Pērkondārds

DZIĻIE ŪDEŅI

Alekss centās atbrīvoties no krēsla. Plaukstu locī­tavas bija nobrāztas un asiņainas, bet dzelži - pārāk cieši. Pēc pusstundas, kad Ņirga vēl nebija atgriezies, Alekss centās sadabūt savu pūtīšu krēmu, ko bija iedevis Smiters. Viņš zināja, ka tas saēdīs roku dzel­žus dažās sekundēs. Viņš varēja sataustīt, kur tas bija ielikts - armijas bikšu ārējā kabatā ar rāvējslēdzēju. Bet pirksti tam netika klāt. Trūka tikai dažu centi­metru. Viņš centās vēlreiz, bet nekas nesanāca. Tas viņu tracināja.

Zēns izdzirdēja helikoptera troksni un saprata, ka Seils jau ir ceļā uz Londonu. Alekss nodrebēja no tā, ko Seils bija teicis. Sis multimiljonārs tiešām bija traks. Tas, ko viņš plānoja, bija kaut kas neticams - masu slepkavība, kas iznīcinātu vairākas britu paaudzes. Alekss centās iedomāties, kas varētu notikt. Desmi­tiem tūkstoši skolēnu sēdēs klasēs, sapulcējušies ap saviem jaunajiem Pērkondārdiem, gaidot brīdi tieši dienas vidū, kad premjerministrs teiks runu un no­spiedīs pogu, palaižot datorus kopējā tīklā. Bet tā vietā atskanēs šņākoņa un mazs nāvējošā baku vīrusa mā­konis izplatīsies pa ļaužu pilno telpu. Un pēc dažām minūtēm visā valstī sāksies cilvēku bojāeja. Aleksam pat negribējās domāt par to. Tas bija šausminoši. Un tas sāksies dažu stundu laikā. Viņš ir vienīgais, kurš to var apturēt. Bet šeit nu viņš ir - saistīts, nespēdams pat pakustēties.

Atvērās durvis. Alekss atgriezās, baidīdamies ierau­dzīt Ņirgas kungu, bet tā bija Nadja Vola, kura iestei­dzās, ātri aizvērdama aiz sevis durvis. Viņas bālā seja bija pietvīkusi un acis aiz briļļu stikliem likās sabiju- šās. Viņa pienāca pie zēna.

- Aleks!

- Ko jūs gribat? - Alekss atvirzījās. Tad atskanēja klikšķis un zēna rokas bija brīvas. Viņa atslēdza roku dzelžus! Alekss piecēlās, brīnīdamies, kas notiek.

- Aleks, uzklausi mani, - Vola teica. Vārdi pār viņas dzelteni krāsotajām lūpām vēlās ātri un klusi. - Mums nav vairāk laika. Es esmu šeit, lai tev palīdzētu. Es strādāju ar tavu tēvabrāli - īenu Raidera kungu, - viņa pārsteidza Alekšu. - Jā. Esmu tavā pusē.

- Bet man neviens neteica…

- Tev bija labāk neko nezināt.

- Bet… - Alekss apmulsa. - Es jūs redzēju pie zem­ūdenes. Jūs zinājāt, ko Seils dara…

- Es neko nevarēju darīt. Ne tad. To ir pārāk grūti paskaidrot. Mums nav laika runāties. Tu gribi viņu apturēt, vai ne? Visi telefoni šajā mājā ir kodēti. Tu tos nevari izmantot. Bet man birojā ir mobilais.

Alekss joprojām bija aizdomu pilns. Ja jau Nadja Vola tik daudz zināja, kāpēc viņa necentās apturēt Seilu jau agrāk? Tomēr viņa atbrīvoja Alekšu - un Ņirgas kungs varēja būt atpakaļ jebkuru mirkli. Viņam nebija citas izvēles kā vienīgi noticēt. Viņš sekoja Nadjai laukā no istabas, ap stūri un tad augšā pa kāpnēm, apstājoties pie kailas sievietes, kādas grieķu dievietes, statujas, kas atradās stūrī. Vola uz brīdi pastiepa roku pret sta­tujas roku.

- Kas ir? - Alekss apjautājās.

- Noreiba galva. Tev jāiet tālāk. Pirmās durvis pa kreisi.

