Pērkondārds

SĒRU VĒSTS

Ja trijos naktī atskan durvju zvans, tā vienmēr ir slikta zīme.

Alekss Raiders pamodās jau pēc pirmā zvana. Viņš strauji atvēra acis, bet joprojām palika guļam gultā uz muguras, iespiedis galvu spilvenā. Viņš dzirdēja, kā atveras guļamistabas durvis un nočīkst grīda, it kā kāds kāptu lejup pa kāpnēm. Durvju zvans noskanēja otro reizi, un viņš ieskatījās modinātājā, kas izgais­mojās turpat blakus. Divas minūtes pāri trijiem. Bija dzirdams, ka no durvīm nāk knikški un knakstona, it kā kāds taustītos ap drošības ķēdi.

Zēns negribīgi izkāpa no gultas un piegāja pie at­vērtā loga istabas pretējā pusē. Kailās pēdas klusi spie­dās paklāja pūkās. Mēness gaisma apspīdēja krūtis un plecus. Aleksam bija četrpadsmit gadu, bet jau labi veidots augums - gandrīz kā īstam atlētam. Viņam bija īsi, gaiši mati, tikai dažas šķipsnas karājās pāri pierei, un brūnas, nopietnas acis.

Viņš raudzījās pa logu, pats paliekot ēnas aizsegā. Laukā stāvēja policijas mašīna. Pa otrā stāva logu Alekss varēja saskatīt melnu numuru uz mašīnas jumta un divu vīru cepures durvju priekšā. No lieveņa gaisma cēlās augšup. Tajā pašā brīdī durvis atvērās.

- Raidera kundze?

- Nē. Es esmu mājkalpotāja. Kas ir? Kas noticis?

- Vai šī ir īena Raidera māja? -Jā.

- Es vēlos uzzināt… ja mēs varētu ieiet…

Un Aleksu jau pārņēma dīvaina priekšnojauta. Viņš juta, ka policisti tur stāv lempīgi un nelaimīgi, bēdī­gām balsīm… Tādas mēdz būt cilvēkiem, kuri ierodas, lai pavēstītu, ka esi zaudējis kaut ko tuvu.

Alekss piegāja pie istabas durvīm un atvēra tās. Va­rēja dzirdēt divus policistus runājam lejā priekšnamā, bet skaidri viņš saklausīja tikai dažus vārdus.

- …autoavārija… izsauca ātros… intensīvā palāta… neko vairāk nevarēja darīt… tik žēl…

Pēc stundas, sēžot virtuvē un vērojot, kā lēni aust pelēkā rīta gaisma Londonas ielās rietumu pusē, Alekss tikai tad sāka apjaust, kas noticis. Viņa tēva­brālis īens Raiders bija miris. Mājupceļā netālu no Oldstrītas viņa mašīnā bija ietriecies smagais auto, un tēvocis gājis bojā gandrīz tajā pašā acumirklī. Policists teica, ka viņš nebija piesprādzējies, pretējā gadījumā būtu bijušas izredzes.

Alekss domāja par cilvēku, kurš bija viņa vienīgais radinieks tik ilgi, cik vien viņš sevi atcerējās. Viņš ne­kad nebija redzējis savus vecākus. Tie bija gājuši bojā aviokatastrofā. Pāris nedēļu pēc Alekša piedzimšanas viņu pieņēma tēvabrālis (nekad "tēvocis" - īens Rai­ders ienīda šo vārdu) un rūpējās par viņu lielāko zēna dzīves daļu līdz pat vina četrpadsmit gadu vecumam.

Tajā pašā mājā ar terasi Londonā, Celsi rajonā starp Kingsroudu un upi. Bet tikai tagad Alekss saprata, cik maz zinājis par šo vīru.

Baņķieris. Ļaudis runāja, ka Alekss esot ļoti līdzīgs viņam. Kluss, noslēgts vīrs, kuram garšo labs vīns, pa­tīk klasiskā mūzika un labas grāmatas. Kuram, liekas, nebija nevienas draudzenes - faktiski viņam vispār nebija draugu. Viņš uzturēja sevi labā formā, nekad nesmēķēja un valkāja dārgas drānas. Tomēr tas nebija viss. Tā nebija dzīves īstā aina. Tas bija tikai niecīgs ieskats.

- Kā jūties, Aleks?

