Pērkondārds

Trīs, divi, viens…

Tas bija ienaidnieks, kurš beigās salūza. Viņš bija tikai nepilnu piecu metru attālumā, tik tuvu, ka Alekss varēja saskatīt viņa nosvīdušo pieri. Tikko li­kās, ka sadursme ir neizbēgama, viņš sašūpoja savu kvadraciklu un pasviedās nost no ceļa, uz krastma­las dambi. Tajā pašā mirklī vīrs mēģināja izšaut. Bet bija par vēlu. Viņa kvadracikls sagriezās, sasvērās uz diviem riteņiem, un viņš zaudēja kontroli. Tad vīrs iebļāvās. Šaujošais ierocis bija par iemeslu tam, ka vīrs zaudēja to pašu mazumiņu kontroles, kas vēl bija pa­likusi. Viņš cīnījās ar kvadraciklu, cenšoties atgriezt to uz četriem riteņiem. Tas atsitās pret akmeni un pa­lēcās uz augšu, tieši trāpot uz šaurās takas, un beidzot atsitās pret akmeņaino klinti.

Alekss sajuta braucamo, kas aizdrāzās garām, bet neredzēja neko vairāk par neskaidrām kontūrām. Viņu pārņēma drebuļi, apstājoties un pagriežoties uz brīdi, lai redzētu, kā otrs kvadracikls uzlido gaisā. Vīrs, joprojām bļaudams, bija atrāvies no krītošā brau­camrīka, bet abi vienlaikus iekrita ūdenī. Kvadracikls nogrima tikai dažas sekundes pirms vīra.

Kurš to vīru atsūtīja? Varbūt Nadja Vola, kura iero­sināja pastaigāties, vai Ņirgas kungs, kurš bija redzē­jis viņu aizejam? Jā, Ņirgas kungs bija devis šādu rī­kojumu. Par to Alekss bija pilnīgi pārliecināts.

Alekss ar kvadraciklu nobrauca visu atlikušo ceļu.

>

Saule joprojām spoži spīdēja, kad viņš bija nonācis ne­lielā zvejnieku ciematā, bet zēns nespēja priecāties. Viņš dusmojās uz sevi, jo zināja, ka pieļāvis pārāk

daudz kļūdu.

»

Alekss zināja, ka viņam tagad vajadzēja būt miru­šam. Vienīgi veiksme un zema sprieguma elektriskais žogs viņu paglāba no nāves.