Profesora Dovela galva

Sazvērnieki

Larē namiņš pārvērtās par «sazvērnieku» — Artūra Dovela, Larē, Šauba un Lorānas — štābu. Kopējā apspriedē tika nolemts, ka Lorānai atgriezties agrākajā dzīvoklī ir bīs­tami. Taču Lorāna drīzāk gribēja sastapties ar māti, tāpēc Larē devās pie Lorānas kun­dzes un atveda viņu uz savu mājiņu.

Ieraudzījusi meitu sveiku un veselu, vecīte no prieka gandrīz paģība; Larē viņu satvēra aiz rokas un apsēdināja atzveltnes krēslā.

Māte un meita iekārtojās divās istabās mājiņas trešajā stāvā. Lorānas kundzes prie­kus aptumšoja vienīgi viņas meitas glābēja Artūra Doveia slimība. Par laimi, viņam ne­bija vajadzējis pārāk ilgi elpot smacējošo gāzi. Ari ārkārtīgi veselīgais organisms da­rīja savu.

Lorānas kundze un viņas meita pēc kārtas dežurēja pie slimnieka gultas. Šai laikā Ar­tūrs Dovels ļoti sadraudzējās ar Lorānām, Marija viņu kopa vairāk nekā rūpīgi: nespē­dama palīdzēt tēva galvai, Lorāna visas rū­pes ziedoja dēlam. Viņai tā likās. Taču bija vēl kāds iemesls, kāpēc viņa nelabprāt uzti­cēja kopējas pienākumus mātei. Artūrs Dovels bija pirmais vīrietis, kas satrauca viņas jau­navīgo iztēli. Viņi iepazinās romantiskos ap­stākļos, — Artūrs kā bruņinieks Mariju bija nolaupījis, izpestot viņu no Ravino drausmīgā nama. Artūra tēva traģiskais liktenis uzspieda traģisma zīmogu arī viņam pašam. Vīrišķība, spēks un jaunība vainagoja viņa pievilcību, kam bija grūti pretoties.

Artūrs Dovels sagaidīja Mariju Lorānu ar maigu skatienu. Viņš labāk saprata savas jūtas un neslēpa pats sev, ka viņa maigums nav tikai slimnieka pienākums pret savu rū­pīgo kopēju.

Jauno cilvēku maigie skatieni nepalika ne­pamanīti arī pārējiem. Lorānas māte izlikās, it kā nekā neredzētu, kaut gan varēja just, ka meitas izvēle viņai ir gluži pa prātam. Būdams kaislīgs sportists, Šaubs pret sievie­tēm izturējās nicinoši, tāpēc zobgalīgi smī­nēja, un sirds dziļumos viņam Artūra bija žēl, bet Larē, vērodams citu cilvēku laimes rītausmu, smagi nopūtās, un viņam neviļus nāca prata Anželikas daiļais augums, turklāt tagad viņš uz ši auguma biežāk iedomājās Brikes, nevis Gajas galvu. Viņš pats dusmo­jās par savu neuzticību, taču attaisnoja sevi ar to, ka galvenā nozīme ir asociācijām: Bri­kes galva visur bija kopā ar Gajas ķermeni.

Arturs Dovels nevarēja sagaidīt bridi, kad ārsts atļaus viņam staigāt. Taču Artūrs drīk­stēja vienīgi sarunāties, nepieceļoties no gul­tas, pie kam pārējiem bija noteikts saudzēt Dovela plaušas.

Gribot negribot viņam bija jāuzņemas priekšsēdētāja loma: viņš uzklausīja citu do­das un tikai iebilda vai rezumēja «debatēs» izteiktās domas.

Debates bija vētrainas. īpaši kvēli uzstājās Larē un Šaubs.

Ko iesākt ar Ravino un Kernu? Šaubs nez kāpēc bija noskatījis sevi par Ravino upuri un kala «vardarbīga uzbrukuma» plānus.

