VĀRNAS


Jārvi savilka augstāk aizlienētā apmetņa apkakli, lai pasargātos no vēja, un sarauca degunu, sajutis jūras sāļo smārdu. To un airus cilājošo vergu smirdoņu. Esot viens no viņiem, Jārvi jau bija pieradis pie smakas, jo bija gulējis, slēpjot seju Ralfa padusē, un tik tikko to manījis. Tolaik viņš smirdēja tāpat kā visi pārējie un to apzinājās. Šobrīd atmiņas nedarīja smārdu tīkamāku.

Patiesībā tās tikai kāpināja derdzīgā aromāta spēku.

- Nabaga suņi, - Džods vērās pāri virsbūves malai uz vīriem, kas lejā cīnījās. Cik jūtīga sirds tik stipram vīram...

Ralfs skrubināja iesirmi brūnos matus virs ausīm, lai gan pauris bija kails kā parasti. - Esi labs un dod viņiem brīvību.

- Un kā mēs tad tiksim līdz Torlbijai? - Jārvi atbildēja ar jautājumu. - Kādam jāsēž pie airiem. Vai tu esi gatavs to darīt?

Abi agrākie aira biedri uzmeta Jārvi asu skatienu.

- Tu esi mainījies, - teica Džods.

- Man nekas cits neatlika, - viņš uzgrieza muguru abiem vīriem un soliem, uz kādiem pats reiz bija mocījies. Sūmaela stāvēja pie stūres ar platu smaidu sejā; sāļais vējš plandīja tās kraukļa melnos matus, kas pa šo laiku bija paaugušies garāki.

- Šķiet, ka esi priecīga. - Jārvi bija laimīgs, ka meitene jūtas labi, lai gan viņam nebija bieži nācies to pieredzēt.

- Man prieks atkal iet jūrā. - Sūmaela plaši pavēra rokas un izlocīja pirkstus. - Un vēl bez važām!

Jārvi juta smaidu nozūdam no paša lūpām, jo viņu joprojām turēja piekaltu nesaraujamas važas. Viņš pats tās bija sev aplicis, dodot zvērestu, kas vilka atpakaļ uz Torlbiju un saistīja ar Melno troni. Viņš arī apzinājās, ka agri vai vēlu Sūmaela stāsies pie cita kuģa stūres, kas aizvedīs meiteni atpakaļ uz Galveno pilsētu un atņems viņam uz visiem laikiem.

*

Izgaisa arī Sūmaelas smaids, it kā viņa vienlaikus būtu iedomājusies to pašu, un abi aizgriezās, lai, neveikli klusējot, vērtos Zemes tēva īpašumos, kam slīdēja garām.

Divas tik nesamierināmi naidīgās zemes - Getlande un Vensterzeme - ārēji bija ļoti līdzīgas. Kailas pludmales, meži un dumbrāji. Viņš manīja dažus cilvēkus, kas steidzās prom no krasta, nobijušies no ieraudzītā kuģa. Piemiedzis acis, dienvidu pusē Jārvi pamanīja zemesragu ar mazītiņu paaugstinājumu, kur dūmi no māju skursteņiem pieķēzīja baltās debesis.

- Kas tā par pilsētu? - Jārvi jautāja Sūmaelai.

- Amvenda, - viņa atbildēja. — Pie pašas robežas.

Amvenda - tur viņš uzsāka sirojumu. Vai vismaz

nokāpa no kuģa bez vairoga un uzreiz iekļuva lamatās, lūr arī tornis, pie kura gāja bojā Keimdāls. Kur Hūriks viņu nodeva. No kura Odems nogrūda Jārvi nežēlīgajā jūrā un vēl nežēlīgākā verdzībā.

Jārvi pamanīja, ka tik stipri ieķēries margās, ka tulznu klātā plauksta iesāpējās. Viņš novērsās no sauszemes un ieskatījās kuģa saceltajās putās, ko airi atstāja ūdenī un kas drīz vien izzuda, neatstājot ne zīmes. Vai ar viņu notiks tāpat? Viņš izgaisīs un tiks aizmirsts?

Māsa Ouda - mācekle, ko Māte Skēra bija nosūtījusi viņiem līdzi, - vērās Jārvi tieši sejā. Bet zaglīgais skatiens ātri atkal pievērsās tam, ko meitene ar ogles gabalu rakstīja uz šauras papīra strēmeles, kuru vēja brāzma parāva un sāka pluinīt.

Jārvi lēni piegāja pie Oudas. - Tu mani novēro?

- Tu taču to zini, - viņa sacīja, pat nepacēlusi skatienu. — Tāpēc jau esmu šeit.

- Vai tu man neuzticies?

- Es tikai ziņoju Mātei Skērai par to, ko redzu. Viņa izvēlas — ticēt vai ne.

Ouda bija maza auguma meitene ar apaļu seju - no tiem ļaudīm, kam grūti noteikt vecumu, bet Jārvi tik un tā nedomāja, ka ir vecāks par viņu. - Kad tu nokārtoji maģistra pārbaudījumu?

- Pirms diviem gadiem, - Ouda atbildēja un ar plecu piesedza sīko papīra strēmeli.

Jārvi pārstāja mēģināt kaut ko salasīt. Maģistriem tik un tā ir savs slepenais raksts, diez vai viņš spētu to saprast. - Kā bija?

- Ne īpaši sarežģīti, ja esi sagatavojies.

- Es biju sagatavojies, - Jārvi novilka, atsaukdams atmiņā vakaru, kad Odems ienāca telpās, glābjoties no lietus. Liesmas tad atspoguļojās krūkās, Mātes Gundrin-gas smaidā, jautājuma un pēc tam ari atbildes pareizībā. Tobrīd Jārvi sajuta ilgas pēc vienkāršas dzīves, kur tēvoči nenogalina, nav jātur dotie zvēresti vai jāizdara sarežģīta izvēle. Ilgas pēc grāmatām, augiem un laipniem vārdiem. Bija grūti noslēpt šīs ilgas. Tobrīd Jārvi nevarēja atļauties ilgoties. - Man tikai nebija iespēju to nokārtot.

- Neesi daudz zaudējis, tikai bezgalīgu rosību aiz durvīm un vecu sieviešu neatlaidīgos skatienus, - Ouda noteica un sāka ritināt papīru sīkā lodītē. - Un vēl godu saņemt veckundzes Veksenas skūpstu.

- Un kāds tas bija?

Māsa Ouda piepūta vaigus un gari izelpoja. - Viņa, iespējams, ir gudrākā no sievietēm, bet cerēju pēdējo skūpstu saņemt no jaunāka cilvēka. Es redzēju Augsto karali - pa gabalu.

- Arī es. Vienreiz. Viņš šķita sīks, vecs un alkatīgs, arī nemitīgi žēlojās un baidījās no tā, ko viņam deva ēst. Toties viņu pavadīja daudzi spēcīgi kareivji.

- Tad jau laiks viņu nemaz nav mainījis. Ja neņem vērā Vienīgās dievietes pielūgšanu, viņš ir vēl pārņemtāks ar varaskāri nekā jebkad agrāk, un nav šaubu, ka tas nespēj palikt nomodā ilgāk par vienu stundu. Arī kareivju viņam ir vēl vairāk. - Māsa Ouda atritināja audeklu, kas bija pārklāts būrim.

Putni krātiņā nesakustējās un nesatrūkās no pēkšņās gaismas, tikai mierīgi vērās uz Jārvi sešām nekustīgām acīm. Melni putni.

Jārvi pievērsās tiem. - Vārnas?

- Ja. - Masa Ouda atrofija piedurkni, atvēra durtiņas un iebāza balto roku būrī, saņēma vārnu aiz krūtīm un izvilka ārā. Putns joprojām kluss un mierīgs sēdēja kā no ogles darināts. - Māte Skēra jau gadiem ilgi neizmanto baložus.

- Nemaz?

- Vismaz, kopš es esmu viņas mācekle, ne. - Ouda cieši piesēja zīmīti putna kājai un klusi turpināja:

- Runā, ka viens Mātes Gundringas sūtītais balodis reiz mēģinājis saskrāpēt viņai seju. Māte Skēra vairs neuzticas baložiem. — Meitene pieliecās pie melnās vārnas un nodūdoja: - Mēs atrodamies dienas lidojumā no Torlbijas.

