PULKSTEN VIENPADSMITOS

Alekss izbrāzās laukā no mājas un, nonācis svaigā gaisā, apstājās un vispirms aplūkoja apkārtni. Trauk­smes signāli darīja viņu uzmanīgu. Apsargi skrēja tieši pretī, un divas automašīnas netālu no tiem traucās tieši uz nama galvenās ieejas pusi. Zēns joprojām ce­rēja: lai gan kaut kas noteikti nav kārtībā, neviens vēl nezina, kas īsti noticis. Viņiem nevajadzēja meklēt Alekšu, vismaz vēl tagad ne. Tas deva priekšrocības.

Izskatījās, ka viss ir nokavēts. Seila personīgais he­likopters jau bija izlidojis. Vienīgi kravas lidmašīna vēl bija palikusi. Ja Alekss gribēja nokļūt Zinātnes mu­zejā, bija atlikušas piecdesmit piecas minūtes. Viņam bija jānokļūst lidmašīnā. Bet kravas lidmašīna jau sāka kustēties, lēnām izgrozoties no bremžu klučiem. Pēc minūtes vai divām tā sāks lidojuma sagatavošanas pārbaudi. Un tad tā jau būs gaisā.

Alekss paskatījās apkārt un ieraudzīja vaļēju džipu netālu no galvenās ieejas. Pie tā stāvēja apsargs. Tas nometa cigareti un palūkojās apkārt, kas īsti noticis. Bet neko neieraudzīja. Lieliski. Alekss ātri pārskrēja pāri akmeņainajam laukumam. Viņš bija paņēmis no mājas ieroci. Vienu no Seila harpūnām, kas peldēja ūdenī, kad viņš devās prom no istabas. Viņš to pa­kampa ar nolūku: ja būs nepieciešams, tad vismaz ar to varēs aizsargāties. Ar to tagad vajadzētu pietikt, lai nošautu apsargu. Harpūna mugurā, un džips ir viņa. Bet Alekss zināja, ka nespēs to izdarīt. Kaut arī Alans Blants un MI6 vēlējās to iemācīt, viņš tomēr nebija ga­tavs šaut uz cilvēku. Ne savas zemes dēļ. Pat ne tāpēc, lai izglābtu savu dzīvību.

Apsargs ieraudzīja, kā Alekss tuvojas, un ar īkšķi jau aizskāra pistoli, ko nēsāja makstī pie siksnas. Viņš nepaguva to satvert. Alekss izmantoja harpūnas rok­turi, pasvieda to gaisā un smagi iesita apsargam pa apakšžokli. Apsargs saļima, un pistole izkrita viņam no rokas. Alekss paķēra pistoli un ielēca džipā, priecā­damies, ka aizdedzes atslēga ir vietā. Viņš pagrieza atslēgu un sadzirdēja, kā sāk dūkt dzinējs. Viņš zināja, kā ar to jābrauc. Tā bija vēl viena lieta, par ko īens Raiders bija pārliecināts, ka Aleksam tas jāiemācās, tiklīdz viņa kājas bija tik garas, ka varēja sasniegt pe­dāļus. Pārējās mašīnas ielenca viņu. Tiem vajadzēja redzēt, kā viņš uzbruka apsargam. Lidmašīna jau bija pagriezusies un izbraukusi uz skrejceļa starta vietu.

Viņš nepaspēs to sasniegt laikā.

Varbūt tās bija briesmas, kas ielenca Alekšu no vi­sām pusēm un saasināja maņas. Varbūt tā bija bei­dzamā iespēja izkļūt no visām tām briesmām, kas bija pirms tam. Bet Alekss pat nedomāja. Viņš zināja, ko darīt, it kā būtu to darījis jau daudzreiz iepriekš. Un varbūt viņa apmācības bija daudz efektīvākas, nekā viņš pats bija domājis.

Alekss iebāza roku kabatā un izvilka jojo, ko bija iedevis Smiters. Siksnā bija metāla poga, un viņš pasvieda jojo pret to, sajuzdams, kā tas noklikšķ tur, kur vajadzēja. Tad, cik vien ātri iespējams, viņš to pie­sēja pie neilona virves un aptina ap harpūnas bultu. Beidzot pistoli, ko bija ieguvis no apsarga, viņš aizbāza aizmugurē aiz biksēm. Viņš bija gatavs.

