās Ankrans. Tobrīd šī vieta nešķita nemaz tik slikta.

- Tev bija jāpieņem mans piedāvājums. - Kā lupatu maisu Trigs pārmeta Jārvi pāri kaudzē sakrautajiem airiem. - Labam dziedātājam es varu piedot daudz, bet...

Ar pēkšņu smilkstu uzraugs atradās uz grīdas, palaižot vaļā tvērienu. Jārvi acumirklī trieca kroplās rokas mazo pirkstiņu Trigam acī, izveicīgi iespēra pa krūtīm un bija brīvs.

Trigs bija paklupis pār Nekā smago ķēdi, kas pēkšņi bija cieši novilkta. Klāja berzējs dziļā izklupienā slēpās tumsā, caur nokarenajām matu lēkšķēm zibinot acis.

- Mūc! - viņš nočukstēja.

Laikam taču viens draugs Jārvi tomēr bija.

Galva sagriezās no pirmās dziļās ieelpas. Jārvi elsdams pielēca kājās un šņākdams metās caur soliem un pusnomodā guļošajiem airu vīriem, rāpās pāri un līda zem airiem.

Ļaudis kliedza, bet Jārvi tik tikko dzirdēja atsevišķus vārdus - tik skaļi pie deniņiem dārdēja asinis gluži kā pērkons neprātīgā vētrā.

Klupdams krizdams un drebēdams viņš pamanīja lūku kuģa priekšgalā. Pirksti jau sakļāvās ap rokturi un atrāva lūku vaļā. Jārvi metās ar galvu pa priekšu tumsā.

NĀVE JAU GAIDA

Jārvi krita, sagrūda plecu un sasita galvu, tad aizķērās aiz maisiem un novēlās ar seju pret grīdu.

Vaigs bija slapjš. Viņš atradās kravas telpā.

Saņēmis spēkus, Jārvi vēlās un rāpās uz priekšu, līdz noslēpās tumsā.

Te, lejā, gaismas nebija nemaz, visapkārt valdīja piķa melna tumsa, bet maģistram jāzina ceļi, un Jārvi tos tagad meklēja ar pirkstu galiem.

Viņš dzirdēja sargu klaigas, un šausmas svila kā krūtīs, tā ikvienā ķermeņa šūnā. Bet viņam bija jātiek ar tām galā un jādomā. Izeja ir vienmēr, māte mēdza atkārtot.

Jārvi dzirdēja sargus kliedzam, kad tie ielūkojās kravas nodalījumā, - tuvu, pārlieku tuvu tie bija. Viņš vilka ķēdi sev līdzi, līzdams starp noliktavā sakrautajiem ratiem un mucām, kamēr no augšas zibošie laternu starmeši mētāja starus un lokus, rādot ceļu aizvien dziļāk kravas nodalījumā.

Jārvi ielīda pa durvīm un tālāk starp plauktiem un kastēm, mirkstot stindzinošajā peļķē, kas pa dienu bija sasūkusies caur kuģa ielāpu. Viņš tuvojās kuģa aukstajiem sāniem elšot un gārdzot; gaismas bija vairāk, par to gādāja lejā nokāpušo sargu lukturi.

— Kur viņš ir?

Izejai jābūt. Nebija šaubu, ka, ielīduši kravas nodalījumā pa pakaļējo lūku, pavisam drīz tie tuvosies arī no otras puses. Jārvi līda uz otru trepju pusi.

Izejai kaut kur jābūt. Nebija laika kalt plānus, turklāt visi jau izkaltie bija izkūpējuši gaisā. Trigs noteikti gaida. Trigs būs nikns.

Jārvi atskatījās uz katru troksni, katru gaismas stariņu, izmisīgi meklēdams iespēju bēgt, kaut kur noslēpties, bet tādas nebija. Viņam vajadzēja sabiedroto. Puisis nespēkā atslējās pret koka sienu, sajuta ledaino miklumu un ieklausījās sāļo ūdens lāšu pilēšanā. Un tad viņam ausīs atskanēja Mātes Gundringas balss, maiga un piesardzīga, kā parasti pie uguns.