- Torlbija, - vārna noķērca, tad māsa Ouda palaida to debesis, kur putns sasita spārnus un prom bija ziemeļu virzienā.

- Vārnas, - Jārvi nočukstēja, vērojot, kā putns aizlido pār baltajām viļņu putām.

- Tu solīji paklausību savam kungam Gromgilgor-mam? - Nekas stāvēja blakus Jārvi, apskāvis savu zobenu kā mīļoto, lai gan bija ieguvis tam ideālu apvalku.

- Viņš ir mans sabiedrotais, nevis kungs, - Jārvi attrauca.

- Protams. Tu vairs neesi vergs. - Nekas viegli pakasīja rētas, kas viscaur klāja rugājiem noaugušo kaklu.

- Atceros, kā tajā draudzīgajā lauku sētā krita mūsu važas. Iekams Šadikširama to nodedzināja. Tu vairs neesi vergs un tomēr meties ceļos, lai noslēgtu darījumu ar vensteriešiem.

- Tobrīd mēs visi atradāmies uz ceļiem, — norūca Jārvi.

- Es tikai gribētu zināt, vai joprojām neesam piecēlušies kājās. Tu iegūsi pavisam maz draugu, ja atgūsi Melno troni ar Getlandes lielākā ienaidnieka palīdzību.

- Es meklēšu draugus, tiklīdz sēdēšu tajā tronī. Patlaban man rūp ienaidnieku padzīšana no tā. Ko gan citu es varēju darīt? Ļaut vensteriešiem mūs sadedzināt?

- Varbūt tomēr bija kāds vidusceļš starp ļaušanos Gorma kareivju zobeniem un mūsu dzimtās zemes iztirgošanu.

- Pēdējā laikā aizvien grūtāk atrast vidusceļu, - Jārvi izspieda caur sakostajiem zobiem.

- Tā ir vienmēr, bet kēnina uzdevums ir to sameklēt.

' > >

Tev nāksies par to samaksāt, tā es domāju.

- Nekas, tu steidzies uzdot jautājumus, bet ar atbildēm kavējies. Vai tad tu nezvērēji man palīdzēt?

Nekas uzlūkoja Jārvi cieši piemiegtām acīm, vējš parāva gaisā un sāka plandīt sirmos matus, kas ieskāva kaujās daudz cietušo seju. - Es esmu zvērējis un zvērestu turēšu vai arī miršu.

- Jauki. - Jārvi novērsās. - Turēšu tevi pie vārda.

Stāvu zemāk uz soliem, mirkdami sviedros un zobus

sakoduši, smagi strādāja airiem piekaltie vergi. Tie reizē ierūcās, kad pārraugs klīda starp rindām, satvēris pātagu aiz muguras. 'Pieši tāpat Trigs savulaik pastaigājās pa Dienvidvēja klāju. Jārvi itin labi atcerējās smelgstošos muskuļus un svilinošos pātagas cirtienus pa muguru.

Jo tuvāk nāca Melnais tronis, jo smagāk nospieda dotais zvērests un ātrāk saruka Jārvi pacietība.

Kādam jāsēž pie airiem.

- Pielikt tempu! - viņš uzrēca pārraugam.

IENAIDNIEKA MAJA


Sūmaela nolēca no klāja un metās cauri pūlim pie galda, kur sargu ielenkumā sēdēja Torlbijas doku priekšniece. Jārvi tai sekoja pa dēļu eju: pa zemi, kurai bija jāpieder viņam, ar krietni mazāku sparu un mazāk pārliecinošu izteiksmi. Viņš bija nodūris acis un dziļi uzvilcis kapuci, pārējie cieši sekoja.

- Mans vārds ir Šadikširama, - Sūmaela paziņoja, nevērīgi atrāva vaļā dokumentu rulli un uzmeta to uz galda, - un man pieder Augstā karaļa piešķirtas tiesības tirgoties, ko ar rūnu zīmogu apzīmogojusi pati veckun-dze Veksena.

Viņi bija nogaidījuši, līdz pie galda vietu ieņēma gados daudz jaunākā priekšnieces vietniece, cerot, ka tā viņiem nepievērsīs lielu uzmanību. Tomēr tā pētīja tiesības tik ilgi, ka nervozitāte pārņēma itin visus, bet sieviete tik turpināja virpināt starp pirkstiem divas kaklā pakārtās atslēgas — no māju un kantora durvīm. Valdot nokaitētos nervus, Jārvi pamanīja vienā dokumenta stūrī sakaltušu asiņu traipu. Tās tik tiešām bija licences likumīgās īpašnieces asinis, ko bija lējusi viņa paša roka. Doka pārvaldnieces vietniece pavērās augšup uz Sūmaelu un pateica to, no kā meitene baidījās visvairāk.

— Tu taču neesi Šadikširama. - Kāds apsargs steigšus uzlika cimdā tērpto plaukstu uz sava šķēpa roktura, un Nekas tikpat veikli pasniedzās aiz jostas pēc zobena. Jārvi nelabums pārauga šausmās. Vai tiešām viss beigsies šeit, dokos, ar neglītu sadursmi? - Esmu viņu bieži redzējusi klīstam pa šo krastu, un parasti dzērumā...

Sūmaela metās pāri galdam ar baisu spēku un iešņāca doka priekšniecei tieši sejā, tā savukārt izbiedēta parāvās atpakaļ. - Tu runā par manu māti, Ebdelu Āriku Šadik-širamu, un tev būs izrādīt lielāku cieņu! Viņa izgāja pa Beidzamajām durvīm. Noslīka ledainajos Ziemeļu ūdeņos. - Meitenes balss aizlūza, un tā ar delnu noslaucīja asaras. - Māte uzticēja savu rūpalu man, savai mīļajai meitai Sūmaelai Šadikširamai. - Sūmaela paķēra no galda dokumentu un vēlreiz iekliedzās, nošļācot doka priekšnieci, apsargus un Jārvi ar siekalu šalti: - Un man ir darīšanas ar Kēninieni Leitlinu!

> >

- Viņa vairs nav...

- Tu zini, par ko es runāju! Kur ir Leitlina?

- Savā kantorī, kā parasti.

- Man ar viņu jārunā! - Sūmaela pagriezās uz papēža un steidzīgi aizgāja prom pa doku.

- Viņa nepieņem ciemiņus... — doku priekšniece klusi nomurmināja aizejošajai mugurai.

Māsa Ouda samiernieciski paplikšķināja pa galdu, kamēr Jārvi un pārējie pasteidzās garām. -Tā viņa izturas pret visiem, ja tas jūs kaut nedaudz mierina.

- Pārliecinoša izrāde! - Jārvi sacīja, panācis Sūmaelu, kura steidzās uz priekšu gar izkārtajām zivīm, kaudzēs samestajiem tīkliem un zvejniekiem, kas izkliedza rīta loma cenu. - Ko mēs iesāktu bez tevis?

- Es gandrīz piečurāju bikses, - meitene nošņāca,

- vai mums kāds seko?

- Pat nepaskatījās pakaļ.

Doka priekšnieces vietniece bija aizņemta, izgāžot niknumu pār nākamo apmeklētāju, un drīz vien viņi bija jau gabalā.

Beidzot atgriezies mājās, Jārvi tomēr jutās kā svešinieks. Viss šķita krietni mazāks, nekā palicis atmiņā, un tukšāks - piestātnes un tirgotavas bija pamestas, arī ēkās neviens nedzīvoja. Sirds salēcās ik reizi, kad puisis ieraudzīja pazīstamu seju, un viņš ierāvās dziļāk kapucē kā zaglis, kas lavās garām nozieguma vietai, un, lai gan bija diezgan auksts, mugura mirka sviedros.

Ja kāds viņu pazītu, drīz vien par to uzzinātu ķēniņš Odems un nekavētos pabeigt to, ko iesāka uz Āmvendas torņa jumta.

- Tad te ir tavu senču zeme?

Nekas caur ataugušo matu aizkaru lūrēja uz ziemeļiem - pāri garajai un vientuļajai liedaga strēlei un retajiem sasalušās zāles kumšķiem, kas tikai pēc dažiem mēnešiem sazaļos kā spilgti ielāpi.

