Pēdējais orks

Divdesmit piektā nodaļa

Mirušie bija apbērēti ar lielu godu.

Pasaule pamazām atguva ierasto ritumu.

No ciema uz ciemu, no pilsētas uz pilsētu atsāka ceļot tirgotāji.

Atkal ieradās kumēdiņu rādītāji.

Pat kabatzagli atkal lika manīt savu esamību.

Ielās kašņājās vistas, bet teju katrā krustojumā ar savu leti bija iekār­tojies kāds plāceņu pārdevējs.

Vasaras beigu saule nežēlīgi kveldēja.

Rankstrails bija zirgu staļļos un aplūkoja jaunākos to iemītniekus. Kopš pilsēta atkal bija brīva un atvērta, bija ieradušies daudzi tirgoņi, lūgdami aizstāvību un drošību un pretī piedāvādami savu zeltu.

Viens no tirgotājiem bija ieradies pārdot zirgus, un lopiņiem, ko tas pēc dažām dienām gatavojās vest tālāk uz Varilu, pagaidām bija ierādīta vieta Ķēniņu pils staļļos.

Te bija pusducis bēru zirgu, divas salnas ķēves, no kurām viena bija grūsna, un brīnišķīgs, milzīgs ērzelis, melns kā kraukļa spārns, jauns un tikko iejāts.

Ērce Lieliskā bija nometināta pašos staļļa dziļumos, bet arī tur tā izcē­lās gluži kā rūsas traips uz mirdzoši spoža zobena. Rankstrails prātoja, kad gan viņš beidzot tiks pie zirga, kurš būtu šī vārda cienīgs, bet savu pašreizējo jājamlopu varēs nosūtīt uz tam piemērotāku vietu, proti, uz lielo katlu, kurā vāra virumu kareivjiem, gaļu aizdarot ar sīpoliem un pupām. Rankstrails tuvojās melnajam ērzelim: tas bija īsts rikšotājs, karavadoņa vai ķēniņa cienīgs. Kapteinis lēnām nolaida roku dzīvniekam uz purna, un tas šī pieskāriena nevairījās. Rankstrails lēnām noglāstīja melni.

Tad paraustīja plecus: tik un tā viņš nemūžam nespētu savu veco kle­peri atdot savārīšanai ar sīpoliem un pupām. Un arī pietiekami daudz zelta, lai nopirktu melno ērzeli, viņam nekad nebūs. Tātad secinājums bija pavisam vienkāršs.

Viņš paturēs Ērci. Galu galā vecā ķēve bija vadījusi ciņu pret orkiem.

Kāds ienāca stallī un nokremšļojās. Rankstrails atskatījās un ieraudzīja senešalu. Vecais vīrs bija ieradies pavēstīt, ka abas Daligaras dižkundzes vēloties Kapteini pēc iespējas drīzāk redzēt pie pilsētas nocietinājumiem. Rankstrailam uzmācās vēlēšanās izkrist cauri zemei: Daligaras dižkun­dzes arī pa vienai viņam spēja sagādāt visai lielas mocības, bet, ja tās bija abas kopā, tikšanās nekādi nekļuva patīkamāka. Senešals bija tēr­pies karmīnkrāsas tunikā ar zelta rotājumiem, bet sirmie mati krita pār greznu stolu, kas darināta no balta zīda un sīkām zeltā plāksnītēm. Šis nenoliedzami bija svinīgo ceremoniju tērps, tātad arī pašlaik droši vien norisinājās kaut kas īpaši svarīgs.

Ja Kapteinim dotu iespēju izvēlēties sabiedrību tuvākajām stundām, viņš daudz labprātāk tās pavadītu kopā ar orkiem. Taču iespējas izvē­lēties nebija, un Kapteinis devās pie dižkundzēm.

Viņš uzmeta skatienu savām netīrajām rokām, metāla kniežu un ādas bruņām, kas jau sen bija vienā krāsā ar zemi, uzlūkoja savus dub­ļiem nošķiestos kājsargus un klusībā vēlējās, kaut nu uz bastioniem ne­izrādītos vienīgais, kas nav pārģērbies smalkākās drānās.

