Pērkondārds

JASENS

- Tu mazliet sabojāji dažas lietas, šaujot uz prem­jerministru, - sacīja Alans Blants. - Bet visā visumā tevi var apsveikt, Aleks. Tu ne tikai attaisnoji mūsu cerības. Tu izdarīji daudz vairāk.

Tas bija nākamās dienas pēcpusdienā, un Alekss sē­dēja Blanta kabinetā Royal & General ēkā Liverpūles ielā, brīnoties, kāpēc pēc visa, ko viņš bija izdarījis, MI6 vadītājs izteicās tik pieticīgi, it kā otršķirīgas vis­pārējas skolas direktors dotu pozitīvu atskaiti. Džon­sas jaunkundze sēdēja blakus. Alekss bija noraidījis viņas piedāvājumu paņemt piparmētru konfekti, kaut arī saprata, ka tas ir viss, uz ko varēja cerēt.

Viņa tagad ierunājās pirmo reizi, kopš Alekss bija ienācis telpā. - Tu vēlētos uzzināt par šo operāciju?

- Protams…

Viņa paskatījās uz Blantu, kurš pamāja ar galvu.

- Neceri izlasīt patiesību par visu avīzēs, - viņa iesāka. - Mēs laikrakstiem sniedzām oficiālu paziņo­jumu, un tas nozīmē, ka nevienam nav atļauts atspogu­ļot notikušo. Protams, šī ceremonija Zinātnes muzejā tika rādīta televīzijā, bet, par laimi, mēs pārtraucām pārraidi, pirms kameras paspēja nofilmēt tevi; neviens nezina, ka tas bija četrpadsmitgadīgs zēns, kurš radīja visu šo haosu.

- Un mēs ceram to tā atstāt, - nomurmināja Blants.

- Kāpēc? - Aleksam nepatika, kā tas skanēja.

Džonsas jaunkundze izlikās nedzirdam jautājumu.

- Protams, laikrakstiem kaut kas ir jāraksta, - viņa turpināja. - Stāsts, kuru mēs pasniedzām, ir tāds, ka Seilam uzbrukusi līdz šim nezināma teroristu organi­zācija un tagad viņš ir paslēpies.

- Kur ir Seils? - Alekss iejautājās.

- Nezinām. Bet mēs viņu atradīsim. Nav tādas vie­tas uz zemes, kur viņš varētu noslēpties no mums.

- Labi, - Alekss šaubīgi novilka.

- Attiecībā uz Pērkondārdiem mēs jau esam izzi­ņojuši, ka aparātam ir briesmīgs defekts un ikviens, kurš to ieslēgs, var tikt nosists ar elektrisko strāvu. Valdībai, protams, tas ir apkaunojoši, bet visi datori tiek savākti, un tagad mēs tos likvidējam. Par laimi, Seils bija tik fanātisks un aparātus ieprogrammēja tā, ka baku vīrusu varēja palaist tikai ar premjerministra palīdzību Zinātnes muzejā. Tu paspēji šo peli izvest no ierindas, tāpēc pat tām pāris skolām, kuras pašas centās palaist savus datorus, nekas ļauns nenotika.

- Bet varēja notikt, - Blants sacīja. - Mēs bijām iz­analizējuši pāris piemēru. Tie bija letāli. Ļaunāk pat par ieročiem, ko Irākā lietoja Līča karā.

- Vai jūs zināt, kurš to piegādāja? - Alekss jautāja.

Blants ieklepojās. - Nē.

- Zemūdene, kuru es redzēju, bija ķīniešu.

- Tas noteikti neko nenozīmē. - Bija skaidri re­dzams, ka Blants nevēlas par to runāt. - Vari būt drošs, ka veiksim visu nepieciešamo izmeklēšanu…

- Bet kā ar Jasenu Gregoroviču? - Alekss vaicāja.

Džonsas jaunkundze iejaucās sarunā. - Mēs esam slēguši ražotni Porttolonā, - viņa sacīja. - Lielāko daļu personāla esam jau arestējuši. Nelaimīgā kārtā nebi­jām spējīgi parunāt ne ar Nadju Volu, ne ar tev zināmo Ņirgas kungu.

- Viņš nekad daudz nerunāja, - sacīja Alekss.