Istabā bija ienākusi jauna sieviete vaļējiem, kup­liem, sarkaniem matiem un apaļu, puicisku seju. Vi­ņai bija krietni pāri par divdesmit. Džekija Stārbraita bija amerikāniete. Viņa pirms septiņiem gadiem bija atbraukusi uz Londonu studēt un īrēja istabu mājā, kurā arī strādāja par apkopēju un bērnaukli. Tā viņa arī palika, līdz kļuva par mājas pārvaldnieci un vienu no tuvākajiem Alekša draugiem. Dažkārt Aleksam gri­bējās sievieti uzrunāt mīļāk. Bet kā? Džeki? Džekijiņa? Nekas no tā nederēja. Un, kaut gan zēns reiz pat bija viņai to jautājis, Džekija tā arī neko neatbildēja.

Alekss pamāja ar galvu.

- Kas būs turpmāk? - viņš klusi jautāja.

- Kā tu to domā?

- Ar māju. Ar mani. Ar tevi.

- Es nezinu. - Džekija paraustīja plecus. - Pieļauju, ka īens atstājis testamentu. Viņš noteikti ir atstājis kādus norādījumus.

- Varbūt mums derētu ieskatīties viņa birojā?

- Jā, bet ne šodien, Aleks. Lai paiet kāds laiciņš.

īena birojs aizņēma visu mājas augšstāvu. Vienīgā telpa, kas vienmēr bija aizslēgta. Alekss tajā bija bijis tikai trīs vai četras reizes, bet nekad - viens pats. Ag­rāk viņš bieži iztēlojās, ka tur varētu būt kaut kas dīvains - laika mašīna vai kāds NLO. Tomēr tas bija tikai birojs - rakstāmgalds, pāris skapju ar mapēm, papīriem un grāmatām piebāztiem plauktiem. Banku lietas, tā sacīja pats īens. Pat to zinot, Alekss tomēr vēlējās tur uziet, jo tas nekad nebija ļauts.

- Policisti teica, ka viņš nebija piesprādzējies. - Alekss paskatījās uz Džekiju.

Sieviete pamāja ar galvu. - Jā. Tā viņi sacīja.

- Vai tev tas neliekas dīvaini? Tu taču zini, cik ļoti kārtīgs viņš bija. Vienmēr piesprādzējās. Viņš pat mani nevestu, lai vai cik tuvu, ja es nebūtu piesprā­dzējies.

Džekija uz brīdi aizdomājās un paraustīja plecus.

- Jā-ā, tas ir dīvaini, - viņa noteica. - Bet kaut kā­dam iemeslam taču jābūt. Kāpēc gan lai policisti me­lotu?

Laiks šodien šķita apstājies. Alekss nebija gājis uz skolu, lai gan klusībā to gribēja. Viņš ilgojās atgriez­ties normālā dzīvē - zvana skaņās, pie pazīstamām sejām -, nevis sēdēt iesprostots mājā. Tomēr viņam bija jābūt mājās apmeklētāju dēļ, kuri nāca visu dienu jau no paša rīta.

Tur viņi bija, vēl pieci no tiem. Juriskonsults, kurš neko nezināja par testamentu, bet likās, ka viņš ir uz­ņēmies bēru organizēšanu. Bēru ceremonijas vadītājs, kuru bija ieteicis juriskonsults. Vikārs - gara auguma, pavecs, kurš šķita vīlies, ka Alekss vairs neizskatās satriekts. Kaimiņiene no pretējās ielas puses. Kā viņa uzzinājusi, ka kāds vispār ir miris? Un, protams, kāds cilvēks no bankas.

- Mēs visi no Royal & General esam dziļi satriekti, - viņš sacīja. Tas bija vīrs ap trīsdesmit gadiem, ģērbies sintētiska auduma uzvalkā ar kaklasaiti no Marks & Spencer. Viņam bija tāda seja, kura aizmirstos pat tad, ja uz to skatītos. Viņš ar visiem tika iepazīstināts kā Krolijs no Personāla nodaļas. - Bet, ja ir kaut kas, ko mēs varam darīt…

- Tev nav jāuztraucas, - teica Krolijs. - Banka par visu parūpēsies. Tas ir mans darbs. Atstāj visu manā zinā.