- Mana nogalinātā tēva Ūtrika, - Jārvi žoklis noraustījās, - un noslīkušā tēvoča Ūtila zeme, un visu Getlan-des ķēniņu zeme, kuru vārdi izzuduši pagātnes tumsā.

Nekas pakasīja rugājiem klāto vaigu. - Viņu priekšā tu devi zvērestu.

- Tāpat kā manā priekšā zvērēji tu.

- Tikai nebaidies! - Nekas pasmaidīja, kad viņi iegāja pa ļaužu pilnajiem vārtiem un nokļuva nocietinājuma mūru iekšpusē. Šis neprātīgais smaids uz spoži mirdzošu acu fona Jārvi vairāk biedēja nekā uzmundrināja. - Miesa, iespējams, aizmirst, bet tērauds - nekad.

Šķita, ka māsa Ouda pārzina Torlbijas ielas pat labāk par Jārvi, tās iedzimto dēlu. Tās ķēniņu. Meitene tos vadīja pa šaurajām ieliņām, kas zigzagā veda pār stāvo uzkalnu, virzoties starp augstajiem un šaurajiem namiem, kas slējās starp klintsradzēm - tās kā pelēki Getlandes kauli izspīlēja pilsētas ādu. Māsa Ouda viņus veda pāri tiltiem, kas šķērsoja mutuļojošas upes, kurp vergi devās rindām vien, lai ar ūdeni piepildītu bagātnieku traukus. Beigu beigās viņa tos aizveda līdz iegarenam, šauram, ēnu ieskautam pagalmam citadeles zemākajā daļā, kur Jārvi piedzima, uzauga un dienu no dienas izcieta pazemojumus; kur viņš mācījās, lai kļūtu par maģistru, un uzzināja, ka kļuvis par ķēniņu.

- Tas tur nams, — sacīja māsa Ouda. Ēka stāvēja atstatus, un Jārvi savulaik tai bieži bija gājis garām.

- Kādēļ Gorma maģistrei vajadzīga māja Torlbijā?

- Māte Skēra mēdz teikt, ka gudra maģistre pazīst ienaidnieka māju labāk nekā savējo.

- Mātei Skērai ir tieksme bārstīt zīmīgus teicienus tāpat kā Mātei Gundringai, — Jārvi norūca.

Ouda atslēdza durvis. - Tāda jau ir Maģistrāta jēga.

- Lai Džods iet tev līdzi, — Jārvi pavilka Sūmaelu malā un klusi uzrunāja. — Ej uz kantori un parunā ar manu māti. - Ja paveiksies arī turpmāk, Hūriks šajā stundā atradīsies mācību laukumā.

- Un ko lai viņai saku? — Sūmaela gribēja zināt. — Ka pārradies viņas mirušais dēls un sauc palīgā?

- Vēl arī to, ka viņš beidzot iemācījies saslēgt apmetņa sprādzi. Ved viņu šurp!

- Un ja nu viņa man neticēs?

Jārvi iztēlojās mātes seju - kā viņa mēdza vērties uz dēlu no augšas - un nolēma, ka, visticamāk, Leitlina šaubīsies. - Tad mums būs jāizdomā kas cits.

- Un ja viņa nenotic un aizvainota liek mani sodīt ar nāvi?

Jārvi minstinājās. — Tad man būs jāizdomā kas cits.

- Kurš no jums piedzīvojis sliktus laikapstākļus vai neveiksmi zobenu cīņās? - no laukuma otra gala atskanēja dzidra balss. Pie diža paskata nesen uzceltas ēkas ar baltiem marmora pīlāriem bija sapulcējušies ļaudis. Mājas priekšā stāvēja maisauduma tērpā ģērbies garīdznieks un, plaši iepletis rokas, izkliedza vēsti: - Kurš no jums uzskata, ka jūsu lūgšanas daudziem dieviem palikušas neuzklausītas?

- Manas lūgšanas tikušas ignorētas tik daudz reižu, ka esmu pārstājis jebko lūgt, - nomurmināja Ralfs.

- Es jūs varbūt mazliet izbrīnīšu, - iesaucās garīdznieks, - bet Dieviete ir viena, nav vairāku dievu! Pat visas elfu burvestības nespēja viņu sašķelt! Vienīgās dievietes tempļa vārti un rokas ir plaši atvērtas ikvienam!

- Tempļa? - Jārvi sarauca pieri. - Mana māte to ēku uzcēla kā naudas kaltuvi un grasījās tur kalt monētas, kas visas būtu vienā svarā. - Virs parādes durvīm pacēlās septiņiem stariem apveltītā Vienīgās dievietes — Augstā karaļa dievietes - septiņstaru saules simbols.

- Viņa dāļā savu mierinājumu, žēlastību un pajumti bez maksas! — kliedza garīdznieks. - Vienīgā dievietes vēlme, lai jūs viņu mīlētu tāpat, kā viņa mīl jūs!

Nekas nospļāvās uz bruģakmeņiem. — Kāda dieviem saistība ar mīlestību?

- Šeit daudz kas mainījies, - Jārvi piebilda, pārlaidis skatienu laukumam un uzvilcis kapuci pār acīm.

- Jauns ķēniņš, — sacīja Sūmaela un nolaizīja sakropļoto lūpu, — jauna kārtība.

LIELAS LIKMES


Viņi dzirdēja durvis atveramies, un Jārvi sastinga. Priekšnamā atskanēja soļi, un Jārvi saņēmies norija smagu kamolu. Durvis atsprāga vaļā, un viņš spēra piesardzīgu soli to virzienā, tik tikko spēdams paelpot...

Telpā ieskrēja divi vergi ar zobeniem rokās - divi plecīgi inglieši ar sudraba kaklariņķiem. Nekas sarāvās, un jau nozibēja viņa zobens.

— Nē! — iekliedzās Jārvi. Viņš pazina šos vīrus. Tie bija viņa mātes vergi.

Un tad zālē ienāca arī to īpašniece, kurai uz papēžiem mina Sūmaela.

Leitlina nebija mainījusies.

Gara auguma un skarba, zeltainie mati ieziesti ar eļļu un sakārtoti mirdzošos mezglos. Viņa bija aplikusi maz dārgakmeņu, bet tie, kas bija, izcēlās ar varenu izmēru. Lielā ķēniņienes atslēga - Getlandes dārgumu krātuves atslēga - vairs nekarājās ķēdē; tās vietā glabājās mazāka, ar tumšiem rubīniem rotāta, gluži kā asins lāsēm klāta.

Varbūt Jārvi bija grūti pārliecināt savus biedrus par to, ka viņš ir ķēniņš, bet viņa māte piepildīja nelielo telpu ar nepiespiestu majestātiskumu līdz pašiem tālākajiem nostūriem.

- Augstie dievi, - Ralfs murmināja un satriekts metās ceļos, bet māsa Ouda, Džods un Sāmuela, kā arī abi vergi steigšus sekoja viņa piemēram. Nekas noslīga uz ceļiem pēdējais, pavērsis pret zemi gan skatienu, gan sava zobena smaili. Vairs tikai Jārvi un viņa māte palika stāvam.

Leitlina pārējos nemaz nemanīja. Viņa skatījās uz Jārvi, un viņš - uz māti, it kā telpā vairs neviena cita nebūtu. Viņa piegāja pie dēla nepasmaidījusi, tās lūpas pat nenotrīsēja, līdz abus šķīra viens solis. Māte šķita tik skaista, ka Jārvi sāpēja acis, uz viņu skatoties; puisis juta, kā acīs krājas svelošas asaras.

- Mans dēls, - Leitlina nočukstēja un apskāva Jārvi.

— Mans dēls. - Māte turēja viņu tik cieši, gandrīz sāpīgi, un asaras lija pār puiša galvu, kamēr viņa asaras mērcēja mātes plecu.

Jārvi bija pārnācis mājās.

Pagāja kāds laiks, iekams māte palaida dēlu vaļā, bet neatlaida viņa roku un uzmanīgi noslaucīja asaras. Jārvi saprata, ka vairs neveras mātē no lejas. Tātad viņš bija izaudzis. Daudzējādā ziņā izaudzis.

- Izrādās, tava draudzene runāja patiesību.

Jārvi lēni pamāja ar galvu. - Es esmu dzīvs.

