Profesora Dovela galva

Ļaunais un labais

— Kas noticis? Vai kaut kas atgadījiesar galvām? — pacēlis skatu no papīriem, jautāja Kerns.

— Nē… bet es gribēju ar jums parunāt, profesora kungs.

Kerns atgāzās pret krēsla atzveltni.

— Es klausos, Lorānas jaunkundz.

— Sakiet, lūdzu, vai jūs nopietni domājat Brikes galvai dot jaunu ķermeni jeb vai tikai mierināt viņu?

— Pavisam nopietni.

— Un jūs cerat, ka operācija būs veik­smīga?

— Pilnīgi. Jūs taču redzējāt suni?

— Vai Tomā jūs nedomājat… atdot nor­mālo dzīvi? — aplinkus iesāka Lorāna.

— Kāpēc gan ne? Viņš man to jau lūdza. Tomēr visu reizē nevar.

— Bet Dovelam … — Lorāna sāka runāt ātri un satraukti. — Protams, ka katram ir tiesības dzīvot, dzīvot normālu, cilvēcisku dzīvi, gan Tomā, gan Brikei. Taču jūs, domā­jams, saprotat, ka profesora Dovela galva ir daudz vairāk vērta nekā citas jūsu galvas … un, ja jūs gribat atdot normālu dzīves veidu Tomā un Brikei, tad daudz svarīgāk ir ļaut atgriezties dzīvē profesoram Dovelam.

Kerns sadrūma. Viņa skatiens kļuva sa­sprindzināti pētošs un bargs.

— Profesors Dovels, pareizāk sakot, viņa galva jūsu personā ir atradusi brīnišķu aizstāvi, — viņš teica, ironiski smaidīdams. — Taču šāds aizstāvis viņam diemžēl nav vajadzīgs, un jūs par velti uzbudināties un uztraucaties. Protams, ka es esmu domājis arī par Dovelu.

— Kāpēc tad jūs eksperimentu nesākat ar viņu?

— Tieši tāpēc, ka Dovela galva ir vairāk vērta par tūkstošiem citu cilvēku galvām. Pirms apveltu ar ķermeni Brikes galvu, es iesāku ar suni. Brikes galva ir tikpat daudz reižu vērtīgāka par suņa galvu, cik Dovela galva vērtīgāka par Brikes galvu.

— Cilvēka un suņa dzīvības nav salīdzi­nāmi jēdzieni, profesora kungs …

— Tāpat kā Dovela un Brikes galvas. Vai jums vairāk nekā nav ko sacīt?

— Nē, profesora kungs, — Lorāna atbil­dēja un devās uz durvīm.

— Tādā gadījumā, jaunkundz, man ir daži jautājumi jums. Pagaidiet, jaunkundz.

Jautājoši skatīdamās uz Kernu, Lorāna palika pie durvīm stāvam.

— Pienāciet, lūdzu, pie galda, apsēstieties.

Lorāna nobažījusies apsēdās dziļajā klub­krēslā. Kerna seja neko labu nevēstīja. Kerns atgāzās pret klubkrēsla atzveltni un ilgi pētī­joši skatījās Lorānai acīs, kamēr viņa tās nolaida. Tad viņš ātri izslējās savā varenajā augumā, ar dūrēm stingri atspiedās pret galdu un, paliecis galvu uz Lorānas pusi, vai­cāja klusi, bet draudīgi:

— Sakiet, vai jūs neesat atgriezusi Dovela galvas gaisa krānu? Vai jūs neesat ar viņu sarunājusies?

Lorāna juta, ka viņai pirkstu galiņi kļūst auksti. Galvā sagriezās domu viesuļi. Naids, ko viņā izraisīja Kerns, mutuļoja un solījās kuru katru brīdi izlauzties uz āru.

«Teikt viņam patiesību vai nē?» Lorāna svārstījās. O, kāda bauda būtu pateikt šim cilvēkam acīs vārdu «slepkava», bet tāds atklāts izlēciens varēja visu sabojāt.

Lorāna neticēja, ka Kerns Dovela galvai dos jaunu ķermeni. Viņa zināja jau pārāk daudz, lai ticētu tādai iespējai. Un viņa ilgojās tikai pēc viena — lai sabiedrības acīs varētu atmaskot Kernu, kas bija piesavinājies Dovela pētījumu rezultātus, un lai varētu atklāt viņa noziedzību. Lorāna zināja, ka Kerns gatavs iet pāri līķiem un, uzsākdama atklātu cīņu, viņa riskē ar savu dzīvību. Tomēr pašaizsar- gāšanās jūtas viņu neaizkavēja. Viņa tikai negribēja mirt, iekams nebūs atklāti Kerna noziegumi, un tāpēc vajadzēja melot. Taču sirdsapziņa, viņā ieaudzinātie principi viņai neatļāva melot. Vēl nekad dzīvē Lorāna nebija melojusi un tagad briesmīgi uztraucās.

