Atkal bez ķermeņa

Brikes atgriešanās Kernu tā iepriecināja, ka viņš pat aizmirsa vaininieci sabārt. Starp citu, nebija ari īstais brīdis. Džons ienesa Briki uz rokām, un viņa no sāpēm vaidēja.

— Piedodiet man, doktor, — ieraudzījusi Kernu, viņa sacīja. — Es jums nepaklau­sīju …

— Un pati sev piespriedāt sodu, — Kerns atbildēja, palīdzēdams Džonam apguldīt bēgli gultā.

— Mans dievs, es pat mēteli neesmu no­vilkusi.

— Atļaujiet jums palīdzēt.

Kerns uzmanīgi vilka nost Brikei mēteli un tajā pašā laikā ar pieredzējušu skatienu vē­roja viņu. Neparastā kārtā viņas seja bija kļuvusi jaunāka un svaigāka. No grumbiņām nebija vairs ne vēsts. «Tas ir iekšējās sekrē­cijas dziedzeru darbs,» viņš nodomāja. «An­želikas Gajas jaunais augums ir atjauninājis Brikes galvu.»

Profesors Kerns jau sen zināja, kura cil­vēka ķermeni viņš morgā bija nozadzis. Viņš uzmanīgi sekoja avīžu ziņām un ironiski nosmējās, lasīdams, ka tiek meklēta «bez vēsts pazudusī» Anželika Gaja.

— Uzmanīgāk… Kāja sāp, — Brike sa­viebās, kad Kerns pagrieza viņu uz otriem sāniem.

— Redziet nu! Es taču jūs brīdināju.

Ienāca kopēja — padzīvojusi sieviete ar robustu sejas izteiksmi.

— Izģērbiet viņu, — Kerns pamāja uz Brikes pusi.

— Bet kur tad ir Lorānas jaunkundze? — brīnījās Brike.

— Viņas te nav. Viņa ir slima.

Kerns novērsās, pabungoja ar pirkstiem pa gultas galu un izgāja no istabas.

— Vai jūs jau sen strādājat pie profesora Kerna? — Brike jautāja jaunajai kopējai.

Tā kaut ko nesaprotamu noīdēja, rādīdama uz savu muti.

«Mēma,» Brike saprata. «Nebūs ar ko pa­runāt …»

Kopēja klusēdama paņēma mēteli un iz­gāja. Atkal ienāca Kerns.

— Parādiet kāju.

— Es daudz dejoju, — Brike iesāka savu grēksūdzi. — Drīz vien rēta pēdā atnāca vajā. Es nepievērsu uzmanību …

— Un turpinājāt dejot?

— Nē, dejojot kāja sāpēja. Taču dažas die­nas es spēlēju tenisu. Tā ir tik burvīga spēle!

Klausīdamies Brikes pļāpāšanā, Kerns uz­manīgi aplūkoja kāju un aizvien vairāk sa- drūma. Kāja līdz celim bija uztūkuši un kļu­vusi melna. Viņš dažās vietās paspaidīja.

— Ai, sāp!… — Brike iekliedzās.

— Vai jums ir drudzis?

— Jā, kopš vakar vakara.

— Tā … — Kerns paņēma cigāru un aiz­pīpēja. — Stāvoklis ir ļoti nopietns. Lūk, kur noved nepaklausība. Ar ko jums labpatikās spēlēt tenisu?

Brike samulsa.

— Ar kādu … pazīstamu jaunu cilvēku.

— Vai jūs nepastāstītu, ko esat piedzīvo­jusi, kopš no manis aizbēgāt?

— Es biju pie savas draudzenes. Ieraudzī­jusi mani dzīvu, viņa ļoti brīnījās. Es viņai sacīju, ka ievainojums nebija nāvīgs un ka slimnīcā mani izārstēja.

— Par mani un … galvām jūs neko ne­stāstījāt?

— Protams, ka ne, — Brike pārliecinoši atbildēja. — Būtu dīvaini, ja es sāktu stāstīt. Mani noturētu par vājprātīgu.

