Profesora Dovela galva

Galva sak runāt

Kopš tā laika, kad Lorāna atklāja aizliegtā krāna noslēpumu, bija pagājusi apmēram nedēļa.

Draudzība starp Lorānu un galvu nostipri­nājās aizvien vairāk. Tajās stundās, kad pro­fesors Kerns atradās universitātē vai klīnikā, Lorāna atgrieza krānu, ielaizdama galvas kaklā nelielu gaisa strūklu, lai galva varētu skaidri čukstēt. Arī Lorāna runāja klusām. Abi baidījās, ka viņu balsis varētu sadzirdēt nēģeris.

Kā varēja spriest, viņu sarunas labvēlīgi ietekmēja profesora Dovela galvu. Viņa acis kļuva dzīvākas, un pat izlīdzinājās sāpju rie­vas starp uzacīm.

Galva runāja labprāt un daudz, it kā gūdama gandarījumu par piespiestās klusē­šanas laiku.

Pagājušajā naktī Lorāna profesora Dovela galvu redzēja sapni un pamodusies domāja: «Vai Dovela galva arī sapņo?»

—v Sapņi… — klusi nočukstēja galva. — Jā, es redzu sapņus, un es nezinu, vai tie sagādā man vairāk skumju vai prieka. Sapņos es sevi ieraugu veselu, spēka pilnu un atmostos div­kārt nožēlojams. Nožēlojams gan fiziski, gan garīgi. Man taču ir atņemts viss, kas pieejams dzīviem cilvēkiem. Man ir atstāta vienīgi spēja domāt. «Es domāju. Tas nozīmē, ka es eksis­tēju», — ar rūgtu smaidu uz lūpām galva citēja filozofu Dekartu. — Eksistēju …

— Ko jūs redzat sapņos?

— Es vēl nekad neesmu sevi redzējis savā pašreizējā izskatā. Redzu sevi tādu, kāds es biju kādreiz… redzu tuviniekus, draugus… Nesen redzēju savu mirušo sievu un pārdzī­voju ar viņu mūsu mīlas pavasari. Betija, no mašīnas kāpjot izmežģījusi kāju, kādreiz iera­dās pie manis slimnieku pieņemšanas kabi­netā kā paciente. Tā mēs iepazināmies. Kaut kā uzreiz kļuvām viens otram tuvi. Pēc cetur­tās vizītes es lūdzu, lai viņa aplūko manas līgavas portretu, kas atrodas uz rakstām­galda. «Ja viņa būs ar mieru, es ar viņu apprecēšos,» es teicu. Viņa piegāja pie galda un ieraudzīja uz tā nelielu spoguli; palūkoju­sies tajā, Betija iesmējās un sacīja: «Es domāju … viņa neatteiks.» Pēc nedēļas viņa jau bija mana sieva. Šī aina nesen aiztraucās manā acu priekšā pa sapņiem. Betija nomira te — Parīzē. Jūs zināt, es atbraucu šurp no Amerikas kā ķirurgs Eiropas kara laikā. Man piedāvāja vadīt katedru, un es piekritu, lai dzīvotu mīļotās kapa tuvumā. Mana sieva bija apbrīnojama sieviete …

Galvas seja no atmiņām atplauka, bet tūdaļ sadruma.

— Cik tas bija bezgala sen!

Galva iegrima domās. Gaiss kaklā klusi šņāca.

— Pagājušajā naktī redzēju sapnī savu dēlu. Es ļoti gribētu vēl reizi paraudzīties uz viņu. Taču neuzdrīkstos sagādāt viņam tādu pārbaudījumu … Viņam es esmu miris.

-- Vai viņš ir pieaudzis? Kur viņš pašreiz dzīvo?