Kerns joprojām raudzījās viņā.

— Nemelojiet, — viņš izsmējīgi teica, — neuzkraujiet savai sirdsapziņai melu grēku. Jūs sarunājāties ar galvu, neliedzieties, es to zinu. Džons visu ir noklausījies …

Nodūrusi galvu, Lorāna klusēja.

— Man tikai gribētos zināt, par ko jūs ar galvu runājāt?

Lorāna juta, kā viņas sejā sakāpj asinis. Viņa pacēla galvu un paraudzījās Kernam tieši acīs.

— Par visu ko.

— Tā, — teica Kerns, rokas no galda neno­ņemdams. — Tā jau es domāju. Par visu ko.

Iestājās klusums. Lorāna no jauna nodūra acis un sēdēja kā noziedzniece, kas gaida spriedumu.

Kerns pēkšņi piegāja pie durvīm un tās aizslēdza. Tad, aizlicis rokas aiz muguras, viņš pastaigāja šurpu turpu pa kabineta mīksto paklāju. Pēc tam klusi pienāca pie Lorānas un prasīja:

— Un ko tad jūs, mīļo meitenīt, domājat uzsākt? Nodot asinskāro briesmoni Kernu tie­sai? Iemīt viņa vārdu dubļos? Atmaskot viņa noziegumus? Dovels jums droši vien to lūdza?

— Nē, nē, — aizmirsusi par savām bailēm, dedzīgi ierunājās Lorāna, — es jums galvoju, ka profesora Dovela galva nepavisam nelolo atriebības jūtas. Ai, cik cildena ir šī dvēsele! Viņš pat… mani atrunāja. Viņš nav tāds kā jūs, nedrīkst spriest pēc sevis! — Lorāna mir­dzošām acīm beidza runāt jau izaicinošā tonī.

Kerns iesmējās un atkal sāka staigāt pa kabinetu.

— Tā, tā, lieliski. Tātad jūs tomēr domājāt mani atmaskot, un, ja vien Dovels jūs neattu­rētu, tad profesors Kerns jau sēdētu cietumā. Ja cildenais nevar triumfēt, tad vismaz jāsoda ļaunais. Tā ir beigušies visi tikumiskie romāni, kurus jūs esat lasījusi, vai nav tiesa, mīļo meitenīt?

— Un ļaunums tiks sodīts! — viņa iesau­cās, gandrīz vairs nevaldīdama pār sevi.

— O, jā, protams, tur, debesīs. — Kernš^ paskatījās griestos, kas bija noklāti ar melnā ozolkoka plāksnēm. — Taču te, zemes virsū, triumfē ļaunums un tikai ļaunums, lai tas jums, naivo cilvēciņ, ir zināms! Bet cilde­nais… cildenais stāv ar izstieptu roku un izlūdzas grašus no ļaunā, vai arī kvern, lūk, tur. — Kerns norādīja uz istabu, kurā atradās Dovela galva. — Kvern kā putnu biedēklis, pārdomādams par visa pasaulīgā nīcību.

Piegājis Lorānai cieši klāt, viņš zemā balsī teica:

— Jūs zināt, ka gan jūs, gan profesora Dovela galvu es varu vārda vistiešākajā nozīmē samalt miltos un neviens cilvēks par to neuzzinās.

— Es zinu, jūs esat gatavs uz jebkādu...

— Noziegumu? Un ļoti labi, ka jūs to zināt.

Kerns atkal sāka staigāt pa istabu un, it kā skaļi domādams, turpināja runāt jau parastā balsī:

— Taču ko jūs pavēlēsit ar sevi darīt, daiļā atriebēja? Jūs diemžēl piederat tai ļaužu sugai, kas neapstājas nekādu šķēršļu priekšā un taisnības labad gatavi nest mocekļa ērkšķu kroni. Jūs esat trausla, nervoza, jūtīga, bet jūs nevar iebiedēt. Vai man jūs nogalināt? Šodien pat, tūlīt? Slepkavības pēdas man izdosies likvidēt, taču mazliet ar to tomēr Vajadzēs noņemties. Bet laiks man ir dārgs. Jus uzpirkt? Tas ir grūtāk nekā jūs iebie­dēt … Nu, sakiet, ko man ar jums iesākt?

— Lai viss paliek tāpat kā bijis… līdz šim laikam es taču jūs neesmu nodevusi.

— Un nenodosit?

Lorāna ar atbildi vilcinājās, pēc tam atbil­dēja klusi, bet nelokāmi:

— Nodošu.

Kerns piecirta kāju.

— U, cik spītīgs skuķis! Tad, lūk, ko es jums teikšu. Tūliņ sēstieties pie mana rak­stāmgalda. Nebaidieties, es vēl netaisos jūs ne žņaugt, ne indēt. Nu, sēstieties taču.

