PHYSALIA PHYSALIS

Sudraboti pelēks Mercedes SL600 nogriezās no liel­ceļa dienvidu virzienā. Alekss sēdēja priekšā blakus šoferim tik mīkstā ādas sēdeklī, ka tik tikko varēja saklausīt mašīnas 389 zirgspēku un 6 litru dzinēju, kas viņu nesa pretī Seila kompleksam netālu no Port- tolonas Kornvolā. Pat pie ātruma astoņdesmit jūdzes stundā likās, ka motors snauž. Alekss varēja just ma­šīnas spēku. Simttūkstoš mārciņu vērto Vācijas inže­nieru izgudrojumu. Viens viegls pieskāriens, nesmai- dīgs šoferis, un mersedess varētu palēkties. Tas bija auto, kas pasmējās par ātruma ierobežojumu.

Alekss tika uzņemts šorīt pie baznīcas Hempstedā, Londonas ziemeļu daļā. Tas bija tur, kur dzīvoja Fēlikss Lesters. Kad ieradās šoferis, Alekss ar savu bagāžu jau gaidīja. Līdzās bija sieviete - MI6 darbiniece, kas viņu noskūpstīja un piekodināja tīrīt zobus, pēc tam ilgi māja ardievas. Šoferis bija jāpārliecina, ka Alekss ir Fēlikss. Tajā rītā Alekss bija izlasījis un uzzinājis, ka Lesters apmeklē skolu, ko sauc par Sv. Antonija skolu, viņam ir divas māsas un labradora šķirnes suns. Vina tēvs ir arhitekts, māte - juvelierizstrādājumu dizai- nere. Laimīga ģimenīte - viņa ģimene, ja kāds jau­tātu.

- Cik tālu ir Porttolonā? - viņš pavaicāja.

Līdz šim šoferis nebija bildis ne vārda. Viņš atbil­dēja, uz Alekšu pat nepaskatoties: - Dažas stundas brauciena. Vai ieslēgt mūziku?

- Vai jums ir Džons Lenons? - Tā nebija viņa iz­vēle. Ņemot vērā aprakstu, Fēliksam patika Džons Lenons.

-Nē.

- Aizmirstiet. Es labāk pagulēšu.

Alekss patiešām gribēja gulēt. Viņš joprojām jutās iztukšots no mācībām un brīnījās, kā attaisnot pusap- ārstētos ievainojumus un brūces, ja kāds viņu redzētu bez krekla. Varbūt pateikt, ka skolā ticis pazemots. Viņš aizvēra acis un ļāva, lai ādas sēdeklis ieaijā.

Alekss pamodās, kad sajuta, ka auto samazina āt­rumu. Viņš atvēra acis un ieraudzīja zvejnieku cie­matu, tālumā zilu jūru, apkārt zaļus, apaļus pakalnus un skaidras debesis. Kā attēls, kas izzāģēts no finiera, vai, iespējams, ceļojumu brošūra, kas reklamē aiz­mirsto Angliju. Virs galvas piķēja un bļaustījās kaijas. Krastā vilkās vecs velkonis ar dūmu nosēdumiem un samudžinātiem tīkliem. Daži vietējie zvejnieki un viņu sievas stāvēja un skatījās. Bija apmēram pieci pēcpus­dienā, un ciemats grima sudrabainā miglā, kas cēlās jaukajā pavasara dienā.

- Šī ir Porttolonā, - sacīja šoferis. Viņš manīja, ka Alekss atvēris acis.

- Tā ir jauka.

- Ne visai, ja tu esi zivs.

Viņi brauca pa ciema nomali un pēc tam atpakaļ ciemā, tad lejā pa celiņu, kas vijās pa bedrainiem lau­kiem. Alekss ieraudzīja ēku drupas, pussagruvušus skursteņus un sarūsējušus riteņus un saprata, ka tās ir vecas alvas raktuves. Par Kornvolas raktuvēm bija teika, ka tās būs tādas trīstūkstoš gadus, līdz kādu dienu celsies augšā. Pašlaik viss bija pamests.