Ķēniņiene un Austra stāvēja uz augstā zemes vaļņa, kas pilsētu no­robežoja no austrumpuses, — tā bija tā pilsētas vieta, kuru rīta gaisma apspīdēja pašu pirmo.

Senešals tūdaļ piesteidzās pie ķēniņienes, bet Rankstrails mazliet atpalika. Viņam neizdevās saredzēt ķēniņienes Raganas seju, taču radās iespaids, ka viņa ir vienīgā, kura zina, kas īsti šeit notiek. Katrā ziņā citu sejās bija vērojamas neizpratnes un apjukuma pilnas izteiksmes. Pamazām visapkārt sapulcējās arvien lielāks pūlis.

Trīs kareivji cītīgi atbrīvoja no zemes paaugstinājumu, kurš allaž tika uzskatīts par nelielu terasi, taču izrādījās esam milzīga sarkofāga vāks. Šķirsts bija vismaz desmit pēdu garš un piecas pēdas plats. Tas bija da­rināts no gluda, taču nenopūlēta un rakstiem vai ciļņiem neizrotāta akmens. Vienīgi pašā vāka vidū bija iekalti dziļi, lieli burti. Tās bija otrās rūnu dinastijas elfu rakstzīmes, kuras Rankstrails pazina gaužām slikti.

Šķirsta vākā bija iekalts viens vienīgs īss vārds: pirmais burts bija A, otrais neapšaubāmi — R, ko Rankstrails kā jau savējo prata pazīt pat šajā senajā rakstībā, piektais burts bija I, kurš visās valodās, arī senelfu mēlē, ir visvieglākais. Tas nevarēja būt nekas cits kā Ardvina vārds.

ARDVINS

Ķēniņiene Ragana bija atradusi Ardvina kapu un pavēlējusi to atvērt.

Sarkofāgs bija neiedomājami smags. Racējiem pievienojās vēl pus­ducis kareivju, bruņojušies ar pīķiem, ko tie mēģināja izmantot kā sviras. Daži pīķi pārlūza. Vienam no vīriem izdevās ietrāpīt pīķa smaili rievā, kas nošķīra sarkofāga vāku no pamatnes, un senais šķirsts beidzot tika atvērts. Visapkārt šķirstam akmenī bija iecirstas šauras spraugas, kas atgādināja šaujamlūkas, kādas, izveidotas visapkārt nocietinājumu mū­riem, sargā strēlniekus, — tā Ardvins vienlaikus bija guldīts zemē un bija no tās šķirts. It kā viņš būtu vēlējies atrast kompromisu starp ap­bedījumu, kāds pierasts cilvēkiem, kas nāvē paliek nošķirti no zemes, un paražām, kas valda orku pasaulē, kur mirušie atgriežas zemē, nepa­glabāti koka vai akmens zārkos. Zeme, sīki akmentiņi, saknes un satrū­dējušas lapas bija iekļuvušas sarkofāga iekšienē, tāpēc tagad no tā plūda svaigi rudenīga mitru sūnu un vēsas zemes smarža, kādu var sajust mežā sēņojot. Starp sarkofāga sienām un dižā ķēniņa pīšļiem mājvietu bija atraduši gliemeži, sliekas, kukaiņi un arī peļu ģimene, kuras piederīgie tagad spruka prom uz visām pusēm.

Ķēniņš bija milzīgs, vismaz septiņas pēdas garš. Galvā viņam bija kronis, kas darināts no dzelzs plāksnītēm, kuras kopā saturēja smalka, neap­strādāta zelta stīpiņa. Mugurā ķēniņam bija ādas gabalu un metāla kniežu bruņas, kas sniedzās līdz ceļgaliem, kur sākās rupji metāla kājsargi. Līdzās tam gulēja garš vairogs, kuru rotāja asas dzelzs plāksnes un dzelkšņi, kas kopā veidoja ko līdzīgu zvēra purnam. Rokās ķēniņš turēja zobenu, kura asmens bija vismarčetras pēdas garš. Tam vajadzēja pierēķināt vēl vismaz divdesmit collu garo spalu, kas bija darināts no metāla un akmens, lai cirtiena svars būtu vēl lielāks. Šāds zobens bija turams abām rokām. Arī ap spalu un asmens pamatni bija apvīta neapstrādāta zelta stieplīte.