Lorāna neizpratnē palūkojās viņā, pado­māja un apsēdās atzveltnes krēslā pie rak­stāmgalda.

— Galu galā, jūs man esat vajadzīga. Ja es jūs tagad nogalināšu, man nāksies pieņemt vietnieci vai vietnieku. Man nav garantijas, ka jūsu vietā negadīsies kāds šantāžists, kas, atklājis Dovela galvas noslēpumu, sāks no manis izspiest naudu, lai gala rezultātā tomēr mani nodotu. Jūs es vismaz pazīstu … Nu, tā, rakstiet: «Dārgo māmiņ — vai kā jūs tur saucat savu māti —, manis kopto slimo cilvēku veselības stāvoklis prasa, lai es ilgu laiku neizietu no profesora Kerna mājas …»

— Jūs gribat man laupīt brīvību? Aizturēt savā mājā? — Loiāna sašutusi jautāja un nerakstīja.

— Tieši tā, mana cēlā palīdze.

— Tādu vēstuli es nerakstīšu, — Lorāna noteikti paziņoja.

— Diezgan! — Kerns pēkšņi iesaucās tā, ka notinkšķēja pulksteņa atspere. — Saprotiet taču, ka citas izejas man nav. Galu galā, neesiet stulbene.

— Pie jums es nepalikšu, un šo vēstuli nerakstīšu!

— Ak tā! Nu, labi. Varat vākties uz visām četrām debess pusēm! Taču, pirms no šejienes iziesit, jūs kļūsit lieciniece, kā es izdzēsīšu profesora Dovela galvai dzīvību un pašu galvu izkausēšu ķīmiskā šķīdinājumā. Ejiet tad un kliedziet pa visu pasauli, ka pie raanis esat redzējusi Dovela galvu. Jums neviens neticēs. Par jums smiesies. Taču sargieties! Jūsu nodevību es neatstāšu bez atmaksas. Nu, tad ejam!

Kerns sagrāba Lorānu aiz rokas un vilka uz * durvju pusi. Fiziski viņa bija pārāk nespēcīga, lai spētu pretoties šādai rupjai varai.

Kerns atrāva durvis, ātri izgāja cauri Tomā un Brikes istabai un iegāja telpā, kur atradās profesora Dovela galva.

Dovels bija pārsteigts par šo neparasto vizīti. Bet Kerns, nepievērsdams galvai uzma­nību, ātri piegāja pie aparātiem un strauji aiztaisīja asins piegādes balona aizgriezni.

Galvas acis neizpratnē, bet mierīgi parau­dzījās uz krāna pusi, pēc tam paskatījās uz Kernu un samulsušo Lorānu. Gaisa krāns bija aizgriezts, un galva nespēja runāt. Tā tikai kustināja lūpas, un Lorāna, kas bija pieradusi sadedzinājis krematorijā. Sados gadījumos krematorija ir loti izdevīga.

Kerns pazvanīja. Ienāca Džons.

— Džon, tu aizvedīsi Lorānas jaunkundzi uz balto istabu, no kuras paveras skats uz dārzu. Tā kā sagaidāms lielāks darbs, Lorā­nas jaunkundze pārnāk dzīvot manā mājā. Pajautā, kas jaunkundzei vajadzīgs, lai ērtāk iekārtotos, un sagādā visu nepieciešamo. Visu vari manā vārdā pasūtīt pa telefonu no veika­liem. Rēķinu es apmaksāšu. Nepiemirsti pasū­tīt jaunkundzei pusdienas.

Atvadījies Kerns aizgāja.

Džons pavadīja Lorānu uz viņai ierādīto istabu.

Kerns nebija melojis: istaba patiešām bija loti laba — gaiša, plaša un mājīgi iekārtota. Caur milzīgo logu varēja redzēt dārzu. Taču pats drūmākais cietums nebūtu atstājis nomā­cošāku iespaidu kā šī gaišā, greznā istaba. Kā nemaņā Lorāna aizvilkās līdz logam un paska­tījās dārzā.

«Otrais stāvs … augstu … no šejienes neaizbēgsi…» viņa domāja. Turklāt, ja arī varētu aizbēgt, viņa to nedarītu, jo tas būtu tikpat kā nāves spriedums Dovela galvai.

Lorāna nespēkā noslīga uz kušetes un iegrima smagās pārdomās. Viņa nevarēja pateikt, cik ilgi tā bija sēdējusi.

— Galds klāts, — viņa kā pa sapņiem izdzirda Džona balsi un atvēra nogurušos plakstus.

Pateicos, es neesmu izsalkusi, lūdzu, novāciet ēdienus.

Izdresētais sulainis bez vārda runas izpil­dīja pavēli un aizgāja.

