Profesora Dovela galva

Mirusi Diana

Brikei šķita, ka sameklēt un piešūt galvai jaunu ķermeni ir tikpat vienkārši kā pielaikot un uzšūt jaunu tērpu. Ja kakla apkārtmērs zināms, atliek tikai atrast līķi ar tādu pašu kakla izmēru.

Taču drīz viņa pārliecinājās, ka viss nav tik vienkārši.

No rīta pie viņas ieradās Kerns, Lorāna un Džons, tērpušies baltos

— Lai gan cilvēka anatomija ir vienvei­dīga, — teica Kerns, — katram ķermenim ir savas individuālās īpatnības. Dažkārt ir grūti, piemēram, atšķirt ārējo miega artēriju no iekšējās. Pat cilvēkiem ar vienādu kakla apkārtmēru artēriju šķērsgriezums un elpvada platums ir dažāds. Vajadzēs krietni noņem­ties arī ar nerviem.

— Bet kā tad jūs operēsit? — jautāja Lorāna. — Salikdams kopā kaklu ar rumpi, jūs līdz ar to aizsegsit visu griezumu.

— Tur jau ir tā lieta. Mēs ar Dovelu šo problēmu esam izstudējuši. Vajadzēs izdarīt veselu virkni garenisku griezumu, virzoties no centra uz perifēriju. Tas ir ļoti sarežģīts darbs. Galvas un līķa kaklā būs jātaisa jauni griezumi, lai sasniegtu neatmirušas, dzīvot­spējīgas šūnas. Taču galvenā grūtība ir cita. Galvenais — kā līķa ķermenī iznīcināt infek­cijas perēkļus un trūdēšanas procesa produk­tus, kā attīrīt asinsvadus no sarecējušām un piepildīt tos ar svaigām asinīm, kā no jauna iedarbināt organisma «motoru» — sirdi … Un mugurkaula smadzenes? Visniecīgākā pie­skaršanās izraisa tajās ārkārtīgi spēcīgu reakciju, kam bieži vien ir vissmagākās sekas.

— Un kā jūs domājat visas šīs grūtības pārvarēt?

— O, pagaidām tas ir mans noslēpums. Ja eksperiments izdosies, es publicēšu miruša cilvēka atdzīvināšanas procesa aprakstu. Bet šodienai pietiks. Nolieciet galvu atpakaļ. Ielai­diet tajā gaisa strūklu. Kā jūs, jaunkundz, jūtaties? — vērsdamies pie Brikes galvas, Kerns jautāja.

— Pateicos, labi. Paklausieties, profesora kungs, es esmu ļoti satraukta … Jūs te runā­jāt par dažādām nesaprotamām lietām, bet vienu es saprotu — jūs gatavojaties graizīt manu kaklu krustām šķērsām. Bet tā taču būtu tīrā bezjēdzība. Kur es rādīšos ar tādu kaklu, kas atgādina kotleti?

— Es pacentīšos, lai rētas būtu pēc iespē­jas maz redzamas. Taču pilnīgi noslēpt ope­rācijas pēdas, protams, neizdosies. Nesavel- ciet tik drūmi uzacis, jaunkundz, jūs varēsit nēsāt ap kaklu samta lenti vai pat krelles. Lai notiek, jūsu «dzimšanas» dienā es jums tās uzdāvināšu. Jā, un vēl kas. Pašreiz jusu galva Ir mazliet novājējusi. Kad jūs atsāksit nor­mālu dzīvi, galva apmēros kļūs pilnīgāka. Lai uzzinātu jūsu kakla īsto apkārtmēru, vajadzēs jūs jau tagad «uzbarot», citādi var iznākt nepatikšanas.

— Bet es taču nevaru ēst, — Brike skumīgā balsī atbildēja.

— Mēs uzbarosim jūs pa caurulīti. Es sagatavoju īpašu sastāvu, — viņš sacīja Lorā­nai. — Bez tam vajadzēs palielināt asins pie­plūdi.

— Vai barojošajam šķīdumam jūs piemai­sīsit arī taukvielas?

Kerns nenoteikti pamāja ar roku.