Ja gudram maģistram atlikuši vien ienaidnieki, viņš tos pieveic ar visļaunāko ienaidnieku.

Jārvi palīda zem tuvākā plaukta un taustījās tumsā, līdz pirksti sakļāvās ap dzelzs stieni, ko viņš glabāja naglu sišanai.

Jūrnieka niknākais ienaidnieks ir jūra, Sadikširama mēdza atkārtot.

- Kur tu esi, puis?

Tumsā tik tikko samanījis Sūmaelas uzliktā ielāpa kontūras, Jārvi iebāza lauzni starp kuģa korpusu un jaunajiem dēļiem un visiem spēkiem parāva to sānis. Sakodis zobus, viņš virzīja dzelzi vēl dziļāk, izgāžot visu niknumu, sāpes un bezpalīdzību. Jārvi plosīja lauzni tā, it kā tas būtu Trigs, Odems un Gromgilgorms vienā personā. Viņš to rāva, lieca, aptvēris ar sažuvušās rokas delnu, un samocītais koka dēlis kauca. Pa gaisu grabēdami aizlidoja katli un kastes, ko puisis bija aizskāris ar plecu.

Tagad sargu balsis skanēja jau pavisam tuvu, kravas nodalījumā spīdēja to lukturi, bet durvju ailā vīdēja saliektās muguras un spožie dunči.

- Kropli, lien laukā!

Jārvi iekliedzās, pēdējiem pārgurušo muskuļu spēkiem uzguļoties lauznim. Piepeši dēļi padevās, un Jārvi aizlidoja sāņus, cik spēji šņācošās Jūras mātes velnišķīgā jauda iebrāzās tilpnē.

Viņš salauza kādu plauktu, acumirklī izmirka ledainajā ūdenī un kliegdams aizvēlās uz aizmugures lūkas pusi, virs kuras uz klāja valdīja dārdoša kliedzošu cilvēku, mežonīgas jūras un lūstoša koka kakofonija.

Vilnis aiznesa Jārvi līdz kāpnēm, ūdens jau skalojās līdz ceļiem. Sargs viņam pie kājām tumsā ķēra pēc kāda balsta. Jārvi tam meta ar lauzni, un vīrs ielidoja ūdens mutulī, kas ierāva ķermeni atvarā kā sīku mantiņu. Kuģī bija radušās jaunas sūces, jūra nu plosīja to no visām pusēm, un aurojošo sargu balsis bija tik tikko sadzirdamas uz jūras apdullinošās rēkoņas fona.

Jārvi ar spēku uzvilkās pāris pakāpienu augstāk, atspieda vaļā lūku un izlīda uz klāja. Nostājies uz drebošajām kājām, viņš centās aptvert, vai pa cīņas burzmu kāds burvju spēks nav gadījumā iznesis viņu uz cita kuģa klāja.

Ejas starp soliem ņudzēja no rāpojošiem vīriem, kas cīnījās par dzīvību degošas eļļas gaismā, kas, visticamāk, bija izlijusi pār virsbūvi no kādas saplēstas lampas. Liesmu atspīdumi ņirbēja melnajā ūdenī, panikas pārņemto vergu tumšajās acīs un uz sargu atkailināto dunču asmeņiem. Jārvi pamanīja, kā Džods sagrābj vienu no sargiem un ielidina jūrā.

Viņš neatradās pie sava sola. Vergi bija palaisti brīvībā.

Vismaz daži. Lielākā daļa, joprojām iekalti važās, drūzmējās pie dulliem, cerot izbēgt no vardarbības. Daži noasiņoja klāja ejā. Citi jau tagad metās pār bortu, lai izmēģinātu Jūras mātes labvēlību, nevis stātos pretī Triga vīriem, kas tos sita bez žēlastības.

Jārvi redzēja, kā Ralfs iebliež ar galvu kādam apsargam sejā, un dzirdēja, kā deguns lūst un zobens aizlido prom pa klāju.

