Pērkondārds

DOZMARIJAS RAKTUVES

Alekss gāja cauri Porttolonai, garām krogam "Zvej­nieku rokas" un pa bruģētu ielu uz bibliotēku. Bija jau dziļa pēcpusdiena, bet ciems izskatījās kā aizmi­dzis; laivas šūpojās piestātnēs, ielas un gājēju celiņi bija tukši. Dažas kaijas slinki lēkāja pa jumtu korēm, izkliedzot savus parastos nedaudz skumjos ķērcienus. Gaiss oda pēc sāls un beigtām zivīm.

Bibliotēka bija sarkana ķieģeļu ēka, Viktorijas laika būve, kas cēli gozējās kalna virsotnē. Alekss atgrūda smagās sviru durvis un iegāja telpā, kur grīda bija iz­klāta flīzēm kā šaha galdiņš un kur no centrālā galda augšup pletās aptuveni piecdesmit grāmatu plauktu. Kādi seši vai septiņi apmeklētāji sēdēja pie galda un strādāja. Vīrietis biezi adītā džemperī lasīja avīzi "Zvej­nieka Nedēļa". Alekss piegāja pie uzņemšanas galda. Tur bija parastais uzraksts - LŪDZU KLUSUMU. Zem tā sēdēja smaidoša ar sieviete apaļīgu seju un lasīja grāmatu "Noziegums un sods".

- Vai varu jums palīdzēt? - par spīti uzrakstam, vi­ņai bija tik skaļa balss, ka visi atskatījās, kad viņa ierunājās.

- Jā…

Alekss bija ienācis šeit tāpēc, ka Herods Seils bija to pieminējis sarunā par īenu Raideru. Pusi sava laika viņš pavadīja ciematā. Ostā, pastā, bibliotēkā. Alekss jau bija redzējis pastu, citas vecas celtnes netālu no ostas. Viņš nedomāja, ka tur kaut ko atradīs. Bet bib­liotēkā? Varbūt Raiders bija šeit nācis meklēt informā­ciju. Varbūt bibliotekāre viņu atcerējās.

- Mans draugs bija apmeties šajā ciematā, - Alekss sacīja. - Es vēlos uzzināt, vai viņš šeit bija ienācis. Viņu sauc īens Raiders.

- Raiders ar "i" vai "j"? Nedomāju, ka mums vispār te būtu kāds Raiders. - Sieviete uzsita uz pāris datora taustiņiem, tad pakratīja galvu. - Nē.

- Viņš bija apmeties Seila rūpnīcā, - Alekss piebilda. - Viņš bija ap četrdesmit gadu vecs, rudiem matiem. Brauca ar BMW.

- O! Jā! - Bibliotekāre pasmaidīja. - Viņš bija ienā­cis kādas pāris reizes. Patīkams vīrietis. Ļoti laipns. Es sapratu, ka viņš nav vietējais. Viņš meklēja grā­matu…

- Vai jūs atceraties, kādu grāmatu?

- Protams. Es nevaru vienmēr atcerēties sejas, bet grāmatas nekad neaizmirstu. Viņš interesējās par vī­rusiem.

- Par vīrusiem?

- Jā. Tā bija, kā es saku. Viņš vēlējās kaut kādu informāciju.

Datoru vīruss! Tas varēja visu mainīt. Datoru vīruss bija ideāls kaitniecībai: neredzams un tūlītējs. Tikai vienas piecu centu monētas ieraksts programmatūrā, un ikviena informācija Pērkondārdos varētu būt iz­nīcināta jebkurā laikā. Bet Herods Seils, iespējams, negribēja likvidēt savu lolojumu. Tas vispār bija kaut kāds neprāts. Varbūt Alekss no paša sākuma kļūdījās, domājot par viņu. Iespējams, Seils vispār nezināja, kas īsti noticis.

