Pēdējais orks

Divpadsmitā nodaļa

Kopš grūtā un smagā ceļojuma no Daligaras grāfistes līdz jūras pie­krastei Rite vairs nebija redzējusi vīzijas. Tās viņu bija vadījušas, dāvājot ticību neticamām uzvarām visās viņu kaujās un bēgšanās, bet pēc tam bija pagaisušas. Pēdējā no vīzijām Rite bija redzējusi bērnus, kas rotaļā­jas: tieši tā viņa guva pārliecību, ka apprecēsies ar Joršu un viņiem abiem būs bērni. Bērnu sejas viņa neredzēja, pat nebija spējusi saprast, cik daudz to ir, — aina bija neskaidra, tikai rociņas un rotaļlietas. Rokas juku jukām pavīdēja, pazuda un parādījās atkal. Rotaļlietas bija pavisam greizs vilciņš un rupji darināts koka zirdziņš, un vēl lelle un laiva, ko Ritei bērnībā bija uztaisījuši vecāki un ko Joršs bija aiznesis viņai, kad bija atradis un pazinis. Rite zināja, ka Joršam bērnībā bijis vilciņš un koka zirgs. Vilciņu viņa pat uz īsu mirkli bija redzējusi: tas bija smalki izgrebts un izkrāsots it visās zilajās nokrāsās. Valdītājs un Tiesnesis to bija sašķaidījis ar kājas spērienu tai vienīgajā reizē, kad Rite viņu bija sastapusi. Tas bija toreiz, kad Joršs ieradās Daligarā izglābt Riti — viens pats pret visu pilsētas garnizonu, par palīgiem dabūjis tikai visas cietuma žurkas un divus dezertējušus sargus, vārdā Melilots un Pallādijs. Zirdziņu, kas droši vien arī bijis smalks elfu darinājums, Joršs bija zaudējis pats: atskanot pūķa Erbrova Vecākā šķaudienam, viņam tas bija izslīdējis no rokām un iekritis vulkānā, kurš sildīja pūķa perējamo alu.

Kad piedzima viņu meita, Joršs bija palūdzis, lai Solārs izgatavo vil­ciņu un zirgu. Vilciņš bija sanācis greizs un virpuļoja pagalam dīvaini, zirgam bija pārāk tievas kājas un nesamērīgi garš kakls, un Rite tajos pa­zina rotaļlietas, ko bija redzējusi savā vīzijā.

Pēc garā ceļojuma gaišredzības dāvanas Riti bija pametušas — pro­tams, ja tās vispār bija dāvanas. Tagad redzējumi bija atgriezušies, un tie nebija nekāda dāvana, tie bija īsts lāsts.

Tagad Rite redzēja, kā cits citam pārklājas tumsas bezdibeņi, redzēja kaut ko, kas iznicina gaismu.

Viņa redzēja nevis vienkāršu gaismas trūkumu, bet gan tās pretstatu. Gaisma iznīcina tumsu: pietiek ar vissīkāko staru, lai pāršķeltu jebkuru tumšumu. Viņa redzēja tumsu, kas gaismu spēja aprīt: pietika ar sīksīku šādas tumsas drusku, lai tiktu iznīcināts ikkatrs gaišums. Kad Rite aiz­vēra acis, rādījās absolūta un visaptveroša, baismīga tumsa. Šķita, tā gra­sās kuru katru mirkli gāzties pār pasauli.

Riti plosīja vēlēšanās par vīzijām izstāstīt Joršam un reizi par visām reizēm saņemties un atklāt arī visu patiesību par savu vārdu, bet vien­laikus viņa gribēja paturēt redzējumus slepenībā un turpināt mierināt sevi, ka savādajām halucinācijām nav nekādas nozīmes.

Tās taču nebija īstas vīzijas — tā jokus dzina viņas nogurums. Viņa vienmēr jutās nogurusi. Arvien biežāk gadījās, ka viņa vairs neturējās kājās. Visu laiku nāca miegs. Bieži uzmācās arī nelaba dūša, un nela­bumu izraisīja arī pretīgā pārogļojušās gaļas smaka, kas tagad pastāvīgi vēdīja pār līci.

Fēnikss sevi dedzināja arvien biežāk, gandrīz katru dienu liesmoja pa sārtam. Cieminieki pie tiem bija pieraduši un par spīti smakai mēdza cits citam jautri apvaicāties, kad tad putns rīkošot nākamo uguņošanu. Vienīgā, kuru Fēniksa izdarības neuzjautrināja, bija Erbrova. Ikreiz, kad ļaunais neradījums aizdegās, viņa stāvēja, sāpju pilna un līdzjūtīga ska­tījās un atteicās iet projām.