Lorāna atkal ieslīga pārdomās. Kad pretē­jās mājas logā iedegās' gaisma, viņai uzmā­cās tāda vientulības sajūta, ka viņa nolēma tūliņ apciemot galvas. Jo sevišķi Marijai gri­bējās redzēt Dovela galvu.

Lorānas negaidītā vizīte ārkārtīgi ieprieci­nāja Brikes galvu.

— Beidzot! — viņa iesaucās. — Vai ir jau klāt? Vai atnesa?

— Ko?

— Manu ķermeni, — Brike to sacīja tada tonī, it kā runa ietu par jaunu tērpu.

— Nē, vēl nav atnesuši, — nevijus pasmai­dījusi, atbildēja Lorāna. — Taču drīz atnesīs, tagad jau jums ilgi vairs nebūs jāgaida.

— Ai, kaut tas notiktu ātrāk! …

— Bet vai arī man piešūs jaunu ķer­meni? — vaicāja Tomā.

— Jā, protams, — Lorāna viņu nomieri­nāja. — Un jūs būsit tikpat veselīgs un stiprs kā senāk. Jūs sakrāsit naudu, atgriezīsities uz laukiem un apprecēsit savu Mariju.

Lorāna jau zināja galvas slepenās domas.

Tomā nočāpstināja lūpas.

— Kaut tas notiktu ātrāk!

Lorāna aizsteidzās uz Dovela istabu.

Tikko bija atgriezts gaisa krāns, galva Lorānai jautāja:

— Ko tas viss nozīmē?

Lorāna pastāstīja par sarunu ar Kernu un savu apcietinājumu.

— Tas ir nekrietni!… — Dovels teica. — Ja vien es spētu jums palīdzēt… Un man šķiet, ka es to varu, ja tikai jūs man palīdzēsit…

Dovela acīs kvēloja naids un apņēmība.

— Viss ir ļoti vienkārši. Aizgrieziet baroša­nas cauruļu krānus, un es miršu. Ticiet man, es biju pat vīlies, kad Kerns atkal atgrieza krānu un mani atdzīvināja. Es nomiršu, un Kerns atlaidīs jūs mājās.

— Par tādu cenu es nekad neatgriezīšos mājās! — Lorāna iesaucās.

— Es vēlētos, kaut man būtu Cicerona daiļ­runība, lai varētu pārliecināt jūs to izdarīt.

Lorāna noliedzoši papurināja galvu.

— Mani nepārliecinātu pat Cicerons. Es nekad neuzdrošināšos izdzēst cilvēka dzī­vību …

— Nu, vai tad es esmu cilvēks? — vaicāja galva, skumji smaidot.

— Atcerieties, jūs pats reiz atkārtojāt Dekarta vārdus: «Es domāju. Tātad es eksis­tēju,» — Lorāna atbildēja.

— Pieņemsim, ka tā tas ir, bet tādā gadī­jumā es Kernu vairs neinstruēšu, un ne ar kādām mocībām viņš mani vairs nepiespiedīs sev palīdzēt. Tad viņš pats mani nogalinās.

— Nē, nē, es jūs lūdzu! — Lorāna pienāca pie galvas. — Uzklausiet mani! Agrāk es domāju par atriebību, tagad domāju par citu. Ja Kernam izdosies Brikes galvai pielikt ķer­meni un operācija beigsies veiksmīgi, tad ir cerība arī jus atdot dzīvei… Ja ne Kerns, tad kāds cits.

— Diemžēl cerības ir joti vājas, — Dovels atbildēja. — Diezin vai pat Kernam izdosies šis eksperiments. Viņš ir ļauns un noziedzīgs cilvēks, godkārīgs kā tūkstoš Herostratu. Tomēr viņš ir talantīgs ķirurgs un, jāatzīst, pats spējīgākais no maniem bijušajiem asis­tentiem. Ja to neizdarīs viņš, kas līdz pat šai dienai izmantojis manus padomus, tad to neiz­darīs neviens. Taču es šaubos, ka arī viņš spēs veikt šo nepieredzēto operāciju.

— Bet suņi…

— Suņi — tā ir cita lieta. Pirms galvas pārstādīšanas operācijas abi suņi sveiki un veseli gulēja uz viena galda. Tas viss notika ļoti ātri, un arī tad Kernam acīmredzot izde­vies atdot dzīvību tikai vienam sunim.

— Vai tiešām jūs pats neizdarītu tādu ope­rāciju?

— Es esmu visu apsvēris, izdarījis eksperimentus ar suņiem un domāju, ka man vajadzētu izdoties …

Durvis pēkšņi atvērās. Uz sliekšņa stāvēja Kerns.

— Vai te notiek sazvērnieku apspriede? Es jūs netraucēšu. — Un aizcirta durvis.