Lidmašīna bija beigusi pirmslidojuma pārbaudi. Tās priekšējā daļa bija uz skrejceļa. Propelleri jau griezās ar pilnu jaudu.

Alekss pārslēdza pirmajā ātrumā, atbrīvoja rokas bremzi un nospieda pedāli, mērķējot savu braucamo uz lidmašīnu. Tajā pašā brīdī atskanēja šāvienu troksnis. Viņš parāva stūri un izvairījās. Sānskata spogulis eks­plodēja, un ložu šalts iebrāzās priekšējā stiklā un dur­vīs. Divas mašīnas milzīgā ātrumā traucās tieši pretī, nepārprotami cenšoties viņu satriekt. Katras mašīnas aizmugurējā sēdeklī ārā bija izliecies apsargs un šāva uz viņu. Alekss izbrāzās starp abām mašīnām, un kādu brīdi tās bija katra savā pusē. Viņš bija iespiests starp abām. Un apsargi šāva uz viņu gan no labās, gan kreisās puses. Bet tad viņš jau bija garām. Un apsargi šāva viens uz otru. Tad Alekss sadzirdēja, kā viens no viņiem iebļaujas un izmet ieroci. Viena no mašīnām zaudēja kontroli un ieskrēja priekšējā pusē mājā. Me­tāla kaudze atsitās pret sienu. Otra mašīna bremzē­jot iekrācās, tad apgriezās un atkal sāka vajāt Alekšu.

Lidmašīna jau bija sākusi kustēties pa skrejceļu. Sā­kumā lēni, bet pakāpeniski uzņēma ātrumu. Alekss izbrauca uz asfalta un sekoja.

Viņa pēda bija piespiesta grīdai, un gāzes pedālis bija pilnīgi iespiests. Džips darīja, ko varēja, - brauca ar ātrumu septiņdesmit jūdzes stundā - tas bija viss iespējamais. Uz dažām sekundēm Alekss bija paralēli kravas lidmašīnai, tikai dažus metrus no tās. Bet lid­mašīnas priekšgals jau pacēlās. Un pēc brīža tā būs gaisā.

Un tieši priekšā ceļš bija nobloķēts. Uz skrejceļa bija ieradušies vēl divi džipi. Vairāki apsargi ar automātiem balansēja uz tiem, pa pusei notupušies uz sēdekļiem. Alekss saprata, ka ir tikai viens iemesls, kāpēc viņi ne­šauj, - viņi baidījās trāpīt lidmašīnai. Bet tā jau atrāvās no zemes. Tieši pretī kreisajā pusē Alekss ieraudzīja priekšējo riteni atraujamies no zemes. Viņš paskatījās spogulī. Mašīna, kas bija braukusi no mājas, tagad bija viņam astē. Viņam vairs nebija, kur sprukt.

Viena mašīna aiz muguras. Divi džipi priekšā. Lid­mašīna tagad jau ir gaisā, pakaļējie riteņi arī jau bija pacelti.

Alekss atlaida stūri, paķēra harpūnu un izšāva. Tā nozibēja gaisā. Jojo, kas bija piestiprināts pie Alekša siksnas, sagriezās un izstiepās kādus trīsdesmit met­rus speciāli veidotajā neilona auklā. Harpūnas gals ieurbās lidmašīnās apakšdaļā. Alekss sajuta, kā tiek plēsts gandrīz uz pusēm, kad auklas galā tika izrauts no džipa. Pēc dažām sekundēm viņš jau bija četrdesmit piecdesmit metrus virs skrejceļa, šūpojoties zem lid­mašīnas. Džips zaudēja kontroli un novirzījās no ceļa. Abas pārējas mašīnas centās izvairīties no tā, bet tas neizdevās. Notika sprādziens, un uguns bumba un pe­lēku dūmu mutulis sekoja Aleksam, mēģinot viņu sa­grābt. Pēc mirkļa atskanēja otrs sprādziens. Kādu brīdi trešā mašīna centās izvairīties no abām, bet brauca pārāk ātri. Tā ietriecās degošajos vrakos, izšļūca cauri, apmetās apkārt un, turpinot kaukt, slīdēja uz muguras pa skrejceļu, pirms arī to apņēma liesmas.

