Pērkondārds

MĒS NEESAM ROTALLIETAS

Londonas birojā Džonsas kundze sēdēja, gaidīdama, kamēr Alans Blants izlasīs atskaiti. Spīdēja saule. Ār­pusē balodis tipināja šurpu turpu pa dzegu kā sargka­reivis.

- Viņš tiek galā ļoti labi, - Blants beidzot sacīja.

- Patiesībā atzīstami labi. - Viņš pāršķīra lapaspusi.

- Žēl, redzams, zēnam trūkst šaušanas iemaņu.

- Vai tad jums bija padomā dot viņam ieroci? - Džon­sas kundze jautāja.

- Nē. Nedomāju, ka tā būtu laba ideja.

- Tad kāpēc viņam vajadzētu šīs iemaņas? Blants pacēla uzaci. - Mēs nevaram dot pusaudzim

ieroci. Tomēr es nedomāju, ka varam viņu sūtīt uz Porttolonu tukšām rokām. Jums būtu vēl jāaprunājas ar Smiteru.

- Es jau runāju. Viņš pie tā pašlaik strādā. Džonsas kundze piecēlās, grasīdamās iet prom. To­mēr pie durvīm viņa apstājās. - Es prātoju, vai jūs esat iedomājies, ka Raiders jau gatavoja Alekšu šim darbam.

- Ko jūs ar to gribat teikt?

- Sagatavojot Alekšu savā vietā. Visu laiku, kopš zēns sācis staigāt, viņš tika gatavots izlūka darbam… pašam to nezinot. Šķiet, viņš ir dzīvojis ārzemēs, tāpēc tagad runā franciski, vāciski, spāniski. Viņš ir labs al­pīnists, nirējs un slēpotājs. Viņš ir mācījies karatē. Fi­ziski viņš ir lieliski sagatavots. - Sieviete paraustīja plecus. - Es domāju, Raiders vēlējās, lai Alekss kļūtu par izlūku.

- Bet ne tik ātri, - Blants iebilda.

- Piekrītu. Jūs to zināt tikpat labi kā es, Alan, viņš vēl nav gatavs. Ja mēs zēnu sūtīsim uz Seila rūpnīcu, viņš ies drošā nāvē.

- Iespējams. - Šis vienīgais vārds bija auksts un lie­tišķs.

- Viņam ir tikai četrpadsmit gadu! Mēs tā nevaram rīkoties.

- Mums tas ir jādara. - Blants piecēlās un atvēra logu, ielaižot svaigu gaisu un ielas trokšņus. Balo­dis nobijies metās lejā no dzegas. - Visa šī lieta mani uztrauc, - viņš sacīja. - Premjerministram šķiet, ka Pērkondārds valdībai ir ļoti nozīmīgs. Bet vēl ir kaut kas, kas man nepatīk Herodā Seilā. Vai jūs izstāstījāt zēnam par Jasenu Gregoroviču?

- Nē. - Džonsas kundze papurināja galvu.

- Tad ir pienācis laiks to izdarīt. Jasens bija tas, kurš nogalināja viņa tēvoci. Es par to esmu pārlieci­nāts. Un Jasens strādā Seila labā…

- Ko tad, ja viņš nogalinās arī Alekšu Raideru?

- Tā nav mūsu darīšana, Džonsas kundze. Ja zēns aizies bojā, tas būs pēdējais pierādījums, ka kaut kas tur nav labi. Mazākais, varēsim aizkavēt Pērkondārda projektu un labi dziļi ieskatīties visā, kas notiek Port­tolonā. Zināmā mērā tas varētu mums palīdzēt, ja viņš tiks nogalināts.

- Zēns vēl nav gatavs. Viņš pieļaus kļūdas. Nevaja­dzēs daudz laika, lai saprastu, kas viņš ir, - nopūtās Džonsas kundze. - Es nedomāju, ka Aleksam vispār ir lielas izredzes.

- Piekrītu. - Blants atgriezās pie loga. Saule apspī­dēja viņa plecus. Vientuļa ēna pārskrēja sejai. - Bet tagad ir par vēlu uztraukties par to, - viņš sacīja. - Mums vairs nav laika. Beidziet apmācības. Sūtiet viņu prom.