- Un esi iemācījies saslēgt apmetņa sprādzi, - Leitlina piebilda, uz tausti pārbaudīja un pārliecinājās, ka tā turas cieši.

Klusējot Leitlina noklausījās dēla stāstu.

Klusējot viņa uzzināja par sirojumu un Āmvendas nodedzināšanu. Par Odema nodevību un Jārvi ilgo kritienu nežēlīgajā jūrā.

Vai Getlandei būs puskēniņš?

Klusējot Leitlina klausījās, kā Jārvi tika padarīts par vergu un pārdots, vienīgi acis pievērsās bālajām rētām uz dēla kakla.

Tad nu gan sasodītas paliekas.

Klusumā viņš stāstīja par bēgšanu, ilgajiem nežēlīgajiem pārbaudījumiem ledus klajumos, par cīņu uz dzīvību un nāvi elfu cietokšņa drupās un visu laiku nepārstāja domāt, kāda dziesma par to tiktu sacerēta, ja vien viņš izdzīvos līdz brīdim, kad tā būs gatava.

Nevar gaidīt, lai labā dziesmā visi varoņi izdzīvotu.

Ticis līdz Ankrana un pēc tam arī Šadikširamas nāvei, Jārvi atcerējās asiņaino dunci sev rokā, abu rēkšanu, sažņaugto rīkli un pievēra acis, vairs nespēdams parunāt.

Iespējams, vajadzīgas divas rokas, lai kādu pieveiktu, bet tikai viena, lai ietriektu dunci mugurā.

Tad Jārvi sajuta mātes roku uz sava pleca. - Es lepojos. Tavs tēvs arī lepotos. Svarīgi ir tikai tas, ka tu esi atgriezies pie manis.

- Pateicoties šai četrotnei, - sacīja Jārvi un norija rūgtu malku.

Jārvi māte veltīja dēla pavadoņiem vērīgu skatienu.

- Es pateicos jums visiem.

- Nekas, nekas, - norūca Nekas, piekalis skatienu grīdai un noslēpis seju aiz matu ērkuļa.

- Man ir tas gods, - Džods dziļi nolieca galvu.

- Nebūtu Jārvi, mums nekas neizdotos, — nomurmināja Ralfs.

- Viņš man bija kā neciešama skabarga plikā pakaļā, cik ilgi vien bijām jūrā, — teica Sūmaela. - Ja tas būtu jāatkārto, es viņu atstātu tur.

- Un kur tad tu atrastu kuģi, ar ko aizkļūt mājās? -Jārvi pavaicāja un uzsmaidīja meitenei.

- Gan jau es kaut ko izdomātu, - viņa atcirta un pasmaidīja pretī.

Jārvi māte nesmaidīja. Viņa vērīgi nopētīja skatienus, kādus jaunieši viens otram veltīja, un piemiedza acis.

- Kas tev ir mans dēls, meitēn?

Sūmaela apjuka, viņas tumšie vaigi spēji piesarka.

- Man... - Jārvi nekad līdz šim nebija redzējis, ka Sūma-elai trūktu vārdu.

- Viņa ir mana draudzene, - puisis attrauca. - Sūmaela manis dēļ riskēja ar dzīvību. Viņa ir mana kuģa biedrene. — Viņš apklusa uz mirkli. — Viņa ir mana ģimene.

- Vai tā ir? - Jārvi māte joprojām spīdošām acīm vērās Sūmaelā, kas ar neatslābstošu interesi pētīja grīdu. - Tad jau viņai jābūt arī manā ģimenē.

Patiesībā Jārvi nemaz nebija tik pārliecināts, ko viņi viens otram nozīmē, un nemaz nevēlējās pakļaut šīs jūtas mātes pārbaudei. - Šeit daudz kas mainījies. — Jārvi pamāja uz logu, pa kuru telpā klusītiņām ieplūda Vienīgajai dievietei veltītas priestera lūgšanas.

- Te viss ir sagruvis. — Leitlinas un dēla skatieni atkal satikās, un šoreiz māte šķita vēl niknāka. — Biju tikai nupat beigusi nēsāt sēras par tavu nāvi, kad ērglis atnesa vēsti no Mātes Gundringas. Tas bija ielūgums uz Augstā karaļa laulību ceremoniju Skekenmuižā.

- Vai tu tur biji?

Viņa nosprauslājās. - Biju un braukšu vēl, lai kā negribas.

- Kāpēc?

- Tāpēc, ka veckundze Veksena iecerējusi mani par līgavu, Jārvi.

Puiša acis plaši iepletās. — Ak tā.

- Jā. Fui! Viņi domā, ka pieķēdēs mani tai vecajai, izkurtējušajai grabažai un es savērpšu salmus zeltā. Tikmēr tavs tēvocis, čūska, un viņa meita, pielīdēja, nepalaiž garām nevienu gadījumu, lai man traucētu, un dara visu, nolādēts, lai iznīcinātu to, ko esmu šeit radījusi.

- Isriuna? - Jārvi nočukstēja ar pavisam viegli aizkritušu balsi. Viņš gandrīz piebilda: - Mana saderinātā, -bet, uzmetis acis Sūmaelai, nolēma to nedarīt.

- Es zinu, kā viņu sauc, - māte norūca, - un labāk neizrunāju to vārdu. Viņi lauž līgumus, par kuriem ilgus gadus esam cīnījušies, acumirklī pārvērš smagi iegūtus draugus ienaidniekos, viņi nolaupa svešzemju tirgotāju kravas un padzen tos no tirgus. Ja viņu mērķis bijis iznīcināt Getlandi, labākus panākumus nav iespējams gūt. Viņi pat manu naudas kaltuvi pārvērtuši par templi Augstā karaļa viltus dievietei, vai tu pamanīji?

- Kaut ko tamlīdzīgu, jā...

- Viena dieviete stāvot pāri visiem pārējiem dieviem, gluži kā Augstais karalis — pāri pārējiem. — Leitlina izgrūda rūgtuma pilnus smieklus, un Jārvi salēcās. — Es turos viņiem pretī, bet zaudēju. Viņi neizprot, ko nozīmē kaujas lauks, bet ir sagrābuši Melno troni. Viņu rokās ir dārgumu krātuves atslēga. Esmu cīnījusies ar viņiem dienu no dienas ar visiem pieejamiem ieročiem un paņēmieniem...

- Izņemot zobenu, - norūca Nekas joprojām nodurtu galvu.

Jārvi pievērsa viņam skatienu dunča asumā. - Tas būs nākamais. Tikai Odems neriskē ar savu drošību, un viņa pusē nostājušies visi Getlandes karotāji. Manā padotībā ir tikai četri desmiti vīru. Vēl Hūriks...

- Nē, - Jārvi pārtrauca māti. - Hūriks ir Odema cilvēks. Viņš mēģināja mani nogalināt.

Mātes acis iepletās. - Hūriks ir mans izredzētais vai-rognesējs. Viņš mani nekad nenodotu...

- Mani viņš nodeva bez minstināšanās. - Jārvi atcerējās, kā Keimdāla asinis uzsļācās viņam uz sejas. - Tici man! To mirkli es nekad neaizmirsīšu.

Leitlina atņirdza zobus un uzlika trīsošo dūri uz

>

galda. - Likšu viņu noslīcināt muklājā. Bet būs nepieciešama armija, lai sakautu Odemu.

Jārvi aplaizīja lūpas. - Man tāda jau stāv gatavībā.

- Vai, zaudējot dēlu, esmu ieguvusi burvi? Kur tu to ņēmi?

>

- Vensterzemē, - sacīja Nekas.

Iestājās stindzinoša pauze. - Skaidrs. - Jārvi māte pievērsa gailējošo skatienu māsai Oudai, kas uzdrošinājās vainīgi pasmaidīt, tad nokremšļojās un nodūra galvu. Reti kurš skatījās kur citur, ja telpā atradās Leitlina. — Vai tu noslēdzi vienošanos ar Gromgilgormu - to cilvēku, kurš nogalināja tavu tēvu un tevi pašu pārdeva verdzībā?

- Viņš nenogalināja manu tēvu. Es to droši zinu. -Vismaz par trim ceturtdaļām droši. Odems nogalināja tavu vīru un dēlu - pats savu brāli un krustdēlu —, un mums jāizmanto sabiedrotie, ko vējš piespēlējis.