— Ja galva arī neuzbarosies, tad vismaz «piebriedis», bet tieši tas mums vajadzīgs. Tātad paliek pats svarīgākais, — viņš sacīja, nobeigdams sarunu. — Lūdziet dievu, Brikes jaunkundz, lai drīzāk ietu bojā kāda skaistule, kas pēc nāves varētu aizdot jums savu daiļo augumu.

— Tā nerunājiet, tas ir drausmīgi! Cilvē­kam jāiet bojā, lai es iemantotu ķermeni… Turklāt es baidos, doktor. Tas taču būsiīķa augums. Un ja nu pēkšņi viņa ierodas Uti pieprasa, lai to atdod?

— Kāda viņa?

— Mirusī.

— Viņai taču nebūs kāju, lai atnāktu, — Kerns smiedamies atbildēja. — Un, ja arī viņa atnāks, pateiksit, ka jūs esat atdevusi viņas ķermenim galvu, nevis viņa atdevusi jums augumu, un viņa, protams, par šādu dāvanu būs pateicīga. Es aizeju uz morgu dežurēt. Novēliet man labu veiksmi!

Eksperimenta pozitīvs iznākums daudzē­jādā ziņā bija atkarīgs no līķa svaiguma, tāpēc-Kerns pameta visus darbus un, gaidī­dams uz laimīgu gadījumu, pārcēlās gandrīz vai uz dzīvi morgā.

Ar cigāru mutē viņš soļoja pa garo telpu tik mierīgi; it kā pastaigātos pa bulvāri. No griestiem uz garajām marmora galdu rindām krita blāva gaisma. Uz katra galda gulēja ar ūdens strūklu apmazgāts kails līķis.

Sabāzis rokas mēteļa kabatās, cigāru kūpi­nādams, Kerns apstaigāja garās galdu rin­das, ielūkojās līķu sejās un laiku pa laikam pacēla ādas pārklāju, lai apskatītu kādu ķer­meni.

Turpat staigāja arī mirušo radinieki un draugi.. Kerns uz viņiem raudzījās ar aizdo­mām, baidīdamies, ka tie varētu «nocelt no deguna» viņam piemērotu līķi. Sameklēt līķi nemaz nebija tik vienkārši. Piederīgie līķus varēja izņemt trīs dienu laikā, bet tāds trīs dienās pussatrunējis līķis Kernu vairs neinteresēja. Viņam bija nepieciešams pilnīgi svaigs, pat vēl neatdzisis līķis.

Kerns neskopojās ar dzeramnaudām, lai pir­mais varētu «apskatīt katru jaunatnestu līķi. Līķa numuru varēja samainīt, un, galu galā, kādu neveiksminieci varēja arī iegrāmatot kā «bez vēsts pazudušu».

«Brikes gaumei atbilstošu Diānu nav nemaz tik viegli atrast,» apskatīdams līķu platās pēdas un tulznainās rokas, Kerns nodomāja. Lielākā tiesa no'tiem, kas tagad gulēja uz gal­diem, dzīvi būdami, limuzīnos nebija braukā­juši. Kerns staigāja no zāles viena gala uz otru. Šajā laikā daži līķi bija identificēti un aiznesti, bet to vietā atstiepa citus. Taču arī starp jaunatnestajiem līķiem Kerns nevarēja atrast operācijai piemērotu eksemplāru. Daži līķi bez galvām atgadījās, taču tiem vai nu nebija piemērotas ķermeņa uzbūves, vai nu miesā bija rētas, vai arī, visbeidzot, tie bija jau sākuši trūdēt. Diena gāja uz beigām, Kerns sajuta izsalkumu un labsajūtā iedomā­jās par vistas kotletēm ar kūpošiem zirnīšiem.

«Neveiksmīga diena,» paraudzīdamies pulk­stenī, Kerns nodomāja. Cauri izmisuma, skumju un šausmu māktajam pūlim, kas klīda gar līķiem, Kerns devās uz izeju. Kalpotāji* viņam pretī nesa sievietes līķi bez galvas. Nomazgātais, baltais ķermenis spīdēja kā balts marmors.