Alekss sakumpis sēdēja aizmugurē zemu lidojošā armijas lidmašīnā C-130, viņa ceļi sitās pret vēderu. Divās rindās ap viņu sēdēja divpadsmit vīri - viņa vie­nība un vēl divi citi. Nu jau stundu lidmašīna bija lido­jusi gandrīz simt metru augstumā pār Velsas ieleju, nolaižoties un pagriežoties, lai izvairītos no kalnu smailēm. Vientuļa sarkana lampiņa kvēloja cilpā vada galā, dodot arī nelielu siltumu šaurajā kabīnē. Alekss juta, kā dzinēja vibrēšana tricina ķermeni. Tas bija gluži kā ceļot ar centrifūgu un mikroviļņu krāsni vien­laikus.

Doma par lēkšanu laukā no lidmašīnas ar milzīgu zīda lietussargu darīja Alekšu bažīgu, tomēr tikai tajā rītā tika pateikts, ka patiesībā viņam nebūs jālec. Rīko­jums no Londonas. Nevarot riskēt, lai zēns lauztu kāju, tika teikts, un Alekss nojauta, ka šo mācību beigas nav tālu. Tomēr viņš bija iemācījies, kā salikt izpletni, kā to pārbaudīt, kā izlēkt no lidmašīnas un kā pieze­mēties, turklāt dienas beigās seržants izskaidroja, kā pareizi lidot. Un tas viss pieredzei. Tagad lidmašīnas pakaļgalā Alekss jutās gandrīz bezcerīgi. Viņš noska­tīsies, kā pārējie izlec, un tad paliks viens.

- P mīnus pieci…

Pilota balss noskanēja skaļrunī tāla un metāliska. Alekss sakoda zobus. Piecas minūtes līdz lēcienam. Viņš paskatījās uz vīriem, ieņēma pozīciju, pārbaudot auklas, kas savieno visus vienā rindā. Viņš sēdēja bla­kus Vilkam. Par brīnumu, šis vīrs bija kluss un nekus­tīgs. Tumsā bija grūti ko pateikt, bet, paskatoties sejā, varēja redzēt, ka viņš ir nobijies.

Atskanēja skaļa dūkšana, un sarkanās gaismas vietā iedegās zaļā. No lidmašīnas priekšgala atnāca pilota palīgs. Viņš pasniedzās pēc roktura un atgrūda vaļā durvis lidaparāta aizmugurē, ļaujot ieplūst aukstam gaisam. Lija. Garām šņāca lietus.

Zaļā gaisma sāka mirgot. Pilota palīgs uzsita pir­majam pārim uz pleca, Alekss vēroja abus speram soli sāņus, un tad viņi tika izmesti. Jau pēc mirkļa viņi bija tur, ceļā. Nosaluši. Viņi bija laukā, nereāli kā fotogrā­fijā, saņurcīti un savirpināti viņi traucās pa vējam. Pēc tam sekoja vēl divi. Tad vēl divi, līdz beidzot pienāca kārta pēdējam pārim.

Alekss uzmeta skatienu Vilkam, kurš šķita kaut ko knibināmies ap savu ekipējumu. Viņa pārinieks aiz­gāja pie durvīm viens, bet Vilks uz viņu joprojām ne­skatījās.

Otrs vīrs izlēca. Pēkšņi Alekss attapās, ka palikuši tikai viņš un Vilks.

- Kusties! - pilota palīgs kliedza cauri dzinēja dū­koņai.

Vilks piecēlās. Viņa acis uz brīdi sastapās ar Alekša acīm, un tajā pašā laikā zēns saprata. Vilks bija popu­lārs līderis. Viņš bija apmācīts un veikls. Četrdesmit kilometru pārgājienu viņš veica, it kā pastaigājoties pa parku. Taču viņam bija vājā vieta. Tā bija izpletņ- lēkšana. Viņš bija nobijies un nespēja kustēties. Bija grūti noticēt, bet tur viņš bija - nosalis stāvēja pie izejas, rokas pastieptas augšup un nekustīgas. Alekss atskatījās. Pilota palīgs raudzījās uz citu pusi. Viņš neredzēja, kas noticis. Un ja viņš to redzēs? Ja Vilkam šis lēciens neizdosies, tad tās var būt viņa mācību un varbūt pat karjeras beigas. Pat ja viņš sastomītos, ar to būtu beigas. Viņš būtu izmests.