— Jā, pieaudzis. Viņš ir gandrīz vienos gados ar jums vai mazliet vecāks. Pašreiz viņam vajadzētu uzturēties Anglijā pie savas tantes pa mātes līniju. Nē, labāk sapņus nere­dzēt. Taču mani, -— brīdi klusējusi, galva tur­pināja, — moka ne tikai sapņi. Nomodā mani moka maldīgas izjūtas. Lai arī cik savādi tas būtu, dažkārt man šķiet, ka es sajūtu savu ķermeni. Man pēkšņi gribas dziļi ieelpot, pastiepties un plaši izplest rokas, kā to dara cilvēks, kas ilgi sēdējis. Citreiz es sajūtu kreisajā kājā podagras sāpes. Smieklīgi, vai nav tiesa? Kaut gan kā ārstei jums to vaja­dzētu saprast. Sāpes ir tik reālas, ka es neviļus paraugos lejup un, protams, ka cauri stiklam ieraugu zem sevis tukšumu un grīdas akmens plāksnes… Reizēm šķiet, ka tūliņ sāks aptrūkt elpa, un tad es par savu «pēc­nāves eksistenci» gandrīz priecājos, jo tā mani vismaz izglābusi no astmas… Tā visa ir kādreiz ar ķermeņa dzīvi saistīto smadzeņu šūnu tīri refleksīva darbība …

— Šausmīgi!… — Lorāna nenovaldījās.

— Jā, šausmīgi… Savādi, dzīvam esot, man likās, ka es dzīvoju tikai garīgu dzīvi. Nodevies zinātniskajam darbam, es tik tiešām savu ķermeni neizjutu. Un tikai tagad, kad man tā vairs nav, es īsti apzinos, ko esmu zaudējis. Pašreiz vairāk nekā jebkad visas manas dzīves laikā es domāju par ziedu smaržu, aromātisku sienu meža pļaviņā, par tālām pastaigām, par jūras šalkoņu … Ožas, taustes un citas sajūtas es neesmu zaudējis, taču esmu šķirts no visas daudzveidīgo izjūtu pasaules. Siena smaržu īsti izjūt laukos, tad tā saplūst kopā ar tūkstošiem citu sajūtu: gan ar meža smaržu, gan dziestoša saulrieta daili, gan ar putnu dziesmām. Mākslīgās smaržas man nevar aizstāt dabiskās. Vai smaržai «Roze» var aizstāt ziedu? Mani tas apmierina^ tikpat daudz, cik izsalkušo — pastētes smarža; bez pašas pastētes. Zaudēdams ķermeni, e& esmu pazaudējis pasauli — visu neaptveramo,., brīnišķo pasauli, kuru es nepamanīju, pasauli*, ko var paņemt rokās, aptaustīt un tajā pašā? laikā sajust savu ķermeni, sevi pašu. Cik lab­prāt gan es atdotu savu šķietamo eksistenci», lai tikai varētu izjust rokās parasta akmens, svaru! Ja jūs zinātu, kādu baudu man sagādā sūkļa pieskaršanās, kad jūs rītos mazgājat man seju. Tauste — tā ir vienīgā iespēja sajust sevi reālo lietu pasaulē … Patstāvīgi es spēju vienīgi pieskarties ar mēles galiņu savu izkaltušo lūpu malai, tas ir viss.

Tovakar Lorāna atgriezās mājās izklaidīga un satraukta. Viņas vecā māte kā parasti bija uzvārījusi tēju un sagatavojusi aukstas uzko­das, taču Marija sviestmaizēm nepieskārās, aši izdzēra glāzi tējas ar citronu un piecēlās, lai ietu uz savu istabu. Viņā raudzījās mātes vērīgās acis.

— Marij, vai tu esi par kaut ko satraukta? — večiņa jautāja. — Vai darbā kādas nepatik­šanas?

— Nē, nekas, māmiņ, es vienkārši esmu nogurusi, un man sāp galva. Es ātrāk iešu pie miera, un viss pāries.

Māte viņu neaizkavēja, nopūtās un, palikusi viena, iegrima domās.