Dažus kilometrus lejāk bija ieliņa ar metāla žogu. Tas bija gluži jauns, desmit metrus augsts, ar dzeloņ­stiepli augšpusē. Lokveida lampas augstos torņos vie­nādā attālumā, un tad jau arī milzīgs uzraksts sar­kaniem burtiem uz balta pamata. Jums to vispirms vajadzētu izlasīt.

SEILA

rūpnīca

PILNĪGI SLEPENI

Pārkāpēji tiks nošauti, Alekss pie sevis noburk­šķēja. Viņš atcerējās, ko Džonsas kundze bija teikusi. Seilam ir lielāka vai mazāka armija. Viņš rīkojas tā, it kā gribētu kaut ko slēpt. Nu labi, tas, protams, ir pirmais iespaids. Viss komplekss kaut kā šokēja. Tas kaut kā neiederējās šajos pakalnos un laukos.

Automašīna nonāca pie galvenajiem vārtiem, kur atradās sarga būda un elektroniskā barjera. Apsargs zilpelēkā formas tērpā ar uzrakstu SR uz kabatas ielaida pa vārtiem. Barjera pacēlās automātiski. Un tad viņi brauca pa garu, taisnu ceļu pāri elastīgai platformai ar lidlauku vienā pusē un četru ēku puduri otrā. Celtnes bija lielas, no tērauda, ar ēnotiem stik­liem un savā starpā savienotas ar slēgtiem gaiteņiem. Lidlaukā viena otrai blakus atradās divas lidmašīnas. Helikopters un maza kravas lidmašīna. Tas varēja at­stāt iespaidu. Viss laukums bija apmēram piecus kvad­rātkilometrus liels un pilnībā izmantots.

Mersedess apbrauca apkārt strūklakai, kas atradās centrā, un tuvojās fantastiskai, plašai mājai. Tā bija Viktorijas laika ēka no sarkaniem ķieģeļiem, ar vara kupoliem un smailēm, kas laika gaitā bija kļuvušas zaļas. Piecos stāvos bija vismaz sešdesmit logu, kas pavērsti pret brauktuvi. Tā bija māja, kas, likās, nekad nebeigsies.

Mersedess piestāja pie galvenās ieejas, un vadītājs izkāpa. - Nāc man līdzi.

- Bet kā ar manu bagāžu? - jautāja Alekss.

- To aiznesīs.

Alekss un šoferis pa galvenajām durvīm iegāja zālē, kurā gandrīz visas sienas bija noklātas ar milzīgiem audekliem - pastarā tiesa, pasaules gals, gleznots pirms četriem gadsimtiem kā mutuļojoša bojāejai nolemtu dvēseļu un dēmonu masa. Sie mākslas darbi bija visur. Akvarelī un eļļā, gleznās un skulptūrās, akmenī un bronzā - visi tā saplūda kopā, ka nebija kur atpūti­nāt acis. Alekss sekoja vadītājam pa tik biezu paklāju, ka gandrīz palēcās. Viņš sāka just klaustrofobiju un no tās atbrīvojās tikai tad, kad iegāja pa durvīm plašā, bet gandrīz tukšā istabā.

- Seila kungs tūlīt būs, - teica šoferis un aizgāja.

Alekss skatījās visapkārt. Tā bija moderni iekārtota istaba ar izliektu tērauda rakstāmgaldu gandrīz pašā vidū, atturīgi izgaismota dienasgaismas lampām, bet spirālveida kāpnes no precīza apaļa cauruma gries­tos tieši virs galvas veda lejup. Pilnīgi stiklota siena, kas sastāvēja no viena gabala. Aizgājis aiz tās, Alekss saprata, ka stāv pie milzīga akvārija. Bija pat grūti iedomāties, cik tūkstošu litru ūdens saturēja šie stikli aiz muguras, bet zēns bija pārsteigts, ka tvertne ir tukša. Zivju nebija, kaut tur varētu turēt pat haizivi.

