Pēdējais orks

Astotā nodaļa

Dienas ritēja lēnas.

Sākumā spēcīgāks par grūtībām bija jūsmīgs uzbudinājums. Pilsēta bija raudzījušies nāvei acīs, tāpēc būt joprojām dzīviem šķita necerēta un brīnišķīga dāvana, kuras dēļ it visur valdīja prieks un svētku noskaņa.

Daligarieši neticamā kārtā bija uzvarējuši orkus divās kaujās, bet zaudējuši tajās tikai vienu vīru. Aplenkuma loks bija pāršķelts, un pil­sēta bija padarīta neiekarojama.

Bija ieradušies arī palīgi: vesels pulks jātnieku, par kuriem visi prie­cājās, kaut arī pēc skata šie vīri no orkiem atšķīrās vienīgi ar to, ka nenē­sāja sejai pielīmētas ādas maskas. Patiesībā — kāds čukstēja — vismaz puse Rankstraila armijas karavīru ar tādu masku izskatītos stipri labāk. Nē, daba šiem vīriem nebija nodarījusi pāri, un piedzimuši tie bija pus­līdz glītām sejām un puslīdz pareiziem vaibstiem. Viņu retos smaidus šķībus, skatienus greizus un vaigus asimetriskus bija padarījušas kaujās gūtās brūces, bet vēl jo vairāk benžu nežēlība.

Taču dienas gāja un ļaudis pamazām aprada ar neticamo izdzīvoša­nas brīnumu — pārtikas trūkums saasinājās, un, galvenais, kļuva skaidrs, ka aplenkums, kaut arī pāršķelts, tomēr nav salaužams pavisam! Iekār­tojušies iepretī pilsētas Dienvidu vārtiem, Dogonas pretējā krastā orki ēda un dzēra, gulēja, medīja, būvēja laiviņas, atjaunoja iznīcinātās katapultas, arī to resnos baļķus izrotādami ar sarežģītiem ģeometriskiem rakstiem. Viņi rīkoja parādes un turnīrus, un daligarieši ne reizi vien atjēdzās, ka paslepus, aizslēpušies aiz nocietinājumu dzeguļiem, nolū­kojas, cik perfektas ir ienaidnieku kustības, cik pārsteidzoši to veiktie vingrojumi, cik savādās dejās kustas ķermeņi, ieroči un zirgi. Un orku dienvidu krastā saradās arvien vairāk un vairāk.

Aplencējiem pārtikas netrūka, viņi bija izlaupījuši tuvākas un tālā­kas apkaimes lauku sētas un nozaguši neskaitāmus ganāmpulkus. No ienaidnieku nometnes skanēja māvieni, blējieni, mēkšķieni, skaļa gāgināšana un vēl skaļāka kladzināšana, liekot daligariešiem ar skumjām atcerēties jaukos, pagājušos laikus, kad pilsētu aplenkumā turēja tikai trūkums un katra vista nešķita tik nesasniedzama bagātība.

Ar savu izturēšanos aplencēju karaspēks nepārprotami vēstīja, ka lēnais un slinkais laika ritējums viņus nesatrauc itin nemaz. Viņi Do­gonas krastā paliks tieši tik ilgi, cik ilgi būs jāgaida Daligaras krišana.

Rankstrails atkal satika Rasu. Kapteinis un viņa vīri bija apmetušies vecajos zirgustaļļos, kur viņu zirgi bija izmitināti tolaik, kad viņi paši smaka cietuma pagrabos. Šeit par tīrību un kārtību rūpējās Rasa, un ne jau Rankstrails vienīgais priecājās, sastapis kundzi no rūķu cilts, — ar līksmiem smilkstiem un lēcieniem savu prieku izrādīja arī vilks. Rasa atklāja Rankstrailam, ka pa to laiku, ko viņš un viņa vīri bija pavadī­juši Tiesneša cietumos, viņa Vilks kļuvis par tēvu. Viņa zvēru iekārto­jusi tai pašā būrī, kur mitinājās pilsētas vilcene. Mazā kundze aizveda Rankstrailu aiz resna ozola, kur tādā kā dziļā, sarūsējušām restēm aizda­rītā grotā viņš ieraudzīja vilcēni un vilcēnu — skaistu, gaiši brūnu mazuli.