Viņam bija jāpalīdz saviem aira biedriem. Veselās rokas pirksti paši vilkās dūrē un vērās vaļā. Bija jāpalīdz - tikai kā? Dažu beidzamo mēnešu laikā Jārvi senais priekšstats par to, ka viņš nav varonis, tikai pieņēmās spēkā. Viņu bija krietni mazāk, turklāt bez ieročiem. Puisis parāvās malā, kad kāds sargs iešķēla bezpalīdzīgam vergam ar cirvi, paverot baisu vāti. Viņš juta klāju zem kājām vienā galā grimstam, jo jūra ieplūda Dienvidvēja tilpnēs un vilka to dzelmē.

Labs maģistrs skatās patiesībai acīs un glābj to, kas glābjams.

Labs maģistrs pieņem mazāko ļaunumu. Jārvi aizstreipuļoja līdz tuvākajam solam pie kuģa borta, aiz kura mutuļoja melnais ūdens, un sagatavojās ienirt.

Jau lidojumā kāds aiz kaklariņķa to parāva atpakaļ. Pasaule nodrebēja, kad Jārvi ķermenis triecās pret klāja dēļiem, tverdams pēc gaisa kā zivs, kas izmesta krastā.

Virs Jārvi stāvēja Trigs, sagrābis dūrē ķēdes galu. - Tu nekur nespruksi, puis.

Uzraugs pieliecās un pabāza otru plaukstu zem kaklariņķa tā, ka metāls iegriezās Jārvi zodā un sažņaudza pat vēl stiprāk. Trigs pierāva Jārvi gaisā, tā pēdas spārdīdamās tik tikko skāra grīdu, bet seja tika pagriezta tā, lai tas redzētu kuģi pārņēmušo asinspirti. Miruši vīri un ievainotie, bet pa vidu divi apsargi ar nūjām dauza vergu.

- Vai redzi, kādas problēmas tu man esi sagādājis? — Trigs ķērca, un viena tā acs bija apsarkusi un asaroja pēc tikšanās ar Jārvi pirkstu. Sargi kliedza cits par citu skaļāk.

- Kur ir Džods un tas draņķis Ralfs?

> >

- Metās dzelmē. Bet tie sasals ragā, tas ir skaidrs.

- Ak Kungs, mani pirksti!

- Kā vini tika brīvi?

)

- Sūmaela.

- Tai sīkajai maitai bija atslēga.

- Kur viņa, ellē, to cirvi dabūja?

- Nošķēla man pirkstus! Kur tie palika?

- Kāda starpība. Tie tik un tā vairs nekam neder!

- Viņš izsita korpusā caurumu! - iegārdzās izmircis apsargs, izrāpies no kravas nodalījuma. - Tur laužas iekšā ūdens!

Lai to pierādītu, Dienvidvējš vēlreiz nodrebēja, klājs sasvērās vēl krasāk, un Trigam nācās ķerties pie sola, lai paliktu stāvus.

- Lai dievi mums palīdz! - iebrēcās kāds no joprojām pieķēdētajiem vergiem, ķerdams pie kaklariņķa.

- Vai mēs grimstam? — vaicāja kāds cits, izvalbījis acis.

- Kā mēs to paskaidrosim Šadikširamai?

- Lai dievi nogrābstās! — Trigs ierēcās un trieca Jārvi galvu pret tuvākā aira resno galu. Puisim gar acīm pašķīda dzirksteles un mutē sakāpa nelabums, viņš nokrita uz klāja un sāka nevaldāmi rīstīties.

Jārvi cīnījās jau neapzināti, uzraugs bija uzkritis tam virsū ar visu svaru, un puisis nevarēja paelpot, viņš redzēja tikai gārdzošo Trigu, un pat tas kļuva neskaidrāks, it kā paliktu tuneļa galā, pa kuru Jārvi tika rauts prom aizvien ātrāk.

Dažu pēdējo nedēļu laikā viņam bija izdevies pusduci reižu piemānīt Nāvi, bet, lai cik stiprs vai gudrs tu esi, lai cik ļoti tev veicas ar ieročiem vai laikapstākļiem, neviens nespēj to piemānīt mūžīgi. Beigu beigās pa Beidzamajām durvīm iziet visi: varoņi un augstie kungi, pat Maģistrāta veckundzes. Tā neparedz izņēmumus puikām ar vienu roku, lielu muti un nevaldāmu dabu. Melnais tronis paliks Odemam, tēvs netiks atriebts, un zvērests nebūs īstenots...

