Pērkondārds

Uz nāves lauka.

Viņš ieripoja izraktā grāvī. Mašīna spraucās cauri zālei. Tās priekšējie riteņi gandrīz skāra viņa galvu. Alekss uzmeta paviršu skatienu braucamajam ar čet­riem milzu riteņiem. Tas bija kaut kas starp traktoru un motociklu. To vadīja sakņupusi figūra pelēkās ādas drēbēs, ķiverē un aizsargbrillēs. Kad tas bija projām, kaut kas noklaudzēja zālē viņam pie otriem sāniem un acumirklī pazuda, it kā būtu nozudis no zemes virsas.

Alekss piecēlās kājās un sāka skriet. Tur bija divi tādi. Viņš tagad saprata, kas tie ir. Viņš ar tādu bija braukājis brīvdienās Nevadā pa smilšainajām kāpām Nāves ielejā. Tas bija Kaivasaki kvadracikls 4x4 ar 400 cm3 dzinēju un automātisko ātrumkārbu.

Tie riņķoja ap Alekšu kā lapsenes. Viens kauca ap viņu kā trans, bet otrs bija tieši pretī un ar milzīgu troksni traucās cauri zālei. Alekss brāzās prom. Viņš vēlreiz nometās zemē, šoreiz pieplokot tai ar pleciem. Vējš un dzinēja dūmi pāršalca pār seju.

Vajadzēja kaut kur paslēpties. Bet Alekss atradās lauka vidū, un visapkārt bija tikai zāle. Viņš izmisīgi cīnījās izkļūt tai cauri, asās lapas skrāpēja seju. Viņš bija pārāk noguris, akli taustoties, lai sameklētu ceļu atpakaļ. Viņam vajadzēja palīgu. Kurš gan sūtījis šīs mašīnas? Pēkšņi viņš atcerējās Ņirgas kungu runājam pa mobilo telefonu. Ja būtu liecinieki, zēnu nevarētu nogalināt.

Bet šeit neviena nebija, un viņi atkal nāca tam pakaļ, šoreiz kopā. Alekss varēja sadzirdēt dzinējus raudu­līgi gaudojam unisonā, arvien ātrāk tuvojoties viņam no mugurpuses. Joprojām skrienot, viņš paskatījās pāri plecam un ieraudzīja tos, katru no savas puses cenšoties pārsteigt viņu. Bet tikai saules atspulgs un lielā zāle, kas locījās vējā, atklāja šausmīgo patiesību. Abi motociklisti starpā bija izstiepuši siera griežamo stiepli.

Alekss uz vēdera metās zemē. Siera griežamā stieple pārlidoja tieši virs viņa galvas. Ja zēns būtu palicis stāvam, viņš būtu pāršķelts uz pusēm.

Kvadracikli brauca atsevišķi, metot lokus un attā­linoties viens no otra. Vismaz likās, ka viņiem jāno­met stieple. Pēc pēdēja kritiena Alekss bija izmežģījis celi un zināja, ka tas ir vienīgi laika jautājums, kad tie sagūstīs viņu un nobeigs. Pa pusei klibodams, viņš skrēja tiem pretī, meklējot vietu, kur paslēpties, vai kaut ko, ar ko aizstāvēties. Viņš neko neatrada sa­vās kabatās, pat saliekamo spalvu nazīti ne, vienīgi naudu. Braucamie bija vēl patālu, bet Alekss zināja, ka tie ielenks viņu jebkurā brīdī. Un kas notiks pēc tam? Vairāk stieples? Vai kaut kas vēl ļaunāks?

Tas jau bija ļauni. Vairāk nekā ļauni. Tur bija mo­toru rēkoņa, un tad liels sarkanu liesmu mākonis eks­plodēja virs zaļās zāles, iemirdzoties un sasprogojot to. Alekss sajuta to uz saviem pleciem, spalgi iekliedzās un nometās uz viena sāna. Vienam no motociklistiem rokās bija ugunsmetējs! Viņš tikko bija nomērķējis savu astoņus metrus garo uguns bultu, lai aizdedzi­nātu Alekšu un piebeigtu viņu. Un tas gandrīz izde­vās. Zēns paglābās, tikai iesprūkot šaurā grāvī. Viņš pat nebija saskatījis to, līdz nobūkšķēja uz zemes, drēgnā augsnē, uguns strūkla aprija visu gaisu virs viņa. Viņš bija izglābies par mata tiesu. Gaisā bija ne­ganta smaka: viņa paša mati. Uguns bija apdedzinā­jusi to galus.

Aizrijies, strīpainu seju no netīrumiem un svied­riem, Alekss izrāpās no bedres un aizskrēja, neko ne­redzēdams. Viņam nebija nekādu domu, kurp doties. Viņš vienīgi zināja, ka pēc pāris sekundēm kvadracikls būs atpakaļ. Alekss bija noskrējis tikai kādus desmit soļus, pirms sasniedza lauka malu. Tur bija brīdinošs uzraksts un novilkts elektriskais nožogojums, cik vien tālu varēja saskatīt. Ja nebūtu skaņas, kas nāca no nožogojuma, viņš būtu ieskrējis tieši tajā. Nožo­gojums gandrīz nebija redzams, un motociklisti, kas lielā ātrumā triecās viņam pretī, savu dzinēju troksnī nedzirdētu brīdinošo skanu.