Kopš Marija sāka strādāt, viņa bija ļoti pārvērtusies! Kļuvusi nervoza, sevī noslēgta. Māte un meita vienmēr bija patiesas draudze­nes. Viņu starpā nebija noslēpumu. Bet tagad tāds radies. Vecā Lorāna juta, ka meita no viņas kaut ko slēpj. Uz mātes jautājumiem par darbu Marija atbildēja ļoti īsi un neno­teikti.

— Profesora Kerna mājās ir iekārtota klī­nika, no medicīnas viedokļa raugoties, īpaši interesantiem slimniekiem. Es viņus kopju.

— Kas tie par slimniekiem?

— Dažādi. Ir daži ļoti smagi gadī­jumi … — Marija sarauca pieri un novirzīja sarunu uz citu tematu.

Viņas atbildes večiņu neapmierināja. Viņa pat sāka ievākt ziņas pa aplinkus ceļiem, taču mātei neizdevās uzzināt neko tādu, ko jau nezinātu no meitas stāstiem.

«Vai tik viņa nav iemīlējusies Kernā, un varbūt bezcerīgi, negūdama pretmīlu?.. vecīte domāja. Tomēr tudaļ šo domu norai­dīja: meita par savām jūtām mātei neslēptu. Un vai Marija nebija izskatīga? Kerns taču ir neprecējies. Ja vien Marija viņu mīlētu, tad Kerns, protams, nespētu palikt vienaldzīgs. Otru tādu kā Marija visā pasaulē neatradīsi. Nē, te bija kaut kas cits… Večiņa ilgi neva­rēja iemigt, grozīdamās augsti uzbužinātajos pēļos no vieniem sāniem uz otriem.

Arī Marija negulēja.

Nodzēsusi gaismu, lai māte noturētu viņu par aizmigušu, Marija sēdēja uz gultas malas plati ieplestām acīm. Viņa atsauca atmiņa katru galvas teikto vārdu un centās sevi iztē­loties galvas vietā — ar mēli .viegli pieskārās lūpām, aukslējām, zobiem un domāja:

«Tas ir viss, ko galva spēj darīt. Vai iekost lūpās un mēles galiņā. Vai savilkt uzacis. Pagriezt acis. Tās aizvērt un atvērt. Un vai­rāk nekādas kustības. Nē, vēl var mazliet saraukt pieri. Un vairāk neko …»

Marija vēra acis ciet un vaļā, vaibstīja seju. Ai, ja šinī brīdī viņu redzētu māte! Vecīte domātu, ka viņas meita sajukusi prātā.

Pēc tam Marija pēkšņi aptvēra savus ple­cus, ceļus, rokas, glāstīja sev krūtis, iebrauca ar pirkstiem biezajos matos un čukstēja:

— Mans dievs! Cik es esmu laimīga! Cik daudz man ir dots! Cik es esmu bagāta! Un es to nezināju, neapjautu!

Nogurums tomēr ņēma virsroku. Marijas acis neviļus aizvērās, un tad viņa ieraudzīja Dovela galvu. Tā skatījās viņā vērīgi un skumji. Galva atrāvās no sava galdiņa un lidoja pa gaisu. Marija skrēja tai pa priekšu. Kerns kā vanags metās galvai virsū. Līku­moti gaiteņi … Masīvas durvis … Marija pūlējās tās atvērt, bet durvis nekustējās, un Kerns panāca galvu, tā spiedza un šņāca jau pie pašas auss … Marija juta, ka viņai trūkst elpas. Krūtīs dauzījās sirds, tās paātrinātie pukstieni atbalsojās visā ķermenī. Pār muguru pārskrēja aukstas tirpas … Viņa atver arvien jaunas~lin jaunas durvis … Ai, kādas šausmas!…

— Marij! Marij! Kas tev kaiš! Atmosties taču, Marij! Tu vaidi…

Ta.s vairs nebija sapnis. Pie pagalvja stāv māte un norūpējusies glāsta viņas matus.