- Baidos, ka nevarēšu jums palīdzēt, - bibliotekāre turpināja. - Šī ir tikai maza bibliotēka, un mūsu grā­matu krājumi pēdējos trīs gados ir diezgan sarukuši. - Viņa nopūtās. - Jebkurā gadījumā viņš teica, ka esot dabūjis dažas grāmatas no Londonas. Viņam pastā esot kastīte…

Tas lika aizdomāties. īens Raiders nebūtu vēlējies informēt Seila rūpnīcu, kur informāciju varētu pār­tvert.

- Tā bija pēdējā reize, kad jūs viņu redzējāt? - Alekss jautāja.

- Nē. Pēc nedēļas viņš bija ienācis vēlreiz. Viņš bija dabūjis to, ko gribēja, tāpēc ka šoreiz nemeklēja grā­matas par vīrusiem. Viņš interesējās par vietējām dē­kām.

- Kāda veida vietējiem piedzīvojumiem?

- Kornvolas novada vēsturi. Plaukts KN, - biblio­tekāre norādīja. - Viņš visu pēcpusdienu skatīja kādu grāmatu un pēc tam aizgāja. Kopš tā laika viņš vairs nav rādījies, man ļoti žēl. Es jau biju cerējusi, ka viņš pastāvīgi apmeklēs mūsu bibliotēku. Būtu jauki, ja mums būtu jauns biedrs.

Novada vēsture. Tas neko nelīdzēja. Alekss pateicās bibliotekārei un devās uz durvju pusi. Viņš jau bija satvēris rokturi, kad pēkšņi atcerējās.

KN 475/19.

Viņš iebāza roku kabatā un izņēma papīra gabaliņu, ko bija atradis savā guļamistabā. Pilnīgi droši, burti sakrita. KN. Tie uz kaut ko norādīja. Un burti KN bija grāmatas marķējums.

Alekss aizgāja atpakaļ pie plaukta, kuru bija norā­dījusi bibliotekāre. Grāmatu bija sakrājies daudz vai­rāk, nekā tās tika lasītas, un, reiz savāktas šeit, jau sen norakstītas, tās bija saliktas rindās slīpi cita pie citas, it kā balstot cita citu. KN 475/19 - numurs bija uzdrukāts uz muguriņas grāmatai ar nosaukumu Doz- marija. Stāsts par Kornvolas vecāko raktuvi.

Alekss atnesa grāmatu pie galda, atvēra un ātri pārlapoja, brīnīdamies, kāpēc Kornvolas alvas vēsture bija ieinteresējusi Ienu Raideru. Stāsts bija pavisam parasts.

Raktuves bija Dozmariju ģimenes īpašums vienpa­dsmit paaudzēs. Deviņpadsmitajā gadsimtā Kornvolā bija četrsimt raktuvju. Līdz deviņdesmito gadu sāku­mam tur bija palikušas vairs tikai trīs. Dozmarija bija viena no tām. Alvas cena kritās, un raktuve bija gan­drīz iztukšota, bet tur nebija arī cita darba, un ģimene turpināja iegūt alvu pat tad, kad raktuve bija pilnībā viņus novārdzinājusi. 1991. gadā sers Ruperts Doz- marijs, pēdējais īpašnieks, klusi nozuda un ietrieca sev lodi pierē. Viņš tika apglabāts vietējās baznīcas kapsētā. Zārkā, kas, kā runāja vietējie iedzīvotāji, bija darināts no alvas.

Viņa bērni raktuves slēdza, pārdeva zemi Seila rūp­nīcai, un vairāki tuneļi tagad bija zem ūdens.

Grāmatā bija vairākas melnbaltās fotogrāfijas: šahtu shēmas un veclaicīgi apgaismes līdzekļi. Cilvēku gru­pas, kas stāv ar cirvjiem un pusdienu kārbām. Tagad visi viņi jau ir zem zemes. Šķirstot lapas, Alekss no­nāca līdz lappusei, kurā attēlota karte ar tuneļu shē­mām, bet tie tajā laikā jau bija slēgti.

