Pēdējais orks

Četrpadsmita nodaļa

Erbrova sēdēja uz grīdas, paslēpusies aiz bieza aizkara, kas bija tai at­baidošajā tumši sarkanajā krāsā, kādā šai lielajā mājā bija gandrīz viss. Viņa sēdēja pavisam klusītiņa, lai neviens viņu nepamanītu un neaizdzītu projām. Klēpī viņa turēja savu sunīti, tas bija aizmidzis — un arī sunīša dēļ viņa te slēpās.

Parcija to jau bija pieķērusi čurājam uz rakstainajām marmora grī­dām un bija piedraudējusi, ka piesies netīrīgo zvēru dārzā pie koka, ja tas viņai vēl rādīsies acīs.

Mamma bija dažu sprīžu attālumā — turpat aiz durvīm, kas stāvēja vaļā, lai sakarsušais gaiss brīvāk staigātu no telpas telpā. Istabā, kur gu­lēja mamma, bija gandrīz tumšs, bet dārzus un terases kveldēja spoža saule. Beidzot visas istabas pārskanēja pirmā brālīša skaļā raudāšana.

— Viņi ir divi, mana kundze, — beidzot teica vecmāte. — Ir vēl otrs.

Erbrova ne mirkli nebija šaubījusies: koka zirdziņš tiks brālītim, kurš

piedzimis pirmais, tam, kura sirds vienmēr bija situsies drošāk un spēcī­gāk un kura raudas tagad skaļi un apņēmīgi skanēja pa visām pils zālēm. Vilciņš bija paredzēts otrajam.

— Šis nav tik stiprs kā pirmais, šis ir daudz mazāks, — teica norai­zējusies vecmātes balss. Raudāšana neatskanēja.

Mazākā brālīša sirds sitās arvien vājāk un straujāk. Kaut arī Erbrovu bija izdzinuši no istabas, kur gulēja mamma, viņa tik un tā spēja sajust brālīša sāpes — tās bija īpašas sāpes, kam Erbrova nemācēja atrast no­saukumu, bet kaut ko līdzīgu viņa bija izjutusi pati, kad iekrita ūdenī un vēl nebija sapratusi, ka jāiztēlojas sevi par zivtiņu. Līdzīgi sāpēja arī tad, kad elpu viņai bija atņēmušas Erīnijas.

Viņa dzirdēja, kā vecmāte pavēl nekavējoties atnest divus spaiņus — vienu ar ledaini aukstu, bet otru ar karstu ūdeni, un dzirdēja, kā daudz ļaužu skraida šurpu turpu.

— Ko jūs darāt? — jautāja Erbrovas mamma. — Tā jūs viņu noslī­cināsiet! Kāpēc jūs viņu bāžat tai aukstajā un karstajā ūdenī? Tā viņš nomirs! Vai viņš jau ir miris? Viņš jau piedzima nedzīvs, ja? Viņš ne­raud tāpēc, ka ir jau miris?

Mazajam brālītim bija bail — tās bija tās īpašās bailes, kas pārņem tad, kad nekādi nav iespējams ievilkt elpu. Tās ir šausmīgas bailes, kas var uzbrukt arī mazam bērnam, arī tādam, kas ir pavisam mazītiņš un vēl mazāks par mazu bērnu, un tad tas jūtas kā liedagā izmesta jūraszvaigzne vai kā ūdenī iekritis kaijas cālēns.

Beidzot smalka, klusa raudāšana piepildīja seno zāļu velves.

— Vai redzējāt, kundze? Kad tikko piedzimis bērniņš neraud, to jā­iebāž karstā un pēc tam aukstā ūdenī, tad reizēm tas atgūst elpu… Redzē­jāt, kundze! Dievi bija labvēlīgi. Jūs izglābāt manu bērnu, un es jūsējo… Un Kapteinis uzvarēs, un mēs visi būsim glābti…

— Maziņais, mans maziņais, — teica mammas balss. — Manu pelēn, cālēn. Manu mazulīt. Es tā baidījos, ka tu pazudīsi Nāves valstībā. Var­būt tu tur jau pabiji, varbūt satiki savu tēvu un viņš tevi atsūtīja atpakaļ. Tieši tevi sauks tāpat kā viņu. Tevi tāpat kā tavu tēvu sauks par Joršu.