— Nekas, māmiņ. Es vienkārši redzēju nejēdzīgu sapni.

— Mans bērns, tu pārāk bieži sāc redzēt nejēdzīgus sapņus …

Večiņa nopūzdamās aiziet, bet Marija vēl labu laiku guļ atvērtām acīm un strauji puk­stošu sirdi.

— Nervi gan man vairs nekur neder, — viņa klusi čukst un šoreiz iegrimst ciešā miegā.

nAve vai slepkavība?

Reiz, pirms gulētiešanas pārlūkodama medicīnas žurnālus, Lorāna izlasīja profesora Kerna rakstu par jauniem atklājumiem zinātnē. Rakstā Kerns atsaucās uz citu šīs nozares zinātnieku darbiem. Visi citāti bija ņemti no zinātniskajiem žurnāliem un grāma­tām un precīzi atbilda tiem, kurus Lorāna pēc galvas norādījuma bija atzīmējusi no rītiem nodarbību laikā.

Nākamajā dienā, ftkko radās iespēja paru­nāt ar galvu, Lorāna vaicāja:

— Ko profesors Kerns dara laboratorijā manas prombūtnes laikā?

Brīdi šaubījusies, galva atbildēja:

— Mēs ar viņu turpinām pētījumus.

— Tas nozīmē, ka visus šos pasvītrojumus jūs izdarāt viņa labā? Bet vai jums ir zināms, ka jūsu pētījumus viņš publicē ar savu vārdu?

— Jā, es nojautu.

— Tas ir nejēdzīgi! Ķā jūs to pieļaujat?

— Ko es varu darīt?

— Ja jūs nevarat, tad es varu! — dusmīgi iesaucās Lorāna.

— Klusāk … Tas ir veltīgi… Manā situā­cijā būtu smieklīgi izvirzīt pretenzijas par autora tiesībā m. Nauda? Kam man ta vaja­dzīga? Slava? Ko man var dot slava? … Tur­klāt … ja viss nāks gaismā, darbs netiks pabeigts. Bet'es pats esmu ieinteresēts, lai darbs tiktu novests galā. Man jāatzīstas, ka gribu redzēt sava darba rezultātus.

Lorāna iegrima pārdomās.

— Jā, tāds cilvēks kā Kerns ir spējīgs uz visu, — viņa klusi noteica. — Kad es sāku pie profesora Kerna strādāt, viņš man sacīja, ka jus esot miris no nedziedināmas slimības un savu ķermeni pats esot novēlējis zinātnis­kiem eksperimentiem. Vai tas ir tiesa?

— Man par to grūti runāt. Es varu maldī­ties. Tā ir patiesība, bet var būt… ka ne viss ir patiesība. Mēs kopīgi risinājām problēmu, kā atdzīvināt atsevišķus tikko miruša cilvēka orgānus. Kerns bija mans asistents. Tajā laika par savu pētījumu galamērķi es izvirzīju no cilvēka ķermeņa atdalītas galvas atdzīvi­nāšanu. Es biju pabeidzis sagatavošanas dar­bus. Mēs jau atdzīvinājām dzīvnieku galvas, taču nolēmām par mūsu sasniegumiem neko neizpaust, līdz izdosies atdzīvināt un node­monstrēt cilvēka galvu. Pirms šī pēdējā eks­perimenta, par kura sekmīgu iznākumu man nebija šaubu, es nodevu Kernam visa manis veiktā pētījuma manuskriptu, lai to sagata­votu iespiešanai. Vienlaicīgi mēs pētījām vēl citu zinātnisku problēmu, un arī tās atrisinā­jums bija tuvu. Tad man uznāca drausmīga astmas lēkme — tā bija viena no slimībām, kuru es kā zinātnieks centos uzveikt. Mēs jau sen cīnījāmies viens ar otru. Visu vajadzēja izšķirt laikam: kurš no mums pirmais uzva­rēs? Es zināju, ka uzvaru varēja iegūt viņa, un es tiešām novēlēju savu ķermeni anatomis­kiem pētījumiem, lai gan negaidīju, ka tiks atdzīvināta tieši mana galva. Nu, tā… šis pēdējās lēkmes laikā Kerns bija man līdzās un sniedza medicīnisko palīdzību. Viņš man iešļircināja adrenalīnu. Varbūt… deva bija pārāk liela, bet var arī būt, ka astma darīja savu.

