Profesora Dovela galva

Uz Parīzi!

Veicīgi paēdis pusdienas, Larē aizsteidzās uz tenisa laukumu.

Brike mazliet aizkavējās un bija ļoti prie­cīga, ieraugot, ka Larē viņu jau gaida. Kaut ari šis cilvēks iedvesa viņai šausmas, Brike joprojām uzskatīja viņu par ļoti interesantu vīrieti.

— Bet kur ir jūsu rakete? — viņa vīlusies jautāja. — Vai tad jūs šodien nemācīsit mani spēlēt?

Larē jau vairākas dienas mācīja Brikei spēlēt tenisu. Izrādījās, ka viņa ir ļoti spē­jīga skolniece. Taču Larē šo spēju noslēpumu zināja labāk par pašu Briki: viņai bija Anže­likas trenētais augums, un Anželika bija tei­cama tenisiste. Kādreiz viņa pati bija mācī­jusi Larē dažus sitiena veidus. Tagad Larē vajadzēja tikai panākt, lai trenētajam Gajas augumam pieskaņotos Brikes vēl netrenētās smadzenes — vajadzēja smadzeņu šūnās no­stiprināt ķermenim ierastās kustības. Brīžiem Brikes kustības bija nedrošas, stūrainas. Taču reizēm, pašai par brīnumu, viņa spēlēja neparasti veikli. Larē, piemēram, bija ārkār­tīgi pārsteigts, kad viņa sāka padot iegriez­tās serves — neviens Brikei to nebija mācī­jis. Taču ar šo veiklo un grūto paņēmienu savā ziņā lepojās Anželika. Raugoties Bri­kes kustībās, Larē dažbrīd aizmirsa, ka ne­spēlē ar Anželiku. Tieši tenisu spēlējot, dzima Larē maigums pret «atdzimušo Anželiku», kā viņš dažkārt dēvēja Briki. Tiesa gan, šīs jū­tas ne tuvu nelīdzinājās tai dziļajai cieņai un dievināšanai, ko viņš veltīja Anželikai.

Brike stāvēja līdzās Larē, aiz raketes slēp­dama seju no vakara saules stariem, — tas bija viens no Anželikas žestiem.

— Šodien mēs nespēlēsim.

— Cik žēl! Es labprāt spēlētu, kaut ari man šodien stiprāk nekā parasti sāp kāja, — teica Brike.

— Nāciet man līdz. Braucam uz Parīzi.

— Tūdaļ?

— Nekavejoties.

— Bet man taču jāpārģērbjas un šis tas jāpaņem līdzi.

— Labi. Lai sakravātu mantas, dodu jums četrdesmit minūtes laika, ne minūtes vairāk. Mēs aizbrauksim jums pakaļ ar automašīnu. Ejiet drīzāk posties ceļam.

«Viņa tiešām mazliet 'klibo,» — noskatīda­mies pakaļ aizejošajai Brikei, nodomāja Larē.

Ceļā uz Parīzi Brikes kāja sāka sāpēt ne pa jokam. Brike gulēja savā kupejā un klusi vaidēja. Larē mierināja viņu kā mācēdams. Brauciens viņus tuvināja vēl vairāk. Larē likās, ka savas rūpes viņš velta nevis Brikei, bet Anželikai Gajai. Taču Brike uztvēra Larē gādību kā vienīgi viņai veltītu. Šāda uzma­nība viņu ļoti aizkustināja.

— Jūs esat tik labs, — viņa sentimentāli sacīja. — Tur, uz jahtas, jūs mani nobaidī­jāt. Taču tagad es no jums vairs nebīstos. — Viņa pasmaidīja tik apburoši, ka Larē atbil­dēja ar smaidu. Atbildes smaids jau pilnībā bija veltīts galvai: smaidīja taču Brikes galva. Viņa guva panākumus, pati to neap­zinādamās.

Netālu no Parīzes notika sīks atgadījums, kas Briki vēl vairāk iepriecināja, bet samul­ sināja pašu šī gadījuma vaininieku. Sevišķi asas sāpju lēkmes laikā Brike pastiepa roku un teica:

— Ja jūs zinātu, kā man sāp …

Larē neviļus satvēra pastiepto roku un to noskūpstīja. Brike nosarka, bet Larē samulsa.