— Un otru, kundze, jūsu vecāko?

— Ardvins, — teica mamma, kādu mirkli apdomājusies. — Viņu sauks par Ardvinu.

Erbrova klusītēm iesmējās. Viņa bija apmierināta. Joršam patiks vilciņš, bet Ardvinam koka zirdziņš. Arī brālīšiem izraudzītie vārdi abiem patiks. Bet tagad viņiem abiem patika mamma, patika mammas smarža. Erbrova juta, cik laimīgs ir Joršs, kā viņš priecājas par elpu, kas piepilda viņa plaušas. Viņa sajuta arī mammas piena garšu brālīšiem uz mēles, un šīs sajūtas pamodināja viņas atmiņas, jo arī viņa bija to zīdusi.

Nu tikai vajadzēja tik skaidrībā, ko iesākt ar abām pārējām rotaļlie­tām: ar lelli un laiviņu. Viņai patika gan viena, gan otra, — un abas mantiņas bija īpašas, itin kā radītas tieši viņai. Tomēr, ja Erbrova tās paturētu, būtu netaisnīgi: viņai būtu divas rotaļlietas, bet brālīšiem tikai pa vienai.

Erbrova pielavījās pie durvīm un ieskatījās istabā. Viņa redzēja mammu un brālīšu galviņas tai pie krūtīm. Visi trīs bija zem baltas se­gas, kas izskatījās viegla un mīksta kā mākonis, un nebija taisnīgi, ka tur kopā ar viņiem nav arī Erbrova. Tur, zem baltās segas, droši vien viss bija patīkams un maigs, kamēr visā pārējā pasaulē šī diena bija asa un dedzinoši karsta. Un tad Erbrova sajuta ko dīvainu, nekad agrāk neiz­justu: it kā iekšā būtu iemitinājies savāds grauzējs vai žņaudzējs, — viņa gribēja būt tur, pie pārējiem, bet vienlaikus jutās mazāk svarīga un ma­zāk mīļa par brālīšiem. Šī sajūta Erbrovai nepatika, un viņa metās prom.

Erbrova izskrēja uz terases un apsēdās starp ziedošajām glicīnijām aiz balustrādes, kurā mijās akmens un marmora kolonnas. Piepeši pa­sauli piepildīja ledains aukstums. Tas bija citāds nekā tas, ko bija izsta­rojis naida vīrs. Viņa aukstums bija sīks un mazs; taču tas, kas tagad strāvoja visapkārt, bija milzīgs un dziļš. Meitenīte ciešāk piespieda sev klāt savu sunīti un pacēla skatienu. Pa efejām apaugušo pelēko kolonnu starpām viņa šūpoļu dārzā ieraudzīja orkus. Tie bija gandrīz kaili: viņiem bija tikai bikses un sejai priekšā kara maskas, bet kailie rumpji vēl mir­dzēja slapji no upes ūdens. Erbrova neprata skaitīt tik tālu, lai varētu saskaitīt visus. Par laimi, orki viņu vēl nebija pamanījuši. Varbūt viņa vēl pagūs aizbēgt. Erbrova piecēlās un skrēja prom pa garo terasi. Un jau nākamajā mirklī apjēdza, ka ir pieļāvusi kļūdu: kustēties vajadzēja klusi un lēni. Taču nu jau bija par vēlu. Zaļi pelēki violetajā dārzā viņas ienīstā, atbaidoši sarkanā kleita droši vien izcēlās gluži kā zelta zivtiņa, kas no strūklakas baseina piepeši nonākusi jūrā, kur visas zivis ir pelēkas, lai varētu saplūst ar viļņu zilgano ņirbumu. Te piepeši Erbrova uzskrēja virsū Parcijai, sievietei, kura bija palīdzējusi piedzimt brālīšiem. Erbrovas ce­rības uz glābiņu atdzima.