No katra sārta Fēnikss iznira ar aizvien košākām un mirdzošākām spal­vām, un attiecīgi bija pieaugusi arī viņa augstprātība. Putna atmiņas bija arvien juceklīgākas. Priekšpēdējā reizē tas vairs neatcerējās, kas ir elfi. Pēc pēdējās dedzināšanās viņš nezināja arī to, kas ir fēniksi. Viņš neklusēja ne vienu pašu brīdi. Runasplūdi sastāvēja no nebeidzamiem paša skaistuma slavinājumiem un bažām, ka to varētu mazināt laiks vai — ak sargiet, dievi! — izbalināt vecums. Ja kāds pieļāva kļūdu un mēģināja putnu mierināt, ka spalvu košums nav zudis un spārni joprojām mirdz zeltā un sudrabā, tad Fēniksa prasības pēc šādiem apstiprinājumiem kļuva vēl biežākas, paģērošākas un griezīgākas, bet viņa smacējošās bailes no skaistuma zaudēšanas tik un tā neviens nespēja mazināt. Putna apnicīgā ķerkstēšana bija neizturama, varbūt arī tāpēc Rite jutās pārguruši.

Beidzot Rite pieņēma lēmumu: viņa bija gandrīz pārliecināta, ka šī būs viltus trauksme, tomēr, lai arī cik neticami būtu tumšo vīziju brīdi­nājumi, viņa nedrīkstēja vilcināties vēl ilgāk. Viņa vairs nebija tai ve­cumā, lai varētu atļauties untumus un koķetu noslēpumainību. Taču bija ļoti mulsinoši atklāt patiesību Joršam — bēgšanas laikā-yiņa to ne reizi nebija mierinājusi, stāstot par vīzijās saredzēto nākotni, lai gan Joršu smacēja bailes, briesmīgas nojausmas, ka viņiem nekāda nākotne nemaz netiks atvēlēta.

Tagad vajadzēs atzīties, ka viņa nav uzticējusies viņam, nav uzticē­jusies viņa mīlestībai; taču Rite zināja, ka viņš nedusmosies — ne tikai nedusmosies, bet mīlēs viņu tikpat stipri un varbūt pat vēl stiprāk.

Rite sev jautāja, kā gan spējusi vilcināties tik ilgi, kā bija varējusi liegt Joršam drošu pārliecību, ka visi pareģojumi ir piepildījušies.

Joršs bija kopā ar Jastrinu — abi sēdēja uz resnas, vēja noliektas prie­des stumbra. Erbrova rotaļājās turpat blakus. Viņai garām pagāja Mo­rons, salīcis un īgns, nesdams savas atbaidošās lamatas, kurās bija radis ķert paceplīšus, un Rite, kā allaž viņu redzot, nepatikā sarāvās, — taču, kā bija teikts Pilsētas Dibināšanas likumos, te bija Brīvo Cilvēku zeme un no tās nedrīkstēja padzīt nevienu tikai tāpēc, ka šis cilvēks kādam šķiet briesmīgs vai atbaidošs, — tādam nedrīkstēja arī darīt pāri. Sprie­žot pēc žestiem, Joršs patlaban stāstīja par sira Ardvina cīņu ar orkiem. Arī Erbrovai stāsts droši vien šķita interesants, jo brīdī, kad tuvojās Morona ēna, meitene pārtrauca rotaļāties un skriešiem metās pie tēva, lai tas viņu paņemtu klēpī. Morons devās tālāk uz vienu no zemesragiem, pa ceļam vēl uzmetis neslēpta nicinājuma pilnu skatienu Jastrinam, kurš to nemaz nemanīja, jo aizgrābti un vērīgi klausījās Jorša stāstītajā. Jastrinam kājas bija tievākas un vārgākas nekā citiem, un tās bieži sāpēja. Joršs viņam bija izgudrojis oficiālā Rakstveža amatu, bet, tā kā perga­menta nebija, Jastrinam tika arī oficiālā Atmiņas Glabātāja tituls, — katrā brīvākā brīdī Joršs centās izklāstīt viņam pagātnes notikumus — tas bija pietiekami kodolīgs vairāku simtu vēstures grāmatu atstāstījums.

Joršs skaidroja, ka pagātnē esot ietverta nākotne un tautai, kura ne­zina savu vēsturi, nākotnes nemaz nevarot būt. Tāpēc oficiālais Atmi­ņas Glabātājs bija ļoti augsts amats.