Nekādu ciļņu, dārgakmeņu, greznu rakstu un vijumu. Tikai akmens un tērauds. Un zelta stieplīte kā piemiņa par ilgām un skumjām.

Austra raudzījās klusa un bezkaislīga.

Ķēniņiene Ragana pavērsās pret senešalu un pavēlēja, lai visdrī­zākajā laikā tiek izgatavota Ardvina statuja, ko varētu novietot pašā Ķēniņu ložas sākumā. Tēlam jābūt septiņas pēdas augstam un ar apdedzinājuma rētu uz labā vaiga.

— Bet kā atveidot vaibstus, mana kundze? Mēs taču nezinām, kā viņš izskatījās, — iebilda senešals.

Iestājās ilgs klusums, kuru kliedēja tikai kaiju klaigas. Tad valdniece uzmeta senešalam greizu skatienu un skarbi noteica:

— Redzot, kādas bruņas viņš nēsājis un kādus ieročus cilājis, do­māju ka droši var atmest iespēju, ka viņš izskatījies līdzīgs elfam.

Tad ķēniņiene tuvojās sarkofāgam. Viņa nometās ceļos. Pastiepa roku un pieskārās kronim, lēnā un ilgā glāstā pārslidināja pirkstus tam, kas bija atlicis no valdnieka sejas. Tālumā bija dzirdami bērnu smiekli un vistu kladzināšana. Tad ķēniņiene Ragana ar manāmām pūlēm, lai arī būdama ļoti spēcīga sieviete, izņēma Ardvinam no rokām zobenu un piecēlās. Nobraukot pret zobena asmeni sava apmetņa malu, viņa noslaucīja no tā zemes un putekļus. Tērauds bija labi saglabājies un iemir­dzējās. Ķēniņiene ierunājās un runāja lēni, ļaujot, lai starp teikumiem iegulst klusums.

— Godināsim Ardvinu, — vina teica. — Vina kēnina kronis vinu

' » > > » >

arī turpmāk pavadīs Nāves valstībā. Bet mēs paņemsim viņa zobenu, jo briesmas joprojām apdraud šo zemi. Kamēr cilvēku pasauli ielenks ienaid­nieki, mums vienmēr vajadzēs cīnīties. Ardvina elpa dvesmo vējā, tā ir kopā ar mums, un viņa zobens turpmāk būs mūsu rokās. Kamēr vien mums būs šis zobens, mēs atcerēsimies savu neuzveicamo ķēniņu un neviens nekad nespēs mūs iznīcināt.

Rite pacēla zobenu virs galvas. Tas bija ļoti smags. Tā asmens sma­gumu nemazināja nekādas gropes.

— Jūs varat aizvērt sarkofāgu, — viņa beidzot pavēlēja un atspieda zobena smaili pret zemi.

Pat tikai īsu mirkli turot zobenu pastieptās rokās, valdnieces seja bija norasojusi sīkām sviedru pērlītēm.

— Mana kundze, — iebilda senešals, — šis zobens jums ir daudz par smagu!

Ķēniņiene viņu uzlūkoja un pasmaidīja.

— Šai pasaulē iespējams ir viss, pat tāds brīnums, ka vienu vienīgu reizi es jums piekrītu, — viņa atbildēja. — Man sira Ardvina zobens ir par smagu. Ne jau es to nēsāšu. Visvairāk briesmām pakļauta ir Varila, kas atrodas austrumpusē, tai aizsardzība ir vajadzīga visvairāk.