— Oki! — viņa iesaucās, cik vien spēka. — Oki! — viņa atkārtoja un rādīja uz dārzu, kas pletās zem terases.

Parcijas tumšās acis ilgi klejoja pa dārzu, to skatiens pārslīdēja glicī­nijām un šūpolēm, kas slinki staigāja šurpu turpu, lielajiem tauriņiem un sīko knišļu mākoņiem vasaras saules staros.

— Oki, mani, — vēlreiz nočukstēja meitene, pielikdama pirkstu pie krūtīm.

— Orki? Tevi? — pārvaicāja sieviete.

Erbrova atviegloti pamāja: Parcija bija sapratusi! Tūlīt viņa kaut ko pasāks. Sieviete noliecās, paņēma viņu rokās un noskūpstīja uz paša degungaliņa.

— Tā notiek visiem bērniem — gan puikām, gan meitenītēm uz­mācas greizsirdība, kad piedzimst mazs brālītis, bet jums tikko piedzima veseli divi. Sarunāsim tā: es jūsu mammai nestāstīšu, ka mēģinājāt pie­vērst sev uzmanību, runājot blēņas, bet jūs apsoliet, ka vairs nekad tā nedarīsiet. Un izdomājiet kādu labāku pasaciņu: katru aizsargmūru sprīdi uzmana sargi, kaut arī tie ir parasti pilsētnieki ar ieročiem rokās. Neviens orks nemaz nevarētu iekļūt pilsētā. Bet tagad man jāiet, — teica sie­viete, nolaida Erbrovu zemē un steidzīgi nogriezās gaitenī, pa kuru varēja nokļūt pils dziļākajās telpās un pie kāpnēm, kas veda uz pieliekama­jiem kambariem un virtuvēm.

— Oki! — vēlreiz, balsij aizlūstot, mēģināja Erbrova. Savā trūcīgajā vārdu krājumā viņa meklēja kaut ko, kas ļautu Parcijai pateikt, ka orki, viņai atnākot, vienkārši ir aizslēpušies aiz glicīnijām un ziedošajiem plūš­kokiem. Erbrova orku naidu sajuta tikpat skaidri, cik skaidri bija redzē­jusi to augumus. — Oki, — viņa ietiepīgi atkārtoja.

Parcija pat neatskatījās.

Erbrova skrēja cauri lielajām istabām, šķērsoja tās citu pēc citas, līdz nonāca guļamistabā, kur zem segas, kas izskatījās kā balts mākonis, gu­lēja viņas mamma un brālīši. Lai arī Erbrova tos redzēja pirmoreiz, viņa tos nekļūdīgi pazina: Ardvins — mierīgais un spēcīgais; joršs — mazā­kais, kurš, tikko piedzimis, jau bija iepazinis nāves ēnas. Viņi bija aizmi­guši. Visi trīs. Mamma vidū un brālīši viņai pie katra sāna. Pirmajā mirklī uzmācās mežonīga vēlēšanās ienirt baltajā mākonī un palikt viņiem blakus, un šai vēlmei tūdaļ sekoja vēl mežonīgāks sašutums par to, ka viņai baltajā gultā vieta nav atvēlēta. It kā ar šo pārdarījumu ne­pietiktu, ārpus mākoņa bija uzradušies orki. Erbrova.mēģināja mammu pasaukt, taču mamma gulēja tik dziļā miegā, ka nepamodās. Arī brālīši visus savus karotāju spēkus droši vien jau bija iztērējuši, cīnoties ar Erīnijām, jo tagad izskatījās sīki un trausli, — tādi pret orkiem neko dižu neiespēs. Tad Erbrova nodomāja, ka varētu atkal paslēpties aiz biezā priekškara, kas viņu bija sargājis no visiem, kas gribēja, lai viņa iet prom un nemaisās pa kājām, — taču ari šī doma nebija laba: meklējot Erbrovu, orki atradīs balto mākoni un arī mammu un brālīšus, kas zem tā gulēja.