Alekss redzēja tikai nedaudz no tā visa. Viņš karā­jās zem lidmašīnas tievā, baltā auklā, riņķodams ap­kārt un apkārt, kamēr viņu cēla arvien augstāk gaisā. Viņu apņēma vējš, apdedzinot seju un padarot gan­drīz kurlu. Viņš pat nevarēja sadzirdēt propellerus, kas bija tieši virs galvas. Siksna griezās viduklī. Viņam bija grūti elpot. Izmisis viņš grābstījās gar jojo, cen­šoties iegūt vajadzīgo kontroli. Vienīgā poga… viņš to nospieda. Mazs, spēcīgs motoriņš sāka satīt virvi. Jojo rotēja ap siksnu, ievelkot auklu. Ļoti lēni, pa centimet­ram, Alekss tika pievilkts arvien tuvāk lidmašīnai.

Viņš uzmanīgi pasniedzās pēc harpūnas. Lidmašī­nas aizmugurē bija durvis, un, kad viņš izslēdza jojo mehānismu, tad bija jau pietiekami tuvu, lai aizsniegtu rokturi. Viņš vēlējās uzzināt, kurš vada lidmašīnu un kurp tā dodas. Pilotam vajadzēja redzēt, kas noticis uz skrejceļa, bet viņš nevarēja dzirdēt harpūnu. Viņš nevarēja zināt, ka uzņēmis vēl vienu pasažieri.

Atvērt durvis izrādījās grūtāk, nekā Alekss bija iedomājies. Viņš joprojām šūpojās zem lidmašīnas, un katru reizi, kad jau bija pavisam tuvu rokturim, vējš viņu atpūta atpakaļ. Viņš joprojām ar grūtībām varēja kaut ko saskatīt. Vējš bija sadzinis asaras acīs. Divreiz jau zēna pirksti bija sataustījuši rokturi, un vajadzēja tikai to nospiest, pirms viņš atkal tika aizpūsts prom. Trešo reizi viņš centās sagrābt rokturi, un tas jau izdevās daudz labāk, bet roktura nospiešana prasīja visus spēkus.

Durvis atgāzās vaļā, un Alekss pa lūku ierāpās iekšā. Viņš atskatījās. Skrejceļš jau bija kādus trīssimt met­rus zem viņa. Lejā liesmoja divi ugunskuri, bet šādā attālumā tie izskatījās kā divi sērkociņi. Alekss sariti­nāja jojo, lai atbrīvotu sevi. Tad viņš sataustīja bikšu jostu un izvilka ieroci.

Lidmašīna bija tukša. Tikai kaut kādi atsevišķi saiņi vīdēja tālumā, tos Alekss skaidri nesaskatīja. Bija tikai viens pilots, kurš sēdēja pie vadības pults, un kāda ie­rīce uz tās viņam bija norādījusi, ka durvis ir atvērtas, jo pēkšņi viņš pagriezās atpakaļ. Un Alekss sastapās aci pret aci ar Ņirgu.

- Varg? - nomurmināja virssulainis.

Alekss izvilka ieroci. Viņš šaubījās, vai būtu drosme to lietot. Bet viņš negrasījās Ņirgām ļaut to uzzināt.

- Labi, Ņirgas kungs, - viņš centās pārkliegt propel­leru troksni un vēju. - Jūs neesat nekāds runātājs, tad labāk paklausieties. Es gribu, lai jūs lidojat uz Lon­donu. Mēs dosimies uz Zinātnes muzeju Dienvidken- singtonā. Tas nevar aizņemt vairāk kā pusstundu. Un, ja domājat mani izmuļķot, ielaidīšu jums lodi pierē. Vai sapratāt?

Ņirga neko neatbildēja.

Alekss izšāva. Lode ieurbās grīdā tieši pie Ņirgas kājām. Ņirga palūkojās Aleksā un tad lēni pamāja ar galvu.

Viņš pasniedzās pēc vadības sviras un parāva to. Lidmašīna strauji sasvērās uz priekšu un uzņēma kursu uz austrumiem.

Загрузка...