Alekss pagāja viņai garām kāpņu laukumā. Ar acs kaktiņu viņš manīja, kā Nadja noliec statujas roku. Roka sakustējās… svira. Tajā pašā brīdī viņš saprata, ka tā ir viltība, bet bija jau par vēlu. Viņš skaļi iebļā­vās, kad grīdā paslēptā lūka atvērās zem kājām, centās apturēt krišanu, bet nekas nebija izdarāms. Nokritis uz muguras, zēns slīdēja lejup cauri grīdai pa plast­masas tuneli, kas zem viņa izvērsās spirālē. Laižoties lejā, viņš dzirdēja, kā Nadja Vola uzvaroši smejas, un tad viņš jau bija prom, bezcerīgi cenšoties atrast kādu atbalsta punktu sānos un saspringti iztēlojoties, kas varētu būt šī kritiena beigās.

Pēc piecām sekundēm kritiens beidzās. Plastma­sas spirāle viņu izmeta laukā. Alekss pat nepaspēja ievilkt elpu, kad ar milzīgu plunkšķi bija aukstā ūdenī. Kādu brīdi viņš neko neredzēja, cenšoties atgūt elpu. Tad viņš jau bija virspusē un attapās milzīgā stikla tvertnē, kas bija pilna ar ūdeni un akmeņiem. Tas, kur viņš bija nonācis, bija kaut kas šausmīgs.

Vola viņu bija iegrūdusi akvārijā, kur peldēja mil­zīgā medūza: Heroda Seila Portugāles cilvēkēdāja. Tā bija ilūzija, ka Alekss nekad te nevarētu nonākt. Viņš ieraudzīja medūzu tālākajā pretējā stūrī. Simtiem tās briesmīgo taustekļu ūdenī šūpojās un grozījās. Abus nekas nešķīra. Alekss centās turēties visiem spēkiem, lai nekristu panikā. Viņš uzmanīgi apmeta ūdenī kū­leni, uzmanoties, lai nekas neradītu briesmas. Medū­zai nebija acu. Tā nezināja, kur viņš atrodas. Tā neva­rētu… nevarētu uzbrukt.

Bet, iespējams, tā varēja nejauši nonākt pie viņa. Akvārijs, kur viņš atradās, bija milzīgs, vismaz desmit metrus dziļš un divdesmit vai trīsdesmit metrus garš. Tam pāri bija stikls, bet pārāk augstu, lai Alekss to spētu aizsniegt. Nebija nekādu iespēju tikt no tā laukā. Skatoties lejā cauri ūdenim, varēja redzēt gaismu. Alekss pazina telpu, kuru tikko bija atstājis, - He­roda Seila kabinets. Pēc brīža kaut kas neskaidrs un izkropļots parādījās kustīgajā ūdenī - atvērās durvis. Ienāca divi cilvēki. Alekss nevarēja skaidri saskatīt, bet zināja - tie ir Volas jaunkundze un Ņirgas kungs. Abi nostājās zēnam pretī. Vola turēja rokā kaut ko līdzīgu mobilajam telefonam.

- Es ceru, Aleks, ka tu mani dzirdi, - kaut kur virs Alekša galvas skaļrunī atskanēja vācu sievietes balss. - Esmu pārliecināta, ka tu neizkļūsi no šī akvārija. Tu varēsi tur ūdenī spārdīties stundu, varbūt divas vai pat ilgāk. Kāds ir rekords, Ņirgas kungs?

- Aai naarg!

- Piecarpus stundas. Jā. Bet drīz vien tu nogursi, Aleks. Tu noslīksi. Iespējams, tas notiks ātrāk un tu nonāksi mūsu drauga apskāvienos. Vai tu viņu redzi? Nē? Tie nebūs apskāvieni, ko varētu vēlēties. Tie tevi nogalinās. Sāpes, es domāju, būs neiedomājamas bēr­nam. Cik žēl, Aleks Raider, ka MI6 izvēlējās tevi sūtīt šurp. Viņi tevi vairs nekad neredzēs.

Balss apklusa. Alekss spārdījās, cenšoties noturēt galvu virs ūdens. Viņa acis pamanīja medūzu. Otrā pusē aiz stikla kaut kas neskaidri sakustējās. Ņirgas kungs bija pametis telpu. Bet Vola vēl palika. Viņa gri­bēja pavērot, kā Alekss mirst.

Zēns paskatījās uz augšu. Virs akvārija bija virkne neona spuldžu, bet tās bija pārāk augstu. Pēkšņi viņš zem sevis sadzirdēja kaut kādu klikšķi un nesapro­tamu, klusu švīkstoņu. Šī skaņa viņu jau reiz darīja uzmanīgu. Medūza bija sakustējusies. Viņš varēja sa­skatīt caurspīdīgu konusu ar tumši violetu galu, kas virzījās tieši pretī. Šī radījuma apakšējā daļa - taus­tekļi - lēni dejoja.