Erbrovai nemaz nevajadzēja skatīties uz dārzu, lai zinātu, ka orki vairs neslēpjas krūmos, bet jau sasnieguši galeriju, — naidu viņa sajuta pavi­sam tuvu. Meitene pagriezās un metās skriet, cik spēka: viņai vajadzēja skriet ātri, ātri un aizvilināt orkus ar to cirvjiem un šausmīgajām mas­kām pēc iespējas tālāk no mākoņa.

Erbrova skrēja, un sirds viņai sitās tik stipri, ka krūtīs iesāpējās. Viņa sasniedza zāli, kur, uztupies augstā krēslā pie augsta galda, Jastrins bija ieracies savu pergamentu rituļos — daļu viņš lasīja, daļu rakstīja pats. Puika pacēla galvu, un viņa seju sašķobīja šausmas, jau nākamajā mirklī Jastrins, elpodams pavisam klusu un neizdarīdams nevienu strauju kus­tību, paslīdēja pagaldē. Erbrova saprata, ka viņai aiz muguras jau ir parādījušies orki, taču neatskatījās, lai nezaudētu nevienu no pēdējiem vērtīgajiem mirkļiem, kas viņu vēl šķīra no to ķetnām, un arī lai ierau­dzītā šausmas nesastindzinātu viņas tāpat pārāk īsās un lēnās kājas un neaizcirstu elpu, kuras tāpat trūka. Turēdamās pie karmīnsarkanas margu auklas, lai būtu droša, ka nepakritīs, Erbrova noskrēja lejā pa kāpnēm un izmetās dārzā. Beidzot parādījās Angkēls. Tam nagos bija vēl dzīva kaija, kuru ērglis tūdaļ palaida vaļā un kura par spīti izbailēm un ievai­nojumiem tomēr spēja pacelties spārnos. Erbrova ne mirkli neapstājās, un ērglis pārlaidās viņai pār galvu. Vēl pēc mirkļa Erbrovai aiz muguras baismīgs kliedziens satricināja vasaras pēcpusdienu, kurai jau tāpat ne­bija miera no kaujas trokšņiem, kas atplūda šurpu no līdzenuma. Klie­dzienam sekoja būkšķis, ar kādu puskaili ķermeņi skrējienā saduras un nogāžas zemē, un būkšķi papildināja žvadzoņa, jo ieroči orkiem tomēr bija. Joprojām neatskatīdamās, Erbrova turpināja skriet. Stindzinošais kliedziens bija spējis satricināt arī mammas miegu un pamodināt viņu.

— Nost no manas meitas! Prom, nešķīstie suņi! Hiēnas! — iesaucās mammas balss. — Skrien, Erbrova, skrien! Neapstājies! — mammas balss sauca. — Es viņus apturēšu. Bet tu skrien un neatskaties!

Erbrova, smagi elsdama, paklausīja. Nu viņai aiz muguras vairs ne­viena nebija. Angkēls orkus bija aizkavējis, un bija atsteigusies arī mamma. Taču mammai vajadzēja cīnīties vienai pašai.

Nē, vienai ne. Kopā ar viņu bija Angkēls: spriežot pēc orku brēcie­niem, ari Erbrovas ērglis bija varens karavīrs. Erbrova skrēja tālāk cauri dārzam. Viņai gribējās raudāt, taču viņa zināja, ka mammai tas ne­patiktu.

— Mēs esam tepat, kundze! — atskanēja divas balsis. — Mēs jau nā­kam. Tūlīt jūs izglābsim.