Kerns atviegloti uzelpoja … «Viss beidzās labāk, nekā es paredzēju,» viņš nodomāja.

— Bet kā būs ar manu kāju, profesor?

— Baidoš, ka to nāksies nogriezt.

Brikes acīs atplaiksnījās šausmas.

— Nogriezt kāju! Manu kāju? Padarīt mani par kropli?

Kernam pašam negribējās sakropļot ķer­meni, ko viņš ar tādām pūlēm bija ieguvis un atdzīvinājis. Arī demonstrācijas efekts būs daudz mazāks, ja vajadzēs rādīt kropli. Būtu labi, ja varētu iztikt bez kājas amputācijas, taču tas ir gandrīz neiespējami.

— Varbūt man varētu pielikt jaunu kāju?

— Neuztraucieties, nogaidīsim līdz rītam. Es vēl pie jums ienākšu, — Kerns sacīja un izgāja.

Viņa vietā atkal ieradās mēmā kopēja un atnesa tasi buljona ar grauzdiņiem. Brikei nebija ēstgribas. Viņu kratīja drudzis, un, kaut arī kopēja ar mīmikas palīdzību cītīgi centās viņu pierunāt, Brike nespēja ieēst vai­rāk par divām karotēm buljona.

— Nesiet prom, es nevaru.

Kopēja izgāja.

— Vispirms vajadzēja izmērīt tempera­tūru, — Brike izdzirda Kerna balsi blakus istabā. — Vai tiešām jūs nezināt tik vienkār­šas lietas? Es taču jums sacīju.

Kopēja ienāca vēlreiz un pasniedza Brikei termometru.

Slimniece padevīgi to ielika. Kad viņa ter­mometru izņēma un paskatījās, tas rādīja trīsdesmit deviņi.

Kopēja pierakstīja temperatūru un apsēdās pie slimnieces.

Lai nevajadzētu skatīties kopējas trulajā, vienaldzīgajā sejā, Brike pavērsa galvu pret sienu. Pat šī nelielā kustība radīja sāpes kājā un vēdera lejasdaļā. Brike klusi ievaidējās un aizvēra acis. Viņa iedomājās par Larē: «Mīļais, kad es tevi redzēšu?»

Deviņos vakarā drudzis pieņēmās spēkā, un viņa sāka murgot. Brikei likās, it kā viņa atrastos jahtas kajītē. Viļņi kļūst lielāki, jahtu šūpo, un krūtīs aug smacējošs kamols, kas kāpj kaklā … Larē metas viņai virsū un žņaudz. Viņa kliedz, svaidās pa gultu. Tad pierei pieskaras kaut kas mitrs un vēss. Murgi izgaist.

Viņa redz sevi kopā ar Larē tenisa lau­kumā. Aiz vieglā aizsargtīkla mirdz jūras zilgme. Nežēlīgi svilina saule, galva sāp un reibst. «Ja ta nesāpētu galva… Šī šausmīgā saule! … Es nedrīkstu pazaudēt...» Un viņa sasprindzināti vēro Larē, kas cel raketi sitie­nam. «Spēlēju!» Larē sauc, zibinādams saulē baltos zobus, un, pirms viņa paspējusi atbil­dēt, sit bumbiņu. «Auts,» priecādamās par Larē kļūdu, Brike skaļi atbild.

— Vai jūs joprojām vēl spēlējat tenisu? — viņa dzird derdzīgu balsi un atver acis. Pār viņu noliecies Kerns un tur tās roku. Viņš skaita pulsu. Pēc tam apskata kāju un neap­mierināts krata gatvu.

— Cik pulkstenis? — Brike jautā, un mēle viņai tik tikko klausa.

— Divi naktī. Mīļā draiskulīt, jūsu kāju nāksies, amputēt.

— Ko tas nozīmē?

— Nogriezt.

— Kad?

— Tūliņ. Nedrīkst vairs kaveties nevienu stundu, citādi sāksies vispārēja asins sain­dēšanās.