- Kāda ir Gorma prasītā cena?

Jārvi mute bija sausa, viņš mēģināja norīt siekalas. Viņam bija jāzina, ka Zelta ķēniņiene nepalaidīs garām nevienu sīkumu. - Lai es metos viņa priekšā ceļos un kļūstu par viņa vasali.

Nekas nikni ierūcās telpas stūrī.

Jārvi mātes plakstiņi notrīsēja. - Mūsu ķēniņš uz ceļiem visienīstākā naidnieka priekšā? Ko par šādu līgumu ar nelabo teiks mūsu ļaudis?

- Tiklīdz Odems būs noslīcināts renstelē, lai vini domā, ko grib. Labāk esmu karalis, kurš nometies ceļos, nekā ubags, kas stāv kājās. Es varēšu piecelties vēlāk.

Smaids pavīdēja Leitlinas lūpu kaktiņā. — Tu esi krietni vairāk mans nekā sava tēva dēls.

- Un ar to lepojos.

- Un tomēr — vai tu ļausi tam miesniekam plosīties Torlbijā un pārvērst mūsu pilsētu lopkautuvē?

- Viņš tikai kalpos par ēsmu pilsētas kareivjiem, — Jārvi paskaidroja. - Gorms izvilinās tos no citadeles, lai tur paliktu pavisam maz vīru. Mēs ieiesim pilsētā pa klintī cirstajiem tuneļiem, noslēgsim Vaidu vārtus un saņemsim ciet Odemu, kurš būs palicis bez apsardzes. Vai varēsi atrast pietiekami daudz labu vīru, lai to paveiktu?

- Iespējams. Šķiet, ka jā. Bet tavs tēvocis nav muļķis - ja nu viņš neiekrīt tavās lamatās? Ja nu viņš patur savus vīrus citadelē un paliek dusēt drošībā?

- Un izrādās gļēvulis, kamēr Zobenlauzis par viņu ņirgājas pie viņa mājas sliekšņa? — Jārvi piesēdās tuvāk mātei un ieskatījās viņai acīs. - Nē. Es esmu atradies viņa vietā un zinu, kas viņam prātā. Odems Melnajā tronī sēž nesen. Viņa krājumā nav dižu uzvaru, ko apdziedāt balādēs. Turklāt viņam jāsacenšas ar atmiņām par manam tēvam un tēvocim Ūtilam veltītajām leģendām. - Jārvi pasmaidīja, jo zināja, ko nozīmē vienmēr tupēt sava slavenā brāļa ēnā. - Odems nepalaidīs garām lielisku izdevību paveikt to, kas tā arī nav izrādījies pa spēkam viņa brāļiem, - sakaut Gromgilgormu un visiem pierādīt, ka viņš ir varens karavadonis.

Mātes smaids pletās aizvien plašāks, un Jārvi mēģināja atcerēties, vai Leitlina jebkad agrāk ir vērusies viņā ar apbrīnu. — Tavs brālis bija apveltīts ar izcilu kaujas prasmi, savukārt tev dievi bija pataupījuši izcilas prāta spējas. Tu esi izaudzis par īsti viltīgu vīru, Jārvi.

Izrādījās, ka gudri izmantota empātija var pārvērsties nāvējošā ierocī. — Es neesmu palaidis vējā ilgos gadus, kamēr gatavojos Maģistrātam. Un tomēr Odemam pietuvināta cilvēka palīdzība krietni uzlabotu mūsu izredzes. Varbūt lūgsim Māti Gundringu...

- Nē. Viņa ir Odema maģistre.

- Viņa ir mana maģistre.

Jārvi māte nogrozīja galvu. — Labākajā gadījumā viņa gribētu palikt uzticīga jums abiem. Kas to zin’, ko viņa uzskatītu par lielāko labumu? Jau tā ir ārkārtīgi daudz varbūtību, ka viss var noiet greizi.

- Bet tikpat daudz izredžu uzvarēt. Augstas likmes nozīmē lielu risku.

- Tas tiesa. - Leitlina piecēlās kājās, nopurināja svārkus un izbrīnā pavērās uz sēdošo Jārvi. - Pa kuru laiku mans mīļais dēls ir kļuvis par spēlmani?

- Kopš brīža, kad tēvocis iemeta mani jūrā un nolaupīja likumīgi piederošo troni.

- Viņš pienācīgi nenovērtēja tevi, dēls. Tāpat kā es. Bet tagad esmu priecīga mācīties no pašas kļūdām. -Smaids pagaisa no Leitlinas lūpām, un balsī ieskanējās nāvējoša nokrāsa. - Lai viņa paša izvēle atnes tam asiņainu atklāsmi. Nosūti savu putnu Gromgilgormam, mazo māsiņ. Un saki, ka mēs nepacietīgi gaidām viņa ierašanos.

Māsa Ouda ļoti dziļi paklanījās. - Nosūtīšu, mana ķēniņiene, tikai... tiklīdz tas būs darīts, atpakaļceļa vairs nebūs.

Jārvi māte atbildēja ar rūgtiem smiekliem. - Saki to savai kundzei, māsa. Atkāpšanās nav manā dabā. - Leitlina pasniedzās pāri galdam un uzlika stipro plaukstu Jārvi sažuvušajai delnai. — Un arī mana dēla dabā ne.

TUMSĀ


- Sasodīti riskanti, - Ralfs nočukstēja, un viņa vārdi izgaisa tumsā.

- Visa dzīve ir riskanta, - Nekas atsaucās. - Kopš paša dzimšanas brīža...

- Cilvēka ziņā ir plikam mesties laukā pa Beidzamajām durvīm vai arī klusītiņām lavīties pretējā virzienā.

- Nāve mūs visus pavadīs šā vai ta, - piebilda Nekas. - Es izvēlos skatīties viņai acīs.

>

- Vai nākamreiz varēšu izvēlēties citu iespēju?

- Diezgan kašķu! - nošņāca Jārvi. - Plēšaties kā veci suņi par pēdējo kaulu!

- Ne jau visi prot iznesties kā karaļi, - ar neslēptu ironiju nomurmināja Ralfs. Laikam nemaz nav tik viegli pieņemt, ka cilvēks, kas tev blakus dienu no dienas kārtojis vajadzības spainī, pēkšņi atrod vietu starp dieviem un cilvēkiem.

Gadiem rūsējušās bultas nočīkstēja, un vārti atvērās, saceļot gaisā putekļu mākoni. Viens no mātei uzticīgajiem ingliešiem bija noslēpies šaurajā arkā aiz vārtiem un vērās uz telpā esošajiem.

- Vai tevi kāds redzēja? — Jārvi jautāja.

Vergs nogrozīja galvu, pagriezās un lēni vilkās augšup pa šaurajām kāpnēm, pieliecies zem zemajiem griestiem. Jārvi bažījās, vai šim cilvēkam var uzticēties. Viņa māte uzskatīja, ka var, bet viņa taču uzticējās arī Hūrikam. Jārvi bija pietiekami pieaudzis, lai vairs nebūtu pārliecināts, ka vecāki zina visu.

Dažu pēdējo mēnešu laikā viņš bija pāraudzis visdažādākos agrākos pieņēmumus.

Kāpnes aizveda līdz plašai alai, kur negludos klintī cirstos griestus klāja kaļķu stalagmīti un katra galā vizēja lāse, atmirdzot lāpu gaismā.

- Vai mēs atrodamies zem citadeles? - Ralfs vaicāja, nervozi veroties uz neiedomājami smago akmens masu virs galvas.

- Klintī ir daudz eju, — Jārvi skaidroja, — ar seniem tuneļiem no elfu laikiem un nesen raktiem pagrabiem. Ar slepenām durvīm un novērošanas lūkām. Ķēniņi un maģistri dažbrīd vēlas pārvietoties, neviena nemanīti. Bet neviens nepazīst šīs ejas labāk par mani. Šajā pustumsā es pavadīju pusi bērnības. Te es slēpos no tēva un brāļa, ložņājot pa neskaitāmiem nevienam nezināmiem nostūriem. Es visu redzēju, vienlaikus paliekot neredzams, un izlikos, ka esmu daļa no tā, ko redzu. Es izgudroju dzīvi, kurā man nebija atvēlēta atstumtā loma.