Rankstrails iesmējās, bet viņa vilks iesmilkstējās. Vilcēna piedzim­šana šķita laba zīme. Rasa piekodināja, lai Kapteinis uzmanās no mātes, — tā esot nepiejaucēta un nedresēta un nemaz neslēpjot savu mežonīgo dabu un nepatiku pret cilvēkiem; Kapteinis nosolījās to neaizmirst. Vilcēns gan rotaļīgi pieklumzāja pie restēm un ņēmās viņam laizīt rokas.

Kapteinis un viņa vīri ik rītu izjāja no pilsētas pa Ziemeļu vārtiem, un no pretējā upes krasta uz viņiem skrēja neskaitāmas orku bultas. Lai no tām pasargātos, vīriem bija izdalīti smagi vairogi, ko agrāk bija lie­tojusi regulārā armija un kas bija palikuši pilsētas ieroču noliktavā. Vīri izklīda pa apkārtējiem kastaņu mežiem un niedrājiem, no kurienes parasti atgriezās ar kādu zaķi vai paipalu, bet reizēm pat mežacūku. Tās nebija nekādas patīkamās ikrīta izjādes: jau sākot ar pirmo dienu, jāt­niekiem nācās sastapties ar nelielām orku bandām, kam bija izdevies šķērsot upi. Tieši šo bandu dēļ vajadzēja atmest sapņus par bēgšanu, ko nemitīgi loloja pilsētnieki. Bēgšanas plāni tika kaldināti un atkal atmesti. Daligaru, kas vienlaikus bija patvērums un sprosts, nebija iespējams pamest ne mazos pulciņos, ne visiem kopā. Nebija ko cerēt sasniegt Zie­meļu kalnus un Aljilu. Bēgšanai daligariešu bija par .daudz, un tie bija pārāk slikti apbruņoti.

Rankstrailam izdevās panākt, ka viņa viri ēdamo sagādā, medīdami paši, lai vēl vairāk nevajadzētu iztukšot pilsētas tukšos pieliekamos kam­barus. īsti paēduši viņi nebija, bet ari par badu sūdzēties nevarēja. Pat­rulējot upes krastā, ari zirgi tika pie svaigas zāles, jo pilsētā siena nebija. Un vilks varēja brīvi izskraidīties, neiedvešot šausmas pilsētniekiem. Nedrīkstētu aizmirst vēl kādu labumu: draudīgā paskata karavīri dienas lielāko daļu pavadīja pietiekami tālu no pilsētas laukumiem, kur sievie­tes audzēja vārgulīgus baklažānu stādus, bet bērni rotaļājās.

Rankstraila vīri bija dažādas izcelsmes, taču visi kā viens atjautīgi un gatavi mācīties ko jaunu. Kopš cīņas līdzās pēdējam elfam Rankstrails ar viņiem sarunājās pavisam citādi nekā agrāk.

Elfs nebija melojis.

Ne melojis, ne pārspīlējis.

Rankstrails bija mainījis runas veidu, un viņa vīri bija mainījušies līdz ar to. Rupju balsu, aprautu frāžu, lamu un līdz apnikumam atkārtotu neķītrību pasaulē Rankstraila pieklājīgā valoda bija kas jauns; viņš izturējās pret saviem kareivjiem ar tādu cieņu, it kā tie būtu ķēniņi vai dižkungi, un viņi jutās kā iemantojuši pasakainas bagātības. Kautiņi tagad notika retāk. Retāk skanēja izteikumi par cīņubiedru mātēm, ku­ros agrāk ikviens centās ielikt visu nicinājumu, ko bija dzirdējis veltām savējai. Tagad ierastā ecēšanās un kašķēšanās drīzāk izklausījās pēc visai labsirdīgas joku dzīšanas, un savstarpējie apvainojumi vairs nebija ne tik rupji, ne tik nikni.

Uzskatīdams, ka viņa karavīriem jāspēj saprast rakstiskas pavēles, Rankstrails no patrulēšanas brīvās stundas ziedoja, lai iemācītu saviem vīriem lasīt. Reiz viņš to jau bija darījis Augstklintē, taču vīri, kuri bija kopā ar viņu toreiz, tagad bija palikuši Varilā, — izņemot Lizentrailu, Trakrailu un Nirdli.

