Pērkondārds

SKOLAS KAUSLIS

Viņi atnāca pie Alekša nākamajā rītā.

Viņš bija pavadījis nakti, ar roku dzelžiem pieāķēts pie radiatora mazā, tumšā istabā ar aizrestotu logu. Agrāk varbūt tas bijis ogļu pagrabs. Alekss atvēra acis, pelēka pirmā rīta gaisma spraucās istabā. Viņš aiz­vēra acis un pēc tam atkal atvēra. Galva bija dulna un vaigs, pa kuru trāpījis Ņirgas kungs, bija uztūcis. Rokas bija izgrieztas aiz muguras, un cīpslas plecos svila. Bet visšausmīgākā par visu bija viņa izgāšanās. Jau bija 1. aprīlis - diena, kad Pērkondārdi tiks pa­laisti. Un Alekss bija bezpalīdzīgs. Viņam tas likās kā aprīļa joks.

Bija tikai dažas minūtes pirms deviņiem, kad atvē­rās durvis un ienāca divi apsargi un aiz viņiem Ņirgas kungs. Roku dzelži tika atslēgti un Alekss piecelts kā­jās. Tad apsargi katrā pusē viņu izveda no istabas un vilka augšā pa kāpnēm. Viņš joprojām atradās Seila mājā. Kāpnes veda tieši uz telpu, kur atradās milzīgā Pastarās tiesas glezna. Alekss paskatījās uz attēlo­tajām figūrām, kas locījās agonijā. Un, ja viņam bija taisnība, tad šādam skatam drīz vajadzētu atkārto­ties visā Anglijā. Un tam jānotiek pēc trim stundām.

Apsargi, pa pusei velkot caur durvīm, iedabūja viņu telpā ar akvāriju. Priekšā bija liels koka krēsls ar augstu atzveltni. Alekss tika nosēdināts tajā. Viņa ro­kas atkal tika saslēgtas dzelžos aiz muguras. Apsargi aizgāja. Ņirgas kungs palika.

Alekss sadzirdēja soļus, kas nāca no spirālveida kāp­nēm, ieraudzīja ādas kurpes nākam lejā, pirms saska­tīja vīru, kuram tās bija kājās. Tas bija Herods Seils, ģērbies nevainojamā gaiši pelēkā zīda uzvalkā. Blants un ļaudis no MI6 jau no sākuma bija aizdomu pilni par multimiljonāru no Tuvajiem Austrumiem. Tie vienmēr bija domājuši, ka viņš kaut ko slēpj. Bet pat viņi ne­kad nebūtu uzminējuši patiesību. Seils nebija Alekša zemes draugs. Viņš bija tās visļaunākais ienaidnieks.

- Trīs jautājumi, - Seils strupi ierunājās. Viņa balss bija pilnīgi auksta. - Kas tu esi? Kurš tevi atsūtīja šurp? Cik daudz tu zini?

- Es nesaprotu, par ko jūs runājat, - sacīja Alekss.

Seils nopūtās. Ja viņam te kaut kas vēl likās uz­jautrinošs, Alekšu sastopot pirmo reizi, tad tagad tas bija pilnīgi pagaisis. Viņa seja bija vienaldzīga un lie­tišķa. Acis bija neglītas, pilnas draudu. - Mums ir maz laika, - viņš noteica. - Ņirgas kungs…

Ņirgas kungs piegāja pie viena no datoru kastēm, izņēma bārdas nazi ar robainu asmeni. Viņš to pielika zēnam tieši pie sejas. Viņa acis kvēloja.

- Esmu jau stāstījis, ka Ņirgas kungs bija nažu spe­ciālists, - Seils turpināja. - Viņš joprojām tāds ir. Stāsti man to, ko vēlos zināt, Aleks, vai arī tev būs daudz sāpīgāk, nekā tu spēj iedomāties. Un necenties man melot, lūdzu. Atceries, kas notiek ar meļiem. īpaši jau ar vinu mēlēm.

Ņirga pienāca soli tuvāk. Asmens gaismā iemir­dzējās.

- Mani sauc Alekss Raiders, - sacīja Alekss.

- Raidera dēls?

- Brāļadēls.

- Kurš tevi atsūtīja?

- Tie paši cilvēki, kas sūtīja viņu. - Nebija vairs no­zīmes melot. Nebija vairs nekādas vajadzības. Likmes bija pārāk augstas.

