Profesora Dovela galva

Toma mirst otrreiz

Tomā galva sanīka ar katru dienu vairāk un vairāk. Tomā nebija piemērots vienīgi ga­rīgai dzīvei. Lai justos labi, viņam vajadzēja strādāt, kustēties, celt smagumus, nogurdināt savu vareno ķermeni, pēc tam sātīgi paēst un gulēt ciešā miegā.

Tomā bieži aizvēra acis un iztēlojās, kā, sa­sprindzinājis muguru, viņš nes smagus mai­sus. Viņam šķita, ka sajūt katru saspringto muskuli. Sajūta bija tik reāla, ka Tomā at­vēra acis cerībā ieraudzīt savu spēcīgo augu­mu. Taču zem viņa joprojām rēgojās vienīgi galda kājas.

Tomā grieza zobus un atkal aizvēra acis.

Lai sevi izklaidētu, viņš sāka domāt par laukiem. Bet tūdaļ aizrējās arī savujīgavu, ko bija zaudējis uz visiem laikiem. Vairāk­kārt viņš bija lūdzis Kernu, lai ātrāk dod viņam jaunu ķermeni, bet tas smīnēdams at­runājās:

— Vēl joprojām nevaru atrast tev piemē­rotu, pacieties mazdrusciņ.

— Kaut vai vistizlāko augumeli, — lūdza Tomā: tik karsta bija viņa vēlēšanās atgriez­ties dzīvē.

— Ar tizlu augumu tu aiziesi bojā. Tev vajadzīgs veselīgs augums, — Kerns atbil­dēja.

Toma gaidīja. Gāja diena pec dienas, bet viņa galva joprojām dirnēja uz augstā galdiņa.

Sevišķi mokošas bija bezmiega naktis. Vi­ņam sāka rādīties halucinācijas. Istaba grie­zās riņķī, acu priekšā pletās migla un no miglas parādījās zirga galva. Lēca saule. Sētā skraidīja suns, kladzināja vistas… Pēkšņi nez no kurienes iznira kaucoša smagā mašīna un drāzās Tomā virsū. Šī aina atkār­tojās un atkārtojās bez sava gala, un Tomā mira neskaitāmas reizes.

Lai tiktu vaļā no murgiem, Tomā sāka čukstēt dziesmas — viņam gan likās, ka viņš dzied — vai arī skaitīja.

Viņu mazliet izklaidēja kāda rotaļa. Tomā centās aizturēt mutē gaisa strūklu. Kad viņš pēc tam pēkšņi pavēra muti, gaiss lauzās ārā ar savādu troksni.

Tomā tas iepatikās, un viņš savu rotāju at­kārtoja. Viņš aizturēja gaisu tik ilgi, kamēr tas pats izlauzās cauri sakniebtajām lūpām. Tomā turklāt kustināja mēli, un nu iznāca pa­visam smieklīgas skaņas. Bet cik ilgi viņš spēj aizturēt gaisa strūklu? Tomā sāka skai­tīt. Pieci, seši, septiņi, astoņi...

«S-š-š,» gaiss izlauzās. Vēlreiz… Va­jag sasniegt duci. Viens, divi, trīs… seši, septiņi… vienpadsmit, divpads …

Saspiestais gaiss pēkšņi atsitās pret auk­slējām ar tādu sparu, ka Tomā juta savu galvu palecamies uz augšu.

«Šitā vēl nolidos no sava mieta,» nodomāja Tomā.