«Velns parāvis,» viņš domāja, «liekas, ka es viņu noskūpstīju. Bet tā jau bija tikai roka — Anželikas roka. Taču sāpes cieš galva, tas nozīmē, ka, noskūpstīdams roku, es pažēloju arī galvu. Galva jūt sāpes tāpēc, ka sāp Anželikas kāja, taču Anželikas sāpes jūt Brikes galva …» Viņš pavisam sapinās un apmulsa vēl vairāk.

— Kā jūs pēkšņo aizbraukšanu izskaidro­jāt savai draudzenei? — jautāja Larē, lai drīzāk aiztrauktu neērtības sajūtu.

— Nekā. Viņa ir pieradusi pie maniem ne­parastajiem gājieniem. Starp citu, ari viņa ar vīru drīz atbrauks uz Parīzi. Es gribu viņu redzēt… Jūs, lūdzu, uzaiciniet viņu pie manis. — Un Brike iedeva Rudās Martas adresi.

Larē un Artūrs Dovels nolēma iekārtot Briki di Mena avēnijā, nelielā, tukšā mājā, kas piederēja Larē tēvam.

— Blakus kapsētai! — māņticīgi iesaucās Brike, kad automašīna brauca garām Mon- parnasa kapsētai.

— Tas nozīmē, ka jūs ilgi dzīvosit, — Larē viņu mierināja.

— Vai tad ir tads ticējums? jautāja Brike, būdama māņticīga.

— Neapstrīdams.

Brike nomierinājās.

Slimniecei ierādīja diezgan mājīgu istabu, kur viņu apguldīja milzīgā vecmodīgā gultā ar baldahīnu. Atlaizdamās spilvenu kaudzē, Brike nopūtās.

— Jums katrā ziņā jāizsauc ārsts un ko­pēja, — teica Larē. Taču Brike kategoriski iebilda. Viņa baidījās, ka svešie cilvēki viņu nodos.

Ar lielām pūlēm Larē pierunāja Briki pa­rādīt kāju viņa draugam —jaunam ārstam — un par kopēju uzaicināt vārtsarga meitu.

— Šis vārtsargs pie mums strādā jau div­desmit gadus. Uz viņu un viņa meitu var droši paļauties.

Ataicinātais ārsts apskatīja uztūkušo un stipri sasārtušo kāju, parakstīja kompreses, nomierināja Briki un kopā ar Larē izgāja otrā istabā.

— Nu, kā ir? — Larē uztraukti jautāja.

— Pagaidām nekā nopietna nav, taču uz­manīt vajag. Es viņu apmeklēšu ik pārdie­nas. Slimniecei nepieciešams pilnīgs miers.

Larē katru rītu apciemoja Briki. Reiz viņš klusi ienāca istabā. Kopējas nebija. Brike snauda vai bija tikai pievērusi acis. Dīvaini, bet viņas seja šķita kļūstam aizvien jaunāka. Tagad Brikei varēja dot ne vairāk kā div­desmit gadu. Viņas vaibsti bija izlīdzināju­šies un kļuvuši maigāki. Larē uz pirkstga­liem piegāja pie gultas, noliecās, ilgi lūkojās šajā sejā un... pēkšņi maigi to noskūpstīja uz pieres. Šoreiz Larē neanalizēja, vai viņš skūpsta Anželikas «ēnu», Brikes galvu vai pašu Briki.

Brike lēni pavēra plakstus, paskatījās uz Larē, un viņas lūpās pavīdēja vārs smaids.

— Kā jūs jūtaties? — jautāja Larē. — Vai es jūs neuzmodināju? .

— Nē, es negulēju. Pateicos, es jūtos labi. Ja tikai nesāpētu …

— Ārsts saka, ka nekā nopietna nav. Gu- liet mierīgi, un jūs drīz izveseļosities …

Ienāca kopēja. Larē pamāja ar galvu un izgāja. Brike viņu pavadīja ar maigu ska­tienu. Viņas dzīvē bija ienācis kas jauns. Viņa gribēja drīzāk izveseļoties. Kabarē, de­jas, šansonetes, «Šanuāra» iereibušie jautrie viesi — tas viss aizpeldēja kaut kur tālu prom, zaudēja jēgu un vērtību. Viņas sirdi modās jauni sapņi par laimi. Var jau būt, ka tas bija lielākais atdzimšanas brīnums, ko neapjauta ne pati «atdzimusī», ne Larē. Skaidrais, jaunavīgais Anželikas Gajas augums ne vien atsvaidzināja Brikes galvu, bet arī pārvērta viņas domu gaitu. Vaļīgā kabarē dziedātāja pārvērtās kautrā meitenē.