Bija grūti saprast shēmu, bet tie bija šahtu, tuneļu un dzelzceļu labirinti, kas stiepās vairāku jūdžu ga­rumā. Kāpjot lejā, pilnīgā pazemes melnumā, varētu galīgi nomaldīties. Vai īens Raiders bija gājis šo Doz- mariju ceļu? Ja tā, tad ko viņš atrada?

Alekss atcerējās koridoru pie metāla kāpnēm. Tumši brūnas, nepabeigtas sienas un gaismas lukturus, kuri vienkārši karājās vados, kas Aleksam kaut ko atgādi­nāja. Un pēkšņi viņš saprata, kas tas bija. Koridors nebija nekas cits kā viens no tuneļiem vecajās raktu­vēs. Pieņemsim, ka īens Raiders bija nokāpis pa šīm kāpnēm. Tāpat kā Alekss, viņš bija uzdūries aizslēg­tajām metāla durvīm un noskaidrojis, kā atrast ceļu,

lai nokļūtu tālāk. īens bija sapratis, ka koridors ir tieši tas, kas vajadzīgs, un atgriezās atpakaļ bibliotēkā. Viņš atrada grāmatu par Dozmarijas raktuvēm, tas ir, šo grāmatu. Kartē viņš redzēja, kā var nokļūt otrpus durvīm.

Un viņš to uzzīmēja!

Alekss izņēma shēmu, ko bija zīmējis īens Raiders, un uzlika to uz grāmatas lapas, kur augšpusē bija kar­tes attēls. Turot abas papīra lapas kopā, viņš tās pa­vērsa pret gaismu.

Un tad viņš to ieraudzīja.

Līnijas, kuras bija zīmējis Raiders uz papīra, pre­cīzi sakrita ar raktuves šahtu un tuneļu ceļiem kartē. Alekss par to bija pilnīgi drošs. Ja atrastu ieeju Doz- marijas raktuvē, viņš varētu nonākt otrpus metāla durvīm.

Pēc desmit minūtēm zēns jau bija pametis biblio­tēku, paņemot līdzi vajadzīgās lappuses kopiju. Viņš nogāja lejā uz ostu, atrada veikaliņu jūras malā, kur, likās, tirgo pilnīgi visu. Alekss nopirka spēcīgu gais­mas bateriju, adītu jaku, virvi un krīta kasti.

Tad viņš uzrāpās atpakaļ kalnā.

Alekss devās atpakaļ, braucot pāri klinšu virsotnēm, kad saule jau grima rietumos. Priekšā varēja redzēt vientuļu dūmeni un sagruvušu torni, kas deva cerī­bas, ka tur ir ieeja Kernvekas šahtā, kura bija ieguvusi savu nosaukumu no senās Kornvolas valodas. Ņemot vērā kartē attēloto, tā bija vieta, kur sākas šahta. Vis­maz kvadracikls padarīja viņa darbošanos vieglāku. Kājām ejot, tas aizņemtu apmēram stundu.

Viņš saprata, ka neiekļaujas laikā. PērkondārcLiem jau vajadzēja pamest rūpnīcu, un mazāk nekā pēc div­desmit četrām stundām premjerministrs tos būs iedar­binājis. Ja šī iekārta tiešām bija samaitāta ar kādu vīrusu, kas notiks turpmāk? Kāds pazemojums Seilam un britu valdībai? Vai pat ļaunāk?

Un kā datoru bojāšana ir saistīta ar to, ko viņš re­dzēja iepriekšējā naktī? Lai ko zemūdene bija nogādā­jusi pie mola, tie nebija datori. Sudrabotās kastes bija pārāk lielas. Un neviens nenošauj cilvēku, kurš nomet zemē disketi.

Alekss apturēja kvadraciklu pie torņa un gāja cauri durvju arkai. Sākumā viņam likās, ka ir kļūdījies. Celtne izskatījās vairāk pēc sagruvušas baznīcas nekā pēc ieejas raktuvēs. Pirms Alekša šeit bija pabijuši daudzi. Uz grīdas mētājās dažas saspaidītas alus bun­džas un vecas čipsu pakas un uz sienām parastie gra- fiti zīmējumi. JRH BIJA ŠEIT. NIKS MĪL KĀSU. Ap­meklētāji aiz sevis luminiscējošā krāsā bija atstājuši vissliktāko, kas viņos bija.