Bet tad kaut kas sakustējās tirkīzzaļajā ēnā, un Alekss noelsās briesmās un izbrīnā, kad vislielākā me­dūza, kādu viņš jebkad redzējis, aizdreifēja tālumā. Radījuma ķermenis bija mirgojoša, pulsējoša masa, balta un gaišsārti violeta, veidota kā konuss. Zem tā bija taustekļi, pārklāti ar dzeloņiem, kas šūpojās ūdenī un bija vismaz desmit metrus gari. Kad medūza pa­kustējās vai aizdreifēja, viņas taustekļi atsitās pret stiklu tik stipri, ka likās, viņa grib izlauzties. Tas vien jau bija kaut kas, kas spēja iedvest bijību.

- Physalia physalis, - Aleksam aiz muguras atska­nēja balss. Apskatījies visapkārt, zēns redzēja, ka kāds nāk lejā pa kāpnēm.

Herods Seils bija maza auguma. Viņš bija tik maza auguma, ka Aleksam pat likās - viņš skatās uz kādu deformētu projekciju. Nevainojamā un dārgā melnā uzvalkā, spožās, melnās lakādas kurpēs un zelta zī­moggredzenu pirkstā, viņš izskatījās kā uzņēmēja multimiljonāra samazināts modelis. Viņa āda bija tik tumša, ka zobi burtiski zibēja, kad vīrietis smaidīja.

Viņam bija plika, apaļa galva un pelēkas, briesmīgas acis, pārāk mazas, ar baltumu visapkārt. Aleksam tās atgādināja kurkuļus, pirms tie izšķīlušies. Kad Seils nostājās tieši blakus, abu skatieni sastapās un Seila acis likās mazliet siltākas nekā medūzai.

- Portugāļu kaujas kuģis, - Seils turpināja. Viņam bija jūtams akcents, kas saglabāts no Beirūtas tirgus.

- Tā ir brīnišķīga, vai tu tā nedomā?

- Šo es negribētu turēt kā mājdzīvnieku, - Alekss atbildēja.

- Es to ieguvu, kad nodarbojos ar niršanu Dienvidķī- nas jūrā. - Seils norādīja uz stiklotu vitrīnu, un Alekss pamanīja harpūnu un nažus samta kastēs. - Man patīk nogalināt zivis, - Seils turpināja. - Bet, kad ieraudzīju šo eksemplāru Physalia physalis, es zināju, ka man tā ir jānoķer un jāpatur. Zini, tā līdzinās man.

- Tajā ir 99 procenti ūdens. Tai nav ne prāta, ne zarnu, ne anālās atveres, - Alekss steigā izgrūda to, ko kaut kur bija dzirdējis, pirms attapās, ko dara.

Seils paraudzījās viņā un tad atkal pievērsās radīju­mam stikla tvertnē. - Tā ir atkritēja, - viņš turpināja.

- Tā dreifē, kur pati grib, neņemot vērā citas zivis. Tā ir klusa, un vēl tā prasa respektu. Vai redzat indīgu slepkavu, Lestera jaunskungs? Indes kārpiņas? Ja jūs nonāktu viņas nagos, jums būtu izsmalcināta nāve.

- Sauciet mani vienkārši par Alekšu, - zēns at­teica.

Viņš gribēja teikt Fēlikss, bet tas kaut kā izspruka. Tā bija lielākā muļķība, lielākā amatiera kļūda, ko va­rēja pieļaut. Viņš to pateica it kā starp citu, bet Seils bija pievērsies lēnajai, hipnotiskajai medūzas dejai. Viņa pelēkās acis šaudījās.

- Es domāju, ka tavs vārds ir Fēlikss.

- Draugi mani sauc par Alekšu.

- Kāpēc?

- Pēc Alekša Fergusona. Esmu liels viņa fans klubā Manchester United. - Tas bija pirmais, kas Aleksam iešāvās prātā. Viņš bija redzējis afišu Fēliksa Lestera guļamistabā un zināja, ka vismaz komandu ir izvēlē­jies pareizo.