«O, tas ir kaut kas piemērots,» viņš nodo­māja un sekoja sargiem. Kad līķis bija novie­tots uz galda, Kerns ātri to aplūkoja un viņā nobrieda vēl ciešāka pārliecība, ka meklēto atradis. Kerns jau grasījās pačukstēt kalpo­tājiem, lai līķi aiznes, kad pēkšņi pie mirušās pienāca slikti ģērbies večuks ar sen neskūtu bārdu un ūsām.

— Tā ir viņa, Marta! — viņš iesaucā? un ar roku notrauca no pieres sviedrus.

«Velns viņu šurp attriecis!» Kerns nolamā­jās un, piegājis pie večuka, teica:

— Vai jūs līķi sazīmējāt? Tam taču nav galvas.

Vecais vīrs parādīja lielu dzimumzīmi uz līķa kreisā pleca.

— Tā ir Martas dzimumzīme, — viņš atbildēja.

Kerns bija pārsteigts, ka vecais vīrs runā tik mierīgi.

— Kas viņa jums bija? Sieva vai meita?

— Dievs ir žēlīgs, — atteica runātīgais večuks. — Viņa man bija māsasmeita, parei­zāk sakot, māsīcas meita. Māsīca nomira, un viņas trīs meitas palika man uz kakla. Bet man pašam četri bērni. Paknapi. Bet ko iesāksi, kungs? Nav taču kaķēni, aiz durvīm neizliksi. Un tā nu mēs dzīvojām. Kamēr atgadījās nelaime. Mēs dzīvojām vecā mājā. Mūs jau sen no turienes liek laukā, bet kur lai paliek? Nu, tā arī pienāca gals. Jumts iebruka. Citi bērni tikai apdauzījās, bet šai galvu sadragāja. Mēs ar veceni nebijām mājās, mēs pārdodam ceptus kastaņus. Pār­nāku, bet Marta jau aizvesta uz morgu. K^pēc uz morgu? Kā saka, kompānijas pēc. Arī citos dzīvokļos cilvēki beigti, daži no viņiem dzīvo­juši vientuļi, un tad nu visi atgādāti uz šejieni. Atgriežos mājās, eh, sasodīts, nevar tikt iekšā, izskatās kā pēc zemestrīces.

«Piemērots gadījums,» nodomāja Kerns, un, pavilcis večuku sānis, viņam sacīja:

— Kas bijis — bijis. Es, redziet, esmu ārsts, un man vajadzīgs līķis. Runāšu atklātu valodu. Dodu jums simts frankus — un varat čāpot uz māju.

— Jūs viņu izķidāsit. — Vecais nosodoši pašūpoja galvu un sāka pārdomāt. — Viņai, protams, tā vai tā jāsapūst… Mēs esam nabadzīgi ļautiņi… Bet tomēr nav taču sve­šas asinis …

— Divi simti.

— Trūkums negants, bērniņi izsalkuši … Žēl tomēr... Viņa bija laba meitene, ļoti laba, ļoti labsirdīga, un seja kā rožlapiņa, ne jau tāda, kā šiem salašņām … — Vecis nicīgi pamāja uz galdiem ar līķiem.

«Ir nu gan vecis! šķiet, ka viņš sāk uzlie­līt savu preci,» Kerns nodomāja un nolēma mainīt taktiku.

— Nu, kā -vēlaties, — viņš nevērīgi sacīja. — Līķu te netrūkst, un daži nepavisam nav sliktāki par jūsu māsīcas meitu. — To tei­cis, Kerns gāja prom.

— Nē, kā tad tā, ļaujiet padomāt… — večuks tipināja viņam pakaļ, acīmredzami ieinteresēts darījumā.

Kerns jau triumfēja, bet situācija vēlreiz neparedzēti mainījās.

— Vai tu jau esi te? — atskanēja sa­traukta, vecīga balss.

Kerns pagriezās un ieraudzīja, ka ātrā gaitā nāk šurp apaļīga vecīte ar tīru, baltu aubi galvā. Viņu ieraugot, večuks neviļus iestenējās.

— Vai atradi? ,— vecīte jautāja, bailīgi skatīdamās apkārt un murminādama lūg­šanu.