— Bet pēc'tam?

— Asfiksija (nosmakšana), īsa agonija — un nāve, kas man nozīmēja tikai samaņas zau­dēšanu … Pēc tam es pārdzīvoju diezgan dīvainas pārejas pakāpes… Ļoti lēnām atgriezās apziņa. Man likās, ka atguvu samaņu no asām sāpēm kakla apvidū. Sāpes pamazām pierima. Tajā brīdī es nesapratu, ko tas nozīmē. Kad mēs ar Kernu eksperimen­tējām, atdzīvinādami no suņa ķermeņa atda­lītu galvu, mēs pievērsām uzmanību apstāk­lim, ka suņi pēc atdzīvināšanas izjūt ārkārtīgi skaudras sāpes. Suņa galva traukā mētājās tik sparīgi, ka dažreiz izrāva no asinsvadiem caurulītes, pa kurām pieplūda barojošais šķī­dums. Tad es ierosināju griezuma vietu anestezēt. Lai tā neapkalstu un tajā neiekļūtu baktērijas, galvas kaklu iegremdēju īpašā Ringena—Loka—Dovela šķīdumā. Šis šķī­dums satur gan barojošas, gan antiseptiskas, gan anestezējošas vielas. Tādā šķīdumā tika iemērkta arī mana kakla griezuma vieta. Neveicot šos piesardzības pasākumus, drīz pēc atmodināšanas es varēju nomirt pa otram lāgam, tāpat kā gāja bojā suņu galvas mūsu sākotnējos eksperimentos. Taču, kā jau teicu, tajā momentā es par to gan nedomāju. Es visu jutu tik neskaidri, it kā kāds mani būtu uzmodinājis pēc pamatīgas iedzeršanas, kad alkohola iespaids vēl nav pārgājis. Manās smadzenēs tomēr pazibēja līksma doma, ka es neesmu miris, ja jau esmu atguvis kaut vai neskaidru apziņu. Gulēdams vēl aizvērtām acīm, es domāju par to, cik savāda bija pēdējā lēkme. Parasti astmas lēkmes man pārgāja pēkšņi. Citreiz aizdusa aprima pamazām. Taču es vēl nekad nebiju pēc lēkmes zaudējis samaņu. Tas bija kaut kas jauns. Tāpat jauna bija aso sāpju izjūta kakla apvidū. Un vēl viena dīvainība: man likās, ka es nemaz neelpotu un tāpēc nejustu aizdusu. Es mēģi­nāju dziļi ievilkt elpu, bet nespēju. Vēl vairāk, es nejutu vairs savas krūtis. Es nevarēju izplest krūšu kurvi, kaut gan, kā man šķita, es sevišķi stipri savilku krūšu muskuļus. «Kaut kas dīvains,» es domāju, «laikam es sapņoju…» Ar pūlēm man izdevās atvērt acis. Tumsa. Ausīs neskaidrs troksnis. Es atkal aizvēru acis… Jūs zināt, ka, cilvēkam mirstot, viņa maņu orgāni nebeidz savu dar­bību vienlaicīgi. Vispirms cilvēks zaudē gar­šas sajūtu, pēc tam izdziest redze, tad dzirde. Acīmredzot maņu orgāni atsāka darbību atgriezeniskā secībā. Pēc kāda brīža es atkal pavēru plakstus un ieraudzīju blāvu gaismu. It kā es būtu ieniris dziļi dzelmē. Pēc tam zaļganā migla sāka izklīst un es neskaidri savā priekšā saskatīju Kerna seju un tajā pašā laikā jau diezgan noteikti izdzirdu viņa balsi: «Vai atguvāties? Es ļoti priecājos, ka atkal varu jūs skatīt dzīvu.» Sakoncentrējis visu gribas spēku, piespiedu savu apziņu āt­rāk noskaidroties. Palūkojos, lejup un ierajj- dzīju tieši zem zoda galdu — toreiz šī galdiņa vēl nebija, tā vietā atradās parasts, tāds kā virtuves galds, ko Kerns uz ātru roku bija pielāgojis eksperimenta vajadzībām. Es gri­bēju palūkoties atpakaļ, taču nevarēju pagriezt galvu. Līdzās šim galdam stāvēja otrs — sek­ciju galds, kas bija mazliet augstāks. Uz tā gulēja kāds līķis bez galvas. Es paraudzījos uz līķi, un, kaut arī tam nebija galvas un krūšu kurvis bija uzšķērsts, man tas likās dīvaini pazīstams. Turpat blakus stikla kastē pulsēja kāda cilvēka sirds… Nesapratnē palūkojos Kernā. Es, vēl nespēju aptvert, kāpēc mana galva atrodas uz galda un kāpēc es neredzu savu augumu. Gribēju pastiept roku, taču nejutu viņu. «Kas noticis?» es gra­sījos prasīt Kernam, taču bez skaņas tikai kustināju lūpas. Kerns raudzījās manī un smaidīja. «Vai jūs to nepazīstat?» viņš man vaicāja, pamādams sekciju galda virzienā. «Tas ir jūsu ķermenis. Tagad jūs uz visiem laikiem esat ticis vaļā no astmas.» Viņš vēl bija spējīgs jokot! … Tad es beidzot sapratu visu. Atzīstos, ka pirmajā mirklī man gribējās kliegt, tikt prom no galdiņa un nogalināt sevi un Kernu … Nē, ne gluži tā. Ar prātu aptvēru, ka man vajag dusmoties, kliegt, sašust, un tajā pašā laikā es biju pārsteigts par ledaino mieru, kas mani stindzināja. Es droši vien arī biju sašutis, taču raudzījos uz sevi un pasauli it kā no malas. Mana psihe bija pārvērtusies»