Rite pagriezās pret Rankstrailu. Iedūrusi zobena smaili zemē starp sevi un Kapteini, viņa pastiepa tam ieroča spalu.

— Kaptein, — viņa teica, — es gribētu, lai nākamreiz, kad jūs sar­gāsiet cilvēku pasauli un manus bērnus, jums rokās būtu zobens, kas tik viegli nelūst.

Abi ielūkojās viens otram sejā. Rite ierunājās skarbākā balsī, mai­not arī uzrunas veidu:

— Tu nogalināji pūķi. Viņš bija mans draugs un mana vīra brālis, viņš bija brīnišķīgs. Taču tu izglābi manus bērnus. Ja kādu dienu tavs kaujas rags skanēs, saucot pēc palīdzības, es cīnīšos par tevi, un tāpat da­rīs mani pēcteči. Un es zinu, ka tu nāksi man palīgā, ja skanēs mans rags.

Rankstrails ilgi raudzījās viņai acīs, tad nolaidās uz ceļiem. Šī bija pirmā reize Rankstraila mūžā, kad viņš kāda cilvēka priekšā metās ceļos. Pirmoreiz pamezdams Varilu, viņš nebija locījis ceļus, lai lūgtu tēva svē­tību. Viņš būtu bijis gatavs mesties uz ceļiem Jorša priekšā, taču ļaunais liktenis un elfa slepkavu noziedzīgā muļķība tam nebija atvēlējusi laiku. Tagad viņš nolaidās zemē, izrādīdams pazemību un cieņu elfa bērnu mātei, Raganai, Daligaras ķēniņienei, kura bija tik drosmīga, mežo­nīga, izmisusi un vientuļa, reizēm arī nežēlīga tāpat kā diženais ķēniņš, kurš bija valdījis ilgi pirms viņas. Aizvien tupēdams ceļos, Rankstrails saņēma zobena spalu rokās un uzlūkoja tās — lielas, stūrainas un tum­šas. Viņa delnas iederējās uz šī spala, it kā ierocis būtu tām īpaši nokalts vai būtu jau sen gaidījis to spēcīgo tvērienu.

Šai mirklī ieskanējās Dienvidu vārtu sargu signālradziņi, vēstot, ka ieradušies ievērojami viesi. Daligarieši steidzās skatīties: aizgrābtībā tie pat nebija pamanījuši, ka pilsētai tuvojas pulks jātnieku, kas, šķērojuši lielos vārtus, jau kāpa no zirgiem.

Pulkā bija ducis vīru — visi tēipušies samta un brokāta drānās, un tiem līdzi bija zeltaini baltie Varilas karogi. Rankstrails pazina princi Ēriku un tā tēvoci pilsētas birģermeistaru.

Rankstrails devās tiem pretī. Rokā viņš nesa Ardvina zobenu. Un neprata nosaukt vārdā izjūtas, kas viņu bija pārņēmušas, kopš zobens bija nonācis pie viņa. It kā dubļi piepeši būtu nobiruši no kājsargiem. It kā bruņas dzirkstītu spožāk nekā mēness ziemas naktīs. Bet patiesībā tā bija viņa dvēsele, kas mirdzēja spožāk nekā saule vasaras dienā, kad cikādes čirkst sausā zālē un magones šūpo savas sarkanās galvas. No­nācis iepretī variliešu delegācijai, Rankstrails tos pieklājīgi sveicināja ar galvas mājienu. Ja viņam rokās nebūtu Ardvina zobena, varbūt šis grezni tērpto ļaužu pulks spētu padarīt viņu biklu. Taču tagad viņam bija zobens, ko reiz bija cilājis Gaismas Kungs, dižais ķēniņš, kurš bija piedzimis kā orks, taču nolēmis tāds nebūt.

Rankstrails bija ieguvis tā vīra zobenu, kurš bija gribējis kļūt par pē­dējo orku. Nekādu ciļņu, dārgakmeņu, greznu rakstu un vijumu. Tikai akmens un tērauds. Un zelta stieplīte kā piemiņa par ilgām un skumjām.