Viņš pašķielēja uz sāniem un ieraudzīja, ka uz paliktņa stikla plāksnes izlijušās asinis un pil uz grīdas. Gaisa strūkla, paceldama viņa galvu uz augšu, acīmredzot bija atslābi­nājusi kakla asinsvados iebāztās caurulītes. Tomā pārņēma šausmas: vai tiešām beigas? Un patiesi, apziņa sāka tumst. Tomā likās, ka viņam trūktu gaisa: asinis, kas baroja galvu, nesdamas sev līdzi dzīvinošo skābekli, vairs nenonāca viņa smadzenēs pietiekamā dau­dzumā. Viņš redzēja savas asinis un juta, ka pamazām izdziest. Viņš negribēja mirt! Viņa saprāts alka dzīvības. Dzīvot, lai tur vai kas — dzīvot! Jāsagaida Kerna apsolītais jaunais ķermenis.

Tomā pūlējās savu galvu dabūt atpakaļ, savelkot kakla muskuļus, centās izkustēties, taču stāvokli vienīgi pasliktināja: caurulīšu stikla uzgaļi vēl tālāk izlīda ārā no vēnām.

Pēdējo reizi atplaiksnoties apziņai, Tomā sāka kliegt, kliegt tā, kā nekad dzīvē nebija kliedzis.

Taču tas vairs nebija kliedziens. Tie bija pirmsnāves gārdzieni …

Kad šīs svešādās skaņas pamodināja Džonu no trauslā miega un viņš ieskrēja is­tabā, Tomā galva tikko kustināja lūpas. Džons, kā nu prazdams, nolika galvu atpakaļ vietā, iebāza caurulītes dziļāk vēnās un rū­pīgi noslaucīja asinis, lai profesors Kerns ne­pamanītu nakts notikuma pēdas.

Kad pienāca rīts, no ķermeņa atdalītā Bri­kes galva jau atradās savā vecajā vietā uz metāla galdiņa ar stikla virsu un Kerns to «atdzīvināja».

Kad viņš «izskaloja» no galvas bojāto asiņu paliekas un ielaida tajā līdz trīsdesmit septiņiem grādiem sasildītas svaigas, vese­līgas asinis, Brikes seja atguva sārtumu. Pēc dažām minūtēm viņa atvēra acis un, vēl neko neapjēgdama, lūkojās Kernā. Pēc tam ar jau­šamu piepūli viņa paskatījās lejup un viņas acis iepletās.

— Atkal bez auguma … — Brike nočuk­stēja, un acīs sariesās asaras. Tagad viņa spēja vairs tikai čukstēt: balss saites bija pārgrieztas augstāk par iepriekšējo griezuma vietu.

«Lieliski,» nodomāja Kerns, «asinsvados ātri ieplūst valgme, ja tikai šis šķidrums nav jau bijis asaru kanālos. Taču dārgo šķidrumu nedrīkst tērēt asarām.»

— Neraudiet un nebēdājieties, Brikes jaun­kundz. Jūs pati sev esat piespriedusi bargu sodu par savu nepaklausību. Tomēr es jums pielikšu jaunu augumu, labāku par iepriek­šējo, pacietieties vēl dažas dienas.

Un novērsies no Brikes, viņš piegāja pie Tomā galvas.

— Nu, kā tad klājas mūsu fermerim?

Kerns pēkšņi savilka pieri un vērīgi ielūko­jās Tomā sejā. Galva izskatījās ļoti slikti. Āda bija nomelnējusi, mute puspavērta. Kerns apskatīja pievadcaurulītes un sāka lamāt Džonu.

— Es domāju, ka Tomā guj, — taisnoda­mies teica Džons.

— Pats tu esi aizgulējies, ēzelis tāds!

Kerns sāka darboties ap galvu.

— Ak, kādas šausmas!… — čukstēja Bri­kes galva. — Viņš nomiris. Es tik ļoti bīstos no miroņiem ... Man ir bailes, ka arī es neno­mirstu … Kāpēc viņš nomira?

— Noslēdz viņai gaisa pieplūdi! — Kerns nikni pavēlēja.

Brike apklusa pusvārdā, bet, bezpalīdzīgi kustinot lūpas, bailīgi un lūdzoši skatījās kopējas acīs.