Es tikai sadrūmu un… klusēju. Vai tad es varēju uztraukties tāpat kā agrāk, ja tagad mana sirds pulsēja stikla traukā, bet par jauno sirdi kalpoja motors?

Lorāna šausmās lūkojās uz galvu.

— Un pēc visa tā … pēc tā jūs turpināt kopā ar viņu strādāt. Nebijis Kerna, jūs uzveiktu astmu un tagad justos vesels… Viņš ir zaglis un slepkava, un jūs palīdzat viņam iet pretī slavas augstumiem. Jūs viņa labā strādājat. Kerns kā parazīts ekspluatē jūsu smadzeņu darbību, jūsu galvu viņš pār­vērtis par radošu domu akumulatoru un pelna ar to naudu un slavu. Un jūs! … Ko viņš dod jums? Kāda ir jūsu dzīve? … Jums ir laupīts viss. Jūs esat nožēlojams kroplis, kurā jums pašam par nelaimi vēl mājo alkas. Kerns jums nolaupījis visu pasauli. Atvainojiet, bet es jūs nesaprotu. Vai tiešām jūs padevīgi un bez ierunām strādājat viņa labā?

Galva skumji pasmaidīja.

— Galvas protests? Tas būtu efektīgi. Ko gan es varētu izdarīt? Man taču ir atņemta pat cilvēka pēdējā iespēja — izdarīt pašnā­vību.