Vecais vīrs klusēdams parādīja ar roku uz līķa pusi.

— Ak tu, mūsu balodīt, ak tu, nelaimīgā cietēja! — tuvodamās līķim, veča iegaudojās.

Kerns saprata, ka ar veču sarunāt būs grūti.

— Paklausieties, kundze, — viņš tai laipni sacīja. — Es te runāju ar jūsu vīru un uz­zināju, ka jūs dzīvojat lielā trūkumā.

— Vienalga, dzīvojam bagāti vai nabagi, žēlastības dāvanas nelūdzam, — vecīte lepni atcirta.

— Jā, bet… redziet, es esmu apbedīšanas labdarības biedrības biedrs. Varu nokārtot, lai jūsu māsīcas meitu apbeda uz biedrības rēķina, un visas rūpes uzņemos es. Ja vēla­ties, uzdodiet to man, bet paši ejiet mierīgi mājās, jūs gaida jūsu bērni… un bāreņi.

— Ko tu te esi samuldējis? — večiņa klupa virsū vīram. Pagriezusies pret Kernu, viņa sacīja:

— Pateicos, kungs, bet es pati izdarīšu visu, kā pienākas. Kaut kā jau tiksim galā arī bez jūsu labdarības biedrības palīdzības.

Ko boli acis? — Sarunā ar vīru viņa pārgāja uz parasto toni. — Pievāc mirušo! Braucam! Es atstūmu ķerru.

Visu viņa pateica tik noteikti, ka Kerns atturīgi palocīja galvu un devās prom.

Muļķīgi! Nē, šodien ir galīgi neveiksmīga diena.

Viņš gāja uz izeju un, pasaucis sānis sargu, klusi teica:

— Tad nu turiet acis vaļā un, ja vien ga­dās kaut kas piemērots, lūdzu, nekavējoties man piezvaniet.

— Visādā ziņā, kungs. — Dabūjis no Kerna krietnu dzeramnaudu, sargs centīgi māja ar galvu.

Kerns restorānā pamatīgi paēda un atgrie­zās mājās.

Kad viņš ienāca Brikes istabā, tā viņu sa­gaidīja ar pēdējā laikā tik parasto jautā­jumu.

— Vai atradāt?

— Atradu gan, bet neveiksmīgi, velns lai parauj! — viņš atteica. — Pacietieties!

— Vai tad tiešām nebija nekā piemē­rota? — Brike neatlaidās.

— Bija tādi līkkājaini ērmi. Ja gribat, es…

— Ai, nē, tad labāk pacietīšos. Es negribu būt par ērmu.

Kerns nolēma doties pie miera ātrāk nekā parasts, lai agrāk varētu piecelties un steig­ties atkaļ uz morgu. Viņš vēl nebija paguvis aizmigt, kad pie gultas iezvanījās tele­fons. Kerns nolamājās un paņēma klausuli.

— Halo! Es klausos. Jā, profesors Kerns. Kas? Pie pašas stacijas noskrējis no sliedēm vilciens? Milzums līķu? Nu, protams, neka­vējoties. Es jums pateicos.

Kerns sāka veicīgi ģērbties, izsauca Džonu un uzkliedza:

— Mašīnu!

Pēc piecpadsmit minūtēm viņš jau drāzās pa naksnīgajām ielām kā uz ugunsgrēku.

Sargs nebija melojis. Šajā naktī nāve bija ievākuši bagātu ražu. Nepārtraukti morgā nesa iekšā līķus. Visi galdi bija pilni. Drīz līķus nācās novietot uz grīdas. Kerns bija sajūsmināts. Viņš pateicās liktenim, ka šī katastrofa nenotika dienā. Ziņa par katas­trofu droši vien vēl nebija aplidojusi pilsētu. Morgā svešu cilvēku pagaidām nebija. Kerns apskatīja neizģērbtos un neapmazgātos līķus. Visi tie bija- vēl pavisam silti. Ārkārtīgi veik­smīgs gadījums. Slikti tikai tas, ka šis veik­smīgais gadījums nebija rēķinājies ar Kerna īpašajām prasībām. Vairums līķu bija sašķai­dīti vai arī stipri sakropļoti. Tā kā upurus arvien vēl nesa klāt, Kerns nezaudēja cerī­bas.