Rankstrails katram iemācīja arī uzrakstīt savu vārdu. Rupjas rokas, kas ar vienu vienīgu kustību spētu pāršķērst ēzelim vēderu, tvēra dunčus un ar smaili vilka greizus un nedrošus burtus. Daudzi savu vārdu iegravēja akmeņos vai koku mizā, un Kapteinis ievēroja, ka dienu pēc dienas vīri vēl un vēlreiz atgriežas to pārlasīt kā pasaulē skaidri iezīmētas pēdas. Tagad, sēžot ap nometnes ugunskuriem un cepot medījumu, vīri sāka stāstīt savus dzīvesstāstus. Nekad agrāk tā nebija noticis. Rankstrails nevarēja saprast: vai stāstīšanu veicina tuvas un visai ticamas nāves briesmas, vai arī, kad pasaulē ierakstīts paša vārds, ir daudz vieglāk tai atstāt arī savu dzīvesstāstu. Tie bija skarbi stāsti, bet stāstītāji neļāvās aizkustinājumam, — balsis reizēm nodrebēja vienīgi pašā sākumā, kad parasti tika pieminēta māte, kam līdzās nav bijis vīra un kas dzīvojusi kaut kur tālu Piemalē.

Rankstraila vīru un orku sadursmes kļuva arvien biežākas un asiņai­nākas gan pie pašiem pilsētas mūriem, gan tālāk niedrājos. Kad kāds no vīriem krita un viņa galva tika uzdurta uz pīķa, lai no orku nometnes vērotu Daligaras dienvidu vārtus, Kapteinis parada doties uz vietu, kur mirušais uzrakstījis savu vārdu, lai, slidinot plaukstu pār iegravētajiem burtiem, viņu pieminētu. Arī pārējie sāka darīt tāpat. Dažs līdzās kri­tušā vārdam iegrieza kādu rotājumu vai komentāru. Lielākoties akmenī vai kokā palika īsi un skaidri vārdi: "labs cilvēks", "žēl, ka pagalam".

Par laimi, orki savās mazajās, vieglajās laivelēs nevarēja pārcelt pāri upei zirgus, tāpēc cīņās ziemeļkrastā cilvēkiem pagaidām bija lielas priekš­rocības.

Kritušie bija arī pilsētas iekšienē. Orki bija pagatavojuši pusduci mil­zīgu arbaletu. Ar tiem varēja rīkoties tikai divatā, un notēmēt nemaz nebija iespējams, taču bultas varēja raidīt labi tālu — līdz pat nocieti­nājumiem, kur sardzē stāvēja kareivji, kuriem turklāt visai bieži nācās palūkoties pāri dzeguļiem, lai pārliecinātos, ka uzbrukumā atkal nav devušies akrobāti. Tā nu tagad pilsētas sienu sargāšana vairs nebija tik droša nodarbošanās kā agrāk. Arbaletu bultas lidoja arī pāri nocietinā­jumiem — tās krita negaidīti un kur pagadās. Lai arī visi centās izvai­rīties no atklātām vietām, pēc iespējas staigāt pa segtām galerijām vai piesedzoties ar improvizētiem vairogiem, dažiem bultas tomēr trāpīja.