— Jūs varējāt atteikties ar viņu strādāt!

— Ja vēlaties, arī tāda stadija bija. Taču es neprotestēju tādēļ, ka Kerns izmanto manu smadzeņu darbu. Galu galā, kāda gan nozīme ir autora vārdam? Svarīgi ir tas, lai ideja ietu tautās un padarītu savu darāmo. Es protestēju vienīgi tādēļ, ka man bija grūti pierast pie mana jaunā eksistences veida. Es labāk būtu izvēlējies nāvi… Izstāstīšu kādu notikumu, kas ar mani tajā laikā atgadījās. Es laborato­rijā reiz biju viens. Pēkšņi pa logu ielidoja liela, melna vabole. No kurienes tā varēja rasties milzīgās pilsētas centrā? Nezinu. Var­būt to bija atvedusi automašīna, kas atgrie­zās no izbraukuma ārpus pilsētas. Vabole pariņķoja virs manis un nolaidās man līdzās uz galdiņa stikla plāksnes. Es savilku acis un vēroju pretīgo kukaini, nespēdams viņu aiz­dzīt. Vaboles kājiņas slīdēja pa stiklu, un, loceklīšus skrapšķinādama, viņa lēni tuvojās manai galvai. Nezinu, vai jūs mani sapratī­sit… Es vienmēr esmu izjutis sevišķu rie­bumu, pretīguma sajūtu pret šādiem kukai­ņiem. Es nekad nevarēju sevi piespiest pie­skarties tiem pat ar pirkstu. Un tagad es biju bezspēcīgs pret šo nieka pretinieku. Bet mana galva tam bija tikai tramplīns, no kura var ērtāk pacelties gaisā. Kukainis, čaukstinā- dams kājas, joprojām lēni tuvojās. Ar zināmu piepūli tam izdevās ieķerties manas bārdas pavedienos. Bārdā sapinies, kukainis ilgi spārdījās, taču neatlaidīgi rāpās aizvien aug­stāk. Tā viņš pārrāpoja pāri manām saknieb­tajām lūpām, uzrāpās pa deguna kreiso pusi, pārlīda pāri pievērtai kreisajai acij, līdz bei­dzot, sasniedzis pieri, nokrita uz stikla plāk­snes, bet no turienes — uz grīdas. Nieka gadī­jums. Taču uz mani tas atstāja satricinošu iespaidu … Kad atnāca profesors Kerns, es kategoriski atteicos turpināt kopā ar viņu zinātnisko darbu. Es zināju, ka viņš neuzdro­šināsies manu galvu publiski demonstrēt. Tāpat arī viņš neturēs galvu, no kuras nav nekāda labuma, bet kas var būt pierādījums pret viņu pašu. Tādēļ viņš mani nogalinās. Tāds bija mans aprēķins. Starp mums izraisī­jās cīņa. Kerns ķērās pie diezgan nežēlīgiem līdzekļiem. Reiz vēlu vakarā viņš ienāca ar kādu elektrisku aparātu rokās, pielika pie maniem deniņiem elektrodus un, neieslēdzis vēl strāvu, sāka runāt. Viņš stāvēja, rokas uz krūtīm sakrustojis, un runāja ļoti laipnā, maigā tonī, kā īsts inkvizitors. «Dārgais kolēģi,» viņš iesāka. «Mēs te esam vieni, aci pret aci, aiz biezam mūra sienām. Starp citu, ja arī tās būtu plānākas, stāvoklis nemainītos, jo jūs neesat spējīgs kliegt. Jūs esat pilnīgi manā varā. Es varu jums sagādāt visdrausmī­gākās mocības un palikšu nesodīts. Bet kāpēc mocības? Mēs abi esam zinātnieki un varam viens otru saprast. Es zinu, ka jums dzīvot nav viegli, bet es neesmu vainīgs. Jūs