Gāja dienas. Alekss vakarā pāris stundu nosita, spēlējot videospēles Nintendo 64, un viņam kļuva mazliet neērti, kad Džekija viņu pieķēra. Taču ko tad vēl atlika darīt? Vēlāk Džekija paņēma viņu līdzi uz ātro ēstuvi Burger King. Puisis bija priecīgs, ka tiek laukā no mājas. Bet abas šīs lietas maz ko deva. Alekss pieļāva, ka Džekija vēlas doties atpakaļ uz Ameriku. Viņa, protams, nevarēja palikt Londonā uz visiem lai­kiem. Bet kurš tad Alekšu pieskatīs? Pēc likuma viņš ir pārāk jauns, lai par sevi rūpētos. Visa viņa nākotne izskatījās tik neskaidra, ka viņš par to labprāt vispār negribēja runāt.

Un tad pienāca bēru diena. Alekss uzvilka mel­nus svārkus, lai dotos prom melnā mašīnā, kura uz­radās nez no kurienes. Visapkārt bija cilvēki, kurus viņš nekad nebija saticis. īens Raiders tika apglabāts Bromptonas kapsētā Fulhamroudā, kas ir tieši blakus

Celsi futbola laukumam, un Alekss zināja, kur labprāt atrastos tās trešdienas pēcpusdienā. Apmēram trīs­desmit cilvēku pēc ceremonijas pienāca atvadīties, bet viņš nevienu no tiem nepazina. Kapa vieta piekļāvās taciņai, kas veda gar kapsētu, un, tikko svinīgā cere­monija bija beigusies, piebrauca melns rolsroiss. Atvē­rās aizmugurējās durvis, un no tā izkāpa vīrs. Alekss vēroja, kā viņš nāk pretī un apstājas. Pāri galvām lai­dās lidmašīna, kas piezemējās Hītrovas lidostā, un uz mirkli aizsedza sauli. Tas bija kaut kas dīvains, kas lika ādai notirpt.

Un tomēr vīrs izskatījās vienkāršs. Pelēks uzvalks, pelēki mati, pelēkas lūpas. Viņa seja bija neizteiks­mīga, acis aiz tumša metāla briļļu ietvariem - pilnīgi tukšas. Tieši tas satrauca Alekšu. Lai kas arī būtu šis vīrs, viņš izskatījās nedzīvāks nekā pārējie šajā kap­sētā. Virs vai zem zemes.

Kāds Aleksam uzsita pa plecu. Viņš pagriezās un ieraudzīja Krolija kungu, kurš bija pārliecies pār zēnu.

- Tas ir Blanta kungs, - Personāla daļas vadītājs nočukstēja. - Viņš ir bankas valdes priekšsēdētājs.

Alekša acis paslīdēja garām Blantam un skatiens pievērsās rolsroisam. Kopā ar šo kungu bija ieradušies vēl divi vīri. Visiem bija pilnīgi vienādi uzvalki un sau­lesbrilles, kaut diena nebija īpaši saulaina. Abi vēroja bēres ar vienādu sejas izteiksmi. Alekša skatiens no viņiem atgriezās pie Blanta un pēc tam arī pārējiem, kuri bija atnākuši uz kapsētu. Vai viņi patiešām pa­zina Ienu Raideru? Kāpēc viņš nevienu no tiem nebija redzējis agrāk? Un kāpēc ir tik grūti noticēt, ka visi strādā bankā?

- …krietns vīrs, patriots. Mums viņa pietrūks.

Vikārs bija beidzis kapa runu. Vārdu izvēle Aleksam šķita pārsteidzoša, pat ērmota. Patriots? Tas nozīmē, ka viņš mīlēja savu zemi. Bet, cik Alekss zināja, īens Raiders šeit nemaz tik ilgi nebija dzīvojis. Un viņš nu nebija tas, kas būtu vicinājis šīs valsts karogu. Alekss skatījās apkārt, cerēdams atrast valsts karogu, taču tā vietā ieraudzīja Blantu, kurš tuvojās, piesardzīgi apejot kapu.

- škiet, tu esi Alekss.

Priekšsēdētājs bija tikai kādu nieku garāks par zēnu. Viņa āda pieskaroties šķita savādi neīsta, it kā būtu no plastmasas.

- Es esmu Alans Blants, - viņš teica. - Tavs tēvocis bieži stāstīja par tevi.