Erbrova bija tikusi līdz lielajiem vārtiem, pa kuriem varēja izkļūt no pils dārza. Viņa apstājās. Ja viņa brīdi neatvilks elpu, viņas sirds saplīsīs, sašķīdīs kā uz akmeņiem nokritusi ola. Atspiedusi muguru pret vārtu vērtnēm un aizvien turēdama rokās savu sunīti, kas tagad šķita smags kā akmens, meitene atskatījās. Viņas māte stāvēja kāpņu galā, mugurā viņai bija plānā tunika, kurā viņa parasti gulēja, bet rokā — tēta zo­bens. Arī šoreiz zobens bija notraipīts asinīm, un Erbrova atkal klusībā jautāja, kā gan viņas varēs cept kulteņus, ja kādreiz tomēr laimēsies at­griezties mājās — savās īstajās mājās jūras krastā. Arī mammas tunika bija notraipīta asinīm, un Erbrova piepeši sajuta citādas bailes — ne tās, ka orki varētu viņu noķert. Tagad uzmācās bailes, ka arī mamma varētu aizlidot projām uz pūķa spārniem. Mammai palīgā bija pieskrējuši divi vecīši, kas dzīvoja šajā pilī. Abi bija bruņojušies zobeniem, taču ne viens, ne otrs neizskatījās pēc spēcīgiem karavīriem. Viens no orkiem, kas bija aizkļuvis mammai aiz muguras, atvēzēja briesmīgu cirvi viņai virs gal­vas, un simpātiskais vecītis, tas, kurš Erbrovai vienmēr karamelizēja medū prusakus un circeņus, nostājās orkam priekšā un spēja atvairīt cir­tienu. Taču vecā vīra zobens pārlūza, un viņš vairs nevarēja izglābties, kad orks metās virsū viņam. Erbrova redzēja, kā viņš pakrīt, bet viņa tunika, kas vienmēr bija mazliet notraipīta ar eļļu un medu, tagad noplūda asinīm. Otrs vecītis, tas tievais un garais, kurš mūždien strīdējās ar mammu, arī nostājās viņai priekšā, pacēlis zobenu, tāpēc mamma varēja pamest cīniņa vietu un steigties pie Erbrovas.

Taču mamma pieskrējusi Erbrovu neapskāva, pat nenoliecās pie viņas. No piepūles iestenēdamās, viņa atgrūda vaļā resno aizbīdi un pa­vēra milzīgos vārtus.

— Arā no šejienes! Ātri! — viņa aizelsusies uzsalica.

Erbrova no dārza puskrēslas izmetās liesmojošās saules gaismā, kas bija pārplūdinājusi ielas.

Mamma viņai aiz muguras atkal aizgrūda ciet vārtus un aizbīdīja tiem priekšā resno stieni. Nu starp viņām bija biezi vārtu dēļi.

— Skrien! — otrpus vārtiem uzsauca mamma. — Bēdz projām no šejienes!

Erbrova ieraudājās, tomēr paklausīja. Viņa ar skatienu meklēja kādu, ko varētu pasaukt palīgā, taču uz ielas neviena nebija — tikai Erbrova pati un viņas ēna, kas bija sarāvusies pavisam mazītiņa un melna. Er­brova metās skriet uz pilsētas zemāko daļu, jo skriet lejup pa slīpumu ir daudz vieglāk nekā skriet pret kalnu.

Viņa aizskrēja līdz ielas līkumam, no kura varēja redzēt nocietinā­jumu mūrus. Paceļamais tilts bija nolaists, un divi bruņinieki pa to patlaban aulekšiem atgriezās pilsētā. Erbrova pazina Austru, kas sēdēja savā dūmu krāsas zirgā, bet viņai sekoja vīrietis, kas Erbrovai bija uzdā­vinājis kucēnu, un viņš jāja zirgā, ar kuru agrāk bija jājis tētis. Viņiem sekoja vēl citi jātnieki un, šķiet, arī milzīgs suns. Jātnieki iebrāzās pil­sētā, un Erbrova saklausīja pakavu dipoņu pret laukuma bruģi. Pama­zām pakavu troksnis kļuva arvien skaļāks, tas bija kā solījums, ka viņi steidzas Erbrovai palīgā, kaut arī mājas, balkoni un terases viņus slēpa no Erbrovas acīm. Divi orki, pieķērušies glicīniju stumbriem, pārrāpās pār dārza žogu un nolēca uz ielas tik veikli un viegli kā kaķi. Viņu kara maskas bija veidotas no putnu spalvām un baismīgiem ilkņiem — tādas sejas var ieraudzīt tikai sapņos, kad sapņi gadās patiešām slikti.