Dziļākajos pagalmos Austra ikvienam, kas bija spējīgs noturēt rokās loku, mācīja šaut. Par mērķiem šiem treniņiem bija uzstutēti salmiem pildīti maisi. Laiku, kas netika pavadīts ar šaujamloku, Austra izmantoja, lai kopīgi ar pilsētas sievietēm pilī iekārtotu slimnīcu visiem tiem sli­majiem un ievainotajiem, kam nebija ģimenes, un kur tātad varēja ap­kopt brūces arī Rankstraila vīriem. Sākumā doma, ka sievietes ne tikai varētu tuvoties algotņiem, bet pat tiem pieskarties, visiem šķita atbai­doša un nepieņemama, bet pamazām pilsētnieki ar-to aprada. Visma­zāk prieka par jauno kārtību izrādīja kungi no rūķu cilts — tiem labāk patika, ja viņus liek mierā un ārstēšanu uztic Trakrailam, kurš uz brū­cēm lika sakošļātu ārstniecības augu putriņas un netīrus pārsējus, bet, galvenais, nepieprasīja, lai rūķi mazgātos un šķirtos no savu zirgu sabied­rības. Arkris, visvecākais no rūķu cilts kungiem, kas dienēja algotņu rindās, saņēma nejauku cirtienu pāri vēderam. Ievainoto nodeva Daligaras princeses rokās, kura mēģināja panākt, lai tas rāmi guļ gultā un vismaz vienu dienu atsakās no cietās ķiplokmaizes, taču Arkris no slimnīcas aizbēga uz zirgustaļļiem, kur pēc pāris dienām starp silēm viņu atrada Rasa un uzņēmās rūpes par ievainojumu.

Kad aplenkums ilga jau mēnesi, sākotnējā sajūsma bija izplēnējusi pavisam un viss prieks izdzisis.

Dienu pēc dienas pa druskai vien pilsēta zaudēja ierastās skaņas. Klusums varenību sāka iegūt tad, kad ūbot pārstāja baloži un dūjas, kas iepriekš lielā skaitā tika turēti īpašās mājiņās: šie spārnaini tika apēsti kopā ar nedaudzajiem pilsētā vēl palikušajiem kartupeļiem. Strazdu svil­pošana un zvirbuļu čirpstēšana noklusa kādu laiciņu agrāk, nekā norima vistu kladzināšana — klukstes tika pietaupītas pašām beigām, jo tās galu galā dēja olas. Kad pilsētā vairs nedzirdēja kaķu ņaudienus, ļaužu skatienus aizmigloja skumjas par zaudētu prieku, bet, kad noklusa suņu rejas, tos drūmus padarīja zaudēta nevainība. Tagad klusumu kliedēja vien zirgu zviedzieni un kaiju kliedzieni, taču kaijas lidinājās pie pašiem mākoņiem — tik augstu, kur tās nevarēja sasniegt ne loka raidītas bul­tas, ne lingas sviesti akmeņi.

Daligaru nomāca nekrietns izsalkums un blāvs izmisums, kā bieza migla tie ietīstīja pilsētu no pašiem pagrabiem, kur bija pazudušas žurkas, līdz jumtu dakstiņiem un notekām, zem kurām vairs nebija bezdelīgu ligzdu.

Vasaras sākuma saule kveldēja nežēlīgi, tā padzina no debesīm pat visniecīgākos mākonīšus. Vairs nepietika ūdens.

Pēdējās tīkamās skaņas, kas pameta pilsētu, bija bērnu smiekli. Vēl pēc laiciņa noklusa ari to raudāšana. Ari cikādes vairs nečirkstēja, jo visas bija izcepinātas uz kvēlošām oglēm, un tikai orku bungu rīboņa klie­dēja nakts klusumu, atgādinot, ka neviens nevar būt drošs, vai vēl pie­dzīvos arī nākamo nakti.

Arvien dusmīgāk daligarieši kurnēja pret Kapteiņa vīriem, kas ēda fazānus un paipalas, jādelēja apkārt pa zaļojošiem niedrājiem, kur čaloja tīrs strautu ūdens, turklāt sēdēdami mugurā zirgiem, no kuriem ikvienu varēja uzlūkot arī kā daudzas mārciņas labas, svaigas gaļas, kurā vēl nav iemetušies tārpi.

Kādā rītā, kad gaiss jau bija svelmots, kaut arī saule tikko bija pakā­pusies virs apvāršņa, Rasa brīdināja Rankstrailu: Ardvina piemiņa esot svēta, jo sevišķi tik smagā brīdī, tāpēc vilcene esot pasargāta pat no vis­badīgākajiem skatieniem, turpretī vilcēnam gan draudot briesmas tikt izsutinātam ar pēdējiem šai pilsētā atrodamajiem sīpoliem.

Apliecinādams cieņu vilcēna tēvam, savam vecajam cīņu biedram, kurš viņam bija izglābis dzīvību vismaz pusduci reižu, Rankstrails apso­līja sameklēt mazulim kādu drošāku vietu.