Alekss brīdi apdomājās. Vilks nekustējās. Alekss manīja, ka viņa pleci raustās, it kā viņš censtos sadū­šoties. Pagāja desmit sekundes. Varbūt vairāk. Pilota palīgs pieliecās, noliekot aprīkojumu. Alekss piecēlās. - Vilk, - viņš teica.

Pat tad Vilks viņu nedzirdēja.

Alekss pēdējo reizi uzmeta ātru skatienu pilota pa­līgam, tad saņēma visus spēkus un spēra. Viņa pēda trāpīja pa Vilka pēcpusi. Vilks bija pārsteigts. Viņa rokas atbrīvojās, kā nirstot mutuļojošā nakts gaisā.

Pilota asistents pagriezās un ieraudzīja Alekšu. - Ko tu dari? - viņš kliedza.

- Es tikai izstiepu kājas, - Alekss atkliedza.

Lidmašīna izmeta gaisā līkumu un pagriezās uz māju pusi.

Džonsas kundze gaidīja Alekšu ienākam angārā. Viņa sēdēja pie galda, ģērbusies pelēkā zīda žaketē ar melnu kabatlakatiņu, kas iesprausts augšējā kabatā, un biksēs. Pirmajā brīdī viņa Alekšu nepazina. Zēns bija ģērbies lidotāju formas tērpā. Viņa mati bija sali­juši. Seja pauda nogurumu, un viņš izskatījās vecāks par saviem gadiem. Vēl neviens no vīriem nebija atgrie­zies. Tiem pakaļ bija aizsūtīta mašīna, lai tos savāktu no lauka trīs kilometrus tālāk.

- Aleks? - Džonsas kundze ierunājās.

Alekss paskatījās uz viņu, bet neko neatbildēja.

- Tas bija mans lēmums - apturēt tavu lēkšanu, - viņa sacīja. - Es ceru, ka neesi vīlies. Domāju, tas būtu pārāk riskanti. Lūdzu, apsēdies.

Alekss apsēdās viņai pretī.

- Man ir kaut kas, kas tevi uzmundrinās, - viņa turpināja. - Es tev atnesu dažas mantiņas.

- Esmu par vecu rotaļlietām, - Alekss sacīja.

- Ne šādām.

Džonsas kundze padeva zīmi, un no tumsas iznāca vīrs, nesot paplāti ar aprīkojumu, ko nolika uz galda. Vīrs bija neaprakstāmi resns. Kad viņš apsēdās, me­tāla krēsls zem sēžamvietas iepletās, un Alekss pār­steigts lēsa, kāds gan varētu būt vīra svars. Viņš bija plikpauris ar melnām ūsām un vairākiem zodiem, kuri beigās pārtapa kaklā un plecos. Viņš valkāja auduma uzvalku ar gaišām svītrām. Uzvalkam bija izlietots tik daudz materiāla, ka no tā varētu pagatavot telti.

- Smiters, - viņš sacīja, paklanoties pret Alekšu.

Ļoti jauki tevi satikt, veco zēn.

- Kas jums tur ir uzmeistarots? - noprasīja Džonsas kundze.

- Baidos, ka mums nebija daudz laika, Džo, - Smi­ters atteica. - Mans uzdevums bija padomāt, ko var dot četrpadsmitgadīgam puikam, lai viņš to varētu izmantot. - Vīrietis paņēma pirmo mantu no paplātes. Tas tik bija jojo! Nenormāli liels un darināts no mel­nas plastmasas. - Ļaujiet man sākt ar šo, - sacīja Smi­ters.

Alekss saķēra galvu. Tas bija neticami. - Nestāstiet man! - viņš iesaucās. - Tā ir daļa no slepenā ieroča.

- Ne gluži. Es teicu, tu esi pārāk jauns, lai tev būtu ierocis.

- Tātad tā nav īsta rokas granāta? Parauj aiz aukli­ņas, un viss aiziet pa gaisu?