— Parādiet man, lūk, to, — viņš sacīja kalpotājam, kas nesa pelēkā kostīmā tērptas meitenes līķi. Tam bija sadragāts pakausis. Mati vienās asinīs, tāpat arī drānas. Taču tās nebija saņurcītas. Acīmredzot ķermenis nav daudz cietis... Derēs. Miesas uzbūve bija diezgan plebejiska. «Droši vien kāda is­tabene; taču labāk tāds ķermenis nekā ne­kāds,» Kerns nodomāja.

— Bet šī? — Kerns norādīja uz citām nes­tuvēm. — Tas taču ir īsts atradums! Vesels dārgums! Velns lai parauj, cik bēdīgi tomēr, ka gājusi bojā tāda sieviete!

Uz grīdas nolika jaunas sievietes līķi ar neparasti skaistu, aristokrātisku seju, kurā bija sastingusi vienīgi dziļa izbrīna izteik­sme. Viņai bija iedragāts galvaskauss virs labās auss. Domājams, ka nāve iestāju­sies vienā acumirkli. Uz baltā kakla mirdzēja lielu īsto pērļu virkne. Elegantais melnā zīda tērps bija ieplēsts tikai lejasdaļā un no kakla izgriezuma līdz pleca galam. Uz kailā pleca redzama dzimumzīme.

«Tāpat kā tai,» Kerns nodomāja. «Bet šī… kāds daiļums!» Kerns ātri izmērīja kakla ap­kārtmēru. «Kā pēc pasūtījuma.»

Kerns norāva dārgo pērļu kaklarotu, pa­meta to kalpotājam un teica:

— Es ņemu šo te līķi. Taču, tā kā man nav laika līķus te pamatīgi apskatīt, katram gadījumam es ņemu vēl arī šo. — Viņš no­rādīja uz pirmās meitenes līķi. — Ātrāk, āt­rāk! Ievīstiet' līķus audeklā un nesiet ārā! -Vai jūs dzirdat? Sāk lasīties pūlis. Jums va­jadzēs atvērt morgu, un pēc pāris minūtēm te būs īsta Bābele.

Līķus iznesa, novietoja Kerna automašīnā un ātri aizveda uz viņa māju.

Viss operācijai nepieciešamais bija saga­tavots jau iepriekš. Brikes augšāmcelšanās diena, pareizāk sakot, nakts bija klāt. Kerns negribēja zaudēt ne minūti.

Abus līķus nomazgāja un, palagos satītus, ienesa Brikes istabā, un nolika uz operāciju galda.

Brike kaisa nepacietībā paskatīties uz savu jauno augumu, bet Kerns ar nolūku novietoja galdu tā, lai viņa līķus neredzētu, iekams nav pabeigti visi sagatavošanās darbi.

Kerns veikli nogrieza līķiem galvas. Ievīs­tītas audeklā, Džons tās aiznesa prom. Tad Kerns apmazgaja griezuma vietas un operā­ciju galdu, sagatavoja ķermeņus.

Kritisku skatu vēlreiz aplūkojis līķus, Kerns norūpējies pašūpoja galvu. Ķermenim ar dzi­mumzīmi uz pleca bija nevainojama forma, un tas īpaši izcēlās salīdzinājumā ar «ista­benes» plātkaulaino, stūraino, neproporcio­nālo, bet spēcīgo augumu. Brike, protams, izvēlēsies šīs aristokrātiskās Diānas augumu. Taču, rūpīgi apskatot līķi, Kerns ievēroja, ka Diānai, kā viņš to tagad sauca, ir arī de­fekts: labās kājas pēdu bija savainojis kāds dzelzs gabals. Brūce pārāk bīstama nelikās. Kerns to piededzināja ar jodu, un par asins saindēšanos nebija pamata bažīties. Tomēr labākus rezultātus solīja operācija ar «ista­benes» ķermeni.