Seils pasmaidīja. - Tas ir ļoti amizanti. Lai notiek, Aleks. Un ceru, ka būsim draugi. Tu esi veiksminieks. Tu uzvarēji konkursā un kļūsi par pirmo pusaudzi, kurš izmēģinās manu jauno datoru Pērkondārds. Bet veiksme ir arī man, kā šķiet. Es gribu zināt, ko tu par to domā. Gribu, lai tu man izstāsti, kas tev patīk, kas ne… - Seila acis ieurbās tālumā, un pēkšņi viņš kļuva par uzņēmēju. - Mums ir tikai trīs dienas līdz to pa­laišanai, - viņš sacīja. - Mums jādodas uz priekšu, kā mēdza teikt mans tēvs. Es pasaukšu savu cilvēku, lai ierāda tev istabu, un rīt no rīta pirmais, kas tev jā­dara, -jāsāk strādāt. Tur būs matemātikas program­mas, kuras vajadzētu pamēģināt… arī valodas. Visas šīs programmas ir izstrādātas šeit, Seila rūpnīcā. Pro­tams, mēs esam runājuši ar bērniem. Esam vērsušies pie skolotājiem un izglītības ekspertiem. Bet tu, mans dārgais… Aleks. Tu būsi man vērtīgāks nekā viņi visi kopā.

Pēc visa runātā Seils kļuva arvien aktīvāks un ak­tīvāks, paša entuziasma aizrauts. Viņš, bez šaubām, bija diezgan dažāds. Aleksam nācās atzīt, ka nepatika pret Herodu Seilu bija pārsteidzīga. Ne Blants, ne cilvēki MI6 nodaļā šim vīram neuzticējās. Bet tagad Aleksam nācās visu pārdomāt. Viņš stāvēja pretī vie­nam no Anglijas bagātākajiem cilvēkiem, kurš no sirds bija iedomājies pasniegt britu skolām milzīgu dāvanu. Tieši tāpēc, ka maziņš un glums, nebija vajadzības viņu padarīt par ienaidnieku. Iespējams, Blants kļūdījās.

- A! Tas ir manējais, - Seils nopriecājās. - Un tieši laikā!

Atvērās durvis, un ienāca vīrs, ģērbies melnā uz­valkā un vecā stila virssulaiņa frakā. Atšķirībā no sava mazā un apaļā kunga viņš bija gara auguma un diez­gan tievs. Vīram bija biezi, rūsgani mati virs papīrbā- lās sejas. Pa gabalu izskatījās, it kā viņš smaidītu, bet, kad viņš bija pienācis tuvāk, Alekss nopūtās. Vīram bija divas briesmīgas rētas - viena pie mutes, pada­rot to platu gandrīz līdz ausīm. Izskatījās, it kā kāds gribējis pārgriezt viņa seju uz pusēm. Rētas bija šaus­mīgā violetā krāsā. Uz vaigiem bija arī mazākas rētas, kas radušās no šuvēm.

- Sis ir Ņirgas kungs, - Seils sacīja. - Pēc negadī­juma viņš savu vārdu nomainīja.

- Negadījuma? - Alekss atskārta, ka ir grūti skatī­ties uz šausmīgajiem ievainojumiem.

- Ņirgas kungs strādāja cirkā. Tur no jauna ieviesa numuru ar nažu mešanu. Tā kulminācija bija naža satveršana ar zobiem. Bet tad kādu vakaru viņa pa­vecā māte ieradās noskatīties izrādi un pamāja dē­lam no priekšējās rindas. Un viņam zuda laika izjūta.

Tagad viņš jau daudzus gadus strādā pie manis un, kaut arī skats nav visai patīkams, viņš ir uzticams un apsviedīgs. Starp citu, necenties ar viņu runāt. Viņam nav mēles.

- Īīī… rrr… - Ņirgas kungs murmināja.

- Priecājos jūs redzēt, - Alekss noņurdēja.

- Ierādi viņam zilo istabu, - nokomandēja Seils, tad pievērsās Aleksam: - Tev ir laimējies, ka viena no skaistākajām istabām šajā namā ir brīva. Tur parasti uzturas mūsu apsargs. Bet viņš pilnīgi negaidot mūs pameta.

- Ā! Kāpēc tā? - Alekss pajautāja it kā starp citu.