Diena bija zvērojoši karsta. Niedrājos ūdens bija nekustīgs un sasmirdis, un virs tā sīca odu mākoņi. Pirms pusdienlaika orki uzbruka. Šoreiz to ziemeļkrastā bija neparasti daudz, tie bija īpaši kareivīgi no­skaņoti un tiem bija zirgi.

— Ei, Kaptein, — uzsauca Lizentrails, kamēr viņi meklēja aizsegu, lai sagatavotos pretuzbrukumam, — tie nolādētie laikam ir ne tikai atjau­nojuši katapultas, bet arī uzbūvējuši jaunu tiltu. Ar viņu laivelēm zirgus upei pāri nevar dabūt.

— Nu ja, — kāds piebalsoja, — tilts droši vien ir tālāk aiz niedrā­jiem, un no šejienes to neredz.

— Kaptein, — brīdināja kāds no rūķiem, — viņiem ir cilvēki.

— Jā, es jau redzēju zīmotnes. Tie ir Daligaras kavalērijas bruņinieki. Viņi ir piesieti pie orku zirgiem.

— Kāpēc viņi tos vēl nav nogalinājuši?

— Droši vien pietaupa vakaram.

— Kaptein, ja mēs viņus nevaram atbrīvot, tad labāk nogalināsim paši. Nevajag ļaut viņus pietaupīt vakaram, labāk nogalināt.

— Nu tad pacentīsimies viņus atbrīvot, Nirdli, jo man negribas apslaktēt ieroču biedrus, kaut arī šie ir tik smalki, ka apvainotos, ja dzir­dētu, ka mēs viņus tā saucam. Lizentrail, tu ar savējo apmet līkumu ap niedrājiem un pārsteidz viņus no aizmugures. Ņem līdzi visus rūķu cilts kungus, izņemot Nirdli. Trakrail, tu esi labākais strēlnieks, paliec te ar savējiem. Nirdli, jāj man līdzi, taisīsim māņu manevru.

— Ko mēs taisīsim, Kaptein?

— Bēgsim, saceļot mazliet trokšņa. Ne pārāk skaļu troksni, citādi tas izklausīsies aizdomīgi. Lai dzītos mums pakaļ, orki noraisīs gūstekņus un atstās tos ar nedaudziem sargiem, un tad Lizentrails ar savējiem viņus savāks. Kad orki būs izjājuši klajumā, viņus sagaidīs Trakraila un pārējo bultas. Vai vēl kāds grib ko jautāt?

— Es, Kaptein! Ja mēs notversim kādu no orku zirgiem, vai mēs to vēlāk varēsim apēst? — apvaicājās Nirdlis. — Man patiešām gribētos pirms nāves vēl kaut reizi kārtīgi paēst.

Pirmo reizi, kopš Rankstrails komandēja algotņus, viņš vienas kau­jas laikā zaudēja tik daudz vīru. Toties viņam izdevās atbrīvot pusduci regulārās armijas karavīru, ko orki bija saņēmuši gūstā. Kā atbrīvotie pēcāk pastāstīja, viņi bija pametuši Aljilu, lai atgrieztos Daligarā pie savām ģimenēm. Līdz pat Ziemeļu kalniem bija aizskanējusi ziņa, ka Daligarā cīnoties ķēniņiene Ragana, Ardvina mantiniece, un ka pil­sēta vēl neesot kritusi.

Atgriezies pilsētā, Rankstrails nolēma tai pašā pēcpusdienā doties pie ķēniņienes uz audienci.

Uzticējis vilku Lizentrailam, viņš devās uz pili. Pie staļļiem Rank­strailu apstādināja Rasa. No aubes apakšas izlīdušās sirmās šķipsnas mirdzēja pievakares saulē. Vecā vilcenes kopēja rokās turēja vilcēnu, ko tikko bija paglābusi no cepeša tīkotājiem, — viņa nebija pārlieci­nāta, ka šāds brīnums varētu atkārtoties vēl otru reizi. Nezinādams, ko ar vilcēnu iesākt, Rankstrails paņēma to sev līdzi. Sasniedzis Tiesneša pili, kuru tagad visi bija atsākuši saukt par Ķēniņu pili, Rankstrails pa­gāja garām sargiem un pa mazākajiem vārtiem iegāja tai pašā dārzā, kur pirms desmit gadiem bija sastapis Austru. Glicīnijas bija apvītušas, un izsusējis bija mazais dīķītis, kur pēdējās dubļu lāmās vēl lēkāja dažas vardes, gaidot, līdz atnāks kāds no pils virtuves un darīs galu to mokām.