Kāja atsitās pret kaut ko šķindošu, un Alekss ierau­dzīja, ka stāv uz metāla lūkas vāka, kas atradās betona grīdā. Dažādas zāles un nezāles bija sadīgušas apkārt apmalei, bet, uzliekot roku virs spraugas, zēns sajuta gaisa plūsmu, kas cēlās no apakšas. Tai vajadzēja būt ieejai šahtā.

Vairākus centimetrus biezais lūkas vāks bija aiz­skrūvēts, un priekšā atradās vēl smaga piekaramā at­slēga. Alekss nolādējās. Viņš bija atstājis istabā savu īpašo sejas krēmu pret pūtītēm. Krēms būtu saēdis šo skrūvi dažās sekundēs. Bet vairs nebija laika doties atpakaļ visu garo ceļu uz Seila rūpnīcu, lai to dabūtu. Zēns nometās ceļos un sāka grūstīt lūkas vāku, cerot to dabūt vaļā. Viņam par pārsteigumu, vāks atvērās. Kāds šeit bija bijis pirms viņa. Tam bija jābūt īenam Raideram. Viņam vajadzēja to attaisīt un pēc tam pa­virši aizvērt, lai nākamajā reizē atkal tur iekļūtu.

Alekss noņēma piekaramo atslēgu un satvēra lūkas vāku. Tas prasīja visus spēkus. Kad viņš to bija izda­rījis, sejā iesitās auksta gaisa brāzma. Lūkas vāks at­krita, un zēns ieskatījās melnajā caurumā, kas bija tik dziļš, ka dienasgaisma tajā neiesniedzās. Alekss paspīdināja bateriju. Stars sniedzās apmēram piecdes­mit metrus, bet šahta stiepās dziļāk. Viņš sameklēja oli un iemeta šahtā. Vismaz pēc desmit sekundēm tas tālu lejā pret kaut ko atsitās.

Sarūsējušas kāpnes veda lejup. Alekss paskatījās, vai kvadracikls vēl ir pie sienas, tad uzmeta cilpu uz pleca un piekāra pie siksnas bateriju. Viņam negribējās līst šahtā. Metāla šķērskoki bija ledusauksti. Pleci nolai­dās zem zemes, pirms gaisma bija izdzisusi, un Alekss sajuta, ka tumsa viņu pilnīgi iesūc tik ļoti, ka nevarēja neko saskatīt, kaut arī viņam ir acis. Bet viņš nevarēja rāpties un vienlaikus turēt bateriju. Viņam tagad bija jāpaļaujas uz izjūtu. Roka, tad kāja. Tālāk un arvien tālāk lejup, līdz beidzot celis atsitās pret zemi un viņš saprata, ka ir sasniedzis Kernvekas šahtas apakšu.

Alekss pavērās augšup. Viņš tik tikko varēja sa­skatīt ieeju, pa kuru bija nolaidies. Tā bija tik maza un apaļa, un tāla kā mēness. Smagi elpojot un cen­šoties cīnīties ar klaustrofobiju, viņš izvilka bateriju un ieslēdza to. Stars izslīdēja no rokas, rādot priekšā ceļu un lejot skaidru, baltu gaismu uz neseno tumsu. Alekss atradās gara tuneļa galā. Nelīdzenās sienas un griestus turēja koka baļķi. Grīda bija mitra, un gaisā atblāzmojās bāls ūdens spīdums. Raktuvē bija auksti. Alekss zināja, ka tā būs, un, pirms devās tālāk, uzvilka džemperi, ko bija nopircis, un ar krītu uzrakstīja uz sienas lielu X burtu. Tā arī bija laba doma. Lai kas šeit notiktu, viņš gribēja būt pārliecināts, ka atradīs ceļu atpakaļ.

