Profesora Dovela galva

Pēdēja tikšanas

Nākamās dienas rītā pēc neveiksmīgās Kerna lekcijas zinātniskajā biedrībā Arturs Dovels ieradās pie policijas priekšnieka, no­sauca savu vārdu un pateica, ka lūdz izdarīt kratīšanu profesora Kerna dzīvoklī.

— Profesora Kerna dzivoklī kratīšana iz­darīta jau pagājušo nakti, — policijas priekš­nieks sausi atteica. — Nekādus rezultātus tā nav devusi. Lorānas jaunkundzes paziņojums, i kā jau to varēja domāt, izrādījās, ir tikai viņas slimās iztēles auglis. Vai jūs par to rīta avīzē nelasījāt?

— Kāpēc jūs tik droši apgalvojat, ka Lo­rānas jaunkundzes paziņojums ir viņas slimās iztēles auglis?

— Tāpēc, ka, spriediet pats, — atbildēja policijas priekšnieks, — tas ir pilnīgi neiedo­mājami, turklāt kratīšana apstiprināja…

— Vai jūs Brikes jaunkundzes galvu no­pratinājāt?

— Nē, nekādu galvu mēs neesam pratinā­juši, — policijas priekšnieks atteica.

— Zēl gan! Arī viņa varētu apstiprināt, ka redzējusi mana tēva galvu. Viņa pati man par to stāstīja. Es pieprasu otrreizēju kratī­šanu.

— Man nav nekāda pamata to darīt, — policijas priekšnieks atcirta.

«Vai tiešām Kerns viņu uzpircis?» Artūrs nodomāja.

— Bez tam, — policists turpināja, — otr­reizēja kratīšana var vairot sabiedrības ne­apmierinātību. Sabiedrība jau tā ir sašutusi par šīs ārprātīgās Lorānas uzstāšanos. Visi daudzina profesora Kerna vārdu. Viņš saņem simtiem līdzjūtības vēstuļu un telegrammu, kurās nosodīta Lorānas rīcība.

— Un tomēr es apgalvoju, ka Kerns izda­rījis vairākus noziegumus.

— Ar šādiem nepamatotiem apvainojumiem nedrīkst mētāties, — pamācoši sacīja polici­jas priekšnieks.

— Tad atļaujiet man tos pamatot, — Do­vels iebilda.

— Šī iespēja jums jau tika dota. Varas orgāni izdarīja kratīšanu.

— Ja jūs kategoriski atsakāties, es būšu spiests griezties pie prokurora, — Artūrs no­teikti sacīja un piecēlās.

— Neko nevaru jums palīdzēt, — policijas priekšnieks atbildēja un arī piecēlās.

Prokurora pieminēšana tomēr darīja savu. Mazliet padomājis, viņš teica:

— Varbūt varētu dot rīkojumu izdarīt otr­reizēju kratīšanu, bet, kā saka, neoficiāli. Ja kratīšana sniegs jaunus rezultātus, es par tiem ziņošu prokuroram.

— Kratīšanai jānotiek manā, Lorānas jaunkundzes un mana drauga Larē klātbūtnē.

— Vai nebūs pārāk daudz?

— Nē, visi šie cilvēki var būt ārkārtīgi noderīgi.

Policijas priekšnieks noplātīja rokas un no­pūties teica:

— Labi! Es nodošu jūsu rīcībā vairākus policijas aģentus. Uzaicinašu arī izmeklētāju.

Pulksten vienpadsmitos no rīia Artūrs jau zvanīja pie Kerna durvīm.

Nēģeris Džons pavēra smagās ozolkoka durvis, bet ķēdi nenoņēma.

— Profesors Kerns nepieņem.

Iznāca priekšā policists un lika Džonam ielaist negaidītos viesus dzīvoklī.

Ar apvainota eņģeļa izskatu Kerns viņus sagaidīja sava kabinetā.

— Ludzu, — viņš ledainā tonī teica, plaši atvērdams laboratorijas durvis un aši uzmez­dams iznīcinošu skatienu Lorānai.

Izmeklētājs, Lorāna, Artūrs Dovels, Larē un divi policisti iegāja laboratorijā.

Pazīstamā telpa, ar kuru saistījās tik daudz smagu pārdzīvojumu, Lorānu uztrauca. Viņas sirds sāka pukstēt straujāk.

Laboratorijā atradās vienīgi Brikes galva. Viņas vaigi bez grima bija tumši dzeltenā krāsā kā mūmijai. Ieraudzījusi Lorānu un Larē, viņa pasmaidīja un sāka mirkšķināt acis. Larē šausmās nodrebēja un, novērsās.

Visi devās istabā, kas atradās līdzās labo­ratorijai.

Tur atradās padzīvojuša cilvēka kaili skūta galva ar milzīgu gaļīgu degunu. Galvas acis pilnīgi aizsedza melnas brilles. Lūpas tikko manāmi trīsēja.