Rankstraila sveicienam varilieši atbildēja paklanoties. Viņi esot iera­dušies, lai piedāvātu Rankstrailam kļūt par pilsētas virspavēlnieku.

Kā paskaidroja birģermeistars, pastāvot briesmas, ka pilsētu atkal ap­lenkšot orki. Varilas pakalna piekāji joprojām sargāja aizsprosti un ūdens un dubļu jūra, taču tālumā rīsa laukos bija ierīkotas orku no­metnes, un turieniešiem katru dienu pievienojās aizvien jaunas ban­das. Katru dienu Ārējā lokā ieradās arvien jaunas bēgļu ģimenes, kas meklēja glābiņu no ienaidnieka karaspēku zvērībām, — pilsētā ieradās arvien jauni izmisušie, arvien jauni nelaimīgie. Jau pirms laba laika Va­rilas aristokrātija bija sasaukusi Lielo pilsētas padomi, lai noteiktu, kuriem vīriem jādodas cīņā ar orkiem, taču vairāku dienu laikā bija iz­devies izlemt vienīgi to, kuriem jādodas saukt palīgā Rankstrailu un piedāvāt viņam uzņemties uzbrukuma vadību. Princis Ēriks jau pašā sākumā esot izteicis labu priekšlikumu: iecelt Rankstrailu par pilsētas virspavēlnieku un ierosināt arī viņa ievēlēšanu par ķēniņu.

Pilsētas statūtos gan bija rakstīts, ka par Varilas virspavēlnieku jāiz­raugās cilvēks, kura ģimene ir piederīga pilsētai jau paaudžu paaudzēs, taču lielu briesmu gadījumā no šāda likuma varēja atteikties, — jo, kad ievērojamu dzimtu un dinastiju pēcteču vairs nebija, tad vajadzēja iz­raudzīties kādu, kurš būtu spējīgs iedibināt jaunu dinastiju.

Rankstrails pamāja.

Delegācija viņam sniedza varas simbolu: kaklarotu, kurā gludas zelta plāksnītes mijās ar baltas emaljas klātām, tādējādi atveidojot pilsētas ka­rogu krāsas. Kaklarota gulēja uz balta samta un zeltaina brokāta pa­mata koka lādītē, kas bija rotāta intarsijām.

Rankstrails atkal pamāja. Viņš saspieda ciešāk zobena spalu, sajuta plaukstās tēraudu un akmeni. Un domāja par dižo ķēniņu. Par to, kuru ļaudis bija iesaukuši par Ardvinu Taisnīgo. Rankstrails pratīs būt sava zobena cienīgs. Viņš ierunājās:

— Kamēr vien es elpoju, man būs liels gods cīnīties, lai Varilas pil­sēta būtu brīva un plaukstoša. Ja Varilas brīvības un uzplaukuma vārdā man būs jāziedo dzīvība, es to darīšu. Mēs visi esam atbildīgi, lai mūsu tauta būtu brīva un pasargāta no tiem, kuri lepojas, ja ir nogalinājuši bērnus, bet, pāršķēluši kādam rīkli, lielīgi rāda savas asiņainās rokas. Tāpat mūsu pienākums ir atbrīvot savu tautu no trūkuma un posta, kas ziemas naktīs ielavās saltās būdās un nolaupa bērnus, — jo nabadzība nežēlīgumā neatpaliek no orku zvērībām; mums jāpasargā ļaudis no klepus, kas izbadušajiem un izvārgušajiem liek spļaut asinis, — tās ne­daudzās asinis, ko tiem nav izzīdušas utis un odi. Mēs nešaubīdamies pildīsim savu pienākumu cīnīties, lai ceļi atkal būtu tik droši, ka pa tiem varētu ceļot tirgotāji, un lai amatniekiem netrūktu darba, un lai visu bagātības vairotos tik strauji, cik strauji pavasarī dīķos šķiļas kurkuļi. Mēs nešaubīdamies pildīsim savu pienākumu padarīt drošas savas zemes robežas, lai dārzos atkal varētu briest kāpostgalvas un pupiņu pākstis un nevienam nevajadzētu baidīties, ka cilvēku ciltij kādu nakti atkal kā šakāļu varza uzklups ienaidnieki. Mēs nešaubīdamies pildīsim savu pienākumu atdot rūķu ciltij brīvību, godu un to raktuves un visiem spē­kiem centīsimies labot pieļautās netaisnības. Mēs nešaubīdamies pildīsim savu pienākumu laikus sagādāt pārtikas uzkrājumus, lai bads nekad nepiemeklētu mūsu zemi. Mēs nešaubīdamies pildīsim savu pie­nākumu gādāt, lai katrā pat visnomaļākajā ciemā būtu sava dziedniece, lai sīkas brūces nepārvērstos pūžņojošās vātīs, lai salauzti kauli atkal saaugtu taisni un lai bērni dzimtu, drošu un prasmīgu roku sagaidīti. Mēs nešaubīdamies pildīsim savu pienākumu rūpēties, lai visus novadus krustām šķērsām pārstaigātu ceļojoši skolotāji un iegrieztos pat visat­tālākajos Zināmo zemju nostūros, jo neviens — ne vīrietis, ne sieviete, ne bērns — nedrīkst būt pakļauts ciešanām, ko sagādā lasīt un rakstīt nemācēšana. Kā teicis sirs Ardvins, vienlaikus jāizcīna divi kari: viens pret orkiem, bet otrs pret netaisnību. Tautas, kuras mājo taisnībā, cīnās drosmīgāk, bet tie, kuri cieš badu, nespēj noturēt rokā ieročus.

Varilieši viņa vārdus uzņēma klusumā. Beigu beigās birģermeistars uzlūkoja Rankstrailu, zemu paklanījās un teica:

—Jā, mans kungs. Mēs tā darīsim. Jūs mūs vadīsiet, tin mēs tā darīsim.

Arī pārējie paklanījās.

Birģermeistars ņēma kaklarotu un aplika Rankstrailam pār krūtīm, saāķēdams to virs dubļukrāsas bruņām.

Tad varilieši ielika Rankstrailam rokās otru koka lādīti, kas bija ap­kalta zelta kniedēm, un, vēlreiz paklanījušies, atvadījās un kāpa zirgos.

Rankstrailam šķita, ka princis Ēriks visu šo laiku velta viņam dīvainus skatienus, kā gribēdams uzrunāt un pavēstīt ko svarīgu, bet jau nāka­majā mirklī atmezdams šādu nodomu kā apstākļiem nepiemērotu.

Kad varilieši bija prom, Rankstrails atvēra lādīti. Tajā bija vairāk zelta, nekā Rankstrails jebkad bija redzējis. Patiesībā tajā bija vairāk zelta, nekā Rankstrails jebkad spētu iztēloties. Nu viņš varētu nopirkt visu Ārējo loku un joprojām būt pasakaini bagāts. Tā viņš arī darīs — daļu naudas iztērēs Ārējā loka labā, mazinot izmisumu, kādā dzīvoja zem­nieki bez zemes, kalēji bez kalvēm, vezumnieki, kam vairs nebija ne ratu, ne ēzeļu, — visi šie ļaudis, kam vairs nepiederēja itin nekas. Taču daļu Rankstrails paturēs un iztērēs savām vajadzībām: vai nu viņam tas patika vai nē, tagad, kad viņš būs pilsētas virspavēlnieks, viņa pienā­kums būs nēsāt pieklājīgas drānas, cienījama skata bruņas un… iegādā­ties zirgu, kas būtu viņa jaunā amata cienīgs. Citādi nemaz nedrīkst.

Un beidzot Ērcei Lieliskajai, kura varonīgi bija piedalījusies divās iz­šķirošajās ar uzvaru vainagotajās kaujās, viņš varēs nodrošināt rāmas vecum­dienas siltā stallī, ko ieskaus pļavas, kur netrūks ne āboliņa, ne lucernas.