Profesora Dovela galva

Jaunatnācējs

Pamazām Marija Lorāna bija novesta tik tālu, ka pirmo reizi dzīvē sāka domāt par paš­nāvību. Kādā no pastaigām viņa apcerēja pašnāvības veidu un tā bija nogrimusi pārdo­mās, ka nepamanīja vājprātīgo, kas pienāca viņai klāt un, aizšķērsojis ceļu, teica:

— Labi ir tie, kas nezina nezināmo. Tas viss, protams, ir sentimentāli…

Lorāna aiz pārsteiguma nodrebēja un pa­skatījās uz slimnieku. Tāpat kā visi citi, viņš bija ģērbies pelēkā virsvalkā. Šis slaidā auguma šatēns ar skaisto, dižciltīgo seju uzreiz piesaistīja Lorānas uzmanību.

«Droši vien jaunatnācējs,» viņa nodomāja. «Pēdējo reizi skuvies ne vairāk kā pirms pie- cārfl dienām. Bet kāpēc viņa seja man liekas pazīstama?»

Pēkšņi jaunais cilvēks ātri nočukstēja:.

— Es jūs pazīstu, jūs esat Lorānas jaun­kundze. Es redzēju jūsu portretu pie jūsu mātes.

— Kā jūs mani pazīstat? Kas jūs esat? — Lorāna izbrīnējusies vaicāja.

— Pasaulē ir ļoti maz cilvēku. Es esmu mana brāļa brālis. Bet kas ir mans brālis? Vai es? — jaunais cilvēks skaļi klaigāja.

Garām pagāja sanitārs un neuzkrītoši, bet vērīgi nolūkojās viņā.

Kad sanitārs bija*aizgājis, jaunais cilvēks steidzīgi piebilda:

— Es esmu Artūrs Dovels, profesora Dovela dēls. Es neesmu vājprātīgs, bet izlikos par vājprātīgu tikai tādēļ, lai ...

Sanitārs atkal tuvojās viņiem.

Artūrs pēkšņi drāzās prom -no Lorānas, kliegdams:

— Lūk, kur mans mirušais brālis! Tu esi es, es esmu tu. Tu mani iemājoji pēc nāves. Mēs bijām dubultnieki, taču nomiri tu, nevis es.

Un Dovels drāzās pie kāda tnelanholiķa, kuru tāds negaidīts uzbrukums izbiedēja. Sanitārs metās viņiem pakaļ, gribēdams aiz­sargāt mazo, vārgo melanholiķi no straujā slimnieka. Kad viņi bija aizskrējuši līdz parka galam, Dovels, pametis savu upuri, atgriezās pie Lorānas. Viņš skrēja ātrāk par sanitāru. Skriedams garām Lorānai, Dovels palēnināja gaitu un pabeidza iesākto frāzi:

— Es ierados šeit, lai jūs izglābtu. Esiet šonakt gatava bēgšanai. — Un, atlēcis sāņus, viņš sāka riņķot ap kādu jukušu vecenīti, kas viņam nepievērsa gluži nekādu uzmanību. Pēc tam Dovels apsēdās uz sola, nodūra galvu un iegrima pārdomās.

Viņš savu lomu tēloja tik labi, ka Lorānai netika skaidrs, vai Dovela dēls ārprātu patie­šām tikai simulē. Taču cerības stars bija ieza- dzies viņas dvēselē. Par to, vai jaunais cilvēks ir Dovela dēls, viņa nešaubījās. Līdzība ar tēvu bija acīmredzama, kaut arī pelēkais slim­nīcas virsvalks un neskūtā seja Dovelu pada­rīja bezpersonisku. Turklāt viņš Lorānu bija sazīmēiis pēc ģīmetnes. Domājams, ka viņš apmeklējis māti. Tas viss varēja būt patiesība. Lai būtu kā būdams, Lorāna nolēma šonakt neizģērbties un gaidīt savu necerēto glābēju.

Cerība uz izglābšanos spārnoja viņu un deva jaunus spēkus. Viņa pēkšņi it kā pamo­dās no drausmīga murga. Pat uzmācīgā dziesma sāka skanēt klusāk, tā pamazām aiz­peldēja tālē un izgaisa. Lorāna dziji ievilka elpu, it kā no drūmas pazemes būtu izlaista svaigā gaisā. Dzīves alkas viņā pēkšņi uzlies- moia ar nebiiušu sparu. Lorānai aiz laimes gribējās smieties. Taču tagad vairāk nekā jeb­kad vajadzēja ievērot piesardzību.

Kad gongs aicināja brokastīs, vina savilka drūmu seju — tāda pēdēiā laikā biia viņas parastā izteiksme — un gāja uz mājas pusi.

Pie ieeias, kā arvien, stāvēja doktors Ravino. Viņš novēroja slimniekus tāpat kā cietumsargs arestantus, kas pēc pastaigas atgriežas savās kamerās. Ravino skats pama­nīja ikvienu sīkumu: gan zem virsvalka paslēptu akmeni, gan sadriskātas drānas, gan skrambiņu uz slimnieka rokām vai sejas. Taču sevišķi uzmanīgi viņš vēroja pacientu sejas izteiksmi.

Lorāna, garām iedama, pūlējās neskatīties uz Ravino un nodūra acis. Viņa gribēja ātrāk aizslīdēt garām, taču doktors uz brīdi aiztu­rēja Lorānu un vēl vērīgāk ielūkojās viņas sejā.

— Kā jus jutāties? — viņš taujāja.