Brikes galvā viss satumst. Kā pa murgiem viņa dzird Kerna balsi un tik tikko uztver vārdu jēgu.

— Vai augstu būs jānogriež? — viņa jautā gandrīz vienaldzīgi.

— Nu tā, — Kerns aši novelk ar roku zem vēdera apakšdaļas. No šī žesta Brikei sa­stingst vēders. Viņas apziņa kļūst aizvien skaidrāka.

— Nē, ne, nē, — viņa ar šausmām saka.

— Es neatjaušu! Es negribu!

— Vai jūs gribat mirt? — mierīgi vaicā Kerns.

— Nē.

— Tad izvelieties vienu no diviem.

— Bet ko teiks Larē? Viņš taču mani mīl… — Brike šļupst. — Es vēlos dzīvot un būt vesela. Bet jūs gribat atņemt man visu … Jūs esat briesmīgs, man no jums bai­les! Glābiet! Glābiet mani!…

Viņa jau atkal murgoja, kliedza un grasī­jās celties augšā. Kopēja ar pūlēm viņu no­valdīja. Drīz vien atsauca palīgā Džonu.

Tajā laikā blakus istabā Kerns veikli strā­dāja, gatavodamies operācijai.

Divos naktī Briki uzlika uz operāciju galda. Viņa atguva samaņu un klusēdama raudzījās uz Kernu, kā notiesātie raugās savā bendē.

— Pažēlojiet, — viņa beidzot nočukstēja.

— Glābiet…

Viņas sejai uzlika masku. Kopēja skaitīja pulsu. Džons spieda masku aizvien ciešāk. Brike iegrima nemaņā.

Viņa atguvās gultā. Reiba galva. Viņai bija slikta dūša. Brike neskaidri atcerējās par operāciju un, lai gan juta vēl briesmīgu ne­spēku, pacēla galvu, palūkojās uz kāju un klusi ievaidējās. Kāja bija noņemta augšpus ceļa un cieši nosieta. Kerns bija turējis vārdu: viņš darīja visu, lai Brikes augums tiktu izkropļots mazāk. Viņš riskēja un amputēja kāju tā, lai tai varētu pielikt protēzi.

Visu dienu pēc operācijas Brike jutās cie­šami, kaut gan drudzis nebeidzās, un šis fakts loti uztrauca Kernu. Viņš ik pēc stundas ienāca pie Brikes un apskatīja kāju.

— Ko es tagad iesākšu? — Brike viņam jautāja.

— Neuztraucieties, es jums uztaisīšu jaunu kāju, labāku par iepriekšējo. — Kerns viņu mierināja. — Varēsit vēj dejot. Taču viņa seja bija drūma: augšpus amputācijas vietas kāja bija sasarkusi un satūkusi.

Uz vakara pusi temperatūra kāpa. Brike sāka gultā svaidīties, vaidēt un murgot.

Vienpadsmitos vakarā temperatūra sasnie­dza četrdesmit komats sešus grādus.

Kerns nikni nolamājās: viņam bija skaidrs, ka sākusies vispārēja asins saindēšanās. Tad, nedomādams vairs par Brikes ķermeņa glāb­šanu, Kerns nolēma atkarot nāvei vismaz dalu eksponāta. «Ja izskalotu asinsvadus ar antiseptisku un pēc tam ar fizioloģisko šķī­dumu un tad ielaistu svaigas, veselas asinis, galva dzīvos.»

Viņš lika Briki vēlreiz novietot uz operā­ciju galda.

Brike gulēja bez samaņas un nejuta, kā ass skalpelis ātri izdarīja griezumus viņas kaklā augšpus sārtajām šuvju retām, kas bija sa­glabājušās no iepriekšējās operācijas. Sis griezums atdalīja ne tikai Brikes galvu no viņas skaistā, jaunā ķermeņa. Tas nošķīra no Brikes visu pasauli, visus viņas dzīves prie­kus un cerības.

Загрузка...