Rite šais stāstos klausījās retāk un mazāk uzmanīgi, uzskatīdama, ka arī vakariņu esamība vai neesamība lielā mērā nosaka katras tautas nākotni, tā nu Joršam allaž bija nodrošināta tikai Jastrina sajūsma un uzmanība.

Rite nepaguva aiziet līdz Joršam.

Pie apvāršņa piepeši parādījās trīs stāvi — tie bija tik piesātināti, tik absolūti melni, ka šķita, aprij gaismu, nogalina to un izplata ap sevi tumsu, aizēnojot visu pamali.

Kerens Askiols ar Kīku rokās stāvēja ūdenī. Viņš izbrida krastā, no­lika puiku zemē un jautāja:

— Kas tad tas? Negaiss nevar būt tik melns.

Rite neatbildēja. Viņa nezināja, ko teikt. Viņas prātģ bija tikai viena skaidra doma: briesmas viņa bija nojautusi jau sen, bet tikai savas muļ­ķības dēļ nevienu nebija brīdinājusi.

Beidzot piesteidzās Joršs.

— Tās ir Erīnijas! — viņš iesaucās. — Posta gari! Nāves eņģeļi!

Joršs bija nobālējis. Pirmo reizi Rite viņa acīs redzēja šausmas.

— Kas? — viņa pārvaicāja.

— Man par tām stāstīja māte, — teica Joršs. — Es zināju, ka pastāv zeme, kuru ik pēc pārdesmit gadiem noposta Erīnijas, kas atgriežas savu mocību vietā. Es zināju, ka tāda zeme ir, tikai nenojautu, kur tā meklē­jama. Izrādās, tā ir šeit!

Trīs melnās ēnas lēni tuvojās. Bērni, pusducis visdažādākā lieluma un vecuma dzīvespriecīgu radījumu, kas vēl pirms mirkļa bija pērušies pa seklumu un ar skaņajām balsīm pārklieguši kaijas, tagad pieklusa. Erbrova ieklepojās.

— Tad redz, kāpēc piekrastē neviena nebija! — turpināja Joršs. — Erī­nijas ir trīs nelaimīgu sieviešu rēgi. Šīs sievietes tika sodītas ar nāvi kā raganas. Pirms nāves viņas nolādēja dzīvi un Visumu, kļūdamas par Posta eņģeļiem.

— Kad tas notika? — jautāja Kerens Askiols. Arī Kīks bija sācis kle­pot. — Tas taču bija sen, vai ne?

— Tas notika vēl pirms visām elfu karalistēm.

— Pirms elfu karalistēm? Ko tas nozīmē?

— Aptuveni pirms deviņiem vai desmit gadsimtiem.

— Pirms tūkstoš gadiem? Manam dēlam trūkst elpas tāpēc, ka pirms tūkstoš gadiem notikušas nez kādas briesmeklības? Kāds mums ar to sa­kars? Kāds manam dēlam ar to sakars?

— Vai tad raganas nebija elfu meitas? Tās indēja pasauli jau tad, kad jūs vēl nebijāt pasludināti par ķēniņiem? — tuvāk pienācis, noprasīja Morons. — Tā nu gan bija laba doma: apmesties šai piekrastē! Būtu mēs palikuši Bāreņu namā, tagad dienētu kā dižkareivji…

Rite ienīda viņu, un šis naids bija vienīgais, kas kaut uz brīdi pie­sedza to, kuru viņa juta pati pret sevi, jo bija klusējusi tolaik, kad ēnas pirmās reizes bija pavīdējušas viņas prātā. Tad naids un pašpārmetumi pazuda, jo visu piepildīja bailes par Erbrovas elpu, — meitene turējās, pieķērusies viņai pie stilbiem, un elsāja arvien smagāk. Arī citi bērni kle­poja. Joršam, Kreskam, Kalai un Solāram izdevās tos visus izvest ārā no ūdens, — taču nedaudzie soļi līdz seklumam un atpakaļ bija kā tāls, mo­košs, gauss gājiens, elpai ik brīdi aizcērtoties, un visu kustības bija itin kā palēninātas, kā pavisam veciem vai slimiem ļaudīm. Rite bija patikusi krastā, nolīkusi pār Erbrovu un Kīku, apņēmusi tiem rokas ap pleciem.