- Skumjš stāsts, - Nekas nomurmināja.

- Nežēlīgs. — Jārvi atcerējās, kā agrāk bija raudājis tumsā un gaidījis, lai kāds viņu atrod, kaut gan labi zināja, ka viņš nevienu neinteresē un tāpēc viņu nemeklēs. Jārvi nopurinājās riebumā par to, cik agrāk bijis vājš. — Tomēr tam vēl iespējams uzrakstīt laimīgas beigas.

- Varbūt. - Nekas novilka ar plaukstu pa blakus esošo sienu. Tūkstošiem gadu senie elfu laiku akmeņi bija gludi, it kā būtu sakrauti mūrī bez stiprinājuma vēl vakar. - Pa šo eju tavas mātes kareivji var nemanīti iekļūt citadelē.

- Kamēr Odema apsargi metīsies laukā, lai stātos pretī Gromgilgormam.

Inglietis pacēla roku gaisā, lai visus apturētu.

Eja strauji beidzās pie apaļas akas. Augstu virs galvas vīdēja mazītiņš gaismas aplītis, tālu lejā vārgi mirguļoja ūdens. Ap to virzījās tik šauri pakāpieni, ka Jārvi bija jāiet tālāk sānis, mugurai berzējoties gar gludo akmens mūri, bet zābaku purngali nolūkojās pāri malai un sviedri izspiedās uz pieres. Viņš bija ticis līdz pusei, kad no augšas atskanēja dūkšana. Puisis salēcās, un kaut kas

aizlidoja lejup tieši gar seju. Jārvi būtu iekritis akā, ja Ralfs vinu nenoķertu aiz rokas, j >

- Es negribētu, lai tavai valdīšanai punktu pieliek spainis.

Tālu lejā spainis ar šļakstu ievēlās ūdenī, un Jārvi smagi nopūtās. Mazāk par visu viņam bija vajadzīgs tur vēlreiz iekrist.

Visapkārt atbalsojās negaidīti skaļas sieviešu balsis.

- ... viņa joprojām saka nē.

- Vai tu būtu ar mieru precēt to veco piepi pēc tam, kad esi bijusi sieva tādam vīram kā Ūtriks?

- Kāda nozīme tam, ko viņa grib vai negrib. Ja ķēniņš atrodas starp dieviem un cilvēkiem, tad Augstais karalis atrodas starp karaļiem un dieviem. Neviena nespēs tam mūžīgi teikt nē...

Viņi virzījās tālāk uz priekšu. Nāca jaunas ēnas, jauni pakāpieni, vēl vairāk kaunpilnu atmiņu un raupju akmens mūru, ko savulaik cēluši ļaudis, kas šķita vecāki, bet patiesībā dzīvojuši tūkstošiem gadu pēc pazemes tuneļu celtniecības. Dienasgaisma mirguļoja ejā caur tuvu griestiem izvietotajām atverēm.

- Cik daudz vīru ķēniņiene atvedusi? - painteresējās Ralfs.

- Trīsdesmit trīs, - inglietis izmeta neatskatoties.

- Pagaidām.

- Vai labus vīrus?

- Tie vīri, - inglietis paraustīja plecus, - nogalinās vai ies nāvē, ja nepaveiksies.

- Par cik daudziem Odems varētu teikt to pašu? -vaicāja Nekas.

- Par daudziem, - atbildēja inglietis.

- Tas nozīmē kādu ceturto daļu. - Jārvi tālāk virzījās uz pirkstgaliem, lai caur režģi paraudzītos gaismā.

Todien mācību laukums bija ierīkots citadeles iekšpa-galmā, kur vienā stūrī auga sensens ciedru koks. Kareivji apguva cīņu ar vairogu, ierindu un ķīļu veidošanu, kā arī izretināšanos. Zobeni mirdzēja bālajā saulē un triecās pret koku, veiklas kājas mēroja zemi. Aukstajā gaisā meistars Hūnans nervozi deva pavēles veidot no vairogiem vienlaidu sienu, turēties plecu pie pleca un brēca zemā balsī tieši tā, kā savulaik bija rēcis uz Jārvi, neko īsti nepanākdams.

- Tur ir ļoti daudz vīru, - izmeta Nekas, apzināti nepilnīgi novērtējot situāciju.

- Labi apmācīti un kaujās norūdīti vīri paši uz savas zemes, - piebilda Ralfs.

- Uz manas zemes, - Jārvi izgrūda caur cieši sacirstajiem zobiem. Viņš veda vīrus tālāk, soli pa solim, akmeni pēc akmens, aizvien labāk pazīdams apkaimi. - Vai redzi: tur? — Viņš pievilka Ralfu sev klāt un piespieda pie kārtējās šaurās ailas, no kuras pavērās skats uz citadeles vienīgajiem ieejas vārtiem. Dzelzī apkaltie vārti bija atvērti, to sānos atradās kareivji, bet ēnā arkas pakājē pazibēja nopulēts varš.

- Vaidu vārti, - viņš nočukstēja.

- Kāpēc tāds nosaukums? - Ralfs gribēja zināt. - Vai par godu mūsu vaidiem tad, kad būsim zaudējuši cīņā?

- Kāda nozīme nosaukumam? Tie nolaižas no augšas un noslēdz pieeju citadelei. Mehānismu radīja seši maģistri. Tos gaisā notur viena vienīga tapa. Tie tiek nemitīgi apsargāti, bet slepenas kāpnes ved uz iekštelpu. Tiklīdz sāksies diena, mēs kopā ar Neko un duci vīru tos pārņemsim savā varā. Ralf, tu ar loka šāvējiem kāpsi uz jumta, lai pārvērstu mana tēvoča sargus adatu spilventiņos!

- Nešaubos, ka tie izdosies lieliski.

- Tiklīdz pienāks īstais brīdis, mēs izrausim tapu, vārti nolaidīsies lejā un Odems būs iesprostots krātiņā. — Jārvi iztēlojās šausmas tēvoča sejā, Vaidu vārtiem krītot, un kārtējo reizi vēlējās, kaut to būtu tikpat viegli izdarīt kā pateikt.

- Odems iesprostots krātiņā... - Tumsā pazibēja Nekā acis. — Un mēs arī.

Pagalmā atskanēja priecīgi izsaucieni, jo treniņš bija galā. Viena puse bija uzvarējusi, otra - piespiesta pie zemes.

Jārvi pamāja uz klusējošā inglieša pusi. - Manas mātes vergs jums parādīs ceļu. Paturiet to prātā!

- Un kur paliksi tu? — Ralfs jautāja. Tad nedroši piebilda: - Mans kēnin.

> >

- Man ir kas darāms.

*

Aizturējis elpu, lai pat sīkākais troksnītis nenodotu, Jārvi aizlavījās pa sasmakušo tumsu līdz slepenajām durvīm, kas atradās starp Miera tēva kājām, iespraucās novērošanas spraugā un ielūkojās Dievzālē.

Vēl nebija pusdienlaiks, un Getlandes ķēniņš atradās savā vietā — Melnajā tronī. Jārvi stāvēja aiz tā atzveltnes un neredzēja Odema seju, tikai plecu līniju un mirdzošo ķēniņa kroni tam galvā. Māte Gundringa sēdēja uz sola pie labās valdnieka kājas un trīcošajā rokā centās noturēt savu maģistres zizli.

Pie paaugstinājuma pletās vāji izgaismotu seju rinda: tur atradās Getlandes gods un slava vai vismaz viduvējības un nepilnvērtīgie, uzcirtuši mugurā labākās drānas, nopulējuši atslēgas un uzlikuši sejai pakalpīgus smaidus. Šie paši vīri un sievas bija raudājuši, kad tika sadedzināts Jārvi tēva līķis, un sprieduši: nez kad atkal izdosies atrast viņam līdzinieku. Ne jau kroplajā pamuļķī, viņa jaunākajā dēlā, viņš meklējams, tas nu bija skaidrs.

Uz pakāpieniem, kas veda pie troņa, taisni izslējusies stāvēja Jārvi māte, bet Hūriks - viņai aiz muguras.