- MI6? - Seils iesmējās bez jebkādām emocijām.

- Sūta četrpadsmitgadīgu zēnu veikt viņu netīros dar­bus? Nepavisam nav angļu stilā, es teiktu. Negodīgi, ko? - Viņš runāja pārspīlēti izteiksmīgā angļu izrunā. Tagad viņš panāca pretī un apsēdās aiz rakstāmgalda.

- Un kā ar manu trešo jautājumu, Aleks? Cik daudz tu jau esi izokšķerējis?

Alekss paraustīja plecus, cenšoties izskatīties pa­rasti, lai slēptu bailes, ko patiesi izjuta. - Pietiekami daudz, - viņš atbildēja.

- Turpini.

Alekss ievilka dziļi elpu. Viņam aiz muguras lielā medūza dreifēja garām kā milzīgs indes mākonis. Ar acs kaktiņu viņš to varēja saskatīt. Zēns parāva roku dzelžus, vēloties uzzināt, vai ar tiem var salauzt krēslu. Krēsla aizmugurē bija Ņirga ar nazi rokā. Pēk­šņi krēsla atzveltne nodrebēja un uz galvas sacēlās mati. Naža asmens aizķēra zēna kakla ādu. Alekss juta, kā asins strūkla plūst lejā pa apkakli.

- Tu liec mums gaidīt, - Herods Seils sacīja.

- Labi. Kad mans tēvabrālis bija šeit, viņš interesē­jās par vīrusiem. Viņš par tiem bija apjautājies vietējā bibliotēkā. Es domāju, ka viņš runāja par datoru vī­rusiem. Tas taču bija dabisks pieņēmums. Bet es kļū­dījos. Es redzēju, ko jūs šeit darījāt pagājušajā naktī. Dzirdēju runājam par skaļruņu sistēmām. Dezaktivā- cija un bīstamo vielu zona. Viņi runāja par bioloģisko karu. Pie jums atrodas daži īstu vīrusu paveidi. Tie tika ienesti kabeļos, iepakoti sudrabotās kastēs, un jūs tos ievietojat Pērkondārdos. Es nezinu, kas no­tiks turpmāk. Pieļauju: kad cilvēki ieslēgs datorus, vini mirs. Tie atrodas skolās, tātad tie būs skolēni. Tas nozīmē, ka jūs neesat svētais, kā daži domā, Seila kungs. Masu slepkava. Asinskārs psihopāts. Pieļauju, jūs varat iebilst.

Herods Seils klusu plaukšķināja. - Tu esi labi pa­strādājis, Aleks, - viņš sacīja. - Apsveicu. Un jūtu, tu esi pelnījis atlīdzību. Tāpēc vēlos tev izstāstīt visu, kā ir. Lai būtu vērts, ka MI6 vajadzēja sūtīt pie manis īstu angļu skolnieku. Tāpēc, ka tu saproti - pasaulē nav nekā vairāk, ko es tik ļoti neieredzu. O jā… - Viņa seja noraustījās dusmās, un Aleksam uz brīdi likās, ka redz tajā dzīvu ārprātu. - Jūs, asinskārie snobi, ar savām augstprātīgajām skolām un smirdošo angļu valodas pārākumu! Bet es jums parādīšu. Es grasos jums parādīt visu!

Seils piecēlās un piegāja pie Alekša. - Es ierados šajā valstī pirms četrdesmit gadiem, - viņš teica. - Man nebija naudas. Manai ģimenei nebija nekā. Bet kāda dīvaina negadījuma dēļ es varēju vai nu izdzīvot, vai nomirt Beirūtā. Tev būtu labāk, ja es būtu nomiris! Daudz labāk! Mani uz šejieni atsūtīja kāda amerikāņu ģimene, lai es iegūtu izglītību. Viņiem bija draugi Lon­donas ziemeļu daļā, un es dzīvoju pie viņiem visu laiku, kamēr gāju vietējā skolā. Tu pat nevari iedomāties, kā es tad jutos. Būt Londonā, kas man vienmēr bija likusies civilizācijas sirds. Redzēt tādu pārpilnību un zināt, ka grasos kļūt par tās daļu. Es gribēju kļūt par īstu angli! Zēnam, kurš dzimis Libānas padibenēs, tas bija neticams sapnis. Bet drīz vien es iepazinu reali­tāti… - Seils pieliecās un izrāva nazi no krēsla. Viņš pameta to Ņirgām, kurš to satvēra.