Erbrova skrēja un skrēja lejup pa slīpo ielu, bet orki bija jau pavisam tuvu. Aiz muguras atkal atskanēja Angkēla kliedziens, un Erbrova ieguva vēl brītiņu laika bēgšanai. Zirgu pakavu dipoņa jau bija pavisam tuvu, kaut arī jātnieki vēl nebija redzami. Erbrova atskatījās. Viens no orkiem cīnījās ar Angkēlu, bet otrs bija brīvs un brāzās viņai pakaļ. Erbrova pakrita un pārsita ceļgalus, sunītis iesmilkstējās. Nu Erbrova atcerējās, ka vīrs, kas viņai to bija uzdāvinājis, tas, kuru visi sauca par Kapteini, teica, ka sunītis sakodīšot orkus, ja viņai kāds uzbrukšot. Er­brova paslējās uz ceļiem un pastiepa pret orku savu mīluli, kurš varo­nīgi ierūcās.

Orka seja zem maskas saviebās ņirdzīgos smieklos.

Beidzot no ielu ēnas iznira Austras un Kapteiņa zirgi, taču tie vēl bija tālu, pārāk tālu.

Ar brīvo roku, to kurā nebija cirvja, orks iesita sunītim, un tas aizli­doja pa gaisu tenteru veteriem un, žēli iesmilkstēdamies, atsitās pret sienu. Erbrova atkal pakrita. Te piepeši viņa tumsā sadzirdēja draudīgu rūkšanu — viņa bija pakritusi līdzās restēm, kas aizšķērsoja ieeju tādā kā tumšā alā.

— Rasa! — iesaucās Kapteinis. — Atbrīvo vilcēni! Tūlīt! Rasa, ātrāk!

Negaidīti uzradās maza sieviņa, gandrīz tikpat maza kā bērns. Viņai

rokās bija cirvis, un ar vienu vienīgu cirtienu viņa noskaldīja būra smago slēdzeni. Gluži kā melns zibens Erbrovas sunīša māte metās no­kārtot rēķinus ar to, kurš bija uzdrošinājies darīt pāri viņas mazulim. Taču orks bija spēcīgs un kārtīgi bruņots. Savā dūmu krāsas zirgā pieauļoja Austra un apstājās tik strauji, ka zirgs saslējās pakaļkājās. Austra nolēca zemē, paķēra Erbrovu, atkal ielēca seglos un aulekšoja uz pili. Erbrova paguva atskatīties un saklausīt gan ērgļa kliedzienus, gan orka brēcienus, gan sunīša mammas rūkšanu. Un viņa dzirdēja arī, kā mazā sieviņa, kas bija izrādījusies neticami spēcīga, saka Kapteinim:

— Kaptein, es taču tev teicu, ka šī ir nepiejaucēta un mežonīga.

— Un es teicu, ka to neaizmirsīšu, — atbildēja Kapteinis, paķēra no sieviņas rokām cirvi un metās palīgā Erbrovas sunītim, tā mammai un ērglim.

Beidzot pagalam aizelsies no ēnainās ielas iznira arī tas, kurš droši vien bija viņas sunīša tētis. Un arī lielais suns metās virsū orkam, kas bija darījis pāri viņa mazulim.

Austra atgriezās pilī pa lielajiem vārtiem. Ar visu zirgu viņa iejāja pils zālēs un steidzās tām cauri. Jastrins joprojām tupēja zem galda, galvu rokās saķēris. Zirgs izskrēja uz terases un atkal saslējās pakaļkājās. Austra izrāva savu zobenu, kas bija taisns un pavisam vienkāršs — bez efeju rakstiem uz spala un bez gropītēm uz asmens, tāds, uz kura nemaz neva­rētu cept olu kulteņus. Austra pacēla zobenu, taču vairs nebija neviena, ar ko cīnīties: par visu jau bija parūpējusies mamma. Mamma vēl kādu brītiņu ar visiem runāja, tad deva vienu briesmīgu pavēli un beidzot pa­ņēma Erbrovu rokās un nesa iepazīstināt ar brālīšiem. Pēc tam mamma viņu turēja klēpī, līdz brālīši pamodās, un tas bija tik labi. Un pēc tam mamma viņai dziedāja.