— Pagrieziet Brikes galvu, — Kerns sa­cīja Lorānai. Lai Brike sagatavošanas darbu laikā netraucētu ar savu pļāpāšanu, viņai bija aizbāzta mute, tas ir, bija atvienots ba­lons ar saspiesto gaisu. — Tagad var palaist gaisa strūklu.

Kad Brike ieraudzīja līķus, viņa iekliedzās kā apdedzinājusies. Viņas acis no šausmām iepletās. Vienam no šiem līķiem vajadzēja kļūt par viņas pašas ķermeni. Pirmo reizi līdz sāpīgumam asi viņa izjuta, cik operā­cija ir neparasta, un sāka šaubīties.

— Nu, ko jūs sakāt? Kā jums patīk šie līķ … šie augumi?

— Es … baidos … — galva nosēca. — Nē, nē, es nebiju domājusi, ka tas viss ir tik šaus­mīgi … es negribu …

— Jūs negribat? Tādā gadījumā es līķim piešūšu Tomā galvu. Tomā pārvērtīsies par sievieti. Vai, jūs, Tomā, .tūliņ gribat iemantot šo augumu?

— Nē, pagaidiet, lūdzu, — Brike izbijās. — Es esmu ar mieru. Man gribas to augu­mu … ar dzimumzīmi uz pleca.

— Es jums ieteiktu izvēlēties, lūk, šo. Tas nav tik glīts, taču bez nevienas skrambiņa^.

— Es neesmu veļas mazgātāja, bet aktrise, — lepni atcirta Brikes galva. — Es gribu, lai man būtu skaists augums. Un dzimumzīme uz pleca … Vīriešiem tādas ļoti patīk…

— Lai notiek, kā jūs vēlaties, — Kerns atbildēja. — Lorānas jaunkundz, pārnesiet Brikes jaunkundzes galvu uz operāciju galdu. Dariet to ļoti uzmanīgi, galvas asinsrite ne­drīkst pārtrūkt līdz pēdējam brīdim.

Lorāna veikli rosījās, veikdama pēdējos sagatavošanās darbus operācijai. Brikes seja pauda ārkārtīgu sasprindzinātību un satrau­kumu. Kad galvu novietoja uz galda, Brike neizturēja un iekliedzās tā, kā viņa nekad vēl nebija kliegusi:

— Es negribu! Es negribu! Nevajag! Labāk nogaliniet mani! Man ir bailes! A-ā-ā-a! …

Kerns, nepārtraukdams darbu, skarbi uz­bļāva Lorānai:

— Ašāk aizveriet gaisa krānu! Piejauciet barojošajam šķīdumam- hedonālu, un viņa iemigs.

— Nē, nē, nē!

Krāns tika aizgriezts, un galva apklusa, taču turpināja kustināt lūpas un raudzījās ar šausmju un kvēla lūguma izteiksmi acīs.

— Profesora kungs, vai mēs drīkstam tai­sīt operāciju pret viņas gribu? — vaicāja Lorāna.

— Tagad nav īstais laiks, lai risinātu ēti­kas problēmas, — Kerns sausi atteica.— Pēc tam viņa pati būs pateicīga. Dariet savu darbu vai arī ejiet prom un netraucējiet mani!

Lorāna zināja, ka aiziet nevar, — ja viņa nepalīdzēs, operācijas izdošanās kļūs vēl vai­rāk apšaubāma. Sevi pārvarējusi, viņa turpi­nāja darbu. Brikes galva tā raustījās, ka caurulītes tik tikko vairs turējās asinsvados. Džons palīdzēja galvu saturēt. Pamazām galva pārstāja raustīties, acis aizvērās: iedarbojās hedonāls.

Profesors Kerns sāka operāciju.

Klusumu pārtrauca vienīgi Kerna aprau­tās pavēles, kad viņš prasīja kādu instru­mentu. No piepūles Kernam uz pieres izspie­dās dzīslas. Viņš lika lietā savu spīdošo ķi­rurga tehniku; veiklība apvienojās ar izcilu precizitāti un uzmanību. Kaut arī Lorāna Kernu ienīda, šajās minūtēs viņa nespēja par to nesajūsmināties. Viņš darbojās kā māk­slinieks iedvesmas brīdī. Viņa veiklie, jutīgie pirksti veica brīnumus.