Beidzot Alekss bija gatavs. Viņš paspēra divus soļus uz priekšu nost no vertikālās šahtas un tuneļa gala un pēkšņi sajuta cieta akmens svaru, zemi un alvas slāni krītam sev virsū. Tas bija šausmīgi. Tiešām šķita, it kā kāds mēģinātu viņu apglabāt dzīvu, un tas prasīja visus spēkus - turpināt. Pēc kādiem piecdesmit so­ļiem viņš jau bija pie otrā tuneļa, kas nogriezās pa kreisi. Viņš izņēma nokopēto karti un baterijas gaismā to aplūkoja. Saskaņā ar īena Raidera piezīmēm, tas bija šeit, pie pagrieziena. Viņš paspīdināja ar bateriju visapkārt un sekoja tunelim, kas stiepās lejup, vedot arvien dziļāk un dziļāk zemē.

Raktuvē bija pilnīgi kluss, skanēja tikai atsevišķi elpas vilcieni, čirkstoši soļi un paātrināti sirdspuksti.

Likās, it kā tumsa izdotu skaņas, radītu vīzijas. Alekss atvēra muti un iesaucās, lai kaut ko sadzirdētu. Bet balss skanēja klusu un tikai atgādināja par milzīgo smagumu virs viņa. Tunelis bija slikti remontēts. Daži no baļķiem bija pārlūzuši un iekrituši, un, tiklīdz viņš sakustējās, grants strūkla sita pa kaklu un pleciem, atgādinot, kāda iemesla dēļ Dozmarijas raktuve bija slēgta. Tā varēja iebrukt jebkurā brīdī.

Taka veda arvien dziļāk. Alekss varēja sajust spie­dienu ausīs, un tumsa kļuva arvien biezāka un nomācošāka. Viņš nonāca līdz kaut kādam bleķu un stiepļu mudžeklim un kaut kādām sen pamestām un aizmirs­tām iekārtām. Pārāk veikli lecot tam visam pāri, viņš sagrieza kāju pret robainu metāla gabalu. Uz dažām sekundēm viņš apstājās atvilkt elpu, jo zināja, ka ne­drīkst uztraukties. Ja celsi paniku, tu esi pazudis. Domā, ko dari. Esi uzmanīgs. Soli pa solim…

- Labi, labi… - Alekss čukstēja, lai nomierinātu sevi, tad turpināja ceļu.

Tagad viņš ienira kaut kādā plašā, apaļā caurumā, kas veidojās no sešiem dažādiem tuneļiem, kuri sa­nāca kopā, veidojot kaut ko līdzīgu zvaigznei. Platā­kais no tiem nogriezās pa kreisi, kur vēl bija palikušas sliedes. Viņš pakarināja bateriju un uzrāpās uz pāris koka vagoniņiem, kuri acīmredzot bija lietoti, lai no­gādātu lejā aprīkojumu vai uzvilktu virszemē alvas rūdu. Paskatoties kartē, Aleksam likās, ka pareizāk būtu iet pa sliedēm, kas izskatījās īsākais ceļš līdz vie­tai, kuru bija atzīmējis īens Raiders. Bet izlēma rīko­ties pretēji. Viņa tēvabrālis bija nogriezies un nonācis atpakaļ, kur bija. Tas varēja būt īstais iemesls. Alekss atkal uzzīmēja uz sienas divus X burtus - vienu pie tuneļa, no kura bija iznācis, un otru pie ieejas, kurp devās. Viņš turpināja iet.

Šis tunelis drīz vien kļuva zemāks un šaurāks, līdz Alekss vairs nebija spējīgs tālāk normāli iet un viņam nācās gandrīz vai pieplakt pie zemes. Zeme šeit bija pagalam slapja, ūdens peļķes sniedzās līdz pat potī­tēm. Viņš atcerējās, ka nesen bijis pie jūras, un tas atkal atgādināja nepatīkamo. Kurā laikā bija paisums? Un kas notika raktuves iekšpusē, kad ūdens līmenis cēlās? Alekss pēkšņi iedomājās sevi šajā šausmīgajā tumsā, kur ūdens jau ir līdz krūtīm, līdz kaklam, pāri galvai. Viņš apstājās un piespieda sevi domāt par kaut ko citu. Šeit lejā, dziļi pazemē, kur atrodas, viņš neva­rēja domāt ļaunas domas.

