Pēdējais orks

Piecpadsmitā nodaļa

Brālītis? Jauns bērniņš? Tas ir mammā iekšā? Tad redz, ko nozīmēja tas mazais, siltais un slapjais — iepriekš nesajustais, ko viņa jau vairā­kas dienas manīja mammas vēderā! Neciešami, ka viņai neviens nekad neko nepaskaidro un mūždien viss jāsaprot pašai. Viņas mazais brālis droši vien ir dižens karavīrs, ja jau pat ar savu klātbūtni vien spēja no­triekt no debesīm to melno radību, kas viņus visus galēja nost.

Tagad tā radība viņus vairs nevarēja nogalināt.

Tā gulēja smiltīs, sarāvusies čokurā, melns traips starp jūru un krastu.

Tā bija tikai dusmas un sāpes.

Erbrova sajuta šīs sāpes savā prātā, it kā tās piederētu viņai pašai.

Viņa lasīja atmiņas, it kā pati būtu tās izdzīvojusi.

Viņa redzēja zaļu pļavu, kurā sieviete vāca dziednieciskas zāles, un caur viņas acīm Erbrova ielāgoja gan ziedu, gan lapu formas. Viņa iemā­cījās arī nosaukumus: melnās velnogas pret aizdusu, dievkrēsliņi pret cērmēm, pieneņu saknes pret kāju tūsku.

Viņa redzēja nelielu mājiņu, vēl mazāku nekā savējo, — tā bija celta no koku stumbriem un zariem, un tai līdzās rotaļājās divi bērni.

Par viņas atmiņām pārtapa arī tās, kurās kareivji āvām rokās aplenca zaru būdu, viņa dzirdēja vārdu ragana, redzēja liesmas.

Tēva balss atkal skanēja. Viņš runāja ar mammu:

— Viņas ir Nāves eņģeļi, bet tu, mana kundze, esi dzīvība. Nekas un neviens nevar satriekt Erīnijas, — neviens vīrietis, neviens kara­vīrs, pat neviena sieviete — to var paveikt vienīgi tā, kura sevī glabā jaunu dzīvību. Tu vari viņas sakaut.

Erbrovai šķita, ka pretrunīgās vēlmes šķeļ viņu uz pusēm. Viņa gri­bēja, lai mazais brālītis var piedzimt.

Taču viņa negribēja, lai spārnotajai radībai vēl nodara ko ļaunu.

Pietiek darīt ļaunu. Viņa nezināja, kā lai to pasaka mammai, kam jo­projām rokā bija linga, kuru viņa pat negrasījās nolaist.

Kad mamma sadusmojās, ar viņu bija grūti sarunāties, un tagad mamma patiešām bija dusmīga.