- Protams, nē. Tas ir jojo. - Smiters parāva aukliņu, turot to divos pirkstos. - Lai kā tur būtu, aukliņa ir no speciālā neilona. Ļoti izturīga. Šeit ir tikai trīsdesmit metri, bet tā var izturēt pat līdz simts kilogramiem svara. Būtībā jojo ir automatizēts un to var piestipri­nāt pie tavas siksnas. Ļoti ērts kāpšanai kalnos.

- Pārsteidzoši, - Alekss ironizēja.

- Un tad vēl šis. - Smiters paņēma mazu tūbiņu. Alekss uz sāna izlasīja: PŪTĪŠU TĪRĪTĀJS, VESELĪ­GAI ĀDAI. - Nekā personiska, - Smiters it kā atvai­nojās. - Mēs nodomājām, ka dažkārt zēni tavā vecumā tādus lieto. Bet šis ir samērā ievērojams. - Viņš at­vēra tūbiņu un izspieda nedaudz krēma sev uz pirk­sta. - Pilnīgi nekaitīgs, ja tu tam pieskaries. Tomēr savienojumā ar metālu tas ir pilnīgi kas cits. - Viņš noslaucīja krēmu no pirksta pret galda virsmu. Uzreiz nekas nenotika. Tad gaisā sāka celties kodīgs dūmu mākonis, metāls čurkstēja un tajā vietā kļuva robots.

- Tas tā būs ar jebkuru metālu, - paskaidroja Smiters.

- Ļoti ērts, ja tev jāizkļūst no slēgtas telpas. - Viņš izņēma kabatlakatiņu un notīrīja pirkstu.

- Vai vēl kas? - Džonsas kundze jautāja.

- Jā, Džo. Varētu teikt, tas ir mūsu aizsarglīdzek­lis. - Smiters izņēma mazu, spožu kārbiņu, kuru Alekss pazina pēc datorspēles Nintendo krāsām.

- Kurš no pusaudžiem gan varētu iztikt kaut bez vie­nas no tām? - viņš jautāja. - Šī domāta četrām spēlēm. Bet jaukākais ir tas, ka katra spēle piešķir datoram mazliet citu funkciju.

Viņš demonstrēja Aleksam pirmo spēli. - Ja tu ieliksi Nemesis, dators kļūs par faksu vai fotoapa­rātu, kas tieši savienots ar mums, un otrādi. - Otrā spēle. - Exocet pārvērtīs datoru par rentgenu. Tam ir arī audiofunkcijas. Austiņas ir piemērotas slepenai noklausīšanai. Tas gan nav tik spēcīgs, kā man gri­bētos, bet ar tādiem mēs strādājam. Es pieļauju, ka šobrīd tu jūties kā savā istabā… Un beidzot… Bomber Boy.

- Vai varu vienu uzspēlēt? - Alekss jautāja.

- Tu vari uzspēlēt visas četras. Tomēr, kā vēsta no­saukums, tā ir dūmu bumba. Atstāj šīs spēles kaseti kaut kur istabā, tad uz klaviatūras nospied START trīs reizes, un tā sprāgs.

- Paldies, Smiter, - Džonsas kundze sacīja.

- Ņemiet par labu, Džo. - Smiters piecēlās, viņa kājas centās noturēt milzīgo svaru. - Ceru tevi satikt atkal, Aleks. Man līdz šim nekad nav nācies apgādāt tādu zēnu kā tu. Esmu pārliecināts, ka varēsi izdomāt daudz dažādu īsti brīnišķīgu lietu.

Viņš gāzelēdamies devās prom un nozuda durvīs, ar troksni aizcērtot tās aiz sevis.

Džonsas kundze pagriezās pret Alekšu. - Tu rīt do­dies uz Porttolonu, - viņa paziņoja. - Brauksi turp kā Fēlikss Lesters. - Viņa pasniedza Aleksam mapi. - Mums jāsūta īstais Fēlikss Lesters brīvdienās uz Skotiju. Šeit tu atradīsi visu vajadzīgo par viņu.

- Es to palasīšu gultā.

- Labi. - Pēkšņi Džonsas kundze kļuva nopietna, un Alekss iedomājās, kā būtu, ja viņa būtu māte. Tad viņai varētu būt dēls Alekša vecumā.