Operācija ilga stundu un piecdesmit piecas minūtes.

— Darīts, — Kerns beidzot sacīja, atliek­dams muguru. — No šī brīža Brike pārstāj eksistēt kā galva bez ķermeņa. Atliek tikai iepūst viņai dzīvību: jāliek pukstēt sirdij un jāiedarbina asinsriņķošana. Taču ar to es tikšu galā viens pats. Jūs varat atpūsties, Lorānas jaunkundz.

— Es vēl spēju strādāt, — viņa atbildēja.

Par spīti nogurumam, Lorāna vēlējās re­dzēt šīs neparastās operācijas pēdējo posmu. Taču Kerns acīmredzot negribēja, lai viņa uzzinātu atdzīvināšanas noslēpumu. Viņš vēl­reiz kategoriski ieteica Lorānai iet atpūsties, un viņa paklausīja.

Kerns viņu atkal izsauca pēc stundas. Viņš izskatījās vēl vairāk noguris, taču seja pauda dziļu pašapmierinātību.

— Pataustiet pulsu, — viņš teica Lorānai.

Meitene, iekšēji nodrebot, satvēra Brikes roku, to pašu roku, kas vēl pirms trim stun­dām bija auksta un mirusi. Tagad tā bija jau silta un varēja sataustīt pulsa sitienus. Kerns pielika Brikei pie mutes spoguli. Tas norasoja.

— Elpo. Tagad vajag mūsu jaunpiedzi- mušo kārtīgi ietīt autiņos. Dažas dienas vi­ņai vēl nāksies pagulēt pilnīgi nekustīgi.

Virs Brikes kakla apsējiem Kerns aplika ģipša veidni. Ķermeni cieši ievīstīja autos, bet muti aizsēja.

— Lai viņai neienāktu prātā runāt, — Kerns paskaidroja. — Ja sirdsdarbība būs normāla, pirmās diennaktis mēs viņu turēsim miegā.

Briki ienesa telpā, kas atradās līdzās Lo­rānas istabai, uzmanīgi apguldīja un iemi­dzināja ar elektronarkozi.

— Kamēr saaugs šuves, mēs viņu barosim mākslīgi. Jums būs viņa jākopj.

Tikai trešajā dienā Kerns atļāva Brikei «atgūt samaņu».

Pulkstenis bija četri dienā. Slīps saules stars ielauzās istabā un apgaismoja Brikes seju. Viņa mazliet savilka uzacis un atvēra acis. Vēl atrazdamās pa pusei nesamaņā, viņa paraudzījās uz gaišo logu, tad Lorānā un beidzot nolaida skatu lejup. Tur vairs ne­bija tukšuma, viņa ieraudzīja krūtis, kas viegli cēlās un grima, un augumu — viņas augumu; tas bija pārklāts ar palagu. Pār Brikes seju pārlaidās tikko jaušams smaids.

— Nemēģiniet runāt un guliet klusu, — teica Lorāna. — Operācija izdevās teicami, un tagad viss ir atkarīgs no jums. Jo mierī­gāk gulēsit, jo ātrāk varēsit tikt uz kājām. Pagaidām mēs sazināsimies ar mīmikas pa­līdzību. Kad jūs plakstus nolaidīsit uz leju, tas nozīmēs «jā», kad pavērsīsit uz augšu, — «nē». Vai jums kaut kas sāp? Te. Kakls un kāja. Tas pāries. Vai jūs gribat dzert? Est?

Brikei ēst negribējās, bet dzert gan.

Lorāna piezvanīja Kernam. Viņš tūdaļ at­nāca no sava kabineta.

— Nu, kā jūtas jaunpiedzimusī? — Viņš apskatīja Briki un bija apmierināts. — Viss kārtībā. Pacietību, jaunkundz, un drīz jūs va­rēsit dancot. — Kerns deva dažus norādīju­mus un aizgāja.

«Izveseļošanās» dienas Brikei likās bezga­līgi garas. Viņa bija prie'kšzīmīga slimniece: iegrožoja savu nepacietību, gulēja mierīgi un izpildīja visus norādījumus. Beidzot pienāca diena, kad viņu iztina no autiem, taču runāt vēl neļāva.