— Kā parasti, — viņa atbildēja.

— Kuru reizi pēc skaita un kā vārdā jūs tagad melQjat? — viņš- ironiski vaicāja un, palaidis Lorānu garām, piebilda: — Vakarā mēs ar jums vēl parunāsim.

«Es gaidīju melanholiju. Vai tiešām viņa nonāks ekstāzē? Acīmredzot viņas domu gājienā un noskaņojumā es kaut ko neesmu ņēmis vērā. Vajadzēs izdibināt…» Ravino nodomāja.

Un vakarā viņš ieradās izdibināt. No šīs tikšanās Lorāna joti baidījās. Ja viņa izturēs, varbūt tā būs pēdējā mocību reize. Ja neiztu­rēs, viņa aizies bojā. Tagad sirds dzijumos viņa doktoru Ravino dēvēja par «liefinkvizi- toru». Tiešām, dzīvojis Ravino pirms dažiem gadsimtiem, viņš godam attaisnotu šo nosau­kumu. Lorāna baidījās no doktora sofismiem, no viņa neobjektīvās pratināšanas, āķīgajiem jautājumiem, pārsteidzošajām psiholoģijas zināšanām, viņa velnišķajām analīzes spējām. Ravino patiešām bija «lielais loģiķis», mūsdienu Mefistofelis, kas var iznīcināt jeb­kādas morālas vērtības un apgāzt visneap- stridamākās patiesības.

Lai sevi nenodotu un nepazudinātu, Lorāna nolēma koncentrēt visu gribas speķu un klu­sēt, klusēt, lai ko viņš teiktu. Tas arī bija bīs­tams solis. Tas nozīmēja atklāta kara pietei­kumu, pēdējo sacelšanos pašaizsargāšanās vārdā, kas izsauks pastiprinātu pretuzbru­kumu. Taču izvēles nebija'.

Kad Ravino ienāca, pa ieradumam cieši raudzījās viņā ar savām apaļajām acīm un jautāja: «Tātad kā vārdā jūs samelojāt?» Lorāna neizdvesa ne skaņas. Viņas lūpas bija cieši sakniebtas, acis nolaistas.

Ravino uzsāka savu inkvizitorisko noprati­nāšanu. Lorāna gan sarka, gan bālēja, taču joprojām klusēja. Ravino — tas ar viņu gadī­jās ļoti reti — pamazām zaudēja pacietību un kļuva nikns.

— Klusēšana ir zelts, — viņš ņirdzīgi teica. — Zaudējusi visu, jūs cenšaties sagla­bāt kaut vai šo mēmo dzīvnieku un pilnīgu idiotu tikumu, bet jums tas neizdosies. Klusē­šanai sekos eksplozija. Jūs pārsprāgsit no dusmām, ja vien neatgriezīsit atmaskojošās daiļrunības aizsargkrānu. Un kāda jēga ir klusēšanai? It kā es nespētu nolasīt jūsu domas. «Tu gribi panākt, lai es sajūku prātā,» jūs pašreiz domājat, «taču tas tev neizdosies.» Runāsim atklāti. Nē, mīļā jaunkundzīt, izdo­sies gan. Samaitāt cilvēka dvēseliti man ir tikpat viegli, kā sabojāt kabatas pulksteni.

Visus šis vienkāršās mašīnas ritenīšus es pazistu kā savus piecus pirkstus. Jo ilgāk jūs pretosities, jo bezcerigāk un dziļāk jūs slīgsit ārprāta tumsā.

«Divi tūkstoši četri simti sešdesmit v'ens, divi tūkstoši četri simti sešdesmit divi…» Lorāna turpināja skaitīt, lai nedzirdētu, ko runā Ravino.

Grūti pasacīt, cik ilgi šīs mocības būtu tur­pinājušās, ja pie durvīm klusi nebūtu pie­klaudzinājusi kopēja.

— Ienāciet, — neapmierināti uzsauca Ra­vino.

— Septītajā palātā slimnieccf, kā liekas, mirst, — kopēja sacīia.

Ravino negribīgi piecēlās.

— Mirst, — jo labāk, — viņš pie sevis norūca. —- Mūsu interesanto sarunu pabeig­sim rīt, — viņš sacīja un, aiz zoda pacēlis Lorānas galvu uz augšu un ironiski no- sprauslojies, aizgāja.

Lorāna smagi nopūtās un gandrīz bez spēka saguma pār galdu.

Bet aiz sienas jau skanēia elsojošā, bezce­rīgu skumju pilnā mūzika. Velnišķās mūzikas vara bija tik liela, ka Lorānu neviļus pār­ņēma šī noskaņa. Viņai jau sāka likties, ka sastapšanās ar Artūru Dovelu ir tikai viņas slimās iztēles murgs, ka jebkāda cīņa ir bez­jēdzīga. Nāve, vienīgi nāve viņu atbrīvos no mokām. Viņa paraudzījās visapkārt ... Taču slimnieku pašnāvība neietilpa doktora Ravino sistēmā. Te pat nebija uz kā pakārties.

Lorāna nodrebēja. Pēkšņi viņa atcerējās māti.

«Nē, nē, es to nedarīšu, viņas dēļ to neda­rīšu … kaut vai šo pēdējo nakti … Es gai­dīšu Dovelu. Ja viņš neatnāks ..,» Viņa domu neizdomāja līdz galam, bet visa viņas būtne nojauta, kas ar viņu notiks, ja Dovels neiz­pildīs doto solījumu.