Sliežu ceļš nogriezās, un tur jau bija arī otras slie­des; tās bija izliektas un salauztas, tām virsū gulēja milzīgi akmeņi, kas bija krituši no augšas. Bet tās at­viegloja kustēšanos uz priekšu, ja uzspīdināja bateriju. Alekss visu laiku gāja pa tām līdz krustojumam, kur bija galvenais dzelzceļš. Pagāja gandrīz pusstunda, un viņš atkal bija nonācis atpakaļ, kur sāka savu ceļu, bet, uzspīdinot gaismu sev visapkārt, saprata, kāpēc īens Raiders tik ilgi bija projām. Viens tunelis tur bija iebrucis. Apmēram trīsdesmit metrus priekšā dzelz­ceļš bija nosprostots.

Viņš gāja pa ceļu, kā bija atzīmēts kartē, un apstā­jās. Zēns paskatījās papīrā un tad atkal uz ceļu. Tas nevarēja būt. Turklāt te nebija kļūdas.

Viņš bija nonācis pie maza, apaļa tuneļa, kurš tie­cās dziļāk zemē. Bet pēc desmit metriem tas vienkārši izbeidzās, tur ceļš bija aizsprostots ar metāla plāksni. Alekss pacēla akmeni un aizmeta to prom. Atskanēja ūdens šļaksti, un zēns saprata, ka tunelis ir pilnīgi iegrimis kā tinte melnajā ūdenī. Tas sniedzās līdz pat šahtas griestiem. Iedomājoties, ka viņš varētu peldēt tik aukstā ūdenī, gandrīz nullē grādu, kur nebūtu nekādas iespējas elpot… Pēc visa šī smagā darba un laika, ko viņš bija pavadījis zem zemes, tālāk nebija vairs kur iet.

Alekss pagriezās. Viņš jau grasījās doties prom, bet tieši tad gaismas kūlis uzdūrās kaut kam gulošam tieši priekšā. Viņš paspīdināja visapkārt uz augšu un lejup. Tas bija ūdenslīdēja tērps un izskatījās gluži jauns. Alekss atkāpās no peļķes un aplūkoja to baterijas gaismā. Tajā pašā brīdī viņš ieraudzīja vēl kaut ko. Akmeni, kam galā bija piesieta virve. Tā bija sagriezu­sies slīpi un neredzami aizvijās ūdenī. Alekss saprata, ko tas nozīmē.

īens Raiders bija nokļuvis šeit, iepeldot pa zemūdens tuneli. Viņš bija uzvilcis sausu apģērbu un vadījās pēc auklas, kas bija piesieta, lai nodrošinātu viņu. Acīm­redzot viņš bija plānojis nākt atpakaļ. Tāpēc viņš bija atstājis lūku vaļā. Izskatījās, ka mirušais vīrs vēlreiz bija Aleksam izpalīdzējis. Jautājums bija tikai viens: vai viņam pietiks dūšas iet tālāk?

Viņš pacēla nirēja tērpu. Tas bija pārāk liels. Taču tas varēja paglābt no vislielākā aukstuma. Bet tā nebija vienīgā problēma. Tunelis varēja būt vēl desmit vai pat simt metrus garš. Kā Alekss varēja pārliecināties, ka īens Raiders nebija lietojis elpošanas aprīkojumu, lai izpeldētu cauri tunelim? Ja Alekss ienirtu šeit ūdenī un iznirtu, lai ievilktu elpu tikai pusceļā, viņš droši vien noslīktu. Skatoties uz aukstajiem akmeņiem stin­dzinošajā dzelmē, Alekss nevarēja iedomāties ļaunāku veidu, kā iet bojā.