Alekss gribēja bļaut un aizrijās ar ūdeni. Volai bija jāieslēdz mākslīgā ūdens plūsma, lai medūza sāktu kustēties. Zēns izmisīgi atspērās, peldot uz muguras un cenšoties izvairīties no medūzas. Viens no taus­tekļiem pārpeldēja pāri viņa kājai, to aizķerot. Ja kā­jās nebūtu sporta kurpes, tad viņš noteikti tiktu sa­dzelts. Vai dzelonis varētu izkļūt caur drēbēm? Viss bija iespējams. Apavi šoreiz viņu paglāba.

Alekss aizpeldēja līdz tālākajam akvārija stūrim un tur apstājās, balstoties ar roku pret stikla sienu. Viņš saprata, ka Vola teikusi taisnību. Ja medūza viņu ne- piebeigs, tad to paveiks nogurums. Viņam bija jācīnās katru sekundi, lai noturētos peldus, un šis drausmī­gais terors viņu nogurdināja.

Stikls. Alekss atspiedās pret to, cenšoties sasist. Iespējams, tas bija veids… Viņš novērtēja attālumu starp sevi un medūzu, ievilka dziļi elpu un ienira līdz pat baseina dibenam. Viņš spēja saskatīt, kā Nadja Vola viņu vēro. Kaut arī tas bija tikai plankums priekšā, viņš skaidri spēja saskatīt, ka tā ir Vola. Viņa nekustē­jās, un Alekss bija sašutis, ka viņa gaida, ko zēns darīs turpmāk.

Viņš aizpeldēja līdz akmeņiem, lai izvēlētos kādu ne­lielu, kuru paņemt līdzi augšā. Bet akmeņi bija pārāk smagi. Viņš noskatīja vienu apmēram savas galvas lie­lumā, bet tas nekustējās. Vola necentās viņu apturēt, jo zināja, ka akmeņi ir iecementēti. Alekss uznira ievilkt elpu. Viņš apgriezās riņķī un atspērās, lai uzpeldētu virs ūdens, bet pēdējā brīdī ieraudzīja medūzu, kas lēnām pārdreifēja virs viņa. Alekss iekliedzās, un no viņa mutes izlauzās gaisa burbulīši. Medūzas taustekļi bija tieši virs viņa galvas. Alekss centās atkal nonirt, ārprātīgi mētājot kājas kā spriguļus. Viņa pleci atsi­tās pret tuvumā esošajiem akmeņiem, un viņš sajuta sāpīgus drebuļus pa visu ķermeni. Saķēris roku, viņš aizpeldēja atpakaļ uz pretējo stūri un uzpeldēja virs ūdens, lai ievilktu elpu, līdzko galva bija virs ūdens.

Viņš nebija spējīgs sasist stiklu. Viņš nevarēja izrāp­ties no akvārija. Viņam nebija iespējas izvairīties no medūzas. Kaut arī viņš bija paņēmis visu, ko Smiters bija iedevis, nekas no tā nepalīdzēja.

Un tad Alekss atcerējās krēmu. Viņš pastiepa roku augšup un ar pirkstu aizķēra akvārija malu. Tā bija brīnumaina konstrukcija. Alekss nekādi nevarēja iedo­māties, cik liels ūdens spiediens iedarbojas uz stikla plāksnēm, bet visu konstrukciju saturēja kopā saknie- dēti tērauda leņķi stūros gan no iekšpuses, gan no ārpuses.

Kuldams ūdeni, viņš atvilka kabatas rāvējslēdzēju un izņēma tūbiņu. PRET PINNĒM, VESELĪGĀKAI ĀDAI. Ja varētu redzēt, ko viņš dara, Nadja Vola no­domātu, ka zēns kļuvis traks. Medūza aizdreifēja uz akvārija pretējo pusi. Alekss dažas minūtes nogaidīja, tad ātri ienira.

Neizskatījās, ka krēma daudzums būs pietiekams biezajām tērauda konstrukcijām un lielajai stikla tvertnei, bet Alekss atcerējās, kā Smiters bija rādījis, cik maz tā vajadzēja. Vai tiešām krēms iedarbosies ūdenī? Bet par to vairs nebija vērts raizēties. Alekss turēja tūbiņu pret metāla konstrukciju un izspieda garu krēma līniju visā stieņa garumā, ar otru roku apsmērējot katru kniedi.

Alekss spārdīja kājas kā airus un aizpeldēja uz pre­tējo pusi. Viņš nezināja, cik ilgs laiks pagājis, pirms krēms sāka iedarboties, bet jebkurā gadījumā Nadja Vola jau bija nojautusi, ka kaut kas nav kārtībā. Alekss redzēja, ka viņa ir piecēlusies un runā pa telefonu, iespējams, sauc palīgā.