man esat vajadzīgs, un es nevaru jūs atbrīvot no mokošās dzīves, bet pats jūs tagad nespējat aizbēgt no manis pat uz nebūtību. Vai tad labāk mums lietu neizbeigt miera ceļā? Jūs turpināsit mūsu eksperimentu …» Es nolie­dzoši savilku uzacis, un manas lūpas bez ska­ņas nočukstēja: «Nē!» — «Jūs mani ļoti apbē­dināt. Vai nevēlaties papirosu? Es zinu, ka jūs nevarat izjust pilnīgu baudu, jo jums nav plaušu, caur kurām nikotīns varētu iesūkties asinīs, tomēr pazīstamas sajūtas…» Viņš izņēma no etvijas divus papirosus, vienu aiz­smēķēja pats, bet otru iebāza man mutē. Ar kādu baudu es izspļāvu šo papirosu! «Nu labi, kolēģi,» viņš sacīja tajā pašā laipnajā, nosvēr­tajā balsī, «jūs piespiežat mani rīkoties…» Un* viņš ieslēdza strāvu. Šķita, ka caur manām smadzenēm izurbtos nokaitēts svārpsts … «Kā jūs jūtaties?» viņš gādīgi man vaicāja, tieši kā ārsts pacientam. «Galva sāp? Varbūt gribat to izārstēt? Jums vajag tikai…» — «Nē!» atbildēja manas lūpas. — «2ēl, ļoti žēl. Nāksies strāvu mazliet pa­stiprināt. Jūs mani ļoti apbēdināt.» Šoreiz strāva bija tik spēcīga, ka man šķita, it kā galva uzliesmotu. Sāpes bija neizturamas. Es griezu zobus. Mana apziņa sāka aptumšoties. Kā es vēlējos zaudēt samaņu! Taču .diemžēl nezaudēju. Es'tikai aizvēru acis un sakniebu lūpas. Kerns smēķēja, pūta man sejā dūmus un turpināja cepināt uz lēnas uguns manu galvu. Viņš mani vairs necentās pierunāt. Kad atvēru acis, es ieraudzīju, ka mana nelokā­mība viņu ir satracinājusi. «Velns parāvis! Ja jūsu smadzenes man nebūtu tik vajadzī­gas, es tās saceptu un šodien pat ar tām pabarotu savu pinčeru. Fu, stūrgalvis!» Viņš bez ceremonijām norāva no manas galvas visus vadus un aizgāja. Taču priecāties bija par agru. Drīz viņš atgriezās un piemaisīja šķīdumam, kas baroja galvu, uzbudinošas vielas, kuras izraisīja manī stipras, mokošas sāpes. Kad es negribot saviebos, viņš man jautāja: «Tātad kā jūs, kolēģi, izlēmāt? Jopro­jām nē?» Es paliku nelokāms. Viņš, apveltījis mani ar tūkstošiem lāstu, aizgāja, vēl negan­tāk saniknots. Es triumfēju. Vairākas dienas Kerns laboratorijā neparādījās, un es dienu no dienas gaidīju pestītāju nāvi. Piektajā dienā viņš ienāca, jautri svilpodams kādu dziesmiņu, it kā nekas nebūtu bijis. Nelikda­mies par mani ne zinis, viņš turpināja darbu. Divas vai trīs dienas es to vēroju, neņemdams nekādu līdzdalību. Tomēr darbs nevarēja mani neinteresēt. Un, kad viņš eksperimentu gaitā pielaida dažas kļūdas, kas varēja pazudināt visus mūsu pūliņu rezultātus, es neizturēju un pamāju Kernam. «Sen jau tā vajadzēja!» ar apmierinātu smaidiņu viņš noteica un atgrieza gaisa krānu, lai es varētu runāt. Es izskaidroju viņam kļūdas būtību un kopš tā laika turpinu vadīt eksperimentus … Viņš bija.pieveicis mani ar viltu.