Jārvi neredzēja Odema seju, bet dzirdēja viltus ķēniņa teikto atbalsojamies dobjajā telpā. Tā skanēja tikpat mierpilna un nosvērta kā parasti. Vēsi atturīga kā ziema -Jārvi sajuta tās atnesto ziemeļa drebuli. - Vai drīkstu vaicāt mūsu godājamai māsai, kad viņa plāno doties uz Skekenmuižu?

- Tiklīdz būs iespējams, mans ķēniņ, - atbildēja Jārvi māte. - Man ir neatliekami darījumi, kas...

- Tagad dārgumu krātuves atslēga glabājas pie manis.

Jārvi pavērās pa šauro spraugu sānis un ieraudzīja

Isriunu sēžam pie otra Melnā troņa sāna. Viņa saderinātā.

Nemaz nerunājot par to, ka tā bijusi arī Jārvi brāļa saderinātā. Dārgumu krātuves atslēga karājās viņai kaklā, un, lai gan šķita smaga, tā izrādījās vieglāka, nekā meitene savulaik bažījās. - Es nokārtošu tavus darījumus, Leitlina.

Isriuna mazliet izklausījās pēc tā paša nervozā skuķēna, kas šajā pašā telpā bija skandējis nedrošus solījumus Jārvi. Viņš atcerējās tās acis, kas iemirdzējās, pieskaroties Melnajam tronim, un redzēja tās gailam arī tagad, kad Isriuna pavērās uz savu tēvu, kurš sēdēja šajā tronī.

Šķita, ka kopš došanās uz Amvendu mainījies ne tikai Jārvi.

- Nokārtojiet to pavisam drīz, — atskanēja Odema balss.

- Lai varētu ieņemt Augstās karalienes vietu pāri mums visiem, - piebilda Māte Gundringa un uz mirkli pacēla gaisā savu zizli. Tumši iegailējās elfu metāls.

- Vai arī liekt ceļus kā veckundzes Veksenas grāmatvede, - Leitlina atcirta.

Sekoja pauze, tad Odems klusi bilda: - Mēdz būt arī ļaunāki likteņa pavērsieni, māsa. Mums jāpilda pienākums. Mums jārīkojas tā, kā būtu labāk Getlandei, ņemiet to vērā.

>

- Mans ķēniņ, - Jārvi māte izspieda caur sakostajiem zobiem un paklanījās. Lai gan puisis bija bieži par to sapņojis, viņu pārņēma svelošs naids, redzot māti tik pazemotu.

- Tagad atstājiet mani dievu sabiedrībā. — Odems pamāja, lai vasaļi iet prom. Durvis atvērās, dižie vīri un sievas paklanījās bezgalīgā cieņā un izgāja gaismā. Viņu vidū bija arī Jārvi māte, Hūriks tai blakus, bet Māte Gundringa tiem sekoja, un beigu beigās no zāles izgāja Isriuna, durvju ailā uzsmaidījusi tēvam tāpat, kā savulaik bija smaidījusi Jārvi.

Durvis aizvērās ar blīkšķi, kas atbalsojās, tad iestājās dziļš klusums. Odems rūkdams piecēlās no Melnā troņa tā, it kā tas viņu svilinātu. Viņš pagriezās, un Jārvi pamanīja, ka elpa krūtīs apstājas.

Tēvoča seja bija tāda pati, kādu viņš to atcerējās: stipra, ar vaigos dzītām dziļām rievām un sudraba cauraustu bārdu. T ik ļoti līdzīgs Jārvi tēvam, bet ar maigumu un gādību, kādu pat dēls savulaik nemanīja sava miesīgā tēva - ķēniņa Ūtrika — sejā.

Ienaidam bija jādara savs un jāaizskalo Jārvi bailes, noslīcinot kaitinošās šaubas, vai Melnā troņa izraušana no tēvoča kampiena ir asiņu vērta, ko nešaubīgi nāksies izliet tā dēl.

9

Bet notika gluži pretējais - ieraugot sava ienaidnieka, tēva un brāļa slepkavas un karaļvalsts nolaupītāja seju, Jārvi sirds nodevīgi iepukstējās, un viņu pārņēma kas pavisam negaidīts - smacējošas alkas pēc mīlestības. Alkas pēc vienīgā ģimenes locekļa, kurš jebkad bija izrādījis viņam maigumu, kurš vienīgais ļāva sajust, ka viņš kādam patīk. Pēc vienīgā, kurš radīja sajūtu, ka Jārvi ir patikšanas vērts. Alkām pēc mīlestības sekoja smacējošas skumjas par šī cilvēka zaudēšanu, un Jārvi manīja asaras saskrienam acīs. Viņš iecirta savilktās dūres aukstajā akmenī un ienīda pats sevi par vājumu.

- Beidziet skatīties uz mani!

Jārvi atrāvās nost no ailas, bet Odema acis bija pavērstas augstu gaisā. Viņš spēra lēnus soļus, pēdu pieskārieniem atbalsojoties milzīgās telpas samtainajā krēslā.

- Vai esat no manis novērsušies? - Odems iesaucās.

- Tāpat kā es novērsos no jums?

Odems uzrunāja dzintara statujas, kas slējās augšup visapkārt jumta kupolam. Viņš runāja ar dieviem, un piesmakusī balss bija zaudējusi mieru. Tad viņš noņēma ķēniņa kroni, kas reiz bija likts galvā ari Jārvi, un saviebies saberzēja uz pieres atstātos nospiedumus.

- Kas man atlika? — viņš čukstēja tik klusu, ka Jārvi tik tikko saklausīja vārdus. - Mēs visi kādam kalpojam. Par visu nākas maksāt.

Un pēdējie vārdi, ko Odems bija tam veltījis, kā asi dunči iegriezās atmiņā.

No tevis iznāktu labs āksts. Bet vai manai meitai tik tiešām jāņem par vīru vārgulis ar vienu roku? Kropla marionete, kas karājas mātes novilktā diegā?

Karsts un nesamierināms ienaids pārņēma Jārvi. Vai tad viņš nebija devis zvērestu? Sava tēva vārdā. Savas mātes vārdā.

Pats savā vārdā.

Ar vissīkāko džinkstu Šadikširamas zobens izlīda no maksts, un Jārvi piespieda kreisās rokas kroplo plaukstu pie slepenajām durvīm. Viņš zināja, ka būtu vajadzīgs viens labs grūdiens un tās atsprāgtu vaļā. Viens grūdiens, trīs soļi un trieciens ar zobenu varētu tam visam pielikt punktu. Viņš nolaizīja lūpas, ciešāk satvēra zobenu un sagatavoja plecus triecienam. Asinis saskrēja galvā...

- Diezgan! — Odema rēciens skaļi atbalsojās, un Jārvi atkal sastinga. Viņa tēvocis paķēra ķēniņa kroni un uzlika atpakaļ galvā. - Kas darīts, darīts! - Odems pacēla dūri pet griestiem. — Ja vēlējāties, lai notiek citādi, kāpēc mani neapturējāt? - Viņš pagriezās uz papēža un izgāja no zāles.

- Viņi atsūtīja mani, lai to paveiktu, - Jārvi nočukstēja un ieslidināja Šadikširamas zobenu atpakaļ maksti. Ne tagad. Vēl ne. Ne tik vienkārši. Toties šaubas bija pagaisušas.

Pat ja nāksies noslīcināt Torlbiju asinis.

Odemam jāmirst.

DRAUGA CĪNINŠ


>

Jārvi saguma pār airi, jo zināja, ka pātaga jau pacelta virs muguras. Viņš to rāva un rūca, pat bakstīja ar nekam nederīgās rokas vienīgo pirkstu, — kā gan lai viņš viens pats to izkustina?

Jūras māte rēkdama triecās pret Dienvidvēju, un Jārvi izmisīgi cīnījās ar pakāpieniem, redzot, kā vīri ķer pēc pēdējā elpas vilciena, neļaujoties važām, iekams ūdens noklās to sejas.

- Gudri bērni noslīkst tāpat kā dumjie, - izmeta Trigs, un asinis notecēja no glītā šķēluma viņa galvā.

Jārvi spēra vēl vienu vārgu soli žēlastību nepazīstošajā sniegā, paslīdēja un paklupa pār karstu akmeni, kas bija nospodrināts kā stikls. Lai kā viņš skrietu, suņi tik un tā jau klabināja zobus pie papēžiem.