Greznās sudrabotās šūpoles slinki šūpojās pār nekoptu, nezālēm pie­augušu mauriņu. Rankstrails piesēja vilcēnu pie glicīnijas stumbra, un tas noguris tūdaļ aizmiga.

Kapteinis izgāja no ēnas un šķērsoja dārzu, kas grima vakara saules sār­tajā gaismā. Tikai tagad viņš pamanīja, ka dārzā nav viens. Netālu no dīķa zālē sēdēja meitene, ķēniņienes Raganas meita. Tā bija ieģērbta karmīnkrāsas kleitiņā, kas jau bija notašķīta dubļiem, bet galvā tai bija smalka mežģīņu aubīte, kas meitenei droši vien traucēja un berza, jo tā ar rociņu ik pa brīdim paraustīja pakaklē sasietās lences. Rankstrails nosprieda, ka tāds droši vien ir likums: šai dārzā vienmēr jābūt kārtējai Daligaras princesītei, kas saģērbta karmīnkrāsas drānās un kam galvā ir kaut kas izsmal­cināts un neērts. Kapteinis nopriecājās, redzot, ka meitene ietērpta citās drēbēs, lai nebūtu tik viegli pazīstama, taču drošību šāds ietērps tik un tā negarantēja. Orki labi zināja, kas ir ķēniņienes vājā vieta, un viņi nebūt nebija tik dumji, kā vēstīja pasakas un teikas. Augstu ozola zarā snaudu­ļoja ērglis, un arī tas iepriecināja Kapteini: vēl viens uzticams miesassargs.

Meitēns sēdēja zemē un turēja rokās koka lellīti un laiviņu. Kad abu skatieni satikās, Kapteinis uzsmaidīja, un meitene nosarka līdz pat matu galiņiem. Viņas gaišzilās acis iemirdzējās kā zvaigznes.

Kapteini pārņēma aizkustinājums: viņa priekšā bija pēdējā elfa meita. Mazulītes tēvs bija vienīgais, kuru viņš bija atzinis par savu pavēlnieku, vienīgais, kuram bija zvērējis sekot līdz pat debesīm vai peklei.

— Tev ir tādas pašas acis kā tavam tēvam, — Rankstrails nočukstēja.

Un jau nākamajā mirklī nolādēja sevi. No visiem vārdiem, ko bija iespējams pateikt meitenei, kura nesen bijusi spiesta noraudzīties, kā viņas tēvu nogalina, Rankstrails bija izvēlējies vismuļķīgākos. Meite­nes acīs parādījās asara, tad vēl un vēl viena. Asaras sekoja cita citai arvien straujāk un pārvērtās nevaldāmās raudās. Rankstrails divkāršoja klusos lāstus: it kā nepietiktu ar to, ka viņš nebija pratis pasargāt Joršu, tagad viņš vēl bija saraudinājis tā meitu. Izmisīgi pūlēdamies meiteni nomierināt, viņš to paņēma rokās un cieši piespieda sev klāt. Asaru plūdi nerimās, bet šņuksti kļuva vēl skaļāki.

Pat doma, ka ķēniņiene Ragana liktu viņam dzīvam novilkt ādu, ja pieķertu ar noraudājušos meitu rokās, Rankstrailu nesatrauca tik ļoti kā meitenes izmisums un apziņa, ka tieši viņš to izraisījis. Ērglis pamodās un aizlidoja līdz zemākam kastaņa zaram, lai būtu tuvāk meitenei. Tā knābis atradās tieši Rankstraila acu augstumā, un viņš dedzīgi cerēja, ka putns neliks ar uzviju samaksāt par savas mīlules asarām. Nu meite­nes šņukstiem pa vidu bija saklausāmas arī atsevišķas zilbes, no kurām varēja izveidot vārdus "mans tētis". \