Alekss apstājās un pagriezās atpakaļ. Apmēram piecdesmit metrus no viņa zāle bija pilnīgi saplacināta no kvadracikla, no kura jau nāca nākamais šāviens. Bet šoreiz Alekss nogaidīja. Viņš stāvēja, balansējot uz papēžiem kā matadors. Divdesmit metri, desmit… Ta­gad viņš skatījās tieši motociklista izvelbtajās acīs, re­dzēja vīra nevienādos zobus smaidošā mutē, kamēr tas joprojām turēja ugunsmetēju. Motociklists sašķaidīja pēdējo zāles barjeru un lēca tieši viņam virsū… tomēr Alekss bija nedaudz tālāk. Viņš bija izlīdis caur žogu. Motociklists pārāk vēlu ieraudzīja nožogojumu un uz­šāvās gaisā kā raķete tieši tam virsū. Vīrs iekaucās, kad žoga drātis apvijās viņam ap kaklu un gandrīz nožņaudza viņu. Kvadracikls kroplīgi noļodzījās gaisā un tad sabruka. Vīrs nokrita zemē un palika nekustīgi guļam.

Viņš bija saplosījis nožogojumu, izraujot to no ze­mes. Alekss pieskrēja pie vīra un aplūkoja to. Kādu brīdi viņam likās, ka tas ir Jasens, bet tas bija jaunāks, melnmatains preteklis. Alekss viņu pirms tam nekad nebija redzējis. Vīrs bija bez samaņas, bet joprojām elpoja. Ugunsmetējs bija nosviests turpat uz zemes blakus vīram, pilnīgi sadragāts. Alekss aiz muguras kādu gabaliņu tālāk sadzirdēja otru kvadraciklu. Lai kas arī būtu šie vīri, viņi bija centušies panākt Alekšu, pārgriezt viņu uz pusēm un pārvērst pelnos. Viņam bija jārod iespēja aizmukt, pirms tie visā nopietnībā īstenojuši savu nodomu.

Zēns pieskrēja pie kvadracikla, kurš gulēja, apgā­zies uz sāniem. Viņš to atkal piecēla, uzlēca uz sēdekļa un nospieda starteri. Dzinējs negaidīti atdzīvojās. Vis­maz par tehniku nebija jāuztraucas. Alekss paraustīja akseleratoru un sagrāba stūri, kvadracikls sāka kratī­ties, nesot viņu prom no šīs vietas.

Tagad viņš triecās cauri zālei, kas pārvērtās zaļā tintes traipā, kad kvadracikls nesās pa šauro taciņu. Viņš nevarēja sadzirdēt otru kvadraciklu, bet cerēja, ka tā vadītājam nav nekāda priekšstata, kas noticis, un tāpēc viņš nesekos Aleksam. Viss ķermenis tricinājās, kvadraciklam atsitoties pret kādiem nelīdzenumiem un palēcoties uz augšu. Viņam vajadzēja būt uzmanī­gam. Ja viņš kaut uz mirkli zaudētu koncentrēšanos, jau tajā pašā sekundē kristu.

Viņš jau traucās pa citu zāles paklāju un, stūrei me­žonīgi raustoties, ātri nesās prom. Alekss bija atradis šauru taciņu… un atkal klints mala. Nepilni trīs metri, un viņš būtu uzmests gaisā un pēc tam nosviests zemē tieši uz klintīm. Pāris sekunžu viņš sēdēja tur, kur bija apstājies, un dzinējs dūca. Tajā mirklī ieradās otrs kvadracikls. Kāds brīdis motociklistam bija vajadzīgs, lai noprastu, kas īsti noticis. Viņš bija jau nonācis līdz taciņai un sastapa Alekšu kādu divsimt metru attā­lumā. Kaut kas viņa rokā nomirgoja, atbalstīts uz stū­res. Tas bija ierocis.

Alekss atskatījās uz ceļu, pa kuru bija braucis. Tas nebija nekāds labais. Līdz brīdim, kad viņš pagriezīs kvadraciklu atpakaļ, bruņotais vīrs viņu panāks. Viens mirklis, un viss būs beidzies. Vai viņš varēja braukt atpakaļ pa zāli? Nē, tieši šī iemesla dēļ bija jālaižas prom, pat ja vidusceļš ir neizbēgama sadursme ar otro kvadraciklu.

Kāpēc gan ne? Varbūt cita ceļa nemaz nav? Vīrs gāzēja savu braucamo un drāzās pretī. Alekss rīkojās tieši tāpat. Tagad abi traucās tieši viens otram pretī pa šauro taciņu. Pēkšņi parādījās zemes valnis un klintis, veidojot dabisku barjeru vienā pusē un akmens kaudzi otrā. Bija pārāk maz vietas, lai varētu pabraukt viens otram garām. Viņi varēja apstāties vai saskrieties… bet, ja viņi gatavojās apstāties, tad tas jādara nākama­jās desmit sekundēs.

Kvadracikli nāca arvien tuvāk un tuvāk viens ot­ram, katru brīdi joņojot arvien ātrāk. Vīrs nevarēja Aleksam trāpīt, vismaz nezaudējot kontroli. Tālu lejā sudrabojās viļņi, sitoties pret klintīm. Iemirgojās asās klintis. Otrā kvadracikla dunoņa skanēja Aleksam au­sīs. Viņu sagrāba vējš, sitoties krūtīs un sejā. Tas bija līdzīgi kā vecmodīgajā spēlē "aklās vistiņas". Vienam no viņiem bija jāapstājas. Vienam no viņiem bija jāno­iet no ceļa. i