- Tā bija laime, ka viņa lidmašīna ietriecās būvlau­kumā, - Džonsas jaunkundze turpināja. - Neviens vairs netika nogalināts. Bet attiecībā uz Jasenu es iedomājos, ka viņš pazudīs. Pēc tā, ko tu mums esi izstāstījis, ir skaidrs, ka viņš nestrādāja tieši pie Seila. Viņš strādāja to cilvēku labā, kuri sponsorēja Seilu… un es šaubos, vai tie būs ļoti apmierināti ar viņu. Ja­sens varbūt atrodas jau otrā pasaules malā. Bet kādu dienu, iespējams, mēs viņu atradīsim. Mēs nekad ne­pārtrauksim viņa meklēšanu.

Iestājās ilgs klusums. Likās, ka abi izlūki bija pa­teikuši visu, ko gribēja. Tomēr palika vēl viens jautā­jums, uz kuru neviens nevēlējās atbildēt.

- Kas notiks ar mani? - Alekss iejautājās.

- Tu atgriezīsies skolā, - Blants atteica.

Džonsas jaunkundze izņēma aploksni un iedeva to

Aleksam.

- Čeks? - viņš pārjautāja.

- Tā ir vēstule no ārsta par to, ka tu trīs nedēļas biji projām, jo biji saaukstējies. Ļoti smaga gripa. Un, ja kāds jautā, - viņš ir īsts ārsts. Tev nevajadzētu ne par ko uztraukties.

- Tu turpināsi dzīvot sava tēvoča mājā, - Blants ierunājās. - Un saimniecības vadītāja Džekija tevi pie­skatīs. Tā arī mēs zināsim, kur tevi atrast, ja tu mums atkal ievajadzēsies.

Atkal ievajadzēsies. Šie vārdi Alekšu stindzināja vai­rāk nekā viss pārējais, kas ar viņu bija noticis pēdējās trīs nedēļās. - Jūs nerunājat nopietni, - Alekss sacīja.

- Nē. - Blants paskatījās uz viņu gluži vienaldzīgi.

- Tas nav manā garā - dzīt jokus.

- Tu visu paveici ļoti labi, Aleks, - Džonsas jaunkun­dze teica, cenšoties izlīdzināt teikto. - Pats premjermi­nistrs lūdza nodot tev savu pateicību. Un galvenais ir tas, ka ir kāds tik noderīgs un jauns kā tu…

- Un tik talantīgs kā tu… - Blants iestarpināja.

- …ik pa laikam pieejams. Labāk nerunāsim par to tagad, - viņa turpināja. - Ja radīsies līdzīga situācija, iespējams, tad mums būs jāsazinās.

- Jā. Protams. - Alekss paskatījās gan uz vienu, gan otru. Šie nebija cilvēki, kuri gatavi saņemt noliedzošu atbildi uz jautājumu. Patiesībā viņi nebija pievilcīgāki par Ņirgas kungu. - Vai varu iet? - viņš iejautājās.

- Protams, vari, - Džonsas jaunkundze atbildēja.

- Varbūt vēlies, lai tevi kāds aizved mājās?

- Nē, paldies. - Alekss piecēlās. - Es pats atradīšu ceļu.

* * *

Tagad vajadzēja justies labāk. Iekāpis liftā, lai lais­tos lejā uz apakšējo stāvu, Alekss aptvēra, ka izglābis tūkstošiem skolēnu; viņš bija sakāvis Herodu Seilu un nebija nogalināts vai pat nopietni ievainots. Tad kāpēc viņš nejutās laimīgs? Atbilde bija vienkārša. Blants viņu bija tajā ievilcis. Un lielākā atšķirība starp viņu un Džeimsu Bondu nebija vecumu starpība. Jautā­jums bija par uzticību. Agrāk izlūki to darīja tāpēc, ka mīlēja savu zemi, tāpēc, ka ticēja tam, ko dara. Bet viņam nekad nav bijusi izvēle. Mūsdienās izlūkus ne­nodarbina. Viņi tiek izmantoti.

Alekss iznāca no ēkas nolūkā iet uz metro staciju, bet tad garām brauca taksometrs, un zēns to apturēja. Viņš bija pārāk noguris no sabiedriskā transporta. Viņš uzmeta acis taksometra vadītājam, kurš bija pārliecies pāri stūrei briesmīgā pašadītā vilnas jakā, un iekrita aizmugurējā sēdeklī.

- Ceinijvoka, Celsi, - Alekss sacīja.

Taksometra vadītājs atgriezās. Viņam rokā bija

ierocis. Viņa seja bija bālāka, nekā Alekss to bija re­dzējis pēdējo reizi, un tajā atspoguļojās sāpes no divu ložu ievainojuma, bet - neiespējami - tas bija Herods Seils.