— Mēs nepaguvām to suni nosist. Bet viņš ir jānogalina. Katrs šī suņa elpas vilciens apgāna zemi! Es aprimšos tikai pēc tam, kad būšu viņu nožņaudzis pats ar savām rokām. Jūs visi sakāt, — viņš kaisli iebilda Dovelam, — ka labāk būtu šo lietu nodot tie­sai un bendem. Bet Ravino pats mums teica, ka varas iestādes viņš ir uzpircis.

— Vietējās, — Dovels piemetināja.

— Pagaidiet, Dovel, — sarunā iejaucās Larē. — Ārsts aizliedza jums runāt. Bet jūs, Šaub, stūrējat greizi. Ar Ravino mēs vienmēr pagūsim izrēķināties. Vispirms mums jāatklāj Kerna noziegumi un jāatrod profesora Dovela galva. Vienalga kādā ceļā mums jāielavās pie Kerna.

— Kā jūs ielavīsities? — jautāja Artūrs.

— Kā? Tapat kā ielavās kramplauži un zagļi.

— Jūs neesat kramplauzis. Ari ta ir liela māksla, — Larē iegrima pārdomās, pēc tam piesita sev pie pieres.

— Mēs palūgsim talkā 2anu. Brike man kā draugam atklāja viņa mīklaino profesiju. Viņš jutīsies glaimots! Pirmo reizi dzīvē uz­lauzīs durvju slēdzenes nesavtīgos nolūkos.

— Bet ja nu viņš nav tik nesavtīgs?

— Mēs viņam samaksāsim. Viņš tikai sa­gatavos mums ceļu un nozudīs no skatuves, pirms būsim izsaukuši policiju, bet to mēs, protams, izdarīsim.

Viņa iekarsušo prātu atvēsināja.Artūrs Do­vels. Lēni un klusi, viņš sāka runāt:

— Es domāju, ka šoreiz romantika neder. Kerns no Ravino droši vien jau būs uzzinājis, ka esmu ieradies Parīzē un piedalījies Lorā­nas jaunkundzes nolaupīšanā. Tas nozīmē, ka man vairs nav jēgas slēpties. Tas ir pirmkārt. Bez tam, es esmu … nelaiķa profesora Dovela dēls, un tāpēc man ir likumīgas tiesības, kā saka juristi, ierosināt lietu, pieprasīt tiesas izmeklēšanu, kratīšanu ...

— Atkal tiesas, — Larē bezcerīgi atmeta ar roku. — Tikai sapīsities likuma pantos, jūs apvedīs ap stūri, bet Kerns izlocīsies.

Artūrs ieklepojās un neviļus saviebās, aiž sāpēm krūtis.

— Jūs pārāk daudz runājat, — gādīgi sa­cīja Lorānas kundze, kas sēdēja līdzās Ar­tūram.

— Nekas, — berzēdams krūtis, viņš atbil­dēja. — Tūliņ pāries ...

Šajā brīdī istabā ienāca Marija Lorāna, par kaut ko ļoti satraukta.

— Lūdzu, lasiet, — sniegdama Dovelam avīzi, viņa teica.

Pirmajā lappusē ar lieliem burtiem bija iespiests:

Apakšvirsraksts bija sīkākiem burtiem:

Rakstā bija ziņots, ka profesors Kerns rīt­vakar zinātniskajā biedrībā lasīs referātu, ko darīs uzskatāmu atdzīvinātas cilvēka galvas demonstrācija.

Tālāk bija izklāstīta Kerna pētījumu gaita, uzskaitīti viņa zinātniskie darbi un spīdoši veiktās operācijas.

Zem pirmā raksta bija ievietots paša Kerna parakstīts apcerējums. Tajā galvenajos vil­cienos bija pastāstīts par viņa eksperimen­tiem, atdzīvinot vispirms suņu, bet pēc tam cilvēku galvas.

Lorāna saspringtā uzmanībā vēroja gan Artūra Dovela sejas izteiksmi, gan viņa ska­tienu, kas rindu paka] rindai sekoja tekstam. Ārēji Dovels palika mierīgs. Tikai pēc tam, kad viņš beidza lasīt, sejā pavīdēja un izgaisa skumjš smaids.