— Zini, man arī viņa ļoti pietrūkst, — čukstēja Rankstrails. — Es viņu satiku tikai vienu reizi, bet tik un tā domāju par viņu katru stundu. Ja viņš būtu te, karš jau būtu beidzies un mēs būtu tajā uzvarējuši. Tētis tevi pameta, lai dotos glābt manu pilsētu. Ja viņš nebūtu ieradies, tur visi būtu nomiruši, arī bērni. No pilsētas būtu atlikušas tikai drupas un pelni. Viņš pameta tevi, lai glābtu mūs. Kaut arī es viņu satiku tikai vienu reizi, viņš paguva man pastāstīt par tevi, par to, cik ļoti tevi mīl… Mana mīļotā meita, viņš teica…

Rankstrails bija iedomājies, ka meitene nomierināsies, klausoties viņa rāmajā balsī. Viņš nebija rēķinājies, ka Jorša pieminēšana viņam pa­šam sagādās tik mežonīgas sāpes. Viņš bija zvērējis, ka viņa zobens turp­māk piederēs un kalpos tikai elfam, bet pēc tam bija aizsūtījis to vienu pašu nāvē. Ja elfs būtu dzīvs, pasaule būtu glābta, un tikai Rankstraila vainas dēļ Tiesnesis netraucēti bija iznīcinājis pasaules glābiņu. Rank­strails vēl ciešāk apskāva meiteni un pašam par lielu kaunu nespēja savaldīt asaras. Mazulīte pamanīja, ka raud arī viņš, un iešņukstējās vēl gaužāk. Rankstrails gribēja izkrist cauri zemei: viņš ne tikai nebija pratis meiteni nomierināt, bet bija vēl pastiprinājis tās sāpes. Taču viņš nezināja, ko citu iesākt, — viņš varēja tikai tā stāvēt, turēt meiteni ro­kās un lādēt sevi, kamēr laiks ritēja un pievakare sliecās uz beigām.

Kad saule jau ripoja aiz Tumšajiem kalniem, skaļā raudāšana pama­zām pieklusa, taču asaras vēl tecēja. Meitene joprojām elsoja, apvijusi rokas Kapteinim ap kaklu un iespiedusi sejiņu viņa krekla apkaklē, kas ar katru brīdi kļuva slapjāka un puņķaināka.

Rankstrails nodomāja, ka tas laikam ir viņa liktenis: mierināt kar­mīnsarkanās kleitiņās tērpušās Daligaras princesītes un ļaut, lai tās šņauc degunu viņa apģērba gabalos. Viņu pārplūdināja maigums pret meiteni. Viņš būtu atdevis visu, visu, lai tikai spētu to mierināt: taču vienīgais viņa īpašums bija vecā Ērce, nokautam orkam nozagts zobens un ne­skaitāmas reizes lāpītas bruņas.

Viņš uzdrošinājās noglāstīt meitenei galvu — viņa brālim un māsai tas parasti bēdu brīžos bija līdzējis. Taču viņa lielās, rupjās rokas sapi­nās aubītes mežģīnēs un neviļus to noraisīja. Melnās sprogas paspruka uz visām pusēm. Kapteinis būtu gatavs maksāt nezin ko, lai tikai viss atkal būtu tāpat, kā bija, viņam ienākot dārzā: kaut nu varētu asaras sa­dzīt atpakaļ meitenē, bet nepaklausīgos matus pabāzt zem aubes. Taču meitene nikni izrāva aubi viņam no rokas un nosvieda zemē. Tad satvēra savas karmīnsarkanās kleitas malu un parāva, kā mēģinādama to saplosīt.

— Pom! Negibu! — viņa iesaucās, tad atkal apmeta rociņas Kap­teinim ap kaklu un laida vaļā nākamo raudienu.

— Tev taisnība, kleita ir nesmuka. Man arī tā krāsa nepatīk, — pie­krita Kapteinis. — Tādā krāsā nevar ģērbt mazas meitenes. Tā atgādi­na asi…

Par laimi, viņš paguva laikus aprauties.