— Ja pēc divdesmit minūtēm es galvu ne­atdzīvināšu, atliks to tikai izsviest ārā, — teica Kerns.

Pēc piecpadsmit minūtēm galva uzrādīja vājas dzivības zīmes. Plakstiņi un lūpas no­trīsēja, bet acis raudzījās truli un nedzīvi. Vēl pēc divām minūtēm galva izdvesa pāris nesakarīgus vārdus. Kerns jau triumfēja. Taču galva pēkšņi atkal apklusa. Sejā neie- trīsējās^neviens nervs.

Kerns paraudzījās termometrā.

— Tā ir līķa temperatūra. Beigts!

Aizmirsis, ka tepat ir arī Brike, viņš nikni pagrāba galvu aiz biezajiem matiem, norāva no galdiņa un iesvieda to lielā metāla bļodā.

— Aiznesiet to uz saldētavu… Vajadzēs izdarīt sekciju …

Nēģeris ātri pakampa bļodu un izgāja. Brike noraudzījās viņam pakaļ ar šausmās izplestām acīm.

Kerna kabinetā iezvanījās telefons. Kerns nikni nosvieda uz grīdas cigāru, kuru bija grasījies aizsmēķēt, un, skaļi aizcirzdams dur­vis, iegāja savā kabinetā.

Zvanīja Ravino. Viņš ziņoja, ka ar kurjeru nosūtījis Kernam vēstuli, kam vajagot būt jau nogādātai.

Kerns nogāja lejā un pats izņēma sūtījumu no vēstuļu kastītes pie durvīm. Kāpdams augšup pa kāpnēm, Kerns nervozi atplēsa ap­loksni un sāka lasīt. Ravino rakstīja, ka Artūrs Dovels, tēlodams slimnieku, iekļuvis viņa slimnīcā, nolaupījis Lorānu un pats aiz­bēdzis. -

Kerns paklupa un tik tikko nenogāzās pa kāpnēm.

— Artūrs Dovels! Profesora dēls … Viņš ir te? Un, protams, zina visu ...

Ir uzradies jauns ienaidnieks, kas viņu ne­saudzēs. Kabinetā Kerns vēstuli sadedzināja un, apdomādams rīcības plānu, sāka staigāt pa paklāju turp un atpakaļ. Iznīcināt profe­sora Dovela galvu? To viņš var paveikt minū­tes laikā jebkuru brīdi. Taču galva viņam vēl ir vajadzīga. «Būs vienīgi jāizdara tā, lai šo lietišķo pierādījumu neieraudzītu sveši cil­vēki. Var sagaidīt kratīšanu, ienaidnieku ielaušanos viņa namā. Pēc tam ... pēc tam, jāpasteidzina Brikes galvas demonstrēšana. Uzvarētājus netiesā. Lai ko arī Lorāna un Artūrs Dovels stāstītu. Kernam būs vieglāk cīnīties, ja ap viņa vārdu vīsies vispārējas atzīšanas un cieņas oreols.

Kerns noņēma telefona klausuli, izsauca zi­nātniskās biedrības sekretāru un lūdza viņu atbraukt uz pārrunām par to, kā organizēt sēdi, kurā viņš, Kerns, demonstrēs savu jau­nāko eksperimentu rezultātus. Pēc tam Kerns piezvanīja lielāko avīžu redakcijām un lūdza atsūtīt intervētājus.

«Ap profesora Kerna izcilo sasniegumu jā­saceļ avīžu kņada. Demonstrēšanu varēs or­ganizēt pēc kādām trijām dienām, kad Bri­kes galva mazliet atgūsies pēc smagā pārdzī­vojuma un pieradīs pie domas par zaudēto ķermeni… Bet tagad …»

Kerns iegāja laboratorijā, parakājās skapī­šos, izņēma šļirci, spirta lampiņu, vati, kār­biņu ar uzrakstu «Parafīns» un devās pie pro­fesora Dovela galvas»