Alekss bija iztērējis tikai pusi krēma no tūbiņas. At­likumu viņš izmantoja pretējā pusē. Milzīgā medūza pārlidinājās virs viņa, kustinot taustekļus un virzot tos uz āru, it kā lai sagrābtu zēnu un apturētu viņu. Cik ilgi viņš jau bija zem ūdens? Sirds sāka dauzīties. Un kas notiks, kad metāls sabruks?

Viņam vēl bija atlicis laiks, lai uzpeldētu virs ūdens un ievilktu elpu, pirms redzēs, kas notiks.

Pat zem ūdens krēms iedarbojās uz metāla kniedēm. Stikli jau bija atšķēlušies nost no metāla konstruk­cijām, un nekas tos vairs nesaturēja. Un ar milzīgu spiedienu ūdens izvēlās ārā līdzīgi durvīm, kas at­sprāgst vējā. Viņam vairs nebija laika domāt. Pasaule sagriezās, un Alekss kā korķis izlidoja ūdenskritumā. Nākamajā acumirklī kā murgainā sapnī ūdens brāzās un saplēsa visus stiklus. Alekss neuzdrošinājās atvērt acis. Viņš tika kaut kur nests un pēc tam nosviests. Viņam likās, ka visi kauli ir salauzti. Tagad viņš bija zem ūdens un centās dabūt gaisu. Galva jau bija virs ūdens, un zēns bija pārsteigts, ka var paelpot.

Akvārija priekšējā daļa bija sabrukusi, un tūk­stošiem litru ūdens iegāzās Heroda Seila kabinetā. Straume sašķaidīja mēbeles un izsita logus. Un tā joprojām plūda, sūcoties cauri grīdai. Sadauzīts zils un apstulbināts, Alekss piecēlās. Ūdens visapkārt bija līdz potītēm.

Kur ir medūza?

Viņam bija paveicies, ka viņš nebija šī izvirduma laikā savijies kopā ar medūzu. Bet tā varēja notikt. Turklāt Seila kabinetā bija vēl pietiekami daudz ūdens, lai medūza varētu viņam piekļūt. Alekss aiz­gāja uz istabas stūri, un viņa ķermenis sastinga. Tad viņš to ieraudzīja.

Nadjai Volai bija veicies mazāk. Viņa bija stāvējusi tieši pretī stikla tvertnei, kad metāla stieņi lūza, un viņai nebija laika izvairīties. Viņa gulēja uz muguras. Kājas bija lauztas. Un portugāļu cilvēkēdāja medūza bija viņai virsū. Tās viena daļa bija Nadjai uz sejas, un viņa likās pārsteigta, skatoties caur trīcošo masu uz Alekšu. Viņas dzelteni krāsotās lūpas likās savilktas pēdējā kliedzienā. Medūzas taustekļi bija apņēmuši sievieti. Simtiem piesūcekņu bija pielipuši pie viņas rokām un kājām, un krūtīm. Juzdamies slikti, Alekss devās uz durvju pusi un grīļodamies izgāja koridorā.

Signalizācija bija ieslēgta. Viņš to sadzirdēja tagad, kad skaņa kā vīzija plūda no mugurpuses. Sirēnas skaņas viņu izsita no apmātības. Cik bija pulkstenis? Gandrīz vienpadsmit. Kā par brīnumu, pulkstenis vēl darbojās. Bet viņš bija Kornvolā, vismaz piecu stundu brauciena attālumā no Londonas. Visapkārt trauk­smes signāla skaņas, bruņoti apsargi un dzeloņstiep­les - viņš nekad neizkļūs no šī kompleksa. Sameklēt telefonu? Nē. Vola, iespējams, bija izstāstījusi patie­sību, kad bija teikusi, ka viņi ir ielenkti. Un jebkurā gadījumā - kā viņš varētu sazināties ar Alanu Blantu vai Džonsas jaunkundzi īsi pirms pasākuma? Tiem jau vajadzēja būt Zinātnes muzejā.

Ir atlikusi vairs tikai stunda.

Laukā cauri trauksmes signālam Alekss sadzir­dēja citu troksni. Propellera dūkoņu. Viņš piegāja pie tuvākā loga un paskatījās ārā. Pilnīgi skaidrs, ka kra­vas lidmašīna, kas stāvēja šeit, kad viņš ieradās, bija sagatavota, lai aizlidotu.

Alekss bija izmircis slapjš, sadauzīts un novārdzis. Bet viņš zināja, kas jādara.

Viņš pagriezās un sāka skriet.