— Viņam ir slimas acis… — Kerns pa­skaidroja. — Tas arī ir viss, ar ko varu jums pakalpot, — viņš, ironiski smaidot, piebilda.

Tiešām, pārmeklējot visu māju no pagraba līdz bēniņiem, nevienu citu galvu viņi neat­rada.

Atpakaļceļā no jauna vajadzēja iet cauri istabai, kurā atradās galva ar milzīgo de­gunu. Apbēdināts Dovels jau gribēja doties tālāk; izmeklētājs un Kerns viņam sekoja.

— Pagaidiet! — Lorāna viņus apstādināja.

Piegājusi galvai, viņa atgrieza gaisa krānu un vaicāja:

— Kas jūs esat?

Galva kustināja lūpas, bet balss neskanēja. Lorāna pavēra ceļu spēcīgākai gaisa strūklai.

Bija dzirdami šņācoši čuksti.

— Kas te ir? Vai jūs, Kern? Attaisiet taču man ausis! Es jūs nedzirdu …

Lorāna ieskatījās ausīs un izvilka no tām divas blīvas vates pikas.

— Kas jūs esat? — viņā vēlreiz vaicāja.

— Es biju profesors Dovels.

— Bet jūsu seja? — Lorānai no uztrau­kuma trūka gaisa.

— Seja?… — galvai bija grūti runāt. — Jā … man atņēma pat manu seju … Maza operācija … zem ādas ievadīts para­fīns … Diemžēl… Šajā sakropļotajā galvas­kausa kārbā no manis ir palicis vairs tikai mans prāts… bet arī tas atsakās kalpot… Es mirstu … Mūsu pētījumi bija nepilnīgi… kaut arī mana galva nodzīvojusi ilgāk, nekā es to teorētiski biju aprēķinājis.

— Kāpēc jums ir brilles? — pienācis jau­tāja izmeklētājs.

— Pēdējā laikā kolēģis man neuzticas. — Galva pūlējās pasmaidīt. — Viņš man liedz iespēju dzirdēt un redzēt… Brilles ir gais­mas necaurlaidīgas … lai es neatklātu sevi viņam nevēlamiem apmeklētājiem… Noņe­miet taču man brilles …

Drebošām rokām Lorāna noņēma melnās acenes.

— Lorānas jaunkundz… tā esat jūs? Svei­cināta, draudziņ! Bet Kerns teica, ka jūs esot aizbraukusi… Man ir slikti… Strādāt e*s vairs nespēju..,. Kolēģis Kerns man tikai vakar žēlsirdīgi pasludināja amnestiju… Ja šodien es nenomiršu pats, viņš apsolīja rīt mani atbrīvo! ...

Ieraudzīdama pēkšņi Artūru, kas stāvēja kā pārakmeņojies, bez asins lāses sejā, galva priecīgi izdvesa:

— Artūr! Dēls! …

Uz mirkli galvas miglainais skatiens no­skaidrojās.

— Tēvs, mans dārgais tēvs! — Artūrs pie­gāja pie galvas. — Ko ar tevi ir izdarījuši…

Viņš sagrīļojās. Larē atbalstīja draugu.

— Cik ... labi … Mēs vēlreiz ar tevi tikā­mies … pēc manas nāves… — profesora Dovela galva nosēca.

Balss saites tikpat kā nedarbojās, mēle tikko klausīja. Kad Dovels nerunāja, gaiss šņākdams nāca no kakla laukā.

— Artūr, noskūpsti mani uz pieres … ja tev … nav … nepatīkami…

Artūrs noliecās un noskūpstīja.

— Tā … tagad ir labi ...

— Profesor Dovel, — ierunājās izmeklētājs. — Vai jūs nevarat sniegt mums tuvākas ziņas par jūsu nāvi?

Galva paraudzījās izmeklētājā ar izdzies­tošu skatienu, acīmredzot lāgā neapjauzdama, kas par "lietu. Pec tam sapratusi lēni pavērsa acis pret Lorānu un nočukstēja:

— Es viņai… stāstīju … Viņa zina visu.

Galvas lūpas pārstāja kustēties un acis kļuva miglainas.

— Beigas! — sacīja Lorāna.

Kādu brīdi drūmā notikuma iespaidā visi stāvēja klusēdami.

— Nu ko, mokošo klusumu pārtrauca izmeklētājs un, pagriezies pret Kernu, no­teica: — Lūdzu, sekojiet man uz kabinetu! Man jūs jānopratina.

Kad durvis aiz viņiem aizvērās, Artūrs smagi atlaidās krēslā blakus tēva galvai un aizklāja ar rokām seju.

— Nabaga, nabaga tēvs!

Lorāna maigi uzlika viņam roku uz pleca. Artūrs strauji piecēlās un cieši paspieda viņas roku.

Kerna kabinetā atskanēja šāviens.