Profesora Dovela galva

Bēgšana

Lorānai tā bija pati mocošākā no visām doktora Ravino slimnīcā pavadītajām naktīm. Minūtes vilkās bezgalīgi un nomācoši kā ap­nicīgā mūzika, kas viņu vajāja.

Lorāna nervozi staigāja no loga līdz dur­vīm. Gaitenī bija dzirdami piesardzīgi soļi. Sirds iepukstējās straujāk. Iepukstējās un sa­stinga, — viņa pazina dežurējošās kopējas soļus; tā nā.ca pie durvīm, lai paskatītos iekšā pa durvju actiņu. Divi simti vatu lampa istabā dega visu nakti. «Tas vairo bezmiegu,» bija izlēmis doktors Ravino. Lorāna neizģēr- busies steidzīgi apgūlās, apsedzās ar segu un izlikās par aizmigušu. Ar viņu notika kas ne­parasts: pēc vairāku nakšu negulēšanas viņa tūdaļ iemiga — viss pārdzīvotais bija nogur­dinājis Lorānu līdz pēdējai iespējai. Viņa no­gulēja tikai dažas minūtes, taču šķita, ka pa­gājusi vesela nakts. Izbailēs pielēkusi kājās, Marija pieskrēja pie durvīm un pēkšņi uzgrū­dās virsū Artūram Dovelam, kas patlaban nāca iekšā. Viņš nav piekrāpis. Viņa tikko valdījās, lai neiekliegtos.

— Ašāk, — Dovels čukstēja. — Kopēja ir rietumu puses gaitenī. Ejami

Viņš paņēma Lorānu aiz rokas un piesar­dzīgi veda sev līdzi. Viņu soļu troksni apslā­pēja ar bezmiegu sirgstošo slimnieku vaidi un kliedzieni. Neganti garais gaitenis, palika aiz muguras. Beidzot viņi izkļuva no mājas.

— Parkā dežurē sargi, jāpazogas tiem ga­rām … — steidzīgi čukstēja Dovels, vilkdams Lorānu parka dziļumā.

— Bet suņi …

— Tos es visu laiku baroju ar ēdienu at­liekām, viņi mani pazīst. Esmu te jau vairā­kas dienas, taču izvairījos no jums, lai nera­dītu aizdomas.

Parks slīga tumsā. Bet pie mūra sienas, tik­pat kā ap cietumu, noteiktā attālumā viena no otras dega spuldzes.

— Lūk, tur ir krūmājs … turp … — Do­vels pēkšņi nometās zālē guļus un parāva aiz rokas Lorānu. Viņa sekoja Dovela piemēram. Pavisam tuvu bēgļiem pagāja garām kāds sargs. Kad tas bija attālinājies, viņi sāka lauzties cauri krūmājam sienas virzienā.

Ierūcās suns, pieskrēja klāt un, ieraudzījis Dovelu, sāka luncināt asti. Dovels pameta sunim maizes gabalu.

— Redziet nu, — nočukstēja Artūrs, — pats svarīgākais ir paveikts. Tagad mums atliek pārrāpties pāri sienai. Es jums palīdzēšu.

— Bet jūs? — Lorāna satraukti vaicāja.

— Neuztraucieties, es pēc tam, — Dovels atbildēja.

— Bet ko es aiz sienas iesākšu?

— Tur mūs gaida mani draugi. Viss ir sagatavots. Tagad, lūdzu, mazliet pavingroiet.

Dovels pieslejas pie mura sienas un ar vienu roku palīdzēja Lorānai uzrāpties augšā.

Taču tajā brīdī viens no sargiem viņu pa­manīja un sacēla trauksmi. Pēkšņi visā dārzā iedegās spuldzes. Sargi, aicinādami cits citu un saukdami suņus, tuvojās bēgļiem.

— Lēciet! — komandēja Dovels.

— Bet jūs? — Lorāna baiļu pilnā balsī iesaucās.

— Lēciet taču! — viņš jau kliedza, un Lo­rāna nolēca. Viņu uztvēra kada cilvēka ro­kas.