Bet viņš bija nokļuvis tik tālu un saskaņā ar karti netālu no atzīmētās vietas. Alekss nolamājās. Šī ne­bija izprieca. Tajā pašā brīdī viņš vēlējās, kaut nekad nebūtu dzirdējis par Alanu Blantu, Seila rūpnīcu vai Pērkondārdu. Bet viņam nebija atpakaļceļa. Ja jau tē­vabrālis to varēja, viņš arī spēs. Zobus sakodis, viņš uzvilka akvalangista tērpu. Tas bija auksts, mitrs un neērts. Alekss aizvilka rāvējslēdzēju. Viņš nebija novil­cis savas drēbes, un, iespējams, tas palīdzēja. Ietērps bija par lielu, bet Alekss bija drošs, ka tas pasargās no ūdens.

Tagad, ātri kustoties, baidoties - ja viņš vilcināsies, tad pārdomās -, Alekss tuvojās ūdens malai. Vienā rokā viņš turēja atrasto virvi. Varbūt veiktos ātrāk, ja peldētu ar abām rokām, bet viņš negribēja izaicināt likteni. Visļaunākais, atrodoties zem ūdens, būtu, ja beigtos gaiss. Rezultāts būtu līdzīgs. Viņam bija jāno­turas pie virves, kas izvestu viņu cauri tunelim. Alekss dažas reizes dziļi ievilka elpu, lai asinis saņemtu skā­bekli, saprotot, ka tas dos dažas papildu sekundes. Tad viņš ienira.

Aukstums bija negants, likās, ka kāds ar āmuru sit pa plaušām. Ūdens sitās pret galvu, griežoties ap de­gunu un acīm. Pirksti bija gandrīz sastinguši. Viņu bija pārņēmis šoks, bet ūdenslīdēja tērps bija tik blīvs, ka vismaz turēja ķermeņa siltumu. Pieķēries auklai, viņš ķepurojās uz priekšu. Jāpaļaujas vienīgi uz sevi. Un atpakaļceļa vairs nebija.

Rāviens, atspēriens. Rāviens, atspēriens. Alekss zem ūdens bija mazāk par minūti, bet plaušas jau juta slodzi. Tuneļa griesti skrāpēja plecus, un viņš baidījās, ka tie varētu saplēst akvalangista tērpu un ievainot ādu. Bet viņš neuzdrošinājās samazināt ātrumu. Stin­dzinošais aukstums izsūca pēdējos spēkus. Rāviens un atspēriens. Rāviens un atspēriens. Cik ilgi viņš jau bija zem ūdens? Deviņdesmit sekundes? Simts? Acis bija cieši aizvērtas, bet, pat ja viņš tās atvērtu, nebūtu nekādas atšķirības. Viņš bija melnumā, virpuļojošā un stindzinošā kā kaut kādā ellē. Un sāka jau trūkt elpas.

Viņš rāvās uz priekšu, turoties pie virves un ap­svilinot plaukstas. Viņš bija peldējis ilgāk nekā divas minūtes. Likās - gandrīz desmit. Viņam bija jāatver mute un jāieelpo, pat ja ūdens iekļūtu rīklē… Kluss kliedziens lauzās uz āru. Rāviens, atspēriens. Rāviens, atspēriens. Tad virve sliecās uz augšu un Alekss sa­juta, ka pleci kļūst brīvi un mute atveras, lai ievilktu dziļi elpu. Viņš juta, ka ir to izdarījis, iespējams, pašā pēdējā brīdī.

Bet kur viņš to izdarīja?

Alekss nevarēja neko redzēt. Viņš slīdēja pilnīgā tumsā, nespēdams neko saskatīt, pat to, kur beidzas ūdens. Viņš bija atstājis bateriju ceļa sākumā, bet zi­nāja: pat ja vēlētos, viņam vairs nebija spēka atgriez­ties. Viņš bija sekojis pa mirušā vīra pēdām. Tas bija vienīgais, kas izdarīts, un tas veda vienīgi uz kapu.