Un tad caur deniņos dunošajām asinīm Jārvi izdzirdēja balsi.

Tie bija vārgie čuksti, gluži kā grīdas beršana. Puisis nebūtu pārsteigts, ja tā skanētu Nāves balss, tikai tā pateica gan ko negaidītu.

- Vai tu nedzirdēji, ko Sadikširama teica?

Jārvi saņēma pēdējos spēkus un pavērās uz runātāju.

Klāja vidū stāvēja Nekas. Netīrie, saķepušie mati bija atglausti no sejas, un Jārvi to redzēja pirmoreiz - šķību un greizu, rētām un sasitumiem klātu, sakropļotu un sagrieztu. Plati ieplestās acis mikli mirdzēja. Ap vienu roku vīrs bija apvijis Jārvi smago ķēdi, tās galā karājās aizbīdnis ar izrauta dēļa galu un naglām. Otrā rokā viņš bija sagrābis zobenu, ko Ralfs pirms brīža izsita no sarga tvēriena.

Nekas smaidīja. Samocītais smaids atsedza aplūzušus zobus, pār lūpām skanēja lauzīti vārdi. - Viņa tev teica, lai nekas ass nekad nenonāk manās rokās.

- Liec zobenu nost\ - Trigs izrēca beidzamo vārdu, bet balsī Jārvi sadzirdēja līdz šim nemanītu izbīli.

Bailes.

It kā Nāve tik tiešām stāvētu uz klāja viņa priekšā.

- Nē, Trig, nē. - Smaids Nekā sejā pletās aizvien lielāks un trakāks, asaras apņēma acis un pārlija pār daudz cietušajiem vaigiem, atstādamas spožas pēdas. - Es domāju, ka tas darīs tev galu.

Kāds sargs metās virsū Nekam.

Beržot klāju, Nekas šķita vecs un neiespējami gauss. Kā trausla palieka. Cilvēks, kas savīts no zariņiem un drātītēm.

Ar zobenu rokās Nekas plūda kā ūdens un dejoja kā mundra liesma. Šķita, ka zobenam bija pašam savi plāni. Ātrs un nežēlīgs kā zibens tas virzījās uz priekšu, raujot Neko sev līdzi.

Zobens metās uz priekšu, nomērķējis galu uz uzbrukumam gatavā sarga atslēgkaulam, un prom bija, atstājot pieveikto vīru grīļīgu un sēcošu, krūtīm piekļau-tām plaukstām. Kāds cits apsargs meta cirvi, bet Nekas pamuka malā un ļāva tam nocirst kāda sola stūri. Acumirklī cirvis jau bija atkal gaisā, un roka, kas nupat bija turējusi tā kātu, aizlidoja tumsā ar metālisku troksni. Apsargs noslīga uz ceļiem un izvalbīja acis, bet Nekā basā kāja to notrieca guļus.

Trešais sargs ar gaisā paceltu zobenu uzbruka no mugurpuses. Pat nepaskatījies Nekas trieca zobenu uz priekšu, trāpīja uzbrucējam pa kaklu un pameta to spļaujam asinis. Aptinis ap roku ķēdi, izsita no tvēriena rungu un iegrūda zobena spalu tā īpašnieka rīklē. Zobi šķīda uz visām pusēm, un pieveiktais bez skaņas saļima uz klāja, paķēris līdzi vēl vienu, kurš salauztām kājām ar seju pa priekšu aizlidoja tālāk pa grīdu.

Tas viss pazibēja vienā acumirklī, kamēr Jārvi paspēja vien ievilkt elpu. Ja vien viņš spētu to ievilkt.

Pirmais sargs joprojām stāvēja un tvēra pie pāršķeltajām krūtīm, cenšoties kaut ko pateikt, bet pār lūpām plūda vien sarkanas putas. Garām ejot, Nekas to viegli pagrūda malā ar delnas virspusi, basās kājas pārvietojās pa klāju bez skaņas. Pavēries uz asinīs mirkstošajiem grīdas dēļiem, tas noklakšķināja mēli.