Viņš bija uzaudzinājis Liesmu un Borstrilu un zināja, cik biedējošs bēr­niem var būt daudz kas tāds, kas, pieaugušā acīm raugoties, šķiet tīrie nieki.

Ķēniņienes Raganas meita bija redzējusi, kā viņas tēvu nogalina, un droši vien viņai bija mokoši nēsāt drēbes, kas viņas prātam saistās tikai un vienīgi ar svaigi izlietām asinīm.

Nu meitenes raudās bija saklausāmi vārdi tētis un mājas.

Kapteinis atsāka runāt, un viņš runāja ilgi; viņš vēlreiz pastāstīja, ka Joršs izglābis pasauli, tad paskaidroja, ka zilo uzsvārci viņa nevar nēsāt, jo tas ir ļoti bīstami. Orki zina, ka viņa nēsā zilas drēbes. Mīļās, zilās drē­bes mamma un namzinis viņai nav atņēmuši tāpēc, ka viņu nemīlētu, un ne jau tāpēc viņai liek nēsāt šo kleitu, kas ir tik nesmukā krāsā, it kā būtu nokrāsota ar… jā, ar asinīm… bet tā nemaz nav, auduma krāsa ir iegūta no gliemenēm, viņš to zinot, jo viņam to bērnībā stāstījusi mamma. Tieši tāpēc tāds audums esot ļoti dārgs. Tā krāsa nākot no jūras tāpat kā viņa. Viņa taču ir dzimusi pie jūras, vai ne? Viņas mājas ir pie jūras, un mamma viņu mājās neved nevis tāpēc, ka viņu nemīlētu, nē. Viņu mājās neved tāpēc, ka ceļu aizšķērso orki.

Lēnām, lēnām raudāšana norima. Pamazām laidās krēsla. Beidzot meitenīte pacēla skatienu pret Rankstrailu, un viņš noslaucīja tās seju piedurknē. Viņš nezināja, ko citu iesākt: meitene bija pārāk maza, lai viņai mācītu šaut ar loku.

— Vai tu gribi sunīti? — beidzot jautāja Kapteinis. — Smuku sunīti, ar kuru kopā var spēlēties. Gribi? Tad tu vairs nebūsi viena. Un, ja orks atnāks darīt tev pāri, sunītis viņu sakodīs.

Meitene skatījās uz viņu. Interese pazibēja viņas skatienā gluži kā viens vienīgs jāņtārpiņš tumšā izmisuma naktī.

— īvs? — viņa klusi jautāja, saraukusi pierīti.

Kapteinis prātoja, ko gan, sasodīts, nozīmē īvs, taču neko nespēja iz­domāt.

Papurinājis galvu, viņš teica, ka nav sapratis. Tad mazulīte vispirms piedūra pirkstiņu sev pie krūtīm, tad pieskārās lellei un tad vēlreiz sev.

— īvs? — viņa prasīja vēlreiz.

— Dzīvs! Protams, dzīvs. Tas ir īsts, nevis koka sunītis.

— Vau? — nedroši apvaicājās meitene.

— Nē, šis sunītis neries. Šis gaudos. Bet tev tik un tā patiks. Tā būs pat labāk, tu redzēsi. Tie sunīši, kas gaudo, ir labāki par tiem, kas rej: tie nepamodina tevi ar riešanu nakts vidū, un gaudo viņi tikai tad, kad mēness ir pilns. Un, ja atnāk orks, sunīši, kuri gaudo, kož sāpīgāk nekā tie, kuri rej. Man pašam arī tāds ir. Un zini, mans sunītis ir šī sunīša tētis. Šo es atnesu tieši tev, — Kapteinis beigās sameloja.

Rankstrails kopā ar meiteni devās uz dārza ēnaināko nostūri. Vilcēns bija pamodies. Piešķiebis galvu, tas uzlūkoja meiteni. Meitene uzlūkoja vilcēnu. Kapteinis nolaidās tupus uz viena ceļa — meitene paliecās uz priekšu, vilcēns uzlika priekšķepas uz sarkanās kleitas malas, un divi mazi deguni satikās. Meitene piešāva plaukstiņas priekšā mutei, kas jau stie­pās smaidā, vēstot, ka mierinājums ir atrasts.