Gromgilgorma atņirgtie zobi bija sarkani un seja mirka asinīs, bet Jārvi pirksti sniedzās pēc kaklariņķa.

— Es jau nāku, — viņš nodziedāja gluži kā dzidrs zva-ninš, — un Kara māte līdz ar mani!

> 7

- Vai esi gatavs mesties ceļos? - jautāja Māte Skēra, izrotājusi rokas elfu sprādzēm, un vārnas rikai smējās un smējās, sēdot uz maģistres pleciem.

- Viņš jau ir uz ceļiem, - Odems konstatēja, uzstutējis elkoņus uz Melnā troņa melnajiem paroceņiem.

- Kā vienmēr, - piebilda Isriuna un ari nepārstāja smaidīt.

- Mēs visi kādam kalpojam, - teica veckundze Vek-sena, kāri zibinādams acis.

- Diezgan! - nošņāca Jārvi. — Diezgan!

Viņš pagrūda vaļā slepenās durvis un ieskrēja zālē ar līko zobenu rokā. Ankrans izvalbīja acis, kad zobena asmens ieurbās tā miesā. - Tērauds sniegs atbildi, — viņš nokērca.

>

Sadikširama vaidēja un atgaiņājās ar elkoni, bet Jārvi tikai dūra, metāls šķaidīja miesu, un viņa tam uzsmaidīja pār plecu.

- Viņš jau tuvojas, - Sadikširama čukstēja, - viņš jau tuvojas.

Jārvi pamodās, izmircis sviedros, un pamanīja, ka, satinies palagos, viņš dursta matraci.

Nelabā vieplis neskaidri iezīmējās virs puiša galvas; tas veidojās no liesmām, ēnām un smirdīgiem dūmiem. Jārvi metās malā, tad atviegloti uzelpoja, sapratis, ka virs viņa tumsā noliecies Ralfs un tur rokā iedegtu lukturi.

- Gromgilgorms jau tuvojas, - viņš paziņoja.

Jārvi aizmeta palagus prom. Aiz loga skanēja slēģu slāpēti trokšņi: kaut kas plīsa, kāds kliedza. Iezvanījās zvani.

- Viņš šķērsoja robežu ar pāri par tūkstoti vīru. Iespējams, pat simt tūkstošiem, ja var ticēt baumām.

Jārvi centās atģisties no nesenā murga. - Tik drīz?

- Viņš virzās uz priekšu ātri kā uguns un rada milzu haosu. Ziņneši tik tikko to apsteidza. Viņš ir tikai trīs četru dienu gājienā no šejienes. VisaTorlbija sacelta kājās.

Stāvu zemāk pirmā pelēcīgā ausma spraucās caur slēģiem un klājās uz bālajām sejām. Jārvi deguns samanīja pavisam vāru dūmu smaku. Dūmu un baiļu smaku. Tik tikko bija dzirdami priestera piesmakušie aicinājumi liekt ceļus Vienīgās dievietes priekšā un saņemt pestīšanu.

Mesties ceļos Augstā karaļa priekšā un kļūt par vergiem.

- Tavas vārnas gan ātri lido, māsa Ouda, - Jārvi atzina.

- Kā jau solīju, mans ķēniņ. - Jārvi nodrebēja, to dzirdot. Šie vārdi viņa ausīs joprojām skanēja kā ņirgāšanās. Tādi tie arī paliks līdz brīdim, kad Odems būs miris.

Viņš ieskatījās savu kuģa biedru sejās. Sūmaela un Džods slēpa katrs savas izbailes. Nekas ar negantu smaidu uz lūpām un atņirgtiem zobiem spodrināja kailo zobenu.

- Šis būs mans cīniņš, — Jārvi paziņoja. — Ja kāds no jums vēlas doties prom, es nepārmetīšu.

- Un es esmu zvērējis likt savu zobenu lietā īstajam mērķim. - Nekas ar īkšķa galu paberzēja kādu traipu uz ieroča. — Mani apturēs tikai Beidzamās durvis.

Jārvi pamāja un ar veselo roku satvēra Nekā delnu.

— Neizlikšos — es nesaprotu tavu uzticību, bet esmu pateicīgs par to.

Pārējie izlēma lēnāk. - Es melotu, ja teiktu, ka izredzes mani nesatrauc, - sacīja Ralfs.

- Tās tevi satrauca jau uz robežas, - atgādināja Nekas, - un beigu beigās mēs sadedzinājām savu ienaidnieku līkus.

>

- Un viena mūsu drauga līķi. Mēs arī nokļuvām saniknotu vensteriešu pūļa rokās. Arī šeit būs darīšana ar saniknotiem vensteriešiem, un es šaubos, vai mums izdosies viņus pārliecināt ar vārdiem, lai cik veikla būtu jaunā ķēniņa mēle.

Jārvi uzlika sažuvušo delnu uz Šadikširamas zobena spala. - Tad mūsu vietā runās ieroči.

- Viegli tā teikt, iekams tie nav izrauti no maksts. -Sūmaela pavērās uz Džodu. - Manuprāt, mums būtu drīzāk jādodas uz dienvidiem, pirms zobeni sākuši runāt.

Džods nopētīja vispirms Jārvi, tad Sūmaelu un atgriezās pie Jārvi, viņa varenie pleci bija sagumuši. - Gudrais nogaida īsto brīdi. Bet nekad nepalaiž to garām.

- Ejiet ar manu svētību, ja gribat, bet es labāk redzētu jūs sev blakus, - Jārvi sacīja. - Kopā mēs bijām drosmīgi uz Dienvidvēja klāja. Kopā mēs no tā bēgām. Kopā pieveicām ledu un nonācām šeit. Kopā mēs uzvarēsim arī šo kauju. Kopā. Tikai izturiet kopā ar mani vēl vienu triecienu!

Sūmaela paraudzījās uz Džodu, tad pieliecās viņam tuvāk. - Tu neesi ne karotājs, ne karalis. Tu esi beķeris.

Džods sānis uzlūkoja Jārvi un nopūtās. — Un airu vīrs.

- Ne jau no paša gribas.

- Maz kas no dzīvē svarīgā atkarīgs no paša gribas. Kurš airu vīrs gan pametīs savu pārinieku?

- Šis nav mūsu cīniņš! - Sūmaela nošņāca dobjā balsī, kas nepieņēma iebildumus.

Džods paraustīja plecus. - Mana drauga cīniņš ir mans clninš.

>

- Un kā tad gardākais ūdens pasaulē?

- Vēlāk tas būs tikpat gards. Varbūt pat vēl gardāks. -Džods vāri uzsmaidīja Jārvi. - Kad smagums jāceļ, labāk to celt, nevis raudāt.

- Ka tik mums visiem galu galā nenākas raudāt. -Sūmaela spēra lēnu soli tuvāk Jārvi un nenolaida no viņa tumšās acis. Tad pacēla roku, lai pieskartos, un meitenes elpa skāra viņa kaklu. - Jorv, lūdzu...

- Mani sauc Jārvi. — Lai gan sāpēja, viņš raudzījās meitenē tā, kā to būtu darījusi viņa māte, - ciets kā krams. Viņš labprāt satvertu Sūmaelas roku un turētu to tā, kā bija darījis sniega klātajā tīrelī. Ļautos tai un aizkļūtu līdz Galvenajai pilsētai jau atkal kā Jorvs... Pie velna to Melno troni!

Viņš labprāt turētu Sūmaelas roku, bet nevarēja atļauties būt vājš. Nekādā ziņā. Jārvi bija devis zvērestu, un viņam bija nepieciešams pārinieku atbalsts. Viņam bija nepieciešams Džods. Un Sūmaela.

- Ko teiksi tu, Ralf? - Jārvi vaicāja.

Ralfs izskaloja muti, rūpīgi pārlaida mēli gar zobiem un nospļāvās caur atvērto logu. - Ja beķeris iet cīņā, ko gan vēl varētu darīt karotājs? - Platajā sejā atplauka smaids. - Mans loks ir tavā rīcībā.

Sūmaela ļāva rokai nokrist gar sāniem un vērās zemē, kustinādama sakropļotās lūpas. - Tad jau lai viss paliek Kara mātes ziņā. Ko gan vēl es varu darīt?

- Neko, — Nekas atcirta, — tik vienkārši.

Загрузка...