Džonsas kundze izņēma melnbaltās fotogrāfijas un nolika uz galda. Tur bija attēlots vīrietis baltā T kreklā un džinsos. Viņam varēja būt divdesmit vai trīsdesmit gadu. Gaiši, īsi apgriezti mati, maiga seja, augums kā dejotājam. Fotogrāfija bija mazliet neskaidra.

- Es gribu, lai tu paskaties šo, - Džonsas kundze sacīja.

- Es skatos.

- Viņa vārds ir Jasens Gregorovičs. Viņš ir dzimis Krievijā, bet tagad strādā vairākās valstīs. Viņš dar­bojas Irākā. Arī Serbijā, Lībijā un Ķīnā.

- Ko viņš dara? - jautāja Alekss, tomēr, skatoties uz vēso seju ar tukšajām, aukstajām acīm, gandrīz uzmi­nēja.

- Viņš ir algots slepkava, Aleks. Mēs esam pārlieci­nāti, ka tieši viņš nogalināja Ienu Raideru.

Iestājās ilgs klusums. Alekss ieskatījās fotogrāfijā, cenšoties iegaumēt seju.

- Šī fotogrāfija tika uzņemta pirms pusgada. Kubā. Tā, protams, varēja būt nejaušība, bet tieši tajā pašā laikā Herods Seils arī bija tur. Un abi tur satikās. Un vēl kas. - Džonsas kundze apklusa. - Pēdējā ziņojumā Raiders lietoja kodu. Brīdinājuma burtu J.

- J nozīmē Jasens.

- Viņš bija redzējis Jasenu kaut kur Porttolonā. Viņš gribēja, lai mēs to zinām…

- Kāpēc jūs man tagad visu to stāstāt? - Alekss jau­tāja.

- Ja tu viņu redzēsi, ja Jasens ir kaut kur Seila rūp­nīcā, es vēlos, lai tu ar mums sazinies kaut reizi.

- Un pēc tam?

- Mēs tevi no turienes dabūsim laukā. Ja Jasens uzzinās, ka darbojies mūsu labā, viņš nogalinās arī tevi.

Alekss pasmaidīja. - Esmu pārāk jauns, lai viņam rastos interese par mani, - viņš sacīja.

- Nē. - Džonsas kundze paņēma atpakaļ fotogrāfiju. - Atceries, Aleks Raider, cilvēks nekad nevar būt pā­rāk jauns, lai mirtu.

Alekss piecēlās.

- Tu dodies prom rīt no rīta astoņos, - Džonsas kundze precizēja. - Esi piesardzīgs, Aleks. Un lai tev veicas.

Alekss izgāja, un viņa soļi vēl atbalsojās tukšajā an- gārā. Kad zēns bija projām, Džonsas kundze attina piparmētru konfekti un ieslidināja mutē. Viņas elpa vienmēr smaržoja pēc piparmētrām. Kā Speciālo uz­devumu vienības vadītāja viņa bija aizsūtījusi nāvē tik daudz vīru. īenu Raideru un vēl kādu duci. Iespējams, tas bija vieglāk, ja elpa ir salda.

Pirms kāda brīža bija atgriezušies izpletņlēcēji. Viņi nāca no tumsas tieši Aleksam pretī kopā ar Vilku un pārējiem, kas bija beiguši K vienības mācības. Alekss centās vīrus apiet, bet Vilks nostājās viņam ceļā.

- Tu dodies projām, - Vilks sacīja. Kaut kā viņš bija uzzinājis, ka Alekša mācības beigušās.

-Jā.

Iestājās ilgs klusums. - Kas notika lidmašīnā… - viņš iesāka.

- Aizmirsti to, Vilk, - Alekss teica. - Nekas neno­tika. Tu izlēci, un es nezinu, kas vēl tur notika.

Vilks pastiepa roku. - Gribu, lai tu zini… Es kļūdījos attiecībā uz tevi. Piedod, ka sagādāju tev grūtus brī­žus. Bet tev viss būs labi. Un varbūt… kādu dienu būs jauki strādāt ar tevi kopā.

- To nevar zināt, - Alekss atteica.

Viņi sarokojās.

- Lai tev veicas, Kucēn.

- Paliec sveiks, Vilk.

Alekss pazuda nakts melnumā.