- Ja pakustēsies, mazais, es tevi nogalināšu, - Seils sacīja. Viņa balss bija ļoti indīga. - Ja kaut ko mēģināsi darīt, es tevi nogalināšu. Sēdi mierīgi. Tu brauksi man līdzi.

Durvis aizvērās un automātiski aizslēdzās. Herods Seils aizgriezās un aizbrauca pa Liverpūles ielu tieši uz centru.

Alekss nezināja, ko iesākt. Viņš bija drošs, ka Seils ieplānojis viņu katrā ziņā nogalināt. Kāpēc vēl viņam vajadzētu uzņemties milzīgo risku piebraukt pie MI6 Londonas galvenās mītnes pašām durvīm? Zēns cerēja atvērt logu, iespējams, cenšoties pievērst pārējo auto­mašīnu uzmanību, kas bija apstājušās pie luksofora. Bet tas nenostrādātu. Seils pagrieztos atpakaļ un no­galinātu viņu. Šim vīram vairs nebija ko zaudēt.

Viņi brauca desmit minūtes. Bija sestdiena, un pil­sētas centrs bija slēgts. Satiksme bija neliela. Tad Seils piestāja pie moderna, stiklota debesskrāpja ar abstraktām skulptūrām - divi valrieksti uz betona pa­matnes - ārpusē pie galvenās ieejas.

- Tu kāpsi laukā kopā ar mani, - nokomandēja Seils. - Tu un es - mēs iesim iekšā. Un, ja domā mukt, atce­ries, ka šis ierocis ir nomērķēts tieši tev mugurā.

Seils no mašīnas izkāpa pirmais. Viņa acis ne uz mirkli nenovērsās no Alekša. Zēns atcerējās, ka divas lodes bija skārušas šī vīra roku un plecu. Viņa kreisā roka ļengani karājās. Bet ieroci viņš turēja labajā rokā. Tas bija nomērķēts tieši Aleksam mugurā.

- Iekšā…

Ēkai bija virpuļdurvis, un tās bija atvērtas. Alekss nonāca marmora zālē ar ādas sēdekļiem un izliektu reģistrācijas leti. Telpā neviena nebija. Seils ar ieroci norādīja uz liftiem, un Alekss piegāja pie tiem. Viens no tiem gaidīja. Abi iegāja liftā.

- Divdesmit devītais stāvs, - sacīja Seils.

Alekss nospieda pogu. - Vai mēs braucam skatīties pilsētas panorāmu? - viņš pajautāja.

Seils pamāja ar galvu. - Tu vari jokot, cik tev tīk, bet es smiešos pēdējais.

Iestājās klusums. Alekss sajuta ausīs nelielu spie­dienu, kad lifts cēlās arvien augstāk. Seils skatījās zēnā, ievainotā roka karājās gar sāniem, viņš pats bija atspiedies pret lifta durvīm. Alekss domāja par uzbru­kumu. Ja varētu kaut kā pārsteigt. Bet nē… Viņi bija pārāk tuvu kopā. Un Seils bija uzvilkts kā atspere.

Lifts lēni apstājās, un durvis atvērās. Seils pavici­nāja ieroci. - Griezies pa kreisi. Tu nonāksi pie dur­vīm. Atver tās.

Alekss darīja, kā viņš lika. Uz durvīm bija uzraksts HELIKOPTERU NOLAIŠANĀS VIETA. Kāpnes veda tieši augšā. Alekss paskatījās uz Seilu. Seils pamāja ar galvu. - Augšā!

Viņi uzkāpa pa kāpnēm un nonāca pie citām durvīm ar kodu. Alekss nospieda pogu un izgāja pa tām. Viņš atkal bija ārā uz trīsdesmitā stāva jumta, uz tā bija radioantenas un augstas margas visapkārt laukumam. Viņš un Seils stāvēja uz milzīga krusta apmales, kas bija nokrāsots sarkanā krāsā. Skatoties apkārt, Alekss labajā pusē varēja redzēt pāri pilsētai līdz pat ostas pie­stātnei Kanarijvorfai. Bija ļoti pavasarīga diena, kad Alekss bija pametis Royal & General ofisu. Bet šeit augšā pūta stiprs vējš un mākoņi burtiski mutuļoja.