— Tolaik par raganām nesauca elfu pēcteces, — teica Joršs, kad vi­ņam ar bērnu bariņu bija izdevies tikt sausumā. Tagad arī viņa balss kļuva arvien sēcošāka. — Šai vārdā dēvēja dziednieces, sievietes, kuras palīdzēja dzemdētājām un vāca ārstnieciskas zālītes. Kad no aizjūras uzgadījās briesmīgas sērgas, visi apsūdzēja raganas, pārmeta, ka tās nav pratušas šo postu novērst un nespēj ārstēt sasirgušos. Kad notiek nela­bojamas traģēdijas, ļaudis mēdz meklēt iespējamo vainīgo, jo šais mek­lējumos mazinās to bezspēcības apziņa. Tika nospriests, ka ļauno mēri uzsūtījušas raganas.

— Labi, labi, bet ko tagad darīsim mēs? — neskanīgi noprasīja Kerens Askiols.

— Nezinu, — atbildēja Joršs.

Jau tobrīd, kad pēcpusdienas zeltainajā gaismā bija parādījušies trīs sīki, melni caurumiņi, gaiss bija dīvaini sarāvies un elpa aizžņaugusies. Ta­gad klepoja arī Kerens Askiols, un viņa seja satumsa. Tad aizcirtās arī kle­pus, ar pēdējām balss paliekām viņš pūlējās sasaukt kopā bērnus, kas bija gluži kā paminiši, klusi un nekustīgi. Kustēties un trokšņot uzdrīkstējās tikai jūra un tās garie viļņi, kas turpināja velties krastā, nelikdamies ne zinis par tumsu. Kīks tupēja blakus Erbrovai; tad tēvs paņēma puiku rokās.

Visam pārskrēja ledains saltums, likās, kāds mēģina nolaupīt gaisu.

— Es mēģināšu sarunāt pa labam, — čukstēja Joršs. — Jūs bēdziet! Bēdziet visi!

— Kur tad te var bēgt? — jautāja Rite. Debesis bija satumsušas. Ēna bija pārņēmusi it visu.

Melnie stāvi slīdēja arvien tuvāk — arvien draudīgāki, arvien mil­zīgāki. Visapkārt skanēja klepus un kunksti. Mātes ar savu augumu bija piesegušas bērnus. Pulks večiņu, ko tumsa bija pārsteigusi pie dīķiem, bija patvērušās zem ūdenskrituma priekškara, cerēdamas, ka ūdens viņas pasargās no sausi svilinošā žņaudzēja, kas neļāva ievilkt elpu.

Augšup uzšāvās dažas bultas.

Kerens Askiols un Kaijala Ara bija paķēruši liedagā noliktos lokus, ar kuriem mēdza medīt zivis. Bultas nesasniedza noskrandušās, melnās drānas un asiņainās rokas, tās nespēkā krita atpakaļ. Griezīgi un ļauni smiekli atskanēja pār pamirušo līča piekrasti.

Pēdējā gaisā uzskrēja Jorša bulta, un tā sasniedza mērķi: tā iztriecās cauri lielākajam no stāviem, kas nelikās trāpījumu manījis un nu smē­jās vēl ņirdzīgāk.

Kresks un Kala stāvēja apskāvušies, paslēpuši starp saviem augumiem Kīku, un klepoja. Viņu plaukstas savilkās dūrēs. Turpat netālu bez elpas mocījās Morons — viņš raudzījās uz Kresku un Kalu, neuzdrošinājās tiem tuvoties un krampj aini" žņaudzīj a rokas, ar nagiem plosīdams delnas.

Arī Solārs bija raidījis bultu, un tā šķērsoja melnās būtnes plandošo ēnu. Bet Solārs pats pakrita zemē un pusguļus, balstīdamies uz elkoņiem, mēģināja aizrāpties līdz savai sievai Rimarai un meitām.

Nu Erīnijas bija tieši virs galvas, un Rite varēja tās apskatīt.

Trīs melnas, spārnotas būtnes, ietīstījušās melnos apmetņos, no ku­riem ārā rēgojās vien ģindeniskas, asiņainas rokas.

Spārni bija milzīgi un apskranduši, to ēna aizsedza debesis.

Tumsa pārplūdināja pasauli, bailes to aprija. Zilās debesis, kurās lidoja kaijas, dīķi ar baltajiem gārņiem, klintaines ar ziedošiem kaperkrūmiem — tas viss bija pazudis melnā stingumā.

Divas no būtnēm palika mazliet iepakaļ.

Bet trešā, vidējā, bija taisni virs ļaudīm, un tā ierunājās.