Artūrs Dovels palēcās, ar rokām ieķērās sienas augšmalā un sāka vilkties ūz augšu. Taču divi sanitāri sagrāba viņu aiz kājām. Dovels bija tik spēcīgs, ka ar roku musku­ļiem gandrīz pacēla augšup arī viņus. Taču rokas paslīdēja, un Dovels nokrita, piespiez­dams pie zemes abus sanitārus.

Viņpus sienai tika iedarbināts automašīnas motors. Draugi acīmredzot gaidīja Dovelu..

— Brauciet drīzāk prom. Pilnu gāzi! — cīnīdamies ar sanitāriem, viņš sauca.

. Kā atbilde ietaurējās sirēna, un varēja dzir­dēt, kā mašīna aizdrāzās.

— Laidiet mani vaļā, es iešu pats, — teica Dovels un beidza pretoties.

Taču sanitāri viņu neatlaida. Cieši sažņau- guši Dovela rokas, tie veda viņu mājas vir­zienā. Pie durvīm, kūpinādams papirosu, stā­vēja virsvalkā ģērbies doktors Ravino.

— Karcerī! Uzvilkt trako kreklu! — viņš sacīja sanitāriem.

Dovelu ieveda mazā istabiņā bez logiem, tās grīda un sienas bija apsistas ar voiloku. Te lēkmju laikā ievietoja nemierīgos slimnie­kus. Sanitāri nosvieda Dovelu uz grīdas. Tū­līt aiz viņiem kamerā ienāca Ravino. Viņš vairs nesmēķēja. Rokas sabazis virsvalka ka­batās, noliecās un sāka cieši raudzīties Artūrā ar savām apaļajām acīm. Dovels izturēja šo skatienu. Tad Ravino pamāja ar galvu sani­tāriem, un tie aizgāja.

— Jūs simulējāt gluži pārliecinoši, — Ra­vino uzrunāja Dovelu, — taču mani apmānīt ir grūti. Es. jūs atšifrēju jau pirmajā dienā, kad te ieradāties, un vēroju jūs, taču man jāatzīstas, ka jusu nodomu es neuzminēju. Jums un Lorānai nāksies dārgi samaksāt par šo afēru.

— Ne dārgāk kā jums, — Dovels atbildēja.

Ravino noskurinaja savas tarakāna ūsas.

— Tie ir draudi?

— Atbilde uz draudiem, — Artūrs izmeta.

— Ar mani spēkoties ir grūti, — Ravino teica. — Es esmu saliecis ne tādus pienapui­kas vien kā jūs. Sūdzēsities varas iestādēm? Tas nepalīdzēs, mans draugs. Turklāt jūs varat izgaist, pirms paspēs ierasties varas iestāžu pārstāvji. No jums pat smakas pāri nepaliks. Starp citu, kā jūs īsti sauc? Dibarī taču ir pieņemts uzvārds?

— Artūrs Dovels, profesora Dovela dēls.

Ravino bija manāmi pārsteigts.

— Ļoti patīkami iepazīties, — viņš teica, aiz izsmiekla gribēdams slēpt apmulsumu. — Man bija tas gods pazīt jūsu cienījamo tētiņu.

— Pateicieties dievam, ka man ir sasietas rokas, — atbildēja Dovels, — citādi jums plāni klātos. Un neuzdrīkstieties pieminēt mana tēva vārdu … jūs, nelieti!

— Es ļoti pateicos dievam, ka jūs, mans dārgais viesi, esat stingri sasiets, un uz ilgu laiku!

Ravino strauji pagriezās un izgāja. Skaji noklakšķēja atslēga. Dovels palika viens.

Par sevi viņš daudz nebēdāja. Draugi viņu nelaimē nepametīs un izpestīs no šī cietuma. Tomēr viņš apzinājās, cik stāvoklis ir bīs­tams. Ravino katrā ziņā ļoti labi saprot, ka viņa iestādes liktenis var būt atkarīgs no tā, kā beigsies viņa un Dovela divkauja. Ne velti Ravino aprāva sarunu un pēkšņi izgāja no kameras. Būdams labs psihologs, viņš tūliņ nojauta, ar ko viņam darīšana, un savu inkvizitora talantu atstāja neizmantotu. Cīņā ar Artūru Dovelu ne psiholoģija, ne vārdi nelīdzēja, te vajadzēja lietot stiprākus līdzekļus.