- Tu visu sagrāvi! - Seils auroja. - Kā tev tas izde­vās? Kā tu mani apmuļķoji? Es tevi būtu sakāvis, ja tu būtu pieaudzis vīrs! Bet viņi bija atsūtījuši puiku! Nolāpītu skolas puiku! Labi, vēl viss nav beidzies! Es pametu Angliju. Redzi?

Seils pamāja ar galvu, un Alekss pagriezās, lai re­dzētu, kā helikopters viņam aiz muguras paceļas gaisā. No kurienes tas uzradās? Tas bija sarkani dzeltens, viegls, ar vienu dzinēju. Caur stiklu vīdēja kāda cil­vēka figūra ar ķiveri un skaļruni pie vadības pults.

Helikopteru sauca Kolibri EC120B, tas bija viens no klusākajiem pasaulē. Tas lidinājās ap viņiem, ar spār­niem kuļot gaisu.

- Tā ir mana biļete prom no šejienes! - Seils turpi­nāja. - Viņi nekad mani neatradīs! Un kādu dienu es atgriezīšos. Nākamreiz nekas nenoies greizi. Un tevis šeit nebūs, lai mani apturētu. Sīs tev ir beigas! Seit tu mirsi!

Alekss neko vairs nevarēja darīt. Seils izvilka ieroci un nomērķēja, viņa acis iepletās, acu zīlītes bija mel­nākas kā jebkad, gluži kā punkti acu baltumos.

Atskanēja divi nelieli trokšņi.

Alekss paskatījās lejā, domādams, ka ieraudzīs asi­nis. Bet tur nekā nebija. Viņš neko nejuta. Tad Seils sagrīļojās un nokrita uz muguras. Viņa krūtīs bija divi roboti caurumi.

Helikopters nosēdās tieši uzzīmētā krusta vidū. No tā izkāpa Jasens Gregorovičs.

Joprojām turot rokā ieroci, ar kuru tika nogalināts Herods Seils, viņš pienāca un noraudzījās līķī, paspe­rot to ar kurpes purngalu. Apmierināts viņš pamāja ar galvu un noglabāja ieroci. Viņš bija izslēdzis helikop­tera dzinēju, un milzīgais propellers aiz viņa lēnām apstājās. Alekss paspēra soli uz priekšu. Likās, ka Ja­sens viņu tikai tagad ierauga.

- Jūs esat Jasens Gregorovičs, - sacīja Alekss.

Krievs pamāja ar galvu. Bija neiespējami iedomā­ties, kas notika viņa galvā. Skaidri zilās acis neizteica neko.

- Kāpēc jūs viņu nogalinājāt? - Alekss jautāja.

- Tādi bija man dotie norādījumi. - Gregorovičs runāja pilnīgi bez akcenta, lēni, prātīgi. - Viņš bija kļuvis par apgrūtinājumu. Šoreiz tā bija labākā izeja.

- Bet ne labākā viņam.

Jasens paraustīja plecus.

- Bet kā ar mani? - jautāja Alekss.

Krievs ar acīm pārskrēja Alekša stāvam, it kā novēr­tējot viņu. - Man nav nekādu norādījumu attiecībā uz tevi, - viņš sacīja.

- Jūs negrasāties nogalināt arī mani?

- Vai man ir kāda vajadzība to darīt?

Iestājās pauze. Abi cieši skatījās viens uz otru, stā­vot pie Heroda Seila līķa katrs savā pusē.

- Tu nogalināji Ienu Raideru, - Alekss teica. - Viņš bija mans tēvabrālis.

Jasens paraustīja plecus. - Esmu nogalinājis daudz cilvēku.

- Kādu dienu es nogalināšu jūs.

- Daudz cilvēku to ir mēģinājuši, - Jasens pasmai­dīja. - Tici man, - viņš sacīja, - būtu labāk, ja mēs nekad vairs nesatiktos. Ej atpakaļ uz skolu. Atgriezies savā dzīvē. Un, kad nākamreiz tevi lūgs, saki nē. Slepkavī­bas domātas pieaugušajiem, bet tu vēl esi tikai bērns.

Viņš pagrieza Aleksam muguru un iekāpa helikop­tera kabīnē. Milzīgais propellers sāka griezties, un pēc dažām sekundēm helikopters atkal pacēlās gaisā. Kādu brīdi tas vēl lidinājās ap ēku. Aiz stikla Jasens pacēla roku. Draudzības žestam? Sveicienam? Alekss arī pacēla roku. Helikopters aizgriezās.

Alekss stāvēja, kur bijis, skatoties, līdz tas izzuda vakara blāzmā.