- Cik ļoti netīrs klājs! - Nekas pavērās augšup, seju viscaur klāja melni sodrēji un sarkani traipi. - Vai man jāķeras pie tīrīšanas, Trig?

Uzraugs kāpās atpakaļ, un Jārvi bezspēcīgi ķepurojās tā tvērienā. - Tikai pienāc man tuvāk, un es viņu nogalināšu!

- Nogalini. — Nekas paraustīja plecus. — Nāve mūs visus gaida. - Sargs ar lauztajām kājām kaukdams rāpās uz priekšu pa sašķiebto ldāju. Iedams garām, Nekas iedūra tam mugurā. — Šodien tā gaida tevi. Viņa jau sniedzas pēc atslēgas, Trig, un slēdz vaļā Beidzamās durvis.

- Mēs taču varam sarunāt! — Trigs atkāpās, pacēlis gaisā vienu plaukstu. Klājs slējās aizvien stāvāk, un melns ūdens gāzās laukā no kravas nodalījuma. - Tikai mums jāparunā!

- Runājot tikai rodas vēl vairāk problēmu. - Nekas atvēzēja zobenu. - Tērauds vienmēr sniedz atbildi. - Viņš sagrozīja ieroci tā, ka asmens krāsojās sarkans, balts un dzeltens - visos uguns toņos. - Tērauds neprot glaimot vai panākt kompromisu. Tērauds nemēdz melot.

- Tikai dod man iespēju! - Trigs iekaucās, un ūdens jau vēlās pār kuģa bortu, aizplūstot starp soliem.

- Kāpēc?

- Man ir savi sapņi! Man ir savi plāni! Man ir...

Ar dobju būkšķi zobens pāršķēla Triga pauri līdz pat degunam. īsu mirkli lūpas vēl turpināja veidot vārdus, bet vairs nebija elpas, kas tiem piešķirtu skaņu. Uzraugs atkrita uz muguras, vēl mazliet paspārdījās, un Jārvi izrāva no atslābušā tvēriena savu notirpušo roku. Puisis tvēra pēc gaisa un kāsēja, mēģinot noraut kaklariņķi, lai varētu vieglāk paelpot.

- Iespējams, tā nevajadzēja darīt, - Nekas sacīja un izvilka zobenu no Triga galvas, - bet tagad es jūtos daudz labāk.

Visapkārt kliedza cilvēki. Daži vēl dzīvi palikušie sargi izvēlējās mesties jūrā, nevis sastapties ar Nekā zobenu. Daži vergi mēģināja rāpties pāri grimstošajiem soliem uz tiem, kas vēl atradās virs ūdens, citi cīnījās ar ķēdēm, jo ūdens cēlās aizvien augstāk un augstāk. Pārējie vienkārši noraudzījās šausmās izvalbītām acīm, ar lūpām tverot pēc gaisa. Jārvi apzinājās, ka daļa vergu jau atrodas zem melnās ūdens virsas un, aizturējuši elpu, bezcerīgi cīnās ar slēdzenēm, cerot tās atvērt.

Jārvi noslīga četrrāpus un, balstoties uz rokas, gārgdams un ar reibstošu galvu rakājās pa Triga asinīm klātajām drēbēm, meklējot atslēgu. Viņš ccntās neskatīties uz pāršķelto seju, bet tik un tā īsu mirkli pamanīja sakropļotos vaibstus un gaļīgo miesu, kas pletās plati šķeltajā brūcē. Jārvi norija vēmekļus un turpināja meklēt atslēgu, pieķēdēto vergu kliedzieniem griežoties ausīs.

- Liecies mierā! - Nekā augums ar asinīm klātu zobenu rokā izslējās virs puiša, kurš nebija pat iedomājies, ka šis vīrs varētu būt tik stalts.

Jārvi neizpratnē pavērās augšup, tad uz stipri sasvērušos klāju un slīkstošajiem vergiem. - Bet viņi ies bojā. -Vārdi skanēja kā vārgs pīkstiens.

- Nāve gaida mūs visus.

Nekas sagrāba Jārvi aiz kaklariņķa, pacēla gaisā un pārmeta pār kuģa apmali. Jau atkal viņš nonāca Jūras mātes ledainajās skavās.

III TĀLAIS CELŠ

.

.