- Pēc kāda laika es ierados skolā, tiku izsmiets un pazemots. Sava auguma dēļ. Savas ādas krāsas dēļ. Tā­pēc, ka labi nerunāju angliski. Tāpēc, ka nebiju viens no viņiem. Viņi mani apsaukāja. Herods Smirdīgais. Aitu gans. Pigmejs. Un viņi izspēlēja visādus jokus ar mani. Adatas krēslā. Zaga un bojāja grāmatas. No­plēsa man bikses un izkarināja mastā zem valsts ka­roga. - Seils lēni pakratīja galvu. - Es biju iemīlējis šo karogu, kad pirmoreiz šeit ierados, - viņš teica. - Bet jau pēc dažām nedēļām es to ienīdu.

- Daudzi skolās tiek pazemoti… - Alekss iesāka un tad aprāvās, kad Seils viņam nikni iesita pļauku.

- Es neesmu beidzis, - viņš noteica. Viņš dziļi elpoja, un uz apakšējās lūpas krājās siekalas. Alekss varēja saredzēt, kā Seila sejā atdzīvojas pagātne. Un atkal viņš ļāva pagātnei izsist sevi no sliedēm.

- Tajā skolā pazemojumu bija pārpārēm, - Seils turpināja. - Bet viens tur bija briesmīgāks par visiem pārējiem. Tas bija maza auguma lišķīgs knēvelis, bet viņa vecāki bija bagāti, un citi bērni turējās ar viņu kopā. Viņš zināja, kā izturēties un ko runāt… pat tad jau kā īsts politiķis. O jā. Viņš prata būt pievilcīgs, kad gribēja tāds būt. Kad visapkārt bija skolotāji. Bet, tiklīdz tie aizgriezās, viņš klupa man virsū. Viņš sakū­dīja arī pārējos. Dabūjam rokā to aitu ganu. Iebāžam viņa galvu podā. Viņam bija tūkstošiem ideju, kā pa­darīt manu dzīvi par niecību, un viņš nekad neapstā­jās, izdomājot vienmēr kaut ko jaunu. Visu laiku viņš bikstīja mani un izsmēja, un es tur neko nevarēju da­rīt, jo viņš bija populārs un es biju ārzemnieks. Un vai tu zini, kurš ir tas zēns, tagad jau izaudzis?

- Pieļauju, ka jūs man to izstāstīsiet, - Alekss sa­cīja.

- Es tev visu pateikšu. Jā. Viņš izauga, lai kļūtu par asinskāro premjerministru!

Seils izvilka baltu zīda kabatlakatiņu un noslaucīja seju. Kailā galva spīdēja no sviedriem. - Visu mūžu pret mani izturējās šādā veidā, - viņš turpināja. - Nav svarīgi, cik veiksmīgs esmu kļuvis, cik naudas esmu nopelnījis, cik cilvēkiem esmu devis darbu. Es jopro­jām esmu izsmiekla objekts. Joprojām esmu Herods Smirdīgais, aitu gans, libāniešu klaidonis. Labi, jau četrdesmit gadus esmu plānojis savu atriebību. Un ta­gad beidzot ir pienācis mans laiks. Ņirgas kungs…

Ņirgas kungs piegāja pie pretējās sienas un nospieda pogu. Alekss pieļāva, ka no grīdas parādīsies apslēpts biljarda galds, bet tā vietā uz visām sienām noslīdēja paneļi, no griestiem līdz pat grīdai izveidojot ekrānus, kuri nekavējoties sāka ņirbēt. Uz viena no ekrāniem Alekss varēja redzēt pazemes laboratoriju, uz otra - konveijera līniju, uz trešā - lidlauka skrejceļu, uz kura atradās ratiņi ar pēdējo kravu. Visur vīdēja novēro­šanas kameras, un Seils varēja redzēt jebkuru savas karalistes stūrīti, neizejot no istabas. Bet Aleksā tas neizraisīja ne mazāko izbrīnu.