— Vai jūs jūtat savu ķermeni? — mazliet satraukti jautāja Kerns.

Brike nolaida plakstus.

— Pamēģiniet pavisam uzmanīgi pakusti­nāt kāju pirkstus.

Brike acīmredzot mēģināja to darīt, jo vi­ņas sejā atplaiksnījās piepūle, taču pirksti neklausīja.

— Redzams, ka centrālā nervu- sistēma pilnībā vēl nefunkcionē, — autoritatīvi no­teica Kerns. — Tomēr es ceru, ka tā atsāks funkcionēt drīz vien, un līdz ar to atjauno­sies arī kustību iespēja. — Taču pie sevis nodomāja: «Kaut tik Brike tiešām nesāktu klibot ar abām kājām.»

«Atjaunosies — cik dīvaini skan šis vārds,» Lorāna nodomāja, atcerēdamās auksto līķi uz operāciju galda.

Brikei radās jaunas rūpes. Tagad viņa stundām mēģināja pakustināt kāju pirkstus. Lorāna vēroja šo procesu ar gandrīz tikpat lielu interesi kā Brike.

Reiz Lorāna priecīgi iesaucās:

— Kustas! Kreisās kājas īkšķis kustas!

Tālāk viss noritēja ātrāk. Sāka kustēties arī citi roku un kāju pirksti. Drīz vien jau varēja rokas un kājas mazliet pacelt.

Lorāna bija pārsteigta. Viņas acu priekšā bija noticis brīnums.

«Lai arī kāds noziedznieks Kerns būtu,» Lorāna domāja, «viņš ir neparasts cilvēks. Tiesa, bez Dovela palīdzības viņam nebūtu izdevies mirušu cilvēku divkārt atdzīvināt. Taču Kerns pats ir ļoti talantīgs cilvēks, — to uzsvēra arī Dovela galva. Ai, kaut Kerns atdzīvinātu arī Dovelu! Bet nē, to gan viņš nedarīs.»

Pēc dažām dienām Brikei atļāva runāt. Iz­rādījās, ka viņai ir diezgan patīkama, bet aizlūstoša tembra balss.

— Uzlabosies, — apgalvoja Kerns. — Viņa vēl dziedās.

Brike drīz vien arī mēģināja dziedāt. Par viņas dziedājumu Lorāna bija ļoti pārsteigta. Augšējos toņus Brike dziedāja diezgan spie­dzošā, ne visai patīkamā balsī, vidējā reģis­trā balss bija neskanīga un aizsmakusi. To­ties apakšējie toņi skanēja brīnišķi. Tā bija lieliska krūšu kontralta balss.

«Balss saites taču atrodas virs griezuma vietas un ir pašas Brikes,» Lorāna domāja, «no kurienes tad rodas šī dubultā balss, aug­šējā un apakšējā reģistra dažādie tembri? Fi­zioloģijas mīkla. Vai tam par cēloni nav Bri­kes galvas atjaunināšanās process, jo galva bija vecāka par tagadējo augumu? Jeb var­būt tas kaut kādā veidā ir saistīts ar centrā­lās nervu sistēmas traucējumiem? Pilnīgi nesaprotami… Interesanti zināt, kas reiz bi­jusi šī sieviete ar jaunavīgo, graciozo augumu, kādu nelaimīgu galvu tas bija nesis …»

Brikei nekā nesacīdama, Lorāna pārlūkoja laikrakstus, kuros bija iespiesti dzelzceļa ka­tastrofā bojā gājušo cilvēku saraksti. Drīz viņa uzdūrās informācijai, ka bez vēsts pa­zudusi ievērojamā itāliešu aktrise Anželika Gaja, kas braukusi katastrofu cietušajā vil­cienā"! Viņas līķis nebija atrasts, un avīžu korespondenti centās viens otru pārspēt, mek­lēdami mīklas atminējumu. Lorāna bija gan­drīz pilnīgi pārliecināta, ka Brikes galva ieguvusi bojā gājušās aktrises ķermeni.