— Vai tā nav nejēdzība? — Marija Lorāna iesaucās, kad Artūrs klusējot atdeva viņai avīzi. — Šis nelietis nebilst ne vārda par jūsu tēva nozīmi šajā «sensacionālajā atklājumā». Nē, es to tā nevaru atstāt! — Lorānas vaigi kvēloja. — Par visu, ko Kerns izdarījis ar mani, ar jūsu tēvu, ar jums, ar tām nelaimī­gajām galvām, kuras viņš atdzīvinājis bezjē­dzīgai dzīvei bez ķermeņa, viņam jāsaņem sods. Viņam jāatbild ne tikai tiesas priekšā, bet arī sabiedrības priekšā. Tā būtu vislielākā netaisnība, ja Jautu viņam triumfēt kaut vai vienu stundu.

— Ko jūs gribat darīt? — klusi jautāja Dovels.

— Sagandēt viņa triumfu! — Lorāna de­dzīgi atbildēja. — Ierasties zinātniskās bied­rības sēdē un, visiem dzirdot, skaļi pateikt, ka Kerns ir slepkava, noziedznieks un zaglis…

Lorānas kundze bija ne pa jokam sa­traukta. Tikai tagad viņa saprata, cik stipri iedragāti ir meitas nervi. Pirmo reizi māte savu lēnīgo, atturīgo meitu ieraudzīja tik saviļņotu. Lorānas kundze pūlējās viņu no­mierināt, taču likās, ka meitene neapjēdz, kas apkārt notiek. Viņa kvēloja sašutumā un atriebes alkās. Larē un Šaubs raudzījās Marijā ar izbrīnu. Ar savu dedzīgumu un neremdināmo naidu viņa pārspēja citus. Lo­rānas māte lūdzoši paskatījās uz Artūru Do­velu. Viņš šo skatu saprata un teica:

— Lorānas jaunkundz, lai arī cik cildenas jūtas vadītu jūsu ricību, tā ir neprā …

Lorāna viņu pārtrauca:

— Reizēm neprāts ir gudrāks par saprātu. Nedomājiet, ka es gribu tēlot varoni atmas­kotāju. Es vienkārši nespēju citādi rīkoties. To prasa manas morālās jūtas.

— Bet ko jūs panāksit? Jūs taču nevarat visu izstāstīt tiesas izmeklētājiem?

— Nē, es gribu, lai Kerns tiktu publiski apkaunots. Kerna slava balstīta uz noziegu­miem un slepkavībām, uz citu cilvēku nelaimi! Rīt viņš grib plūkt slavas laurus. Bet viņam jāsaņem nopelnītā «slava».

— Es esmu pret šādu rīcību, Lorānas jaunkundz, — teica Artūrs^ Dovels, baidīda­mies, ka Lorānas uzstāšanās būs pārāk liels satricinājums viņas nervu sistēmai.

— Ļoti žēl, — viņa atbildēja. — Taču es tā rīkošos, kaut arī pret mani nostātos visa pasaule. Jūs mani vēl nepazīstat!

Artūrs Dovels pasmaidīja. Viņam patika šī jaunības aizrautība, bet pati Marija ar sasar­kušiem vaigiem — vēl vairāk.

— Tas taču būs nepārdomāts solis, — viņš atsāka. — Jūs pārāk riskējat ar sevi …

— Mēs viņu aizstāvēsim! — iesaucās Larē, izsliedams roku tā, it kā turētu cirtienam ga­tavu zobenu.

— Jā, mēs jūs aizstāvēsim, — Saubs, kra­tīdams gaisā dūri, dārdošā balsī piebalsoja.

Marija Lorāna, redzot šādu atbalstu, pār­metoši palūkojās Artūrā.

— Tādā gadījumā arī es iešu kopā ar jums, — viņš teica.

Lorānas acīs pamirdzēja prieka dzirksts, bet tūdaļ viņa sarauca pieri.

— Jūs nedrīkstat… Jūs vēl neesat atve­seļojies.

— Es tomēr iešu.

— Bet…

— Un neatsacīšos no šīs domas, kaut arī pret mani nostātos visa pasaule! Jūs mani vēl nepazīstat, — viņš smaidīdams atkārtoja Lorānas vārdus.