- Pērkondārdi ir apbruņoti un sagatavoti. Un vēl kas - tev taisnība, Aleks. Katrs no tiem satur, kā pa­reizi izteicies, datorvīrusu. Bet tas, ja tev tā tīk, ir mans aprīļa joks. Tāpēc ka vīruss, par kuru mēs ru­nājam, ir bakas. Protams, Aleks, tās ir ģenētiski modi­ficētas, lai padarītu tās ātrākas un spēcīgākas… daudz nāvējošākas. Viena karote šīs vielas varētu iznīcināt veselu pilsētu. Un mans Pērkondārds ir daudz, daudz spēcīgāks. Šobrīd tas ir izolēts un samērā drošs. Bet šopēcpusdien mēs grasāmies sarīkot mazu ballīti Zi­nātnes muzejā. Visas britu skolas būs tajā iesaistītas ar skolēniem, kuri būs sapulcējušies pie šiem jauka­jiem, jaunajiem, spīdīgajiem datoriem. Un dienas vidū, tieši pulksten divpadsmitos, mans vecais draugs prem­jerministrs teiks runu, ar kuru pats būs ļoti apmieri­nāts, un tad viņš nospiedīs pogu. Viņš pat domās, ka ir palaidis datorus, un viņam būs taisnība. Nospiežot pogu, viņš būs palaidis vīrusu, un šonakt ap pusnakti Lielbritānijā vairs nebūs neviena skolēna, un prem­jerministrs raudās, atceroties dienu, kad pirmo reizi pazemoja Herodu Seilu!

- Jūs esat traks! - iesaucās Alekss. - Šonakt pus­naktī jūs būsiet cietumā.

Seils pamāja ar roku. - Es tā nedomāju. Tajā brīdī viss jau būs noticis, kam vajadzēs notikt, un es jau būšu tālu prom. Es šajā lietā neesmu viens, Aleks. Man ir iespaidīgi draugi, kuri mani ir atbalstījuši.

- Jasens Gregorovičs.

- Tu esi padarbojies! - Seils likās pārsteigts, ka Alekss zina šo vārdu. - Jasens strādā ar cilvēkiem, kuri man ir palīdzējuši. Vārdiem un tautībai nav no­zīmes. Tu būsi pārsteigts, uzzinot, cik daudz valstu pasaulē neieredz angļus. Sāksim ar to, ka tā ir lielākā daļa Eiropas. Bet vienalga… - Viņš sasita plaukstas un atgriezās pie rakstāmgalda. - Tagad tu zini patiesību. Esmu priecīgs, ka varēju tev to izstāstīt. Tu pat nevari iedomāties, kā es tevi ienīstu. Pat tad, kad spēlēji ar mani šo stulbo snukeru, cik liels prieks man būtu bijis tevi nogalināt. Tu esi līdzīgs tiem, kas bija man apkārt skolas laikā. Nekas jau nav mainījies.

- Jūs neesat mainījies, - Alekss sacīja. Viņa vaigs joprojām sūrstēja pēc Seila pļaukas. Bet viņš bija dzir­dējis pietiekami. - Man žēl, ka jūs skolā tā pazemoja, - viņš teica. - Daudzus skolā pazemo. Bet viņi nekļūst par briesmoņiem. Jūs tiešām esat traks, Seila kungs. Un jūsu plāns izgāzīsies. Es esmu izstāstījis MI6 visu, ko uzzināju. Viņi jūs gaidīs Zinātnes muzejā. Tāpat kā tie vīri baltajos halātos.

Seils iesmējās. - Piedod, bet es tev neticu, - viņš no­teica. Pēkšņi viņa seja kļuva akmenscieta. - Un, iespē­jams, esi aizmirsis, ka es tevi brīdināju nemelot man.

Ņirga paspēra soli uz priekšu un uzsita ar naža as­meni sev pa plaukstu.

- Es gribētu redzēt, kā tu mirsi, - Seils noteica. - Diemžēl man ir neatliekamas darīšanas Londonā. -

Viņš pagriezās pret Ņirgu. - Tev jānāk man līdzi uz helikopteru. Tad atgriezies un nogalini šo puiku. Dari to lēnām. Dari to sāpīgi. Mums vajadzēja pietaupīt mazliet tā baku vīrusa. Bet esmu pārliecināts, tu izdo­māsi kaut ko daudz interesantāku.

Viņš piegāja pie durvīm, tad apstājās un pagriezās pret Alekšu.

- Ardievu, Aleks. Nebija patīkami ar tevi iepazīties. Bet izbaudi savu nāvi. Un atceries, tu esi tikai pirmais, kurš…

Durvis aizvērās. Alekss palika telpā viens, pieāķēts ar roku dzelžiem pie krēsla, kur viņam aiz muguras stikla krātiņā lēni pārvietojās milzīgā medūza.