- Man nav ne mazākās sajēgas. Vienu brīdi viņš bija šeit, bet jau nākamajā - prom. - Seils atkal pasmaidīja. - Ceru, tu tā nerīkosies, Aleks.

- Ri… vū! - Ņirgas kungs aizejot pie durvīm pamāja, un Alekss viņam sekoja. Herods Seils palika kopā ar savu milzu gūstekni.

Zēns tika vests augšā pa kāpnēm, pa gaiteni garām vairākiem mākslas darbiem un tad pa plašu vestibilu ar biezām koka durvīm un lustrām. Alekss pieļāva, ka galvenajā ēkā varētu būt diezgan interesanti. Seils arī, iespējams, dzīvo šeit. Bet datorus droši vien konstruē modernajās ēkās, kuras viņš redzēja lidlauka pretējā pusē.

Alekša istaba bija tālākajā galā. Tā bija liela telpa ar platu gultu uz četriem stabiņiem un baldahīnu. Pa logu skats uz strūklaku. Bija jau iestājusies tumsa, un puskailā statuja, ko izgaismoja ducis slēptu lampu, izskatījās ārkārtīgi līdzīga Herodam Seilam, kad ūdens no desmit metru augstuma gāzās tai pāri. Blakus lo­gam uz galda atradās Alekša vakariņas: šķiņķis, siers, salāti. Viņa soma bija nolikta uz gultas.

Viņš piegāja pie tās - Nike firmas sporta somas - un aplūkoja to. Taisot ciet, viņš rāvējslēdzējā bija ievēris trīs matiņus. Tagad to vairs tur nebija. Alekss atvēra somu un izskatīja visu. Tur viss bija tikpat rūpīgi sa­likts, kā viņš to bija darījis, bet nešaubīgi - sporta soma bija metodiski pārbaudīta un pārmeklēta.

Alekss izņēma datorspēli, ielika to datorā un no­spieda trīs reizes pogu START. Tūlīt pat ekrānā parā­dījās zaļš taisnstūris tādā pašā formā kā istaba. Viņš ievadīja "spēlmani" spēlē un virzīja to gar visām sie­nām. Pēkšņi uz ekrāna iemirdzējās sarkana gaismiņa. Viņš devās tai pretī, turot sev priekšā "spēlmani". Sar­kanā gaisma mirgoja arvien intensīvāk. Viņš jau bija pie gleznas, kas karājās blakus vannasistabai un ar savām krāsām bija aizdomīgi līdzīga Pikaso darbam. Zēns nolika "spēlmani" un uzmanīgi noņēma audeklu no sienas. Aiz tās bija piestiprināta "vabolīte" - melns disks desmit pensu monētas lielumā. Alekss kādu brīdi skatījās uz to, brīnīdamies, kāpēc tā ir šeit. Drošībai? Vai Seils bija apsēsts ar kontroli un vēlējās zināt par saviem viesiem visu, ko viņi dara ik brīdi gan dienā, gan naktī?

Alekss nolika gleznu atpakaļ. Istabā bija tikai viena tāda ierīce. Vannasistaba bija tīra.

Viņš paēda vakariņas, iegāja dušā un bija gatavs doties gulēt. Piegājis pie loga, viņš ieraudzīja lejā pie strūklakas kaut kādu rosību. Prožektori izgaismoja modernās celtnes. Trīs vīri, ģērbušies baltos kombine­zonos, brauca vaļējā džipā tieši mājas virzienā. Vēl divi citi pagāja garām. Tie bija drošības apsargi, ģērbušies tādās pašās formās kā vīri pie galvenās ieejas. Abiem rokās bija automāti. Tātad viņam ne tikai ir sava ar­mija, bet tā ir pat ļoti labi apgādāta.

Alekss iekāpa gultā. Pēdējais, kurš tajā gulējis, bija viņa tēvabrālis īens Raiders. Vai viņš arī bija kaut ko ieraudzījis, skatoties pa logu? Vai varbūt viņš kaut ko bija dzirdējis? Kas varēja notikt tāds, kā dēļ bija iecerēts vinu novākt?

Aleksam ilgu laiku nenāca miegs, guļot miruša cil­vēka gultā.

Загрузка...