- Tas ir savādi, - brīnījās Alekss. - Jūs viņš nekad nepieminēja.

Pelēkās lūpas īsi noraustījās. - Mums viņa pietrūks. Viņš bija labs cilvēks.

- Kādā ziņā labs? - jautāja Alekss. - Viņš nekad nestāstīja par savu darbu.

Pēkšņi uzradās Krolijs. - Tavs tēvocis bija Ārvalstu finanšu vadītājs, Aleks, - viņš sacīja, - un bija atbildīgs par mūsu ārvalstu nodaļām. Tev tas ir jāzina.

- Es zinu, viņš daudz ceļoja, - Alekss atbildēja. - Un es zinu, viņš bija ļoti kārtīgs, piemēram, runājot par tādām lietām kā drošības siksna.

- Diemžēl viņš nebija pārāk kārtīgs. - Blanta acis, kas caur briļļu stikliem izskatījās lielākas, ieurbās viņā, un uz brīdi Alekss sajutās kā uz adatas uzsprausts kukainis zem mikroskopa. - Es ceru, mēs vēl tiksi­mies, - Blants turpināja. Viņš pielika pelēko pirkstu sev pie vaiga. - Jā… - Tad viņš pagriezās un aizgāja atpakaļ uz mašīnu.

Tas notika, kad Blants iekāpa rolsroisā. Šoferis pār­liecās pār sēdekli, lai atvērtu aizmugures durvis, un viņa žakete pavērās, atklājot krekla apakšdaļu. Taču tas nebija krekls. Tā bija ādas maksts ar piesprādzētu automātu tajā. Alekss to ievēroja, lai gan vīrs, pamanī­jis, kas noticis, ātri iztaisnojās un pārvilka žaketi pāri krūtīm. Blants arī to redzēja. Viņš pagriezās atpakaļ un pievērsās Aleksam. Viņa sejas vaibsti it kā sasala. Tad viņš iekāpa mašīnā, durvis aizvērās un viņš bija projām.

Ierocis bērēs. Kāpēc? Kāpēc bankas vadītāji nēsā ieročus?

- Ejam prom no šejienes. - Pēkšņi pie viņa sāniem bija Džekija. - Kapos man bail no spokiem.

- Jā. Daži jau manāmi, - nomurmināja Alekss.

Abi klusi aizslīdēja projām un devās mājup. Mašīna,

kas viņus bija atvedusi uz bērēm, joprojām gaidīja, bet viņi deva priekšroku svaigam gaisam. Ceļā pagāja ap­mēram piecpadsmit minūtes. Kad viņi uz stūra iegrie­zās savā ielā, Alekss ievēroja kravas pārvadājumu autofurgonu stāvam mājas priekšā. Uz tā sāna bija uzkrāsoti vārdi STRAIKERS & DĒLS.

- Ko tas šeit dara? - viņš jautāja.

Un tajā pašā mirklī furgons aiztraucās projām, rite­ņiem kaucot. >

Alekss tā arī neko nesaprata. Džekija atslēdza mā­jas durvis, un abi iegāja iekšā. Bet, kamēr Džekija ro­sījās pa virtuvi, lai pagatavotu tēju, viņš ātri apskatīja māju. Vēstule, kas līdz tam atradās uz priekšnama gal­diņa, tagad mētājās uz paklāja. Durvis, kuras bija tikai pievērtas, tagad bija aizslēgtas. Tie bija tikai sīkumi, tomēr Aleksam likās, ka kaut kā trūkst. Mājā kāds ir bijis. Viņš par to bija gandrīz pārliecināts.

Bet viņš nebija pilnīgi drošs līdz brīdim, kad uzkāpa augšstāvā. Durvis, kuras vienmēr bija aizslēgtas, ta­gad bija vaļā. Alekss tās atvēra un iegāja iekšā. Istaba bija tukša. Raiders bija aizgājis un tāpat arī viss pā­rējais. Rakstāmgalda atvilktnes, skapji… jebkas, kas liecināja par mirušā vīra darbu, tagad bija projām.

- Aleks! - Džekija sauca no lejasstāva.

Alekss vēl pēdējo reizi uzmeta skatienu slēgtajai istabai, joprojām paliekot neizpratnē par vīru, kurš reiz te bija strādājis. Tad viņš aizvēra durvis un kāpa lejup.